Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 12.05 7.00 eur
Cena: 5.35 4.80 eur
Cena: 5.35 4.80 eur
Cena: 8.00 7.20 eur
Cena: 6.40 5.75 eur
Cena: 4.65 4.20 eur
Cena: 8.00 7.20 eur
Cena: 6.75 6.10 eur
Cena: 6.10 6.10 eur
Cena: 4.00 3.50 eur
Cena: 4.00 4.00 eur
Cena: 6.10 5.50 eur
Cena: 6.10 5.50 eur
Cena: 5.50 5.00 eur
Cena: 5.10 4.60 eur
Cena: 8.00 7.20 eur
Cena: 5.10 4.60 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Sektantu maldi / M.P.Smirnovs

BRĪDINĀJUMS UN BRĀLĪGI PADOMI JAUNKRISTIETIM. 14 maldi par pārāk vieglu Dieva uztveri un novirzēm evaņģēliskajā mūslaiku mācībā, kas nosaka kristietības "pūšanu" un vājumu.
25.05.2012

     Sektantu maldi     

    M.P.Smirnovs    

   Pirmie maldi   


Ļaudis, nepiedzīvojuši patiesu atgriešanos, uzskata sevi par atgriezušamies, pamatojoties uz to, ka viņi ir piedzīvojuši garīgu pamošanos. Pamošanās vien vēl nedod tiesības un pamatojumu, lai varētu sevi uzskatīt par atgriezušamies. Pēc Dieva Vārda patiesi atgriezušies ir tie ticīgie, kas saņēmuši no Dieva iekšēju liecību par savu grēku piedošanu (1.Jāņa 5:10-11).

Pie patiesas atgriešanās ticīgais tiek no Svētā Gara apzīmogots ar grēku piedošanas liecību un saņem Kristus žēlastības Garu (Efeziešiem 1:13; 4:30).

Caur to sirds piedzīvo pilnīgu atjaunošanos un ticīgais saņem spēku atstāt grēkus un pasauli, kā arī iesākt jaunu dzīvi, ejot pa Kristus ceļu; tas ir, ejot pa atsacīšanās un sava “es” nomērdēšanas nāvei ceļu, kā to mācīja Kristus un Viņa apustuļi (Lūkas 14:33; Jāņa 12:24).

Pamodinātiem trūkst iekšēja spēka, lai pastāvīgi uzvarētu grēku, pasauli un sātanu, jo viņu sirdis vēl ir tā pašas vecās. Viņiem nav Kristus žēlastības Gara, tādēļ viņi spēj viegli atgriezties atpakaļ pasaulē.

Patiesi atgriezušies ticīgie Kristus spēkā uzvar grēku un pasauli. Šis spēks pietrūkst neatgrieztiem ļaudīm, tādēļ viņi neko patiesi garīgu nespēj aizsniegt, kamēr nepiedzīvo patiesu grēku nožēlu un nesaņem liecību par grēku piedošanu.

   Otrie maldi   


Gandrīz visi ticīgie pēc savas pamodināšanas un ienākšanas draudzē sevi uzskata par izglābtiem un svētiem. Tie ir sevišķi bīstami maldi. Caur patiesu grēku nožēlu un atgriešanos tiek iegūta grēku piedošana un atsvabināšana no grēcīgās dzīves (Apustuļu d. 3:19).

Pēc atgriešanās paveras iespeja caur Kristus žēlastību sasniegt svētumu, glābšanu un pilnību. Svētums un glābšana tiek sasniegti ar pacietīgu darbu un lielu piepūli visas turpmākās dzīves laikā (1.Pētera 1:9; 2:2; Romiešiem 13:1; Filipiešiem 2:12).

Tīrs un svēts sirdsstāvoklis sasniedzams tikai ar vecās dabas nāvi, jo cilvēks, kas dzīvo pēc miesas prāta iegribām, Dievam nevar patikt (Romiešiem 8:8).

“Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” (1.Korintiešiem 15:50).

Vecā Ādama nonāvēšana ir pats svarīgākais, bet tajā pašā laikā pats smagākais garīgās dzīves pārdzīvojumus, tādēļ ticīgie rūpīgi noklusē par šo lielo un nepieciešamo sasniegumu, visādi apiedami patieso Kristus krustu.

Bet Krusta būtība ir atsacīšanās no personīgās dzīves, nomiršana grēkam un vecā cilvēka pazudiāšana uz nāvi. Ticīgie, kas neņem uz sevis Kristus krustu, nevar kļūt par Viņa patiesajiem mācekļiem (Lūkas 14:27-33).

Tie, kas Kristum pieder, ir piesituši Krustā savu miesīgumu ar visām tā kaislībām un iekārēm (Galatiešiem 5:24). Mūsu glābšana nav atkarīga no mūsu garīgajām atziņām vai mūsu harizmām, bet no tā, kā dzīvojam. Jautājuma būtība ir šāda: vai caur atsacīšanos no sevis un savas vecās dabas un ar pasaules gara nonāvēšanu mēs esam sasnieguši sirdsskaidrību un svētumu? (Romiešiem 6:7)

Kas nesit Krustā savu paša miesīgumu, tas sit Krustā pašu Kristu.

   Trešie maldi   


Daudzi ticīgie domā, ka viņi jau pie atgriešanās saņem Svēto Garu un piedzīvo piedzimšanu no augšienes. Tas neatbilst Dieva Vārdam un to neapstiprina ticīgo dzives. Dieva Vārds runā par trim sekojošām piedzimšanām, kuras jāpiedzīvo pakāpeniski, vienu pēc otras. Tā tas notika ar apustuļiem.

Pirmā ir piedzimšana no Vārda (Jēkaba 1:18; 1.Pētera 1:23).

Otrā ir piedzimšana no Svētā Gara (Jāņa 3:3-5).

Trešā piedzimšana ir no Dieva (Jāņa 1:13; 1.Jāņa 3:9 un 5:18).

Piedzimšana no Vārda notiek vispirms, dzirdot Dieva Vārdu un ticībā pieņemot visu, kas Vārdā rakstīts, kā dievišķu patiesību (Romiešiem 10:17). Šajā stadijā nonāk un paliek vairums jauno evaņģēlisko draudžu un nedodas tālāk. Pie šī pārdzīvojuma ticīgais saņem Kristus žēlastību un atjaunotu sirdi.

Piedzimšanu no Vārda ir plaši pieņemts saukt par atgriešanos, kaut gan tā nav pilnīga atgriešanās, bet tikai pamošanās. Atgriešanās ir dziļāka satura. Pie atgriešanās notiek dvēseles atgriešanās no nāves un grēka, pie dzīves Dievā un Kristū. Patiesi atgrieztais cilvēks pats atstāj grēku un pasauli aiz sevis.

Otrā ir atdzimšana no Svētā Gara. Pie šī piedzīvojuma ticīgais no Dieva saņem Dieva Garu un piedzīvo pilnīgu iekšēju transformāciju; Vārds to nosauc par piedzimšanu no augšienes (Jāņa 3:3-8). Bez garīgas piedzimšanas no augšienes nevar būt nekādi garīgi sasniegumi. Ticīgie pirms Svētā Gara saņemšanas nedrīkst iziet garīgajā darbā- pretēji tam, kā tas notiek vairumā tradicionālo evaņģēlisko draudžu. Kristus pats to ir stingri aizliedzis darīt (Lūkas 24:49; Apustuļu d.1:4).

Bez Svētā Gara ticīgiem pietrūkst garīgas atziņas un izmaņas. Bet bez garīgas atziņas un atvērta gara nav iespējams garīgi izaugt. Svētais Gars ir Tas, kas mums māca garīgas lietas (Jāņa 14:26; 16:13; 2.Pētera 1:20).

Starpība starp piedzimšanu no Vārda un atdzimšanu no Gara ir tāda, ka pirmie var aiziet atpakaļ pasaulē, bet atdzimušie no Svētā Gara vairs nevar atstāt Kristus ceļu. Piedzimšanu no Gara pavada sevišķs piedzīvojums, garīgā spēka avots sevī un Svētā Gara izpausme caur ticīgo. Piedzimušais no augšienes vairs nevar šaubīties par savu atdzimšanu. Viņš vairs nevar pasacīt vārdus: “Nezinu, vai esmu piedzimis no Gara vai ne?” Viņš par to ir pilnīgi pārliecināts, un šī pārliecība ir piesūcinājusi visu viņa būtību.

Ja ticīgajam trūkst spilgti izteiktas Svētā Gara vadības un spēka, lai uzvarētu grēku, tad tā ir liecība, ka viņam nav dzīva Svētā Gara avota sevī.

Svēto Garu nevar saņemt nemanāmi vai nezinot, tas ir: ka piedzimušais no augšienses to nezinātu.

Trešā ir piedzimšana no Dieva: tas ir jaunais garīgā cilvēka stāvoklis pēc pilnīgas un galīgas vecās dabas nonāvēšanas, kad mūsos darbojas Kristus un Viņa dzīvības spēki (1.Pētera 1:3). Tikai tādā stāvoklī esot, ticīgais var liecināt: “...bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Galatiešiem 2:20).

Šo stāvokli var piedzīvot tikai tad, kad visa cilvēka daba ir izmainījusi savu veco būtību un caur vecās dabas nāvi ir savienojusies ar Kristus dievišķo dabu.

“Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem” (2.Pētera 1:8-9).

Šajā pilnīgi pārveidotajā būtnē saskaņā ar Dieva Vārdu ir notikusi pilnīga un galīga transformācija. Tajā vairs nav mazākās grēka pazīmes, tādēļ Svētie Raksti saka: “Kas no Dieva dzimis, negrēko” (1.Jāņa 5:18).

No Dieva dzimušais radikāli atšķiras no tiem, kas atrodas pirmajās divās pakāpēs, ar to, ka vairs nav spējīgs grēkot saskaņā ar savu dabu un nevis sevi piespiežot negrēkot, turpretī iepriekšējos divos stāvokļos vēl ir iespējamas krišanas. No Dieva dzimušais ne tikai vairs negrēko, bet vairs nav spējīgs grēkot, jo ir piedzimis no Dieva un jau atrodas debesīs, būdams uz zemes (1.Jāņa 3:9).

   Ceturtie maldi   


Daudzi ticīgie bez jebkāda pamata un bez jebkādas liecības no augšienes saņemšanas patvarīgi pārliecina sevi un citus, ka saskaņā ar Vārda burtu ir Dieva bērni. Kā zināms, pie grēku piedošanas ir jāsaņem personīgu iekšēju liecību no Dieva. Par Dieva bērniem kļūst tikai tad, kad ticīgais no Kristus Gara pats saņem skaidru liecību sirdī par savu uzņemšanu Dieva bērnu saimē (Romiešiem 8:15-16; Galatiešiem 4:6).

Ticīgais, kam nav šādas liecības, nav “Dieva bērns,” bet pats sevi patvaļīgi par tādu padarījis nepareizas mācības, kristīgas sabiedrības un patvaļīgas Dieva Vārda izprašanas dēļ.

Liecību par uzņemšanu Dieva bērnu kārtā sniedz Dievs. Ticīgais to saņem tikai pēc Svētā Gara saņemšanas, kad Viņš ir spējīgs cilvēka atdzimušajam garam sniegt šo liecību. Pirms tam vēl ir iespējama atgriešanās pasaulē. Kam nav šādas liecības, tas nekādā ziņā nedrīkst sevi nosaukt par Dieva bērnu, lai neapgrēkotos pret bausli: Tev nebūs Dieva vārdu necienīgi valkāt.

Tādi ticīgie var sevi pieskaitīt pie Dieva ļaudīm, bet neko vairāk. Caur Kristu viņiem ir jābūt iespējai saņemt Svēto Garu un tam sekojošo dievbērnību. Dievbērnības saņemsana jau pats par sevi ir liels garīgs notikums, ko var sasniegt tikai caur atsacīšanos no savas personīgās dzīves un pilnīgu nodošanos Kristum. Dieva bērnam pilnīgi jāpieder savam Tēvam un savam Glābējam Jēzum. Viņam nevar būt savas paša gribas, nedz savas personīgās dzīves. Viņš savu personīgo dzīvi visu bez atlikuma brīvprātīgi nodod Kristus kalpības jaukajām važām un Viņa godam.

   Piektie maldi   


Daudzu jaunatgrieztie apgalvo, ka esot nomiruši vecajam Ādamam; tas ir, miesīgumam, lai gan patiesībā viņiem nav vēl nekādas sajēgas par šī stāvokļa būtību. Viņi domā, ka miesīguma nonāvēšana notiek, pašam cilvēkam to nemanot, kā process, kas norisinās pats par sevi. Tas ir bērnišķīgs naivums.

Vecā cilvēka nonāvēšana norisinās ilgā laika posmā, un tas ir neaprakstāmi sāpīgs process, jo ir jāiznīcina paša no tēviem mantotā cilvēka daba. To ir iespējams panākt, ja ticīgais prasmīgi pielieto Dievam nodotās sava iekšējā cilvēka garīgās sviras un ar piepūli un nemitīgi savu gribu pakļauj Dievam cīņā pret visām miesīguma izpausmēm sevī. Svētais Gars cilvēkam atklāj viņa miesīguma bezdibeņus un pats veic vecās dabas tieksmju nonāvēšanu, asdarbojoties ar mūsu brīvo gribu. Tādēļ pirms Svētā Gara saņemšanas nav iespējams nomirt vecajam cilvēkam. Dieva Vārds mums saka, ka miesas darbi ir jānonāvē ar Gara spēku (Romiešiem 8:11-13).

Ja ticīgais apgalvo, ka esot nomiris miesīgumam pirms Svētā Gara saņemšanas, tad tie ir meli. Cilvēkam pat nav sajēgas par sava miesīguma būtību un izausmēm, pirms Svētais Gars pats to cilvēka iekšējā būtībā neatklāj, bet kā lai Viņš to atklāj, ja cilvēks pat nespēj sadzirdēt Svētā Gara balsi? (Romiešiem 7:23).

   Sestie maldi   


Ir vēl kāda nomaldījušos ticīgo kategorija, kas visi, sitot pie krūtīm, apgalvo, ka, pamatojoties uz kādiem Bībeles pantiem, grēku piedošanu un glābšanu var saņemt vienīgi ticībā- bez grēku nožēlas pamatā un bez personīgas atgriešanās. Tie ir visrupjākie meli un sātana pievilšana, kam runā pretī viss Bībeles saturs.

Grēku piedošanu nekad nevar saņemt bez grēku nožēlas un tai sekojošas atgriešanās (Apustuļu d.3:19-20).

Bet glābšanu nevar iegūt bez grēku piedošanas, kas ir tās pamatā. Grēku nožēlas iestādījums ir nācis no Dieva, un Dievs pavēl visiem cilvēkiem nožēlot grēkus un atgriezties (Apustuļu d.17:30).

Ticība veicina cilvēka garīgo izaugsmi tikai tanī gadījumā, ja ticīgais jau ir nožēlojis grēkus un atgriezies no sava grēcīgā dzīvesveida. Visi Svētie Raksti runā par grēku nožēlu. Tikai sātans varēja ļaudīm iedvest domu, ka grēku nožēlai nav nekādas nozīmes Dieva priekšā. Tā ir rupja maldu mācība, un šīs mācības piekritējus ir vairāk jābīstas nekā pašu sātanu. Tā ir iefiltrējusies modernajās kustībās un ieperinājusies ticīgo prātos, šim mērķim kalpo viņu Bībeles koledžas un mācītāju institūti- ka debesu valstību var paņemt (ieņemt) tikai ticībā, bez mazākās sevis piepūles. No šīs mācības ticīgajiem rodas lielāks ļaunums nekā no tiešiem sātana uzbrukumiem. Ticība bez grēku nožēlas pašā pamatā un bez patiesas atgriešanās ceļa ir sātaniska ticība. Ticot Dievam, sātans nenožēlo savus noziegumus un turpina grēkot.

Ķecerīgas ticības pamatā ir pieķeršanās kādām Bībeles frāzēm un tam sekojošas tukšas iedomas un pašpaļāvība, bet tā, kā zināms, cilvēkus neglābj no grēkiem. Ja arī viņi runā par ticību uz Dievu, kas vienīgā spēj izglābt, tad tāda ticība atklājas cilvēka sirdī vienīgi pēc patiesas, dziļas un pamatīgas grēku nožēlas.

Kristus teica: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju” (Marka 1:15).

Tātad bez grēku nožēlas nav iespējams tapt par īstu ticīgo. Tikai grēku nožēla atver ceļu uz ticību Dzīvajam Dievam. Bez grēku nožēlas nav iespējams atstāt grēku un pasauli un iesākt jaunu dzīvi. Vispirms jāsaņem grēku piedošana; tas ir, caur grēku nožēlu un Kristus asinīs jāsalīdzinās ar Dievu. Tikai tad iespējams sākt jaunu dzīves ceļu.

Kristus teica: “Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā” (Lūkas 13:3-5).

   Septītie maldi   


Ir ticīgie, kuri katram Dieva Vārda tekstam pieliek savu jēgu,- tādu, kādu viņiem katrā gadījumā ir izdevīgi pielikt Vārda saturam. Tie katru tekstu izskaidro personīgo uzskatu gaismā un vienkāršos klausītājus, kas nezina Dieva Vārdu, pārliecina, ka Bībelē tieši tā arī ir rakstīts. Ar tādu rīcību tiek nodarīts liels noziegums: jo šie ticīgie savas domas un uzskatus uzdod par Dieva Vārdu un aiz Dieva Vārda maskas un autoritātes izplata savas personīgās cilvēciskās mācības. Daudzi klausītāji savā vienkāršībā un naivumā viņiem uzticas un domā, ka viņiem tiek atklāta Dieva Vārda patiesā jēga. Augstu turot Vārda autoritāti, tie pieņem visu, kas tiek mācīts, kā patiesību. Tas Kungs stingri aizliedz Dieva Vārdam pielikt klāt kaut ko cilvēcisku vai no tā izmest ārā kādas patiesības (5.Mozus 4:2; 13:1; Atklāsme 22:18-19). Tāpat nedrīkst noslēpt vai noklusēt Dieva Vārdā ielikto patieso vārdu jēgu. Patvaļīga Dieva Vārda izskaidrošana ir radījusi neskaitāmu daudzumu visdažādāko sektu. Ja piesavināmies svešas lietas, tāda rīcība pasaules ļaužu sabiedrībā tiek sodīta ar cietumu. Turpretī ticīgie, uzdodot savus uzskatus par Dieva Vārdu, nemaz neapzinās savas rīcības noziedzību.

Daži no viņiem sevi attaisno ar to, ka viņi neizkropļojot cilvēku vārdus, bet gan Dieva Vārdu, it kā cilvēku sacītie vārdi būtu vērtīgāki un cienījamāki par paša Dieva vārdiem.

   Astotie maldi   


Daudzi ticīgie apgalvo, ka tikai viņu organizācija un tikai dzīve, kas ir atbilstoša viņu kristīgās grupas uzskatiem, var izglābt cilvēku, ka citas organizācijas atrodas reliģijā neglābj cilvēku no pazušanas.

Šāds maldīgs uzskats tiek uzspiests sabiedrībā tik ilgi un tik neatlaidīgi, ka viņu locekļi sāk augstprātīgi ticēt, ka tiesības glābt cilvēku dvēseles pieder tikai viņu organizācijai, jo viņi, lūk, ir vispareizākie. Kur Bībelē ir rakstīts, ka glābšanas tiesības var iemantot kāda no cilvēciski veidotām organizācijām?

Kāda augstprātība, lepnība un pašpārliecinātība! Pazemot citus un paaugstināt sevi. Dieva Vārds mums saka, ka dvēseles glābšana nāk caur Kristu un ir sasniedzama caur patiesu grēku nožēlu un sirds atgriešanos. Nožēlot grēkus un atgriezties var jebkurā vietā. Lai to sasniegtu, nav vajadzīga reliģiska organizācija un īpašas kampaņas, bet gan sirsnīga vēlēšanās atstāt grēka dzīvi un atbrīvot sirdī vietu Jēzum. Tas ir viss. Cilvēkus glābj ne apkārtējo pārliecība, ne organizācijas, ne evaņģelizācijas kampaņas, pat ne sludinātais vārds, bet gan iekšēja vēlēšanās iesākt dzīvi sadraudzībā ar Kristu, kas ir sasniedzama tikai ar Kristus žēlastības Gara palīdzību. Cilvēkus glābj Kristus žēlastība, nevis cilvēku veidotas organizācijas un viņu aktivitāte (Titam 2:11-12; Apustuļu d.15:11; Efeziešiem 2:8). Nepieciešams aicināt dvēseles pie Kristus, bet nevis pie cilvēkiem un viņu organizācijām. Kristus aicina cilvēkus pie sevis: “Nāciet šurp pie Manis visi” (Mateja 11:28).

   Devītie maldi   


Ir arī tāda sektantu kategorija, kuri apgalvo, ka glābšana sasniedzama tikai caur kristību, un tādēļ mudina kristīties un nokrista pat neatgriezušos. Kristība ir Dieva iestādījums, kas jāpilda ikvienam atgrieztam ticīgajam, taču glābšana nenāk no šī iestādījuma pildīšanas vai nepildīšanas.

Kristība ir ārējs apliecinājums dvēseles iekšējam lēmumam nomirt vecajam cilvēkam; tas ir: nomirt personīgajai dzīvei un dzīvot Dievam (Romiešiem 6:3-6).

Kristībai pašai par sevi nav nekādas nozīmes, ja ticīgais nav pieņēmis apzinātu lēmumu nomirt sev pašam. Vēl mazāks labums no kristības ir tiem ticīgajiem, kuri pat nav piedzīvojuši atgriešanos. Nav jāsteidzina kristīties, bet ir jāsteidzina uz atgriešanos! Kāds labums kristīt neatgrieztus ļaudis? Kristība vien bez atbilstoša kvalitatīva gribas lēmuma nomirt pašam sev un atsacīties no sevis paša neko nedod.

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē?” (Romiešiem 6:3).

Vārds “kristība” tulkojumā nozīmē iegremdēšanu vai aprakšanu. No šejienes izriet, ka kristība ir domāta vienīgi tiem ticīgiem, kuri ir izšķīrušies Jēzus dēļ nomirt paši sev.

   Desmitie maldi   


Daudzi ticīgie, iekrītot grēka varā, apgalvo, ka viņiem tomēr ir mūžīgā dzīvība, neskatoties uz to, ka viņi apzināti grēko. Kad pasaule grēko, ticīgie tiem piesola elli, bet kad paši grēko, tad saka: “Kristus par mums ir nomiris!“

Kāda apkaunojoša izturēšanās pret Kristus uopuri! Kristus, piedodot grēciniecei, sacīja: “Ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11)

Saskaņā ar Kristus vārdiem piedošanu saņēmušais grēcinieks nedrīkst turpmāk grēkot. Ikviens grēcinieks tiks tiesāts un saņems sodu, vienalga vai viņš grēko pirms vai pēc savas atgriešanās. Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Bet kad ticīgais grēko apzināti, tad nepaliek vairāk upuris par grēku, “bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus” (Ebrejiem 10:26-27).

Pasaulīgam grēciniekam, kas nav saskāries ar Patiesību, ir lielākas izredzes saņemt no Dieva apžēlošanu nekā ticīgajam, kas zina Patiesību, bet apzināti grēko. “(Kas)...zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lūkas 12:47-48).

   Vienpadsmitie maldi   


Sludinot citiem Dieva Vārdu, paši sektanti maz tic Vārdam un paši nemaz nav ieinteresēti precīzā Dieva Vārda pildīšanā. Par to liecina viņu dzīves, kas būtiski atšķiras no evaņģēlija dzīves. Viņi neatsakās no savas personīgās dzīves vai laicīgām iespējām un nenonāvē savu veco Ādamu kā pavēlēja Kristus, bet izvēlas platos, ērtos dzīves lielceļus (Mateja 7:13-14; Lūkas 14:33; Jāņa 12:24).

Uz Dieva Vārda pavēli nonāvēt veco dabu ar visām, tas kaislībām un iekārošanām (Galatiešiem 5:24)- par to viņi tikai ironiski pasmīn, uzskatot to par neiespējamu.

Šī ticīgo kategorija negrib ne dzirdēt par sava vecā cilvēka nomērdēšanu līdz nāvei, it kā uz viņiem nemaz neattiektos Dieva Vārda pavēles. Viņi domā, ka starp viņiem un Dievu ir nodibinājušās tik draudzīgas attiecības, ka nav nemaz jāpilda Dieva Vārda universālās pavēles. Šis norādījums varbūt ir spēkā pie citiem, bet tas neattiecas uz viņiem!

Visa sektantu izturēšanās liecina par neticību Dieva Vārda patiesībām. Slimības gadījumā viņi negriežas pēc palīdzības pie Jēzus, bet skrien pie cilvēkiem- hīleriem un paši nemaz netic, ka Jēzus mūsu laika spēj darīt dziedināšanas brīnumus tiešā veidā pie mums. Viņi tic Dievam, kas neko nespēj, un tādējādi sludina citiem melus!

Viņi nepārbauda savu dzīvi Dieva Vārda gaismā, nenožēlo grēkus, lai stātos sadraudzībā ar Jēzu, tādēļ arī viņu audzināšanā nodevušies ticīgie pārstāj ticēt Jēzus visuvarenajam spēkam. Ir tā, it kā viņi nebūtu pazaudējuši dzīvo ticību, bet ka pats Kristus būtu zaudējis spējas šodien darīt brīnumus. Grūtos materiālos apstākļos viņi vaino valdību. Tie negriežas pie Dieva, bet pie cilvēkiem un palīdzības organizācijām.

Viņi vispār nepazīst patiesu ticības dzīvi un gluži kā pagāni pavada savu dzīvi bezgalīgās pasaulīgās rūpēs un iekšējā kurnēšanā (Mateja 6:31-32).

Kā šādas izturēšanās sekas ir slēpta Dieva Vārda kritika, ko dažkārt pavada maskēti motīvi nepieņemt to, kas viņiem nepatīk; tas ir, to, kas atmasko viņu patieso garīgo stāvokli un uzvedību.

Pieļaujiot “brīvu” attieksmi pret Dieva Vārda pildīšanu, viņi pieņem tikai to, kas pašiem patīk, bet par citiem jautājumiem tie izsakās: “Mēs šajā lietā esam brīvi.”

Iznāk, ka dažu Dieva Vārda tekstu pildīšana ir obligāta, bet citi uz viņiem neattiecas un tie nav jāņem vērā.

Bet viņi paši ir izvēlējušies brīvību pieņemt tikai to no Vārda, kas tiem patīk, un atmest to, kas tiem nepatīk!

Bija šāds gadījums: es griezos pie kāda sludinātāja ar jautājumu: kāpēc viņš ēd asins produktus, ja tas ir aizliegts Dieva Vārdā (Apustuļu d.15:20-29; 3.Mozus 3:17; 7:26; 17:4-5; 5.Mozus 12:16-23; 15:23).

Viņš man atbildēja: “Es esmu brīvs no tādiem aizspriedumiem.”

Iznāk, ka saskaņā ar šī sektanta pārliecību Dieva Vārdā ir aizspriedumi un ka paši sektanti ir atraduši “labāku brīvību” un stāv pāri šiem aizspriedumiem. Šis sludinātājs uzskata sevi par garīgu, par “pieaugušu,” un tādēļ precīza Dieva Vārda pildīšana viņiem nav obligāta. Tas ir sātanisks garīgums- aizstāvēt savus uzskatus par brīvību, kas noliedz precīzu Dieva Vārda pildīšanu.

Tas fakts, ka sektanti savādāk izskaidro Dieva Vārda tekstus, dod reliģiozajiem ļaudīm tiesības izvirzīt apsūdzību, ka sektantiem esot “sava Bībele.” Bet reliģiozajiem tradīciju turētājiem ir cits pamatojums tādai nostājai. Viņi domā, ka sektanti tulko un izdod savu Bībeli, bet sektanti rīkojas pavisam savādāk: viņi izslēdz Bībeles teksta garīgo, patieso jēgu un ieliek Dieva Vārda tekstā cilvēciskus jēdzienus- gluži tāpat kā to dara reliģijas sludinātāji (garīdznieki, priesteri un citas reliģiskās personas).

Iznāk, ka sektantiem patiešām ir sava Bībele tādēļ, ka, Bībeli izskaidrojot, viņi skaidrotajā ar īpašu nolūku iestarpina savu pārliecību un uzskatus. Lielākā daļa sektantu sludinātāju nav saņēmuši Svēto Garu, kas atklāj un māca garīgās patiesības.

Ar cilvēcisko prātu bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams izprast Dieva Vārda garīgo jēgu (2.Pētera 1:20).

Tādēļ Kristus aizliedza saviem mācekļiem iziet garīgajā kalpošanā pirms Svētā Gara saņemšanas (Lūkas 24:49; Apustuļu d.1:4).

Lai iegūtu sludinātāja nosaukumu, sektantu sludinātāji tāpat kā reliģisko baznīcu mācītāji un priesteri uzskata par pietiekamu nobeigt Bībeles skolu vai teoloģijas mācību iestādi. Arī viņi aplami domā, ka pasaulīgas,“citu sagremotas” un apkopotas zināšanas var aizvietot no Dieva Gara dotu atziņu.

Kāds garīgas attīstības pārrāvums, kāds trūkums un nepilnība izaugsmē!

   Divpadsmitie maldi   


Daudzi ticīgie kļūdās apstāklī, ka tie sajauc un neatšķir divus garīgus jēdzienus, kam atbilst attiecīgi dvēseļu garīgie stāvokļi: viņi neatšķir mūžīgo dzīvību no debesu valstības.

Pēc viņu uzskatiem tas ir viens un tas pats. Visi ticīgie noiešot debesu valstībā, neskatoties uz to, vai viņi savās sirdīs būs sasnieguši debesu valstības dzīvei atbilstošo stāvokli vai nē.

Sektanti ir bezgala devīgi attiecībā uz dievišķo dāvanu izdalīšanu, un daudzi no viņiem pat neatgrieztajiem apsola ieiešanu debesu valstībā, ja tikai viņi gatavi iestāties viņu organizācijā un maksāt viņiem desmito tiesu.

Kristus šiem jēdzieniem piešķir precīzu formulējumu savā sarunā ar bagāto jaunekli (Mateja 19:16-26; Marka 10; Lūkas 18).

Kristus teica: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.”

Bagātais jauneklis atbildēja, ka viņš ir turējis baušļus no jaunības. Uz to Kristus viņam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ” (Mateja 19:21).

No sacītā skaidri redzams, ka mūžīgā dzīvība ir viens garīgais stāvoklis, bet debesu valstība- pavisam cits, daudz augstāks stāvoklis.

Mūžīgo dzīvību var saņemt katrs atgriezies ticīgais, ja vien viņš pilda Tā Kunga pavēles un iestādījumus (Jāņa 3:36).

Citiem vārdiem: ja ticīgais dara savā dzīvē atgriešanās darbus.

Turpretī debesu valstībā ieies svētie, kuri savas zemes dzīves laikā būs sasnieguši pilnību, tātad tie, kuri nemitīgi cīnās darīt Dieva prātu pie sava iekšējā garīgā stāvokļa izveides un attīstības. Viņi rokas Dievā un tad iedziļinās sevī, kā pavēlējis Kristus (Lūkas 6:48) un soli pa solim seko pakaļ Jēzum.

Zemišķie ticīgie, kas nav sasnieguši garīgu stāvokli, saņems mantojumā zemi, turpretī tie, kas būs sasnieguši garīgu stāvokli, saņems mantojumā debesis (1.Korintiešiem 15:40; Filipiešiem 3:19-21; Kolosiešiem 3:24). Neviens, kas nebūs sasniedzis patiesu svētumu, neredzēs To Kungu (Ebrejiem 12:14; 1.Tesaloniķiesiem 4:3-4).

Nepieciešams sasniegt attiecīgu garīgu stāvokli, lai nokļūtu debesīs un skatītu To Kungu vaigu vaigā. Būdams miesīgā stāvoklī, ja zemes dzīves laikā no tā neatbrīvojas, ticīgais nevar nokļūt debesīs.

“Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” (1.Korintiešiem 15:50).

“Miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Romiešiem 8:8).

“Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres” (5.Mozus 6:8).

   Trīspadsmitie maldi   

Ir ticīgie, kas apgalvo, ka nekādā gadījumā nedrīkst atklāt ticīgo grēkus, jo tas, lūk, pazemojot viņu un kristīgās draudzes autoritāti. Bet vai tad pats šis fakts, ka ticīgie grēko, nepazemo viņu autoritāti? Vai amorāls dzīvesveids nav kauna traips ticīgo godam? Daži ticīgie apgalvo: ja par to noklusētu, tad taču apkārtējie neko nezinātu. No šejienes redzams, ka ticīgie nebīstas Dievu, bet gan cilvēkus. Maldīgi ir domāt, ka, ja noslēpjam savas grēcīgās izpausmes, tad neviens par to neuzzinās.

Kristus teica, ka nekas netiks apslēpts, kas nekļūs zināms: agrāk vai vēlāk, bet tomēr viss nāks gaismā (Marka 4:22).

Skaidrs, ka labāk ticīgiem pašiem atklāt savas vainas grēku nožēlā Dieva vaiga priekšā, pirms tās atklās pasaule. Pēdējais būs sāpīgāk un nodarīs lielu negodu ticīgajiem, Ticīgo prātojumi šajā jautājumā neatbilst Dieva Vārdam. Apustulis raksta: “Tiem, kas grēko, pierādi viņu vainu, visiem klāt esot, lai arī citiem būtu bailes” (1.Timotejam 5:20).

Mūsdienu ticīgie, ignorējot apustuļu norādījumus, apslēpj savus grēkus. Tāda rīcība dažkārt tiek uzskatīta par pareizu, bet kad viņi naidā un ļaunumā apņēmušies pazemot savu tuvāko brāli vai māsu, tad vairs nerēķinās ne ar kādiem morāles un pieklājības rāmjiem un nemitīgi vajā savus dzīves ienaidniekus, izplatot par viņiem viszemiskākos apmelojumus. Tā ir rīcība, kas pat pie pasaules ļaudīm tiek sodīta ar cietumu.

Dieva Vārds aizliedz izplatīt apmelojumus (2.Mozus 20:16; 5.Mozus 5:20). Turpretī viņi taisni to dara, bet nedara, ko pavēl Dieva Vārds. Un proti, viņi neatmasko ticīgo grēkus. Bībele dod mums daudz piemēru, kur par viena izraēlieša pārkāpumu Tas Kungs sodīja visu tautu tieši tādēļ, ka viņi slēpa grēku.

Kad ticīgie atklāja savus noziegumus un tos nožēloja, tad Tas Kungs arī apžēlojās un pārstāja dusmoties. Virkne Dieva Vārdā aprakstīto gadījumu pierāda, ka visa Izraēla daudze saņēma sodu par atsevišķu cilvēku grēku slēpšanu. Bet kad draudze atklāja un nosodīja grēku, Tas Kungs šo sodu atcēla (1.Korintiešiem 11:31-32). Tā tas bija Vecajā Derībā. Tā pati kārtība saglabājas Jaunajā Derībā apustuļu laikā. Apustuļi atmaskoja atsevišķu draudzes locekļu noziegumus un pie vainīgajiem pielietoja apustuļu varu sodīt un apžēlot (saistīt un atraisīt). Ananija un Sapfīra, burvis Sīmanis, bagātais jauneklis un citi gadījumi apliecina tikko kā izteikto vārdu patiesīgumu. Dieva Vārds pavēl: “Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1.Korintiešiem 5:13)

Nepieciešama pamatīga un stingra grēkā kritušā draudzes locekļa izmeklēšana, lai pieņemtu lēmumu sodīt un izslēgt no draudzes. Izmeklēšanai jānotiek tādā kārtībā, kādu norādījis Kristus (Mateja 18:15-18).

Tā jārīkojas, vadoties no garīgā cēloņa: “Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?” (1.Korintiešiem 5:6).

Šie Kristus vārdi ir atklājušies kā patiesi visās kristīgajās draudzēs. Pēc pirmajiem kristiešu gadsimtiem Draudze atkāpās no apustuļu stingrajiem norādījumiem un sāka savā vidū slēpt grēku un grēciniekus neizslēgt no sava vidus, tā pazaudējot savu garīgumu. Kristus Draudzes tīrā mācība piesārņojās ar grēka raugu un sašķēlās. Tā vienotā, svētā Kristus Daudze pārvērtās par pasaulīgu ļaužu frakcijām, kas pēc Dieva Vārda ir sātana sinagoga (Atklāsme 3:9).

   Četrpadsmitie maldi   


Lielākā daļa sektantu sludinātāju tiek algoti no dažādām jumta organizācijām, draudžu apvienībām vai savas draudzes. Tāda kārtība ir pretrunā ar Kristus mācību. Kristus teica: “Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp” (Jāņa 10:12-13).

Šajos Kristus vārdos ir apslēpta dziļa patiesība. Patiešām, ja sludinātājs tiek algots par noteiktu samaksu, viņam trūkst patiesas garīgas rūpes par sava ganāmpulka avīm, jo faktiski avis nepieder šim sludinātājam, bet tai organizācijai vai personai, kas viņu ir noalgojusi. Tāds sludinātājs ir kā algādzis, derēts un nenoteiktu laiku. Avis nepieder viņam, bet saimniekam, kas sludinātāju ir nolīdzis. Kad derētajam ganam nav izdevīgi darba apstākļi (maza alga, slikts dzīvoklis, neatsaucīgi draudzes locekļi), viņš atstāj savas avis un dodas uz citu vietu, kur viņam piedāvā lākus materiālos apstākļus. Vilki izmanto šādu situāciju- tieši šajā laikā tie nolaupa un izkliedē ganāmpulku (Jāņa 10:12).

Kādiem tad ir jābūt patiesajiem Dieva kalpiem? Aplūkosim, ko par to māca Dieva Vārds. Tas Kungs pavēlēja evaņģēlija sludinātājiem dzīvot un pārtikt no evaņģēlija (1.Korintiešiem 9:14). Kā saprast Kristus pavēli? Ko nozīmē pārtikt no evaņģēlija? Tas nenozīmē, ka sludinātājs drīkst saņemt noteiktu algu; tas ir, sludināt par noteiktu samaksu. Evaņģēlijs ir Dieva dāvana, bet Dieva dāvanas nedrīkst pārdot par naudu. “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet” (Mateja 10:8).

Mums Dieva Vārds jāsludina par velti un nekādā gadījumā par sludināšanu nedrīkst pieņemt naudu.

Pirmkārt, tādēļ, ka ar to mēs varam pazaudēt Kristus žēlastību.

Otrkārt, tādēļ, ka tādā gadījumā mēs kļūstam par derētiem ganiem, kļūstam atkarīgi no tiem cilvēkiem vai draudzes, kas samaksāja par sludināšanu, vienalga, lai arī kādā veidā tas netiktu darīts.

Sludinātājs, ja viņš ir atdzimis no Svētā Gara, pazaudēs žēlastību, autoritāti un Vārda patiesību, ja sāks kalpot par naudu. Tas būs tādēļ, ka viņam vienmēr būs sava sludināšana jāsaskaņo ar to ļaužu uzskatiem, kas viņu noalgojuši.

Skaidrs, ka tiem sludinātājiem, kuriem nav Svētā Gara un Kristus žēlastības, nav ko zaudēt. Bet lai tas sludinātājs, kas ir pildīts ar Svēto Garu un izsūtīts garīgajā darbā no paša Kristus, vienmēr ir brīvs no cilvēku uzskatiem un slēptas ietekmes un lai viņš sludina tikai to, ko atklāj Svētais Gars!

Kristus Vārdus jāsaprot tā kā to saprata pats Kristus un Viņa apustuļi. Kristus un apustuļi par sludināšanu naudu neņēma, tikai pieņēma brīvprātīgus ziedojumus. Šim nolūkam viņiem bija kopīga kase (Jāņa 12:6).

Katram evaņģēlija sludinātājam ir tiesības pieņemt tādus ziedojumus. Diemžēl mūsu laikā ar brīvprātīgiem ziedojumiem saprot tā sauktās “kolektes” savākšanu dievkalpojuma laikā.

Šādu naudas vākšanas kampaņu nevar uzskatīt par brīvprātīgu, jo te tiek izdarīts spiediens uz cilvēka sirdsapziņas brīvību. Tiek radīti apstākļi, kas ļaudis piespiež upurēt piespiedu kārtā. Vājākas gribas cilvēki tādos apstākļos upurē nevis tādēļ, ka viņi paši to vēlas, bet gan tādēļ, ka tas ir jādara un viņiem ir kauns no citiem to nedarīt. Mācītāji to labi zina un izmanto cilvēciskās vājības naudas līdzekļu iegūšanai, nosaukdami tos par “brīvprātīgiem ziedojumiem.”

Kristus izsūtītais garīgā darba strādnieks ir suverēnā Dieva kalps un viņam visās lietās jākalpo savam Dievam. Kam viņš kalpo, no Tā viņš arī saņems iztikas līdzekļus (1.Korintiešiem 9:7).

Sludinātājam ir pilnīgi jāuzticas Dievam un jānododas Viņam pilnīgā ticībā uz Dieva Vārda patiesīgumu, ka Dievs viņu neatstās. Pats Kungs ir sacījis: “Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” (Ebrejiem 13:5).

Miesas prāts, neticība un sātans biedē cilvēkus, čukstēdami: “Ja tu paļausies tikai uz Dievu, tu nomirsi badā.” Tie ir nežēlīgi meli un Dieva apmelošana. Es kā nabadzīgs, bet Dievam nodevies ticīgais varu ar visu savu dzīvi apliecināt, ka tie ir sātana meli, bet no cilvēku puses mazticība. Tādu ļaunumu vajag ar visām saknēm izraut no savas sirds. Dievs nekad neatstās tos, kuri pilnīgi uzticējušies un atdevušies Viņam. Tikai neticīgs ticīgais var nokļūt tik kritiskā stāvoklī. Uzticieties Dievam un atstājiet tukšas cerības un paļāvību uz cilvēkiem. Tas Kungs saka: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!” (Jeremijas 17:5)





 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.