Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 7.00 6.30 eur
Cena: 11.20 10.00 eur
Cena: 5.75 5.20 eur
Cena: 3.95 3.55 eur
Cena: 7.15 6.40 eur
Cena: 9.05 8.15 eur
Cena: 10.00 9.00 eur
Cena: 3.40 3.10 eur
Cena: 5.70 5.10 eur
Cena: 3.40 3.10 eur
Cena: 5.64 5.10 eur
Cena: 3.40 3.10 eur
Cena: 5.70 5.10 eur
Cena: 7.00 6.30 eur
Cena: 4.50 4.05 eur
Cena: 5.50 5.00 eur
Cena: 5.00 4.50 eur
Cena: 9.00 8.00 eur
Cena: 55.00 50.00 eur
Cena: 55.00 50.00 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Draudzes vienotība/H.Šafraneks

Tas, ko es teikšu, nav domāts jūsu simpātiju iekarošanai. Es bīstos to Kungu un esmu Viņa īpašums. Es esmu Dieva kalps- kalpi nemēdz būt neatkarīgi. Arī es būšu paklausīgs. Es jūs visus mīlu un esmu ļoti daudz lūdzis. Bet es nebūšu pārlieku mīlīgs. Es būšu pret jums tik atklāts, ka jūs mani, iespējams, vēlāk vairs nemīlēsiet. Iespējams, ka esat līdzi paņēmuši pat dažus akmeņus, lai beigās mani varētu ar tiem nomētāt.
16.10.2011

Horst Schaffranek "Die Einheit Der Ekklesia",

izdota "Sein Wunderbares Leben Heute" Broschure Nr.211,

Lemgo, Munchen 1991

Saturs

1. Jēzus atklāsme

2. Atkrišana Draudzes vēsturē

3. Dieva laiks

Jēzus Atklāsme

            Tas, ko es teikšu, nav domāts jūsu simpātiju iekarošanai. Es bīstos to Kungu un esmu Viņa īpašums. Es esmu Dieva kalps- kalpi nemēdz būt neatkarīgi. Arī es būšu paklausīgs. Es jūs visus mīlu un esmu ļoti daudz lūdzis. Bet es nebūšu pārlieku mīlīgs. Es būšu pret jums tik atklāts, ka jūs mani, iespējams, vēlāk vairs nemīlēsiet. Iespējams, ka esat līdzi paņēmuši pat dažus akmeņus, lai beigās mani varētu ar tiem nomētāt.

            Es ticu, ka jūs mīlat patiesību. Bet es zinu arī, ka to mīl tikai tad, ja pēc tās rīkojas. Tās ir dažādas lietas- patiesi domāt un patiesi rīkoties. Šovakar būs runa par ļoti smagām lietām. Jo ikreiz, kad Dievs mums saka izšķirošas lietas, mūsu atbilde ir tā, kas nosaka, vai tām kļūt vai nekļūt par īstenību. Mūsu šīvakara temats: "Draudzes vienotība ir eksistences jautājums, jo jau rīt gaidāma katastrofa". Šo tematu patreiz cilā visā pasaulē. Man ir zināmi gandrīz visu lielo pasaules konferenču rezultāti- vai tas būtu Manilā, Singapūrā, Lozannā vai Amsterdamā- es pats tajās tiku ņēmis aktīvu dalību. Kā mums zināt, ko no mums grib sagaidīt Dievs? Jaunā Derība par Draudzi un par tās vienotību runā ļoti nepārprotami. Un visu šo konferenču galvenās grūtības- kā mums šo Jaunās Derības vienotību atkal atgūt? Vairums no tā, ko varētu darīt, būtu visai nepopulāri: pārāk daudz tādējādi tiktu sagrauts. Un tā mēs šo ceļu uz vienotību meklējam visur kur, bet tikai ne tur, kur to tiešām varētu iegūt. Es lūdzu to Kungu dot man tik daudz brīvības, lai es varētu to pierādīt. Vispirms es gribētu atgādināt, kā tad Jaunā Derība uz šo Eklēziju skatās,- un tā dod visā tajā pietiekoši skaidru ieskatu. Bet ir jāpieder tam Kungam tik lielā mērā, lai to varētu saskatīt. Ir jābūt ne tikai atdzimušam no Dieva. Ir jābūt nezaudējušam savu pirmo, maigo mīlestību uz to Kungu, jo kompromisi padara cilvēku aklu.

            Es šeit ātri došu dažas ieskaņas, šad un tas nosaucot arī pantus, jo par mūsu tematu atrodamas daudz Rakstu vietas. Ļaujiet man iesākt ar vēstuli Efeziešiem. Tajā par Eklēziju runāts daudzās nodaļās. Un visas konfesijas ir vienisprātis, ka tas ir pats pamats. 

            Kāds vecāks kungs- teoloģijas profesors- reiz sarunā sacīja: "Protams, ka Eklēzijas teologs ir Pāvils". Viņš ļoti skaidri redzēja, ka starp Pāvilu un Pēteri ir atšķirība. Daudzi evaņģēlisti uzskata, ka katoļu baznīca atsaucas galvenokārt uz Pēteri. Nebūt nē! Ko tad saka Pāvils? Viņš bija Draudzes vadošais būvmeistars un darbības izvērsējs, kaut arī nekādā gadījumā nebija šīs lietas aizsācējs (tas bija Pēteris). Mēs redzam, ka Eklēzija bija Dieva priekšā jau pirms pasaules radīšanas. 

            Pasaule vēl nebija izplānota, bet bija jau domāts par Draudzi un bija sagatavotas lietas tiem, kuri vēlāk pie tās piederēs. Dēlam būs jāiemiesojas ķermenī, Viņam būs līgava, Viņam būs arī līdzeklis, ar kura palīdzību Viņš Tēvam atgriezīs atpakaļ visu pasauli.

            Tas cauri visiem gadsimtiem bija nepārtraukti Dieva redzeslokā. Jau Ādamam krītot grēkā, bija zināms otrais Ādams- "nāks Jērs, kurš uzņemsies visas pasaules grēkus". Gan no Israēla vēstures, gan arī no apustuļiem mēs varam redzēt, kurp Dievs mūs grib vadīt: visu pasauli uz Viņa Valstību! Viņš gribēja arī Kristu. Bet bija arī kaut kas tāds, kas bija apslēpts- šis noslēpums bija Draudze. Kad kā Glābējs un Israēla Ķēniņš pasaulē bija nācis Dieva Dēls, gan apustuļi, gan visa tauta gaidīja, ka tieši tagad nāks Dieva Valstība un nevis Eklēzija. Un Raksti saka, ka tas bija noslēpums. Ja Kristu min kā Dieva noslēpumu, tad Draudze, savukārt, ir Kristus noslēpums.

            Pēc Jēzus debesbraukšanas tas tika atklāts. Kādā veidā? Paskatīsimies uz Vasaras svētkiem. Tur stāv 12 vīri un runā uz Israēla ciltstēviem. Tikko tur bija tikai jūdi no Benjāmina cilts, bet tagad nu jau salasījusies vai visa pasaule.

            Vēsturnieki saka, ka uz Vasaras svētkiem tur bija sanācis kāds miljons cilvēku. No visas apdzīvotās pasaules viens miljons, bet visi tikai jūdi. Tīra jūdaisma evaņģelizācija, jo tur bija jūdi arī no citām valstīm. Varētu teikt: no troņa nogāztais un nonāvētais ķēniņš piedāvā jaunu veidu, kā iekļūt Dieva Valstībā.

                "Es esmu sūtīts pie Iraēla nama pazudušajām avīm", teica Jēzus. Un viņi patiešām tika aicināti vēl vienu reizi. Kad Viņš ar mācekļiem 40 dienas un 40 naktis runāja par Dieva Valstību, tad mācekļi vis neinteresējās par Eklēziju, bet gan jautāja: "Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Tā tas turpinājās līdz Apustuļu darbu 7. nodaļai: tīri jūdaiska kustība. 8. nodaļā nonākam pie jauktas tautas Samarijā. Apustuļu darbu 10. nodaļā Vēsts pirmo reizi nonāk pie nejūdiem. Pie tam Pēterim bija gājis itin grūti: Kad viņš no Cezarejas devās atpakaļ pie saviem brāļiem Jeruzālemē, tad viņš varēja izglābties tikai tādēļ, ka pār šiem ļaudīm bija nonācis Svētais Gars. Ak šausmas- viņš bija iegājis nejūdu tautās un bija nejūdus svaidījis!

            Bet tas Kungs zināja, ko dara, un arī apustuļiem pamazām atausa saprašana, ka tas viss nozīmē vienu: "Visas tautas!" Jo viņu uzskats bija: "Vispirms Israēls, un tad pārējā pasaule". Kad apustuļi jautāja, vai Viņš Israēlam cels valstību, tad atbildē nesaņēma ne "", ne "". Viņš tikai teica: "Jūs būsit mani liecinieki..." Apustuļu darbu pirmajās nodaļās mēs redzam kaut kādas kustības pieaugšanu. Jēdziens "eklēzija" tajās dienās vēl nepastāv,- to būtu veltīgi meklēt Apustuļu darbu 1. un 2. nodaļās.  Tikai viens noslēpums šeit atklājas soli pa solim- viņi bija padevīgi Dieva Valstībai. Saskaņā ar Jāņa ev. 3. nodaļu, vajadzēja būt no jauna atdzimušiem, lai tur iekļūtu, bet viņi bija kaut kas vairāk. Israēls tika atturēts, un tagad svētība nāca pār citām tautām. Tajā pat laikā Dievs arī Kristum gatavoja kaut ko pavisam jaunu.

            Pāvils to saka Efeziešiem 3. un arī 2. nodaļās. Viņš saka, ka tas ir bijis apslēpts visām paaudzēm. Tagad tas ir ticis atklāts Viņa apustuļiem un praviešiem. Dievam ir jauna miesa, sastāvoša no visām tautām un neatkarīgi no jūdiem. Ir atklājies, ka tai doti pat daudz lielāki apsolījumi, nekā pašai Dieva Valstībai.

            Dieva Valstību būtu bijis jāvada Kristum, bet cilvēki no tās paši izvairījušies, un tad nu iestājās kaut kas jauns: tā vietā, lai saņemtu savu valstību- tā jau arī tagad vēl pastāv- Kristus saņēma savu, no cilvēkiem sastāvošo Miesu.

            Kristus kļuva par galvas un visu tā locekļu kopsummu. Tas, ka Kristus atklājās šādā veidā, mums vēsturiski palicis nepamanīts. Kristus dalās ar katru atsevišķu personu un ne tikai ar savu Garu, bet arī ar savu personīgo likteni. Jaunās Derības uzsvars ir jautājumā: Vai Kristus tika piesists krustā? Jā! Un tie, kuri pieder pie Kristus Miesas, tika piesisti krustā līdz ar Viņu. Kad tas notika, Jeruzālemē bija 3000 iedzīvotāju. Un ko tas nozīmēja, varat izlasīt Romiešiem 6. nodaļā. Un kas tad tika aprakts? Mani grēki? Nē, ES tiku aprakts kopā ar visiem saviem grēkiem.

            Bet mēs jau tikām augšāmcelti līdz ar Kristu. Likteņkopība ar Jēzu pašu ir svētās vēsts pamats. Kolosiešiem 3. nodaļā ir teikts: "Jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies". Bet Efeziešiem 2:6 saka, ka Kristus ir ticis paaugstināts debesīs, un mēs līdz ar Viņu. Tā ir Draudzes autoritāte. Nav citas miesas, kurai būtu tāda autoritāte. Tā ir paša Kristus autoritāte. Bet Kristus neko nedara, kā vienīgi caur savu Miesu. Lūk, kur ir iemesls, kādēļ tik reti kaut kas notiek.

            Mani brāļi, mēs tuvojamies 20. gadsimta beigām. Rēķinot pēc apustuļu vēstulēm, Kristum jau sen vajadzēja būt atkalatnākušam. Viņš to nevarēja un negribēja, jo Viņa Miesai vairs nepiemita vajadzīgais spēks, lai šo milzu darbu Visumā paveiktu. Viņa Miesa, Viņa Draudze, Viņa Persona ir pats svarīgākais punkts bezgalībā starp mūžību uz mūžību.

            Vai mēs Viņu pazīsim? Vai mēs esam redzējuši Dēlu? Jēzus saka, ka tas, kurš redzēs Dēlu, tam būs dzīvība. Vai jūs esat Viņu redzējuši? Tad arī jūs tur piederat klāt! Kaut kas neaptverams! To nav piedzīvojuši ne Mozus, ne Abrahāms. Arī Dāvids nepieder Kristus Miesai un pat Jānis Kristītājs ne.

            Korintas kristieši, tie bija jauna cilvēce. Es esmu bijis šajā vecajā pilsētā. Tā ir bijusi liela pilsēta, trešā pasaules pilsēta pēc sava lieluma. Toreiz teica: Roma, Efeza un Korinta. Draudzei piederēja ievērojami ļaudis, piemēram, finanšu inspektors Gajs un citi. Bet tur bija arī daži jūrnieki, dažas prieka meitas. Visu izglītību jūdi- pat sinagogas priekšnieks bija kļuvis ticīgs- veci un jauni, jebkuras rases un tautas piederīgie... Šādas apvienības vēl nekad nebija bijis, un nu tie visi bija VIENA draudze, nevis divdesmit piecas! Jeruzālemē šodien ir apmēram 500 draudžu nosaukumu, un Berlīnē ir apmēram tāds pats bēdīgs skaits. Un saka, ka tās esot vienotas...?!

            Vēl aizvakar viens brālis no Spānijas man teica: "Mēs, evaņģēlisti, esam visi vienprātīgi!" Nu, es esmu bijis daudzās pilsētās Spānijā un esmu to redzējis...

            Arī Portugālē nekas nav savādāks: Lisabonā es palūdzu taksometra šoferi man pieturēt, jo kāds mācītājs mani pavadīja uz nākamo sapulces vietu un es baidījos, ka viņam būs sāpīgi, ka es dodos sludināt pie viņa konkurenta. Tad nu es atvadījos jau priekšlaicīgi...

            Ak, kur tad ir šī skaistā, vienotā Miesa? Patiesībā Jaunajā Derībā "miesa" nemaz nav domāta simboliski. Tas ir organisms, kurš var darboties vislabāk tad, kad visas organizatoriskās saites ir atmestas.

            Esmu runājis ar dažiem bīskapiem, arī katoļu,- un bieži ir brīnums, kā baznīcas valdības menedžments vēl arvien tik labi darbojas. Man jākonstatē, ka vecās sliedes vēl nav izjauktas un vilcieni pa tām vēl kursē. Bet pēc mana vērtējuma, pēc kādiem sešiem gadiem itin nekas vairs nedarbosies!

            Eklēzija taču ir radīšanas produkts. Ja mēs netiekam turēti par nepilngadīgiem, mums visiem ir jābūt gatavībā vienam priekš otra. Ja paskatāmies, kādu Draudzi Viņš bija iecerējis, tad, redzot, kāda tā ir šodien, mums kļūst pavisam baigi. Mums ir tādas "draudzes", kuras ir īstās karikatūras līdz pat perfektiem "leļļu teātriem" (protams, tādā gadījumā, ja viss puslīdz labi darbojas, citādi tur iespējams pilnīgs haoss). Ar vārdu sakot, eklezioloģisks leļļu teātris.

Atkrišana Draudzes vēsturē

            Vēsture mums ir rādījusi divējādu atkrišanu. Mums ir visos gadsimtos bijuši daudzi sludinātāji pret atkrišanu. Mazliet jau tā lieta pagāja uz augšu, bet tad atkal noslīdēja atpakaļ. Kas par lietu? Ja aplūkojam pirmos četrus gadsimtus, tad redzam, ka jau šajā laika posmā gandrīz viss tika pazaudēts. Tika izdomāti daudz dažādi likumi. Bija daudz pavedēju, kuri visas lietas autoritāri sajauca kopā.

            Šie gani un vecaji tādā vietējā draudzītē pa lielākajai daļai nebija profesionāli teologi, bet nāca no dažādām profesijām un amatiem. Viņi ganīja. Un sāka parādīties dažāda veida kalpotāji: apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani, skolotāji. Bet viņi nespēja saturēt ļaudis vienkopus, bet veidoja atsevišķas jaunas draudzes. Korintā, piemēram, darbojās Pāvils, tad kādu dienu tur ieradās Pēteris. Un tur jau bija vēl arī Apolls, taču pēc viņu darbības taču tie nesadalījās trīs dažādās draudzēs. Un tā kā dažiem vājākiem kristiešiem šāda tendence jau piemita, Pāvils tiem jautāja: "VAI TAD KRISTUS IR SADALĪTS?" Viņš- sadalīts? NEIESPĒJAMI!!! Apustuļi pieder jums, nevis draudzes pieder apustuļiem. Te mēs ieraugām lielu vēsturisku karikatūru. 

            Otrā atkrišana izskatās tā. Kas mums ir no Jēzus, tā ir Viņa dzīve, nevis kaut kāda mācība. Mēs, protams, varam par Viņa dzīvi arī domāt. Bet tikai pa maziem posmiem- mēs jau paši savu dzīvi nemaz tā īsti nespējam novērtēt. Tu varbūt esi tikko paēdis vakariņas. Tu taču tagad neseko visam tam, kā tās tur tavās iekšās darbojas- kā mazie asinsķermenīši tās iznēsā pa visu ķermeni, sadala tās un apstrādā. Tas viss notiek pats no sevis, bez mūsu piedomāšanas. Tāpat mūsu dzīvei jāizriet no Jēzus dzīves.

            Jēzus dzīve kļuvusi par atziņu. Bet cilvēki atslīdēja ne tikai atziņā. Ir pārsteidzoši lasīt, kāda intelektuāla piepūle tika izdarīta un ko panāca gatavu baznīcu konsīliji. Bet inteliģencei likās, ka tai vajadzētu vadīt Jēzus dzīvi, un tā radās teologu baznīca. Visi šie vīri bija dzimuši no Dieva, un tā drīz kristietība kļuva daudz vieglāka. Konstantīna laikos bija atļauts būt kristietim. Sabiedrībā valdīja pat atvieglojumi kristiešiem. Bez visa tā šajā laikā jau bija jāizpilda daudzi noteikumi, lai varētu saukties par kristieti. Pat vēl sliktāk: tiem, kuriem bija domāta sadraudzība ar Kristu- tātad potenciāli ikvienam- bija iespējams šo dalību ņemt tikai caur saviem reliģiskajiem vadoņiem. 

            Šajā laikā radās priesterība. Tu saki: "Ak, es jau esmu evaņģēlisks". Es tev uz to atbildēšu, ka "evaņģēliskajiem" nav mazāk "pāvestu" nekā katoļiem. Lūdzu, neņem ļaunā. Kas par spēcīgu vīru bija Augustīns! Bet viņu, tāpat kā visus šos vadoņus, pavisam drīz pārņēma pasaulīgie firstu paradumi. Grezni ģērbušies, tie iesoļoja baznīcās visas savas svītas pavadībā, tādā veidā panākot zināmu pārākuma izjūtu pār citiem.

            Kāds katoļu priesteris mani bija ielūdzis vakariņās. Pavisam nesamāksloti viņš man jautāja, vai pie uzkodām es nevēlos klāt alu. Taču vēlāk, pienācīgi ietērpies, viņš izskatījās varen iespaidīgi. Arī es tur atrados pie altāra, bet biju tērpies neuzkrītošā svīterī. Ir jau skaisti tādi talāri, bet vienkāršiem ļaudīm tie iedveš pārāk lielu respektu. Gans saka: "Piecelsimies", jeb "Apsēdīsimies", jeb "Lūgsim", un visi tā arī dara.

            Bet tas taču nav VIENĀ miesā. Tas nenotika uzreiz, mēs varam konstatēt, ka daudzi vīri savulaik bija stājušies šādai tendencei pretī, bet viņi tika nobīdīti malā. Viņiem tika teikts: "Tas neder. Noteikšana te pieder tikai mums". Tā iedibinājās vienpusīga pieeja.

            Mēs ar dažiem draugiem bijām viesos pie Minskas metropolīta. Es nezinu, vai jūs zināt par iziešanu no Konstantinopoles baznīcas. Toreiz austrumu baznīcās notika liela dalīšanās, pēc kuras laiks, likās, esam pilnīgi apstājies. Trīs stundas tiek piepildītas ar liturģijām, no kurām reti kāds vēl kaut ko spēj saprast. Taču arī viņu starpā vēl ir vīri, kuru sirdis burtiski deg par to Kungu.

            Daži varbūt teiks, ka mums ir evaņģēliskās brīvās draudzes. Ja tā ciešāk palūkojamies, tad redzam, ka šo brīvo draudžu dibinātāji tiešām ir iesākuši Gara vadībā. Bet tas viņiem šķita esam pārlieku nedroši. Un tā viņi izveidoja savu pašu kārtību draudzē (jeb atļāva citiem to izveidot), līdz ar to Kristus Miesai liekot nonākt pavisam citās struktūrās.

            Kā tad tā atkrišana izpaužas? Pāvils, Pēteris un Jānis mums to skaidri pasaka: brālim brālis ir jāstiprina. Viņam tas ir jāceļ un jāatbalsta. Viņš var ar brāli kopīgi lūgt, vienalga, vai tas ir uz ielas, mājā, jeb kaut vai kūtī. Pirms kāda laika es biju ciemos pie kāda zemnieka. Viņš bija kristietis un izklāstīja man savu likstu: viņam bija saslimušas divas govis. Es viņam jautāju, kad mēs par to lietu varētu Dievu lūgt, un viņš vēlējās mani vest uz savu viesistabu. Es teicu, ka mēs taču varam lūgt tūlīt pat kūtī, bet viņš bija gauži izbijies, kad redzēja mani uzliekam rokas uz govīm. Govis kļuva veselas, un, kad es tagad kādreiz šo zemnieku apciemoju, tad viņš man katru reizi iedod līdzi pienu... no šīm izveseļotajām govīm. Brāļi, mēs esam sevi pieradinājuši pie svētām telpām, un dažs labs vairs nespēj nekur citur lūgt.

            Sliktāks piemērs: ir kāda ieliņa, piecu minūšu gājiena garumā. Šajā galā dzīvo kāds baptists, gabaliņu tālāk kāds luterāņu brālis. Vēl tālāk kāds katolis, un pašā galā- brālis no Vasarsvētku draudzes. Viņi visi dzīvo tiešā savstarpējā tuvumā un visiem ir dažādas grūtības, slimības un sadzīviskas problēmas. Viņi taču varētu būt savstarpēji izpalīdzīgi un arī kopējā pulkā lūgt par šīm vajadzībām. Citādi viņu ganiem un viņu mācītājiem iznāk pārāk daudz darba, ar kuriem tie tik tikko var tikt galā. Kā tad viens gans jeb mācītājs arī varētu tik daudzus ļaudis individuāli apmeklēt? Visvienkāršākais būtu, ja brāļi paši varētu kalpot kopīgai lietai. Bet- aiz katras grupas stāv draudzes uzraugs jeb vesela organizācija. Un viņi to nevar pieļaut. Kādēļ nevar? Tādēļ, ka tad viņi vairs nebūs vajadzīgi! Jaunās Derības laikos katra vietējā draudze bija patstāvīga.

            Daudzi Dieva bērni ir mazdūšīgi. Kā lai Evaņģēlijs darbotos? Kā lai tas būtu iespējams? Tāds mazdūšīgais jau tik tikko var parūpēties pats par sevi. Tāda draudze nespēj evaņģelizēt! Tas, ko mēs šodien saucam par "evaņģelizāciju", ir tikai niecīga karikatūra no tā, ko Dievs savai draudzei ir paredzējis savā plānā. Cilvēces divas trešdaļas paliek neaizsniegtas!

            Arī sātanam no tādas draudzes nav nekādas bijāšanas. No ticīgajiem, kuri nav apvienojušies, sātans nebīstas. Te ir tie varenie islama un okultisma varas bluķi. Eklēzijai tikai tad būs visa vara, kad tā katrā zemē būs vienā kopējā miesā.

            Varētu rasties jautājums: ko tad par to visu domā pats Kungs? Vienmēr ir bijuši tādi ļaudis, kuri uz notikumiem ir spīdinājuši gaismu. Tas aizsākās toreiz, kad Atklāsmē Jānis 2. un citās Atklāsmes grāmatas nodaļās pārstāsta Jēzus vārdus: "Es apgāzīšu tavu lukturi. Es tevi un šo draudzi aizraidīšu projām. Tev ir vārds, ka tu dzīvo; manās acīs tu esi miris. Izmainies, citādi ar tevi ir beigas. Tevī vairs nav īstas mīlestības uz mani. Es vēlos, lai tu būtu vai nu karsts, vai- auksts. Tā kā tu esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes". Šāda izspļaušana ir jau notikusi dažādos vēstures periodos. 600 gadus pēc Kristus mēs atradīsim veselu Vidusjūras baseina apkārtni, tukšu no kristiešiem. 500 gadus ilga ziedoša kristietība? Nē, nekas tamlīdzīgs. Atkrituši kristieši, kurus padzen Muhameds. Tāpat nesen Kambodžā: šajā tautas slaktiņā aizgāja bojā ļoti daudz kristiešu. Pie tam tā nebija nekāda kristiešu vajāšana. Neticami daudz kristiešu tika nogalinājis Mao, un arī tās nebija kristiešu vajāšanas. Jo tika vajāti visi pēc kārtas, ne tikai kristieši vien. Un viņi netika vajāti savas ticības dēļ, bet drīzāk jau savas neticības dēļ, jo Dievs viņus par to sodīja- Dievs cilvēces vēsturē vairākkārt ir savus ļaudis aizmēzis projām.

Dieva laiks

            Šādā laika posmā mēs atrodamies šodien. Kamēr draudīgās tumsas varas izspraucas priekšplānā, apvienotā Eiropa jau pavisam drīz parādīs Antikristu, tikmēr Kristus sagaida, lai Viņa nams ikvienā zemē būtu vienotībā. Tad tas būs vienots arī visā pasaulē. Ja tu ar vilcienu esi aizbraucis uz kādu vietu un meklē tur savus brāļus, tad tev nebūs jāmeklē divdesmit dažādos virzienos. Tu vienmēr nonāksi vienīgajā vienotajā Dieva ģimenē. Ko tas dos? To, ka tūlīt pat tūkstoši kļūs ticīgi, jo ir šī vienotā ģimene, kura lūdz, runā un darbojas Dieva autoritātē.

                "Kā tad lai mēs rīkojamies?" Es zinu, kā mēs to darīsim- tu vadīsies pēc manas mācības. Brāļi, jūs jau visu laiku esat tā darījuši. Tu taču gaidīji, ka tie citi Rakstus lasīs tieši tāpat, kā tas ir pie jums. Bet tāpēc, ka viņi to nevarēja vai nevēlējās to darīt, jūs palikāt katrs pie sava. Pat tad, ja jūs esat viens no otra vairākas grāmatas izlasījuši un jūsu mācītāji ir savstarpējā sadraudzībā, tomēr šīs grupas ir tālāk viena no otras nekā jebkad agrāk. "Kopā sasieti baznīctorņi" nav Kristus Miesas vienotība, un sadraudzējušies mācītāji nav viena vienota Eklēzija. Kungs mums saka: Man vajadzīga jūsu sirds zeme neatkarīgi no tā, vai jūs esat baptisti, luterāņi vai katoļticīgie.

            Es esmu pārliecināts, ka Eiropa stāv jaunas katastrofas priekšā. Arī vēsturiskie faktori liecina par to. Bezdievji ir ļoti pārliecināti, ka tagad sekos miera periods. Bet ir jau piepildītas Eceķiēla 38. un 39., Daniēla 10. un 11., Atklāsmes 13:6 un 17. nodaļas. Daži teiks, ka tad jau atliek vienīgi gaidīt uz to Kungu. BET VIŅŠ NENĀKS. Šādu sabeigtu līgavu Viņš negribēs precēt. Bez Kristus viņai jau ir vēl daudz citu draugu. Viņa darbojas ar miesīgām organizatoriskām metodēm, un viņai piemīt šī cilvēcīgā dalīšanās. "Vai tad jūs neesat cilvēki?" Pāvils jautā korintiešiem. Ja tam Kungam ir kāds plāns, tad visbiežāk Viņam ir arī liela pacietība. Bet pienāk laiks, kad šī pacietība izbeidzas. Ir pavisam droši, ka patreiz šāds laiks ir pienācis, jo daudzi Dieva kalpi visā pasaulē saka vienu un to pašu.

            Arī pēdējais lielais Pasaules karš bija šāds trauksmes signāls. Daudzās valstīs tika izpostītas gandrīz visas baznīcas. Mācītāji tika apcietināti. Arī es biju karagūsteknis Krievijā. Bet pēc kara viss atkal tika turpināts pa vecam, tā vietā, lai mēs brēktu uz to Kungu: "Kungs, kādēļ Tu to esi ar mums izdarījis? Kādēļ? Un ko Tu darīsi tālāk?"

            Jūsu zemes vēsturē jūs redzat jaunu politisku brīvību, kuru esat nupat ieguvuši. Ne par velti nesen Spānijā notikušo kristiešu kongresu nosauca par "rītausmu". Es gan baidos, ka ir jau atkal iestājusies vakara blāzma. Jo jūs neko jaunu neesat izdarījuši; jūs neesat uztvēruši mūsu Kunga jaunos plānus.

            50. gadu vidū es Štutgartē biju draudzes vadītājs. Prezvīteriem es teicu, ka gribu rīkoties tā, kā tas ir rakstīts te, Bībelē. Man bija viens labs draugs starp vecākajiem brāļiem un kādu svētdienu es biju pie viņa viesos. Viņam bija jau astoņdesmit, un es biju par viņu daudz jaunāks. Viņš teica: "Horst, tas, ko tu saki, ir pareizi. Tas stāv rakstīts Jaunajā Derībā. Bet mēs esam tā darījuši visu laiku. Esi uzmanīgs. Mums ir jārīkojas tā, kā mēs to jau esam visu laiku darījuši".

            Droši vien, ka es toreiz tiku izdarījis arī dažu labu muļķību, bet Viņš man bija parādījis, kā Viņa Draudzei ir jāizskatās. Tad es vadošajiem brāļiem kādā dienā sacīju: "Es esmu ar mieru saņemt tikai pusi no manas algas, bet es gribu darīt visu to, ko Kristus man teiks".

            Ko mums darīt? Esmu saticis brāļus daudzās pasaules valstīs, kuri to, ko es viņiem teicu, jau zināja. Viņi bija gatavi uz rīcību. Neatklāšu jums neko jaunu, teikdams, ka tiem brāļiem, kuru draudzes kuģis labi peld savā uzņemtajā kursā, ir visgrūtāk sadzirdēt un izpildīt Dieva gribu. Viņi mēdz teikt: "Kungs, mums ir vajadzīga atmoda, bet ne jau uzsākot ko pavisam jaunu". Mani brāļi, jūs jau paši zināt, ka Dievs gribēs jebkura sava kalpa darbu noārdīt, lai šādu savu kalpu koriģētu. Bet ir pārāk daudz tādu, kuri Dieva plānu nemaz negrib zināt. Kādēļ negrib? Tādēļ, ka viņi ir jau izdarījuši pārāk daudz kompromisus. Viņu sirdis ir sastingušas, un viņi visu ir atstājuši pašplūsmai. Kā tika nomests tiesnesis Elija, tāpat arī Sauls. Es esmu drošs, ka Eceķiēla 34. nodaļa piemeklēs daudzus ganus. Esiet modri un jautājiet tam Kungam!

            Būs par vēlu vēl ko darīt tad, kad katastrofa jau būs atnākusi. Dievs grib aizvest savu tautu atpakaļ pie sākotnējās godības. Barometra rādītāji visā pasaulē ir pagriezušies uz vētras sektoru, kamēr Eiropa iedomājas, ka Krievijā valdīs miers. Ļoti apšaubāms miers, jo krievu tauta ir nonākusi tādā alkoholismā, ka diezin vai pārdzīvos vēl tuvākos desmit gadus. Ko mēs tur varam darīt? Ja būsim uzticīgi tam Kungam, tas būs viegli. Ja būsim paklupuši, mums vajadzēs brēkt uz Viņu, lai varētu to Kungu no jauna atpazīt.

            Tad mēs būsim viena vienota miesa. Mēs savienosim kopā visdažādākos brāļus. Mēs apbruņosim svētos, lai varētu uzcelt Kristus Miesu. Tos, kuri patiešām kalpo tam Kungam, Viņš aprūpēs. Mums nav vajadzīgs atalgojums no kādas nebūt institūcijas. Tas Kungs savāks kopā visu Dieva tautu un viņu pasargās. Būs pienākusi liecības brīvība. Ļaudis tiks atsvabināti no grēku nastas. Studentu vidū valdošās daudzās okultās varas tiks salauztas. Klausītavās tiks lūgts. Pirms trim gadiem mēs studentu auditorijās sludinājām uz vairākiem tūkstošiem studentu. Tas bija mazs mēģinājums tam, kas vēlāk nāks draudzē. Tas Kungs atnāks otrreiz! Viņš nav paredzējis Dieva Valstību uzcelt šajā pasaulē. Tā ir Viņa Miesa, un tā gaida uz Viņu. Viņš atkal atnāks un pārveidos visu pasauli. Šo vēsti mēs varam atstāt Jehovas lieciniekiem, jo pie visiem viņu sagrozījumiem viens viņu apgalvojums ir patiess- būs tūkstošgadu miera valsts.

            Satricinājums celsies no Israēla. Atnāks pareģotās tiesas, atnāks pēdējais pasaules diktators, un maldu baznīca valdīs ar savu beztiesisko, netaisnīgo režīmu.

            Bet iepriekš vienotajai Dieva tautai ir jākļūst redzamai. Vai jūs zināt šo Jēzus lūgšanu no Jāņa 17:6: "Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija un man tu viņus devi". Tas ir tas, ko Dievs grib parādīt pasaulei. Un viņa par šo noslēpumu brīnīsies. Dieva tautai tad būs visa atziņa, viss iepriekš pasludinātais. Pirms Pirmā Pasaules kara Vācijā neviens nezināja, ka tas tuvojas. Kādēļ Dievs to savai tautai nevarēja pavēstīt? Tāpat tas bija arī pirms Otrā. Vislabākie Dieva vīri bija kā akli, kad Hitlers uzsāka savu karjeru. Arī Francijas ministru prezidents toreiz bija pārliecināts, ka tuvojas miera gadi. Bet tas nebūtu tas sliktākais- arī Dieva tauta nezināja, kas tuvojas. Kopš kura laika tas Kungs pamet savus draugus notikumu virpulī?

           

            Ko mēs, brāļi, no visa teiktā varam secināt?

            1. Katastrofas tik tiešām tuvojas.

            2. Tiks paglābti tie, kuri ir paklausīgi tam Kungam. Dieva tautas nepaklausīgie tiks tiesāti kā pirmie.

            3. Mēs varam nekavējoties sākt soļot Viņa soļiem, kad tas Kungs mums dos gaismu priekšā stāvošajos notikumos.

            Vai mēs esam izredzēti? Viņa Dēla Draudzei? Kādēļ lai mēs gribētu kaut ko mazāk? Par ko mēs priecāsimies pēc simt gadiem? Ņemsim un pārdosim visu savu īpašumu un atdosim Viņam! Es to saku līdzībā, kā bagātajam māceklim. Vai jūs esat bagāti mācekļi? Ļaujiet aiziet tam, kas nav pēc Dieva plāna. Apvienojieties kopā vēl šodien pat un sakiet: "Te es esmu". Apvienojieties tūlīt, un sāciet kopīgi lūgt!

            Pieaudz un kļūsti par gaismu citiem, un Dieva spēks būs kopā ar tevi.

            Kungs, es šos brāļus, kuriem es šo liecību esmu devis, nododu Tavās rokās. Tagad viņu ziņā paliek izšķirties par savu rīcību. Tad Tu šajā pilsētā celsi Savu Draudzi, pie šī gaismekļa. Un daudzi tūkstoši caur to tiks glābti.



 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.