Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 5.20 4.70 eur
Cena: 6.65 6.00 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 5.90 5.35 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 7.30 6.55 eur
Cena: 7.10 6.40 eur
Cena: 5.60 eur
Cena: 12.05 10.00 eur
Cena: 12.05 7.00 eur
Cena: 5.65 5.10 eur
Cena: 3.30 2.95 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Vraks, ko sauc par draudzi/H.Šafraneks

Pastāvīga dzīve uzvarās- tā ir normāla parādība, kad Kristus dzīvo mūsos. Bet dzīve bez tās ir kļuvusi par normu, un mācītāju semināri šo hronisko uzvaras trūkumu ir ievietojuši savās mācībās un nemitīgi cenšas tā "izlocīt" Jauno Derību, lai tā varētu tikt piemērota mūsu dzīvēs.
16.10.2011

I. Daļa

Dieva plāns Draudzei  ("..., tā vēl nav draudze" Deviņi izaicinoši apgalvojumi)

Es uzreiz iesākšu ar apgalvojumiem, kāda Draudze nedrīkst būt. Tas spēs tevi iedvesmot. Draudzei, tāda kāda tā ir šodien- sastāvoša no tik dažādām daļām un kā tā sevi izteic-, nav nākotnes. Šie ir mani sveiciena vārdi Dieva tautas kalpiem, kaut gan jūs jau mani labi pazīstiet.

         1. Paraušanas nebūs, kamēr Draudze nekļūs atjaunota tāda, kādu to ir paredzējis Dievs.

                2. Ja brāļi, kas dzīvo tuvākajā apkārtnē, nemeklēs sadraudzību, pie tam patstāvīgu, lai paliktu kopā, Draudze vēl nav radusies. Es apzināti saku: "tuvākajā apkārtnē", bet nevis "vienā konfesijā".

         3. Tur, kur nav vecaju, prezvīteru, vienalga, vai tie būtu virsnieki, pārdevēji, ārsti vai vienkārši strādnieki- (šiem cilvēkiem garīgā kalpošana nedrīkst būt par profesiju) tur vēl nav Draudze.

                4. 500 vai 5000 ticīgo- tā vēl nav Draudze. Tas ir tikai lielāks vai mazāks ticīgo kopums, kas spēj piedzīvot tā Kunga klātbūtni, tāpat kā "2 vai 3 Manā vārdā."

         5. Kamēr nebūs apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani un mācītāji,- kuriem ir atļauts kalpot katrā pilsētā sev uzticētajos garīgajos līmeņos visiem Dieva ļaudīm, kas atrodas šajā pilsētā un kur vēl eksistē sašķelšanās, Draudze vēl nepastāv.

         6. Bez Efeziešiem 4:11 nosauktajām kalpošanām (Pāvils tās nosauc par "saitēm" Kolosiešiem 2:19, kā arī Efeziešiem 4:16) mēs garīgo dāvanu un pārējo "harizmu" sfērā izjūtam lielu nesaprašanos tā vietā, lai locekļi būtu spējīgi savstarpēji sadarboties Miesā, kas ir "Kristus" (salīdziniet 1.Korintiešiem 12:12- "Kristus" Korintā bija draudze). 

                7. Pasaule gaida uz Evaņģēliju, bet visa radība to nesaņems līdz tam laikam, kad Dievs savu namu nesaņems tieši tādu, kāds tas ir bijis izsenis ieplānots (tā principiālais modelis eksistēja pirmajos trīsdesmitajos gados pēc Kristus, kā tas atklāts Jaunajā Derībā).

         8. Daudzi ticīgie nespēs piedzīvot pilnīgu pestīšanu garam, dvēselei un miesai līdz tam laikam, kamēr nebūs notikusi pilnīga piepildīšanās ar Kristu (Efeziešiem 1:23). Un tā ir izjūtama vienīgi tajā Kristus Miesā, kas ir vienota vietējā apkārtnē.

                9. Vienīgi tad, kad Draudze atkal kļūs normāla, mēs kopīgi un atsevišķi pārdzīvosim to, ko Dievs runāja caur Mozu Jozuam: "Visā tavā dzīvē neviens tev nevarēs pretoties"(Jozuas 1:5). Un citā vietā 91. Psalmā: "Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij" (arī lasiet Lūkas 10:19).

Jaunās Derības modelis- tik ātri aizmirsts?

Vajāšanas, ciešanas vai brīnumi- šodien un pagātnē vēl nav pierādījums tam, ka mēs esam tādi, kādus Dievs mūs ir vēlējies redzēt. Gandrīz 30 gadus pēc tam, kad Pāvils kalpoja Korintā, sākās miesas šķelšanās, kura turpinās vēl šodien; un to atzīst kā kristieši, tā arī nekristieši. Vai tev ir mācītājs un vai arī tu piederi pie patērētājiem, kas katru svētdienu sēž sēdēs? Tādā gadījumā tev ir garīgais tēvs, kas rada tevī priekšstatu, ka tu esi garīgi izaudzis, bet īstenībā tu vēl esi zīdaiņa attīstības stadijā. Jānis saka, ka mēs esam sasnieguši pieauguša cilvēka stāvokli, ja mūsu uzvara pār ļauno kļūst ikdienišķa parādība, bet nevis rets notikums starp daudzajām sakāvēm.

Vai Jaunajā Derībā mums ir atklāta uzvaras dzīve, kas ilgi palikusi neievērota?

Pastāvīga dzīve uzvarās- tā ir normāla parādība, kad Kristus dzīvo mūsos. Bet dzīve bez tās ir kļuvusi par normu, un mācītāju semināri šo hronisko uzvaras trūkumu ir ievietojuši savās mācībās un nemitīgi cenšas tā "izlocīt" Jauno Derību,  lai tā varētu tikt piemērota mūsu dzīvēs. Kad vairāk nekā desmit gadus atpakaļ radās grūtības misionēt trešās pasaules valstīs, man bija žēl. Bet drīz vien mans žēlums pazuda. Šrilankā es apmācīju jaunos ganus, un šodien es to apstiprinu: nav vēlams, lai misionāri no Eiropas tur strādātu. Tāda vāja dzīve, kas tikai reti uzvar, Āzijā nevar būt par paraugu,- tā nespēcina, un tai nav nākotnes.

Indijā tas Kungs pats izmainīja situāciju. Ticīgo miljoni tur radās bez Rietumu palīdzības. Citādi tie tūlīt sāktu šķelties, taču Indijā sašķeltības nav. Kaut gan tur ir ļoti maz Bībeļu (praktiski pavisam nav) un tik maz garīgo vadītāju, vēsturē nav bijusi tik milzīga ticīgo vairošanās, kā tas ir tur. Mums ir daudz kas jāmācās no šīs pieredzes.

Es teiktu: ir nepareizi šādā situācijā runāt par atmodu.

Tās nebūs. Kāpēc? Tā paša iemesla dēļ, kāpēc visas pagātnes atmodas noslāpa. Visas pagātnes atmodas laiku pa laikam sākās un beidzās. Paskaties vēsturē. 100 gadus atpakaļ Vācijā un Eiropā sākās harizmātiskā atmoda. Daudzi no mums ieguva no Svētā Gara lielu pieredzi. Taču katoliskajā apustuliskajā draudzē viņi atkal "noslīka".

Dīvaini, bet viss atkal noslāpa. Piemēram, franču protestanti, hugenoti patiešām cieta. Ja tu rūpīgi ieskatīsies Francijas vēsturē- "La Rochelle" vai citos piemēros,- tur notika tieši tas, kas vēsturē jau ne reizi vien jau bija noticis; un neviens to neizskaidroja !? Ir lieki jaunu vīnu liet vecos traukos, vai arī, kā Jēzus teica,- uzšūt jaunu ielāpu uz veca apģērba,- abi aizies bojā.

Jaunais vīns...

 

Tur pie krusta es līdz nāvei biju noguris. Visa pasaule priekš manis jau bija beigusies, tā bija noslēgusi savu apriti. Krusts ne tikai iznīcināja manas būtības amorālo pusi, bet iznīcināja mani pilnīgi. Es kļuvu atšķirts no pasaules. Kur Evaņģēlijs nav pilnīgi izprasts, tas vēlāk radīs paša pūles dzīvot svētu dzīvi un pēdīgi mēs no tā visa kļūstam slimi un Jēzus neies savu ceļu kopā ar mums.

Mēs esam bijuši paaugstināti debesīs (Efez.2:6), un tagad mēs esam atkal atgriezušies. Tagad šajā stāvoklī es dzīvoju Kristus dzīvi, jeb Kristus dzīvo cauri manai dzīvei. Pēdējos divdesmit gados es darīju lietas, kas dabiskajā izpratnē nebūtu saprotamas. Dieva man vairs neatļāva darīt parastas un izprotamas lietas. "Es dzīvoju Tavu dzīvi, un Tu darbojies manī", tā sprieda mūsu Kungs. Kad es biju Honkongā un sestdien pēc pusdienām es atgriezos savā dzīvoklī, kur mani gaidīja mans darbs, man iznāca iet garām lielai baznīcai. Pašā iesākumā es to pat neievēroju. "Patiesā luterāņu baznīca"- tur bija uzrakstīts uz durvīm. Tas Kungs man teica: "Rīt tu tur sludināsi". Kaut gan neviens mani tur neaicināja un man nebija neviena pazīstama, kam to lūgt, nākošajā dienā es sludināju 300 ķīniešu kristiešiem.

Dažus gadus atpakaļ es evaņģelizēju Portugālē no Z līdz D daudzās katoļu draudzēs, kaut gan neviens mani tur neuzaicināja.

Ja mēs esam Kristū, Viņš mūs lieto, un tā notiek vienmēr. Ja mēs paliekam Kristū, tad Viņa svētības guļ uz mums. Ja mēs nepaliekam Viņā, mēs esam briesmās, jo varam tapt atmesti (Jāņa 15:4-6). Ja Viņš paliek mūsos, tad, vienalga, vai pasaulē sprāgst atombumbas vai nē, mēs valdām pār pasauli kopā ar Kristu.  Kopā ar Kristu mēs valdām pār pasauli, kamēr Viņa mērķis šajā pasaulē netiks īstenots. Divi no jums atklās, ka kara nebūs; un tā nebūs, ja jūs vadīsities no Gara. 

...lejams jaunos traukos.

Šī jaunā dzīve ar Kristu un pastāvīgā atrašanās Viņā, uzticēšanās Tam daudziem no mums šķiet neikdienišķa un neierasta. Ja mēs to necenšamies īstenot, mēs nonākam pie slēdziena, ka mums ir jānorobežojas no tās. Draudze, kura norobežojas, šajā pašā momentā pārstāj būt par draudzi. Mūsu pilsonība, kas mums pieder debesīs, ir jau tagad jāsāk lietot (Filipiešiem 3:20). Pasaule drīz ieraudzīs to noslēpumu, ko sevī nes draudze (Efeziešiem 3:9-11). Mēs- Dieva Valstības pirmie pilsoņi. Lūkas 12 mēs lasām, ka pat mūsu visi galvas mati ir saskaitīti. Taču, kamēr mēs atdodam savus matus velnam, Dievs tos neskaita. Tāpēc daudzās vietās mums iet grūti. Un mums būs vēl grūtāk. It īpaši nepaklausīgajiem, kas bēg arvien tālāk un tālāk no Dieva likumiem,- tā sakot, kas nevēlas nocirst tos zarus, uz kuriem viņi paši sēž.

Dieva plāns un esošie celtnieki

Mācītājiem un sludinātājiem klāsies visļaunāk, ja viņi nesapratīs, kāds ir Dieva plāns. Vai Dievs patiesi var izmantot tos celtniekus, kas ēku būvē pretēji Viņa oriģināli izstrādātajam plānam?

Dieva plānu saprast nav grūti. Vienīgā lieta, kas mums ir aizliegts darīt, ir- ņemt šodienas faktus un tos ar Jaunās Derības palīdzību izskaidrot un ar to būt apmierināti. Mēs domājam, ka mūsu konfesionālās apvienības šeit palīdzēs? Tā taču nav Kristus pilnā Miesa. Paņem, piemēram, galdu, uzliec uz tā cilvēku, sadali to pa daļām; un pēc tam mēģini tā daļas ar smalkiem diegiem sašūt. Katru gadu janvārī vai svētku reizēs cilvēki atnāk uz baznīcu.

Taču tas nav viss. Ir ļaudis, kas tikai saucas par ticīgajiem, bet īstenībā neapmeklē Dieva namu un pat nepazīst savus brāļus, draudzes locekļus. Trīs gadu desmitus es biju "pazudušo dvēseļu meklētājs", es meklēju ticīgo "līķus" uz ielām, kas tikai saucās par ticīgajiem, Draudzes locekļiem, taču savam mācītājam nevēlējās minēt savas atdzišanas iemeslus. Viņi var ieņemt savu vietu draudzē, dziedāt korī un dažreiz pat sludināt. 

Bet ko ar tiem, kas neapmeklē draudzi vispār? Apmeklē kādu ciematu vai mazpilsētu un noskaidro, cik tur ir ticīgo? Dažreiz saskaitīsi pusi, dažreiz vēl vairāk tādus, kas neiet nekur, bet ir dzimuši no Dieva. Viņi šo Gara liecību ir aprakuši sevī, un tāpēc viņos nav redzama Kristus dzīvība.

Kāpēc vispār mēs dzīvojam?

Pirmkārt jau tādēļ, lai dotu iespēju caur mūsu laicīgo cilvēku savā augstumā un slavā izpausties Dieva Dēlam- līdz mūsu paraušanai līdz ar Viņu debesīs. Mūsu dzīves mērķis- mūsu miesā radīt Viņam paliekošu dzīves vietu. Tāpēc mums ir jābūt vadītiem no Viņa (1.Kor.6:19).

Ja tavā dzīvē ir kaut kas, kas Dieva priekšā atrodas nepareizā stāvoklī, Tev ir jājautā kādam citam iestāties par šo īpašo slimības veidu, lai tu varētu tikt dziedināts. Tā es vairākas reizes esmu saņēmis brīnumainas dziedināšanas. Vairākas reizes esmu bijis pie nāves vārtiem, taču drīz atkal paliku vesels.

Tev jādod iespēja tavam Kungam iemājot tevī, jo tā ir Viņa vēlēšanās. Mēs esam Dieva nams un draudze (1.Tim.3:15). Mēs patiesi esam Viņa līgava. Šim līgavas skaistumam ir jākļūst redzamam. Tāpēc, ka vecu, jau ar strutām pildītu līgavu Jērs nevar ņemt pie sevis, kā tas ir šodien.

Kāpēc gan daži tik ātri ir nomiruši?

Es netaisos pārspīlēt, to sakot. Vai tu jau ievēroji? Labi,- tāda ir situācija. Bet ko mums darīt? Divi piemēri.

Mēs varam mācīties no pagātnes, jo tam Kungam vēl ir pacietība. Ja mēs nesāksim mācīties, Viņš savā mīlestībā sāks darīt to, ko jau Vecajā Derībā un Jaunās Derības Draudzē ir darījis- audzināt ar stingrību un tiesu.

Korintā mira daudz svēto. Lasi 1.Korintiešiem 11. nodaļu. Citi saslima un nesaņēma dziedināšanu, jo neko nevēlējās mācīties savā dzīvē. Tas, ko mēs piedzīvojam šodien, arī nav Dieva plāna īstenošanās, taču stāv rakstīts: "Dievs gaida". Taču kopš tiem tik senajiem laikiem ir notikušās daudzas lietas, kas skaidri runā, ka Viņš atnāks un visas radušās patiesības atkal ar savu gaismu apgaismos. 

Trīs ceļi, lai sasniegtu normālas Draudzes stāvokli

                1. Gaisma.

"Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā viņš ir gaismā (1.Jāņa 1:7)".

Gaisma rada patiesu sadraudzību un atklātību. Vēsturiskajai kristietībai nebija to ieguvumu, kurus mēs šodien uzskatām par neatņemamām un vajadzīgām lietām. Šodien draudzei ir savs lūgšanu nams. Taču tajā laikā viņiem tas nebija vajadzīgs, jo kristieši varēja sapulcēties jebkurā mājā. Šodien mums ir vajadzīgs mācītājs- tāds, kāds viņš ir šodien, tiem kristiešiem toreiz nebija vajadzīgs, jo Kristus pats dzīvoja viņos un ne tikai rītos un vēlu vakaros, lūgšanu laikā, sludināšanas laikā vai atpūtas mirkļos. Šis ceļš ir iesākts nepareizi. Mēs visi esam kļuvuši par "kaut ko", un sašķeltā draudzē mēs esam pieraduši dzīvot tradīcijās, bet nevis garā.

Taču Viņa gaismā mēs atrodamies uz grīdas, zemu, zemu. Šeit mēs visi esam vienādi un varam kļūt vienoti. Ja mēs paši sevi glābjam, tad Dievs mums nevar atklāt savu Dēlu- mēs paši nozogam no Viņa dažas svētības, kas pavisam drīs atstājas no mums. Mēs esam aicināti būt ne tikai debesīs, bet arī būt patiesā sadraudzībā ar Viņu, lai kļūtu par Dieva dēliem un meitām. Un tāpēc mēs visi piederam gaismai un mums patiesi ir jāievēro visus, kas mēs esam. Tad Viņš kļūs par Patiesību mūsos un mūsu dzīvēs īstenos to, ko mēs paši nekad nespēsim.

                2. Mīlestība.

No šejienes izriet viena parādība: mēs mīlēsim,- un vairāk nekas nebūs vajadzīgs, pie tam tajā vietā, kur atradīsimies un dzīvosim. "Jā", mēs teiksim, "bet mums ir jāevaņģelizē!" Nē! 2. Pētera 1 saka: "Mēs mīlēsim savu brāli un parādīsim mīlestību viens otram (1.Jāņa 3:16). Tā ir visnormālākā kalpošana, ar lielu degsmi katram brālim un māsai iet Kristus uzvaras gājienā. Viņi kļūs par mūsu daļu katrā apdzīvotā vietā. Es šeit domāju ģeogrāfisko vietu, bet nevis mājas grupu, kas sevi nosauc par draudzi. Un pārējie 1000 neticīgie paši nāks pie Dieva, jo redzēs, ka Dievs ir ar mums.

                3. Kalpošana Efeziešiem 4:11

Dievs visu ir iepriekš paredzējis: ne tikai dāvanas, bet arī kalpošanas, lai, kā rakstīts Efeziešiem 4, svētie tiktu sagatavoti par stiprinājumu Kristus Miesai. Kristus Miesa tiek stiprināta, jo svētie paši uzceļ Kristus Miesu un kalpošanas būs tas, kas svētos nostādīs pareizās attiecībās vienam pret otru, lai tie spētu veikt kalpošanas darbu. Taču kas šo svēto kalpošanu novēros un vadīs? Neviens, tas vairs nebūs vajadzīgs.

Pāvils raksta Timotejam (1.Tim.3:15): "...lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats." Šajā vēstījumā viņš norāda, ka viņam jāizvēlas gani. Tur minēts, kas būtu jāizvēlas par Dieva kalpiem Krētā. Pēc tam, kad Pāvils Efezā izvēlējās prezvīterus un bija ceļā uz Jeruzālemi, viņš uzaicināja šos jaunievēlētos kalpotājus uz Portu un tiem sacīja: "Jūs, gani un sargi, ganiet dzīvā Dieva ganāmpulku". Pāvils viņiem deva šīs pilnvaras, jo svētie Efezā tagad piederēja pie Efezas Draudzes un Dieva nama šajā pilsētā.

Draudze- Dieva nams- vienīgais visā pilsētā

Kad Pēteris, eņģeļa vadīts, iznāca no cietuma, viņš iegāja Marijas, Jāņa mātes namā, kas nebija draudze. Jaunajā Derībā vārds vai jēdziens "draudze" attiecas tikai uz Svēto Vienību vienā apdzīvotā vietā. Tur arī nebija nevienas mājas draudzes, jo šādu vārdu kopojumu tu tur neatradīsi. Lasot vēstījumu Romai romiešiem 16, ja arī tur bija minēta "mājas sapulce" (sadraudzība), tad tas nozīmēja Draudzes sapulcēšanās konkrēto vietu. Taču pilsētas ticīgo atsevišķā grupa Jaunajā Derībā nekad nav nosaukta par draudzi.

Draudze- tā ir pabeigts Dieva nams. Likt citu nozīmi zem vārda "draudze" ir spēlēšanās. Mēs esam izmainījuši nozīmes. Piemēram, mēs pat nezinām, kas ir apustuļu kalpošana. Mēs to saprotam kā misionāra kalpošanu pagānu pasaulē. Bet Dieva nama celtniecībā? Visi Kristus Miesas locekļi funkcionēs pareizi un kalpošana tiks vadīta, ja būs pareiza savienošanās.

Kā tas notiks?

Mēs varam būt gaismā un varam sākt mīlēt. Mums ir jāzin, ko no mums vēlas Dievs, par ko lūgt un kam sevi veltīt. Mums ir jāveltī sava uzmanība, kuram no Dieva sūtņiem ir nepieciešama mūsu aizlūgšana. Mēs nepaklupsim, jo Dievs šodien atjauno savu namu un visas sagruvušās sijas un grīdas vēlas izmest no tā ārā. Visi, kas ir apgānījušies, tiks izmesti. Visi, kas pretosies un turpinās turēties pie šīs nekārtības, tiks iznīcināti (1.Kor.3:17).

Ir ļoti bīstami Dieva darbā darīt kaut ko bez rīkojuma no augšas un bez noteiktas sistēmas. Mācību iestādes ir tik diferencētas, ka īstenojas visiem labi zināmā paruna: "Kura maizi es ēdu, tam dziedu arī savu dziesmu".

Nepatīkams stāvoklis, bet...

Mums ir vēl daudz Vecās Derības mantas, un vēl ļoti daudz ko mēs ņemam par pamatu no bauslības. Tāpēc mēs neesam brīvie bērni. Tas ir šausmīgi- būt par kristieti bez atpūtas mirkļiem. Ko mēs varam darīt? Tikai to, ko jūs jau darījāt: sākt no jauna mīlēt to Kungu vairāk par visu, vienalga, lai arī kur mēs nebūtu. Arī šeit jūs nevarat būt atsvabināti no nepatīkamām situācijām. Ikvienam brālim, kas drošsirdīgi un patiesi neuzbrūk bezdievīgajai pasaulei, "zem apkakles sēž pasaule" un viņš neatdalās no tās.

Tu teiksi: man nav spēka. Jā, ja mēs Kristu ņemam vērā tikai vertikālā virzienā, Viņš mums nedos spēka. Tas ir ļoti neiespējami, ka tādā veidā mēs ko saņemsim. Tev būs vajadzīgs kādam piezvanīt vai kādu apciemot. Tev nāksies atturēties no daudziem jautājumiem, lai iegūtu draugus, kas ir uzticīgi tam Kungam. Tad mēs iegūsim spēku.

Satiekot brāļus, mēs parasti jautājam: "Kā iet?" Vienalga, lai arī kas viņš nebūtu, viņš ir Kristus Miesas daļa. Priekš tā mums nav vajadzīga harizmātiskā sapulce: kas ir dzimis no Dieva, tas arī Viņam pieder. Pie tam nav svarīgi, vai viņam ir Gara dāvanas vai nē, ja viņš ir tās uzvilcis kā savu parādes formu un visiem ar to lepojas.

Neviens nesasniegs mērķi, ja būs tikai atdzimis, izņemot...

Viena metodiste man vaicāja: "Ko man darīt, lai mani ļaudis iegūtu pirmo mīlestību?" Es atbildēju: "Pēc sapulces beigām nostājaties baznīcas durvīs un vaicājiet katram no ārā ejošajiem baznīcas apmeklētājiem: "Vai jums ir pirmā mīlestība?" "Nē, paldies"- viņa atbildēja, "visi mani noturēs par jukušu". Un tomēr, mums ir jājautā. Mēs nesasniegsim to mērķi, uz kuru tiecamies,- aizdedzinātas sirdis- tikai tad, ja paši dzīvosim ar uguni sirdīs.

Mēs guļam uz mīksta spilvena, kas saucas "atdzimšana". Jēzus saka: "Palieciet manī". Tas ir tieši tas, ko saka Pāvils: "Ja dzīvojam garā...(Gal.5:16)", vai arī Jēzus saka: "Kas uzvarēs...". Tikai uzvarētāji iegūs mantojumu, bet nevis pārējie. Vai tādā gadījumā man nebūtu jāsāk cīnīties par to? Nē. Mēs jau esam uzvarētāji, ja, protams, esam normāli kristieši.

Bet ko pārējie? Vai viņi nonāks debesīs? Jā, iespējams, ka katoļu vai luterāņu debesīs viņi nokļūs, bet nevis kopā ar Kristu. Vai tad tas ir tik grūti? Pavisam nav grūti, mums ir tikai jādzīvo Kristus dzīve. Tā vienīgā pastāvēs, bet cits nekas. Pēteris saka: "Lai mēs bez bailēm varētu nostāties pie Viņa žēlastības troņa...". Vai tas Kungs pats nesaka: "Kalps, kas pazīs sava kunga gribu, bet to nepildīs, saņems daudz sitienu"? Vai tu vēlies saņemt sitienus, kad nonāksi Debesīs?

Dievs vēlas savu tautu darīt bijīgu

Tieši to Viņš dara, jo Dieva tauta ir briesmās; un tas Kungs vēlas, lai tā to redzētu. Tas Kungs runās: lietos katastrofas, saimnieciskās un sociālās pasaules problēmas, lai norādītu uz glābšanās ceļu- kas pārdzīvoja kara notikumus, tas zin, ka ne tikai ierindas ticīgie, bet daudzi Dieva tautas vadītāji bija nesaprašanā. Tas nedrīkst atkārtoties!

Ja tu, Gara iedvesmots, vēlies atrasties Dieva mīlestībā, tad tu spēsi dalīties ar Viņu savās interesēs; un Viņš ar tevi. Tā būs labāk. Kopš tā laika, kad tas Kungs sāka rūpēties par manu personu un es par Viņu, mums ir labas attiecības. Tā kā es rūpējos par debesīm, man ir gan debesis, gan arī zeme. Kas rūpējas par zemi- tam pieder tikai zeme un tas ir visu pazaudējis.

Ja mēs Kristu mīlēsim, mēs Viņā stiprināsimies. "Tēvs, parādi mums Jēzu!" Tikai tā mēs Viņam uzticamies. Tikai tad mēs būsim spējīgi noslēgt mūsu pašu dzīvi, idejas, nākotni, mūsu misiju un pārdzīvojumus. Beidzot mēs spēsim novērsties no sevis pašiem. Un tikai pēc tam mums atvērsies Viņa dzīves baudījums.

II. Daļa

Jautājumi un atbildes 9 tēzēm

"Pāvils saka, ka mēs nedrīkstam sekot cilvēkiem (1.Kor.3:4), taču Viņš saka: "Sekojiet man" (1.Kor.11:1). Kā to saprast?"

"Sekojiet man tāpat kā es dzenos pakaļ Kristum"- šis ir garīgās audzināšanas jautājums. Mēs vienmēr sakām "Lasi Bībeli!" Ir jāsaka: "Seko manam piemēram!" Tā bērnus apmāca mājās. Pie Kristus atvestos ļaudis mēs vedam uz dievkalpojumiem. Līdz šim viņi tika audzināti citādi. Mums viņi būtu vairāk jāievada garīgajās lietās, tad viņi paši ātri iemācīsies dzīvot ar Kristu. Citādi, kamēr viņi studēs Bībeli, sātans ne vienu vien reizi viņiem centīsies uzbrukt.

"Kāpēc daudzi ticīgie nepiedzīvo pestīšanas svētību?"

Zem pestīšanas svētības ir jāsaprot kopēja svētība. Mūsu tulkojumā to apzīmē vārdi "svētīts" vai "izglābts", un to nozīme ir līdzvērtīga slīkstoša cilvēka izglābšanai no jūras. "Izglābts" nozīmē daudz ko vairāk, tas nozīmē tapt atbrīvotam,  ievietotam citos, daudz laimīgākos apstākļos, kur nav rūpju un kur cilvēks sevi sajūt drošībā un apsardzībā. To izsaka ebreju vārds "shalom" (miers) un atbilstošais grieķu valodas vārds Jaunajā Derībā.

Pārāk ilgi mēs nebijām skaidrībā, ka Evaņģēlijs atnes glābšanu, kas mūs nogādās debesīs caur pārveidoto garīgo miesu, taču šis process ir iesācies jau tagad. Kā man Viņam uzticēties un dzīvot Viņa dzīvi, kā kļūt pilnīgam un tādam, kādu Viņš vēlas mani redzēt?

Tātad mēs, būdami savā miesā, iesākam Viņa jaunās dziesmas pirmo akordu. Citādi mūsu melodija būs vāja un neskanīga un mēs sniegsim tam Kungam tikai koncertu. Mēs sakām: "Glābies!" Bet ja kāds no aizkulisēm viņu novēros, tam paliks slikti. Un tad viņš sacīs: "Labāk man palikt savā priecīgajā pagāna dzīvē". 

"Jūs esat visu saputrojis un atspoguļojis, kādai nevajadzētu būt Draudzei. Bet kādu, pēc jūsu domām, Dievs vēlas celt savu Draudzi?"

Katrā ziņā ir nepareizi visus Draudzes zvanus apvienot vienā. Bet ir iespējams visur atrast ļaudis, kas ir dzimuši no Dieva. Tikai tad nāksies atsevišķām evaņģēlistiskajām un citām draudzēm sākt pierast pie domas, ka daži katoļi jau sen, sen atpakaļ ir dzimuši no Dieva. Mums ir jājautā: "Kurš no mums vispār ir atdzimis un kurš nav?"

Svētais Gars mūs pašā iesākumā pieradināja pie jaunās dzīves, līdz izzūd daži viltus ietvari, kas nes sevī Kristus dzīvi- tie var būt katoļa, piētista vai cita veida rāmji. Ir vēl vesela rinda papildinājumu pestīšanai. Cincendorfam bija lielas problēmas ar piētismu. Viņš teica: "Jums ir daudz jāraud, ja vēlaties kļūt ticīgi; ja cilvēks nav pietiekoši daudz asaru lējis, viņš nevar būt ticīgais!"

Taču tas neder- mēs nevaram līdzīgi Cincendorfam Bībeli kā cilindru kādam uzlikt galvā. Svētais Gars mūs vadīs, bet Bībele ir Viņa instruments. Bez tam Viņš izmanto visus Savas Miesas locekļus, lai norādītu uz Patiesību, un visas kalpošanas un autoritātes kā apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, ganus, mācītājus, lai caur tiem sētu patiesību. 

"Vēl daži praktiski jautājumi: Mēs zinām, ka Draudze- tie ir tie, ko aicinājis tas Kungs- visur. Kā tas iespējams, ka visi galu galā nonāk pie viena viedokļa? Vai vietējai Draudzei nav jāieņem vadošā loma? Vai arī tai jāiet pa diviem ceļiem?"

Šeit Svētais Gars darbosies katrā vietā pa saviem ceļiem un atšķirīgi- atkarībā no situācijas. Dēļ tā mums nav vajadzīga ilglaicīga programma. Mums vienīgi jālūdz par tiem, kas Viņu uzklausa. "Es vēlos uzcelt savu Draudzi", bet tas Kungs saka: "Kas jūs tādi, ka vēlaties Man celt namu?" Mēs sakām: "Mēs vēlamies radīt Draudzi". Bet mums uz to nav tiesību. Viņš uzceļ, Viņš arī sagrauj. Vai mēs esam paklausīgi tādā mērā, ka mēs redzam nākošo soli? Ja mēs neesam paklausīgi, mēs nākošo soli neievērojam. Tad mēs dzīvojam pēc komandām. Un tas ir redzams. Cilvēkiem vajag apgūt kaut ko, kas daudziem liekas kas pilnīgi jauns. Viņiem ir jāpiedzīvo dzīvē Vienība. Tas, ka šie ļaudis spēj dzīvot kā viena Miesa, ir Dieva noslēpums. Ja vienas pilsētas vai vienas apdzīvotās vietas vadošie ticīgie kopīgi klausīsies uz Svēto Garu kā Apustuļu darbos 13. nodaļā: "Dievs, ko Tu vēlies ar mums darīt?", tad šī mūsu kopīgā "klausīšanās" iedarbinās Svēto Garu un tas Kungs vairs nestāvēs ārpus durvīm.

"Vai tad man nebūtu jāpaklausa savam mācītājam?"

Ja mūs tikai apkalpo, mēs novājējam, pat izlaižamies. Tālāk mēs kļūstam pavisam vāji un nonākam tādā stāvoklī, ka kādam pastāvīgi par mums ir jārūpējas un jāgādā par mums. Taču, ja mēs apkalpojam citus, mums drīz radīsies vēl vairāk darba. Tad mēs augsim, un tas rāmis, kurā mēs darbojamies, dažās vietās vairs nevarēs mūs saturēt. Ja kāds ir šī rāmja sargātājs, tad viņš mūs itin drīz vairākos punktos atradīs neatbilstošus, ja līdz tam laikam pats vēl nebūs izaudzis no saviem rāmjiem.

Taču mēs nevaram izrādīt nekādu cieņu tiem darbiniekiem, kas ar savu darbību saskalda Kristus Miesu. Tāpēc, ka viņi neceļ pēc Dieva plāna. Jūs varat viņiem jautāt, vai tas, kas ir noticis Draudzes vēsturē, ir Svētā Gara griba, vai nē? Nē, Viņš vēlējās uzcelt savu Miesu katrā vietā. Mēs tikai izmainām mērogus, bet Dieva domas uz mums nav mainījušās.

Padomājiet: Kaut gan Draudze dažās apustuļu vēstulēs parādīta ne no labās puses, tā tomēr visos gadījumos bija Draudze vienā apdzīvotā vietā.

"Bet visi taču nevar sapulcēties vienā lielā zālē!"

Tā runā daudzi. Bet tā taču nav problēma. Kāpēc vispār tiem būtu kopā jāsatiekas? Lai klausītos sprediķi? Kur Jeruzālemē notika dievkalpojumi ar sludināšanu? Vietas nebija pastāvīgi noteiktas: Ja viņi sapulcējās Salamana templī, visi bija priecīgi. Reiz viņi sludināja dievnama priekšā, tad tika izdziedināts klibais. Šīm sapulcēm nebija noteiktas vietas. Visās situācijās viņi kalpoja viens otram un dzīvoja Kristus dzīvi.

Šodienas Draudze- leļļu teātris

Draudze ir pārāk liela, lai to safasētu pa teoloģiskās sistēmas kārbiņām. Ja mēs to darām, tas līdzinās leļļu teātrim. Es vēlos teikt, ka visu novirzienu ticīgo baznīcas pēc 10-20 gadiem pilnīgi iznīks, tās nepastāvēs. Tās ārīgi cenšas līdzināties Bībelē minētajām draudzēm. Bet kur ir dzīvie Dieva dēli un meitas, kuri iekaro pasauli un no kuriem sātans bēg? Nē, denominācijām un sadalītajam Kristum nav nākotnes cerības.

Svētums- Dievs savu raksturu nav mainījis

Sargies! Dievs būs svēts, un Viņa svētums līdz pēdējai oglei degs un neizdegs. Lūk, šeit īstenie ticīgie atšķiras no miesīgajiem un viltus kristiešiem. Tā ir nākotnes robežšķirtne. Mani brāļi, novērtējiet savus vadošos brāļus un viņu rīcību. "Lai nāk Tava Valstība" šodien skan šādi: "Lai ceļas mana impērija!" Tā ir patiesība priekš tiem, kas ceļ nevis pēc Dieva plāna, bet apkārt sev, kas visu cenšas sagrābt sev- kas sevi apmierina, piepilda, kas visur dod savu svētību. Ja pamats ir šāds, tad tiek būvēts mans konfesionālais pasaules uzskats. Mēs nonākam līdz tādam bezprātam, ka Viņa intereses Viņa Miesas radīšanā mēs piesavināmies sev un radām savu valstību. Ja mēs savu darbību vēršam uz kādu Jaunu Straumi, Virzienu, Grupu, Sašķeltību, un, ja mēs neesam kļuvuši par patiesi jauna ceļa gājējiem, mēs citu acīs neko nedarām. To tas Kungs vairs nespēj paciest. Dieva tautas stāvoklis Eiropu ved sodā.

Mīliet, praktizējiet sadraudzību, dzīvojiet Dzīvi

Novērojiet, kas jūsu apkārtnē pieder tam Kungam. Iesāciet rūpēties par tiem. Tur, kur jūs nespējat iesākt mācīt, sāciet palīdzēt praktiski viņu grūtībās un problēmās. Vai kādam ir kāds neticīgs dēls? Pieved to pie tā Kunga ticībā. Rūpējieties par to ticīgo vajadzībām, kas dzīvo jūsu ielā. Nav svarīgi, kas viņi tādi arī būtu. Vēlāk viņi paši jums nāks klāt. Jūs varat viņus nosēdināt uz pakāpieniem, virtuvē uz grīdas vai jebkurā citā vietā, ja dzīvoklis ir par šauru.

Sasmirdušais pīrāgs

Izveido jaunu rozīni, bet tikai ne sasmirdušā pīrāgā. Sašķelta Draudze- tā ir kā sasmirdis pīrāgs, un Dievs noteikti un galīgi atņems atpakaļ tās dāvanas, kas tai reiz uzticētas- kā jau tas bijušajās Gara kustībās ir noticis, ja pīrāgs palicis sasmirdis, jeb Kristus- dalīts. Viss pareizais jāsāk no tā Kunga, jo tas viss būs derīgs nākotnē. Un jāapbruņojas arī ar pacietību- tur, kur daudz kas šodien nemainās,- tas var notikt rītu. Un, kad kāda apstākļa dēļ viss tiks apkārt satricināts, mēs nostāsimies savā pienācīgajā vietā.

"Ja kāds nāk pie tā Kunga, viņam taču jāpievienojas Draudzei, vai ne?"

To, kas nāk no ticības, mēs, protams, tūlīt ievirzām kādā ticīgo straumē, tas tiesa. Bet tas ir kauns, ja pēc neilga laika- pāris nedēļām viņš atklāj, ka ticīgie ir sašķēlušies daudzās grupās. Protams, viņiem ir jābūt sadraudzībā, bet mums ir vienīgi jāparūpējas par to, lai šie ļaudis atrastu pēc iespējas ātrāk pareizu sadraudzību. Es šeit domāju visus apkārtnes ticīgos, bet nevis tādu mācību vai tādus mācītājus, kādi tev pašam vislabāk patīk un atbilst tavam virzienam.

"Sekot "tēvu" padomam?"

Var iemācīties darīt visu citādi. Tas Kungs var mācītājam likt saprast, ka viņš ir rīkojies nepareizi. Šodien mums vienmēr priekšā atrodas mācītājs- tā tam nevajadzētu būt. Aizsūtiet viņu atvaļinājumā un vēl samaksājiet viņam par to, lai viņš padomā, ko darīt tālāk. Viņi neprasa: "Dievs, ko Tu vēlies?", bet jautā saviem vecākajiem kolēģiem, jo vienmēr taču ir jāklausa "garīgie tēvi". Viņi nepārbauda to, vai viņi klausās tā Kunga sirdi vai nē.

"Neatstājiet savas sapulcēšanās vietu". Tā ir rakstīts Bībelē

Sapulce bija vienmēr viena katrā apdzīvotā vietā. Taču tā notika daudzās mājās. Bet Romiešiem 16:17 rakstīts: "Kas rada šķelšanos, vairieties no viņiem!"

"Ja es esmu pareizi sapratis, tad man ir "jādzīvo" šajā Draudzē..."

         -Kādā Draudzē?

                "Šeit, vietējā draudzē pie baptistiem".

         -Vai viņi dzīvo visi blakus jūsu mājai?

                "Nē, izklaidus(...). Bet cik tālu man jāatrodas no draudzes?..."

         -Ja mēs prasām: "Kāda draudze?", tad ir tikai "viena draudze visā apkārtnē".

                "Bet visu laiku taču eksistē speciāla virziena Draudzes, vai tās būtu baptistu, vasarsvētku vai brīvās..."

         -Pēc Jaunās Derības tās nevar nosaukt par Draudzi

"Mēs nedrīkstam sacelties pretī  un radīt liekas nekārtības!"

Kas to saka? Bībelē ir rakstīts, ka mums ir jācīnās par taisnību. Ja šī taisnība kādus ļaudis sajauc, tad tas ved uz kādu atrisinājumu. Jebkura mīlestība, kas nenes patiesību, nav mīlestība. Ja patiesība atklāj kaut ko aizdomīgu un nepareizu, mums uz to ir jāvērš sava uzmanība.

"Kā mēs audzinām tos, kas dzīvo kopā ar mums,- vai mēs tiem palīdzam, jūtam līdzi?" Uz šo jautājumu bāzes tiek viss arī būvēts. Mums nav jāorganizē, bet jāmīl, un visupirms tie, kas dzīvo mums blakus. Tos mēs audzinām, par tiem rūpējamies, un arī noskaidrojam tos, kas ir nepaklausīgi. Pāvils Romiešiem 16:17 saka: "Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairaities no viņiem!" Šodien viņam būtu jāsaka: "Pievērsiet savu uzmanību tiem, kas sašķeltību uzskata par normālu parādību".

Palūdz tos

Mēs sevi un Rakstus esam ielikuši principos, sistēmās, un šīs sistēmas pieļauj sludinātājam citus vadīt un tā turpināt. Mēs pie tā esam jau pieraduši, bet Dievs to tā vairs ilgi neatstās, jo viņi ir tie, kas sabojā Dieva tautu. Viņi ir pārmantojuši no saviem tēviem, vai varu tā teikt, "sabojāto Dieva Valstību" un turpina celt šo nolaisto namu un pie tā arī palikt. Mūsu nostāšanās tiem pretī un mūsu atbilde nesīs mums ciešanas, negodu, laupīs mūsu karjeru un pat izraisīs naidu pret mums, bet pāri par to būs īsti Dieva brīnumi un, pirmāk jau, īsta un patiesa sadraudzība ar Kristu.

"Protams, nedrīkst visus mērīt ar vienu mērauklu. Dažiem no mums patiešām ir Dieva dotas pilnvaras. Taču ļoti daudz ir nepaklausīgo."

Tiešām, mums ir jāuzmanās. Dažreiz Dievs palīdz cietušo dēļ. Mums jākļūst ļoti uzmanīgiem, un mēs nedrīkstam pieļaut viltus kalpošanas.

Daudzi iziet uz kompromisiem dēļ līdzjūtības, viņi nenorāda uz savu brāļu kļūdām, kuras saskata. Daudzi aizstāv tradīcijas, bet tradīcijas ir vagons, kas slīd pa sliedēm. Varbūt mēs nedēļas laikā esam saskārušies ar daudziem viltīgiem kompromisiem, bet mums nav bijis spēka tos atklāti izpaust un par tiem pārliecināt cilvēku, kas varbūt Bībelē jūtas kā savās mājās. Tā rezultātā mēs atstājam viņu novārtā, un viņš aizbēg.

"Ir taču iespējams, ka Dievs ir aicinājis cilvēkus, bet tikai pēc zināma laika viņi palika nepaklausīgi. Pēc Bībeles mēs nedrīkstam viņiem pat pieskarties- tie ir Dieva rokās".

Mums ir jāzin tie kritēriji, kādus iestādījis Dievs. Mēs varam cilvēku novērtēt. Ja kāds ir nolikts citus vadīt, viņam ir jāatbilst vadītāja principiem. Ja viņš atbild par Dieva nama celtniecību, viņam ir jābūt dievišķīgiem priekšstatiem par to fragmentu attīstību, kas viņam ir uzticēts celt; un viņam ir tā jāstrādā, lai to īstenotu. Tas nozīmē, ka, ja viņš ir aicināts būt par vecaju (presbiteris un bīskaps ir vienas un tās kalpošanas dažādi vārdi), viņš veiks savu kalpošanu vecaju grupās, kā tas ir minēts Apustuļu darbos 20. nodaļā. Ja cilvēks iecelts būt par šāda amata veicēju, bet nav tam sagatavojies, vai arī nav ar mācekļa attieksmi, tas nozīmē, ka Dievs vai Svētais Gars viņu nav iecēlis, bet to ir izdarījuši tikai cilvēki.

Vecajā Derībā ir teikts: "Neaizskariet!" Jaunajā Derībā Romiešiem 16 Pāvils saka: "Izvairaities!"

"Tātad- vienmēr atkarība?"

Pirmkārt: Atkarība no Svētā Gara un Sadraudzība gaismā ar citiem brāļiem kopā ir ārkārtīgi nepieciešama, lai mēs nesāktu kādas akcijas un tādā veidā nesāktu liekt un lauzt to miera mīlošo sabiedrību, kurā atrodamies. Taču mums ir jāizglābj cilvēki tajās vietās, kur tie atrodas.

 

Otrkārt: Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai noskaidrotu, vai tas ir no Svētā Gara vai mūsu mācītāja. Dažus mums nāksies atmaskot, jo tie spēlējas ar Dieva tautu uz Svētā Gara rēķina. Gars nespēj tālāk darboties, jo cilvēki Viņam to neļauj, visu cenšoties noturēt savās rokās. 

Treškārt: Tavas lielās iespējas- tā ir grīda tavā namā. Šeit tu pats valdi, šeit tu vari iegūt ap sevi apkārt daudz dažādus ticīgos un par tiem rūpēties. Ja pie ticības nākušie pieaugs un kļūs spēcīgi, neviens tos vairs nespēs apklusināt vai iznīcināt.

Brāļi vienā vietā

Ir ļaudis, kuri ir kā radīti struktūras kalpošanai. Tas ir tas vīrs, kas ir gatavs nostāties par to taisnību, kas ir atklājusies Dieva ļaudīm vienā vietā, un ir gatavs to piepildīt. Tas nevar būt tas vīrs, kas tam nav gatavs vai kam nav nekāda priekšstata par to, ne arī atbilstošas pieredzes.

Tāpēc es saku:

"Ja brāļi vienā apkārtnē nesapulcēsies kopā, lai būtu savā starpā sadraudzībā un tajā paliktu, Draudze vēl nav pat sākusi rasties".



 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.