Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 6.65 6.00 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 5.90 5.35 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 7.30 6.55 eur
Cena: 7.10 6.40 eur
Cena: 5.60 eur
Cena: 12.05 10.00 eur
Cena: 12.05 7.00 eur
Cena: 5.65 5.10 eur
Cena: 3.30 2.95 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Dievam - bet pēc sava prāta? /H\.Šafraneks

Vai tevī ir Jēzus pats, jeb tikai Viņa attēls? "Kungs, kas Tu esi?" jautāja Pāvils. Tas ir jautājums, kuru Svētais Gars mūsos paceļ arvien no jauna brīžos, kad mūsu gara acis tiek atvērtas pareizai redzēšanai. Citādi mēs sava Kunga Jēzus tēlu ieliekam rāmī, iegūstot Viņa attēlu, nevis Viņu pašu, un tādēļ pazaudējam arī Viņa Gara ietekmi.
17.10.2011

Dievam- bet pēc sava prāta!

Horsts Šafraneks

File0140.JPG


 

Ievads

"Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? (Mat.8:26)"  Mani brāļi un māsas, ar šo pantu es jūs sveicinu! Jo tas atklāj pašu galveno iemeslu, kura dēļ Svētais Gars mūs nespēj ietekmēt. Mēs "darbojamies" Dieva labā un "pildām pienākumus", tomēr mēs to visu darām "priekš" Dieva, nevis Viņa Gara vadīti: Dievam, bet pēc sava paša prāta.

Kungs, mēs lūdzam, lai Tu māci mūs izšķirt, vai esam pakļāvīgi Tev jeb tām lietām, kurām mēs savā dzīvē esam devuši priekšroku. Mēs iedomājamies, ka mēs apmierināsim Tevi, taču kļūdāmies- īstenībā mēs gribam apmierināt tikai mūsu pašu ambīcijas. Tādi mēs nevaram sev ņemt ne Mozus zizli, nedz Elijas apmetni, un esam Tavai lietošanai nederīgi. Tēvs, mēs lūdzam: pieskaries mums ar savu Svēto Garu. Atbrīvo mūs no katras pašdarbības un padari mūs nevainojamus Tavam skatam, un vēl vairāk: dari tā, lai mēs Tev patiktu, lai savienībā ar Tevi, Dievs, mēs iemantotu īstenu prieku un dziļu mieru.


 

I. Vai tu esi ar jeb pret Jēzu?

 

Vai tevī ir Jēzus pats, jeb tikai Viņa attēls?

"Kungs, kas Tu esi?" jautāja Pāvils. Tas ir jautājums, kuru Svētais Gars mūsos paceļ arvien no jauna (skat.Efez.1:17,18) brīžos, kad mūsu gara acis tiek atvērtas pareizai redzēšanai. Citādi mēs sava Kunga Jēzus tēlu ieliekam rāmī, iegūstot Viņa attēlu, nevis Viņu pašu, un tādēļ pazaudējam arī Viņa Gara ietekmi. Ir iespējams būt atkalatdzimušiem un garīgi piedzimušiem un tajā pat laikā rīkoties pretēji Gara vadībai.

"Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?" jautāja Jēzus (Lūk.9:55). Un tā mūsu ciešajai ticībai mūsu pašpārliecinātībai ir jāsagrūst. Ir iespējams, ka no mūsu satikšanās ar to Kungu mēs izveidojam sev tēlu, kurš ir "atšķirīgs no dzīvā Dieva". "Es zinu, ka man jādara tas un tas", mēs mēdzam sacīt. Un tad pēkšņi Dieva balss uz mums sāk tik spēcīgi skanēt, pārvar mūs un norauj šo plīvuru un mums atklāj visu mūsu neziņas dziļumu. Un atklājas mūsu neziņa- mēs esam gribējuši Viņam kalpot, bet pēc sava prāta.

Ar savu kalpošanu tev iespējams Jēzu arī vajāt!

Ja mēs kalpojam Jēzum tādā garā, kurš nav no Viņa, tad ar savu dedzību Viņam kalpot mēs Viņu ievainojam. Un mēs īstenās Viņa prasības nosaucam par sātana prasībām. "Vai tad tas ir iespējams?" jūs varētu jautāt.

Pat ļoti iespējams, piemēram, Lūkas 9:55, taču tas iespējams arī mazākās lietās. Visas problēmas var ietvert šajā vienā: mēs Viņa prasības mums interpretējam kā sātana prasības. Tas tad arī ir tas iemesls, kādēļ daudzviet Kristus Miesa nav redzama, lai arī kā mēs nepūlētos. Mūsu vārdi gan skan pareizi, bet mūsu gars ir ienaidnieka gars. Jēzus aprāja savus mācekļus, teikdams: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?" Var būt atkalatdzimis un tomēr nedot vietu šai jaunatdzimšanai savā dzīvē, kā tas šodien itin bieži mēdz notikt.

1.Korintiešiem 13 apraksta, kā tā Kunga Gars izpaužas Viņa pārstāvī. Vai es esmu Jēzu vajājis līdzīgi Pāvilam, censdamies Viņam kalpot pēc sava paša prāta? Ja man ir tāda sajūta, ka esmu izpildījis savu pienākumu un tomēr esmu Viņu sāpinājis, tad varu būt drošs, ka tas nav man bijis jādara. Ja manī nav pamudināts maigais un klusais Gars, bet gan pašapmierinātības gars, tad es neesmu rīkojies pēc Viņa gribas.

"Mans pienākums ir darīt visu nepatīkamo!" vai tādam apgalvojumam varētu būt kas kopīgs ar mūsu Kunga Garu? "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs!" (Ps.40:9)- tas ir no Viņa Gara! Jēzus saka: "...mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs". Pazemīgs!

Osvalds Čembers raksta: "Es varu mācīt dziedināšanu un tajā pat laikā dzīvot pēc sātana gara- gara, kurš vajā Jēzu. Bet Jēzus Gars ir pilnīgā saskaņā ar Tēvu. Jēzus par sevi teica: "Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs".

"Saul, Saul, ko tu mani vajā?" (Ap.d.26:14) Arī tas, tātad, ir iespējams, lai arī ar savu jaunatdzimšanu mēs piederam Viņam. Mums ir arī jādzīvo pēc Viņa gara, citādi mēs nomaldīsimies, meklēdami metodes, kā būt neatkarīgiem no Viņa.

Atkarība no tā Kunga nosaka- "pareizi" vai "nepareizi"

Iespējams, ka mēs pareizo modeli esam redzējuši (kā Mozus kalnā), bet neesam to paturējuši Garā. Kas un kā tad mums tagad būtu jādara? Vai mums šodien jāglābj viens cilvēks vai trīs tūkstoši? Svarīgākais vis nav tas, ko mēs darām, bet gan- kā to darām! Ja tas nenotiek atkarībā no Jēzus, tad tāda vai citāda rīcība būs nepareiza. Ja mēs darbojamies no miesas, mēs nedodam rīcības iespēju Dieva Garam. Ja mēs kaut ko darām patvarīgi un nevis vienotībā ar Viņu, mēs sev varam uzkraut pamatīgu slogu, taču tā nebūs Kristus nasta.

"Es varu mācīt dziedināšanu, bet savā dzīvē vadīties pēc sātana gara, tā gara, kurš vajā Jēzu. Jēzus Gars vadās no pilnīgas savienības ar Tēvu. Visam, ko es daru, vajadzētu būt saskaņotam pilnīgā saskaņā ar Viņu, nevis gribēšanā būt līdzīgam Dievam. Citādi es būšu viegli apmānāms, tikšu saistīts un pakļaušos citiem. Ja es turpretī pakļaušos Kristus gribai, es ar to pasargāšu Viņu un neļaušu viņam tikt vajātam" (citāti no Osvalda Čembera grāmatas "Katru dienu Viņa augstībai").


 

II. Vai tevī ir Dieva dzīvība?

Svētā sadraudzība, kas sakņojas pakļautībā

"Kā Tu gribi mani piepildīt?" "Kā Tu gribi manī darboties?" Vai tev ir tādi jautājumi, mans brāli? "Kā Tu manī domāsi?" "Kā Tu caur mani plānosi?" Vai tādi ir tavi jautājumi, mana māsa? "Cik lielai, pēc Tavas gribas, ir jābūt manai paklausībai, atkarībai un pakļaušanās citiem?"

"Esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā" (Efez.5:21). "Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību" (1.Pēt.5:5). Sievām jāpakļaujas saviem vīriem, bet bērniem- saviem vecākiem. Katrs loceklis ir pakļauts kādam citam loceklim, posmu pa posmam; un visi kopā tā Kunga godībai. Ja kāds sasniedz Dieva mērķus, tad slava pienākas arī visiem pārējiem ķēdes locekļiem, kas ir savstarpēji saistīti. Ja viens sēj, cits sējumu aplaista, un vēl cits nodarbojas ar ražas novākšanu. Tas var tikt darīts gan vienlaicīgi, gan secīgi.

"Vai tas ir Kristus Gars? Vai tas Kungs ir pilnīgā mierā ar mani un vai Viņa ieprieca ir pār mani?" Tas jau lielākai daļai nemaz nav mācīts, kā lai to varētu zināt? Daudzi tā saucamie Dieva Valstības darbinieki šāda veida pieredzi nav praktiski modelējuši. Kā tad ļaudis lai zinātu, kā šo maigo, kluso, dievišķo Garu piedzīvot? Tie izvēlas paši savus pienākumus, lai ar tiem kalpotu tam Kungam, un daudzi ir nelaimīgi, neieguvuši apmierinājumu par tāda veida kalpošanu. To var dzirdēt dažā labā grēksūdzē.

Reliģiski maskēta pašizteikšanās

Lūk viens kristietis sēd manā priekšā. Kamēr viņš man klāsta savus reliģiskos piedzīvojumus un tos plaši apgaismo, man jau radies savs iespaids, kuru gribas uzskicēt uz papīra. Uz mazas lapiņas es (savam ieskatam) esmu uzzīmējis lielu, ietilpīgu vāzi ar vienu ziedu tajā. Taču traukā nav ūdens. Ir tikai gaiss ar reliģiskiem piedzīvojumiem. Izskatās tā, ka stāstītājs ir apmierināts un gandarīts par šiem saviem piedzīvojumiem. Zieds vāzē ir zemu noliecies, bet aiz vājuma, nevis pazemības Dieva priekšā. Zieda galviņa ieslīgusi mazā ūdenstrauciņā ārpus vāzes, tādējādi nenovīstot pavisam. Zieds piedāvā savu galvu un savus piedzīvojumus citiem, lai tie tur atrastu veldzi un apmierinājumu. Bet spirdzinājuma avots jau te nenāk no tā Kunga. Tas nāk no piedzīvojumu pārstāstiem.

Tas, kam būtu jābūt pirmavotam, ir izsīcis; un tā vietā iestājusies apmierinātība ar sevi pašu: pašīstenošanās. Pašizteikšanās notiek piedzīvojumos, darbā, panākumos, pašmērķos un harizmās. Tās savukārt spoguļojas miesīgajā un dvēseliskajā, nevis Dieva svētībā. Tās lietojot, saki: nelietojot, mēs Viņu nepamanām un neesam atklāti Viņa priekšā, kā iepriekšminētā puķe. Mēs nevēlamies kā dzīvas puķes spoguļoties saulē, pavadot to uzlecam un norietam, uzlūkodamas to un uz to tiekdamās.

Kristīšana ar Uguni un Garu

"Vai tad man jāizplāno pašam savs ceļš priekš Dieva?"  jautā Osvalds Čembers. Mēs šajā slazdā iepinamies atkal un atkal, līdz kamēr piedzīvojam savu kristību ar uguni un Garu. Šodien daudzi spriedelē par un pret Svētā Gara kristību. Šī Svētā Gara dāvanu atbrīvošana (skat. 1.Kor.12) pārāk ilgi ir bijusi mazpazīstama. Arī Apustuļu darbu 1. un 2. nodaļās aprakstītais, kā arī daudzas citas vietas Bībelē, kur tas ir aprakstīts.

Tas ir tikai iesākums- caur kristību Garā iekļūt Viņa spēkā, Viņa atkarībā, Piedzīvojumā, kurš seko pēc garīgās dzimšanas. Gara daudzveidīgā iedarbība uz ticīgo aprakstīta daudzās vietās, un nekādā gadījumā tas nav tikai vienreizējas dabas notikums, kas pavada kristieša garīgo piedzimšanu.

"Pašpārliecinātība un egoisms vienmēr trāpīs Jēzu Kristu kā sitiens un aizkavēs Viņa Gara darbību. Viņš nevar iemājot personā, kura nav atbrīvojusies no sevis paša un nav nodevusi sevi ugunij. Pat ja tie nevienu nav ievainojuši", saka Čembers, "tie ievaino Viņa Garu!"- ar savu ietiepību un paštaisnību.

Jebkurš Dieva druvas darbinieks, vienalga, vai viņš sludina, kalpo, liecina, piedzīvo jeb lūdz, darot šos darbus paštaisnībā un egoismā, ievaino Viņa Garu. Ja, smeļoties mīlestību Viņā, kāds to nav nodevis tālāk, tam paliek vajadzība būt kāda mīlētam un sev piemītošā godkāre. Mēs ievainojam Jēzu ikkatru reizi, kad pastāvam uz savām tiesībām iet savus ceļus. Mēs Viņu vajājam.

Mani brāļi un māsas. Mums visiem stipri jālūdz, lai tas gars, kurš nav Jēzus Gars, izietu ārā no visām tām darbošanām un pienākumu pildīšanām, kas patiesībā ir surogāti un nav no Viņa.

"Ja mēs tad nonāksim pie secinājuma, ka tas ir bijis Jēzus, kuru mēs visu laiku esam vajājuši, tad tas ir vissatriecošākais atklājums, kādu mums vispār ir iespējams atklāt", saka Čembers. Daudzi ticīgie nav pat aptvēruši, ka mēs varam stāvēt pretī Jēzum ar Viņa paša uzdevumiem, rīkojumiem, instrukcijām un apustuliskajām norādēm, ja mēs tos pielietojam patvarīgi, ar egoistiski iekrāsotiem mērķiem. Mērķiem, kuri ir ļoti līdzīgi īstajiem. Tā darīdami, mēs izturamies kā krusta ienaidnieki, jo visa darbība Garā notiek tikai un vienīgi viņpus Jordānes upei, kur mēs esam atšķīrušies no savas līdzšinējās drošības, no savām līdzšinējām svētībām un līdzšinējās palīdzības. Viņpus Jardānei, tas nozīmē- viņpus krustam. "Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām" (Gal.5:24, arī 6:14 un 5:14. Rom.6:6, 6:13, 8:13).

Ar Bībeli padusē, bet garām krustam

Ja es līdz ar Kristu savu personu esmu piesitis krustā, tad tagad tajā mājo Viņš (Gal.2:20). Bez krusta Gars nedarbojas. Ja esam Dieva Gara lietas tikai paņēmuši savā paša garā, mēs esam atteikušies no krusta. Labākajā gadījumā tā būs tikai imitācija. Daudzās denominācijās, piemēram, tiek imitēts, ka draudzes ir "pilnā saskaņā ar Dieva Vārdu". Bet tās nebūt nav pilnā saskaņā ar Viņa Garu, citādi priekšplānā būtu redzams Krustā piesistais, kurš daudzviet nav bijis saredzams pat pašos draudzes pirmsākumos.

Viens piemērs. Krusts atņem man spēku jebko izdarīt priekš Dieva. Tas no manis atņem nost manas vēlmes un mērķus. Bet man jau vairs šīs lietas vairs nav vajadzīgas, jo Dieva Gars mani lieto. Citādi jau es ar Bībeli vajāšu Viņu pret Viņa paša Garu. Liela daļa kristiešu šodien dzīvo šādā "bībeliskā" pretdarbībā. Tas ir redzams gan misionāru darbā, gan draudžu apvienību darbā, gan nespējā dzīvot īstā sadraudzībā, gan arī pie tiem salauztajiem ļaudīm, kuri sevi dēvē par tā Kunga svētajiem, bet kurus patiesībā izmanto sātans. Te parādās tas, ka mēs ar Bībeli dzīvojam pretī Viņam un Viņa Garam.

"Mācies no Manis!" saka Jēzus Horstam. "Mācies no Manis!" saka Viņš tev, "jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs". Ko Tu, Jēzu, vēlies darīt? Kā Tu gribi caur manīm izpausties? Kāds Tu šodien gribi būt manī? Kā Tu šodien gribi izkārtot šīs lietas? Kā Tu šodien manī gribi priecāties par šo dienu?       

Viss, kas it kā nāk no Dieva Gara, bet netiek Viņa vadīts, nav no Viņa Gara. Bet tā jau ir Jaunās Derības būtība, lai mēs Viņam- tam Kungam,- kurš ir Gars, esam padevīgi (2.Kor.3:17,18) un tiekam tā pārveidoti, ka tā Kunga godība mūsos aizvien pieaug arvien lielākā spožumā. Tā tad arī ir Jaunā Derība. Viss pārējais ir palīglīdzekļi- kruķi, lai no Vecās Derības ieklumburētu Jaunajā. Tie ir palīglīdzekļi, kuri ir lietojami tikai īsu brīdi, ja vien tos nepadarām par normu savai dzīvei. Kājas protēze nekādi nespēj aizstāt īsto kāju. Mēs savu īsto kāju noniecinām, jo skraidām apkārt ar protēzi.

Brāļi, pārbaudiet savas bībelīgās protēzes! Un atveriet sevi Bībeles Garam! Tā ir Jēzus Persona, kura, mūsu personu, mūsu dzīvi pilnīgi pārņemot, mūs apvieno, ierindo, pakārto, sakārto attiecībās ar citiem, un pavisam drīz mēs redzēsim, kādus locekļus Viņš pie šī procesa lietos: apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, ganus un mācītājus (Efez.4:11). Beidzot šī bībeliskā uzbūve atkal varēs iznākt priekšplānā. Mēs tiksim,- ja Viņš mūs lietos, novietoti īstajā vietā kopā ar pārējiem locekļiem. Šī vienotā svētā Miesa parādīsies kā Dieva pilnīgais radījums. Šādai radībai, kuru vada un pār ko valda Svētais Gars, nebūs vajadzības vēl kaut ko pielipināt sev klāt, kas nāktu no tavas jeb no manas miesas. Dažādās no miesas dzimušas organizācijas ir bijušas vislielākie šķēršļi, kas ierobežojuši Svēto Garu un iežogojuši tā Kunga darbību visā baznīcas vēsturē. Tas ir arī pats labākais palīglīdzeklis, lai tumsības spēkiem un dēmoniem dotu vaļu, kā tas jau ir daudzreiz noticis baznīcas vēsturē un kā tas vēl šodien notiek ar baznīcas svētajiem: tie atļauj tumsas spēkiem vietu sevī (līdz pat savām ģimenēm), jo Viņš tajos nepietiekoši iemājo.

Vai tu gribi, lai Viņa brīnumainā dzīvība visā pilnībā tevī šodien iemājo? Vai vēlies, lai Viņš tevi vada visās tavas dzīves jomās, lai tevī būtu vieta Dievam? Atbrīvo vietu sevī Dievam! Nesīsim šo patiesību tālāk Dieva tautā!

Ko tas nozīmē- būt vergam?

Pāvils vēstulē Galatiešiem 1:15 saka: "Bet kad tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika...", Viņš tūdaļ negriezās pēc padoma pie miesas un asinīm.

Kalps, vergs, padotais, dzimtcilvēks (grieķiski "doulos"): vienīgi Dieva lietošanai piederošs. Mums ir jāmācās dot Dievam pienācīgu vietu un rīcības brīvību, ja esam īsteni Viņa strādnieki.

Osvalds Čembers saka: "Mēs izsveram, aprēķinam un tad sakām, ka notiks tas un tas; un pie tam aizmirstam dot pienācīgu vietu Dievam un Viņa Garam".

"Kungs, vai Tu esi šeit klāt?" "Kā Tu gribi novadīt šo dievkalpojumu?" "Kas lai tālāk notiek ar šo pasākumu?" "Kādi ir Tavi mērķi šai nedēļai, kādi mērķi šīs dienas vakaram?" "Es dodu, Kungs, vietu Tev un Tavam Garam, lai Tu vari visas lietas pagriezt tā, kā Tev tas labi patīk!"

Tas tikai būtu mums pārsteigums, ja Dievs savā manierē ierastos mūsu sanāksmē mūsu sludināšanas laikā, kad mēs to vismazāk esam gaidījuši! Mums to vajadzētu iemācīties un praktizēt- apstāties uz brīdi un pajautāt: "Kungs, ko Tu gribi tagad darīt?" Mums tas ir jājautā visiem kopīgi, tad daudzas mūsu programmas mēs varēsim atmest pavisam un vairs pie tām neatgriezties. Tās ir aplamas un neatļautas jau no paša sākuma un, kad mēs tās būsim pilnībā sagatavojuši, Gars tām nedos savu apstiprinājumu, jo šīs mūsu aktivitātes vienkārši nebūs no Viņa. "Jūs to esat izdarījuši bez manis", teiks Kungs.

"Nekad negaidi, ka Dievs var atnākt kaut kādā sevišķā veidā", saka Osvalds Čembers, "taču gaidi Viņu! Tas ir pats labākais veids, kādā Viņam ierādīt vietu. Gaidi Viņa atnākšanu, taču negaidi, ka Viņš atnāks kādā noteiktā veidā. Lai cik labi mēs Dievu arī nepazītu, lielākais uzdevums, kas mums ir jāmācās, ir- zināt, ka Viņš var atnākt jebkurā brīdī. Mēs gan esam ar noslieci šo pārsteiguma elementu ignorēt, tomēr Dievs vienmēr rīkojas šādā veidā un ne citādi."

Mums, evaņģēliskiem kristiešiem, tas ir nepierasti. Arī daudzi katoļu brāļi saprot, ka Dievs nav ieliekams kaut kādos "rāmjos", ka Viņa Gars darbojas ļoti pārsteidzošā veidā un var visus mūsu priekšstatus apgāzt ar kājām gaisā. "Jā, bet mēs taču to esam visu uzcēluši!" Tas, protams, ir tiesa, bet jautājums ir: Vai tas ir darīts Viņa Svētā Gara vadībā?

Mēs varam gribēt sasniegt Dieva mērķus ar patvarīgiem līdzekļiem. Tā mēs nonākam pie mūsu pašu imitācijām, nevis pie Dieva mērķiem. Dieva tautas dzīvē ir daudz imitāciju, un tas attiecas arī uz harizmātiskām kustībām. Bet tad- pēkšņi Dievs pieskaras mūsu dzīvei, "kad tam savā žēlastībā labpatika..." Un tas ir brīnišķīgs piedzīvojums- dzīvot ar to Kungu.

Dzīvot priekā un uzvaras gavilēs

"Kungs, liec manai dzīvei būt tik cieši vienotai ar Tevi, lai Tavs pārsteidzošais spēks varētu izlauzties gan pa kreisi, gan pa labi. Ļauj man vienmēr būt gaidu stāvoklī. Liec man uzmanīties, ka dodu Tev vietu savā dzīvē, lai Tu vari rīkoties, ja tas Tev labpatīk." Amen, mans brāli, amen, mana māsa. Vai tu esi vienisprātis, ka Dievam varētu labpatikt tev tagad Sevi atklāt, tev atvērties, tevi pamudināt uz rīcību, tevi aizvest pie starta vietas lēcienam? Tieši tam Viņš grib tevi izaicināt. Tad tu saņemsi vadību un tevi apņems brīvība, kas nāks no tavas brīvās uzticēšanās Viņam.

Viņš varētu tev teikt: "Celies, Es tevi padarīšu par kalpu un liecinieku!" Ja tu esi savienībā ar Kristu un Viņam pilnīgi esi nodevies, tad ir pavisam viegli dzīvot tikai Viņam. Tu cita nepazīsti kā vienīgi krustā sisto Jēzu Kristu, kurš tevi ir atņēmis tev pašam, piesitis krustā pasaules acīs, bet pasauli piesitis krustā tavā priekšā. Tu esi svabads priekš Viņa, atdzimis no Dieva, lai dzīvotu Dievam Viņa Dēla dzīvi. Tev ir viegli būt paklausīgam, jo tā ir tava nepieciešamība- būt atvērtam visam, ko Viņš tev piedāvā. Tu esi vienotībā ar Dieva Dēlu šodien, negaidot kādu "sevišķi lielu" notikumu. Jo viss ir liels. Jo Viņa dzīve, kas patreiz katrā situācijā un ik mirklī norisinās tevī, ir liela; arī tajā cietumā, tajā pazemojumā, kā tas bija, piemēram, Jāzepam. Nav svarīgi, kurā mirklī šī situācija ir sākusies, tās iesākums tagad ir mūsu Kungā, kurš dzīvo tavā dzīvē šeit, tavā miesā, tieši tagad. Tas nebūt nenozīmē, ka visam ir jāpaliek neizmainītam. Tev jābūt atvērtam pārmaiņām tik lielā mērā, uz kādām Viņš tevi aicina: varbūt, lai tu sasaisti savu patreizējo bailības garu jeb nomet sev zem kājām savu vājumu, bet, varbūt, lai tu padzītu šīsdienas nospiestības atmosfēru.

Tas, kurš tevī iemājo, mācīs tevi pārvaldīt to mājvietu, kurā Viņš iemājo. Tu- Dieva mājokļa pārvaldnieks! Ap tevi būs jūtams Viņa Gara spēks, no kura tumsa izbailēs bēgs. Ļaudis tavā tuvumā priekā uzelpos. Tu gavilēdams uzelposi pats. Lai kādā valodā tu Viņu neslavinātu, tu jebkurā gadījumā savas lūpas pavērsi tādā Gara spēkā, kurš nenāks no tavām miesīgajām runāšanas dāvanām. Caur tavu muti tavs gars runās uz Dievu. Tevī runās Dieva Dēls, un tevī būs brīvība, lai saņemtu Dieva atklāsmes. Viņš uz tevi runās, un tu būsi drošs par savu stāvokli, par saviem turpmākajiem soļiem. Viņš iemājo tevī, un Viņa Gars padara tevi dzīvu! Tava dzīve būs kā dzīvs, "loģisks" dievkalpojums (Rom.12:1), kuru vadīs tava prāta skaidrība un stingrā griba.

No tava jaundzimušā gara, kurš ir piepildīts ar Svētā Gara Personu, pār tavu miesu izplūdīs dzīvā Dieva starojums. Ļaudis, kas atradīsies tavā tuvumā, to sajutīs un teiks: "Pie tā Kunga var rast patvērumu". Jo caur tevi viņi saredzēs dzīvo Dievu. Pat baiļošanās brīdī tu tiksi atspirdzināts un varēsi atspirdzināt tādus, kuri paši to vēl nespēj izdarīt. Un tā tu Viņu mīlēsi un būsi kā "saule, kas uzaust savā krāšņumā", kā savā dziesmā saka Debora. Tu slavināsi to Kungu un Viņa vārdā nesīsi pateicību Tēvam. Šajā pasaulē mīt Dieva Priesteri, un tu esi viens no viņiem! Tie, kas Dievu godā un slavina, tie spēj redzēt cauri pasaulīgajām lietām. Dievs viņus izmanto, lai sakārtotu, lai saistītu, lai vadītu, aizsniedzot pat šīs pasaules politiskos notikumus.

Ej kopā ar saviem brāļiem un māsām, jo tur ir tavs spēks, kurš tev piemīt pie Troņa kopā ar Kristu, kurš tevī valda un kopā ar Garu tevī iemājo. Amen, mans brāli, atkārto to skaļi: "Visu kungu Kungs, Tavs tronis ir manā sirdī! Manā miesā ir Tava karaļvalsts. Paplašini to šodien caur mani! Pakļaudamies vienīgi Tavam Garam, es vienmēr pazīšu to, kas nav no Tava Gara". Tagad tu esi atbrīvojies no liekulīgā "bībeliskuma" un, Viņa apbruņots, apmācīts un piepildīts, vari atklāt sev Viņu caur Rakstiem, dzirdēt Viņa Vārdu un mācīt to citiem. Citādi tev gan būs Tēvs, Dēls un arī Bībele, bet tev pietrūks Svētā Gara un tu nekur nevarēsi piedzīvot to apsolījumu no Jāņa 14:23, kur ir teikts sekojoši: "mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu". Labākajā gadījumā tu to sapratīsi tīri teorētiski (kā tas daudziem arī ir). Bet cīnies līdz reālai izziņai, piedzīvo dievišķo godību, kas šodien iemājo tavā miesā un kas jau šodien tavu miesu dziedinās un atbrīvos tevi no šodienas stresa. Dod brīvību Dieva Garam, Dieva Dēlam! Dod sevī brīvību Viņa mīlestībai, Viņa maigumam, Viņa gatavībai upurēties citu labā, atdodot savu dzīvību par saviem brāļiem! Šajā punktā tad beidzas visas problēmas attiecībā uz Jēzus Kristus Miesu, lai izgaismotu vienu kopīgu draudzi, vienotu draudzi. Par to ir bijis pietiekami daudz liecību (šajā vietā var norādīt uz vairākām mūsu izdevniecības šīs sērijas brošūrām, kurās aplūkots Dieva plāns par vienotu Draudzi un tās atkalatjaunošanu (Izdevējs)).

Mēģinājumi kaut ko papildināt Gara darbībā ar rakstītā burta palīdzību, jeb, lai to "stabilizētu", bieži ir tikai "uzpūsti". Ja, turpretī, jūs esat dāsni saņēmuši no tā Kunga, jūs viegli un ar lielāko prieku varat par savu tuvāko nodot pat savu dzīvību.


 

III. Kas notiek ar "Visaptverošo draudzi"?

Draudzes sabrukuma simptomi

Pirms apmēram 130 gadiem kāds tālaika katoliski- apustuliskās kustības vīrs ("katolisks", starp citu, nozīmē: vispārējs, visaptverošs) rakstīja par "nepareizajiem cilvēciskajiem centieniem apvienoties". Bet tie jau pastāv vēl šodien. Zinātkārajiem prātniekiem varam ieteikt Dr.R.F. Ēdeļa grāmatu ekumēniskajā izdevumā: "Jēzus Kristus Draudzes pilnveidošanās ceļš".

Jā, sabrukums sācies jau sen. Cilvēki izstājās no draudzēm, jo, nesaņēmuši jaunu dzīvības uzpildījumu, tie nebija spējīgi nodoties par saviem brāļiem- tas varētu būt bijis pamatiemesls.

Karlails apgalvo, ka sabrukuma iemesli pastāvējuši no vienas puses tādēļ, ka draudze pārtraukusi gaidīt uz Kristus otro atnākšanu, un, no otras puses, tādēļ, ka Kristus prombūtnes laikā tā pārstāja saskatīt Svētajā Garā viņai doto mierinātāju. Tā negaidīja uz to Kungu un tādēļ neļāva arī Viņa Vietniekam sevi vadīt.

Tīršs domā, ka tas nav īsts Apustuļu gars, ja tas nenosoda vienprātības un svētdzīves trūkumu. Tur par iemeslu jābūt kādai vecai vainai, citādi tik tālu šīs lietas nebūtu nonākušas. Mūsdienu bēdīgajā stāvoklī var jau samanīt dievišķās tiesas iesākumu. Šie patvarīgie ceļi, kas, zināmā mērā, ir ieti it kā priekš Dieva, ir sagatavojuši augsni šodienas atšķirtībai. Draudze ir sadalījusies nodaļās, un ikviens atsevišķi ir pārliecināts par savu taisnību. Tīršs saka: "Runa jau nav par to, vai Dievs savā lielajā laipnībā visās mūsu atsevišķajās draudzītēs palaikam izlej savu svētību, vai nē, bet gan par visas Draudzes atbaidošo kopskatu". Pievedot Lūkas 19:12-27, Tīršs atzīmē, ka šīs Rakstu vietas mums dod pilnīgu skaidrību, ka pie mūsu Kunga otrās atkalatnākšanas no visām draudzēm un to vadītājiem tiks prasīta atskaite par padarīto. "Jā, Draudze nebūt vairs nav vienota", saka Tīršs, "konfesijas stāv viena pretī otrai kā karojošas ienaidnieku nometnes. Un, ja tās viena otrai pievērš kādu uzmanību, tad lielākoties tikai tādēļ, lai savstarpēji cīnītos jeb viena otru noniecinātu".

Kristietību vada partejiskuma gars

Savu redzējumu par Vienoto Draudzi un tās patreizējo stāvokli Tīršs ilustrēja ar šādām spilgtām līdzībām, kuras padara viņa kritiku attiecībā uz baznīcu daudz saprotamāku. Un ko viņš toreiz teica, to šodien var saredzēt vēl skaidrāk, jo to apgaismo arī Svētais Gars. Pirmo piemēru viņš apraksta šādi: "Iedomājieties cietumu ar kamerām, kuras ir tā iekārtotas, ka neviens no ieslodzītajiem nevar redzēt nevienu no pārējiem, toties visi var redzēt un dzirdēt sludinātāju. Partejiskuma gara vadītie ļaudis šādi ierīkojuši sava Debesu Tēva kristietības namu. Katra partejiskā baznīca ir norobežojusies no visām citām, nespējīga un negriboša palūkoties uz pārējām, lai saredzētu, kādas tad tās īstenībā ir? Tādi tad nu ir tie mūsu pašu izvēlētie ceļi.

Man ir prieks, ka Svētais Gars visā pasaulē šo jautājumu ir izkustinājis no vietas. Kamēr šāds stāvoklis saglabāsies, mēs nebūsim spējīgi kaut ko izmainīt. Tie citi jau mums nedrīkst neko teikt, un mēs tādējādi nevaram pretdarboties tam, ka mums atvēlētais laiks iet zudumā. Mēs domājam, ka esam vienīgie un pareizie, un nespējam saņemt Dieva glābjošo Spēku. Mēs šodien lasām, ka dievišķā Spēka un dāvanu daudzveidība summējas dažādu draudžu daudzveidībā, uzskatot, ka tās visas sadarbojas vienā virzienā. Es esmu četrus gadu desmitus darbojies Evaņģēliskajā Aliansē (Vācijas baznīcu apvienojoša organizācija) un tādu domu itin bieži dzirdējis arī šeit. Patiesībā notiek gluži pretējais- visas vēl palikušās svētības tiek izspēlētas vienam pret otru. Un tas, kam būtu jākalpo mīlestībā savam brālim, tiek lietots, lai viņam nodarītu ko ļaunu. Es varētu pievest jo daudzus piemērus no savas prakses. Nav jau nemaz tā, ka tiktu kalpots vienai svētai, katoliskai, apustuliskai baznīcai. Es vēlreiz pasvītroju- "katolisks" tulkojumā nozīmē "vispārējs", un "apustulisks" nozīmē "tas, kas ir cēlies no apustuļiem". Ar "vienu svēto katolisko" tātad nav domāta Romas katoliskā baznīca, bet gan tā Pirmā, Vispārējā, no kuras vēlāk ceturtajā un piektajā gadsimtā atdalījās Romas katoliskā baznīca. Tā atstāja savu mātes baznīcu un tagad, pēc šiem gadsimtiem, jūs redzat šīs sliktās saknes daudzos dažādos zarus.

Sašķeltības dēļ pārpratumi paliek neatklāti

Tu izlasīji pareizi: sliktā sakne. Izpētī, lūdzu, kristietības pirmsākumus un šī koka augļu pārpilnību Viduslaikos. Tad tu sapratīsi, ka tas nebija apustuļu stādīts koks. Ja nu vienīgi tu netici Jēzum, kurš māca pat bērnam saprotamo patiesību: koku pazīst pēc viņa augļiem. Katra denominācija darbojas savrup. Un nebūt nav tā, ka viņi dzīvotu lielā pārpilnībā. Viņi maldās savās rūpēs bez mazākā priekšstata par to, kas tā pārpilnība tāda vispār ir, un apbrīno tās nedaudzās svētības un dāvanas, kuras var uzrādīt, un dižojas ar tām. Tās Draudzes daļas (šodien varētu teikt: apvienības, brīvās draudzes, grupējumi, organizācijas jeb sektas, tātad- atšķeltas no Kristus Miesas, pie tam te nav domātas maldu mācības un ķecerības, kā piem. mormoņi vai Jehovas liecinieki), kurām vēl ir praviešu dāvanas, izspēlē tās viena pret otru un jūtas savā gaišredzībā varen stipras, nepadomājot, ka pravietošana ir jāuzklausa visai Draudzei kopumā (skat.1.Jāņa 4:1).

Lūk, liels evanģelizācijas pasākums palielā pilsētā. Grupa, kura šo pasākumu vada (man gribētos teikt ar Tīrša vārdiem- grupējums), blakus minot, ir vēl, piedevām, ar "vasarsvētku" vai "jaunharizmātisko" nokrāsu. Vīrs, kurš pašreiz sludina, ir tiešām svētīts atmodas darbā savā zemē. Tomēr šajā gadījumā evaņģelizācija tiek spēlēta.

Viņi visi nav sapratuši, ko ir gribējis darīt Gars? Tam atbilstoši ir arī viņu panākumi. Izsakoties nedaudz kariķēti: 97 mednieki metušies nomedīt 3 zaķus, 2 no kuriem piedevām vēl ir izbāzeņi. Lielā pasākuma beigās ne evaņģēlists, nedz arī citi organizatori tā arī nav sapratuši, ka ir vienīgi vēl vairāk veicinājuši sašķeltību. Un Svētajam Garam šajā svarīgajā kaujā nav bijis pat iespējams viņiem darīt zināmu, ka pati izšķirošākā lieta ir tikusi darīta aplam, proti,- Viņam nemaz nav ticis prasīts, kas tad īsteni būtu bijis jādara. Esmu mēģinājis vadošo brāļu pulciņam tuvoties, bet ja tu tiem nepiederi organizatoriski, tad jau tev nav balsstiesību. Tā kā tev nav prasīts, tavus padomus jau no paša iesākuma uzņem ar skepsi. Un tā viņi arī nesaprata, ka stratēģija nebija vis no Viņa un ka evaņģelizācijās ir jāpiedalās arī tādiem, kuriem ir nepieciešama glābšana, kuriem patiesi ir jādzird patiesības vārds.  Bet tādu jau tur nemaz nebija. Bija tikai nepaklausīgi ticīgie. Nepaklausīgi tādēļ, ka, ja viņi būtu bijuši paklausīgi, tad būtu paņēmuši sev līdzi kādus neticīgos. Nebūs taču viņi šurp sanākuši vienīgi, lai paskatītos apkārt vai sagaidītu kādu lielu sensāciju. Un tā nepaklausīgajiem un remdenajiem netika nekas, un arī tie otrie netika izglābti, jo tie nemaz nebija tur klāt. Dīvainā kārtā visi tikai spēlēja kristīgu teātri.

Pietrūkstot Miesai, Gars tika sadalīts mazos kambarīšos, mazās kastītēs, tik mazos kā uzpirkstenīšos. Tas redzams arī šodienas tā sauktajās harizmātiskajās kustībās. Šeit kompromisi novedīs pie tīrīšanas, pie tā, ka jau saņemtās svētības tiks atkal atņemtas. Un daudziem citiem šādas svētības vēl tikai jāiegūst, pie tam aizmetot projām savu muļķību, savas vienpusīgās Bībeles brilles, ar kurām nemaz nevar Bībeli saskatīt. Katra šāda grupa- Tīršs tās nosauc par sektām- pārstāv zināmu daļu no visas patiesības. Katrai ir arī zināmas Dieva svētības pazīmes, tur parādās atsevišķas zīmes un brīnumi. Bet tieši to jau Tīršs arī saka: no Dieva žēlsirdīgās attieksmes pret mums vēl neizriet, ka mūsu pozīcija Dieva priekšā ir pareiza. Mēs nedrīkstam Dieva svētības uztvert kā apstiprinājumu mūsu pašu ceļu nemaldīgumam. Kāds varētu pieņemt, ka es te runāju par katoļiem jeb evaņģēliskajām baznīcām, jeb, varbūt, kādām citām. Nē, es runāju pret visu, kas nav dzimis no Svētā Gara, jo tas Kungs mani lieto uz visas Kristus miesas bāzes. Tādēļ nebrīnies, mīļais brāli, mīļā māsa, ka, ja tu darbojies Dieva druvā, bet dari to, ejot pa savu paša ceļu, tad tu Dievam pienes tādu upuri, kas Viņam nav pieņemams.     

"Atsevišķas savienības dibināšana"

Ņemsim vēl dažus citātus no Tīrša grāmatas Renera Frīdemaņa Edela, Līdenšeides mācītāja un Dieva vīra citējumā:

"Tiek mēģināts izvilkt skabargu no brāļa acs, aizejot no mātes baznīcas un nodibinot atsevišķu savienību".

Itin bieži bībeliskas draudzes izveidošana ir notikusi pārlieku sasteigti. Meklējot bībelisko, tie tik ļoti norobežojās, ka Svētajam Garam, savukārt, bija jānorobežojas no viņiem, no šīm "bībelīgajām draudzēm", kuru bezspēcība arī šodien skaidri parāda, ka tās ir viena vienīga imitācija. Mācība, kurai nav spēka, jau nevar būt no Dieva! Es teiktu, ka tā ir vienīgi burta imitācija.

Tīršs turpina: "Kāds varbūt iedomājas šādā veidā kaut ko saglābt, taču, nodibinot šādu atsevišķu savienību, pazaudē itin visu. Kā to pierāda baznīcas vēsture, tad nākotnes pasaules spēks pastāv tieši cilvēku savstarpējā pazemībā un piedošanā." Tālāk Tīršs saka, ka katrs mēģinājums baznīcas ietvaros dibināt kādu jaunu atsevišķu savienību, kaut arī ar nolūku to atjaunot, ir strupceļš. Es pazīstu brāļus un māsas, kuri to saprot, bet nav labi pārāk ilgi iet pa nepareizu ceļu.

Katra norobežošanās ir grēks

"Katra norobežošanās", saka Tīršs, "ir grēks pret mīlestību uz savu tuvāko. Pat tādā gadījumā, ja tā notiek vislabākajos nolūkos, tas nav pareizais ceļš uz Vienoto, svēto katolisko un apustulisko Draudzi. Tas nozīmē, ka Dievs dara brīnumus arī visās citās draudzēs, ka arī citi saņem dāvanas, ka arī pie citiem notiek ļaužu pievēršanās ticībai Jēzum Kristum, ka arī tur slimnieki tiek dziedināti un ļaudis saņem Svēto Garu. Arī citi savos dievkalpojumos piedzīvo Kristus klātbūtni Svētā Vakarēdiena laikā un tādējādi saņem stiprinājumu savā ceļā savā draudzē. Arī citās Draudzes nodaļās mēdz būt Gara dāvanas, arī tur ir Dieva svētīti vīri, arī citu aprindu locekļi piedzīvo Dieva svētības un caur tām jūtas savā ceļā stiprināti. Un ikviena šāda grupa, slepus no savas sirdsapziņas, kamēr nav izsīkusi Dieva žēlastība, nodarbojas ar pašslavināšanu un patvarību, nosodot savus brāļus. Šī gozēšanās savā slavā tā vietā, lai būtu pazemība, novedīs viņus pie tā, ka Dievs tiem savas svētības atkal atņems un notiks tāds pats regress, kā tas jau ir bijis visu garīgo kustību vēsturē kristietības dažādos laikos. Tas ir pamatiemesls, kādēļ Dievs nevar dot vairāk garīgo pilnvaru pat tādiem, kas pēc tām visā nopietnībā prasa."

Trūkst apustuļu un praviešu

Šodienas Draudze, vai mēs to gribam aplūkot kopumā vai pa daļām, nevar saukties par "vienoto svēto katolisko un apustulisko baznīcu". Es šeit iesaku un esmu patiesi priecīgs, ka arī citi tam piekrīt, Artūra Vollesa darbu par šo tematu: "Dzīve bez kompromisiem (oriģinālais nosaukums "The Radical Christian"). Šeit tu vari ieraudzīt tā Kunga Draudzes atstātu, aizmirstu, neievērotu struktūru, burtiski to, ko varam izlobīt no Efeziešiem 4. nodaļas. Patvarīgie ceļi ir tikuši "bībeliski pielīdzināti", pie tam pilnīgi izmetot divus punktus. Par šiem diviem tad es citēšu no minētās grāmatas:

"Starp tiem komandieriem, kurus mums nosauc Bībele, vispirms tiek minēti apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani un mācītāji. Pastāvošā teorija, ka apustuļi un pravieši šodien ir izmiruši, runā pretī Bībeles pamatiem, tāpat kā teorija par to, ka Gara dāvanas ir apsīkušas un tāpat vairs neeksistē. Šādas, Bībeles pamatiem pretīrunājošas blēņas vēl aizvien iedvesmo dažus grupējumus un kustības."

Bet nekavēsim laiku, apstrīdot nepareizus apgalvojumus. Vajag tikai pārbaudīt, ko par dāvanu nozīmi ir teicis pats Svētais Gars, un tad tūlīt kļūs saprotams, ka šodien tās ir nozīmīgākas kā jebkad agrāk. Lūdzu, izlasi Efeziešiem 4:11-13! Īstais iemesls tam, kādēļ apustuļi un pravieši tik ilgi ir bijuši neatzīti, ir tīri praktiskas un nevis bībelīgas dabas. Tas ir autoritātes jautājums. "Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem..." (1.Kor.12:28). Šīm abām funkcijām draudzes vadīšanā dota vadošā vieta. Tie ir izpausme tai autoritātei, ar kādu tos ir apveltījis Dievs, lai dibinātu un izveidotu savu Draudzi. Vienā denominācijā, baznīcā, draudzē, grupā, sektā īstiem apustuļiem un praviešiem efektīva darbība nav iespējama jau aiz strukturāliem iemesliem vien: nav iespējams izpildīt uzdevumu, kuram tie ir aicināti un neiepīties konfliktā par autoritāti un subordināciju.

Tas izskaidro arī tās likstas un pārpratumus ar Gara dāvanām, kas piemeklēja Vasarsvētku kustību. Viņi šos ļaudis izslēdza no sevis, jo uzskatīja šķelšanos par nepieciešamību, un šādu praksi piekopj vēl līdz šai dienai. Tagad gan viņi no daudzajiem jumtiņiem ir uztaisījuši kādus lielākus jumtus, un to visu apjumuši vēl ar vienu pavisam lielu, bet arī tas tāpat būs reiz jānojauc.

Apustuļu uzdevumi

Par tiem Volless raksta:

"Aizvien lielākā mērā parādās vajadzība pēc apustuļu darbības. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo Dieva atjaunotnes programmā viņiem ir ierādīta svarīga loma. Apustulim kā pirmajam ir jādibina gan jaunas draudzes, gan arī jānostiprina pamati tajās draudzēs, kur tas ir nepieciešams. Viņš var pielabot namu, ja tas ir kļuvis ļodzīgs, un viņam ir arī sevišķs uzdevums- savest kopā un apvienot Dieva tautu ticībā un to sagatavot. Jēzus lūgšana (Jāņa 17) nevarētu tikt īstenota bez visu dienestu (Efez.4), it sevišķi apustuļu, pareizas darbības. Svarīgs apustuļa izdevums- atrast un izraudzīties praviešus, evaņģēlistus, ganus un mācītājus un tad tos garīgi stiprināt. Kā rokai un pirkstiem ir vajadzīgs īkšķis, tā Kristus Miesai un pārējiem dienestiem nepieciešami apustuļi. Un ja draudze ir nospriedusi, ka iztiks bez apustuļiem un praviešiem, tad tas nozīmē tikai to, ka tā ir tikpat darboties nespējīga kā jebkura roka bez sava īkšķa".

Kur ir pravieši?

Volless jautā: "Kur tad ir pravieši?"  Arī šajā ziņā ir iets pa saviem pašu ceļiem. Brīvajās draudzēs to nav bijis veselu gadu simtu. Ticīgie Bībeli ir apcirpuši pēc savas saprašanas tiktāl, ka tā lasāma pat ar atkrišanas, nepaklausības un pašslavināšanas brillēm (skat. brošūru Nr.209 "Atkrišana"). Dažs labs ir tādējādi varen centīgs "priekš Dieva" savā viltus kalpošanā. Volless raksta:

"Kur palikuši pravieši?- šis sauciens nāk ar aizvien lielāku spēku no harizmātisko kustību puses".

Es atrodu, ka tas ir pateikts brīnišķīgi, un esmu ļoti pateicīgs Klausam Gertam, kurš šo grāmatu ir izdevis. Manuprāt tā ir izsaukusi varenu sakustēšanos. Alelūja, Kungs, es slavēju Tevi, ka Tu savā tautā darbojies!

Atbildot uz jautājumu, kādēļ harizmātiskā kustība bija lemta apsīkumam, Džordžs Ortis par vienu no galvenajiem iemesliem minēja praviešu trūkumu. Vēlāk arī Maikls Harpers savā rakstā "Harizmātiskā krīze" rakstīja, ka praviešu trūkums bijusi viena no nožēlojamākām šīs kustības kļūdām.

Varu te piebilst, ka tāpēc radās zināma tieksme pēc pārspīlējumiem, sajukums, zināmā mērā pat terors. Katrs, kuram dota kaut neliela spēja paredzēt, domā, ka nu jau viņš ir pravietis. Bet pravieša kalpošana jau ir pavisam kas cits nekā pravietošanas dāvana. Tas Jaunajā Derībā daudzās vietās ir parādīts pamatīgi un skaidri. Citādi svaigi atdzimušajiem kristiešiem pēc pirmajiem pravietojumiem gadās nokrist "uz deguna", un pēc tāda piedzīvojuma tie par to vienkārši vairs nevēlas neko dzirdēt. Daži tādi šodien ir pamatīgā opozīcijā jebkādai Gara atjaunošanai, jo bez praviešu vadības tie savulaik ir sāpīgi sasitušies.

Turpinu citēt no A. Vollesa darba:

"Kustība, kurā arī es piedalījos, aizsākās no pravietojuma un pravietojumu rezultātā attīstījās tālāk. Tieši tādā pašā veidā Dievs savulaik veicināja Ezras tempļa atjaunošanu. Jūsu vecaji būvēja un cēla, un šos darbus vadīja praviešu Hagajas un Zacharjas pravietojumi (Ezras 6:14). "Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā" (2.Pēt.1:21). Šī vieta Pētera vēstulē mums parāda, kā pravietošana notiek. Lai varētu runāt Dieva uzdevumā, cilvēkam ir jābūt tur, kur ir Dievs. Bet Dievs jau nepaliek uz vietas, tāpat arī pravieši tika ierauti zināmā kustībā. Šī kustība nebija radusies, lai izdabūtu kādu pravietisku vārdu. Tā notika, un tās sekas bija- pravietošana. Ja draudzē nav neviena, kurš varētu pravietot, tad rodas dabisks jautājums: vai tur vispār ir kāds, kurš būtu Gara vadīts, jeb, varbūt, visi ir jau iestiguši un stāv uz vietas? Vai virzība uz priekšu nav jau apstājusies? Varbūt Dievs ir jau aizgājis tālāk un šo atjaunotnes kustību atstājis aiz sevis?"

Tu nes atbildību par daudziem!

Tas Kungs ved tevi ārā no pienākumiem, kuri ir egocentriski- no "bībelisku" draudzu dibināšanas, no tradīcijām, no baznīcām, kuras jau sen ir kļuvušas par atkritējām no Pirmās apustuliskās Draudzes, no īstenās Kristus Miesas. Ja tu tās svētības, kuras šodien ir apsīkušas, gribi pēc sava prāta ievietot šajā maldu ceļā- draudžu dalīšanā, jeb tev ir iedoma, ka tava draudze ir tā vienīgi pareizā, bet citām būtu jāpārorientējas uz šo tavu maldu taku, tad tu itin drīz augļu vietā ievāksi spradžus. Un tu būsi to pelnījis.

Ja tev šajās lietās nav skaidrības, tad puslīdz droši var teikt, ka tu neesi aicināts tādam postenim, kur vajadzīgs skaidra izpratne par notikumu gaitu, tu neesi piemērots būt par ganu. Ja tu, nebūdams gans, neesi pakļauts tādiem, kuriem ir izpratne par Kristus Miesu, tu savā darbā esi nostājies pretī Dieva gribai. Kamēr tu šos manus vārdus lasi, tas Kungs tevi pamācīs, un, ja tu tam pretosies, tad- pārmācīs, jo tu taču arī daudzus citus noved uz maldu ceļa. Ja, turpretī, tu pakļausies, attīrīsi sevi un lūgsi piedot tev tavas kļūdas, tavu iedomību, tavu nepareizo virzību, tad brīvība, dziedināšana un svētības sagaidīs tevi un daudzus citus.



 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.