Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 6.65 6.00 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 5.90 5.35 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 7.30 6.55 eur
Cena: 7.10 6.40 eur
Cena: 5.60 eur
Cena: 12.05 10.00 eur
Cena: 12.05 7.00 eur
Cena: 5.65 5.10 eur
Cena: 3.30 2.95 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Domājot par VĪNATRAUKU. JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZE, 1.daļa/F.Viola

Sekojošajās lappusēs esmu uzstādījis visai provokatīvus jautājumus, kā mēs spēlējam draudzi 21. gadsimtā. Mans nodoms to darot ir divējāds: 1)iepazīstināt ar Bībeles mācību attiecībā uz Jaunās Derības draudzes dzīvi tos, kas ar to nav pazīstami, un 2)attīstīt dziļāku izpratni par to, kā mūsdienu draudzes darbība saskan ar Dieva mūžīgajiem nodomiem Kristū.
17.10.2011

Domājot par VĪNATRAUKU

JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZE

Frenks A.Viola

 

File0042.JPG

 


 


 

IEVADS

Sekojošajās lappusēs esmu uzstādījis visai provokatīvus jautājumus, kā mēs spēlējam draudzi 21. gadsimtā. Mans nodoms to darot ir divējāds: 1)iepazīstināt ar Bībeles mācību attiecībā uz Jaunās Derības draudzes dzīvi tos, kas ar to nav pazīstami, un 2)attīstīt dziļāku izpratni par to, kā mūsdienu draudzes darbība saskan ar Dieva mūžīgajiem nodomiem Kristū.

Viscaur šajā grāmatā es par atskaites punktu ņemšu draudzes, ko vairums cilvēku pazīst kā "organizāciju" draudzes. Es tās visai viegli varētu nosaukt arī par "iestādījuma draudzēm," "tradīciju draudzēm," "tradicionālajām draudzēm," organizētajām draudzēm," "laicīgajām draudzēm," "programmatiskajām draudzēm" u.t.t. Lai arī šīs frāzes ir tikai nepilnīgs un nepiemērots lingvistisks līdzeklis, šie apzīmējumi tomēr vislabāk atklāj mūsdienu kristīgo organizāciju būtību.

Pirms sociologs norādīs uz vārda "organizācija" nepilnīgu pielietojumu, pieņemu, ka visas draudzes, pat tās, ko es nosaucu par "Jaunās Derības draudzēm," ir organizētas. Socioloģiski runājot, organizēšanās ir jebkura cilvēku aktivitātes izpausme ar mērķi sasniegt kādu kopēju mērķi. (Pat attiecībā uz tā Kunga iknedēļas Piemiņas mielastu to varētu tehniski apzīmēt ar vārdu "organizēšana.") Tomēr šajā grāmatā es lietoju frāzi "organizācija" daudz šaurākā izpratnē. Es runāju attiecībā uz draudzēm, kas primāri darbojas kā organizācijas, kas ir organizatoriski centrētas uz profesionāliem mācītājiem un komandu; kas ir balstītas uz programmām daudz vairāk nekā attiecībām un apvieno ap sevi cilvēkus, kas atzīst kādu konkrētu mācību vai darbības praksi.

Kontrasta dēļ šajā grāmatā es ceru atklāt redzējumu par vietējo draudzi, kas savā uzbūvē ir garīgs organisms un kas savā darbībā balstās uz savstarpējām attiecībām. Bībeliski runājot, šādas draudzes darbības centrā ir Kristus un tās organizēšanās forma ir Miesa. Vienkāršāk sakot, šīs grāmatas mērķis ir atklāt no jauna, ko no Dieva skatu punkta nozīmē draudze.

Tiem no jums, kas nekad nav lasījuši par "draudzi," šī grāmata var likt eksplodēt. Tos, kas vēl nav gatavi izdarīt godīgu un patiesu izvēli attiecībā uz laikmetīgo draudzi, šī eksplozija var likt izdarīt uzbrūkošus secinājumus. Tomēr tiem, kas ir pietiekoši izlēmīgi katru darbošanās veidu salīdzināt ar Bībeles atklāsmi, kas ir gatavi iziet ārā no tradicionālās reliģijas cilvēciskajām drošajām patvēruma sienām, iziet cīņā ar kompromisiem, kas ir gatavi satvert krustu, šajā grāmatā atklātās eksplozīvās patiesības spēs droši un pārliecinoši atbrīvot jaunai dzīves izpratnei.

Lai gan grāmatu veikalu plaukti ir piepildīti ar veselu virkni grāmatu par Jaunās Derības draudzi, daži brīnīsies, kāpēc es saskatu vajadzību šim skaitam pievienot klāt vēl kādu. Pavisam vienkārši, es ticu, ka šīs grāmatas vērtība pārsniedz visu iepriekšējo izdevumu krājumus. Tā apvieno debešķīgo un garīgo Dieva nodomu Kristū ar praktisko un zemišķo draudzes dzīvi. Kamēr citas grāmatas apspriež pagātni mūsdienu skatījumā (daudzas no tām, diemžēl, nav vairs nopērkamas), šī grāmata pasniedz mūsdienas caur agrākā laikmeta prizmu. Citiem vārdiem, tā atklāj Jaunās Derības draudzes pamatvērtības kontekstā ar Dieva mūžīgajiem nodomiem. Tā cenšas nodrošināt veselīgu līdzsvaru starp draudzes teoloģisko aspektu un tās praktisko dimensiju. Vienkārši sakot, šī grāmata ir mūsdienu mēģinājums pasniegt vecas patiesības no šodienas cilvēka redzes leņķa.

Lai gan neesmu eksperts eklezioloģijā (draudzes teoloģiskajās studijās), tas, ko esmu uzrakstījis, ir nācis no maniem Bībeles pētījumiem un piedzīvojumiem draudžu sapulcēs, kas sanāk kopā veidā, kā apraksta šī grāmata. Tāpēc šī grāmata nepaliek teorētiska, bet to ir radījusi garīga atklāsme un apstiprina kristīgos meklējumos novalkāti apavi. Tas, ko šajās lappusēs piedāvāju, nav profesionāla pētnieka precīzi izstrādāts un nopamatots darbs, bet ir visai rupji aptēsts un to uzrakstījis parasts ticīgais, kas gadiem mācījies un praktizējies saskatīt garīgas lietas. Tas nav skolas diplomdarbs, tāpēc esmu uzdrošinājies vairāk lietot savus izteicienus.

Pēdīgi, esmu parādā pateicību neskaitāmiem dārgiem brāļiem un uzticamiem draugiem, kas sekmējuši šī darba iznākšanu: Halam Milleram, Raselam Liptonam, Stefanam Kangam, Robertam Bankam, Kristiānam Smitam, Jonam Zenam, Džordžam Moresedam, Rasam Okonoram, Hovardam Šnaideram, Danam Maihevam, Robertam Longam, Krisam Kirkam, Deividam Hebdenam mūsdienās un T.Austīnam-Sparkam, Vočmenam Nī un G.H.Langam pagātnē. Īpaša pateicība manai sievai Suzannai, arī Pegijai Osbornai, Joannai Gordonai, Paulam Hodžam, Danam Barčam, Karejam Kinsolvingam, Markam Matisonam un Frenkam Valdezam par viņu tehniskajiem komentāriem.

Es piedāvāju šajā grāmatā aplūkot tikai daļu no mūžīgā Celtniecības Meistara, Kunga Jēzus Kristus nepabeigtā darba, kurš arī tagad turpina celt Savu Draudzi no cilvēcīgiem Viņam nodevušiem un dārgām asinīm atpirktiem akmeņiem.

Frenks A.Viola
Brandona, Florida ASV
1997.gada janvāris

 

IEVADS

AICINĀJUMS PĒC JAUNA VĪNATRAUKA

Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunu vadmalas ielāpu: jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks. Arī jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst, un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.

(Mateja 9:16-17)

Tēma "draudzes atjaunošanās" šodien ir uz mēles neskaitāmiem kristiešiem. Jūs nevarat ieiet visai tālu kristīgajā pasaulē, nesadzirdot aicinājumus par vajadzību iegūt lielāku vienotību Kristus Miesā, visu ticīgo vienotu vadību, par pieaugošu vajadzību sagraut visas cilvēku radītās barjeras, par nepieciešamību pēc lielāka garīga spēka un radikāla aicinājuma vispasaules evaņģelizēšanai. Lai gan neviens no šiem tematiem nav oriģināls savā izcelsmē, tie pievelk daudzus šodienas kristiešus.

Šīs mūsdienu garīgās atjaunotnes straumes ne vienmēr izplūst no vienas Kristus Miesas avota. Parasti tās savu pamatu rod konfesionālajās un tradicionālajās uzskatu sistēmās. Uzsvars uz Draudzes atjaunošanu vairāk vai mazāk atspoguļo Dieva Gara patiesos centienus klauvēt pie Saviem ļaudīm. To var nosaukt par vīnu, arī jauno vīnu, kas ir Svētā Gara dzīve un kalpošana šodienas pasaulē.

Tomēr Gara liecība reģistrē arī kaut ko citu- kaut ko, kas aizskar dziļāk. Caur klusāku, ne vienmēr pareizi izšķiramu balsi Dievs aicina Savu mīļoto Līgavu izpētīt kontekstu, uz kura pamata var norisināties garīgā atmoda. Atstājot reliģisko apvārsni, nolaidīsimies zemāk, kur var saskatīt plaši pieaugošu tikpat kā neredzamu parastu kristiešu masu, ko lieto Dievs, lai atgrieztu Savu Draudzi atpakaļ Jaunās Derības vienkāršībā un spēkā, kāds ir arī oriģināli izstrādātais Dieva nodoms.

Gara rūpes šodien ir koncentrētas, lai drošinātu cilvēkus atstāt tradicionālos uzskatus attiecībā uz Draudzes politiku, praksi un organizāciju un griezties atpakaļ Kunga Jēzus Kristus pilnīgā vadībā. Citiem vārdiem sakot, Dieva Gars ne tikai runā par jauno vīnu. Viņš runā par vīnatrauku.

Patiesi, šodienas kustība, kas akcentē garīgo atjaunotni un apustuliskā spēka atjaunošanos, ir saskaņā ar Dievu. Tomēr īstā Dzīvības upe, kuras pamatā ir apustuliskās prakses un dzīvības atjaunošana Draudzē, iegrauž dziļāku gultni tuvāk Dieva mūžīgajiem nodomiem Kristū. Vēlākās lietas parasti papildina agrāk sacīto, tāpēc šodien izpaužas daudz plosošāks un skaudrāk izteikts Pestītāja aicinājums pēc Savas Līgavas. Jo nav iespējams pilnīgi atjaunot apustulisko spēku, ja iesākumā netiek atjaunota apustuliskā prakse un sadzīve.

Draudzes vēsture ir piemēru virkne, kas demonstrē, cik veiksmīgi katra pagātnes atmodas kustība ir spējusi iedzīvoties un laist saknes, jo jaunais vīns ir ticis skrupulozi pārliets vecajos vīnatraukos. Ar veco vīnatrauku es domāju tās tradicionālās draudzes darbības, kas ir pārmantotas no vecās jūdu reliģiozās sistēmas, kas sadalīja Dieva ļaudis divās atšķirīgās šķirās, pieprasot cilvēcisku mediatoru klātbūtni, uzcēla svētas ēkas un izcēla ārējas formas un rituālus. Vecā vīnatrauka pazīmes ir daudzas: vadītāji un pakļautie, draudzes sapulce ar runātāju un klausītājiem, viena mācītāja sistēma, iepriekš sagatavota pielūgšanas programma, pasīva uztvere, apmācību sistēma u.t.t.

Tāpēc Dieva Gara sauciens pēc patiesas atjaunotnes nekad nekļūs par realitāti tiem, kas ignorē Viņa balsi attiecībā uz oriģinālā vīnatrauka atjaunošanu- tā paša vīnatrauka, kas tika izveidots Jaunās Derības laikā pie Draudzes dzimšanas. Ne visi ir atzinuši, ka Dievs ir novērsies no draudzes mūsu pašu sastādīto programmu dēļ. Mēs tik bieži aizmirstam, ka Draudze pieder Kristum un nevis mums! Kā Vecajā Derībā, neviens akmens nav palicis nesatricināts cilvēku celtajos tempļos. Namam jātiek uzceltam saskaņā ar no augšienes sniegtajām pavēlēm.

Šeit redzams šīs grāmatas sarakstīšanas mērķis. Tā mums sniegs ainu par vīnatrauku, ko radījis Dievs, lai tas saturētu jauno vīnu. Katra nodaļa norāda uz vietējo sadraudzi, kāda tā bija Jaunajā Derībā. Un Svētais Gars atraisīs katru jūgu, kas sasaista izpratni.

Vai būsim tik muļķīgi, lai domātu, ka spēsim saturēt jauno Gara vīnu savos vecajos traukos? Kā mūsu Kungs sacīja, kad jauns vīns tiek ieliets vecā maisā, "āda saplīst un vīns izlīst." Lai tas Kungs dziļi un radikāli strādā mūsu sirdīs un dara mūs pazemīgus pieņemt jauno vīnu, ko izlies, un mūs sagatavo atzīt pēc Viņa paša norādījuma gatavoto vīnatrauku! Tikai tad varēsim būt droši, ka Viņa Draudzē izpaužas pilnīga Kristus kā Galvas vadība. Un otrādi, ja atsacīsimies un paliksim savu veco vīnatrauku aizstāvētāju pozīcijās, mēs turpināsim ierobežot Viņa darbību un sāpināsim Viņa sirdi.

Kungs, palīdzi mums nopietni apdomāt jautājumu par vīnatrauku!


 

1. NODAĻA

DRAUDZES SAPULCĒŠANĀS MĒRĶIS

Lielais Bībeles pētnieks Mārtiņš Lloids Džounss reiz sacīja: "Mēs dzīvojam bez Jaunās Derības spēka- sīkā un neievērojamā reliģijā." Ar šo domu prātā es arī iesākšu mūsu diskusiju par Jaunās Derības draudzi, liekot par pamatu jautājumu: kāpēc pirmkristieši sapulcējās kopā. Kāds bija Jaunās Derības draudzes kopā sanākšanas mērķis?

Ievērojiet: kad es lietoju terminu "draudzes sapulcēšanās," es lietoju to ļoti šaurā izpratnē. Bībele sniedz daudz dažādus sapulcēšanās veidus (lūgšanas sapulces, evaņģelizēšanas sapulces, kalpošanas sapulces, apustuliskas sapulces, draudzes jautājumu apspriešana u.t.t.). Ar "draudzes sapulcēm" es saprotu īpašas sapulces vietējā draudzē, kā tas aprakstīts 1.Korintiešiem 11-14. Saskaņā ar Bībeli un draudzes tradīcijām šādas sapulces notika nedēļas pirmajā dienā (Apustuļu d. 20:7).

Pirms noskaidrosim Jaunās Derības draudzes kopā sanākšanas mērķi, iesākumā izpētīsim, kāpēc kristieši sanāk kopā uz "draudzi" šodien. Pamatā ir četri iemesli:

1) kopīga pielūgšana,
2) evaņģelizēšana,
3) lai dzirdētu sprediķi vai
4) lai būtu sadraudzībā.

Lai arī cik savādi tas nebūtu, Jaunā Derība nekad neuzsver kādu no šiem iemesliem kā galveno mērķi Pirmās draudzes kopā sanākšanai.

Pielūgšanas, evaņģelizēšanas, sprediķošanas un sadraudzības vieta

Saskaņā ar Jauno Derību pielūgšana ir kaut kas, kurā mēs dzīvojam. Tas nozīmē izvirzīt priekšplānā pateicību, veltījumu, pazemību un paklausību un to piedāvāt Dievam katru brīdi (Mateja 2:11; Romiešiem 12:1; Filipiešiem 3:3). Tāpēc kad kā Dieva ļaudis sanākam kopā, mums jānāk kopā jau sasniegušiem pielūgšanas garu. Vecās Derības templis Izraēlā ir atskaites punkts, jo šī Tempļa pazīme bija pielūgšana. Daudzu mūsdienu kristiešu prātos tomēr pielūgšana ir jāsaprot kā dziesmu un pateicības dziesmu dziedāšana. Lai arī Dieva pielūgšana caur dziesmu bija ļoti svarīga Pirmās draudzes sapulces sastāvdaļa (Efeziešiem 5:19; Kolosiešiem 3:16), Bībele nekad to nepasniedz kā galveno iemeslu kopā sanākšanai.

Tāpat Bībele nekad neuzskata evaņģelizāciju kā galveno Draudzes sapulces mērķi. Jaunā Derība skaidri demonstrē, ka evaņģelizēšana bija kopēja darbība ārpus Draudzes sapulces. Es šādu darbību nosaucu par "Evaņģēlija pasludināšanu," un parasti tas notika tur, kur atradās neticīgie, t.i. jūdu sinagogās un tirgus laukumos. Jaunās Derības draudzes kopā sanākšana galvenokārt bija ticīgo kopā sanākšana. 1.Korintiešiem 11-14 kontekstā tas iezīmējas visai skaidri. Lai arī neatgrieztie dažreiz tur arī piedalījās, viņi nebija fokusā. (1.Korintiešiem 14:23-25 Pāvils atzīmē neticīgo klātbūtni sapulcē)

Ejot tālāk, populārs viedoklis par Draudzes iknedēļas kopā sanākšanas mērķi, ir dzirdēt sprediķi. Arī tam nav bībelīga apstiprinājuma. Kaut gan senajā draudzē notika kalpošana ar Vārdu (1.Korintiešiem 14 runā par tiem, kas atnes mācību, atklāsmi un pravietojumu), dzirdēt "sprediķi" nekad nebija galvenais. Šajā lietā Jaunās Derības draudzes sapulces ievērojami atšķiras no tipiskām institucionālas draudzes sapulcēm, kur katedra vai kancele ir baznīcas galvenā vieta, uz ko vērsti visu skatieni, un sprediķis ir galvenais notikums draudzē un kur draudze novērtē sapulces vērtību ar tajā pasniegtās vēsts kvalitāti. Rūpīgi lasot Bībeli, mēs atklāsim, ka uz sprediķi orientēta, pret katedru vai kanceli pavērsta draudze nav redzama Jaunajā Derībā.

Lai arī dažos gadījumos Apustuļu darbu grāmatā mēs atrodam, ka apustuļi sludināja Vārdu ilgu laiku, tās nebija Draudzes sapulces. Drīzāk tās bija apustuliskas sapulces, kurās apustuļi apmācīja svētos, kad laiku pa laikam apmeklēja pilsētu vai arī nodibināja jaunu draudzi. Tas varētu attiekties arī uz mūsdienu apustuļiem, skolotājiem vai praviešiem, kas izmanto savu unikālo dāvanu īpašā kalpošanas seminārā vai konferencē. Šādas sapulces ir "kalpošanas sapulces" un tās nedrīkst sajaukt ar "draudzes sapulcēm." Vienā gadījumā apdāvināts kalpotājs pasīvai auditorijai cenšas sniegt kādu stiprinājumu, otrā katrs draudzes loceklis brīvi izmanto savu dāvanu kopējai stiprināšanai. Tāpēc Bībeles mācīšana vienkārši bija Draudzes kopā sanākšanas viens aspekts. Tas nebija tās centrālais mērķis. Vēl vairāk, Draudzes sapulcē katru nedēļu mācību nepasniedza viena un tā pati persona- pretēji tam kā to dara vairums mūsdienu institucionālās draudzēs.

Beidzot, centrālais Jaunās Derības draudzes kopā sanākšanas mērķis nebija arī sadraudzība. Kaut gan Miesas dzīvē sadraudzība ir prasīta lieta, tā nekad nav uzskatīta par Draudzes kopā sanākšanas primāro mērķi. Sadraudzība ar lūgšanām, maizes laušanu un apustuliska mācība ir vienkārši daļa no garīga organisma attīstības un notiek pati par sevi, kad Dieva ļaudis nonāk Kunga Jēzus Troņa priekšā un tālāk atļauj Viņa Garam vadīt sapulci (Apustuļu d.2:42). Lai arī šīs četras lietas piederas Draudzes dzīvei, neviena no tām kopumā vai atsevišķi nav noteicošā Draudzes kopā sanākšanai.

Savstarpēja uzmundrināšana un stiprināšana

Ja Draudzes kopā sanākšanai nebija mērķis kopīgi pielūgt, evaņģelizēt, sludināt vai baudīt sadraudzību, kas tad tas bija? Saskaņā ar Rakstiem, galvenais mērķis Draudzes kopā sanākšanai bija savstarpēja uzmundrināšana un stiprināšana. 1.Korintiešiem 14:26 to saka skaidri:

Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, KATRAM ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles vai mēļu izskaidrošana, VISS LAI NOTIEK TICĪBAS STIPRINĀŠANAI.

Ebrejiem 10:24,25 to pasaka vēl skaidrāk:

Un vērosim CITS CITU, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet CITS CITU PASKUBINĀDAMI, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Skat. arī 1.Tesaloniķiešiem 5:11 un Ebrejiem 3:13-14)

Rakstos pamatots mērķis Draudzes kopā sanākšanai ir atļaut ikvienam vietējās Miesas loceklim piedalīties Draudzes celšanā (Efeziešiem 4:16). Kopīgums bija Jaunās Derības draudzes sapulces pamatpazīme- "katrs no jums" bija vissvarīgākā pazīme. Kad dziedāja slavēšanas un pielūgšanas dziesmas, to nedarīja kāda īpaša grupa draudzē, "profesionāli" muzikanti. Drīzāk gan sapulce bija atvērtas dabas, atļaujot ikvienam kalpot caur priekšdziedāšanu. Pāvila vārdiem sakot, "ikvienam no jums ir dziesma" vietējā sapulcē. Dziesma pati iezīmē kopīguma elementu, jo Pāvils iedrošina brāļus "runāt uz sevi, mācot un iedrošinot vienam otru psalmos, dziesmās un garīgās dziesmās" (Efeziešiem 5:19; Kolosiešiem 3:16). Šādā kontekstā ir sapratīgi atzīt, ka pirmkristieši regulāri radīja jaunas dziesmas un sapulces laikā ar tām dalījās ar citiem svētajiem.

Vēl tālāk, katram ticīgajam sapulcē, kam ir pamudinājums no Dieva, ar personīgas garīgas dāvanas palīdzību ir dota brīvība kalpot. Tāpēc tipiska Jaunās Derības draudzes sapulce var mums izskatīties visai jocīga: bērns dalās Dieva Vārdā caur dzejoli un dziesmu; jauna sieviete sniedz liecību; jauns brālis sniedz stiprinājumu Vārdā, kam seko grupas diskusijas; kāds vecāks brālis nolasa lielu daudzumu Rakstu vietu un to noslēdz ar lūgšanu; vecāka māsa pastāsta stāstu no savas garīgās pieredzes; vairāki pusaudži pastāsta par skolā pavadīto nedēļu un lūdz draudzi par viņiem aizlūgt. Visa grupa sēž pie galda, sapulces laikā bauda sadraudzību savā starpā un kopīgi ēd. 1.Korintiešiem 14 mēs redzam sapulci, kurā katrs tās loceklis ir aktīvi iesaistījies. Svaigums, atvērtība un spontāniskums bija šādas sapulces pamatpazīme, daudzi savstarpēji iedrošinājuma vārdi izskanēja visiem un daudziem atsevišķi un noteica tās būtību.

Kristus, Jaunās Derības draudzes sapulces tiešais Vadītājs

Saskaņā ar Rakstiem senās draudzes sapulci vadīja Kristus, kas ir Dieva mūžīgā nolūka fokusa vieta (Efeziešiem 1:9-22; Kolosiešiem 1:16-18). Tas ir, Kristus Jaunās Derības draudzes sapulcē bija klātesošs. Viņš bija pašā centrā. Viņš vadīja notikumus. Kaut gan Viņa vadība nebija redzama dabiskajām acīm, Kristus bija visa Vadītājs.

Šajā sakarībā Kungs Jēzus bija brīvs runāt caur ikvienu, ko izvēlējās un kura spējas un dotumus redzēja kā pietiekamus. Mūsdienu kārtība, kad daži profesionāli kalpotāji darbojas līdz spēku izsīkumam, kamēr pārējie svētie ir pasīvi, bija pilnīgi sveša Pirmajā draudzē. Tās vietā Jaunās Derības draudzes sapulce bija balstīta uz "apaļā galda" principu, kur katrs loceklis saņem iedrošinājumu darboties līdzi.

Jaunās Derības sapulces centrā nebija ne sprediķis, ne arī "sludinātājs." Tieši otrādi, kopēja darbošanās bija dievišķs likums. Sapulces bija neliturģiskas, ar spontāniem, neparedzētiem pavērsieniem, bet visu kontrolēja Dieva Gars, būdams brīvs darboties caur katru Miesas locekli, kā vien gribēja. Faktiski Pirmās draudzes sapulcē bija tāda Gara brīvība, ka, līdzko kāda cilvēka Vārda izskaidrošanas laikā cits saņēma atklāsmi, viņš bija gatavs papildināt tikko kā teikto ar savu redzējumu. Kā labs paradums tika uzskatīta lieta, ka runātājs apstājās un atļāva runas vidū iejaukties citam (1.Korintiešiem 14:29-30). Vēl vairāk, šādās sapulcēs tika uzstādīti noderīgi jautājumi un notika veselīgas diskusijas (1.Korintiešiem 14:27-40).

Šāda sapulce liekas gandrīz neiedomājama vairumā šodienas draudžu. Lielākā daļa no mums baidās uzticēt vadību Garam, un rezultātā mūsu draudzes sapulces tiek aplaupītas. Mēs nevaram iedomāties sanākt kopā, nepakļaujot sapulces vadību cilvēcīgam starpniekam. Tas atklāj, ka mēs vēl esam sveši Dieva vadībai. Lielākajā daļā gadījumu tas ir tāpēc, ka neesam pazīstami ar Garu un Viņa vadību  savā personīgajā dzīvē. Jo ja nepazīstam Gara kontroli mūsu dzīvēs, kā gan varam to pazīt, kad sapulcējamies kopā? Patiesība ir tā, ka daudzi no mums- kā vecais Izraēls- joprojām vēlamies, lai pār mums valdītu ķēniņš vai redzams starpnieks, kas mums pasacīs, ko Dievs ir teicis (2.Mozus 20:19; 1.Samuēla 8:19).

Bez šaubām, cilvēcīga starpnieka klātbūtne draudzes sapulcēs ir izauklēta tradīcijās, kurās iedzimuši vairums kristiešu. Diemžēl tas neatbilst Rakstiem. Nekur Jaunajā Derībā mēs neatrodam sapulču pierakstus, kur dominēja, ko vadīja un pārstāvēja viena persona. Tāpat nekur neatrodam sapulci, kas orientēta uz kanceli un vienu cilvēku aiz tās. Viena no visspilgtākajām pazīmēm Jaunās Derības draudzes sapulcē ir tā, ka tajā nebija oficiālu personu. Sapulces caur Svēto Garu vadīja Kristus un izmantoja ticīgo kopumu. Vēlreiz, Agrīnās draudzes sapulcē valdīja princips "cits citam." Nav brīnums, ka frāze cits citam Jaunajā Derībā ir lietota gandrīz 60 reizes!

Tāpēc šodienas atzītā un plaši izplatītā viena cilvēka vadība, kas neļauj darboties Kristum, bija pilnīgi sveša Pirmajai sadraudzei. Visi brāļi, kas ieradās Draudzes sapulcē, apzinājās savas tiesības un atbildību. Piedevām, Pirmās draudzes sapulces iezīmēja brīvība un neformālisms, kas atļāva Kristum brīvi darboties caur katru Viņa Miesas locekli.

Piedalīšanās Draudzes darbā pirmajā gadsimtā nozīmēja daudz vairāk dot nekā ņemt. Jūs neapmeklētu Jaunās Derības draudzes sapulci, lai ko iemācītos no tiem, ko šodien sauc par garīdzniecību. Tieši otrādi, jūs sapulcētos, lai kalpotu saviem brāļiem caur savām individuālām dāvanām, lai visa Miesa tiktu stiprināta (Romiešiem 12:1-8). Dievs vēlas vietējo draudzi uzcelt, lietojot Gara dāvanas to vienotībā un atšķirībā. Roberts Bankss apraksta Jaunās Derības sapulci, sakot:

Katram draudzes loceklim ir dota kalpošana priekš citiem. Tas nozīmē, ka ne persona, ne arī personu grupas nevar justies nevērtīgas Miesā. Draudze sevī ietver lielu kalpošanu dažādību, un tieši šajā funkciju dažādībā pastāv Miesas pilnība un vienība. Dievs ir paredzējis katra cilvēka piedalīšanos kopējā darbā, lai visa sadraudze pilnvērtīgi darbotos un attīstītos. Tas nozīmē, ka katram loceklim ir sava unikāla vieta un visi draudzē ir savstarpēji atkarīgi viens no otra (Pāvila doma).

Svarīgi šajā vietā uz mirkli apstāties un padomāt- Jaunajā Derībā ir atklāta savstarpējas kalpošanas koncepcija, un šodienas "laju" sēdēšana mūsdienu institucionālo baznīcu solos atrodas tālu no tās. Lielākajā daļā draudžu šodien saviem locekļiem piedāvā brīvprātīgus amatus: nopļaut draudzes vadītājiem mauriņu, auklēt bērnus, nomazgāt mācītāja auto, sasveicināties ar draudzes apmeklētājiem, izdalīt biļetenus, mācīt svētdienas skolā, dziedāt korī vai pielūgšanas grupā, piedāvāt ielūgumus. Tomēr šīs kalpošanas ir ļoti tālu no garīgo dāvanu brīvas un netraucētas darbības, kas tika piedāvātas lietot katram ticīgajam Jaunās Derības draudzē.

Vajadzība pēc visu ticīgo priesterības

Visa tā gaismā, kas ticis sacīts, padomāsim par šādiem jautājumiem: Kāpēc Pirmkristiešu draudzei vajadzēja šādi sanākt kopā? Vai tā bija tikai kultūra un viņu tradīcijas? Vai tas neliecināja par Pirmatnējās draudzes neattīstību un vājo briedumu? Domāju, ka nē. Jo Pirmatnējās draudzes sapulces piemērs ir pamatots Bībeles teoloģijā. Piemēram, ir reāla un praktiska Bībeles mācība par visu ticīgo priesterību- mācība, ko vairums evaņģelikāņu ar savām lūpām atzīst.

Kas ir šī mācība? Apustuļa Pētera vārdiem, tā ir atziņa, ka visi ticīgie ir garīgi priesteri, kas ir aicināti nodot sevi kā "garīgus upurus" tam Kungam un brāļiem. Pāvila izpratnē tā ir patiesība, ka visi kristieši ir Kristus Miesas darbojoši locekļi. No pragmatiska skatu punkta raugoties, Jaunās Derības draudzes sapulce ir dinamīts, kas rada garīgu pieaugumu- kā kopīgi, tā arī individuāli (Efeziešiem 4:11-16). Jo ja mēs nedarbojamies, mēs neaugam- tas ir Valstības likums (Marka 4:24-25). Attiecīgi institucionāla draudze ir mazbērnu novietne augšanā atpalikušiem garīgiem zīdaiņiem. Ieraduma rezultātā Dieva ļaudis ir kļuvuši par pasīviem saņēmējiem,- tas ir apturējis viņu garīgo attīstību un licis tiem palikt par garīgiem zīdaiņiem. Nebeidzama vajadzība pēc izvārītas, traukos pasniegtas garīgas piena zupas ir garīgas neattīstības un aiztures pazīme (1.Korintiešiem 3:1-2; Ebrejiem 5:12-14).

Lai gan Reformācija atklāja mācību par visu ticīgo priesterību, tā kļūdījās šo mācību iedzīvināt praksē. Lai arī Baznīca ir pasludinājusi ticīgā priesterības stāvokli, tā nav nostājusies uz šīs mācības pamata. Sekojoši, tipiskā evaņģēlistiskā draudzē mācība par visu ticīgo priesterību nav nekas vairāk kā sterila patiesība. Šajā sakarībā Jozefs Higinbotams (Higginbotham) norādīja.

Katru gadu "Reformācijas svētdienā" tiek pasludināts, ka Reformācija ir uzvarējusi cīņā par visu ticīgo priesterību. Cerība, protams, ir laba, bet mēs joprojām runājam par cerību un nevis faktu. Denominācijas, kas dzird šo pasludinājumu, to praktiski noliedz caur savu sterilumu, draudzes dzīvi un pat arhitektūru… Reformācijas svētdienas uzvara nav īsta. Cīņa nav uzvarēta; mēs pat nespējam ieņemt to garīgo platformu, uz kuras nostājoties, ticīgā priesterība kļūst par faktu ("The Battle for the Body," "Searching Together," Vol.13:2).

Faktiski mācība par ticīgā priesterību mūsdienu evaņģēlistiskajos slāņos turpina ilgoties pēc praktiska pielietojuma kristiešu dzīvēs. Tomēr Dievs ir atvēris baznīcu durvis, lai atklāti demonstrētu Augšāmcēlušā Kristus garīgo realitāti caur priesterību Draudzē. Jaunās Derības draudzes sapulce bija Dieva radīts līdzeklis, lai īstenotu Viņa mūžīgos nodomus, kas ir centrēti uz Kristus izveidošanos cilvēku vidū, tos nogādājot Viņa Dēla pozīcijā (Galatiešiem 4:19; Efeziešiem 4:11-16). Nav labāka līdzekļa garīgās dzīves kultivēšanai kā atvērta rakstura Draudzes sapulces, kā tas notika Jaunās Derības draudzes praksē. Šajā sakarībā Vēstule ebrejiem demonstrē, ka savstarpēja Miesas kalpošana ir vitāli svarīga Draudzes garīgai audzināšanai. Vienkārši sakot, savstarpēja kalpošana ir dievišķas zāles apsīkumam, dievišķa prasība, lai izturētu, un dievišķs līdzeklis, lai kultivētu individuālu garīgo dzīvi. Ebrejiem 3:12-14:

Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu NETICĪBAS ĻAUNĀ SIRDS, ATKĀPJOTIES NO DZĪVĀ DIEVA, BET PAMĀCIET CITS CITU KATRU DIENU, KAMĒR VĒL SAKA ŠODIEN, LAI KĀDAM NO JUMS SIRDS NETIKTU APCIETINĀTA AR GRĒKA VILTĪBU. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.

Šeit Vēstules ebrejiem sarakstītājs mūs māca, ka savstarpēja pamācība ir kā zāles. Ebrejiem 10:25-26 Bībele atkal norāda uz savstarpēju pamācību kā dievišķīgi dotu līdzekli pret aizgriešanos projām no Dieva.

Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, BET CITS CITU PASKUBINĀDAMI… JO JA MĒS pēc patiesības atziņas saņemšanas TĪŠI GRĒKOJAM, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.

Kamēr garīdzniecība no augstākminētā teksta ir radījusi mācību par "draudzes apmeklēšanu," viņa ignorē pārējo panta daļu, kas aicina mūs draudzes sapulcē uz aktivitāti, t.i., uz savstarpēju paskubināšanu un iedrošināšanu. Vaļsirdīgi sakot, mūsu pašu vaina ir tā, ka mēs ignorējam šī panta sniegto mācību, jo mūsu garīgā bagātība ir atkarīga no kopējām sapulcēm, kur notiek savstarpēja kalpošana.

Izpaužot Kristu visā Viņa pilnībā

Ir visai zīmīgi, ka grieķu valodas vārds, kas apzīmē draudzi, ir ekklesia, kas burtiski nozīmē "ārā izaicināto sadraudze." Tas skaisti sasaucas ar Pāvila domu, ka Draudzes kopība ir Kristus (1.Korintiešiem 12:1-27; Efeziešiem 1:22-23; 4:1-16). Tā kā vietējās draudzes funkcija ir izpaust augšāmcēlušos Pestītāju, mēs pulcējamies kopā, lai Kungs Jēzus varētu Savā Miesā Sevi izpaust visā pilnībā. Vienīgais veids, kā tas var kļūt par realitāti, ir, ka katrs draudzes loceklis nodrošina to Kristus šķautni, kas viņam ir atklāta.

Ja turpretim roka sapulcē nedarbojas, Kristus nevar visā pilnībā izpausties. Jo Kungs Jēzus nevar Sevi pilnīgi izpaust tikai caur vienu locekli. Līdzīgi, ja beidz darboties acs, Kristus būs ierobežots, atklājot Sevi. No otras puses, kad katrs loceklis Miesā funkcionē saskaņā ar savu dāvanu, Kristus ir redzams visā pilnībā- Viņš atrodas mūsu vidū!

Iedomājieties "puzli." Kad katrs gabaliņš ir nolikts pareizā stāvoklī attiecībā pret citiem gabaliņiem, mēs sakām, ka "puzlis" ir salikts. Rezultātā attēls ir pilnīgi redzams un izprotams. Tas pats ir ar Kristu Viņa Draudzē. Kad katrs ekklesia loceklis caur Gara dāvanu brīvu darbību novada kaut ko no Galvas uz ķermeni, Dieva nodoms atklāt Savu Dēlu mūsu sirdīs atjaunotu un atsvaidzinātu ir īstenojies.

Lai nerastos pārpratumi, atzīmēsim, ka Dievs neaizliedz sapulču plānošanu. Tāpat mums jāievēro zināma sapulču kārtība. 1.Korintiešiem 14 Pāvils min veselu rindu vadlīniju, kas ir izstrādātas, lai sapulcē būtu kārtība. Šīs vadlīnijas rāda, ka Pāvils neredz pretrunu starp atvērtu sapulces raksturu un kārtības ieturēšanu, kas sekmējas katra draudzes locekļa stiprināšanā. Roberts Bankss apkopo Jaunās Derības draudzes sapulces gaitu.

Gara kontrole pār dāvanu darbību ir stabila, tomēr nelokāma, to izdalīšana Draudzē ir kārtīga, bet iepriekš nezināma… Gara darbība ievēro noteiktus pamatprincipus un ņem vērā: līdzsvaru, inteliģenci, novērtēšanas spējas, kārtību, mīlestību. Pāvils neredz vajadzību uzrakstīt kādus saistošus likumus, kā vadīt sapulces… Pāvils tāpēc nav noskaņots radīt kādu liturģiju. Tas varētu laupīt Dievam brīvību. Katrai draudzes sapulcei būs kāda struktūra, bet tā norisināsies pilnīgi dabiski, jo nav paredzama tajā darbojošos dāvanu secība un kombinācija (Pāvila doma).

Jautājums par saglabājošo spēku

Jautājums par Pirmatnējās draudzes sapulcēšanās mērķi pieskaras vitāli svarīgām pazīmēm, kas to atdala no mūsdienu institucionālas draudzes. Šeit jārunā par Draudzes virzošajiem un saglabājošajiem spēkiem.

Institucionālajā draudzē draudzes "programmas" reliģiozā mašinērija ir spēks, kas dzen un vada draudzes gaitu. Ja Dieva Gars institucionālo draudzi ir atstājis, Viņa aiziešanu neviens pat nepamana. Draudzes darbība turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis- pielūgšana netiks apturēta, liturģija turpināsies, paziņojumi tiks paziņoti, ziedojumi savākti, sprediķis pasludināts un nobeiguma dziesma nodziedāta. Līdzīgi Simsonam draudze turpinās griezt savas dzirnas un turpināsies tās reliģiskā programma, nevienam pat neapjaušot, ka tas Kungs ir atstājies" (Soģu 16:20).

Kontrastā vienīgais Jaunās Derības draudzes saglabājošais faktors bija Svētā Gara dzīvība. Pirmatnējā draudze pilnīgi uzticēja savu locekļu garīgās dzīves Viņa klātbūtnei. Sekojoši, ja Jaunās Derības draudzes sapulces dzīvība bija vāja, ikviens to pamanīja- nāves aukstums bija sajūtams visiem. Vēl vairāk, ja Dieva Gars sapulci atstāja, sapulce izjuka. Īsumā, Jaunās Derības draudze nepazina nevienu citu saglabājošu ietekmi kā Gara dzīvību caur ticīgu vidi. Tā nepaļāvās uz cilvēku izstrādātajām programmām, cilvēku saplānotajām sistēmām.

Šajā sakarībā institucionāla draudze atrodas Mozus telts priekšā, kad Dieva šķirsts bija aizvests projām. Kad Dieva tuvums svēto vietu bija atstājis, tas tika aizvietots ar neko citu kā zvīļojošu vāku ar māksliniecisku apdari. Tomēr neskatoties uz faktu, ka Dieva godība bija aizgājusi, pielūdzēji turpināja pienest upurus tukšajā teltī (1.Laiku 16:39-40; 2.Laiku 1:3-5; Jeremijas 7:12). Lietojot Vecās Derības piemēru, institucionāla draudze ir aizmirsusi par altāri ar visu sadedzinošo liesmu. Saglabājot formu- upuru gaļas gabalu likšanu uz altāra,- institucionālā draudze vairāk neredz vajadzību pēc debess liesmas, kas to sadedzinātu.

Institucionālās baznīcas traģēdija atrodas tās paļāvībā uz cilvēka izgudrotām programmātiskām reliģiozām sistēmām, kas kalpo, lai draudzes struktūru turpinātu barot, kad Dieva Gars pazūd. Šī sistēma noliedz faktu, ka, kad Gara spontānā dzīvība no ticīgo ļaužu grupas pazūd, tā tūlīt pārtrauc būt par bībelīgu draudzi, lai gan tās ārējā forma turpina pastāvēt. Džons Kenedijs to labi apkopo:

Cilvēks vienmēr cenšas iekonservēt to, no kā Dievs ir atsacījies, kā to pilnībā demonstrē Draudzes vēsture. Rezultāts ir redzams šodienas denomināciju sarakstā- daudzas no tām ir palikušas kā nedzīvas statujas par piemiņu tai godībai, kas jau tik sen pazudusi… Vai tas ir iespējams, ka Dieva ļaudis, ceļot altārus no ķieģeļiem un iznīcīgā, cenšas tādējādi aizvietot izzudušo Gara gaismu un noārdīt Dieva nodomus? ("Secret of His Purpose")

Garīdzniecības kontrole

Kaut gan Jaunā Derība bagātīgi apstiprina faktu, ka Pirmās draudzes sapulces bija atvērtas, tajās varēja ņemt dalību ikviens un bija spontānas, daudzi mūsdienu garīdznieki atsakās ņemt dalību šādā sapulcē šodien. Daudzi garīdznieki par atvērta rakstura sapulcēm izsakās apmēram šādi: "Ja es atļaušu savai draudzei sapulcē pielietot individuālās dāvanas, būs pilnīgs haoss. Tāpēc man nav izvēles,- svarīgi, lai cilvēki neizietu no kontroles." Šāds viedoklis ir izplūdis un atklāj neskaidrību attiecībā uz Dieva eklezioloģiju.

Pirmkārt, prakse, ka garīdzniekam ir autoritāte "atļaut" vai "aizliegt" saviem draudzes brāļiem pielietot dāvanas, ir balstīta uz nepareizu autoritātes un kalpošanas izpratni draudzē (par to būs sacīts vairāk turpmāk). Nevienam cilvēkam nav tiesības atļaut vai aizliegt ticīgajiem priesteriem izmantot savas Gara dotās dāvanas.

Otrkārt, pieņēmums, ka, ja nenotiks garīdzniecības kontrole, iestāsies haoss, atklāj nepilnīgu uzticēšanos Svētajam Garam un Viņa dāvanām. Tas arī atklāj uzticēšanās trūkumu Dieva ļaudīm (Romiešiem 15:14; 2.Korintiešiem 2:3; 7:6; 8:22; Galatiešiem 5:10; 2.Tesaloniķiešiem 3:4; Filemonam 21, skat. arī Ebrejiem 6:9).

Treškārt, doma: ja draudzes sapulcēs darbosies visi, tās kļūs pasaulīgas, nav pareiza. Ja svētie ir pareizi sagatavoti savu Gara dāvanu lietošanā un izprot paklausību Svētajam Garam, šādas sapulces būs godības pilnas. (Diemžēl kristieši nepieaug, nedēļu pēc nedēļas klausoties sprediķus savā baznīcas solā. Rezultātā profesionāli sludinātāji baidās padarīt savas draudzes sapulces atklātas Gara spontānai darbībai.)

Lai gan atvērta rakstura sapulces ne vienmēr tiek atzītas par derīgām un piemērojamām kā tradicionālā draudzes sapulces forma, kas notiek saskaņā ar mācītāja vadīto liturģiju, tās tomēr atklāj daudz vairāk no Kristus pilnības un Viņa ļaužu vērtību nekā jebkura cilvēciska organizācijas forma.

Būs laiki (it īpaši draudzes sākumstadijā), ka kādi var ienest nederīgu kalpošanu. Tomēr zāles tam nav "uzlikt vāku" spontānai kalpošanai. Drīzāk tie, kas atnes šādu neauglīgu kalpošanu, ir jāpalabo. Un tas parasti gulstas uz daudz nobriedušākiem brāļiem, vecajiem (par to runāsim tālāk 5.nodaļā).

Atcerēsimies, kad Pāvils sastapās ar novirzēm Korintā, viņš neapturēja sapulci. Viņš brāļiem sniedza daudz labu vērtīgu padomu, lai uzlabotu sapulču kārtību un vērtību (1.Korintiešiem 14:1-40). Pāvils bija pārliecināts, ka draudze atzīs šīs pamācības.

Tendence neatzīt Jaunās Derības draudzes sapulču veidu atklāj, ka mēs neuzticamies Svētajam Garam Dieva ļaudīs. Kāds rakstnieks to izsaka pat vēl skaidrāk, sakot:

Mēs sabojājam Dieva darbu, ja atļaujam badoties mūsu dvēselēm, ja bēgam no šī principa (atvērta rakstura sapulce). Kāds var sacīt: Vai tādā gadījumā lietas neaizies līdz sajukumam un anarhijai? Tajās dienās viņiem bija Svētais Gars, kas tos vadīja. Vai neejam greizi un vai mūsu sapulces nav nekam nederīgas un nevērtīgas, ja sameklējam kādu, kas uzņemsies tās vadīt un cilvēcīgi atbildēs par tām? Vai tā nav Svētā Gara noliegšanas forma un Dieva suverenitātes zaimošana? Vai mums ir tiesības noliegt, ka Svētais Gars ir dots? Svētais Gars šodien darbojas tāpat kā tajās dienās… Lūdzu nedomājiet, ka tas, ko nosauc par atvērtām sapulcēm, nozīmē, ka svētie tagad atrodas nekam nederīga runātāja varā, kas domā, ka viņam ir kas ko sacīt un kas vēlas sevi attiecīgi pasniegt. Atvērta sapulce nav sapulce, kas ir atvērta cilvēkam. Tā ir sapulce, kas atvērta Svētajam Garam. Būs kādi, kuru mutes būs jāapklusina (Titam 1:10-14). Dažreiz tos var apturēt ar lūgšanu, bet dažreiz ar dievbijīgu brīdinājumu… Tomēr tāpēc, ka šī principa realizēšanā tiek pieļautas kļūdas, mums nav tiesību atsacīties no Dieva principiem.

Beigu domas

Nobeigšu šo nodaļu ar vairākiem jautājumiem:

Vai iespējams, ka mūsdienu evaņģēlistiskie virzieni ir tikai atzinuši mācību par ticīgā priesterību intelektuāli, bet nav to praktiski pielietojuši, aizstāvoties ar savām laikmetīgajām tradīcijām? Vai mūsdienu draudzes sapulces, kas tiek būvētas ap viena cilvēka sprediķi kā centrālo notikumu un pielūgšanas programmu, ko vada muzikāla grupa, atbilst sapulcēšanās veidam, ko atrodam savās Bībelēs, un vai mūsu sapulces, kādas tās tiek noturētas, ir pamatotas Bībelē? Pēdīgi, kāpēc atvērta rakstura draudzes sapulces bija labas pirmkristiešiem, bet ir kļuvušas nederīgas vai pat kaitīgas mums šodien?

Lai Dievs palīdz mums atbildēt uz šiem jautājumiem godīgi un Rakstu gaismā.


 

2. NODAĻA

DRAUDZES SAPULCĒŠANĀS FOKUSS

Kamēr Jaunā Derība skaidri demonstrē, ka savstarpēja stiprināšana bija Pirmkristiešu draudzes sapulcēšanās primārais mērķis un funkcija, tā skaidri norāda, ka tās centrālais fokuss bija "maizes laušana" vai "tā Kunga Piemiņas mielasts." Tas ir pilnīgi apstiprināts Apustuļu darbos 20:7 un 1.Korintiešiem 11:20, 33:

Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši MAIZI LAUZT…

Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt tā Kunga mielastu… Tāpēc, mani brāļi, kad jūs SANĀKAT UZ MIELASTU, tad gaidiet cits uz citu.

Centrālā Jaunās Derības draudzes sapulces pazīme vai notikums nebija nekas cits kā tā Kunga mielasts. Apustuļu darbos 20 mums tiek sacīts, ka mācekļi nāca kopā lauzt maizi tā Kunga dienā. Savā vēstulē Korintas draudzei Pāvils brīdināja brāļus par iziešanu no draudzes normālā kursa nesanākt kopā lai baudītu tā Kunga mielastu (kas tiem bija jādara), bet par sanākšanu kopā, lai ēstu savas pašu vakariņas! Šajā sakarībā Apustuļu darbi 2:42 saka, ka pirmkristieši turpināja sanākt kopā uz "maizes laušanu."

Maizes laušana pagodina Kristu par Viņa pestīšanas darbu

Maizes laušana raksturo kristīgas dzīves galvenās pazīmes. Pirmkārt, tā mums norāda uz Jēzus pazemību. Dēls pieņēma kalpa izskatu un pazemojās līdz pat cilvēcīgai miesai, arī līdz maizes ēšanai, kas ir visas barības pamatā. Tas norāda uz mūsu Mesijas pazemību. Uzņemoties uz Sevis visu cilvēci, Jēzus, Cilvēka Dēls, ir kļuvis visiem mums aizsniedzams, līdzīgi kā maize ir pieejama katram vienam no mums, bagātiem un nabagiem.

Maizes laušana arī mums atgādina par krustu, uz kura mūsu Kunga miesa tika salauzta un tika nodrošināta mūsu dziedināšana. Starp citu, visi elementi, kas atrodas uz tā Kunga galda, pārstāv nāvi: maize ir gatavota no samaltiem kviešiem un vīns no saspiestām vīnogām. Maizes salaušana liecina ne tikai par Kristus nāvi, bet arī par Viņa augšāmcelšanos. Jo caur salauztu maizi Kristus klātbūtne tiek pārstāvēta visā pilnībā.

Kviešu grauds, nokļuvis zemē, tagad ražo daudz graudu pats no sevis (Jāņa 12:24). Šī iemesla dēļ mūsu Kungs pasludināja: ja ēdam Viņa miesu un dzeram Viņa asinis, mēs iegūstam dzīvību (Jāņa 6:53). Šajā sakarībā atklāsme par Augšāmcēlušos Kristu ir saistīta ar maizi. Kad Augšāmcēlušais Kungs ēda ar Saviem mācekļiem, tā atkal bija maize, ko Viņš ar tiem lauza (Jāņa 21:13). Augšāmcēlušais Kristus Sevi pilnībā atklāja arī diviem vīriem uz Emmausas ceļa vienīgi tad, kad ar tiem bija lauzis maizi (Lūkas 24:30-32).

Liecībā par Kristus Miesas vienotību Draudze arī lauž kopā maizi. Iedomājieties, tur bija tikai viens klaips maizes, ko pirmie mācekļi ik nedēļu lauza un ēda kopīgi katrā apdzīvotā vietā. Apustuļa vārdiem runājot, "Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki" (1.Korintiešiem 10:17). Patiesi tas Kungs ir sadusmots, kad Viņa bērni, kas dzīvo vienā apdzīvotā vietā, lauž maizi, it kā katrs viens būtu Miesa. Īsumā, lauzt maizi ar sektantisku attieksmi ir nopietns pārkāpums Dieva acīs. Tā bija Korintas kļūda. Apustuļi šo pilsētu visai bargi norāja (1.Korintiešiem 11:27-29), jo tā iznāk, ka tur pretēji realitātei būtu bijušas vairākas Miesas.

Tā Kunga mielasts – derības mielasts

Svarīgi norādīt, ka tā Kunga mielasts oriģināli kontekstā ir saistīts ar plašāku mielastu. Kad Meistars pats piedalījās mielastā, tā bija daļa no Pasā mielasta- kas bija tā Kunga galda priekštecis Vecajā Derībā. Piebilstot, 1.Korintiešiem 11 skaidri norāda, ka kad ticīgie sanāca kopā ēst vakariņas, kādam nepietika vīnogu sulas, kāds cits nespēja apmierināt izsalkumu ar maza izmēra cepumu (p.21-22; 33-34). Jaunās Derības vārds, kas apzīmē "mielastu," burtiski nozīmē vakariņas, maltīti vai banketu, un Jaunās Derības vārds, kas apzīmē "galdu," norāda uz galdu, uz kura maltīte tika pasniegta (Lūkas 22:14; 1.Korintiešiem 10:21).

Sekojoši, tā Kunga mielasts nozīmēja Draudzes kopīgu ēšanu. Tā bija svēto sadraudzība pie galda- ģimenes sadraudzība- derības mielasts. Šī iemesla pēc Pirmā draudze attiecās pret mielastu kā agape, mīlestības mielastu (2.Pētera 2:13; Jūdas 12). Ejot cauri gadsimtiem, ekleziastiskā tradīcija ir pārvērtusies līdz nepazīšanai un kļuvusi par šodienas "mielasta" piemēru, kas ir tālu no Jaunās Derības parauga. Rezultātā ir pazaudēta maizes laušanas sabiedriskā nozīme. Roberts Bankss attiecībā uz mielasta ģimenes sadraudzības aspektu ievēro sekojošo:

Šī maltīte ir vitāli svarīga, jo, kad Draudzes locekļi ēd un dzer kopā, viņu vienotība kļūst redzama. Mielasts tāpēc ir pilnīgi sociāls notikums,… mielasts, kurā viņi visi kopā dalās, atgādina tā locekļiem viņu attiecības ar Kristu un savā starpā un padziļina tās tādā pašā veidā kā piedalīšanās parastā mielastā satuvina ģimeni vai grupu un simbolizē tās vienotību (Pāvila doma).

Beidzot, maizes laušana norāda uz Kristus atkalatnākšanu godībā, kad Līgavainis piedalīsies kāzu mielastā, lai savienotos ar Savu mīļoto Līgavu Tēva valstībā (Mateja 26:29). Tā Kunga mielasts tad ir simbols mesiāniskajam banketam, kas notiks nākotnes eschaton (Mateja 22:1-14; 26:29; Lūkas 12:35-38; 15:22-32; Atklāsme 19:9). Šī iemesla dēļ maizes laušana vienmēr saistīta kontekstā ar svinībām, ko raksturo prieks un pateicība (Lūkas 22:17; Apustuļu d.2:46; 1.Korintiešiem 10:16). Tas atgādina ne tikai, ko tas Kungs ir izdarījis Golgātā, bet arī, ko darīs, kad atgriezīsies Savā godības spēkā.

Kopsavilkumā, maizes laušana norāda uz pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir tā Kunga derības pasludināšana uz mums pagātnē, Viņa tuvības apliecināšana tagadnē un Viņa atnākšanas cerība nākotnē. Piedevām, tā Kunga mielasts sevī ietver praktisku ticības, cerības un mīlestības- šo trīs īpašību praktisku pielietojumu. Caur mielastu mēs sevi iegremdējam pestīšanā, kas mums jāpieņem ticībā, izpaužam savu mīlestību uz brāļiem, jo visi kopā pārstāvam daļu no vienas Miesas, un priecājamies cerībā uz mūsu Kunga drīzo atgriešanos. Pareizi rīkojoties, mēs pasludinām (tagadnē) tā Kunga nāvi (pagātni), iekāms Viņš nāks (nākotni).

Citi ir padarījuši tā Kunga mielastu literāru un sakrālu, citi par simbolisku. Tomēr saskaņā ar Jauno Derību tā Kunga mielasts nav nedz upuris, nedz arī rituāls. Drīzāk tā Kunga mielasts ir garīga realitāte. Tas ir sacīt, Svētais Gars tajā ņem aktīvu dalību, atklājot dzīvo Kristu Viņa mīļoto sirdīs, kad viņi savienojas ar Kristu caur vienu maizes klaipu un vienu dzēriena kausu. Šajā sakarībā mūsu Kungs bieži lietoja ēšanas un dzeršanas piemērus, lai pasvītrotu mūsu garīgo savienību ar Viņu (Jāņa 4:14; 6:51; 7:37; Atklāsme 3:20).

Mielasts un galds

Visa sacītā gaismā ir svarīgi atzīmēt atšķirību, ko Jaunā Derība pauž starp tā Kunga mielastu un tā Kunga galdu. Lai arī abi termini norāda uz vienu maizes laušanas darbību, ir jāsaskata atšķirības uzsvaros.

1.Korintiešiem 10:16-22 Pāvils runā par tā Kunga galdu (21.p.). Uzsvars ir likts uz Draudzi, un maize norāda uz vienotu Kristus Miesu (17.p.). Tāpēc vienotība un savienošanās ir galvenās domas, runājot par galdu, asinot mūsu fokusu uz sadraudzības aspektu mielastā (16.-17.p.).

1.Korintiešiem 11:17-34 Pāvils runā par tā Kunga mielastu (20.p.). Šeit uzsvars tiek likts uz Kunga Jēzus nāvi dēļ mums, un maize norāda uz mūsu Kunga fizisko miesu, kas tika salauzta mūsu grēku atpirkšanai (24.p.). Tāpēc atcerēšanās un pasludināšana ir galvenās domas mielastā, vēršot mūsu uzmanību uz mielasta nāves un upura aspektu (25.-26.p.).

Tāpēc galds ir horizontālas attiecības Draudzes starpā. Mielasts (vakariņas) ir vertikālas attiecības starp ticīgajiem un Kristu. Citādi pasakot, galds ir sadraudzības vieta, savstarpēja dalīšanās un ēšana; mielasts ir mūsu mielasta jēga. Galds ir mūsu sadraudzības vide; mielasts ir mūsu sadraudzības pamats. Lai arī galds un mielasts ir divi atšķirīgi vārdi, tie nav atdalāmi viens no otra.

Tā Kunga galda centrālā vieta Draudzes sapulcē

No pragmātiskā skatu punkta pareiza tā Kunga galda pozīcija draudzes sapulcē mūs atbrīvo no dabiskā, jo cilvēks ir egocentrisks. Jo kad mūsu sapulces ir centrētas ap tā Kunga galdu, visa mūsu uzmanība tiek noņemta no sevis un piesaistīta tam Kungam. Tāpēc maizes laušana mums norāda uz neredzamo Galvu un tās centrālo vietu, kas vienmēr piedalās sapulcē. Iespējams, tāpēc tā Kunga galds ir vienīgā materiālā lieta, ko atzīmē Bībele kā klātesošu Draudzes sapulcē. Tam atbilst vārdi, ko sacījis Hags Keins (Hugh Kane):

Šīs metodes (sapulcēšanās ap Kristu) skaistums slēpjas tās vienkāršībā. Nekādas cilvēku gatavošanās vai atribūtu! Nebija altāra, cilvēciska goda un atzinības, nebija īpašu koru… nebija neviena, kas vadītu Viņu draudzi pielūgšanā, kā vienīgi Svētais Gars; Viņš vienīgais. Viņš vadīja viņu sirdis pie Kristus… tas bija skaisti un Dievu pagodinoši, jo tā bija Viņa paša kārtība. Miesas pagodināšana tur nenotika. Neviens nebija redzams kā vienīgi Jēzus (Citēts no "The Watchman," 1996.gada ziema).

Tās ir tikai dažas patiesības attiecībā uz maizes laušanu- patiesības, kas palīdz izskaidrot, kāpēc pirmkristieši to darīja par centrālo fokusa vietu savās iknedēļas sapulcēšanās. Ar pilnām tiesībām var sacīt, ka maizes laušanu veica pats Kungs Jēzus (Mateja 26:26) un caur apustuļiem izdalīja mums (1.Korintiešiem 11:2). To paturot prātā, es vaicāju ikvienam: Vai Jaunās Derības mācība un piemērs nav pietiekoši spilgti, lai izmainītu mūsu attieksmi pret tā Kunga mielastu šodien?

Lai nenoliedzam to unikālo vietu, ko Dievs ir paredzējis dot Viņa Dēla galdam mūsu vidū!


 

3. NODAĻA

DRAUDZES SAPULCĒŠANĀS VIETA

Vai esat jebkad kādam jautājis: "Kurā draudzē tu esi? Kur tā atrodas?" Šodien šāds jautājums ir pilnīgi parasts, īpaši starp kristiešiem. Tomēr šāds jautājums un atbilde uz to pieskaras kādai svarīgai tēmai.

Pieņemsim, ka kāds jauns darbinieks pazaudējis darbu. No sarunas jums skaidrs, ka viņš ir kristietis. Vaicājot, kādu draudzi viņš apmeklē, atbilde ir: "Es apmeklēju draudzi, kas satiekas mājās." Kādas domas iesteidzas jūsu prātā? Vai domājat: "Tas ir savādi- šim jābūt vai nu reliģiozam vai arī emocionāli cietušam." Vai: "Varbūt viņš pieder kultam vai kādai savādai grupai?" Vai: "Kaut kas nav kārtībā ar viņu- kāpēc gan viņš neapmeklē parastu baznīcu vai draudzi?" Vai: "Šim jābūt konfliktā ar visiem. Viņš, iespējams, nespēj piemēroties, citādi viņš apmeklētu normālu draudzi- t.i., draudzi, kas sapulcējas kādā sabiedriskā vietā."

Diemžēl, tādas domas izskrien cauri prātam daudziem mūsdienu kristiešiem, kad doma par "mājas draudzi" nonāk viņu apziņā. Bet jaunā darbinieka sapulcēšanās vieta ir tieši tāda, kādu redzam Jaunajā Derībā! Faktiski vietējā draudze satikās ticīgo mājās pirmos trīs simts gadus. Jaunās Derības pētnieks Roberts Bankss ievēro:

Vienalga, vai mazi pulciņi, sastāvoši no dažiem kristiešiem pilsētā, vai arī lielākas sapulces, kurās piedalās visi kristieši no visas apkārtnes, tās notiek viena draudzes locekļa mājā,- piemēram "augšistabā." Nekur līdz pat trešajam gadsimtam mēs neredzam norādes uz kādām īpašām ēkām, kas tiek celtas speciāli kristiešu kopā sanākšanai (Pāvila doma).

Pirmkristiešiem sapulcēšanās vieta bija mājas. Viss cits būtu izņēmums un tiktu uzskatīts par ārkārtas situāciju. Ievērojiet sekojošas Rakstu vietas:

…PA MĀJĀM tie lauza maizi un baudīja barību…(Apustuļu d.2:46).

Bet Sauls postīja DRAUDZI, gāja pa NAMIEM…(Apustuļu d.8:3).

Sveicinait Prisku un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū… Arī DRAUDZI viņa NAMĀ sveicinait…(Romiešiem 16:3,5).

Āzijas draudzes jūs sveicina. Akvila un Priskila ar savas MĀJAS DRAUDZI jūs daudz reižu sveicina iekš tā Kunga (1.Korintiešiem 16:19).

Sveicinait brāļus Laodiķejā un Nimfu ar viņas MĀJAS DRAUDZI (Kolosiešiem 4:15).

Māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Archipam, un DRAUDZEI, kas ir tavā NAMĀ (Filemonam 1:2).

Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās MĀJĀS un nesveiciniet viņu (2.Jāņa 10).

Augstāk minētās Rakstu vietas demonstrē, ka Pirmā draudze satikās tās locekļu mājās. Pirmā gadsimta ticīgie nekā nezināja par "baznīcu," kāda tā ir šodien. Kad sadraudze izauga par lielu vienai mājai, tā nesāka celt kādu ēku, bet vienkārši pārdalījās uz pusēm un satikās vairākās mājās (Apustuļu d.2:46). Šajā sakarībā Jaunās Derības pētnieki piekrīt, ka Pirmatnējā draudze bija mājas draudžu tīkls. Tāpēc, ja pastāv tāds termins kā normāla draudze, tad tā ir draudze, kas satiekas mājās. Vai kā sacīja kāds rakstnieks: "Ja pastāv Jaunās Derības draudze, tad tai ir jābūt mājas draudzei."

Nekavējoties daži centīsies iebilst, ka primitīvie kristieši bija spiesti sapulcēties mājās, lai izvairītos no fiziskām vajāšanām. Ja nebūtu vajāšanu, viņi noteikti būtu izcēluši speciālas ēkas, kur noturēt sapulces. Tomēr šī doma ir nepareiza un vēsture to neapstiprina. Bils Graims šo punktu paskaidro, sakot:

Daudzi redz mājas draudzes kā vajāšanas rezultātu. Tomēr ikviena draudzes vēstures mācību grāmata atklāj, ka vajāšanas pirms m.ē 250. gada bija sporādiskas, lokālas un parasti nesekmīgas un nebija saistītas ar Romas pavēlēm. To apliecina Raksti. Apustuļu darbi 2:46-47 apraksta mājas sapulces laikā, kad Draudze "baudīja visu cilvēku atzinību." Kad nāca vajāšanas, sapulces mājās bija tik pazīstamas, ka Sauls zināja, kurās mājās tie mīt (Apustuļu d. 8:3). Viņi neslēpās, un tas nebija noslēpums, kur viņi satikās ("Toward a House Church Theology").

Es pieņemu, ka pirmatnējie kristieši sapulcējās mājās ar mērķi ievērot zināmus garīgus principus. Šie principi attiecas uz mums šodien tādā pašā mērā kā pirmajiem kristiešiem. Izskaidrosim dažus no tiem.

(1) Māja ir dabiska vide sadraudzībai

Visas apustuļu sniegtās instrukcijas attiecībā uz Draudzes sapulci vislabāk iederas mazā grupā. Normatīvie apustuliskās draudzes attīstības principi, tādi kā savstarpēja piedalīšanās (Ebrejiem 10:24-25); katra locekļa dāvanu lietošana (1.Korintiešiem 14:26); brāļu savienošana kopā intensīvās savstarpējās attiecībās (Efeziešiem 2:21-22); kopējs mielasts (1.Korintiešiem 11); atklātība un locekļu savstarpēja atskaitāmība vienam pret otru (Romiešiem 15:14; Galatiešiem 6:1-2; Jēkaba 5:16,19-20); brīvība jautāt un interaktīvs dialogs (1.Korintiešiem 14:29-40) un Svētā Gara brīvība- koinonia (2.Korintiešiem 3:17; 13:14)- viss tas darbojas vislabāk mazās grupās, kas sapulcējas mājā. Kopsavilkumā, 58 "citam citu" frāzes pielietojumi Jaunajā Derībā var vienīgi tikt pareizi īstenoti un iemiesoti mājas sadraudzības vidē. Šī iemesla dēļ mājas draudzes sapulce ir vislabākais veids, kā īstenot Dieva mūžīgos mērķus,- kas centrējas ap "uzcelt kopā" Miesu Kristus līdzībā (Efeziešiem 2:19-22).

(2) Māja pārstāv kristīgās dzīves vienkāršību

Māja simbolizē pazemību, dabiskumu un vienkāršību, kas ir Agrīnās draudzes pazīmes (Apustuļu d.2:46; 2.Korintiešiem 11:3). Māja ir daudz pazemīgāka vieta nekā mūsdienu reliģiskās būves ar savu krāšņumu, dekoriem un atribūtiem. Vairums mūsdienu "draudžu" ēku, liekas, vairāk atspoguļo šīs pasaules spožumu nekā pazemīgo Pestītāju, kura vārdu tās nes. Kontrastā, pirmkristieši meklēja pievērst visu uzmanību viņu Augšāmcēlušajam Kungam nekā sev vai saviem sasniegumiem. Vēl vairāk, reliģisko ēku celtniecība parasti draudzei prasa daudz naudas. Cik gan daudz brīvākas būtu viņu rokas, atbalstot misionārus un palīdzot nabagiem, ja nebūtu jānes šādas smagas nastas!

(3) Mājas pārstāv Draudzes ģimeniskās īpašības

Ir dabiska saikne starp mājas sapulci un Draudzes kā ģimenes attiecībām, kā liecina Pāvila raksti. Māja ir ģimenes dzimtā vieta, tāpēc tā izauklē ekklesia vienkāršības vidē - vidē, kas valdīja pirmkristiešu vidū. Kontrastā, mākslīga sakrāla vide, ko piedāvā baznīcas ēka, rada iestīvinātu atmosfēru, kas izslēdz intimitāti un atskaitāmību. Konvencionāla draudze rada nedrošību, kas kontrastē ar patīkamo neoficiālo mājas sapulces garu. Tālāk, ir visai viegli "pazust" lielā baznīcā. Bazilikas milzīgajā un vēsajā zālē cilvēkiem nav grūti palikt neievērotiem- vai, kas ir sliktāk, noslēpt savus grēkus. Tā nenotiek mājā. Jo sapulcē, kas notiek mājā, atklājas visas mūsu lietas. Ikviens sapulcē tiek ievērots, pieņemts, iedrošināts un saņem palīdzību. Piedevām, visur tur, kur lietas tiek darītas bazilikas tipa baznīcā, savstarpējās attiecības un spontāniskums tiek ierobežoti, kas bija pilnīgi neraksturīgi Pirmajā draudzē. Ja jums patīk arhitektūra un to cildināt, jūs atklāsit, ka tā visai efektīgi māca draudzei būt pasīvai. Baznīcas iekšējā arhitektūra nav paredzēta savstarpējām attiecībām, sociāliem kontaktiem, savstarpējai kalpošanai vai sadraudzībai. Drīzāk tā ir radīta vienpusīgai nodarbei- no kanceles sacīto novadīt uz klausītājiem. Šajā sakarībā tipisks "svētnams" daudz neatšķiras no lekciju zāles vai kinoteātra. Klātesošie klusi aizņem solus (vai krēslus), lai redzētu un dzirdētu mācītāju (vai priesteri) runājam no kanceles. Visa draudze ir vērsusi savas acis un uzmanību uz vienu punktu- garīdznieku un viņa kanceli. Vēl vairāk, vieta, kur sēž mācītājs un vadītāji, parasti ir pacelta virs zālē sēdošo līmeņa un viņi atrodas ar sejām pret zāli. Šāds iekārtojums ne tikai atbalsta nošķiršanos garīdznieku/laju kārtās, bet arī veicina klātesošo pasivitāti, kas piemīt vairumam Kristus Miesas šodien.

Liekas, senie kristieši savas sapulces noturēja mājās, lai izpaustu Draudzes dzīvi. Tas ir, viņi satikās mājās, lai iedrošinātu kopējo Ģimeni pielūgt, iepazīties un savstarpēji kalpot. Sapulce mājā parasti lika svētajiem justies tā, it kā Draudzes intereses būtu viņu pašu intereses. Tas attīstīja tuvības izjūtu- nevis distancēja no Draudzes, bet gan satuvināja (pretēji, kā tas parasti ir šodien, kur locekļi apmeklē baznīcu kā vērotāji un nevis līdzdalībnieki).

Mājas draudzes sapulce nodrošināja tuvību un dziļi sakņotas attiecības, kam arī jāraksturo ekklesia. Mājas sapulces gars audzināja svētos ģimeniskā atmosfērā, kur patiesa sadraudzība notika plecu pie pleca, seju pie sejas, aci pie acs. Tas nodrošināja klimatu, kas veicināja attiecības, garīgu līdzdalību un iestāšanos vienam par otru - nepieciešamos nosacījumus, lai pilnībā tiktu piedzīvota Svētā Gara koinonia (sadraudzība), kam arī esam paredzēti. Mājas draudzes sapulce bijušajās dienās bija ne tikai bībeliska, bet pilnīgi pretēja arī mūsdienu kanceles- solu veida sapulcei, kur ticīgie ir spiesti meklēt vienas vai divu stundu sadraudzību ar kāda priekšā sēdošā pakausi.

(4) Mājas draudze ir autentiska un oriģināla

Mēs dzīvojam dienās, kad daudz cilvēku, īpaši jaunatne, meklē garīgu patiesumu. Daudziem draudzes, kas satiekas amfiteātros, kristāla katedrālēs un ar ziloņkaulu izrotātās galerijās, liekas ārišķīgas un seklas. Kontrastā draudze mājās nes patiesu liecību un pārsteidz ar savu svaigumu, tā pārliecinot neticīgos, kas ir skeptiski noskaņoti pret reliģioziem institūtiem un brīnišķīgu ēku izmantošanu, kuru darbību nosaka daudzmiljonu bankas konti.

Šajā sakarā daudz neticīgo nekad neapmeklēs modernas reliģiozas sapulces, kas tiek noturētas bazilikās. Viņi daudz labāk jutīsies un iejutīsies sadraudzības vidē kāda mājā. Mājas nepiespiestā atmosfēra pretēja baznīcas sterilumam tiem ir daudz pieņemamāka. Varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc senie kristieši izvēlējās vienkāršus mājas apstākļus, lai pielūgtu savu Kungu mājās un nevis svētnīcas ar mirdzošajām grīdām un sinagogās, kā to darīja seno laiku reliģijas.

Ironiski, bet daudzi mūsdienu kristieši tic, ka, ja Draudzei nav savas ēkas, tās liecība pasaulei nav pilnīga un tās pieaugums ir apturēts. Tomēr nekas no tā nav patiesība. Aizstāvot šo viedokli, ka Pirmā draudze līdz pat trešajam gadsimtam necēla ēkas, Hovards Šnaiders atzīmē:

Lai arī cik labas ir ēkas, tās nav svarīgas ne skaitliskam pieaugumam, nedz arī garīgo dziļumu aizsniegšanai. Pirmajai draudzei bija abas šīs pazīmes, un Draudzes vislielākā vitalitāte un pieaugums novērojams tieši pirmajos divos gadsimtos m.ē. Citiem vārdiem sakot, Draudze auga ātrāk, kad tai nebija palīdzības- vai šķēršļa- baznīcas ēkas ("The Problem of Wineskins," lietota saskaņā ar autora atļauju).

(5) Mājas draudze liecina, ka cilvēki atzīst īsteno Dieva namu cilvēkā

Laicīgajā izpratnē "draudze" ir nešķirama no baznīcas (svētnīcas). Tomēr saskaņā ar Bībeli par "Dieva namu" tiek saukti ticīgie, kuros mājo dievišķā dzīvība,- nevis akmeņi un sienas. Kamēr jūdaismā Templis ir svētīta sapulcēšanās vieta, kristietībā templis ir ticīgo sadraudzība.

Redzams, ka pirmkristiešu sapulces notika tieši pretēji reliģiskajām tradīcijām. Jūdi bija uzcēluši ēkas kopīgai pielūgšanai (sinagogas), tā darīja arī pagāni. Jūdaisms un pagānisms mācīja, ka dievišķai pielūgšanai vajadzīga svēta vieta. Tā nebija kristietībā. Senā draudze bija vienīgā ticīgo grupa pirmajā gadsimtā, kas sapulcējās mājās. Lai gan viņiem būtu dabiski un saprotami sekot savām jūdu tradīcijām un celt ēkas, lai apmierinātu savas garīgās vajadzības, viņi to ar nodomu nedarīja. Iespējams, pirmie kristieši zināja, ka svētītas ēkas var atnest sajukumu, un tāpēc atturējās no to celtniecības, lai saglabātu liecību, ka tikai cilvēku kopums ir dzīvie akmeņi, kuros var mājot Dievs.

Noslēgums

Viss, ko esam sacījuši, var viegli tikt noreducēts līdz vienkāršam, bet precīzam novērojumam: Draudzes sapulces sociālā norises vieta izpauž pašas Draudzes raksturu. Vienkārši sakot, Pirmatnējā draudze satikās savu locekļu mājās garīgu iemeslu pēc. Bet šodienas bazilikas tipa draudze to neievēro. Attiecībā uz mājas draudzēm šodien Hovards Šnaiders atzīmē:

Mājas draudzes, liekas, ir visvairāk izplatītā kristīgās organizēšanās forma visā Draudzes vēsturē... Vienkārši paskatoties apkārt, Ziemeļamerikā, Eiropā, Ķīnā, Austrālijā, Austrumeiropā un daudzās citās vietās pasaulē pastāv simtiem tūkstošu kristīgu mājas draudžu. Tās ir pagrīdes draudzes un kā tādas pārstāv neredzamo faktoru Draudzes vēsturē. Tomēr lai arī tās ir apslēptas un daudzās vietās nav dominējošas, šīs mājas draudzes, iespējams, pārstāv kristietības lielāko daļu… Jaunā Derība mūs māca, ka Draudze ir ticīgo sadraudzība, kurā visi ir vajadzīgi viens otram un visiem ir kopēja dalība ar savstarpēju kalpošanu viens otram. Draudze saskaņā ar Rakstiem ir jauna sociāla realitāte, kas attīsta apziņu un cieņu pret cilvēku, kā redzam pašā Jēzū. Tas ir mūsu aicinājums. Un tomēr Draudze bieži neīsteno šo aicinājumu. Mājas draudzes atrodas tālu no šo lietu aizliegšanas un šī paradoksa. Draudzēs, kuru locekļi sēž viens otram pretī, tiek attīstīta savstarpēja cieņa, savstarpēja atbildība, savstarpēja pakļaušanās un savstarpēja kalpošana. Mājas draudze izaudzina vienlīdzības un cilvēku vērtības izjūtu, tomēr, kā rāda Korintas draudzes piemērs, to negarantē... Mājas draudzes modelī kalpošanas vienlīdzība un savstarpējā atkarība nav kādas programmas vai izglītošanas procesa rezultāts; šīs lietas ir iedzimtas un ieaustas Draudzes apziņā. Tas ir tāpēc, ka mājas draudzē ikviens ir cienīts un tiek pazīts- ikvienam ir sava vieta. Mājas draudze rada savstarpēju rūpju un iedrošinājuma vidi, kas stimulē attīstīties plašam dāvanu un kalpošanu spektram. Jaunās Derības principi par ticīgā priesterību, Gara dāvanas un savstarpēja kalpošana tiek burtiski ielieti Draudzē visdabiskākā veidā neformālā vidē… Mājas draudzes ir revolucionāras, jo tās iemieso radikālu mācību, ka visiem ir dāvanas un visi ir kalpotāji. Tās piedāvā cerību Kristus Miesas kopējai dziedināšanai, jo dažas tās sastāvdaļas staigā grēkā un kultivē maldus, ka daži ticīgie ir vērtīgāki par citiem, ka vienīgi atsevišķi kristieši var kalpot un ka Gara dāvanas mūsu laikā vairāk nedarbojas. Šīs maldu mācības nav iespējams dziedināt teorētiski vai teoloģiski. Tām jātiek dziedinātām praktiski caur Draudzes kā sociālas grupas attiecībām (No lekcijas "Why House Churches Today?", pasniegtas Fulleras Teoloģiskajā seminārā 1996.g.24.februārī. Lietots saskaņā ar autora atļauju).

Kaut gan Jaunās Derības draudzes parasti satikās mājās, tas nenorāda, ka ir nepareizi, ja Draudze sapulcējas kur citur. Piemēram, īpašos gadījumos, kad ir vajadzīgs "visai draudzei" sanākt kopā, Jeruzālemes draudze satikās plašākos amfiteātros, tādos kā  tempļa ārējā pagalmā un Salamana stabu ailē (Apustuļu d. 2:46a; 5:12). Tomēr šādas plašas grupas sapulces nenoliedz normatīvo faktu, ka regulāra satikšanās vieta bija mājas (Apustuļu d.2:46b). Arī Bībele nerāda precedentu, lai kristieši celtu savas kopīgās mājas (Sālamana atvērtā stabu aile bija publiska vieta, atklāta vieta, kas eksistēja, pirms parādījās kristieši).

Šīs plašās grupas sanāksmes vienkārši pārstāvēja "visu draudzi," kas bija jānotur īpašos gadījumos. Draudzes pastāvēšanas pirmajās dienās apustuļi noturēja īpašas ticīgo un neticīgo kopsapulces (Apustuļu d.5:20-21; 25,42). (Gadījumi, kad atrodam kristiešus ejam uz sinagogām sludināt neticīgajiem jūdiem, nedrīkst tikt sajaukti ar Draudzes sapulcēm- tās bija evaņģelizēšanas sapulces.)

Iespējams, laiku pa laikam Svētais Gars dažas no draudzēm vadīs sanākt kopā sabiedriskās vietās. Protams, Gars to darīs tikai tad, ja tas patiesi atbildīs Tā Kunga mērķim un noritēs Viņa vadībā un nenotiks cilvēciskajā degsmē, enerģijā un caur reklāmas mašinēriju, kā tas ir parasta parādība šodien. Šajā gaismā mums jāatturas no miesīgām iegribām kaut ko darīt, nezinot ko,- tikai tāpēc vien, lai demonstrētu savu garīgumu. Tas Kungs mūs ir paglābis no iekrišanas slazdā kā, diemžēl, nenotika pie senā Israēla, kad viņi nonāca citu tautu varā.

Vai pastāv kaut kas, kas objektīvi mūs atvirza no draudžu sapulču kārtības saskaņā ar apustuļu laika piemēru? Vai šādi noturētas mājas draudzes sapulces nav jāpieņem kā likums un nevis izņēmums, novērtējot labumu, ko tās sniedz apkārtesošajiem? Ja tas ir tā, vai mums nebūtu jānožēlo grēki par savu miesīgo kritiku un netaisnību, bailēm attieksmē pret tiem, kas svētdienās satiekas mājās, nosaucot to par kaut kādu nenormālību? Lai Dievs mūs atbrīvo no attieksmes pret Draudzi kā garīgas izglītošanās iestādi, jo tā domā daudzi! Izvērtējot Bībeles piemērus, jautājumiem attiecībā uz Draudzes sapulcēšanās vietu mājās nevajadzētu būt "Kāpēc daži satiekas mājās," bet gan drīzāk: "Kāpēc tik daudzi nesatiekas mājās?"


 

4. NODAĻA

VIETĒJĀS DRAUDZES DABA

Raksti skaidri pasaka: visi, kam ir Iemiesojušā Kristus dzīvība, sastāda Draudzi. Šīs godības pilnās atziņas praktiskais pielietojums ir tas, ka Draudze ir ģimene, kuras locekļi ir saistīti, organiski vienoti un nešķirami savā starpā kopā, jo viņos ir viena dievišķa dzīvība. Tas ir visa pamatā- neviens nevar izvēlēties Draudzi un tai pievienoties. Ja esat Kristū, jūs caur savu garīgo piedzimšanu jau esat saistīti kopā caur Kristu. Līdzīgi kā locekļi mūsu fiziskajos ķermeņos ir saistīti kopā caur tajos mītošo dzīvību arī mēs esam pievienoti Kristum un Viņa Miesai vienkārši caur garīgu dzīvību. Tātad, ja esat ticīgais Kristū, jūs dalāties savā jaunajā dzīvībā ar visiem citiem ticīgajiem. Kļūstot par kristieti, jūs esat kļuvis par daļu no jaunas ģimenes; un šo ģimeni sauc par Draudzi (visu ticīgo draudzi, nevis tikai kādas tās atšķeltas daļas- tulk. piez.).

Tāpēc Jaunās Derības sarakstītāji Draudzi nosauc kā Dieva "ģimeni" (Galatiešiem 6:10; Efeziešiem 2:19; 1.Timotejam 3:15; Ebrejiem 3:6; 10:21; 1.Pētera 2:5). Faktiski lai gan Jaunās Derības sarakstītāji Draudzi apzīmē ar daudziem cēliem vārdiem, tādiem kā Miesa, Līgava, Dieva tauta, valstība un svētu priesteru saime,- visiemīļotākā tās metafora ir ģimene. Ģimenes termini, tādi kā "jaunpiedzimšana," "Dieva bērni," "brāļi," "tēvi," "māsas," "nams" u.c. redzami viscaur Jaunās Derības dokumentos. Tomēr ir lielas atšķirības starp Draudzes ģimenes dabu un tās reālo pielietojumu. Un pie tā es arī vēlētos apstāties šajā nodaļā.

Pazīstamas lietas

Izprotot Draudzi kā Dieva ģimeni, iesākumā pacīnīsimies ar dažiem izaicinošiem jautājumiem, kā ģimenei jādzīvo. Normāli ģimene dzīvo zem kāda jumta, vai ne? Veselīgas ģimenes locekļi viens par otru rūpējas, pavada laiku viens ar otru, pamāca viens otru, iedrošina viens otru, kalpo viens otram un ilgojas pēc savstarpējās tuvības. Ģimenēs to locekļi parasti kopā ēd un ir ieinteresēti viens otra dzīvē. Interesanti, ka Pirmatnējā draudze sevī iemiesoja visas šīs lietas (Apustuļu d.2:46; Romiešiem 12:10,13,16; 1.Korintiešiem 16:20; 2.Korintiešiem 13:12; Galatiešiem 5:13; 1.Tesaloniķiešiem 5:26; 1.Pētera 5:14).

Vai tā nav aina, kas mums tiek stādīta priekšā viscaur Apustuļu darbos? Lūka mums stāsta, ka agrīnie kristieši "visi turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs" (2:44). Viņš stāsta, ka "viņi mēdza ikdienas vienprātīgi sanākt svētnīcā" (2:46) un ka "ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs" (4:32).

Ģimenes un vienības izjūta pirmkristiešu vidū bija tik augsta, ka ir sacīts, ka kristieši bija trešais spēcīgākais spēks Romas impērijā pirmajā gadsimtā. Ja jūs būtu kristietis pirmajā gadsimtā, jums nebūtu vajadzīga apdrošināšanas sistēma. Vietējā draudze bija jūsu apdrošināšana, jo brāļi bija dievišķīgi aicināti uzņemties viens otra nastas draudzē (Galatiešiem 6:2,9-10), un viņi to darīja (Apustuļu d.6:1-7; 1.Timotejam 5:2-16).

Pirmatnējā draudzē jaunatgrieztie tika pieņemti ar atplestām rokām. Viņi netika ignorēti, pret viņiem netika vērsti aizdomu pilni skati. Bērnus draudzē uzņēma kā draudzes bērnus, un katra individuāla ticīgā intereses tika novērtētas kā visas Draudzes kopējas intereses (Filipiešiem 2:4). Pirmie kristieši meklēja viens otru un uzņēmās atbildību viens par otru, jo sevi saskatīja kā kopējas dzīves dalībniekus- kā namu, kas sastāvēja no brāļiem un māsām, tēviem un mātēm (Marka 11:29-30). Kāpēc? Jo Draudze ir ģimene.

Vairums mūsdienu amerikāņu nekavējas nākt palīgā saviem ģimenes locekļiem, kad tie izjūt finansiālas grūtības. Cik daudz kristiešu tādā pašā veidā reaģē, kad viņu brāļi vai māsas Kungā sastopas ar līdzīgām finansiālām grūtībām? Vai sajūtam vajadzību viņiem sniegt palīdzību, vai arī atraujamies no viņiem šādā situācijā? Šis jautājums pārbauda mūsu ticību.

Jaunās Derības draudzē brāļi visādi atbalstīja viens otru un attiecībām tika dota galvenā vieta. Salīdzinot to ar mūsdienām, ja jums ir sadraudzība ar ticīgo grupu apkārtnē un tad jums kādu iemeslu dēļ jādodas uz citu draudzi, pirmā grupa jūs nekad neatstās. Kāpēc? Jo draudze ir ģimene; vēl vairāk,- visa Draudze ir ģimene un nevis tikai kāda tās daļa. Kad asinsbrālis dodas projām, vai atstājamies no viņa un vairāk neinteresējamies par viņu tikai tāpēc, ka viņš nav mūsu acu priekšā? Cik gan daudz stiprākas ir dievišķās dzīvības saites par cilvēciskajām?

Ģimene pretstatā korporācijai

Zīmīgi, ka Jaunās Derības sarakstītāji nekad nav lietojuši Draudzes salīdzinājumu ar biznesa apvienību. Pretēji institucionālajai draudzei pirmie kristieši neko nezināja par milzu naudas ieguldīšanu celtniecības programmās un projektos,- tikai tos izdevumus, ko prasīja brāļu nastu nešana. Bēdīgi, ka daudzas laicīgās draudzes ir kļuvušas nekas vairāk kā uz aprēķiniem un spēku balstītas mašinērijas, kas vairāk uzticas General Motors nekā Apustuliskai draudzei. Meistariski to apraksta Hals Millers:

Diemžēl vairumā amerikāņu kristiešu dominē šis redzējums: mēs parasti saskatām draudzi kā uzņēmumu. Mācītājs ir ģenerāldirektors, kam pakļautas komitejas un darbinieki. Evaņģelizēšana ir ražošanas process, ar ko mēs radām savu produktu, pārdošana tiek stingri novērtēta, reglamentēta un pašdarbība aizliegta. Protams, ražošanas process attīstās atbilstoši ekonomikas likumiem. Sekojoši, draudze, kuras ikgadējie rādītāji nav uzlabojušies salīdzinājumā ar iepriekšējiem, atrodas problēmās. Amerikāņi ir īpaši orientēti šajā virzienā un atrodas uzņēmuma domāšanas važās. Tas nav pamatots Bībelē ("Church as a Body, Church as a family," "Voices in the Wilderness," 1989.g. maijs/jūnijs).

Diemžēl daudzi mūsdienu kristieši ir individuālisma, materiālisma, uz biznesu orientētas patērētāju un sevi par dzīves centru nostādošas sabiedrības produkti. Kontrastā Jaunās Derības draudze sevi nepakļāva "jo lielāks, jo labāk," "ka tikai būtu bizness un kāds personīgs labums" mentalitātei. Tā nepazina profesionāļu algošanu, kas turēja savas rokas cik vien iespējams tālu no cita brāļa (vienīgi pazina citus par naudu nopirktos profesionāļus tajā pašā profesijā). Tāpat tā neko nezināja par atdalītu kastu sistēmu, kad autoritāte ar augstāku stāvokli caur garīdzniecības brillēm lūkojās uz leju savos brāļos.

Tā vietā Jaunās Derības draudzes vadītāji sevi redzēja kā brāļus- locekļus tajā pašā ģimenē,- nepieļaujot novirzes domāšanā, kas vadītu sašķelšanās virzienā. Katrs loceklis, ieskaitot vadītājus, bija viegli sasniedzams citiem. Sabiedrisks gars, personīgas attiecības un saistība kopā bija galvenās lietas, piederošas visiem agrīnajiem kristiešiem. Viņi bija tuvi, savstarpēji atkarīgi un visi kopā pieauga Kristū. Tādā veidā pirmie kristieši bija ne tikai ģimene- viņi dzīvoja kā ģimene.

Īsumā, Draudze, kas mums tiek atsegta caur Rakstiem, ir mīlošs nams; tas nav bizness. Tas ir dzīvs organisms; nevis organizācija. Tā ir Kunga Jēzus kopēja izpausme; nevis reliģioza korporācija. Tā ir Ķēniņa sadraudzība, nevis labi ieeļļota hierarhistiska mašīna. Šī mācība nav atrodama tikai Apustuļu darbu piemēros; to papildina Pāvila vēstules, sasniedzot savu virsotni Jāņa vēstulēs. Apustuļa valodā Draudze sastāv no zīdaiņiem, bērniem, brāļiem, māsām, jauniem cilvēkiem un tēviem- arī tā ir liecība par ģimeni.

Kristus vienkāršība

Traģiski, ka kristietība ir kļuvusi tālu stāvoša no tā, kas bija pirmajā gadsimtā. Draudze ir kļuvusi pārāk komplicēta un daudzos gadījumos atkritusi no tās garīgā debesu stāvokļa. Vēl vairāk, Draudze ir nolaidusies līdz kaut kam, kas labāk atbilst biznesa pasaulei nekā, kā to domāja Dievs,- cilvēku vienībai, ko apvienotu Kristus rūpes un līdzjūtība un kas centrētos tikai ap Jēzus Personu. Apustuļa brīdinājums skan kā šodien, tā arī pirmajā gadsimtā:

Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā ŠĶĪSTU JAUNAVU. Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no KRISTUS VIENTIESĪBAS UN NEVAINĪBAS. (2.Korintiešiem 11:2-3)

Kāda vienkāršība Kristū!

A.V. Tozers ir pareizi brīdinājis no modernās kristietības varaskāres un tieksmes kļūt komplicētai- abas šīs lietas ir pretējas Bībeles atklāsmei par Draudzi kā ģimeni:

Draudzes līdzīgi pīlēniem ūdenī pārtiek no laikmetīgiem dubļiem, kamēr izaug un pazaudē savu vienkāršību. Kā tas nāk? Pirmais, es domāju, tas nāk no dabiskas un miesīgas vēlēšanās ātri pieaugt, iegūt dziedinājumu, tomēr tās visai ātri nokļūst līdz vietai, kur savu miesīgo vēlēšanos dēļ nespēj ilgi pastāvēt. Bieži citētais un parasti nesaprastais izteiciens par reliģiju ir patiess arī attiecībā uz politiķiem: "Spēks cenšas sabojāt, bet absolūta vara visu sabojā." Tieksme iegūt pārsvaru ir slimība, kurai nav atrastas zāles… Visā mūsu dzīves lidojumā jūtams gravitācijas spēks, kas virza visu sarežģīt un attālināt no vienkāršības un reālām lietām. Liekas, ka kāda nenovēršamība liek doties garīgā pašnāvībā. Mēs varam novērst nelaimi un atgūt pazaudēto godību vienīgi caur pravietisku redzējumu uzmanīgi lūdzot un smagi strādājot ("God Tells the Man Who Cares").

Kā tas Kungs ilgojas, lai Viņa ļaudis atgrieztos pie vienkāršības un šķīstuma, kas iezīmēja Pirmatnējo draudzi- vienkāršības un šķīstuma, kas ir mīlošas un dzīvīgas ģimenes pamatpazīme! Vai dziļi katra cilvēka sirdī nav jūtama nepārtraukta, nebeidzama smeldze un vēlēšanās būt derīgam mīlošā un pieņemošā ģimenē? Vai to nemeklē mūsu jaunieši un bezcerīgi cenšas aizstāt ar bandām, naktsklubiem, kultiem, vardarbīgumu, seksuālo izlaidību un tā tālāk?

Saku jums skaidri: draudzē var būt vispacilājošākā slavēšanas mūzika, visapdāvinātākie runātāji, vislielākās evaņģelizācijas programmas, bet, ja tā nedarbojas kā pilnīga, vienota un kalpojoša ģimene, to nevar nosaukt par bībelīgu Draudzi! Jo mīlestība ir kristīgas Draudzes pamatpazīme.

Lai tas Kungs mums palīdz attīstīt Draudzi kā ģimeni visas šīs retorikas vietā. Lai Viņš mūs atbrīvo no mūsu amerikāniskās biznesa domāšanas, kas mūsu vietējās draudzes ir pārvērtusi par hierarhistiskām mašīnām, varas struktūrām ar pasīvu priesterību, kas atbalsta nebībelīgo slieksmi uz  polarizēšanos garīdzniecības/ laju kategorijās! Lai atgriežamies pie Jaunās Derības realitātes, kas ir: ja piederam Kristum, mēs piederam viens otram! Tas Kungs lai mums palīdz dzīvot kā Dieva namam- tā, lai varētu īstenoties Pestītāja vārdi: "Caur to jūs pazīs, ka esat Kristus mācekļi, ja mīlestība būs jūsu vidū"!

Lai tā notiek mūsu dzīvē!

 




 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.