Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv
 

Jaunākās grāmatas

Cena: 6.65 6.00 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 4.95 4.50 eur
Cena: 5.90 5.35 eur
Cena: 8.10 7.30 eur
Cena: 7.30 6.55 eur
Cena: 7.10 6.40 eur
Cena: 5.60 eur
Cena: 12.05 10.00 eur
Cena: 12.05 7.00 eur
Cena: 5.65 5.10 eur
Cena: 3.30 2.95 eur

Grāmatu veikala jaunumi

Draudzes lāsts!

Puse no jaunās SIDA ROTA grāmatas satura par kristietības ēnas pusēm un pravietisko aicinājumu Draudzei un Izraēlam apvienoties pasaules glābšanai. Dievs runā pravietiski un konkrēti.
04.05.2012

 

   Sids Rots  

   Draudzes lāsts  

Kā uzcelt tiltu atdalīto Dieva bērnu starpā

 

1.

JŪDU DERĪBA

VAI KRISTIETĪBAI IR JŪDU SAKNES? Mēs zinām, ka Jēzus bija dzimis kā jūds. Viņš dzīvoja kā jūds un nomira kā jūds. Pie krusta tika piesista šāda satura plāksnīte: “ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ” (Mat.27:37). Jēzus teica, ka Jaunā Derība ir dota tikai jūdu ļaudīm (skat.Mat.15:24). Jeremija pravietoja šo pašu lietu. “Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu” (Jer.31:31).

Šī jaunā derība neattiecās uz pagāniem, tā bija dota vienīgi jūdu ļaudīm. Vienīgais ceļš, kā pagāns varēja tikt izglābts, tobrīd bija konvertēties jūdaismā. Bet Dievs mīlēja visu pasauli un pasniedza mums daudzus pravietojumus par pagānu tautu sapulcināšanu. “Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā... un teikšu tam, kas nebija Manas tautas... tu esi Mana tauta! - un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz.2:25)

Pāvils saka par pagāniem Efezā (2:12): “Reiz senajos laikos bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem... Izraēla draudze varēja tikt iztulkota kā “Izraēla brīvība.” Man patīk brīvība, ko Dievs dāvā jūdiem un pagāniem Mesijā. Tā nav visatļautība, kā jūs redzēsiet, bet īsta brīvība! Kad tu vairs nebūsi svešinieks attiecībā uz Izraēla derībām, tu zināsi patiesību, un patiesība atnesīs brīvību un draudzību ar ebreju Dievu.

Rute, pagāniete, sniedza pravietisku ainu par šo brīvību, kas dota arī pagāniem. Viņa sacīja savai jūdu vīramātei Naomijai: “...tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs” (Rutes 1:16). Vārda “Rute” nozīme ir “draugs.” Kad viņa iestājās jūdu tautas derībā, viņa kļuva par Izraēla Dieva draugu un jūdu ļaužu draugu. Viņa apprecēja jūdu Boazu, un viņu laulības savienība radīja mazmazdēlu vārdā Dāvids- kurš vēlāk kļuva par ķēniņu Dāvidu.

Pāvils izskaidro pagānu iepotēšanos jūdu derībā, pielietojot eļļas koka analoģiju. Eļļas koks ataino Izraēlu. Mēs to zinām, jo Pāvils, runājot par jūdu ļaudīm Vēstulē romiešiem 1:24, nosauca tos par “viņu pašu eļļas koku.” Jūdu ļaudis ir tā “dabiskie, kultivētiezari,” un “savvaļā augušie zari” ir pagāni. Pāvils saka, ka pagāni tiek iepotēti jūdu Eļļas kokā un nevis otrādi.

Vai tas nozīmē, ka pagānu kristietis fiziski kļūst par jūdu vai Izraēla tautas daļu (skat. 4.nodaļu)? Nē! Kaut gan abiem zariem tagad ir vienlīdzīgas derības, mums tomēr pieder unikāls aicinājums. Tāpat kā vīrs un sieva ir viens vesels un vienlīdzīgi attiecībā pret laulības derību, viņiem individuāli ir atšķirīgi aicinājumi. Bībele sniedz instrukcijas vīriem, kas būtiski atšķiras no instrukcijām sievām. Paskatīsimies uz kādiem apsolījumiem jūdu ļaudīm, kas ir daļa no viņu unikālā aicinājuma:

Dievs caur Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu apsola piešķirt jūdu ļaudīm Izraēla zemi mūžīgai lietošanai.

[Ābrahāmam] Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi par mūžīgu īpašumu... (1.Moz.17:8).

[Īzakam] Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis (1.Mozus 26:3).

[Jēkabam] ...un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam (1.Mozus 28:4).

Dievs arī apsola sodīt tautas saskaņā ar viņu parādīto attieksmi un izturēšanos pret Izraēlu un jūdu ļaudīm.

Es sapulcināšu vienuviet visas tautas... un sākšu ar viņām tur tiesāties Manas tautas un Manas mantojuma tiesas Israēla dēļ... (Joēla 3:2).

Līdzīgi Dievs apsola svētīt tos, kas svētīs jūdu ļaudis un nolādēt tos, kas viņus nolādēs.

Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis (1.Mozus 12:3).

Viņš arī apsola sapulcināt jūdu ļaudis no jauna Izraēla zemē.

...Tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! - jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem (Jeremijas 16:15).

Kamēr Bībele pasniedz daudzus apsolījumus jūdu ļaudīm, vislielākais Beigu laiku aicinājums tomēr pieder pagānu ticīgajiem. Viņi ir aicināti pievest jūdu ļaudis Jēzum. “...lai viņus mudinātu uz sacensību” (Rom.1:11b). Kad jūdi un pagāni kopīgi izveido Vienu jaunu cilvēku, tas uzšķils uguni Beigu laiku atmodai, kādu pasaule vēl nekad nav redzējusi.

Merriams Vebsters definē “savienošanos kopā” kā “saplūšanu vienā veselumā, lai kopīgi izveidotu vienu vienību,... kā no abām pusēm koordinētu kustību, kur divas puses tiecas uz vienību, lai izveidotos vienots skatu punkts uz visiem kopā saistītajiem aspektiem” (autora uzsvars). Pasaule nespēj skaidri saskatīt Jēzu, kamēr jūdi un pagāni kopīgi neizveido Vienu jaunu cilvēku. 5.Mozus 32:30 mums saka, kas notiks tad, kad būs pilnībā notikusi šī saplūšana: “Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi [jūds un pagāns]var likt bēgt desmittūkstošiem.”

Kas var notikt, kad senais oriģinālais jūdu svaidījums saplūdīs kopā ar kristiešu svaidījumu, ir saskatāms aprakstā par Tūkstošgades upi Ecehiēla 47:9: Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību...” Šī konverģence liks celties dziedinošajam svaidījumam no potītēm līdz pilnīgai iegrimšanai un piesātināšanos ar to (skat. Eceh.47:3-5). Šī kopā saplūšana un savienošanās būs redzama visiem. Tā izmainīs Draudzes izskatu uz mūžiem!

Dievs vēlas visu “novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas [Mesijas]” (Efez.1:10). Viņš mums saka, kā Viņš to panāks:

Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus [jūdus un pagānus] darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu... lai Sevī abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku... Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā (Efeziešiem 2:14-15,22).

Kādas sekas būs šai jūdu un pagānu sanākšanai kopā? Nekas mazāks kā visas pasaules pestīšana.

Jēzus apkopoja Dieva uzvarošo stratēģiju, kad izpauda savu vēlēšanos, lai “visi ir viens... lai pasaule ticētu...” (Jāņa 17:21). Es ticu, ka “visi” attiecas uz jūdiem un pagāniem- vienīgajām ļaužu grupām tajā laikā.

Tā pati godība, kas ir uz Jēzus, pāries uz Vienu jaunu cilvēku. Jēzus teica: “Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi [jūdi un pagāni] ir viens, tāpat kā Mēs esam viens...” (Jāņa 17:22). Dievs ir gatavs darīt kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu un mums nezināmu. Tā būs jūdu un pagānu savienošanās Jēzū, lai izveidotu Vienu jaunu cilvēku.

 

2

“MĒS NEESAM PAZUDUŠI”

TAS IR BRĪNUMS, ka jūdu ļaudis šodien joprojām pastāv. Pēc tūkstošiem gadu vajāšanām nevienam vairs nevajadzēja būt palikušam dzīvam. Bet Dievs paziņoja, ka, kamēr spīdēs saule un mēness un zvaigznes, vismaz viens jūds fiziskā veidā dzīvos uz zemes virsmas (skat.Jer.31:35-36).

Mēs zinām, ka Viņa Tūkstošgades valdīšanas laikā Jēzus un Viņa mācekļi valdīs pār divpadsmit Izraēla ciltīm (skat.Mat.19:28). Senatnes rabīni ticēja, ka pirms Mesijas atkalatnākšanas ir jānotiek trim lietām. Pirmā, Izraēlam ir jātiek atjaunotam kā nācijai, kas notika 1948.gadā. Otrā, Jeruzālemē ir jātiek atjaunotam Templim. Tas var notikt kuri katru brīdi. Un trešā, desmit izklīdinātajām ciltīm ir jātiek atkalatjaunotām un pievienotām Izraēlam (skat.Jer.31:7-1). Tas šķita neiespējami- līdz šai dienai.

Kinorežisors Simcha Jakobivici, tradicionālais jūds, Jesajas 11:11 lasīja par vietām, kur tika aizvestas tagad pazudušās ciltis. Viņš veica izpētes ekspedīciju, lai atrastu un dokumentāli pierādītu šo cilšu eksiestenci. Viņš ne tikai atrada tās precīzi tajās vietās, uz kurieni Dievs tās bija aizvedis, bet arī atklāja, ka tās ne mazākā mērā nav asimilējušās savā jaunajā dzīves vietā.

Piemēram, viņš atklāja Manases cilšu pēctečus dzīvojam Ziemeļaustrumindijā. Viņi ievēroja Sabatu, svētos festivālus un jūdu bauslību. 2000.gadā Izraēlas Iekšlietu ministrija izsniedza pilsonību pirmajam simtam šīs cilts locekļu.

Visas desmit “pazudušās” ciltis kaut kur atrodas. Viņi saka: “Nē, mēs neesam pazuduši!” Daudzas no šīm ciltīm praktizē kādas jūdaismas formas, bet visām ir tradīcijas un rituāli, ka pierāda viņu vēsturisko izcelsmi. Es piekrītu Dieva Vārdam- viņas nav pazudušas.

Mūžīgā mīlestības derība

Dievs mīl Izraēlu. Viņš noslēdza ar to mūžīgi mīlestības derību, ko nespēj atcelt nekas. Romiešiem 11:28-29 Pāvils saka:

Pēc evaņģēlija viņi [jūdu ļaudis] ir ienaidnieki jūsu dēļ [tā lai pagāni varētu tikt izglābti]; bet pēc izvēles - Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.

Dieva mīlestības derība, noslēgta ar jūdu ļaudīm, ir tālāk redzama Hozejas grāmatā. Dievs teica:

Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju... Bet... viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem. Es satvēru Efraima [Izraēla] rokas un vadīju viņu... Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm. Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus... kā Es tevi lai atstāju, Efraim... Es esmu... dedzīgs Savā žēlsirdībā... (Hoz.11:1-4,8).

Dievs raud par Izraēlu, sakot: “Atgriezieties, jūs atkritēji bērni... jo jūs esat Mans īpašums, un Es jūs atvedīšu Ciānā [Izraēlā]...”(Jer.3:14).

Ja jau Dievs atsakās pārkāpt savu noslēgto mīlestības derību saviem seno dienu jūdu ļaudim pat viņu nepaklausības dēļ, iedomājieties mīlestību, kas Viņam ir uz saviem Jaunās Derības ļaudīm. Dievs saka vecākajam brālim (simboliski pagānu ticīgajam) savā līdzībā par pazudušo dēlu: “Viss, kas pieder man, pieder arī tev” (Lūkas 15:31).

Jūdiem ieeja liegta

Viscaur vēsturē cilvēki kā Hamans Esteres grāmatā, ķēniņiene Izabella Spānijā un Ādolfs Hitlers Vācijā ir nolādējuši jūdus. Veselas tautas ir nostājušās pret jūdu ļaudīm. Tā tas ir pat šeit, Amerikā, “brīvības zemē.” Es atceros, kad kā mazs zēns redzēju plakātu pludmalē, kur bija rakstīts: “Melnajiem un jūdiem ieeja liegta!” (Attiecībā uz melnajiem tur gan bija pielietots cits vārds.).

Kāds ir šo lāstu rezultāts attiecībā uz jūdiem? Jūdu ļaudis kā tauta ir garīgi akli evaņģēlija vēstij. Velns ir iedzinis jūdus stūrī. Mums sirdīs ir rūgtums, sāpes un ienaids. Mūsu attieksme daudzos gadījumos ir neizprotama. Mēs vainojam savu Dievu par holokaustu. Mēs vainojam kristiešus par mūsu vajāšanām. Mēs esam ļoti sāpīgi iepazinuši antisemītisma traģisko vēsturi, kā tas pārņēma daudzus senos Draudzes tēvus. Pat jūdiem, kas mīl Dievu, šīs brūces ir dziļi apglabātas viņu apziņā.

Kā tad kristiešu ticīgie var aizsniegt jūdu ļaudis ar evaņģēliju? Viena no vislabākajām metodēm ir caur fiziskās dziedināšanas brīnumiem. Pāvils uzsvēra šo metodi 1.Korintiešiem 1:22, sakot: “Jūdi prasa zīmes...” Esmu lasījis lekcijas par pārdabiskām izpausmēm Berlīnē, Vācijā, Haifā, Izraēlā un daudzās bijušās Padomju Savienības vietās. Neatpestītie jūdi pildīja teātrus, un, kad viņi redzēja pārdabiskās zīmes, lieli viņu pulki nāca iepazīt Jēzu kā savu Mesiju.

Bet ir kāds daudz varenāks veids. Malahijas 4:5-6 saka, ka Elija sagatavos ceļu Mesijam. Gars, kas bija uz Eliju, nonāks pār Draudzi un ļaus tai staigāt šķīstā Dieva mīlestībā. Tad atkal celsies daudzi garīgie tēvi. Pagāniskajai kristietībai ir 2,000 gadu ilgs mantojums staigāšanā ar Jēzu. Mēs, jūdu ļaudis, bez jums esam nepilnīgi. Jūsu aicinājums ir atklāt debesu Tēva mīlestību iesākumā jūdam un tad visai pārējai pasaulei (skat.10.nodaļu). Tikai Dieva Tēva līdzjūtības izpausme spēj sadziedēt dziļās brūces jūdu sirdīs.

Nostājoties kopā ar jūdu ļaudīm

Jūdi ir visvairāk pēc mīlestības izlāpusī ļaužu grupa zemes virsū; viņi ir tikuši regulāri apspiesti, nosodīti, nesaprasti, vajāti, diskriminēti un slepkavoti. Mēs atrodamies derībā ar Dievu, bet vairums jūdu Viņu nemaz nepazīst. Rezultātā daudzi no maniem ļaudīm atrodas pretdievišķā stāvoklī un karojošās pozīcijās. Viņi atbalsta abortus, homoseksuāļu tiesības un Jaunā Laikmeta kustību, nostājas pret lūgšanām valsts skolās.

Tomēr pat mūsu stāvoklī, esot atdalītiem no Dieva grēka dēļ, Dieva svētības joprojām ir uz jūdu. “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums” (Rom.11:29).

Grāmatu autors Roberts Hedlers raksta: “Vienalga, vai tā ir mūzika, māksla, izklaides sfēra, ārstniecība, bizness vai zinātne, jūdiem ir ietekme uz mūsu dzīvēm un kultūru kā nevienai citai etniskajai grupai pasaulē. Tādi vārdi kā... Alberts Einšteins, Karla Sagāna, Īzaks Azimovs. Arturs Millers, Alans Grīnspans, Rodžers, Hammeršteins un Irvings ir tik pazīstami mūsu amerikāņu prātiem. Vairums no mums pat neiedomājas, ka visi šie slavenie amerikāņu brendi ir ar jūdu izcelsmi.” Savā grāmatā “Jūdu fenomens” Stīvens Špīlbergs piezīmē, ka 20% no profesoriem vadošajās Amerikas universitātēs ir jūdi, arī 25% no amerikāņu Nobela prēmijas laureātiem. Pāvils saka, ka “...ja jau viņu [jūdu ļaužu] apgrēcība ir pasaulei ieguvums...un viņu iztrūkums - ieguvums pagāniem, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits” (Rom.11:12).

Velna stratēģija ir pielietot kādu pazīstamu jūdu nostāšanos pret Dievu, lai izraisītu nominālo kristiešu pievienošanos neticīgo nometnei ar mērķi kopīgi ienīst visus jūdus. Pasaule un nominālie kristieši tāpat ienīdīs patiesos kristiešu ticīgos. Pirmkārt, viņi tos ienīdīs par nostāšanos kopā ar jūdu. Un tad viņi tos ienīdīs par nostāšanos kopā ar jūdu Mesiju. Tas iesākas ar dabisko un turpinās garīgajā jomā. Kristiešiem vajadzīgs ievērot brīdinājumu, ko Mordehajs sniedza Esterei:

Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā... (Esteres 4:13-14).

Nostāties kopā ar jūdiem nav populāra izvēle, bet, ja Dievs ir ar tevi, kas gan spēj nostāties pret tevi?” (skat.Rom.8:31) Dievs tev uzticas. Viņš aizrautīgi un pacietīgi gaida, lai šī pēdējā kristiešu paaudze nodemonstrētu Viņa vārdus, kas pateikti Jesajas 49:22-23:

Tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es pacelšu Savu roku pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām [pagāniem]! Tad tie atnesīs tavus dēlus [jūdu ļaudis] uz rokām un tavas meitas uz pleciem. Un ķēniņi būs tavu bērnu kopēji un viņu ķēnišķīgās laulātās draudzenes tavu bērnu zīdītājas; tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu atzīsi, ka Es, Tas Kungs...

Jūdu ļaudis pieņems Jēzu kā Mesiju, kad visi kristiešu ticīgie (ķēniņi un ķēniņienes Dieva valstībā) sāks rīkoties kā mācekļi (pakļaujoties Jēzus, tagadējā Ķēniņa, vadībai) un beigs līdzināties pasaulei. Pasaule tevi ienīdīs, bet debesīs esošo ļaužu gari tikai tāpēc vien, ka tu esi paklausījis Dieva pavēlēm, tevi laipni aicinās Mājās.

 

3

RABĪNISKĀ SAZVĒRESTĪBA

KĀDAM MANAM DRAUGAM, lielas harizmātiskas draudzes mācītājam, bija pārdabisks piedzīvojums, apmeklējot Lielo sinagogu Jeruzālemē. Kad viņš tur pielūdza Dievu, pie viņa atnāca Jēzus un teica: “Es vairāk jūtos kā mājās šajā ēkā nekā tavā baznīcā.”

Kaut gan daudzi pagānu ticīgie ilgojas pēc dziļākas staigāšanas ar Dievu, daudzi nespēj izšķirt, ka viņiem pietrūkst bībeliskais jūdu mantojums. Vai trūkstošais faktors kristīgajai izaugsmei būtu pievienot mūsu šodienas doktrīnām rabīnisko jūdaismu? Nē. Pasakot to skaidri, rabīniskais jūdaisms ir aizgājis tālu prom no bībeliskā jūdaisma. Baznīcas tradīcijas var būt noizolējušas kristiešus no viņu jūdu saknēm un neļauj piedzīvot pilnu ticības spēku un Dieva tuvumu (skat.12.nodaļu), bet rabīniskās tradīcijas ir atdalījušas jūdu ļaudis no viņu Mesijas.

Kamēr velns ir pievīlis Baznīcas līderus ar antisemītiskām filozofijām, viņš tāpat ir arī sagrozījis Sv.Rakstu autoritāti jūdaismā. Abas ticīgo ļaužu grupas ir iecementējušās savās patiesībās un noticējušas lieliem meliem- tu nevari būt jūds un ticēt Jēzum. Velna taktika šeit bija ļoti vienkārša. Piešķir rabīnam autoritāti virs Sv.Rakstiem, atdali Jēzu no jūdaisma un tad atšķel kristiešus no jūdiem. Tas apturēs neaprobežoto Dieva godības izliešanos, un atmoda Kristus Miesā tika apturēta.

Jūdaisms tiek pārkārtots

Tagad izpētīsim, kā rabīniskais jūdaisms ir centies izolēt Jēzu. Lielajā jūdu zelotu sacelšanā pret Romas varu (m.ē. 66-70.g.) miljons jūdu tika nogalināti un tika sagrauts Jeruzālemes templis. Pēc tam Yohanans ben Zakkaimēģināja rekonstruēt jūdaismu Yavnā gar Izraēlas piekrasti. Kāpēc tas bija nepieciešams? Jo Templis vairāk neeksistēja un viņi bija atstūmuši Dieva sūtīto Mesiju- upuri, kas bija dots vienreiz par visām reizēm. Tora (pirmās piecas Seno Rakstu, tagad Vecās Derības grāmatas) skaidri saka, ka bez asins izliešanas nevar būt grēku piedošanas (skat.3.Moz.17:11). Tā vietā lai pieņemtu patiesību, ka dzīvnieku upuri bija tikai pilnīgā Pashā Jēra- Mesijas- ēna, kurš paņems projām visu grēkus, ben Zakkajs un viņa sekotāji izgudroja jaunu reliģiju- rabīnisko jūdaismu,- kas nepieprasīja asins upuri. Sekojošais stāsts ilustrē dramatisko situāciju, kas radās pēc jūdaisma reformēšanas:

Kad Rabbans Yohanans ben Zakkai iznāca no Jeruzālemes, rabīns Jošua viņam sekoja un redzēja sagrauto Templi. “Bēdas mums!” rabīns Jošua sauca, “ka ir gājusi bojā vieta, kur tika atpirkti Izraēla tautas noziegumi!” “Mans dēls,” Rabbans Yohanans viņam atbildēja: “neskumsti; mums tagad ir cita derība, tikpat efektīga kā bijušā.” Un kas tā ir? Tie ir mīlestības un laipnības darbi, jo ir sacīts: “Jo Man patīk žēlastība un nevis upuris” (Hozejas 6:6). (Avot de Rabbi Nathan 4:18).

Dzīves beigas ben Zakkai apzinājās, ka viņa radītā doktrīna viņam nedeva pārliecību par dzīvi pēc nāves. Uz savas nāves gultas viņš teica: “Manā priekšā ir divi ceļi; viens ved uz paradīzi un otrs uz Gehennu [elli], un es nezinu, vai [Dievs] mani sūtīs uz Gehennu vai mani atzīs par derīgu paradīzei” (Tractate Berachot 28b). Pazīstams rabīns reiz teica: “Ja akls vada aklo, abi iekritīs bedrē” (skat.Mat.15:14).

Rabīns Akiba ben Joseph studēja Yohanana ben Zakkai rakstus Yavnā un turpināja attīstīt jūdaismu uz viņa liktajiem pamatiem. Viņš radīja Talmuda pamatus, kas ir rabīniskās varas deklarācija. Kaut gan Talmuds satur labus gudrības krājumus un dievbijības mācību, viens no lielākajiem tā autoru mērķiem bija atturēt jūdus no ticības Mesijam Jēzum. Tas sagrozīja daudzus no mesiāniskajām interpretācijām jūdu Rakstos. Skaidri zināms, ka, pirms Jēzus nāca uz zemes, jūdu ļaudis gaidīja Mesiju un interpretēja mesiāniskos parvietojumus pareizi, bez mazākajām novirzēm.

Šodien rabīni apgalvo, ka Talmuds vai Mutiskā (orālā) bauslība vai Likums ir nācis no Dieva tajā pašā laikā, kad Rakstītā bauslība tika dota Mozum Sinaja kalnā. Tā nav taisnība. Pat pirmajā gadsimtā jūdu līderi noliedza, ka rabīniskā bauslība ir nākusi no Sinaja kalna. Tā vietā viņi runāja par “mutiskām tradīcijām.” Jūdu svētie Raksti, ko satur Nāves jūras tīstokļi, arī jūdu vēsturnieks Jozefs (m.ē.93.g.) pat nepiemin kādu “mutisko bauslību.”

Rakstu interpretēšanas metode, ko pielietoja Akiba un viņa sekotāji, noliedza gramatikas un skaidras loģikas likumus. Grāmatu autors Dans Grūbers raksta: “Bieži rabīni nespēja sastādīt savas mācības tikai no Svētajiem Rakstiem. Tādos gadījumos viņi vienkārši anulēja Toras [pirmās piecas Vecās Derības grāmatas] prasības.” Viņi pasludināja rabīnisko autoritāti kā augstāku par Sv.Rakstu autoritāti. Talmuds saka: :”Mans dēls, attiecies pret Rakstu mācītāju vārdiem atbildīgāk nekā pret Toras vārdiem” (Tractate Erubin 21b). Akibas mērķis bija nogādāt jūdu ļaudis zem rabīnu valdīšanas varas.

Talmuds pat apgalvo, ka, ja balss no debesīm ir pretrunā ar rabīna vārdiem, rabīnam tomēr ir taisnība. Citiem vārdiem, nevienam nav atļauts nepieņemt rabīnu autoritāti, pat Dievam ne. Vai tad nav brīnums, ka pastāvēja pārdabiskā spēka trūkums kristietībā un rabīniskajā valdīšanā un ka jūdu ļaudis neko neuzzināja par Jēzu?

Jūdaisma sekta izveidoja šo jauno rabīnisko pārvaldes formu, bet ir vajadzīgs saprast, ka Jēzus pirmās atnākšanas laikā jūdaismā pastāvēja trīs sektas: farizeji, saduķeji un eseņi. Šīs trīs sektas nebija nonākušas vienprātībā attiecībā uz jūdaisma fundamentālajiem teoloģiskajiem pamatiem.

Šodien mums vispazīstamākie ir farizeju uzskati. Viņi ticēja, ka Dievam nav Trīsvienības daba un ka Dieva Vārds sastāv no Vecās Derības Rakstiem (Tanaha) un mutiskajām tradīcijām. Viņi ilgojās pēc Mesijas, kas nodibinās patiesu mieru un pasaules pārvaldīšanu. Farizeji ir mūsdienu rabīniskā jūdaisma tēvi.

Saduķeji kā saistošu atzina tikai pirmās piecas Vecās Derības grāmatas (Toru). Viņi noliedza mirušo augšāmcelšanos un eņģeļu eksistenci. Viņi vairāk fokusējās uz politiskajiem jautājumiem nevis reliģiskajiem.

Eseņi Jēzus zemišķās kalpošanas laikā bija skaitliski lielākā jūdu sekta. Vairums no pirmajiem jūdu sekotājiem Jēzum nāca tieši no šīs sektas. Kāpēc? Nāves jūras tīstokļi mums stāsta, ka eseņi ticēja Dieva Trīsvienības dabai. Viņi pieņēma visu Tenahu (Veco Derību) kā Dieva Vārdu, bet nepieņēma mutisko (cilvēku pielikto) likumu. Eseņi gaidīja Mesijas- Izpircēja atnākšanu. Mesiāniskais jūdu tautas rakstnieks Dr.Raimonds Roberts Fišers saka: “Tikai eseņi spēja skaidri izprast Mašiaha [Mesijas, Tā Svaidītā] absolūto dievišķību, upurēšanas mērķi, Dāvida dzimtas koku un eshatoloģiskās laika zīmes.” Iepazīstot eseņus, mēs redzam, ka Jēzus- Mesija bija viņu cerības īstenošanās un nevis kādas jaunas pagānu reliģijas dibinātājs.”

Kas ir Mesija?

Mūslaiku rabīni ir pazaudējuši no acu skata divus no viszīmīgākajiem notikumiem, kas ir notikuši pie jūdu tautas pēdējos 2000 gados. Mesiāniskais jūdu rakstnieks Rons Kantors ievēro, ka daudzi rabīni neatbalstīja Izraēlas valsts nodibināšanu un mūsdienu jūdu tautas izveidošanos. “Daudzi no Jeruzālemes rabīniem faktiski bija aliansē ar arābiem, lai tas nenotiktu. Viņi ticēja, ka tikai un vienīgi Mesija spēj nodibināt jūdu valsti.” Viņi arī pretojās Eliēzera Ben Yehuda plāniem vēlīnajos 1800os gados atjaunot ivritu kā jūdu tautas nacionālo valodu. Kantons saka: “Rabīniem bija pārliecība, ka abas lietas- jūdu valsts nodibināšana un ebreju valoda- ir viltus praviešu sapnis, tomēr viņi kļūdījās. Tas bija tāpēc, ka viņi bija pazaudējuši skatu attiecībā uz vissvarīgāko un visjūtīgāko jūdaisma tematu- Mesijas atnākšanas atzīšanu!”

Vai Jesajas 53 runā par Jēzu?

Kaut gan Jesajas 53 ietilpst akceptētajos jūdu rakstos (Tenahā), to nelasa parastajos ikdienas sinagogas lasījumos. Jesaja pierakstīja šo pravietojumu septiņus gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas. Tikai tāpēc, ka šī Rakstu daļa netiek lasīta sinagogās, jūdu ļaudis nepamana visprecīzāko Jēzus aprakstu, kā tas tiek atspoguļots jūdu Rakstos:

Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, Kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām. Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam (Jes.53:1-6).

Kad es citēju šo Rakstu vietu rabīniem, kādi no viņiem saka, ka viņi nav pietiekami svēti un aizbildinās, ka ir jālasa, kas par to ir sakāms aizgājušo dienu rabīniem. Bet viņi šajās studijās neaiziet pārāk tālu. Viņi meklē padomu pie rabīniem, kas nāca pēc Jēzus- pie tiem, kas sagrozīja Mesiāniskos rakstus. Rabīni pirms Jēzus laika bija bez aizspriedumiem un redzēja šīs Rakstu vietas mesiānisko nozīmīgumu. Kādi citi centās šo Rakstu vietu interpretēt, it kā pravietis runātu vairāk par Izraēlu nekā Jēzu. Tomēr Jesajas 53:8-9 saka, ka Viņam, kas nomirs par pasaules grēkiem, pašam grēku nebūs. Tas nu gan nevarēja būt Izraēls. Rakstos ir neskaitāmas citas vietas, kur pravieši norāda uz Izraēla grēkiem. Faktiski neviena tauta nav bez grēka Dieva priekšā. Kad mans paša ortodoksālais jūdu ticības tēvs lasīja Jesajas 53, viņš tūlīt pat saprata, ka pravietis ir aprakstījis Jēzu- neskatoties uz to, ka viņam visu mūžu bija mācīts, ka Jēzus nav jūdu Mesija.

Padomā par sevi

Dievs visu ir pietiekoši skaidri pateicis, lai mēs tagad spētu izšķirt Mesiju, sniegdams mums pāri par 300 norāžu, ko aprakstīja Izraēla pravieši. Papildus augstāk citētajiem pantiem no Jesajas 53 jūdu Rakstos ir vēl daži citi pravietojumi par Mesiju. Lūdzu izdaliet laiku, lai tos izlasītu un iegūtu pats savu sastapšanos ar Dievu caur Rakstiem.

Jeremija paredzēja jaunu derību, kas aizslaucīs projām grēkus un ļaus mums to arī zināt (iegūstot tuvību ar Dievu). “Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu... jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer.31:31,34)

Jūdu Raksti mums saka, ka Mesija piedzims Betlēmē.

Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos (Mihas 5:1).

Viņš nāks no Dāvida dzimtas. “Redzi, nāks dienas,” tā saka Tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi... Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība” (Jer.23:5-6).

Viņam sekos arī pagāni. “Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības” (Jes.11:10).

Viņš nomirs, pirms otrais Templis tiks sagrauts. “...tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu [Jeruzālemi] un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks...” (Dan.9:26).

Viņš tiks uzmodināts no mirušajiem. “...jo Tu Manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību” (Ps.16:10).

Templis tika sagrauts m.ē.70.g., tātad Mesijam bija jānāk, jāmirst un jātiek uzmodinātam dzīvībā pirms šī laika! Tas vis notika saskaņā ar Rakstiem. Vai tu pazīsti kādu citu personu, kas ir nācis no ķēniņa Dāvida dzimtas, kas ir dzimis Betlēmē, kam sekoja pagāni, kas tika upurēts par mūsu grēkiem pirms otrā Tempļa sagraušanas un kas ir ticis augšāmcelts no mirušajiem?

Tā kā Dievs ir nodrošinājis mūsu asiņu izpirkšanu par mūsu grēkiem caur Mesiju Jēzu, mums tagad ir jānožēlo grēkus (mums jāatzīst, ka esam grēkojuši, un jānovēršas no visas netaisnības ticībā uz Rakstos atklāto Jēzu) un jālūdz pēc piedošanas Jēzus vārdā. Katra individuāla cilvēka lūgšanai ir jātiek izteiktai skaļā balsī:

Mesija Jēzu, es tagad atzīstu, ka esmu grēkojis. Es ticu, ka Tu esi nodrošinājis manu asiņu atpirkšanu caur savu upuri. Ar Tavu palīdzību es novēršos no saviem grēkiem, tos izsūdzot un lūdzot pēc Tavas žēlastības. Es pieņemu Tevi kā savu Mesiju un dzīves Kungu. Paldies Tev, ka Tu piešķir man shalom ar Dievu.

 

4

KAS IR IZRAĒLS?

MANS DRAUGS Dereks Prinss rakstīja: “Gandrīz neaptverama neizpratne, nezināšana un lietu sagrozīšana ir pastāvējusi Baznīcā daudzus gadsimtus attiecībā uz Izraēla identitāti. Tas man liekas visai neparasti, jo Bībeles apgalvojumi attiecībā uz Izraēlu ir tik skaidri redzami. Un tomēr milzums kristiešu prātu šķietas aptumšoti attiecībā uz vārda ‘Izraēls’ pielietojumu.” Dr.Prinss arī teica, ka katrs kristietis, kuram nav mīlestības uz jūdu un Izraēlu, ir “pildīts ar rūgtumu” un “ir nepilnīgs pēc būtības.”

Tātad kas tad ir Izraēls? Vai jūdi pārkāpa savas pirmtiesības attiecībā pret kristiešiem tāpat kā Ēzavs darīja pie Jēkaba? Vai kristīgā Baznīca ir nostājusies jūdu vietā saskaņā ar Dieva acu skatu? Diez vai. Šī kļūdainā teoloģija, ko pazīst kā Aizvietošanas teoloģiju, daudzus padara aklus šai patiesībai.

Kas ir Aizvietošanas teoloģija?

Ticības pamats Aizvietošanas teoloģijai ir apgalvojums, ka Draudze tagad ir ieņēmusi Izraēla vietu un jūdu ļaudis Dieva nospraustajā plānā pie cilvēces. Šī teoloģija apgalvo, ka visi jūdiem un Izraēlam izteiktie apsolījumi tagad pieder Draudzei. Citiem vārdiem, Draudze tagad saņem visas tās svētības, kas oriģināli piederēja jūdiem.

1948.gadā daudzi no tiem, kas ticēja Aizvietošanas teoloģijai, piedzīvoja sirdsstāvokļa izmaiņas, jo tika atjaunota Izraēla valsts. Tad daudzi saprata, ka Dieva apsolījumi attiecībā uz savu tautu ir burtiski saprotami un ir garīgi. Viņš nekad nav atkāpies no saviem apsolījumiem fiziskajai Izraēla tautai. Pāvils to izsaka šādi: “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums” (Rom.11:29). Pravietis Jeremija raksta: “Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no Sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs” (Jer.31:37). Ja tu vari uzticēties Dievam saistībā ar Viņa apsolījumiem jūdu ļaudīm, tad tu vari uzticēties Viņam saistībā ar Viņa apsolījumiem attiecībā uz Draudzi!

Kāpēc Draudze nevar būt “Jaunais Izraēls” pēc būtības?

Nopietna Romiešiem 9-11 lasīšana atbildēs uz šo jautājumu. Piemēram, Romiešiem 11:28 runā pa Izraēlu. Kādi saka, ka tas tagad apzīmē Draudzi un ka Draudze tagad ir ieņēmusi Izraēla vietu. Ieliksim vārdu “Draudze” Izraēla vietā un vērosim, kā šī Rakstu vieta skanēs tagad.

“Pēc evaņģēlija viņi [Draudze] ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles [viņi- Draudze] - Dieva mīļoti tēvu dēļ” (Rom.11:28). Draudze nav Dieva ienaidnieks! Draudze nav Dieva mīļotie saskaņā ar tēviem- Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam- sniegtajiem apsolījumiem. Jūdu ļaudis ir Dieva mīļotie tieši pateicoties jūdu tēviem sniegtajiem apsolījumiem. Acīmredzot Draudze nav tagad ieņēmusi Izraēla vietu Dieva plānos.

Pievērsīsimies mūsdienu skaidrojumam, kas atrodams The Message, lai iegūtu skaidrāku Vēstules romiešiem 11:28-29 izprašanu:

No jūsu skatu punkta raugoties, kad jūs dzirdat un satverat Labo Vēsti no The Message, izskatās, it kā jūdi būtu kļuvuši par Dieva ienaidniekiem. Bet skatoties uz to no plašāka- Dieva visaptverošo plānu un perspektīves- mēroga viņi ir un paliek Dieva vissenākie draugi. Dieva dāvanas un Dieva aicinājums ir paša Dieva garantēts- tas nekad netiks atcelts un izmainīts.

Dieva mērķis no paša iesākuma bija aizsniegt Viņa mīļotos- jūdus- un tikai tad pagānus. Jūdu ļaudis ir mūžīgi iemīlēti tiem sniegto Dieva apsolījumu dēļ, kas tika izteikti jūdu sentēviem.

Vai termini “jūds” vai “Izraēls” Rakstos dažreiz arī attiecas uz Draudzi? Termini “jūds” vai “jūdi” Jaunajā Derībā ir minēti pāri par 190 reizes. Tie vienmēr tiek lietoti, lai apzīmētu jūdu ļaudis. Tie nekad neattiecas uz pagānu kristiešiem. 77 atsauces uz Izraēlu vienmēr attiecas uz Izraēla zemi vai jūdu ļaudīm.

Bet kā ar Galatiešiem 3:28: “...tur nav ne jūda, ne grieķa?” Vai tad tas nenozīmē, ka jūdu tautai vairāk nav īpašas sūtības un aicinājums? Jums jāturpina lasīt. Šis pants turpinās un saka: “tur nav ne vīrieša, ne sievietes.” Pāvils saka, ka Ješuā mēs visi esam jauns radījums, Mesijas miesa. Bet kamēr pastāvēs šī pasaule tās dabiskajā izpratnē, uz tās būs vīrieši un sievietes, jūdi un pagāni. Kaut gan mēs kļūstam par jaunu radījumu Mesijā, mēs joprojām turpinām pārstāvēt savu dzimumu un savu etnisko identitāti. Tāpēc Jēkabs varēja adresēt savu vēstuli 12 ciltīm (Izraēla ciltīm). Viņš joprojām redzēja jūdu ticīgos kā izraēliešus. Romiešiem 9:4 Pāvils pat nosauc par “izraēliešiem” tos jūdus, kas atgrūda Mesiju. Pāvils attiecas pret sevi kā jūdu pēc tam, kad ir kļuvis par ticīgu (skat.Ap.d.21:39). Kaut gan mēs visi esam vienlīdzīgi, Bībelē ir atšķirīgi aicinājumi un uzdevumi vīriešiem un sievietēm, kā arī jūdiem un pagāniem.

Kamēr Aizvietošanas teoloģija ir pietiekoši skaidri izšķirama, pastāv arī daudzas mazāk pamanāmas hibrīdās mācības formas un versijas, ko ir daudz grūtāk izskaidrot un izgaismot.

Kas ir divu derību teoloģija?

Vienu no tām sauc par divu derību teoloģiju. Daudzi, kas mīl jūdus, nespēj pieņemt, ka visi tie jūdu ļaudis, kas netic Jēzum, būs mūžīgi atdalīti no Dieva. Viņi uzskata, ka jūdiem pieder derība ar Dievu, kas pārsniedz nepieciešamību ticēt Jēzum. Tā tas nav. Mozus derība pieprasa dzīvnieku upurus, kas jāpienes Templī grēku piedošanai (Skat.3.Mozus 1:5; 17:1). Tā kā tagad nav Tempļa, tad arī nevar notikt asins izliešana grēku izpirkšanai. Ebrejiem 9:22 saka: “...bez asins izliešanas nav [grēku] piedošanas.” Jēzus nomira- vienreiz un reizi par visām reizēm- un augšāmcēlās dzīvībā. Viņš ir pārsedzis dzīvnieku upurēšanu, samaksājot galējo izpirkuma cenu, izlejot savas pasa [Dieva] asinis. Tāpēc Viņš ir vienīgais ceļš pestīšanas nodrošināšanai (skat. Jāņa 14:6).

Kopš dzīvnieku upuri pazaudējuši savu vērtību, vai tad Dievs nepieņems laba tradicionālā jūda grēku nožēlu vienu pašu? Nē. Apustuļu d.4:12 saka par ticību Jēzum, ka “nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”

Romiešiem 11:26 Pāvils saka, ka “viss Israēls tik(s) glābts.” Tad kāda jēga ir liecināt jūdu ļaudīm? Jo daudzi jūdu ļaudis nomirs neiepazinuši Dievu, pirms viņu Ķēniņa nonākšanas no debesīm. Tikai tie, kas Izraēlā būs dzīvi tajā stundā, tiks izglābti un atbrīvoti. Pārējiem ir jādzird evaņģēlija vēsts.

Kas ir divu namu teoloģija?

Par daudz smalkāku Aizvietošanas teoloģijas versiju tiek saukta divu namu teoloģija. Tā balstās uz ticības uzskatiem, ka desmit ziemeļu Izraēla ciltis ir gājušas zudumā tautu vidū. Proponenti tic, ka katrs pagānu kristietis, kas seko Torai (pirmajām piecām Vecās Derības grāmatām) ir daļa no šīm pazudušajām ciltīm. Viņi pat nosauc sevi par “Izraēlu” vai “Efraimu.” Ejot tālāk, viņi apgalvo, ka katrs cilvēks, kas sevi identificē ar jūdu, šodien ir reāli no Jūdas cilts (vienas no dienvidu ciltīm).

Tomēr tas fakts, ka pagānu kristiešiem ir vēlēšanās dzīvot pēc Toras, vēl nepadara viņus par fiziskiem jūdiem. Daudziem kristiešiem ir jūdu asinis viņu senčos. Bet tas tāpat tos automātiski nepadara par jūdiem. Man pirms piecām paaudzēm ir bijuši senči no Īrijas. Bet tas mani nepadara par īru. Ejot šajā jautājumā tālāk, “pazudušās ciltis” nav pazudušas (Skat.2.nodaļu). Pētnieki ir identificējuši kā dzīvus un reālus visus 12 Izraēla cilšu pārstāvjus.

Divu namu teoloģija ir balstīta vairāk uz alegorisku nekā burtisku Sv.Rakstu interpretāciju. Mums nav tiesības “garīgot” Dieva Vārdu, ja mūsu interpretācija atrodas pretrunā ar tā burtisko nozīmi.

Iesāksim ar vienkāršām definīcijām. Vārds “ebrejs” pirmo reizi tika pielietots, lai idfentificētu Ābrama (Ābrahāma) ģimeni (skat.1.Moz.14:13). Tas bija Ābrahāma mazdēls Jēkabs, kas pirmo reizi tika nosaukts par Izraēlu pēc tam, kad viņš cīnījās ar Dievu (skat.1.Moz.32:28). Vēlāk Izraēla tauta tika sašķelta divās daļās: dienvidu Jūdas un Benjamīna ciltīs un desmit ziemeļu ciltīs. Jūds burtiski ir fiziskais Jūdas cilts pēctecis. Izraēlietis ir fiziskais desmit ziemeļu cilšu pēctecis. Tomēr Ecehiēla 37:16 Dievs kā jūdu, tā arī Efaimu (desmit ziemeļu ciltis) nosauc par “Izraēlu.”

Šodien termins “jūds” tiek pielietots, lai identificētu visus tos, kas ir fiziskā Ābrahāma sēkla, izgājusi caur viņa dēlu Īzaku. Pāvils, kas bija no Benjamīna cilts, sevi nosauca par jūdu, izraēlieti un ebreju (skat.Ap.d.21:39; Rom.11:1; Filip.3:5), pierādot, ka visišie trīs termini tiek lietoti kā analogi, kā savstarpēji aizvietojami. Kāpēc gan viņš sevi nosauca par izraēlieti, ja jau Izraēls ir pazaudēts pagānu tautu vidū? Jēkabs arī zināja, ka viņi eksitē un ka viņi nav pilnībā asimilējušies pasaules tautu vidū. Viņš Jēkaba 1:1 raksta, sūtot sveicienu “divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.”

Termins “jūds” un “Izraēls” tiek lietoti neizmaināmi cauri visai Jaunajai Derībai. Kaut gan Izraēla ziemeļu valsts tika sagrauta 749.g.p.m.ē, visu 12 cilšu pārstāvji turpināja dzīvot Izraēla zemē, un visas 12 ciltis tika nosauktas par Izraēlu.

Divu namu teoloģijas sekotāji mīl jūdu ļaudis, bet viņi aizved garīgo patiesību par jūdu un pagānu, kas kļūst par Vienu jaunu cilvēku, pārāk tālu. Viņi cenšas fiziski pārtapt par Izraēlu, būdami domās, it kā tas tiem dos kādu īpašu vietu Dieva valstībā. Bet viņi kļūdās. Īpaša vieta Valstībā būs visiem Dieva bērniem.

Liela pretruna

Kad kristietis tagad skatās uz jūdu, viņš domā: “Es neredzu tevī neko no kristieša.”

Un kad jūds skatās uz kristieti, viņš domā: “Es neredzu tevī nekā no jūda.”

Tad ainā ierodas rabīns un saka: “Tu nevari būt jūds un ticēt Jēzum.” Daudzi kristieši jūtas līdzīgi.

Kā gan jūdu Mesija, par ko pravietoja jūdu pravieši jūdu Rakstos un kas nāca “tikai” pie jūdu ļaudīm (Mat.15:24), pēkšņi kļuva tik pagānisks? Jēzus pirmie sekotāji taču bija jūdi. Vienīgā Bībele, kas tobrīd viņiem bija, bija jūdu Svētie Raksti. Pirmā Draudze sekoja bībeliskajiem festivāliem, pielūdza tradicionālajās sinagogās un bija sekta jūdaismā, kas ticēja, ka Jēzus ir jūdu Mesija.

Jeruzālemes pilsētas padomes sēdē (Apustuļu d. 15:6-21) radās nopietnas diskusijas, vai pagāniem ir jākļūst par jūdiem, lai tiktu izglābti. Viņiem tas nebija jādara. Šodien radies liels jautājums, vai jūdiem ir jākļūst par pagāniem, lai tiktu izglābti. Viņiem tas nav jādara.

Iesākumā jūds

Pašā iesākumā Pirmatnējā draudze, kas visa sastāvēja no jūdiem, aizsniedza tikai jūdus. Es to nosaucu par Evaņģelizācijas likumu un to daudz detalizētāk aplūkošu 10.nodaļā. Dievs pirmais iesāka šo secību, dodoties pie pirmā jūda Ābrahama, lai aizsniegtu visas jūdu ģimenes uz zemes (skat.1.Moz.12:3). Jēzus instruēja savus pirmos sekotājus doties “...labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm” (Mat.10:5-6). Pāvils teica Vēstulē romiešiem 1:16, ka evaņģēlijs ir dots “iesākumā jūdam.” Kaut gan Pāvils bija pagānu apustulis, viņš vienmēr iesākumā devās pie jūdiem. Bet kad Pirmatnējā draudze izpletās tik tālu, ka iesniedzās nejūdu pasaulē, tā sāka uzņemt sevī pagānisko kultūru. Acīmredzams, ka pēc kāda laika ticīgo pagānu skaits pārsniedza jūdu ticīgo skaitu. Tieši tad Draudzes jūdaiskās saknes tika atcirstas.

Paziņojums velnam

Jūdu ļaužu pievienošana Mesijas miesai ir vispasaules atmodas atslēga. Jeruzālemes padomes sapulcē Apustuļu d.15 Jēkabs citēja pravieti Amosu: “...Es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo mājokli... lai pārējie cilvēki meklē To Kungu un visas tautas, pār kurām Mans Vārds ir piesaukts...” (Ap.d.15:16-17). Vārds “mājoklis” var tikt izprasts kā “nams” vai “ģimene.” Ko Amoss īsti šeit saka? Kad Dāvida ģimene (jūdu ļaudis) tiks atkal uzcelti (atpakaļ iepotēti savā pašu Eļļas kokā), nāks varena atmoda pagānu tautu vidū. Un tā nebūs tikai kārtējā kādas denominācijas atmoda. Amoss salīdzināja to ar zemi, kas ražo labību tik ātros tempos, ka “vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība” (Amosa 9:13). Nekad vēsturē nav bijis tāds laiks kā šis. Dvēseļu raža būs tik liela, ka vietējo draudžu telpas nespēs uzņemt visus tos, kas vēlēsies tajās iekļūt.

Tagad tu vari saprast Dieva sirdi attiecībā uz šo vēsturisko brīdi. Tagad tu vari skaidrāk redzēt, kāpēc tik daudzus pagānu kristiešus sāk interesēt viņu ticības jūdaiskās saknes. Dieva Gars izsaka šo atklāsmi visai Draudzei visā pasaulē. Kad jūds tiks izglābts, tas ne tikai atvērs pārdabiskā durvis tikt izglābta milzīgam pagānu pulkam, bet arī paziņos velnam, ka Jēzus atgriešanās ir tuvu (skat.Mat.23:39).

Lai jūdu ļaudis iekārotu to, kas mums (Draudzei) jau pieder, mums ir jāatjauno trīs pamatlietas, kas attiecas uz Draudzes dzīvi. Pirmā ir patiess ticības ceļš ar Dievu. Visas kalpošanas un sapulces izriet tieši no šīs tuvības un nevis no tradīcijām. Otra atslēga ir, ka visi ticīgie, pat tie ar vismazāko ticības daudzumu, darbosies pārdabiskajā mīlestībā un brīnumdarošajā Dieva spēkā. Un trešā pamatatslēga ir priekpilna bībelisko svētku svinēšanas atjaunošana. Ādams baudīja šķīstu sadraudzību ar Dievu, pirms grēks atnesa atšķiršanos un nāvi. Jēzus, Otrais Ādams, nāca atjaunot to, kas bija pazaudēts. Dievs vēlas to pašu tuvību ar mums, kas Viņam bija ar Ādamu pirms grēkā krišanas. Viņš pat ir iestādījis noteiktus satikšanās laikus, lai sastaptos ar mums.

Manas satikšanās

Dievs teica 3.Mozus 23:2: “...šie ir Tā Kunga svētki, kuros jūs tiksit sasaukti un kurus jums būs nosaukt par svētām sapulcēm; šie ir Mani svētki.” Ebreju valodā vārdu kopa, ko tulko kā “svētku sapulces” vai “svētki,” nozīmē “satikšanās laiks,” un vārdu kopa, kas tiek tulkota kā “svētās sapulces,” nozīmē “atdusu.” Šīs satikšanās (svētki, svētās sapulces) ar Dievu nav tikai jūdu satikšanās laiks, tas nav tikai bībeliskais satikšanās laiks, bet Dievs tos nosauc arī par “Maniem satikšanās laikiem,” “Maniem svētkiem”!

Ir septiņi īpašie satikšanās laiki, kad Dievs apsola tikties ar mums. Pirmie četri bija Viņa Pirmās atnākšanas un Svētā Gara izliešanās priekšvēstneši. Es ticu, ka nākošie divi ir Viņa Otrās atnākšanas pieminēšanas svētki. Un septītie, Būdiņu svētki, ir Tūkstošgadu Jēzus valdīšanas uz zemes svētki. Ja tev būtu dota iespēja apmeklēt Sataisīšanās dienu (svēto sapulci) Viņa Pirmajai atnākšanai, pirms tā notika, tu nekad to nebūtu nepamanījis. Tas pats ir šodien. Svētku svinēšana tev palīdzēs sagatavoties Viņa Otrajai atnākšanai.

Jāņa evaņģēlija 660 no 879 pantiem tieši attiecas uz notikumiem, kas saistīti ar svētkiem. Kā gan tu vari saprast evaņģēlijus, kamēr tu neizproti svētkus? Protams, tev nav jāļaujas reliģiskam garam tevi pakļaut kādam jūgam attiecībā uz šiem svētkiem. To svinēšana nekādā ziņā neattiecas uz dievišķo taisnību vai pestīšanu, bet gan svētībām. Jesajas 58:13-14 saka, ka tiem, kas ievēro Sabatu, tiek apsolīts kļūt tik svētītiem, ka viņi “brauks pa zemes kalnu virsotnēm.” Svētku svinēšanai nav “jānotiek par katru cenu,” bet tos ir jāgrib svinēt.

Dievs mums paziņo, ka, kad mēs svētīsim jūdu ļaudis, arī mēs tiksim svētīti (skat.1.Moz.12:3). Vai ir kāds labāks veids to darīt kā ieaicināt jūdu ļaudis uz svinībām, kur Dievs caur Rakstiem apsola, ka mūs tur sastaps? Mūsu vidū var tikt izlieta Dieva godība tāpēc, ka mums ir tuvība ar Viņu, līdzko mēs esam pilnībā pakļāvušies Viņa Garam. Katru gadu mūsu svēto festivālu svinības būs atšķirīgas. Mums jānoliek malā savus uzskatus, lai tagad pilnībā pakļautos Viņa uzskatiem (Skat.9.nodaļu, kā iegūt jaunas idejas, kā svinēt šos bībeliskos svētkus).

Sagatavojiet ceļu

Pāvils rakstīja: “Jūdi prasa zīmes [brīnumus]...” (1.Kor.1:22). Kad mēs ieiesim šajās paša Dieva nozīmētajās svinībās ar Svētā Gara doto atklāsmi un godību, notiks brīnumi, izprovocējot jūdos mītošo greizsirdību uz citām tautām. Tad Jēzus lūgšana Jāņa 15:21-22 beidzot tiks atbildēta. Viņš lūdza, lai jūdi un pagāni būtu vienoti Viņā. Tad jūdi tiks iepotēti atpakaļ pie sava pašu Eļļas koka. Jēzus saka, ka tieši šī jūdu un pagānu kombinācija liks pasaulei beidzot sākt ticēt.

Jēzus neatgriezīsies pēc sašķeltas, nespēcīgas un nesataisījušās Līgavas. Kad Mesijas miesa tiks atjaunota tās pirmatnējā izskatā, mēs darīsim tos pašus darbus ko Jēzus un vēl lielākus par tiem (Jāņa 14:12). Lielāki darbi var nākt tikai tad, kad jūdi un pāgani savienojas kopā un izveido Vienu jaunu cilvēku. Šī pārdabiskā jūdu un pagānu ticīgo vienība sagatavos ceļu Tam Kungam. Kad kārtība tiek pareizi nostādīta, nonāk godība.

 

5.

KAD KĀRTĪBA TIEK PAREIZI NOSTĀDĪTA...

ES ESMU JŪDS. Kaut gan es augot apmeklēju tradicionālo sinagogu, man nekad nenāca atklāsme, ka es varu personīgi iepazīt Dievu. Stāsti par Mozu, Noasu un Ābrahāmu piederēja kādai citai sfērai. Dievs man šķita esam miljoniem jūdžu lielā attālumā;- tas viss neattiecās uz manu dzīvi. Pat visvairāk nodevušies vecākie vīri sinagogā bija vairāk ieinteresēti rituālo lūgšanu skaitīšanā un sarunās ar saviem draugiem nekā iegūt tuvas attiecības ar Dievu.

Šodien vairums jūdu ir vairāk sekulāri nekā reliģiozi. Kad es biju jauns, jūdi vismaz devās uz sinagogām lielajos svētkos kā Rosh Hashanah (Jūdu jaunais gads) un Yom Kippur (Grēku nožēlas un Lielā salīdzināšanās diena). Tagad vairums manas tautas ļaužu sapulces vispār neapmeklē.

Kad es satikos ar Jēzu 30 gadu vecumā, izmainījās visa mana iekšējās pasaules uzbūve. Es ne tikai pazinu Dievu kā reālu, bet tagad pazinu Viņu personīgi. Mans lielākais pārteigums bija atklāt, ka kristieši pa lielākai daļai rīkojas kā vairums jūdu. Viņi kaut ko zina par Dievu. Viņi tic Viņam. Viņi domā, ka visticamāk dosies uz debesīm. Tomēr pa lielākajai daļai viņiem ir lielāka tuvība ar savām denominācijām, ceremonijām un kalpošanām nekā ar Dievu. Kādi citi apmeklē baznīcu tikai sociālas vajadzības un sadraudzības dēļ. Šajās svētdienās, Lieldienās un Ziemassvētkos kristieši pielieto Dievu atbilstoši savām vajadzībām pēc dievapziņas. Viņi pielieto Jēzu vairāk kā savu Kalpu nekā savu Kungu. Viņi pakļaujas Viņam svētdienas rītos- tikai ne savās dzīvēs.

Daudzas baznīcas mūsdienās ir pārvērtušās par neko vairāk kā reliģisko priekšmetu noliktavām, par muzejiem, ko apmeklē cilvēki, kas ir elles saistīti. Baznīcas locekļiem tiek likts justies tā, it kā viņi būtu Dievam pieņemami- bez atbilstošas grēku nožēlas un tam sekojošas grēku piedošanas. Viņi baznīcā gājēji, vērotāji no malas, kas nekad neīsteno savu mantojuma tiesu Dievā. Traģiski, ka daudziem pat nav personīgu attiecību ar Jēzu.

Gadiem ejot, es sāku redzēt, ka pat kādas no vislabākajām baznīcām sastāv tikai no reliģiskām tradīcijām bez Dzīvā Dieva. Liekas, ka mācītāji ir visvairāk norūpējušies par ziedojumiem, ziņojumiem, dievkalpojuma gaitu un savlaicīgu tā pabeigšanu nekā pakļauties tiešai Svētā Gara vadībai.

Jo vairāk es kļuvu izsalcis pēc lielākas tuvības ar Dievu, jo kritiskāks, jo neapmierinātāks kļuvu. Tad Dievs mani aicināja izstudēt agrīnās Draudzes vēsturi. No manām acīm nokrita tradīciju zvīņas. Es sāku saskatīt Rakstus pilnīgi jaunā gaismā. Tagad es sapratu, kāpēc ir tik maz brīnumu pat ticīgās, Gara pildītās draudzēs. Tagad es zinu, kāpēc tikai daži no ticīgajiem īsteno savu mantojuma tiesu Dievā. Tagad es zinu, kāpēc šī pašregulējošā sistēma gādā, lai dievkalpojumi būtu viena cilvēka (vecākā mācītāja vai pristera), nevis Dieva kontrolēti. Tagad es zinu, kāpēc ir tik maz līdzjūtības, tik maz degsmes pēc cilvēku dvēselēm un nabago aprūpi. Tagad es zinu, kāpēc sekulārās sabiedrības grēki dominē Draudzē. Tagad es zinu, ka mēs caur savu vienaldzību, kompromisiem, tradīcijām un bailēm no cilvēkiem esam apbēdinājuši dzīvo Svēto Garu. Tagad es zinu, kāpēc godība, ko piedzīvoja Mozus, bija daudz lielāka nekā mūsu vislabākajās draudzēs šodien.

Dievs ir visu laiku pacietīgi gaidījis un gaida pēc ticīgo paaudzes rašanās, kas sekos Viņa klātbūtnes mākonim tāpat kā izraēlieši sekoja mākonim tuksnesī. Mākonis taču visu laiku pārvietojas. Vai tu sekosi godības mākoņa ceļam, vai arī paliksi neizkustināms kā kāds prauls savos vecajos ceļos? Tikai daži no vecajiem ticīgajiem ieies šajā Jaunajā zemē. Pārējie to tikai ievēros no tālienes. Kas attiecas uz mani, esmu izsalcis pēc kaut kā vairāk. Un kā ir ar tevi?

Tāpat kā Dievam bija specifisks plāns, kā izraēliešiem iekļūt Apsolītajā zemē, Viņš arī tos apmācīja, kā iekļūt Viņa godībā. Dievs teica Mozum: “...redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (Ebr.8:5). Kārtības ievērošana ir Dieva ceļš, kā sasniegt tuvību. Kad rīkojas pēc parādītā parauga, izlaužas ārā godība. Ievēro, ka es neteicu “formula,” bet gan “kārtība.” Cilvēks cenšas samazināt Dievu līdz savam līmenim un Viņu ievietot savas atziņas kastē. Tāpēc mums ir tik daudz dažādu reliģiju un denomināciju. Dievs ir pārāk liels un neapjaušams, lai ierobežotu sevi, pakļaujoties mūsu centieniem Viņu nodefinēt. Mēs nevaram apgraizīt Viņa kārtību līdz kādas formulas izmēriem. Formulas mūs vada uz tradīcijām, un tradīcijas uz fosilu, mirušu, smirdošu reliģiju. Bībeliska kārtība vienmēr ved virzienā uz dziļāku tuvību ar Dievu.

Tā arī vada uz vienotību starp jūdiem un pagāniem. Es ticu, ka šodien Dievs mūs aicina uz jaunu pakāpi, kur abi- jūdi un pagānu ticīgie- sanāks kopā kā Viens jauns cilvēks- pakļaujoties Viņa Garam un staigājot Spēkā. “Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat?” (Jes.43:19)

Pirmais ir dabīgais. Tik pēc tam nāk garīgais.

Dieva kārtība, kas definē attiecības starp Draudzi un jūdu ļaudīm, ir izskaidrota 1.Korintiešiem 15:46: “Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais.” Iesākumā Dievs nodarbojas ar saviem dabīgajiem ļaudīm, Izraēlu, bet tad sāk darboties ar saviem garīgajiem ļaudīm, Draudzi. Viņa patiesā Draudze sastāv no tiem, kas patiesi tic Jēzum kā Pestītājam un savam Kungam (kā jūdiem, tā pagāniem). Draudze un Izraēls ir mishpochah, kas ebreju valodā apzīmē “ģimeni.” Viss, kas notiek pie Izraēla, visai dramatiski ietekmē Draudzes atjaunošanas procesu.

Piemēram, 1879 gadā Teodors Hercels sasauca pirmo Cionistu kongresu Bāzelē, Šveicē, lai kopīgi aplūkotu jūdu dzimtenes atgūšanas iespējas. Zemes atgūšanas pirmie pasākumi noteica Svētā Gara darbības atjaunošanās iesākumu Draudzes ietvaros. 1900.gada Jaungada priekšvakarā Bībeles skolā Topekā, Kanzasā, trīsdesmitgadīgā studente vārdā Agnese Ozmana iesāka runāt mēlēs- un līdz ar to iesākās pentakostu atmoda. Pēc dažām dienām Čarlzs Perhems un pārējie studenti arī saņēma kristību Svētajā Garā ar dāvanu runāt mēlēs. Pēc tam kad Viljams Seimūrs nonāca Perkhema mācības iespaidā, viņš aizveda šo uguni uz mājas lūgšanu sapulci Losandželosā, kas iesāka pasaulē pazīstamo Azusa ielas atmodu.

Tūlīt pēc tam, kad 1948.gadā Izraēls kļuva par nāciju, Dievs nekavējoties atsaucās, atnesot dziedināšanas atmodu Savienotajās Valstīs. Pāri par 100 evaņģēlistiem, tādi kā Orals Roberts, Katrīna Kulmane, T.L.Osborns un Kennets Heigins, iesāka savas varenās dziedināšanas kalpošanas. Billija Grehema kalpošana arī iesākās šajā pašā laikā.

1967.gadā Izraēla atguva Jeruzālemi- pirmo reizi kopš tika sagrauts Templis. Tajā pašā gadā iesākās katoļu harizmātiskā kustība. Tā ietekmēja kristiešus no lielākajām denominācijām. Vēlīnajos 1960-os gados dzima Jēzus kustība, kas ieveda tūkstošiem hipiju Dieva valstībā.

Apmēram tajā pašā laikā, kad 1973.gadā notika Yom Kippur karš, atmoda izlauzās arī līdz jūdu ļaudīm, kā rezultātā iesākās mūsdienu Mesiāniskā jūdu kustība.

Un kas tālāk?

Ja tu vēlies uzzināt, kāda būs nākošā Dieva kustība- vēro Izraēlu. Grēka dēļ Dievs izklīdināja jūdu ļaudis četros zemes vējos. Bet pēdējās dienās Viņš apsola tos atkal pievienot Izraēlam (Skat.Ecehiēla 37:21). Vecajā Derībā Izraēla tautai zeme bija sadalīta. Ziemeļu valsti sauca par Izraēlu un dienvidu valsti par Jūdu. Jūda un Izraēls cīnījās savā starpā. Dievs tagad apsola atjaunot šīs abas cilšu apvienības un tās pievienot savai zemei. Tad viņi atkal būs viena tauta zem viena Ķēniņa varas:

Es savienošu tos par vienu tautu tur tai zemē, Israēla kalnos, un viens vienīgs Ķēniņš valdīs pār to. Tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs divas valstis (Ecehiēla 37:22).

Šodien mēs redzam, kā šie Raksti īstenojas mūsu acu priekšā. Izraēla atkal ir valsts, un jūdi neskaitāmiem tūkstošiem ik gadus atgriežas Izraēlā. Pravietiskā laika pulss paātrināsies, līdzko jūdi no ziemeļiem (no bijušās Padomju Savienības tautām) sāks masveidā atgriezties savā tēvu zemē. Jeremijas 16:14-16 saka, ka, kad tas sāks notikt, tas liks visas pasaules jūdiem pasteigties atgriezties Izraēlā.

Mēs arī sākam redzēt Ecehiēla pravietojuma garīgo īstenošanos. Divas Dieva derības ļaužu grupas, jūdi un kristieši, kas ir bijuši sašķelti gadsimtiem ilgi, beidzot apvienosies zem viena ķēniņa- Jēzus, Ješua. Tas izraisīs garīgu ekspoziju visas Baznīcas ietvaros. Tad īstenosies velna vissliktākie murgi, jo guļošais milzis, Draudze, beidzot sāks aptvert, ka mūsdienu Svētā Gara izliešanās dziļākais mērķis ir iestiprināt ticīgos, lai tie ar Spēku no augšienes spētu evaņģelizēt jūdus. Un kad jūdu ļaudis savienosies ar pagāniem, lai kopīgi izveidotu Vienu jaunu cilvēku, tas nospiedīs palaišanas pogu lielākajam Spēka sprādzienam, lai tiktu evaņģelizēta pasaule. Bet pirms Draudze spēj iekļūt godības pilnajā nākotnē, tai iesākumā ir jāuzvar tās antisemītiskā pagātne.

 

6

KRISTIETIS?

DIEVAM IR BRĪNIŠĶĪGS PLĀNS, kā nogādāt vienotībā jūdus un pagānus Mesijā, Jēzū. Apustulis Pāvils rakstīja: “...pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus [jūdus] mudinātu uz sacensību”(Rom.11:11). Dievs vēlas lietot pagānus, lai atvestu jūdu ļaudis atpakaļ Mesijas miesā. Kaut kā šī patiesība ir tikusi pazaudēta. Izaicināt jūdus uz sacensību nozīmē demonstrēt viņiem pārdabisku mieru, dziedinājumu, spēcīgas ģimenes attiecības un mīlestību, kas var vienīgi nākt no tuvības ar Dievu. Tas nozīmē parādīt pozitīvu piemēru, izraisot jūdiem vēlēšanos iegūt to, kas jau pieder pagānu ticīgajiem.

Tā vietā lai novestu jūdu ļaudis līdz sāncensībai, ko motivē svēta greizsirdība, kristīgā Draudze ir vienkārši tos aizdzinusi projām no sevis. Kaut gan ir ticīgie, kas ir atdevuši pat savas dzīvības par jūdiem, visantijūdaiskākie cilvēku cilts pārstāvji pēdējos 2000 gados ir sevi nosaukuši par kristiešiem. Cauri gadsimtiem tieši Baznīcas līderu apsūdzības un melīgie apgalvojumi par jūdiem ir izveidojuši visļaunāko “kristieša” attieksmes formu, ko sauc par antisemītismu. Šeit ir tikai daži tā piemēri:

Justīns Moceklis (167.g. m.ē.) bija viens no pirmajiem, kas apsūdzēja jūdus par nodomiem nogalināt kristiešus.

Origēns (254.g. m.ē.) apsūdzēja jūdus par nodomiem savās sapulcēs nogalināt kristiešus.

Eisēbijs (300.g. m.ē.) paziņoja, ka jūdi katru gadu Purima svētku ceremonijās nogalinot kristiešu bērnus.

Sv.Hilarijs no Poitieras (367.g. m.ē.) paziņoja, ka jūdi ir ļauni un sabojāti civēki un ir uz mūžiem Dieva nosodīti.

Sv.Efraims (373.g. m.ē.) sarakstīja daudzas no agrīnās Draudzes dziesmām. Kādās no tām viņš izsmēja jūdus- pat līdz tādai pakāpei, ka nosauca jūdu sinagogas par “ļaunuma perēkļiem.”

Sv.Jānis Hrizostoms [Zeltamute] (344-407.g. m.ē.) teica, ka jūdiem nekad nebūs attaisnojuma un ka Dievs viņus vienmēr ir ienīdis un ienīdīs. Viņš teica, ka tas nav nekāds “ļaunums” visiem kristiešiem ienīst jūdus, jo viņi ir nodevuši Kristu un ir velna pielūdzēji. Vienā no savām homīlijām Hrizostoms [Zeltamute] teica: “Sinagoga ir ļaunāka par bordeli... tā ir laupītāju bedre un ļauno garu mājvieta... dēmonu templis, kas veltīts ļaunprātīgiem kultiem... patvērums visiem neģēļiem un velniem.”

Sv.Kirils (444.g. m.ē.) piešķīra jūdiem savā jurisdikcijā trīs izvēles: atgriezties kristietībā, doties trimdā vai tikt nomētātiem ar akmeņiem.

Sv.Džeroms (420.g. m.ē.), latīņu Vulgātas tulkotājs, “pārliecinājās,” ka jūdi nav spējīgi saprast Rakstus, un paziņoja, ka viņus ir jāpakļauj nopietnām vajāšanām, kamēr viņi apliecinās “patiesu ticību.”

Sv.Augustīns (430.g. m.ē.) teica, ka jūda patiesais tēls ir Jūda Iskariots, kas ir mūžīgi mūžos vainīgs un ir garīgi apstulbots. Sv.Augustīns nolēma, ka jūdi viņu pašu un sabiedrības labumam ir jādeliģē vergu stāvoklim. Šo domu vēlāk satvēra Sv.Akvīnas Toms (1274.g. m.ē.), kurš pieprasīja, lai jūdi uz mūžiem būtu pagāniem par kalpiem. Saskaņā ar profesoru F.E.Talmage Sv.Augustīns ticēja, ka “viņu grēka dēļ pret Kristu jūdi ar pilnām tiesībām ir pelnījuši nāvi. Tomēr līdzīgi kā ar Kainu, kurš nogalināja taisno Ābelu, viņus nav jānogalina uzreiz... Jo viņi taču ir mūžīgi pazudināti, lai klaiņotu pa pasauli... tā ir viņu niecības un mūsu patiesības liecība, kristietības kā vienīgās patiesās ticības pierādījums.”

Krustneši (1099.g. m.ē.) ieslodzīja jūdus Lielajā sinagogā Jeruzālemē. Kadviņi visi atradās iekšpusē aiz slēgtajām durvīm, Sinagogai pielaida uguni. Ļaunuma vadītie krustneši, nepareizos sprediķos sludināto melu motivēti, dziedāja savas dziesmas, kad maršēja apkārt uguns liesmu apņemtajām sienām: “Kristu, mēs Tevi pagodinām.”

Mārtiņš Luters (154.g. m.ē.) teica, ka jūdi nevar būt tikai kā parasti vergi, bet gan vergu vergi un ka viņiem nav tiesības nonākt pat vismazākā kontaktā ar kristiešiem. Savā Shem Hamphoras viņš paziņoja, ka jūdi ir rituālie slepkavas un aku saindētāji. Viņš aicināja, lai visas Talmuda grāmatas un visas sinagogas tiktu iznīcinātas. Savā Von den Juden und Iren Luegen (1543.g.) Luters rakstīja: “Ko tad mēs, kristieši, lai darām ar šo pazudināto, Dieva atmesto jūdu rasi? Kopš viņi dzīvo starp mums un mēs zinām par viņu meliem, zaimošanām un lāstiem, mēs vairs nevaram tos paciest, jo nevēlamies ņemt dalību viņu melos, lāstos un zaimos... Mums ar lūgšanu un atbilstošu attieksmi jāpraktizē dievišķa bardzība.” Encyclopaedia Judaica komentē Lutera apgalvojumus: “Ceļš uz Aušvices cepļiem un nāves kamerām, viss nacistu holokausts tieši šeit tika garīgi nosprausts.” Patiešām, Ādolfs Hitlers rakstīja Mein Kampf: “Šodien es ticu, ka rīkojos saskaņā ar Visuvarenā Radītāja pavēli: aizsargājot sevi pret jūdiem, es paveicu Tā Kunga darbu.”

Lai spētu runāt autoritatīvi kā Draudzes pārstāvjiem, mums ir vajadzīgs atjaunošanās brīnums. Tikai Dievs spēj novākt kaitniecību, kas notikusi saduras vietā starp Draudzi un jūdu ļaudīm. Grēku nožēla ir pirmais solis. Mēs varam nebūt apzināti antisemītiski noskaņoti, bet kā Viņa miesas locekļiem mums ir jānožēlo grēki visas Draudzes vārdā. Daniēls nesacēlās pret Dievu, bet nožēloja grēkus Izraēla labā. Kādiem šķiet, ka mums nav jāatgādina šī bēdīgā vēsture. Kā tad mēs kaut kad spēsim nožēlot grēkus un kļūt šķīsti? Draudzei beidzot ir jāatbrīvojas no šī šausmīgā grēka apziņas. Citādi bez īsta svētuma atgriešanās mēs nespēsim redzēt savu Dievu (skat. Ebr.12:14). Solis pretī garīgam briedumam ietver sevī grēku nožēlu. Paldies Dievam par Pashā Jēru, kas paņem projām visas pasaules grēkus.

 

7

KONSTANTĪNA SAZVĒRESTĪBA

VAI TICĪGAIS atrodas zem lāsta par šo antisemītisko attieksmi no savu senču puses? Pajautājiet to Ērikam Karlsonam. Būdams zemūdenes komandieris Ēriks piedzīvoja radikālu Dieva apciemojumu, kas ilga trīs dienas. Tas Kungs viņam atklāja, ka viņš ir jūds. Ēriks vēlāk uzzināja, ka viņa vectēvs ir izmainījis uzvārdu, kad imigrēja uz Ameriku, lai noslēptu savu jūda identitāti. Tad Dievs Ērikam teica, ka viņš atrodas zem ģimenes lāsta, jo viņa vectēvs atteicās no sava jūdu mantojuma, un ka šim lāstam ir jātiek salauztam. Pēc tam ,kad viņš lūdza, lai šis dzimtas lāsts tiek sarauts, Ēriks tika appludināts ar debesu atklāsmēm un svētībām. Šodien Ēriks ir mesiāniskais jūds un rabīns Viena Jauna Cilvēka draudzē (skat. Ērika mācību par bībelisko svētku svinēšanu 9.nodaļā).

Dievs saka, ka Viņš svētīs tos, kas svētī jūdu ļaudis, un nolādēs tos, kas viņus nolādēs (skat.1.Moz.12:3).

Sajaukšanās Dieva namā

Vai Draudze var būt zem ģimenes lāsta tāpat kā Ēriks? Vai Draudze nav noliegusi savas jūdu saknes un mantojumu? Ir. Kā mēs redzējām iepriekšējā nodaļā, antisemītisms ir valdījis Draudzes vēsturē gadsimtiem ilgi. Tas nebija tikai kāds negadījums. Tā bija daļa no apzinātas taktikas atdalīt Draudzi no visa jūdaiskā. Nosauksim to par to, kas tā bija- sazvērestība.

Pirmā Draudze bija jūdaiska. Ja pagāns vēlējās sekot Mesijam, viņam bija jākonvertējas jūdaismā. Tad Pēterim nāca atklāsme, ka pagāniem nav jākonvertējas jūdaismā, lai tiktu izglābti (skat.Ap.d.10). Jeruzālemes draudzes padomes sapulce noteica, ka pagāniem nav jātiek apgraizītiem. Bija tikai četras viegli izpildāams prasības. Viņiem bija pavēlēts “sargāties no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas” (Ap.d.15:20). Starp citu, Jēkabs teica, ka viņi varēja mācīties vairāk par Dievu, klausoties Mozus vārdus katru Sabatu sinagogā (skat.Ap.d. 15:21). Tas atvēra durvis plašai Draudzes izaugsmei tieši pagānu vidū. Tika izglābti tik daudz pagānu, ka jūdu ticīgie nokļuva mazākumā.

Pirmie jūdu tautības Jēzus sekotāji tika nosaukti par “nācariešiem” (daļa no eseņu sektas jūdaismā, kas aplūkota 3.nodaļā). Viņi praktizēja tradicionālo jūdaismu un neticīgie jūdi viņus pieņēma. Otrā gadsimta sākumā viņu skaits sasneidza 400,000. Apustuļu d. grāmatā agrīnās Draudzes tēvi teica Pāvilam: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji” (Ap.d.21:20).

Tradicionālie jūdi pieņēma nācariešus tikai līdz m.ē 135. gadam, kad rabīns Akiba pasludināja, ka Bar Kochba ir mesiāniskais juds. Viņa sekotāji cerēja, ka viņš tos aizvadīs līdz uzvarai pār romiešiem. Nācarieši atteicās iestāties cīņā, jo viņi ticēja, ka Ješua bija patiesais Mesija un Viņam jāpaklausa daudz vairāk nekā Bar Kochba. Viņi bija dumpinieki- nevis tāpēc, ka viņi ticēja Jēzum, bet gan tāpēc, ka nepievienojās Bar Kochbas cīnītāju pulkam par brīvību. Palicis bez atbalsta, Bar Kochba un viņa sekotāji tika romiešu sakauti. Pēc tam jūdi tika padzīti no Jeruzālemes.

Vēsture rāda, ka kristīgās ticības centrs pārvietojās no Jeruzālemes uz Romu, tā strauji hellenizējās, pieņēma pagānu tradīcijas un filozofijas daudz vairāk nekā pastāvēja Dieva aizliegumos un ebreju Sv.Rakstu ticībā. Tajā pašā laikā kristietība aizvien pieaugošā ātrumā kļuva antijūdaiska.

Ceturtā gadsimta sākumā (306-337.g. m.ē.) pie varas nāca Romas imperators Konstantīns. Viņš bija politiskās spēles lielmeistars. Viņš centās ievilkt pagānus kristietībā, modificējot pagānu ierašas un svētkus un piešķirot tam visam kristīgu nozīmi. Tas joprojām ļautu kristiešiem saglabāt savas senās no tēviem mantotās pagānu tradīcijas. Bet viņam riebās jūdi, jo viņi, lūk,sacēlās pret Romu. Bet Draudze tajā laikā jau bija daudz ko pazaudējusi no sava oriģinālā spēka. Tā atļāvās sekot Konstantīna vadībai, lai izvairītos no vajāšanām. Kristiešiem tajā laikā bija aizliegts pielūgt sestdienās vai ievērot jūdu Pashā, jo tas draudēja ar ekskomunicēšanu vai ko ļaunāku. Konstantīns izpauda antijūdaiskas jūtas, vēršoties pie kristīgās pasaules bīskapiem, kad rakstīja sekojošus vārdus:

Tāpēc lai mums nebūtu nekā kopēja ar šiem savādajiem jūdiem, jo mēs no sava Pestītāja esam saņēmuši citu ceļu... Centieties un pastāvīgi lūdziet, lai jūsu dvēseļu šķīstums netiktu apgānīts caur sasaistīšanos ar šo visļaunāko cilvēku paradumiem... Mums visiem ir jāapvienojas vēlmē izvairīties no katras piedalīšanās noziedzīgo jūdu darbībā.”

M.ē. 196.gadā bez jūdu ticīgo klātbūtnes Draudzes padomes sapulce Cēzarejā izmainīja Jēzus augšāmcelšanās svinēšanas kārtību no Pashā [Pirmo augļu] trešās dienas (skat.3.Moz.23:9-11; 1.Kor.15:4; 20-23) uz svētdienu, kas bija pagānu auglības dievietes Išhtaras svētki. Ceturtajā gadsimtā Nikeja koncils (Konstantīna vadībā) šīs izmaiņas padarīja oficiālas. Šis lēmums tika pamatots uz apgalvojumu, ka nav pareizi Baznīcas svētkiem būt piesaistītiem “nolādētās jūdu tautas,” kuri piesita krustā Pestītāju Kristu, laiku uzskaites sistēmai. Šodien visā kristīgajā pasaulē šos svētkus pazīst kā Lieldienas (Išhataras godināšanas svētki).

Vai tu jebkad esi padomājis, kāpēc mums ir Lieldienu zaķi un krāsotas olas? Tas ir nācis no Išhtaras pielūgsmes rituāla. Aizspriedumi bija tik spēcīgi, ka King James Bībeles tulkotāji apzināti nepareizi iztulkoja grieķu vārdu ar nozīmi “Pashā” un nosauca tos par Lieldienām (skat. Ap.d. 12:4). Šī apzinātā tulkošanas kļūda ir atrodama King James Bībelēs arī šodien!

Pārāk auksts

Citas lielas izmaiņas, kas iesākās Baznīcas vēstures iesākumā, bija Ziemassvētku svinēšanas iestādījums. Šodien tie ir visspožākie reliģiskie svētki tūlīt aiz Lieldienām. Bet vai Jēzus tiešām piedzima 25.decembrī? Saskaņā ar Lūkas 2:8 mēs uzzinām, ka tā tas nebija. Gani nebūtu bijuši laukā naktī, sargājot savus aitu ganāmpulkus Betlēmē decembrā beigās, jo tad būtu bijis pārāk auksts.

Daudz ticamāk, ka Jēzus varēja piedzimt kaut kad Sukota (Telts svētkos). Šo svētku nozīme ir “Mūsu prieka laiks.” Vai ir kāds vēl lielāks prieks kā Mesijam Telšu- vai Mājvietu- svētkos iemājot cilvēku vidū? Raksti mums saka, ka bauslībai, kas ietvēra bībeliskos svētkus ir “nākamo labumu ēna” (Ebr.10:1). Sukots ir kā ēna Dieva iemājošanai cilvēku vidū. “Un Vārds tapa miesa un mājoja [ienāca mūsu teltī] mūsu vidū...” (Jāņa 1:14). Telšu svētki nodrošina daudz labāku fonu Jēzus atnākšanai nekā Ziemassvētki.

Tātad kur radās ideja par Jēzus dzimšanas svinēšanu tieši 25.decembrī? Senajā Babilonijā pagāni ticēja, ka saule (radīta lieta) ir dievs. Ziemas saulgrieži iesākās 21.decembrī un atainoja saules nāvi. 25.decembrī iesākās saules atdzimšanas svinības. Šīs atdzimšanas svinības notika par godu “debesu ķēniņienei.” Lai ievilktu pēc iespējas vairāk pagānu kristietībā un to piesārņotu ar pagānu tradīcijām, Romas katoļu baznīca oficiāli pasludināja 25.decembri par Mesijas dzimšanas dienu, kaut gan tas nekur nav minēts Rakstos. Šos svētkus nosauca par Kristus misi, un vēlāk šis vārds tika saīsināts, pārtopot par Christmas (angliski). Senie puritāni zināja šo lietu, un tāpēc nesvinēja Ziemassvētkus.

Un kas notika ar Sabatu?

Cita reforma, ko likuma veidā nostiprināja Nikejas koncils, bija kristiešu pielūgsmes oriģinālās dienas izmainīšana no sestdienas uz svētdienu. Līdzīgi kā ar Lieldienām, izmaiņas faktiski iesākās jau daudz senāk. Faktiski jau līdz otrā gadsimta vidum svētdiena [Sunday, saules diena angl.], diena, kas novēlēta saules dievam, visā impērijā jau aizvieto sestdienu, dienu, kas tika veltīta vienīgajam patiesajam ebreju Dievam. Sabats bija pirmais Radīšanas elements, ko Dievs iesvētīja un atdalīja no pārējām dienam mūžīgai sava Radīšanas potenciāla piemiņai. Tas, ka Jahve atpūtās Sabatā, ir Sv.Rakstu fakts. Tomēr tika izdarītas izmaiņas, un tās apstiprināja tā laika Baznīcas galvas, un tas viss notika it kā uz augšāmcelšanās dienas pamata. Primārais svētdienas svinēšanas pamats bija izcelt pirmo Radīšanas dienu. Jēzus augšāmcelšanās svinēšana bija tikai kā otršķirīgs elements.

Tolaik lielākā daļa no Baznīcas līderiem, kas izmainīja un atcēla Sabata dienu, bija antisemītiski noskaņoti. Tertulliāns domāja, ka Dievs vienmēr ir ienīdis Sabatu. Barnabas vēstule (apokrifu literatūra no pirmā gadsimta m.ē.) noliedz, ka Dievs kaut kad ir devis Sabatu kā pavēli, kas ir jāievēro. Justīns Moceklis (167.g. m.ē.) uzskatīja, ka Sabatam ir jākļūst par nopelnītu lāsta dienu visiem jūdu ļaudīm. Moceklis lasīja lekcijas Trypho kādam jūdam, izsakoties šādi: “Tavu grēku dēļ un tavu tēvu grēku dēļ visu citu tradīciju vidū Dievs ir licis tev ievērot Sabatu kā tavas pazušanas zīmi.” Šī “zīme” nozīmēja “viņus nošķirt no pārējiem sodam, ko viņi bija nopelnījuši ar saviem noziegumiem.

Tā vietā lai atzītu, ka “"Sabats ir celts cilvēka dēļ” (Marka 2:27), Baznīca redzēja Sabatu kā daļu no bauslības lāsta, kas uzliktsšai ienīstajai un necienīgajai rasei- jūdiem. Postapustuliskā baznīca nošķīra citu pielūgsmes dienu, lai sevi atdalītu no visām lietām saistībā ar jūdiem. Šis antijūdaisms tika piesegts ar Aizvietošanas teoloģiju, ko izstrādāja hellenizētās Baznīcas agrīnie hronisti (Skat. 4.nodaļu, lai aplūkotu Aizvietošanas teoloģiju).

Kur paliek spēks?

Tas nav nekāds starpgadījums, ka, līdzko jūdu bībelisko Draudzes mantojumu aizvietoja ar pagānisma ierašām, tuvība ar Dievu pazuda. Draudze atkāpās no sava pirmatnējā stāvokļa, kur ikviens darīja Jēzus darbus, pārvēršoties par profesionālu klerikālu valdošo baznīcu, ko piepilda svinīgo ceremoniju vērotāji. Dieva pārdabiskais spēks tika aizsegs ar draudzes politiku un cilvēku tradīcijām. Jēzus par to jau brīdināja, kad atmaskoja savu dienu reliģiskos līderus, ka viņi “iznīcina Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko ir iecēluši” (Marka 7:13, pārfr.).

Kad Draudze atkāpās no savām bībeliskajām jūdu saknēm, tas atcēla Dieva nosprausto kārtību. Oriģinālās Draudzes sašķelšanās pamatā bija sašķelšanās jūdu un pagānu starpā. Kad jūdu un pagānu ticīgie atkal sanāks kopā vienā Jēzū, mēs izārdīsim draudzes lāstu un nošķīstīsim ceļu vispasaules atmodai.

 

8

BĪBELISKIE SVĒTKI- SVĒTĪBA VAI JŪGS?

VISLIELĀKIE MELI, KO VELNS STĀSTA jūdu ļaudīm, ir, ka viņi nevar būt jūdi un tajā pašā laikā ticēt Jēzum.Aprokot savas jūdu saknes, Draudze ir piespiedusi sevi melot. Vai nav pienācis laiks Mesijas miesai doties briedumā un sākt izskatīties kā jūdu Eļļas koks? Tagad ir laiks jūdu ticīgajiem un kristiešiem gribēt saskatīt kristietības jūdu saiti un sākt svinēt šo atjaunošanos, lai kļūtu par vienību. Daļa no Draudzes vēsturiskā mantojuma ir svinēt bībeliskos svētkus tā, kā Dievs uzskatīja, ka tie ir jāsvin. Lai atjaunotu vienību un šīs divas pamatstraumes varētu atkal saplūst vienā, es turpmāk saukšu Jēzu Viņa oriģinālajā ebreju vārdā Ješua. Šai grāmatai ir par to jāliecina.

Zem bauslības?

Pirmā Draudze svinēja visus bībeliskos svētkus. Tūkstošgades laikā (Ješua 1000 gadu valdīšanas laiks uz zemes) mēs ievērosim Sabatu, Telšu svētkus, Rosh Hashanah (Bazūnes svētkus), Pashā un Neraudzētās maizes svētkus (skat.Jes.66:23; Cah.14:16-17; Eceh.45:20-21). Kāpēc mums ir jāsaglabā šīs svinēšanas gadsimtu gaitā?

Viens iemesls tam ir tāds, ka daudzi pretojas visam, kas viņuprāt tos noliek zem bauslības jūga. Ebreju vārds, kas tiek tulkots kā “bauslība” ir torah un to būtu jātulko kā “instrukcijas.” Pāvils skaidro, ka mēs netiekam taisnoti caur instrukciju ievērošanu (skat.Rom.3:20; Efez.2:8-9). Vai tas nozīmē, ka instrukcijām nav vērtības? Vai mums jāatmet tādas instrukcijas kā Desmit baušļi? Protams, nē. Pāvils pasludināja: “Tātad bauslība [instrukcijas] kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs” (Rom.7:12).

Ješua izskaidroja šo paradoksu Mateja 5:18: “...tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības [instrukcijām], iekāms viss notiek.” Atslēgas vārdi šajā pantā ir viss notiek. Ješua ir bauslības piepildījums un tās pilnā nozīme. Viņš nenāca izgaismot instrukcijas, lai tās būtu labāk redzamas, bet gan darīt mūs spējīgus tās izpildīt pilnā mērā saskaņā ar to pilno nozīmi.

Ješua nekad nesatraucās attiecībā uz instrukciju pildīšanu. Viņš teica: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību [instrukcijas] vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mat.5:17). Tas, ko Viņš ievēroja, bija fakts, ka rabīni skaidri un atklāti pārkāpa daudzas šo instrukciju sadaļas. Ješua prasīja: “Kāpēc tad jūs arī pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu[tradīcijas] dēļ?” (Mat.15:3)

Pirms tu izdari secinājumu, ka es tagad sludinu jauna jūga vai legālisma paveidu, tiksim skaidrībā ar vienu lietu. Jūdu svētku svinēšanai nav nekāda sakara ar pestīšanas vai taisnības iegūšanu. Tā bija jūdaistu kļūda, un par to runā Vēstule galatiešiem. Tikai caur grēku nožēlu par saviem grēkiem un caur Ješua asinsspēku mēs esam izglābti. Nekas vairāk mums nav vajadzīgs. Tomēr svētku atzīmēšana atnes svētības un vada uz lielāku tuvību ar Dievu (skat.9.nodaļu par svētku pārskatu un kā tos svin Viena Jauna Cilvēka draudze).

Iepriekš nozīmētie laiki

Tātad kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret bībeliskajiem svētkiem? Ebreju vārds, kura nozīme ir “svētki,” ir mo’ed, kas nozīmē “iepriekš nozīmēti laiki.” 3.Mozus 23:2 dara skaidru, ka šie nav tikai jūdu svētki, bet tie ir paša Dieva svētki. Citiem vārdiem, šie ir Dieva iepriekš nozīmētie laiki, lai sastaptos ar mums. Vai jūs ignorēsiet vai varbūt ieradīsieties vēlāk nekā nozīmētajā laikā, lai sastaptos ar savas valsts prezidentu? Tas var nemaksāt tev tavu dzīvību, bet tu pazaudēsi lielu satikšanos un lielas svētības. Cik daudz vairāk svētību tu pazaudēsi, ja neuzskatīsi par svarīgiem Dieva iepriekš nozīmētos satikšanās laikus ar tevi? Dievs nosauc šos svētkus par “svētām sapulcēm,” kas ebreju valodā nozīmē ģenerālmēģinājumu (3.Mozus 23:2).

Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: šie ir Tā Kunga svētki, kuros jūs tiksit sasaukti un kurus jums būs nosaukt par svētām sapulcēm; šie ir Mani svētki. (3.Mozus 23:2).

Dievs saka, ka mums ir jāsvin šie ģenerālmēģinājumi Viņa nozīmētajā laikā mūžīgi (skat.3.Mozus 16:29; 23:14,21,31,41). Tā kā šie svētie svētki bija skaidra Ješua Pirmās atnākšanas pazīme vai ēna, tiem ir jābūt arī nozīmīgām Viņa Otrās atnākšanas zīmēm. Vai tev gribētos apmeklēt Mesijas atgriešanās svinības? Kolosiešiem 2:16-17 mums rāda, ka svētki un Sabats ir “nākošo lietu ēna.” Kā gan mēs varam svinēt lielus notikumus paša Dieva vēsturē vai iegūt noturīgu atklāsmi par Viņa atgriešanos, ja izmetam no savas apziņas Viņa paša noteiktās mūsu apmeklējumu dienas?

Tā vietā lai redzētu Jauno Derību kā atrautu no Vecās, vislabākais tās aprakstīšanas veids ir, novērtējot to kā atjaunoto derību. Saskaņā ar Bībeles pētnieku Viljamu Morfordu, viena no ebreju vārda, kas apzīmē “jauns,” definīcijām Jeremijas 31:31 ir kā “atjaunots.” Kad šis pants tiek citēts no jauna Vēstulē ebrejiem 8:8, grieķu valodas vārds, kas tiek lietots, lai apzīmētu “jauns,” arī var tikt definēts kā “atjaunots.” Ješua teica: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt [atjaunot]” (Mat.5:17).

Mums ir jāsvin svētkus kā lielus, garīgi piesātinātus brīvības svētkus. Tas ir tā, it kā Dievs būtu noorganizējis viesības un mūs uzaicinājis pie sevis. Mēs svinēsim šos svētkus Tūkstošgadu miera valstī (skat.Jes.66:23; Cah.14:16). Ļoti daudz atklāsmju par Ješua atraisās tad, kad mēs pielūdzam Dievu šajos Viņa iepriekš nozīmētajos laikos.

Pashā

Piemēram, Pashā vakariņas sniedz mums ieskatu par nākamajām dienām. Pirmā Jaunās Derības Pashā faktiski bija uzaicinājums uz bildināšanas svinībām. Tā nebija tikai kā Iziešanas no Ēģiptes atgādinājums, bet vairāk kā šīs zemes atstāšanas apsolījums nākotnē. Senajā jūdaismā bildināšana bija tikpat būtiska kā nākamās laulības. Pēc līgavas bildināšanas līgavainis devās sagatavot sava tēva namā istabu savai nākamaja līgavai.

Pēdējās vakariņās Ješua dzēra trešo biķeri ar vīnu- “salīdzināšanas biķeri,” ko Viņš nosauca par “jauno derību Manās asinīs” (Lūkas 22:20). Laulības tradīciju kontekstā, kas tiek svinētas senajā Izraēlā, Viņš vienlaikus pasludināja nākamās laulības apsolījumu. Agrāk Viņš jau bija teicis saviem mācekļiem: “Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” (Jāņa 14:2-3).

Tajās dienās bija paradums līgavainim samaksāt izpirkuma maksu- vai nu caur kādiem labumiem vai pakalpojumiem- savas līgavas tēvam kā kompensāciju par viņa meitas aizvešanu no tēva nama. Dzerot salīdzināšanas biķeri, Ješua it kā teica savai līgavai, Draudzei: “Es tevi atpirkšu- es samaksāšu pilnu cenu par tevi.” Ješua asinis pie krusta bija visaugstākā cena, kāda jebkad ir samaksāta par līgavu. Viņš vēl piedevām piešķīra Svēto Garu, lai Viņš pavada šo jauno Līgavu līdz īstajai kāzu dienai debesīs, kura sastāvēja no jūdiem un pagāniem, kas tagad kļuvusi par Vienu jaunu cilvēku Ješua.

Ceturtais vīna biķeris, ko mēs dzeram Pashā mielastā, saucas “slavas biķeris.” Ješua nedzēra šo biķeri uz zemes. Pēc trešā kausa izdzeršanas Viņš sacīja: “Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā” (Mat.26:29). Šī diena pienāks tad, kad īstenā Draudze, Līgava, Viens jauns cilvēks tiks paņemta projām padebešos, lai tā tālāk atrastos kopā ar Ješua mūžīgi (skat.1.Tes.4:16-17). Mēs nonāksim kopā ar Viņu Tā Jēra kāzu mielastā- debesu Pashā mielastā (skat.Atkl.19:7-9).

Svētības, nevis jūgs

Kā tradicionālais jūds es pēc paraduma piedalījos jūdu svētkos nemainīgi katru gadu. Laika gaitā man sāka apnikt šīs tradīcijas, ko es biju apguvis kā ieradumu. Kad es kļuvu par mesiānisko jūdu, es šajos svētkos ieraudzīju Mesijas apslēptās zīmes. Es redzēju šo svinību augstākos mērķus. Bet svinot vienus un tos pašus svētkus vienādā veidā gadu no gada, tas kļūst par apnicīgu pasākumu. Kas attiecas uz mani, tā man kļuva vairāk kā izklaides forma vai tradīcija, nevis garīga sastapšanās ar Dievu.

Tātad ko tas mums izsaka? Mums nav obligāti jāseko rabīniskajām interpretācijām un tradīcijām vai pat mūsu mesiāniskajai izpratnei precīzi tādā pašā veidā katru gadu. Tā vietā lai svētku svinēšana notiktu tradicionāli, mums vajadzētu izstudēt katru svētku svinēšanas kārtība Rakstos. Bet tad lūgsim: “Svētais Gars, kā gan mēs varam pagodināt Ješua šogad īpašā veidā šajos Dieva nozīmētajos laikos?”

Ješua paveica daudz vairāk brīnumu Sabatā nekā kādā citā dienā. Esmu atklājis, ka Dievs pavairo svaidījumu brīnumiem un evaņģelizācijai tieši bībelisko svētku laikā. Kad tu svini šos svētkus, tu zini, ka Dievs ir apmierināts. Es ticu, ka bībelisko svētku svinēšana brīvībā atbrīvo pārdabiskas svētības. Piemēram, Dievs īpaši apsola katram, kas ietur Sabatu: “Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo Tā Kunga mute tā ir runājusi” (Jes.58:14).

Draudzes sāk pielietot septiņus bībeliskos svētkus (Pashā, Neraudzētās maizes, Pirmo augļu, Vasarsvētku (Šavuot), Bazūņu, Salīdzināšanas dienu un Telšu) kā kopējus pielūgsmes pasākumus. Mums ir arī piekodināts mācīt par šiem svētkiem saviem bērniem (skat.2.Moz.12:26-27). Es ticu, ka Dievs tiks pagodināts, ja mēs atdalīsim Sabatu malā tikai kā ģimenei veltījamo laiku. Viņa pārdabisko svētību dēļ Dievs pielietos šo laiku, lai sacementētu ģimeni. Šis ir lielisks veids caur Ješua īstenot ceturto bausli.

Nesvētuma ienākšana

Pravieši, tādi kā Jeremija un Hozeja aizliedza jūdu ļaudīm sasaistīt ticību Jaham ar pagānismu (skat. Jeremijas 7:30-31; Hozejas 3:1). Jeremijas 2:13 saka, ka cilvēki ir izdarījuši divus būtiskus ļaunumus: viņi ir atteikušies no Dieva oriģinālās akas un tā vietā irizrakuši sev citas akas, kas nespēj saturēt dzīvo ūdeni.

Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni! (Jer.2:13)

Agrīnajā Draudzē jūdu ticīgie Mesijā tika no pagānu kristiešiem piespiesti atteikties no pielūgsmes Sabatā un pārējiem bībeliskajiem svētkiem; pretējā gadījumā viņi tiks ekskomunicēti vai nogalināti. Kā mēs redzējām iepriekšējā nodaļā, šīs dievisķīgās atklāsmes un pravietiskās ainas par Mesijas pirmo atnākšanu, Viņa atgriešanos laiku beigās un Tūkstošgadu miera valsti tika apsegtas ar pagāniskajām tradīcijām.

Ko mums darīt šodien? Vai mums būtu jāatsakās no pielūgsmes svētdienā? Tas nav obligāti. Jautājums nav par to, vai mums atteikties no svētdienas kā pielūgsmes dienas, bet gan, lai mēs nožēlojam Dieva priekšā agrīnās Draudzes līderu antisemītisko pozīciju, kas bija par pamatu svētdienas pielūgsmes iedibināšanai.

Vai Bībele neiesaka mums pielūgt svētdienā? Tas nav teikts. Bībele gan norāda, ka kādi sapulcējās nedēļas pirmajā dienā. Viens iemesls tam bija tas, ka desmitās tiesas savākšana, jebkāda veida naudas maiņa un citas aktivitātes nevarēja tikt darītas Sabatā. Bet nekur Rakstos mums arī nav likts pielūgt svētdienā.

Daudzi no mums attiecas uz svētdienu kā “Tā Kunga dienu,” piešķirot tai īpašu nozīmi kā svētajai dienai. Kas tad ir Tā Kunga diena? Psalms 118:24 saka: Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” Šodien vairums kristiešu pielūdz To Kungu svētdien, bet faktiski Dievs ir izdalījis katru Tā Kunga veidotu dienu, lai tā būtu Tā Kunga diena. Tā kā svētdienā parasti mums nav jāstrādā, tas ir ērts laiks kopīgai pielūgsmei. Tomēr tas to nepadara par Sabatu.

Svinot priekā un brīvībā

Hozejas 3:4-5 saka:

Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem upuriem un bez altāra, bez efoda, bez terafīma. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.

Citiem vārdiem, pēdējās dienās nāks atmoda jūdu ļaužu vidū. Šis būs iepriekš nozīmētais laiks Ciānas godam (Izraēlam). (Skat.Psalmi 102:13) Patiesa grēknožēla vai izmaiņas Draudzes attieksmē un izturēšanās atbrīvos šo jūdu atmodu. Kas izpaudīs patiesu grēknožēlu no kristiešu puses par Draudzes antisemītiskumu un vajāšanām, kas piespieda jūdu ticīgos atmest savus bībeliskos svētkus? Salīdzināšanās sapulces ir bijis labs iesākums, bet mums ir vajadzīgs doties dziļāk. Nekas daudz jau nav mainījies, Izraēls nav ticis atpestīts. Un kā ar grēknožēlu attiecībā uz jūdu ticības sakņu atciršanu?

Kādas draudzes pielūgs tikai Sabatā, kas ir arī pazīstams kā jūdu Šabats. Bībeliskais Šabats iesākas piektdienas vakarā pie saules rieta. Kādas draudzes pielūgs Šabatā un svētdienā. Kā būtu, ja svētdienas rīta sapulču un svētdienas vakara sapulču vietā izvēlētos piektdienas vakara un svētdienas rīta sapulces, jo kādi uzskatīs sestdienu par īsto atdusas dienu, par ģimenes dienu? Tieši tā es svinu Šabatu- personīgi. Tā Kunga svētki tiek svinēti Viņam. Viņš saka: “Tie ir Mani svētki” (3.Mozus 23:2). Bet Sabats tika radīts, lai cilvēks atpūstos no nedēļas darbiem. “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Marka 2:27).

Pirms vairākiem gadiem es apmeklēju mācību sapulci un satiku sievieti, kurai bija maz prieka. Kad es viņai pateicu, ka esmu jūds, viņas izturēšanās izmainījās. Viņa sāka smaidīt. Viņa man teica, ka apmeklējusi draudzi, kas pielūdza Dievu Sabatā, bet bija garīgi mirusi. Viņa gribēja pārcelties uz citu draudzi, kas bija dzīva, Svētā Gara pilna, bet sanāca kopā svētdienās. Kad es ieteicu viņai apmeklēt abas šīs vietas, viņa atbildēja: “Man nav tik daudz laika, tāpēc man jāapmeklē to, kas ļauj man svinēt īsto Sabatu.”

Es viņai pajautāju: “Kur Bībelē ir dota pavēle, lai jūs apmeklējat baznīcu sestdienā?” Viņa nevarēja atbildēt. Tad es ieteicu, lai viņa labāk sestdienu pavada mājās kopā ar ģimeni kā dusas dienu. Varēju manīt, kā no viņas tika noņemts smagums, jo viņa pirmo reizi saskatīja tajā visā Dieva doto brīvību.

Es nemācu jums jaunas tradīcijas. Lūdziet par to, un dariet to, kas patīk Dievam. Nepadariet Šabatu par legālistisku formulu. Nekad nepazaudējiet skatu uz priekšu. Pamats nav jūdu saknes, bet gan jūdu Mesija, kas vienlaicīgi ir mūsu Sabats un Shalom.

Atļaujiet man jūs brīdināt, ka šī nav kāda cita Draudzes kalpošanas forma, tāda kā neprecēto tikšanās vai kāda jauna sapulce, kā trešdienas vakara lūgšanas. Ja tā tu skaties uz Sabatu, tad tu esi pazaudejis Dieva Garu. Ideja, kas stāv aiz Sabata kalpošanas, ir, lai Draudze pilnīgi identificējas ar tās bībeliskajām saknēm, ar jūdu ļaudīm un jūdu Mesiju. Ja vairums tavas draudzes locekļu apmeklē svētdienas sapulci un tikai daži atzīmē Šabatu, tev drīz radīsies divas draudzes. Dievs meklē Vienu jaunu cilvēku un nevis dažus sašķeltus pasākumus.

Kādi pieņems atklāsmi par jūdu saknēm un radīs legālistisku sistēmu, kas balstās uz darbiem, ko koordinē mentālā sfēra. Beigu beigās šie jūdaisti radīs savu denomināciju un tur arī nokaltīs. Tos pārņems reliģiskais gars. Viņu identitāte būs balstīta vairāk viņu jūdu kultūrāa nekā jūdu Mesijā. Viņi izraisīs jaunas nevienprātības izpausmes Mesijas miesā. Daudzi Draudzē uzsāks cīņu ar šo reliģisko Jūdu sakņu atjaunošanas kustību tieši viņu legālisma dēļ.

Citi Jūdu sakņu atjaunošanas kustībā pilnīgi nošķirsies no pagānu Draudzes un satvers rabīniskā jūdaisma tiesāšanas elementus. Diemžēl kādus inficēs tradicionālā rabīnisma antikrista gars, kas noliedz Ješua dievišķīgumu. Cilvēka veidoto tradīciju pārdabiskais spīdums pievelk reliģiskos garus. Viņu gala uzdevums ir radīt ticīgos, kas konvertējas tradicionālajā rabīniskajā jūdaismā un atsakās no Ješua.

Šie paši reliģiskie gari spēj piesaistīties pie ekstra-bībeliskajām tradīcijām kristietībā. Šie gari cenšas ticīgo pārliecināt, ka Draudze ir nostājusies jūdu un Izraēla vietā (skat.4.nodaļu). Šis antisemītiskais uzskats plaši atver durvis visādām maldu mācībām.

Velns cenšas iedzīt mūs reliģiskā purvā, novedot no pareizā ceļa, vai kādā citā- vai nu “kristīgajā” antisemītismā, vai jūdaismā bez Ješua. Bet jauna, svaiga Dieva Gara elpa nonāks pār Draudzi, un jauna brīvības pakāpe izlauzīsies ārā bībelisko svētku laikos.

 

     



 
 
 

Grāmata

Grāmatas atšķirībā no žurnāliem un avīzēm izdod, kā neperiodiskus izdevumus. Grāmata ir iespieddarbs ar ne mazāk kā trīs iespiedloksnēm vai 48 lapaspusēm. Grāmatas lapas sastiprinātas "muguriņā". Grāmatas teksts ir izteikts ar rakstu zīmēm un grāmatā var būt arī fotoattēli, ilustrācijas, shēmas un kartes. Tiek isgatavotas arī elektroniskās grāmatas. Elektroniskās grāmatas ir uz elektroniskā informācijas nesēja. Elektroniskās grāmatas galvenokārt tiek izplatītas caur Internetu.

Kur cēlies vārds grāmata

Vārds grāmata cēlies no grieķu valodas. 13. gs vārds grāmata sāka ieviesties Latvijas teritorijā. Tas notika sakarā ar kristīgo misiju. Kristīgā misija ir Dieva un Jēzus pasludināšana. Domājams, kristīgie misionāri nāca arī no tagadējā Krievijas puses. Par pareizticības ietekmi Latvijas kultūrā liecina kristīgo terminu -- baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt -- aizgūšana no senkrievu valodas. Iesākumā par grāmatu uzskatīja vienīgi Svētos Rakstus -- Bībeli kopumā vai Jauno Derību. Svētajos Rakstos runāts par Dievu un Jēzu. Termins grāmata var apzīmēt arī lapu tīstokli. Tomēr kopš 15. g.s. ar vārdu grāmata galvenokārt apzīmē iespieddarbus, kur lapas vienā sānā ir savstarpēji sastiprinātas.

Grāmatu garīgais nozīmīgums cilvēku dzīvē

Grāmata vēsturiski ir viens no pirmajiem ētiskā un tikumiskā mantojuma nodošanas līdzekļiem. Pirmsgrāmatu periodā dzīvesziņa no vecākiem pie bērniem tika pārmantota mutiski. Būtisku vēstures periodu grāmata un mutiskā ziņu nodošana no paaudzes uz paaudzi, bija vienīgie līdzekļi zināšanu pārmantošanai. Henhūtes misionāri Vidzemē no 1736. gada līdz pat 19. gs. sākumam organizēja un atbalstija brāļu draudžu kustību. Tas bija Latvijā nozīmīgākais garīgās atmodas fenomens. Saprotams, ka Bībele, Dieva Svētie Raksti, kā arī Svētā Gara iniciēti vēstījumi no pagātnes ieņēma svarīgu vietu jaunatnes ētiskajā un tikumiskajā izaugsmē 19. gs. un 20.gs. sākumā. Apgaismības laikmetā, sākoties Jaunlatviešu kustībai, pamatskolās tika mācīta ticības mācība, bija rīta lūgšanu stundas, lasīja Bībeli kā arī garīgu (kristīgu ) literatūru. Tas varēja turpināties līdz Latvijas Valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Blakus kristīgai literatūrai tika cienīti latviešu autoru darbi par latviešu tautas dzīvesveidu, par mīlestību uz dabu un darbu, par saskanīgām ģimenes attiecībām un normālām vecāku un bērnu attiecībām. Desmit baušļi, Jēzus Kristus pasniegtā Labās Vēsts mācība Jaunajā Derībā turpināja pastāvēt kā nesalīdzināmi stiprākais pamats morālei audzinot jaunatni un pauudžu pēctecībā pārmantojot veselīgas ģimenes attiecības - tas turpināja veicināt un nostiprināt kristiešu garīgo izaugsmi.

Paaudzēs izauklētā daile silda latvieša sirdi visos vēstures likteņgriežos. Tomēr Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā dotā, vispusīgā un visaptverošā Dieva morāle dod pamatu motivējot šodienas vispārcilvēcisko izturēšanos un dzīves praksi. Blakus tam ir arī vēl kristiešu dzīves un ticības vēsturiskās liecības. To visu nav spējis sagraut vairāk kā pusgadsimtu ilgušais komunistiskās verdzības laiks. Sātans pielietojot velna enģeļus un dēmonu spēkus totālam teroram, izvedot izsūtījumā gaišākos un stiprākos tautas cilvēkus, nevarēja sadragāt dievišķās morāles klinti. Kristīgās grāmatas veic Labās Vēsts -- Evanģēlija izplatību. Grāmatas, kas balstītas uz Svēto Rakstu vēsti ir bijušas, ir un būs svarīgs latviešu tautas identitātes saglabāšanas spēks un līdzeklis.

Veidi kā iespiež grāmatu

* Pirmās, senākās grāmatas, kas rakstītas rokrakstā, sauc manuskripti. Manuskriptus raksta un lieto vēl ilgu laiku arī iespiesto grāmatu periodā.Vairums no viduslaikos tapušajām grāmatām rakstītas un pārrakstītas klosteros. Lielākā daļa no grāmatām bija dažādi noraksti. Īpašā telpa klosterī, kas paredzēta grāmatas pārrakstīšanai saucas - skriptorijs.

Nozīmīga ir grāmatu lapu pergamenta izgatavošana.Grāmatu lapas izgatavoja no teļu ādām pēc līdzīga izmēra.Šāds teļādas pergaments bija ļoti dārgs.Pergamenta izgatavotāji un rakstu darbu veicēji centās izmantot teļādu pēciespējas pilnīgāk. Grāmatai tika noteikts standarta izmērs. Pilns grāmatas formāts saucas - foliants. Vienreiz salocīts - folio, bet nākamais saucas oktāva. Izmēri lapai sakrita ar dievišķo jeb zelta griezumu ( zelta šķēlumu ) ar proporciju 1,61. Tas liecina ka arī te darbojas Dieva Griba par pasules kārtību. Pasaules kārtību, pārrakstot katru nākošo grāmatu, uzturēja mūku grupa. Ikvienam mūkam grāmatas izgatavošanā bija jāveic konkrēts uzdevums un mūks nedrīkstēja iejaukties cita mūka darbā. Pastāvēja viedoklis par to ka ikvienam mūkam dzīvojot virs zemes ir atvēlēta sava vieta, kas ietverta lielajā Dieva plānā. Turpmākā laikā, kad izveidojās ģildes līdzīga kārtība bija arī šajās amata brāļu biedrībās.

Grāmatu iespiešanas sākumā, grāmatas, kas izdotas līdz 1500. gadam sauc par inkunābulām. Inkunābulas līdzīgas rokraksta grāmatām. Iniciāļus - teksta sākuma lielos burtus un ilustrācijas pirmsākumos iezīmēja ar roku. Turpmākajā laikā kokgriezuma ilustrācijas ar roku tikai iekrāso. Burtu formas kā arī teksta izkārtojums grāmatā ilgu laiku tiek veidots pēc rokraksta tekstu tradīcijām. Pat vēl 19. gs. grāmatu iespiešana bija nošķirta no iesiešanas. Grāmatas varēja nopirkt neiesietas. Par iesiešanu rūpējās grāmatas jaunais īpašnieks.

Inkunābula grāmatas tika iesietas koka vākos, kas apsisti ar ādu un apdarināti ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi. Ķēde grāmatu savienoja ar lasāmpulti vai grāmatplauktu. Redzams, grāmatas tikušas augstu vērtētas arī pēc mantiskās vērtības.

Laikaposmā no 1501. līdz 1550. gadam tika izdotas paleotipu grāmatas. Grāmatu izdevēji pamazām maina iesējuma tradīcijas - vairs netiek lietoti masīvie apkalumi kā arī ķēdes. Grāmatas tiek iesietas dažādos īpatnējos iesējumos. Parādās nebijuši izdevumu veidi - raksti ar polemisku ievirzi, pamfleti. Neskatoties uz minētajām izmaiņām grāmatas nezaudē savu izskatīgumu. Grāmatu bagātīgās ilustrācijas ir kā mākslas darbi, kas iespiesti kokgrebuma tehnikā.

Iespēja pietiekamā ātrumā pavairot tekstus lielos apjomos rodas pielietojot vairākus mūslaiku iespiedtehnikas veidus.Šādi pavairotas grāmatas sauc par iespieddarbu grāmatām.

Revolucionārs pavērsiens grāmatu iespiešanā ir ofseta process. Ofseta procesā grāmatu iespiešanas sagatavošana, iespiešanas ātrums un kvalitāte ir nesalīdzināmi ar agrāko laiku iespiešanas paņēmieniem. Ofseta iespiedtehnika piedzīvo strauju attīstību arī unifikācijas laukā, ļaujot četrkrāsu ātras darbības ekonomiskā tehnoloģijā izgatavot vērtspapīrus, dokumentus, t.sk pases u.citus dokumentus.

Grāmatu iespiesšana jaunākajās tehnoloģijās ir pilnīgi atbrīvota no fotoķīmiskajiem procesim. Fotoķīmisko procesu vietā tiek lietotas digitālās matrices. Digitālā veidā grāmatas var izvietot internetvidē, bet pārsūtīšanu elektroniskā veidā.

Satura dažādība grāmatās

Grāmatu satura klasifikācija veicama vairākos veidos. Visvienkāršāk grāmatas iedalīt divos tipos - daiļliteratūrā un specializētajā literatūrā. Veicot abu galveno tipu sadali apakštipos grāmatas tiek iedalītas detalizētāk.

Apakštipi, kuros iedala daiļliteratūru :

1. proza jeb epika - stāsti, garstāsti, noveles, romāni, esejas, miniatūras, tēlojumi, literārās pasakas un humoreskas.
2. dzeja jeb lirika - romance, oda, epigramma, elēģija, idille, himna, sonets, trioleta, rondo, rondele, haiku, glosa.
3. dramaturģijas iedalījums : drāma, traģēdija, komēdija
4. liroepikas iedalījums : poēma, eposs, balāde, fabula un sāga.

Pēc lasītāju mērķauditorijas vecuma daiļiteratūru iedala sekojoši : pieaugušo, pusaudžu un bērnu grāmatas.

Specializētā literatūra pēc sava satura ir ļoti daudzveidīga tāpēc šos literatūras veidus ir grūti viennozīmīgi klasificēt. Lielākās no grāmatu grupām - kategorijām ir : 1)reliģiskās grāmatas, kristietības grāmatas vai kristīgās grāmatas ( grāmatas par Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, grāmatas par Baznīcas vēsturi u.c. ). Kristīgo grāmatu grupai pieskaitāmi arī Svētā Gara dāvanu apraksti, kristīgie dzīvesstāsti, grāmatas par kristīgu ģimeni, kristīgie vēstījumi, kristīgās liecības, kalpošanas mācība, sprediķi, pravietojumi par nākotni, grāmatas par kristīgām attiecībām u.c.
2) grāmatas par zinātņu nozaru tēmām
3) populārzinātniskās grāmatas un rokasgrāmatas.

Latvijas grāmatu vēsture

-- Pirmā vēsturiski noskaidrotā grāmata Latvijas teritorijā nokļuvusi 1203. gadā.Pāvests Inocents III caur Kaupo un Teoderihu (kuri viesojās pie pāvesta ). bīskapam Albertam nosūtīja Bībeli ( Dieva un Jēzus mācību ).

-- Pirmā grāmata Latvijas teritorijā - Livonijas Indriķa hronika - sarakstīta 1225.- 1227. g

-- Patreizējā Latvijas Akadēmiskā biblioteka Rīgā ir pirmā publiskā biblioteka, kas izveidota Latvijā.Pēc Rīgas Rātes locekļa Paula Dreilinga uzdevuma mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas. Grāmatas tika paredzētas "lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam" Tas notika 1524. gada 6. martā..

-- 1585. gadā tika pabeigts tulkot un izdots latviešu valodā Pētera Kazīnija sastādītais katoļu katehisms.Šī grāmata vēsturiski ir pirmā grāmata latviešu valodā.

-- N. Mollīna grāmatu spiestuve Rīgā ir pirmā Latvijas teritorijā. Šī tipogrāfija izveidota 1588. gadā.

-- Pirmā grāmata latviešu valodā, kas iespiesta Latvijas teritorijā ir 1615. gadā iznākusī baznīcas rokasgrāmata

-- Pirmā latviešu vārdnīca, kas iespiesta 1638. gadā ir G. Manceļa "Lettus".

-- Pirmā vēstures grāmata par latviešiem, kas iespiesta 1649. gadā ir P. Einhorna "Historia Lettica".

-- Periodā no 1685. gadam līdz 1691.gadam Ernests Gliks Alūksnē ar Zviedrijas karaļa protekciju pirmo reizi iztulko un izdod pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā. Šo Bībeles tulkojumu var arī uzskatīt par latviešu literārās valodas aizsākumu.

-- Pirmā laicīgā latviešu ābece izdota 1782. gadā. Šo grāmatu sastādijis G.F.Stenders.

-- Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi izdoti periodā no 1807. gada līdz 1808. gadam.