Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Pravietojumi

VĪZIJA: Vienota apustuliskā draudze Latvijā! /M.Zeltiņš

Publicējam topošās grāmatas saturu, kas sniedz vīziju, kā var atjaunoties oriģināla Pirmā gadsimta Draudze un kā izveidot jaunas kristīgas attiecības šādas draudzes izveidei
02.06.2010

 Vienota apustuliskā draudze Latvijā ???

PAMATJAUTĀJUMI

I. KRISTĪGĀS VIENOTĪBAS BĪBELĪGAIS UN DIEVIŠĶAIS PAMATS.

II. DRAUDZE UN DRAUDZES. KAS IR DRAUDZE UN KĀDS IR TĀS UZDEVUMS.

III. PIRMĀS DRAUDZES IZVEIDOŠANĀS

VIENOTA KRISTĪGĀ DRAUDZE UN ŠODIENAS REALITĀTE. KO MUMS DARĪT?

I. VIETĒJĀ DRAUDZE PRETSTATĀ KONFESIONĀLAJAI/ NEKONFESIONĀLAJAI DRAUDZEI

II. VIENOTA KRISTĪGĀ DRAUDZE UN ŠODIENAS REALITĀTE. KO MUMS DARĪT?

III. PASAULES KRISTIEŠU PIEREDZE

EJOT TUVĀK TĒVA SIRDIJ

I. Mācība par Dieva Tēva sirdi, Kristus un Svētā Gara sūtīšanas mērķi vienotības aspektā (mīlestība).

II. Brīvā griba un attieksmes iespējas. Bauslība. Staigāšana Garā. Brīvība un kontrole. Individuālā un konfesionālā domāšana.

III. Prātu, izglītību, spējas, intelektu- Kristus kalpībā! Problēmu jautājumi.

IV. Brāļu apsūdzētāja atmaskošana.

V. Kā saņemt Gara vadību.

VI. Dvēseles cietokšņi un to iznīcināšana.

VII. Kristīgās māceklības aspekti.

VIII. Aktuāli jautājumi

PRAVIETISKĀ NĀKOTNE VIENOTĪBAS SKATĪJUMĀ

I. KRISTĪGĀS VIENOTĪBAS BĪBELĪGAIS UN DIEVIŠĶAIS PAMATS

IEVADS

Mūsu temats- kristīgā vienotība. Ikviens nopietns kristietis liekas, ka ir domājis par mūsu it kā kopējo, bet tajā pašā laikā tik atšķirīgo un saskaldīto dievapziņu. Ja mums pajautā, mēs visi ticam Bībelei un tās nemaldīgumam. Visas protestantiskās konfesijas atzīst Dievu un Kristus izlietās asinis mūsu grēku izpirkšanai. Lai arī vairākās tradicionālās denominācijās un kustībās trūkst dziļi izvērstas mācības par Kristus lielajiem darbiem mūsu labā- atpestīšanu, jaunpiedzimšanu, atpirkšanu, salīdzināšanu, taisnošanu, dziedināšanu, atbrīvošanu-, visās kristīgajās reliģijās tiek kultivēta pazemīguma pilna attieksme pret Dievu kā mūsu Kungu, daudzreiz gadsimtu gaitā savijusies ar savdabīgu ceremoniju un tradīciju apsegu. Šodien, pirmajā kristīgajā konferencē Latvijā par šo tematu, mēs negrasāmies izvērst zinātniski empīrisku izpēti par daudzajām konfesijām un tradīciju ietērpiem, jo mums to nav pilnvarojuma darīt. Mēs vēlamies atsacīties no analītiskiem pārskatiem un faktu konstatācijām. Mēs šajā konferencē runāsim tikai par mūs vienojošo. Lai tas notiktu, mums jādodas pie pirmsākumiem. Lai spētu ieskatīties tajā Kristus Līgavā, kādu savām kāzām gatavo tas Kungs, mums visiem jāvēlas noņemt savas konfesionālās brilles. Mums jāvēlas nomazgāt harizmātiskos un citāda veida uzpūderējumus, kādu labu lepnības un dižmanības apziņu par savas kustības vai mācības visspēcību un nemaldību. Lai gūtu panākumus, mums jāspēj saskatīt lietas pareizā gaismā un no pareizas perspektīvas. Mums jāredz tā, kā mums caur Svēto Garu rāda tas Kungs. Jebkurš cits skats būs subjektīvs un nepareizs. Tā ir šodienas prioritāte Nr.1. Ja mēs to nespēsim veikt, ja nespēsim saskatīt Dieva pamatu un, no šāda redzes punkta veroties, neiegūsim ticību izmaiņām, mēs neko nesasniegsim. Stāvoklis nemainīsies, viss paliks pa vecam. Mūsu zemei ieejot beigu laikā un visaptverošā kristīgā atmodā, mūsu konfesionālie vīna maisi nespēs sevī saturēt jauno atmodas vīnu un tas tos pārplēsīs. Bībele saka, ka jaunais vīns lejams jaunos traukos. Mums jādodas pie praksē pārbaudītā Apustuļu laika pamata, lai no pirmā gadsimta mācības smeltos pieredzi atjaunošanās laikam, kurā ieejam. Mums jāspēj pareizām acīm saskatīt pamatnosacījumus, kāpēc izlējās Svētais Gars, kas sniedza ierosmi un spēku pirmo apustuļu darbībai Kristus autoritātē un spēkā. Mums jāredz kristietības apustuliskais pamats. Mums jāredz pirmās draudzes uzbūves struktūra, iekšējā dzīve un jāspēj kritiski novērtēt mūsu šodienas realitāte.

Attīstot šo tematu, visi cilvēki ir

1)ar DIEVIŠĶU IZCELSMI(1.Mozus 1:26a),

2)GRĒCĪGI, t.i, tie ir pakļauti GRĒKA UN NĀVES LIKUMAM,"Tā tad grēka alga ir nāve" (Rom.6:23a). Nav neviena taisna, it neviena. Pirmo cilvēku grēcīgais mantojums sajaucies ar pagātnes paaudžu lāstiem un ieplūdis mūsos kā mūsu apzināta vai neapzināta tieksme nepaklausīt un spītīgi izvēlēties iet pa savu ceļu, kur paša "Es" atrodas mūsu domu un apzinātās rīcības centrā. "Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru" (Rom.7:19).

3)saslēgti BAUSLĪBĀ, "Jo bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ikgadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas" (Ebr.10:1). Bībelīgi skatoties, tai nav absolūts spēks pasargāt no grēka un tā tiek dota kā starpniece uz laiku, kamēr vēsturē un cilvēka individuālā attīstībā nenotiek īstā abpusējā garīgā salīdzināšanās ar Dievu ticībā caur Kristus asinīm. Mums visiem jāatzīst, ka Kristus nāca nevis bauslību atmest, bet gan piepildīt.

4)izglābti KRISTUS MĪLESTĪBĀ. Dieva mīlestība izpaudās Kristū. Saskaņā ar Dieva izvēli uz zemes vajadzēja nākt īstajam upurjēram- Jēzum, Dieva Dēlam, kas absolūtā bezierunu paklausībā īstenoja Tēva cilvēces salīdzināšanas un izpirkšanas plānu. Jēzus izvēlējās nomirt par mums visiem, tā darot mūs par asinsbrāļiem, absolūti nepelnīti saņēmušus Dieva piedāvāto un Jēzus samaksāto atpirkšanas samaksu- Dievišķās Personas nāvi pie krusta. Mūsu piedošanas akts ir noticis. Vai mēs to apzināmies vai nē, visi cilvēki uz pasaules ir attaisnoti Dieva priekšā, jo Dieva taisnīguma pieprasītā alga par mūsu grēkiem ir brīvprātīgi samaksāta.

5)savienoti SVĒTAJĀ GARĀ. Kristus mīlestība uz mums izpaudās, sūtot mums Svēto Garu. Atstājot šo zemi, Jēzus mūs neatstāja vienus nākamo laikmetu putekļos, bet apsolīja lūgt Tēvu, lai Viņš tiem dotu citu Aizstāvi, lai tas būtu pie tiem mūžīgi, Patiesības Garu (Jāņa 14:16-17). Viņš teica, ka tas tiem par labu, ka Viņš aiziet, jo citādi Svētais Gars nenāktu pie tiem (Jāņa 16:7). Pie kam nav svarīgi, vai cilvēks to atzīst vai nē- tā ir objektīva realitāte, kas nepakļaujas mūsu ierunām un subjektīvismam mūsu domāšanā vai uztverē.

Nākot pie Kristus, cilvēkā notiek dievišķa transformācija, izmaiņa, kurā grēka un nāves likums cilvēkā zaudē spēku un gars iegūst nemirstību. Bauslība kā tālāko notikumu ēna pazaudē savu varu un cilvēkā sāk dominēt ticības un gara likums. Svētuma aizsegs pārplīst, un tagad cilvēks caur Kristus nodrošināto Svētā Gara pieeju brīvi var nokļūt vissvētākajā vietā, paša Dieva tuvumā. Protams, Dieva Vārds mums neuzspiež ar varu pieņemt šo Kristus dāvāto brīvību un atļauj mums palikt savā uzskatu sistēmā, ievērojot mūsu suverēnās Dieva bērna tiesības, tomēr Dievs mūs neredz iespiestus atziņas rāmī un uzskatu važās. Viņš mūs radījis brīvus kā ērgļus ar Svētā Gara spārniem, lai mēs varētu lidot (Jes.40:31). Dievs grib mūs darīt par liecību apkārtesošajai pasaulei un gariem padebesī un visām varām un spēkiem apzināties dievišķā spēka pārākumu un autoritāti, izpaužamies caur mums.

Mēs apzināti nevēlamies izvērtēt mūsu uzskatu atšķirības un aizstāvēt vienu vai otru viedokli. Tas ir subjektīvisms un mūsu matu skaitīšana. Centīsimies tam paskatīties pāri un izvēlēties pareizos, vispārīgos, visaptverošos bībelīgos kritērijus visu mūsu kopējā novērtējumā. Mūsu pieejai jābūt skaidrai un asai, lai ar Dieva vārda zobenu spētu nocirst visus vēsturiskos un teoloģiskos uzslāņojumus un atklāt Dieva gribu Bībeles kontekstā un garā. Ceru, ka Svētais Gars palīdzēs mums to darīt patiesi un atklās Dieva gribu pie katra viena no mums. Šajā izpētē mums stingri jāturas pie notikušā fakta vēsturē un nevis cilvēku spriedumiem par to. Mums jāturas pie Rakstiem, kas atklāj Dieva gribu un tās īstenošanos vēsturē.

BĪBELĪGAIS KRITĒRIJS NR.1- TĀ IR DIEVA GRIBA. TAS IR KRISTUS UN VIŅA PADARĪTAIS DARBS PIE KRUSTA

Efeziešiem 2:1-18 saka: "Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas citkārt pēc miesas bijāt pagāni, tādi, kurus tā saucamie rokām, miesīgi apgraizītie sauc par neapgraizītiem, reiz, senajos laikos bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītajiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē. Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti ienaidu, atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu. Tā Viņš nākdams pasaulē ir pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, jo caur Viņu ir mums, ir viņiem, ir dota pieeja pie Tēva vienā garā."

Viņš mūs, apgraizītos un neapgraizītos, bauslības aizstāvjus un tās pretiniekus, izslēgtos no Israēla draudzes un tajā ietvertos, ir savā miesā salīdzinājis un nodrošinājis jaunu pieeju pie Tēva vienā Garā. Caur Kristu mēs visi esam pārradīti par jaunu un vecās atšķirības vairāk nav būtiskas.

Mūs vieno Kristus un Viņa padarītais darbs pie krusta, bet nevis mūsu atziņa vai mācība par to. Fakts ir daudz svarīgāks nekā mūsu izpratne par to.

Mēs šodien runājam par mūsu atskaites punktu, starta vietu mūsu domu lidojumam. Tas ir Kristus un Viņa nodibinātā Jaunā Derība. Kristus padarītais darbs ar vienu rokas vēzienu ir noslaucījis visas nebūtiskās atšķirības mūsu starpā. Mēs vairāk nedrīkstam strīdēties par nebūtiskām lietām, ja atzīstam Kristus upuri. Mums vairāk uz to nav tiesību, jo Viņa asinis mūs ved uz salīdzināšanos un pārradīšanu un pieeju pie Tēva vienā Garā.

BĪBELĪGAIS KRITĒRIJS NR.2- MĒS- DIEVA ATPIRKTIE BĒRNI.

Mēs visi esam Kristus žēlsirdības un augstsirdības darba ēnā Jesajas 51:1 saka: "Uzlūkojiet to Klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti". Mēs esam atzinuši Kristus upuri un pieņēmuši Kristu ticībā, brīvprātīgi atsakāmies no pasaules kundzības sevī, liekamies kristīties Kristū un Viņa dzīvībā (Marka 16:16) un atļaujam sevi ikdienas palikt Viņā un tīrīt ar Dieva Vārdu ("Ikvienu zaru, kas nes augļus, Viņš iztīra, lai tas no vairāk augļu nestu"- Jāņa 15:2-5).

BĪBELĪGAIS KRITĒRIJS NR.3- MĒS - KRISTUS MĀCEKĻI UN VIŅA LIECINIEKI, KAS NES EVAŅĢĒLIJU.

Kristus nomira par mums, lai mēs kļūtu Viņa liecinieki. "Jūs būsit Mani liecinieki". Savā ceļā zemes virsū Jēzus iesāka darbu ar dažiem Viņa sekotājiem, kuriem pašā iesākumā lika visu atstāt un sekot Viņam. Raksti saka, ka šie vienkāršie, nemācītie ļaudis atstāja savus amatus dažādu pamudinājumu dzīti. Pēteris, piemēram, tika pārliecināts, kad pēc Meistara pavēles izmeta tīklus un izvilka tos, plīstošus no zivju svara. Daudzi kļuva par Viņa sekotājiem caur redzētajiem brīnumiem un Viņa dievišķības pierādījumiem. Tomēr Jēzus mācība šajā sakarībā ir skaidra, kad Viņš sacīja racionālajam Tomam: "Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" (Jāņa 20:29) Viņš stingri piekodināja, ka katrs, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai (Lūkas 9:62). Pašā pirmajā mācekļu solī Jēzus pēdās Viņš tiem liek izšķirties par simtprocentīgu izvēli. Vai esi izšķīries iet Jēzus pēdās? Vai varbūt vēlies pēc Jēzus vārdiem aprakt savu tēvu? Varbūt atvadīties no saviem mājiniekiem? Varbūt pārdot savu tīrumu, lai desmito tiesu uzticētu tam Kungam? Bet varbūt līdzīgi Ananijam un Sapfīrai tu centies melot Svētajam Garam? Padomā par to! Kā būs, kad jaunceļamajā Dieva Namā Viņa svētā bijība izgaismos katru liekulību un grēku un atnesīs fatālus rezultātus? Vai tas nebūs šausmīgi daudziem no mums? Vai mums, pārējiem, nebūs jāpiedalās nepārtrauktās bēru ceremonijās?

(14 min)

Bībelē ir skaidri parādīta kārtība, kā izsūtīt mācekļus darbā. Lūkas 9.nodaļā Jēzus izsūta savus divpadsmit vistuvākos sekotājus, kas trīs ar pus gadus apguva dievišķās vadības un patiesības pamatus. Tad 10.nodaļā tas Kungs nozīmē vēl septiņdesmit citus un izsūta tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet (Lūkas 10:1). Viņš it kā nejauši, bez īpašas sagatavošanas no savu aktīvāko sekotāju pulka izvēlas vēl 70 ar uzdevumu- veikt evaņģelizēšanas un Dieva valstības pasludināšanas uzdevumu. Tas liecina par to, ka šo divpadsmit mācekļu īsais praktiskās kalpošanas laiks bija nesis varenus panākumus un viņu iesētā Valstības sēkla bija sazēlusi tiki daudzās sirdīs, ka nākošajā nodaļā Jēzum darbā bija jāizsūta jau 70 citus. Tas liecina, ka šajā īsajā laika posmā izsūtīšana praktiskā darbā bija radījusi 70 citus, gatavus kalpošanas darbam. Tātad šie mācekļu sagatavošanas pamatprincipi bija pareizi un dzīvi. Kāds bija Jēzus cilvēku evaņģelizēšanas veids:

1)izsūtīt pa divi (10:1), Mums jābūt izsūtītiem, citādi tā ir pašu darbošanās.

2)savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur drīzumā gatavojās doties (10:1),

3)ar mērķi izsūtīt evaņģelizētos cilvēkus tālākā darbā pļaujā (10:2),

4)atsacīties no jebkādas citas palīdzības (10:4),

5)ceļā nesveicinot nevienu, t.i. valdīt pār savām domām un gribu, būt mērķtiecīgam (10:4),

6)pasludinot Kristus asinīs mieru un salīdzināšanu (10:6),

7)izmantot dziedināšanu ar mērķi pasludināt Dieva valstības atnākšanu (10:9),

8)aktīvi un demonstratīvi apliecinot savu brīvību no citu grēka un jebkurā gadījumā izmantojot izdevību pārliecinoši norādīt uz debesu valstību un nevis sevi vai savu draudzi (10:11).

9)brīdinot neaizrauties ar garīgām emocijām, bet visur un vienmēr atzīt debesu aicinājumu dzīvē un dot godu Dievam (10:20).

Tā Dieva Vārds izplatījās pa visu zemi, un Jēzum īsā laikā radās tūkstošiem sekotāju, par ko liecina ieraksts divas nodaļas tālāk (12:1). Tagad ļaužu ir tik daudz, ka tie cits citu tikko nesamin. Kristus mācība pie tiem dara tālāku šķīstīšanas un tīrīšanas un svēttapšanas darbu. ("Sargaties no farizēju rauga") Lūk, modelis, kā var pavisam īsā laikā tikt evaņģelizēta visa zeme. Dzīvā mācība iekrita auglīgā zemē un nesa simtkārtīgu ražu. Kāpēc? Jo Kristus vadībā izpaudās savdabīgi attīstības principi. Iesākumā 12, visu atstājuši aiz sevis, tad 70, izsūtīti pa divi, pēc tam daudzi tūkstoši, kas, atsvabināti no farizēju rauga, iziet tālākā pļaujas darbā. Kristus mācība pārņem visu zemi. Lūk, draudzes pieauguma pamats! Lūk, mūsu darbības programma! Jēzus izsūtīšana darbā un praktiskais darbs! Pēc Kristus aiziešanas tagad ir Svētais Gars. "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam" (Ap.d.1:8). "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai" (Marka 16:15).

BĪBELĪGAIS KRITĒRIJS NR.4- SVĒTAIS GARS

No šim Rakstu vietām ir skaidrs, ka pēc Kristus uzbraukšanas debesīs vienīgi un tikai Svētais Gars ir pilnvarots apstiprināt Kristus pavēli būt Kristus lieciniekiem un šis zīmogs ir jāsaņem. Bez apstiprinājuma ķīlas un zīmoga dvēselē nav dievišķās savienošanās un izsūtījuma darbā. Mūs var izsūtīt mācītājs, bet īstais izsūtītājs darbā ir Svētais Gars. Ja tas nav noticis, mūsu darbība ir miesīga un nenesīs augļus. Jēzus, ieradies pie saviem mācekļiem garā, kad tie noskumuši bija sapulcējušies Jeruzālemē, sacīja: "Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes" (Lūkas 24:49). Palieciet pilsētā un neizejiet ārā! Neizejiet darbā bez dievišķa norīkojuma! Jūs sabojāsit Dieva svēto, suverēno darbu pie cilvēkiem. Palieciet pilsētā, palieciet Jeruzālemē, Ogrē, Rīgā augšistabā sapulcējušies un gaidiet dievišķo apciemojumu! Sanāciet kopā no  dažādiem namiem! Noārdiet visus šķēršļus Svētajam Garam! Atbrīvojiet prātu dievišķam apciemojumam! Ilgojieties pēc izsūtījuma darbā! "Jūs dabūsit spēku būt par Maniem lieciniekiem!", saka tas Kungs. Mūs vieno Svētais Gars, jo to ir izlūdzis Kristus mūsu labā. Kāda mērķa dēļ? Lai palīdzētu mums īstenot šos pirmos trīs kritērijus praktiskā dzīvē-

1)apzināties Kristu un Viņa padarīto darbu Golgātā,

2)ikdienas apgaismotu mūsu apziņu par to, kas mēs esam Kristū kā Dieva bērni,

3)darītu mūs par Viņa mācekļiem un lieciniekiem, kas spēj pasludināt Valstību.

DIEVA SKATIENS UZ MUMS

1. Dieva skatiens uz mums ir tēvišķīgs, pildīts ar mīlestību, atzīšanu, žēlastību, piedošanu; tas nav tiesājošs un nosodošs. Viņa acīs mēs neesam sašķelti. Viņš mūs netiesā, nenicina un nenoniecina. Viņš cenšas mūs pacelt un stiprināt mūsu pašreizējā atziņā, mīlestībā aicinot uz jaunu, dziļāku atziņu un atklāsmi, individuāli un kolektīvi. "Dodies dziļumā", Viņš sacīja Pēterim, un mums pašiem jāizšķir, vai to darīsim vai nē. Mēs varam zvejot seklumā un visu mūžu cīnīties ar garīgo nabadzību un izsalkumu, pie kam dievišķās mīlestības princips ir mūs nenosodīt par to. Taču, sadzirdējuši Kristus pavēli, mēs varam arī ticībā iebraukt dziļākos ūdeņos un iemest savus tīklus tur, mēs varam pārkāpt laivas malai un uz Jēzus pavēli iet pa ūdeni. Paklausība Kristus pavēlei nav dogma, bet mūsu ticības kvalitātes rādītājs, kas atnes labus rezultātus. Līdzīgi kā zeltam ir tīrības kvalitāte vai raudze, arī mūsu ticībai ir zināma prove un to raksturo mūsu spēja īstenot Kristus pavēles cauri aizspriedumiem, šaubām, neziņu, nedrošību, bailēm. Šiem uzslāņojumiem mūsu garīgās pārkausēšanas procesā jāpazūd, taču arī zemākas raudzes zelts tomēr ir zelts. Tātad mums jāsaprot, ka Dieva darbs pie katra viena no mums ir mīlestības, atzīšanas un žēlastības darbs.

2. Dieva skatiens uz mums ir nekonfesionāls un apvienojošs. Ir pienācis laiks šajā konferencē atzīt, ka mēs paši sevi esam iespieduši atziņas un uzskatu rāmītī, radījuši bībelīgas teorijas un pamatprincipus, kas apmierina mūs, kas visi ir labi un pamatoti Bībelē, tomēr nedod Svētajam Garam vadošo lomu un autoritāti pieņemt konkrētus lēmumus, kas aizsedz vai apēno Rakstu kanonu vai burtu. Mums vajadzēs atzīt, ka esam radījuši jaunu Svēto Trīsvienību- mums ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Bībele. Jūs teiksit: "Nepareizi. Svētais Gars". Taču Apustuļu darbos 15:28, kad brāļi un vecaji un apustuļi sanāca kopā, lai apspriestu noteiktus jautājumus, ir sacīts: "Jo Svētajam Garam ir labpaticis...". Mēs šodien veramies Rakstos, mūsu draudzes mācībā, un tikai tad vaicājam Svētajam Garam, tā apbēdinot Viņu un laupot Viņam spēju aktīvi iejaukties mūsu kopējā kalpošanā, ja tas nepieciešams. Viņš spēj aizliegt mums sekot Rakstiem vai mūsu gribai, ja tas konkrētā gadījumā ir vajadzīgs. Taču mums tas ir pieņemami un labi, jo šāda attieksme neprasa aktīvu pozīciju un individuālu pieaugšanu. Tas apmierina mācītāju un vadību. Taču tas veicina remdenību, apātiju un miegainību. Par šādām draudzēm Dievs saka: "Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes (izvemšu). Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev dodu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos..." (Atklāsme 3:15-18a). Vai mēs neesam vai pakāpeniski nekļūstam par Laodiķejas draudzi, kurai nav garīgas vērtības un nākotnes. Dievs vēlas noārdīt jebkuras uzskatu sienas, lai visiem mums atklātos Jēzus Kristus nodrošinātā Jaunā Derība visā tās bagātībā un krāsainībā. Ir pienācis laiks mums visiem apzināties un atzīt mīlestības un žēlastības pārākumu pār atziņām un uzskatiem un Dieva gribu pie ikviena no mums ikvienam kristietim ielikt šīs domas sirds centrā un savā dzīvē vadīties saskaņā ar mīlestības un vienotības principu.

3. Lai gan cilvēks ilgojas pēc dāvanas, Dievs viņā cenšas saskatīt Gara augli, t.i. garīgas īpašības un iekšējā cilvēka brieduma pazīmes ar mūžības kvalitāti, kuras būs mūsu iekšējais mantojums nebeidzamajā mūžībā (Galatiešiem 5:22).

II. DRAUDZE UN DRAUDZES.

KAS IR DRAUDZE UN KĀDS IR DRAUDZES UZDEVUMS?

Pastāv dažādi konfesionāli uzskati par draudzi, pareizi un nepareizi, objektīvi un subjektīvi. Atkarībā no mūsu uzskatiem mēs 1)ar draudzi apzīmējam ēku, kas ir svēta vieta- kurā ir altāris un kurā notiek dievkalpošana vai 2)noteiktu zināmas atziņas kristiešu kopumu. (Esmu vasarsvētku, baptistu, luterāņu draudzes loceklis. Es apmeklēju katoļu baznīcu.) Jautājums par draudzes uztveri un izpratni ir pietiekoši svarīgs, lai tam veltītu atbilstošu uzmanību. Laika ierobežojuma dēļ aplūkosim tikai bībelīgo Draudzes izpratni.

1. VIENOTĀ DRAUDZE PASAULĒ UN DEBESĪS, VIENA MIESA (EFEZ.12:22-23)

Bībele lieto vārdu "draudze" divos veidos, kas katram kristietim ir jāizšķir. Daudzas vietējās teritoriālās draudzes, pareizi radušās un izaugušas, pasaulē veido un pakāpeniski uzceļ VIENU PATIESO, PILNĪGO DRAUDZI. Bībele to nosauc par Kristus Miesu, Kristus līgavu, Dieva namu, Dieva templi, Kristus avīm, ķēnišķīgo priesteru saimi, Kristus atpirktajiem, zemes sāli, pasaules gaismu u.c. Tuvojoties pasaules notikumu eskalācijai un Kristus atkalatnākšanai, vietējās draudzes iegūs savu bībelīgo- teritoriālo un svētuma pamatu, vienlaicīgi veidojot kopējo Draudzi. Tās mērķis ir iegūt garīgu pilnību, nokļūt debesīs un savienoties ar debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzi, tā kļūstot par vienotu veselumu un valdot kopā ar Kristu mūžībā. Par šo Draudzi runā vēstule Efeziešiem. Vārds "draudze" sevī ietver visus ticīgos laikā un mūžībā, kas tic Kungam Jēzum Kristum, ir atpestīti un mīl cits citu. To sauc par vienu Miesu. "Jo ar vienu Garu mēs visi esam kristīti vienā Miesā" (1.Kor. 12:13-14). "Viena miesa, viens Gars..." (Efeziešiem 4:4-6). Viena Miesa sastāv no visiem patiesiem kristiešiem, neskatoties uz viņu draudzes nosaukumiem un mācībām. Tā sevī ietver visas tautas un tautības. Tā sevī iever redzamo un neredzamo, laicīgo un mūžīgo. Redzamais ir tas, ko mēs spējam saskatīt, dzīvais, piem. otru kristieti. Neredzamais ir viss, kas ir miris Kristū. Kristus Miesa ir garīga un to sastāda dzīvie un mirušie Kristū. Visi asinīs atpirktie, dzīvie un mirušie, no tagadnes un pagātnes ir Viņam ir redzami un dzīvi.

Bībele runā par divām draudzes daļām- draudzi uz zemes un debesīs pierakstōto pirmdzimušo draudzi jeb debespulku draudzi (Ebrejiem 12:23). Šīs draudzes ir vienotas caur Garu. Draudze virs zemes ir vienas valsts pilsoņi ar svētajiem debesōs, kopā salaista dzīva, dinamiska celtne, kas aug par svētu templi tam Kungam, Dieva mājoklis Garā (Efeziešiem 2:19-22). "Kristū visa Draudze, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā" (Efeziešiem 4:16). Dieva Vārds sniedz dziļu gudrību un atziņu, atklādams noslēpumu, ka laiku beigās Dievs zem Kristus galvas apvienos to, kas ir debesīs, un to, kas ir virs zemes (Efeziešiem 1:10). Tā kā par debesu draudzi mums trūkst informācijas, Raksti liek secināt, ka Dieva vislielākie centieni ir šķīstīt un darīt svētu zemes draudzi ar Vārdu, sagatavojot to cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas (Efeziešiem 5:26-27).

2. VIETĒJĀ DRAUDZE, TĀS UZDEVUMS

Tā ir ticīgo kopums apdzīvotā vietā. Bībele māca par vietējo draudzi kā "draudzi Korintā", "draudzi Efezā" u.t.t. Šie vārdi visos gadījumos apzīmē apdzīvotu vietu vai pilsētu, bet nevis valsti, tautību, profesiju, inteliģenci, konfesiju, atziņu vai ticīgo uzskatu. Visi citi uzskati Rakstu un Apustuļu darbu un vēstuļu gaismā ir nepareizi un nebībelīgi un veicina sašķeltību kristiešu starpā. Dievs atzīst tikai vienu vienotās, universālās draudzes dalīšanās formu- pēc teritorijas. Vietējā draudze veic Dieva Valstības darbu uz vietām; tā ir Kristus Miesa, kas caur Svēto Garu īsteno Galvas funkcijas uz zemes un pasaulē sniedz liecību, bet pati neglābj cilvēkus.

Vietējā draudze ir "Dieva aicināto ārā" sadraudzība ar Dievu un savā starpā.

Jaunās Derības oriģinālais grieķu vārds draudzei ir "eklēzija", tās īstenā nozīme ir "būt Dieva aicinātiem ārā". Tāpēc ikviens, kas ir izglābts un aicināts ārā no pasaules, ir Draudzes sastāvdaļa. Tas attiecas uz visiem kristiešiem, kas ir aicināti ārā no pasaules sadraudzībā ar Kristu un pārējiem Dieva aicinātiem. Piem. Israēla bērni tika aicināti iziet no Ēģiptes. Tos nosauca par "draudzi" tikai, pateicoties viņu saņemtajam aicinājumam iziet ārā no vecās dzīves.

Tātad caur noslēpumu, kam jāatklājas pēdējā laikā, draudzi, Dievs vēlas likt visiem spēkiem un varām debesīs likt iepazīt Dieva daudzveidīgo gudrību un pasludināt savu valstību. Ja es piederu Kristum, es piederu draudzei un esmu Miesas loceklis. Es atrodos savā vietā un izpildu specifiskas funkcijas visā Miesā, lai tā būtu pilnīga, svēta un spētu īstenot Galvas pavēles. Ja es to neveicu, es neatrodos Miesā un caur tās nervu sistēmu no Galvas nespēju saņemt pareizas komandas. Tāpēc jebkurs sektantisks gars, kas pasludina, ka spēj īstenot Kristus pavēles bez vietējās draudzes starpniecības, ir viltus un šķēlējgars.

Mums jāsaskata Rakstos, ka Pirmajā gadsimtā vēstulē Efeziešiem atklātā vispārējā, garīgā Draudze sastāvēja no vienotām teritoriālām kopienām un mājas draudzēm, kas apvienoja sevī visus ticīgos un nebija sašķelta pēc atziņām. Tai bija bībelīga struktūra un to varēja caur Svēto Garu vadīt Galva- Kristus. Trīssimt gadus pēc Kristus tas Kungs uzturēja "eklēziju" jeb vienotu vietēju draudzi. Kad Konstantīns sāka celt tempļus, "eklēzija" pārvērtās par "kuriakos" ar nozīmi "kundzisks nams". Šis pats vārds dažādās valodās pakāpeniski pārvērtās par "kirk" (skotu valodā), "Kirche" (vācu valodā) un "church" angļu valodā vai baznīcu latviešu. Bībeles vārds ir "eklēzija", vietējā aicināto ārā sadraudzība ar Dievu un savā starpā. Vārds "draudze" jeb "baznīca" ir lakmetīgs atvasinājums.

Pretēji esošajai kārtībai tā nav organizēta un to nedrīkst noorganizēt, jo tas ir dievišķīgi radīts organisms, kura izcelsme un nākotne atrodas debesīs. To sastāda ļaudis, kas pieņēmuši Kristu kā savu personīgo Izglābēju un darījuši Viņu par savu Kungu, pakļaujoties Viņam Garā un patiesībā. Tā ir dzīva vietējā kristiešu sadraudzība ar Kristu un savā starpā. Tās Galva ir Kristus, un tā ir Kristus zemes daļa. To caur Svēto Garu vada Dievs. To raksturo Miesas un sadraudzības dzīve un savstarpējā gādība vienam par otru. To raksturo piecas kalpošanas dāvanas- apustuļu, praviešu, evaņģēlistu, ganu un mācītāju (Efeziešiem 4:11), no kurām divas pirmās veic balsta funkcijas. Mīlestība ir svarīgāka par atziņu. Tajā valda paša Kristus dzīvība, un tā nav atdalāma no Kristus, tās Galvas. Saskaņā ar Efeziešiem 1:22-23, Draudze ir Kristus Miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. Draudze ir pilnība, kas pastāv visās vietās.

Šādas draudzes darbību raksturo?

1. Miesas sadraudzības dzīve

2. Svētā Gara visplašākā iespējamā darbība pie cilvēku pārliecināšanas par grēku, taisnību un sodu.

Svētais Gars sūtīts, nevis lai mums apstiprinātu kādas Bībeles teorijas vai principus, bet gan, lai padziļinātu garīgo izjūtu asumu (grēku, taisnību un sodību), padarītu mūs ticībā stāvošus un degošus Viņa lieciniekus, saņēmušus apstiprinājumu caur mūsu iegremdēšanu Garā caur kristības aktu un piedzīvojumu. "Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā". "Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārības savaldīsit". Jūs saņemsit Svēto Garu un būsit Mani liecinieki". Bībelīgā ūdens kristībā ticīgais apzināti un brīvprātīgi pats liekas kristīties ūdenī, tā apliecinot savu cilvēcīgajā gribā radušos izšķiršanos sekot pa Dieva ceļu. Savukārt iegremdēšanās Garā ir atkarīga tikai no mūsu gribas un uzticēšanās ticībā tuvoties jaunam, vēl neapjaustajam, noslēpumainajam Dieva darbības aspektam. Bieži tieši bailes no nezināmā, cilvēku aizspriedumi un denominācijas ierobežojumi aizkavē mūsu garīgo pieaugšanu. Caur kristību Svētajā Garā kristietis kļūst spējīgs īsā mirklī iekļūt Dieva gribas centrā un sākt īstenot Gara pavēles. Šī nav denominacionāla mācība, bet gan Jēzus pavēle, kas apstiprinājusies caur Apustuļu darbiem.

Kā liecina Apustuļu darbi, Svētais Gars atbrīvojās un atbrīvosies mūsu vidū, jo

1)tā bija (ir) Jēzus pasludināta griba un Dieva prāts ar konkrētu izpildes termiņu.

1)kristieši Jeruzālemē un no tuvākajām tautām bija (būs) gaidīšanas stāvoklī. Jēzus daudzas reizes norādīja: "Esiet nomodā!" Šeit jārunā par mūsu nomoda stāvokli ne tikai attiecībā uz Jēzus atnākšanu, bet attiecībā uz atmodu, jo mēs tās atnākšanu varam nesagaidīt. Viens no galvenajiem mērķiem mūsu tieksmei uz vienotību ir- sagatavot Gara nonākšanu visā Miesā un atmodu,

2)tie dzirdēja (dzirdēs) apsolījuma un apsolījuma piepildīšanās Vārdu un tam ticēja (ticēs),

3)tie sapulcējās (sapulcēsies) kopā vienā vietā un spēja (spēs) būt kopā vienprātībā un gaidīšanā. Tas nenozīmē, ka kristiešiem pilsētā jābūt kādai noteiktai sapulcēšanās vietai. Bībelē sacīts, ka viņi ikdienā sanāca kopā dažādās vietās- mājās, laukumos, pat Sālamana vārtu ailē. Gara piepildīta kristieša dzīve pilnīgi izslēdz vēlēšanos pēc noteiktas sapulcēšanās vietas.

4)viss tiem bija (būs) kopīgs, tie neko neturēja (neturēs) par savu, tie dzīvoja (dzīvos) Miesas dzīvi un ikviens laicīgi bagātais viņu vidū tika (tiks) cienīts un nevis nicināts, jo ar savu bagātību kalpoja (kalpos) tam Kungam,

5)tie palika (paliks) apustuļu mācībā, t.i. uz Kristus Miesas mācības pamata, neizgāja (neizies) no tās un cienīja (cienīs) to. Draudzes mācība nav apustuļu mācība.

6)tie palika (paliks) maizes laušanā, t.i., dzīvoja ikdienišķu dzīvi, piesātinātu ar Dieva atziņu, svētbijību un Dieva klātesības atziņu, ko pavadīja kopīga savienošanās ar To Kungu Garā. Maizes laušana ir kristiešu savienošanās zīme ar Dievu un savā starpā. Cik brīnišķīgi būtu, ja arī šodien kristieši sanāktu pa mājām kopā Kristus vientiesībā un ikdienā lauztu maizi pateicības pilnām sirdīm.

7)tie palika (paliks) sadraudzībā, t.i., tie nekad nepazaudēja tiekšanos uz vienprātību arī pie uzskatu dažādības un vienmēr izšķīra svarīgākās lietas no mazsvarīgākām, tā saglabājot kristīgās mīlestības apvienojošo pamatu. Mums jāsaprot, ka mūsu zemišķā tiekšanās būt lielākam Dieva skatījumā nozīmē tiekties būt zemākam brāļa priekšā un viņam kalpot, iegūt dievbērnības garu (Lūkas 9:46-48- "Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem Mani... kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels"). Sadraudzība sevī ietver tiekšanos uz vienprātību, pazemību un būt kā bērnam un visu kalpam,

8)tie palika (paliks) lūgšanās, t.i., viņi pastāvīgi atradās atkarībā no Svētā Gara un Viņa direktīvajām izmaiņām konkrētajā mirklī.. Lūgšanas nozīmē piedzīvot atkarības izjūtu no Dieva un apziņu, ka ar savu spēku neko nespējam panākt. Tā ir saruna ar Dievu no pazemības un padevības pozīcijām. (Apustuļu d. 2:42-47; 4:32)

Dievs ceļ ēku, kas iesniedzas no mūžības laikā un ietver laicīgo un mūžīgo. Tā nav baznīca vai kāds cits materiāls veidojums, bet sastāv no cilvēku sirdīm "Jūs esat Dieva nams, ka Dieva Gars jūsos mājo!"

1. Vietējās Draudzes pamats- mūžīgā Klints, Kristus, Galva

Draudze ir Kunga Jēzus sekotāju kopums, kas izgājuši jaunā ceļā, pakļaujoties Gara vadībai. Kristus ir Draudzes galva. Pirmo reizi Kristus min draudzi Mateja 16:18. Kad Jēzus sniedza atklāsmi Pēterim un saviem mācekļiem, draudze bija vēl noslēpums, aizsegts visu acīm. Jēzus teica: "Uz šīs Klints (Kristus) Es celšu savu draudzi." Viņš neteica: "Es turpināšu celt", bet gan "Es uzcelšu".

Draudze radās Vasarsvētku dienā., Tagad noslēpums bija atklājies un tas turpina atklāties. "Bet tā ir, kā rakstīts: "Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl."" Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus" (1.Kor.2:9-10).

Ko Jēzus domāja ar vārdiem Mateja 16:13-18: "Tu esi Pēteris, un uz šīs Klints Es celšu savu Draudzi; un elles vārtiem to nebūs uzvarēt"? Lasot šo teikumu oriģinākajā grieķu valodā, vārds "Pēteris" ir minēts kā PETROS, kas nozīmē "maza klints". Vārds "klints" ir apzīmēts ar vārdu PETRA, kura nozīme ir "liela klints". Tāpēc Jēzus sacīja: "Tu esi maza klints, bet uz šīs lielās Klints Es celšu savu draudzi." Raksti saka, ka šī Klints ir Kristus: "Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu,- jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus (1.Kor.10:4). Kristus bija klints Vecajā Derībā un Klints, uz ko tiek celta Draudze Jaunajā. Viņš ir klints, pa ko sita Mozus, lai ļaudīm būtu ūdens, ko dzert (2.Mozus 17:6), ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvei (Jāņa 4:14). Pēteris, niecīgā klints jeb mazs akmens, liecināja, ka draudze ir celta uz Jēzus Kristus Klints pamata: "Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs" (1Pētera 2:4). Šeit Pēteris nosauc Jēzu par dzīvu akmeni jeb grieķu valodā LITHON. Pēteris bija pazemīgs un nekad sevi nenosauca par klinti vai pamatakmeni, bet gan par akmeni ēkā, ko ceļ tas Kungs: "Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam patīkami, caur Jēzu Kristu" (1.Pēt.2:5). Šeit akmeņi tiek nosaukt ar vārdu LITHOI, kas nozīmē "daudzi akmeņi". Uz LITHON, vienas klints, tiek uzceltu daudzi LITHOI, dzīvi akmeņi, veidojot draudzes struktūru. Tas bija neliels ieskats bībelīgā teoloģijā attiecībā uz draudzi un tās pamatu.

2. Jēzus Kristus ir draudzes autoritāte. Patiesajai Draudzei ir viena Galva- Jēzus Kristus. Kolosiešiem 1:17-18: "Bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Viņš ir savas miesas, proti, draudzes galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais" (Kol.1:17-18). Jēzus ir draudzes pamats un Galva. Šo stāvokli neviens Viņam nevar atņemt. Kā pamats Viņš to satur, balsta, dara to stabilu un nesatricināmu. Kā Galva Viņš to vada pa pareizo ceļu.

3. Jēzus Kristus ir ēkas stūrakmens. Draudze ir "Dieva nams", kas sastāv no izglābtajiem svētajiem. Efeziešiem 2:19: "Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime". Draudzes pamats ir apustuļi un pravieši un viņu kalpošana. Viņi ir dievišķās autoritātes, kas līdz mums nogādā Dieva Vārdu nesagrozītu. Jēzus ir stūrakmens. Efeziešiem 2:20: "Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Jēzus Kristus". Draudze ir svēts templis: "Viņā, visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam" (2:21). Draudze ir "svēts templis". Pirmajā templī visi materiāli tika izgatavoti iepriekš un nogādāti celtniecības vietā. Līdzīgi katrs akmens bija Dieva prātā lai ilgi pirms pasaules radīšanas. Katram kristietim ir sava, pirms pasaules radīšanas noteikta vieta Miesā un tās funkciju veikšanai. Katrs ticīgais ir Dieva tempļa sastāvdaļa. "Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars jūsos mājo" (1.Kor.3:16).

4. Ēka ir Kristus Miesa. Vietējā draudze ir organiska vienība, garīga ēka, sastāvoša no daudziem locekļiem, ķieģeļiem, kam katram ir savs īpašs uzdevums un kas darbojas saskaņā un harmonijā atbilstoši Galvas pavēlēm. Cements ir viens Gars, kas, sajaukts kopā ar sadraudzības un mīlestības ūdeni, veido saistvielu. "Jo kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus" (1.Kor.12:12). "Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu" (12:13). Ticīgos kopā saista vienota dievišķa izcelsme, viens Kristus un viens Svētais Gars. Svētais Gars sirdī veicis atdzimšanu un jaunradīšanu. Rezultātā mēs esam ielikti Kristus Miesā caur Svēto Garu. Atdzimšana ir mūsu darīšana par Dieva bērniem, ne pēc mūsu gribas vai nopelna, bet pēc Dieva žēlastības. Mēs esam adoptēti. "Bet Dievs locekļus ir nolicis Miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja" (12:18). "Bet jūs esat Kristus Miesa un katrs par sevi locekļi" (12:27). Dievs ir ielicis locekļus Miesā. Mēs sevi neieliekam. Vienā pilsētā nevar būt 3-20 Kristus Miesas. Kā miesas sastāvdaļai katram ticīgajam vajadzīga pareizi funkcionējoša cita Miesas daļa. Ja tā ir slima vai tās iztrūkst, cieš visa Miesa. 1.Korintiešiem 12:15-27 ir jāatzīst visiem kristiešiem, lai Miesa varētu funkcionēt pareizi. Mēs atrodamies Kristus Miesā. Mums nav tiesības pašiem izvēlēties savu vietu, to izmainīt vai piesavināties kādas funkcijas pēc savas gribas.

Savā redzējumā Dievs redzēja Draudzi vienotu un nesaskaldītu. Dievs redzēja Miesu kā garīgu ēku, kā vienotu veselumu. Viņš no mūžības redzēja katru tās locekli kā šīs ēkas organisku daļu. "Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā" (Efez,1:4).  Dievs redzēja Draudzi, pirms radās konfesijas un cilvēciskās atšķirības. Patiesā Draudze nav materiāla ēka vai cilvēki- tie ir dzīvi akmeņi- izglābtie ļaudis-, uzcelta uz Klints. tā ir dinamiska savā attīstībā, aug un attīstās laikā un mUžībā, ietverot sevī aizvien jaunus izglābtos ļaudis untos pievedot Dievam.

5. Draudze ir Kristus Līgava, tās mērķis ir būt mūžībā debesīs

1- Līgava, ko bildinājis Kristus. Kristus un Viņa Draudzes savstarpējā tuvība ir aprakstīta Sālamana Augstajā dziesmā (individuālo attiecību līmenī). Attiecībā uz draudzi Pāvils saka: "Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā" (Efez.5:25).

2- Līgava, šķīstīta ar mazgāšanos Vārda ūdenī. Jēzus nomira par savu līgavu. Tagad Viņš saglabā draudzi tīru, mazgājot to ar Dieva Vārdu. Efeziešiem 5:26 saka: "Lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar mazgāšanos Dieva Vārda ūdenī (angļu Bībelē). Jāņa 15:3 saka: "Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ. ko Es uz jums esmu runājis".

3- Līgava, gatavota kāzām. Jēzus ar savām asinīm ir atpircis līgavu sev. Tagad Viņš to gatavo savienošanai ar sevi. Kristus mīl draudzi, to veido un gatavo Draudzi sev. "Sev savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas cai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas" (Efez.5:27). Ticīgie ir Viņa miesa, kauls no Viņa kaula. Gars caur Draudzi (līgavu) izsaka pēdējo Dieva gribas izpausmi, kas atklāta Rakstos: "Es, Jēzus, esmu sūtījis savu eņģeli, lai mums šo liecību dotu par draudzēm... Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un kas to dzird, lai saka: "Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas" (Atkl.22:16-17).

III. PIRMĀS DRAUDZES IZVEIDOŠANĀS

1. Jēzus apsolījums dot spēku, uzbraucot debesīs. Pirmā draudze radās uz Kristus pēdējā apsolījuma pamata, pirms Viņš tika uzņemts debesīs, kas minēts Apustuļu darbos 1:8: "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam". Viņš tiem pavēlēja neiziet no Jeruzālemes un gaidīt Tēva apsolījumu.

2.Vasarsvētki un Pētera sludināšana. Kad 120 cilvēku vienprātīgi bija palikuši lūgšanās- vīrieši un sievietes un šādā stāvoklī atradās 40 dienas, pienāca Vasarsvētku diena, kad īstenojās Dieva apsolījums un visi klātesošie saņēma spēku un kļuva Gara apzīmogoti Kristus liecinieki. Šo brīdi vairums teologu uzskata par kristīgās Draudzes dzimšnas dienu. Jo pie Svētā Gara nonākšanas vienlaicīgi īstenojās vairāki būtiski nosacījumi: 120 cilvēku gaidīšanas stāvoklis, atrašanās lūgšanās, lai īstenotos Dieva apsolījums. Tātad kristīgās draudzes pirmie locekļi savā dzimšanas dienā tika kristīti ar Svēto Garu un kļuva par svaidītiem Kristus lieciniekiem. Pirmais ieraksts Bībelē par Svētā Gara svaidītu Jaunās Derības liecību ir Pētera liecība tajā pašā 2.nodaļā. Viņa liecība bija tik spēcīga, ka viņa vārdus uzņēma trīs tūkstoši dvēseļu.

3. Ticīgo sadraudzība (Ap.d.2:41-47; 4:32). Viņi tūlīt pat kristījās ūdenī, palika apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Viņi visi turējās kopā un sadalīja mantu pēc vajadzības, būdami vienprātībā un ar vientiesīgām sirdīm, slavēdami Dievu. Pēterim darot daudz zīmju un brīnumu un sludinot bezkompromisa atmaskojošu vēsti, nāca pirmās vajāšanas un pirmie jaunās kristīgās draudzes svētuma un izturības pārbaudījumi.

4. Diakonu rašanās. Tad 6.nodaļā (1-7) parādās kas jauns. Mācekļu skaitam pieraugot, apustuļi vairāk nespēj pienācīgi rūpēties par Vārda sludināšanu un draudzes aprūpi, tāpēc draudze izredzēja septiņus diakonus, ko veda apustuļu priekšā, kas, Dievu pielūgdami, uzlika tiem rokas un svaidīja diakonu amatā. Tiek atdalītas divas funkcijas jaundibinātajā Jeruzālemes draudzē- kalpošana ar Vārdu un ticīgo aprūpe. Lūk, Jeruzālemes draudze, kurā visi vienprātībā un vientiesībā bauda sadraudzību- lauž maizi un nes viens otra nastas, kopīgi lūdz un kurā ir atbrīvotas divas funkcijas vai amati- apustuļi, kas nodalīti Vārda sludināšanai, un vecaji draudzes locekļu aprūpei.

5. Mācības izplatīšanās, pirmās vajāšanas. Stefana drosmīgās sludināšanas dēļ jaundibinātā draudze piedzīvoja vajāšanas, kā rezultātā Stefans tika nogalināts, bet viņa sekotāji izklīda pa visu apgabalu un nonāca līdz Antioķijai, iegūdami lielu skaitu ticīgo šajā pilsētā. Tad Jeruzālemes draudze uz turieni aizsūtīja Barnabu, kas tos mācīja palikt pie tā Kunga (11:23) Caur pareizu iedrošinājumu Dieva Vārda sēkla pati strauji zēla un pati nesa augļus tā, ka Barnabam nācās ataicināt no Tarsas Saulu sev palīgā. Viņi tur strādāja veselu gadu.

6. Attiecības starp vietējām draudzēm. "Un mācekļi apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā" (11:29). Šeit redzams, ka vietējās draudzes dzīvoja pieticīgi, bet, cik spēja, atbalstīja viena otru vajāšanās un bēdās. Būdamas ar savu vietējo raksturu, tās tādas arī palika. To kalpošana nepārauga apdzīvotās vietas robežas un tās nesāka meklēt ietekmi citas draudzes apgabalā. Vienīgā saikne ar citām draudzēm notika ar apustuļu (izsūtīto) un praviešu kalpošanas palīdzību.

7. Kā rodas jaunas draudzes:

1)caur apustuļu izsūtīšanu darbā un viņu kalpošanu: piem. Barnabas un Saula (13:1-3)

Apustuļu attieksme pret jaunajām draudzēm:

1)pasludina evaņģēliju,

2)iegūst mācekļus,

3)iet tālāk,

4)atpakaļceļā ieceļ vecajus un visu atstāj Dieva rokās (14:21-23).

2)Pēc apustuliskā ceļojuma tie atgriežas savā starta vietā un draudzei sniedz pārskatu par darbu (14:27).

3)Apustuļi regulāri aprauga savas dibinātās vietējās draudzes (15:36).

Apustuļi nedzīvo tajās draudzēs, kurās viņi ir apustuļi!

Ko tas mums māca? Dieva kalpotāji ir kustībā un tiešā Gara vadībā, kamēr draudze paliek noteikta vietā un pastāv vienotības mācībā, maizes laušanā, sadraudzībā un lūgšanās, neturot neko par savu, bet atdodot kopēju mērķu labā. Vietējā draudzē apustuļu laikā bija pravieši, skolotāji (nevis mācītāji kā latviešu tulkojumā) un vecaji. Mācītāja iztrūkums ir ļoti būtisks Pirmajā draudzē. Kāpēc?

Jo draudzes audzinātāja funkciju uzņēmās savstarpējā sadraudzība, aprūpi- diakoni, bet mācītāja- Svētais Gars caur praviešiem un skolotājiem.

Vai mūsu pašreizējā struktūra draudzēs veicina Svētā Gara vadošās lomas īstenošanu un draudzes pieaugšanu? Vai mums ir bībelīga draudzes struktūra? Kur ir vietējā draudze? Kur ir apustuļi un pravieši?

Draudzes attīstības etapi (Svētā Gara loma):

1. Jēzus griba, pavēle, gaidīšanas stāvoklis, Vasarsvētki. Svētā Gara tieša darbība (Ap.d.1).

2. Vietējās draudzes vide- ticīgo sadraudzība savā starpā (Ap.d.2-4)

3. Apustuļu un diakonu izdalīšana un izsūrīšana darbā(Ap.d.6)

4. Svētā Gara darbība caur Stefanu (6-7), Filipu (8), Ananiju (9) (Saula atgriešana Kristum). Jūdejas, Galilejas, Samarijas un tuvāko provinču evaņģelizēšana

5. Svētais Gars izplatās tālāk uz nejūdiem, t.i., visu pasauli (divpusēja iejaukšanās pie Pētera un Kornēlija, lai sniegtu atklāsmes apstiprinājumu, ka pagāni tiek ielikti Dieva plānā) (10)

6. Kristus vēlas izglābt visu cilvēci caur mums- draudzi. Kristus savā nāvē paņēma līdz arī mūs, lai mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē līdz ar Kristu (Kolos.3)

Draudžu tīkls, radies apustuļu kalpošanas un Svētā Gara iespaidā, strauji auga un attīstījās, jo auga un attīstījās Dieva Vārda iedarbība uz cilvēkiem. Tāds ir īsumā Pirmās Draudzes rašanās un attīstības ceļš un mācība tās sakarā.

VIENOTA KRISTĪGĀ DRAUDZE UN ŠODIENAS REALITĀTE.

KO MUMS DARĪT?

I. VIETĒJĀ DRAUDZE PRETSTATĀ KONFESIONĀLAJAI/ NEKONFESIONĀLAJAI DRAUDZEI

II. VIENOTA KRISTĪGĀ DRAUDZE UN ŠODIENAS REALITĀTE. KO MUMS DARĪT?

III. PASAULES KRISTIEŠU PIEREDZE

I. VIETĒJĀ DRAUDZE PRETSTATĀ  KONFESIONĀLAJAI/ NEKONFESIONĀLAJAI DRAUDZEI

Ievads

Mēs apzināti nevēlamies aprakstīt esošo reliģiozo un nereliģiozo draudžu kārtību un uzstāties par vienas vai otras atziņas paudējiem un kritiķiem. Uz to mums nav tiesību. Svētais Gars pats nāks pārliecināt par grēku, taisnību un tiesu. Jēzus brīdināja mūs neuzdoties par kritiķiem, lai paši netiktu tiesāti. Vēlamies tikai norādīt uz ideālo stāvokli un Dieva vispārīgo gribu, uz ko katrs viens varam tiekties un pēcgalā sasniegt. Vēlamies norādīt uz Dieva iecerēto un cilvēku sasniegto, lai spētu saskatīt mūsu starta pozīciju un vēlamo mērķi, kuru jāsasniedz. Šajā lekcijā kristīgās vienotības pamata meklējumos iesim nedaudz tālāk praktiskajā izpratnē. Aplūkosim vietējās draudzes vajadzību mūsu dzīvē, draudzes iekšējo dzīvi un attiecības tās locekļu starpā, garīgo atbildību, kas jānes vienam par otru pareizi iestādītās savstarpējās attiecībās. Tā gaismā katrs viens varēs pārliecināties par konfesionālās/nekonfesionālās draudzes nepilnībām un novirzi no Bībeles patiesības.

Ejot tuvāk Tēva sirdij, mēs uzdrīkstamies pašķirt priekškaru un ieskatīties lietās, ko parasti apslēpjam un nevēlamies redzēt, viena mērķa dēļ- lai saprastu, ka esošajai lietu kārtībai nav garīgas nākotnes un vienīgā alternatīva ir atjaunotas attiecības kristiešu starpā.

Princips:

Tēva sirdī ir pulcināt visus savus bērnus ap sevi."Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauji praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cikreiz Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus- bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekams nāks diena, kad jūs sacīsit: Svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā!" (Lūkas 13:34,35). Jēzus nenogurstoši cenšas pārliecināt Jeruzālemes meitu jeb Kristus bērnus kā cālīšus zem to mātes, proti, Kristus, spārniem, t.i., liekot tiem meklēt Kristus apsardzību un saklausīt Viņa aicinošo balsi, taču viņi to nedarīs, tā neiepazīdami Dieva vienu no vissvarīgākajiem aspektiem, proti, visu Dieva bērnu kopēju pasargāšanu zem vieniem, Kristus spārniem. Tomēr šī pravietojuma beigās skan apsolījums, ka reiz nāks diena, kad šis aicinājums tiks pieņemts.

Par vietējo draudzi īsumā jau runājām iepriekšējā dienā.

Kas ir konfesionālā/nekonfesionālā draudze un kā to novērtēt Rakstu gaismā

Konfesionālā draudze ir kristiešu kopums, kas brīvprātīgi atbalsta kādas konfesijas vai denominācijas uzskatus un mācību un saskaņā ar to veido sadraudzību ar Dievu un savā starpā. Šādas draudzes centrālais, apvienojošais elements ir noteikta vēsturiski izveidojusies kristīga mācība, ticības uzskati, tradīcijas un Dieva pielūgšanas īpašas formas, kas tos savieno savā starpā. Konfesionālās kustībās un draudžu apvienībās ar gadsimtiem senu, nostabilizējušos pamatu ietilpst vairums Latvijas kristīgo draudžu visai plašā spektrā. Tām nosacīti atbilst ļaudis Bībelē Pāvila korintiešu draudzes aprakstā, kas saka: "Es turos pie Pāvila...Es pie Apolla...Es pie Kēfas" (1.Kor.1:12), ko apustulis 2.nodaļā visus nosauc par miesīgiem: "Jo kad viens saka: "Es turos pie Pāvila," bet otrs: "Es pie Apolla," vai tad neesat miesīgi?" (3:4) Korintiešu miesīguma pamatpazīme- kristiešu naidošanās un ķildošanās savā starpā (3:3), kam par iemeslu bija subjektīva tiekšanās turēties pie cilvēkiem un nevis pie dzīvā Dieva. Tajā laikā tie bija tikai savstarpējie strīdi kristiešu starpā un individuālas miesīguma izpausmes, taču gadsimtu gaitā miesīgums ir pārvērties par postošu spēku un mums visiem vajadzīga garīguma atjaunošanās. Protams, mēs varam šim uzskatam nepiekrist un sākt strīdēties savā starpā, taču arī tā būs miesīguma izpausme. Mēs varam būt denominācijas bērni un savu kopējo uzskatu aizstāvji līdz nāvei, taču šodien mums jāatzīst, ka, tā rīkojoties, Pāvils mūs nosauc par miesīgiem, lai arī mūsu ticības uzskats mums liekas vispareizākais un tradīcijas vislabākās. Pie kam nav svarīgi, vai es esmu ķildas iesācējs un naida cēlājs vai ne. Ja mana varbūt visai garīgā rīcība ir bijusi par iemeslu cita ienaidam, saskaņā ar Pāvila uzskatiem, esmu miesīgs. Lūk, cik dziļa jēga ir šim apustuļa brīdinājumam. Tas neatstāj nekādas alternatīvas. "Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu... Tāpēc neatstumiet cits citu, kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam" (Rom.15:1,2,7). Mācība, lai kāda tā arī nebūtu, nav un nevar būt strīdus un naida iemesls mūsu starpā, un, ja ir tā, tas norāda, ka mēs vēl joprojām esam vāji un miesīgi.

Nekonfesionāla draudze, lai arī cik skanīgs būtu tās nosaukums, ir kristiešu kopums, kas, apustuļa Pāvila vārdiem saskot, skaļi daklarē, ka tie "turas pie Kristus". Tā ir šī ceturtā kristiešu grupa 1.Kor.1:12. Kāpēc tā? "Denominācija man bija par šķērsli un traucēja garīgi pieaugt, tāpēc es izgāju no tās un pievienojos tādiem pašiem kā es. Tagad mūsu vidū ir patiesa brīvība un pieaugšana!" Atļaujiet man paskaidrot, kāpēc šāda "iziešana" ir Dievam nepatīkama un Dieva darbam kaitīga.

Dieva Vārds saka: "Nenovērsieties no tiem, kas ticībā vēl vāji, lai nekļūtu par vi­ņu domu tiesnešiem. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai nenicina to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis" (Rom.14:1-3).

a) Mēs atstājām savus brāļus un māsas. Nav svarīgi, vai viņi mūs mīlēja vai vēlējās no mums atsvabināties, fakts ir noticis- mīlestības un kopējas dzīves vienojošā saite ir sarauta un mēs vairāk neesam spējīgi piemērot mīlestības likumu darbībā, t.i. "paēdināt savu ienaidnieku, dot viņam dzert, ja tas cieš slāpes. Mēs uz viņa galvas neesam spējīgi sakrāt kvēlojošas ogles un uzvarēt ļaunu ar labu", kā sacīts Rom.12:20,21. Mēs izvēlējāmies vieglāko, "miesas" ceļu, lai sava garīguma pieauguma vārdā pamestu savus brāļus un māsas. Jo īstena Gara vadība ir nevis deklarācija, bet gan garīgās autoritātes izpausme visu mūsu starpā.

b) Mūsu "turēšanās pie Kristus", t.i. brīvība no ceremoniālisma, reliģijas un īstenā Gara vadība, ir nepilnīga savā būtībā, jo, ja arī Svētajam Garam mūsu vidū tiek dota brīvība, tas nevar plūst tur, kur vēlas, un darīt, ko grib,  jo Viņa darbībai ir uzlikti strikti cilvēku ierobežojumi- mīlestības un sadraudzības garīgais ķermenis, miesa jeb "trauks" ir cilvēcīgi veidots, patvarīgi gatavots, jo neietver visus jaunatdzimušos kristiešus apkārtnē. Mana "turēšanās pie Kristus" drīz vien liek rasties vēl kādai ticīgo grupai, kas tāpat meklē savu ceļu turēties pie Kristus savā, no manis atšķirīgā veidā. "Kā", jūs sacīsit, "Pāvils taču sacīja: Novirzieniem jābūt, lai parādītos ticībā rūdītais." Protams, mēs esam dažādi, un mūsu ticības pieredze var būt atšķirīga, taču šiem novirzieniem jārodas pareizā, bībelīgā garā, kuru pamatā nav antagonisms un egoisms.

c) Nekonfesionālas draudzes, lai cik skaisti arī būtu viņu nosaukumi un izkārtnes, bieži, slēpjoties aiz iekšējās brīvības aizsega, ir daudz vairāk pakļautas miesīguma darbībai, radījušas jaunas, "nereliģiozas" reliģijas formas un ir visvairāk pakļautas neparedzētām svārstībām. Pateicoties patvarīgai brīvības izmantošanai, tās fragmentējas sīkākās daļās vai atkal apvienojas, kas notiek globāli un lokālā apkārtnē. Par sūci draudzes mīlestības kuģī liecina tādas pazīmes kā dabiskās kristiešu sadraudzības un Gara suverēnā aicinājuma uz to aizstāšana ar diktatoriskām organizatoriskām metodēm, plāniem un pasludinājumiem, kuru realizācija prasa pārmērīgas, vardarbības kristiešu pūles. Tas attiecas arī uz draudžu finansiālo sfēru. Mēs visi varam lepoties ar savu draudzi un mācību, taču šīs konferences gaismā mums nāksies atzīt, ka Dieva Tēva sirds mūs aicina uz mīlestību un pazemību, no kurienes ceļas patiesa dievbijība. Ar šādi noskaņotu sirdi mēs varam droši ieskatīties sava adventista, baptista, vasarsvētku, brīvdraudzes brāļa acīs un pavaicāt: "Ko tas Kungs tev šodien teica? Vai šodien tev bija saruna ar Viņu? Vai tavs pestīšanas apģērbs šodien ir tīrs?"

Protams, šis jautājums nav apskatāms viennozīmīgi, jo var būt īpaši gadījumi, kad draudzes sadalās saskaņā ar Dieva gribu, t.i. mīlestībā un savstarpējā sapratnē, ja starp ticīgajiem pilsētā pastāv pareizas attiecības un atsevišķām ticīgo grupām tiek uzticēti dažādi garīgi uzdevumi. Daudzas nekonfesionālas brīvdraudzes rodas dabiskā, t.i. evaņģelizēšanas ceļā. Lai gan to aizsākumi ir pareizi, tālākā to attīstība bieži notiek nepareizi, jo atkal netiek sakārtotas šādas jaunas draudzes iekšējās un ārējās attiecības un tā pazaudē Dieva ceļu. Mums jāsaprot, ka visos gadījumos viena no otras atdalītas draudzes, kas sacenšas savā starpā garīgu mērķu īstenošanas vārdā, nav Bībelē pamatotas. Šādu gadījumu novērtēšanā mūsu pamatkritērijam jābūt kristiešu savstarpējo attiecību izpausme un to atbilstība Bībelei. Vienīgā Bībelē pamatotā draudze ir vietējā draudze. Tikai tā būs brīva no atsevišķu uz mācību, Svētā Gara izpausmi vai citu pazīmi balstītu fragmentētu draudžu kļūdām.

Kādēļ mums vajadzīga vietējā draudze?

1. Dzīvībai un pareizai augšanai. Vietējā draudzē (draudzes locekļu savstarpējās attiecībās un savstarpējā uzraudzībā) cilvēks dzīvo ikdienas pretstatā konfesionālai/nekonfesionālai draudzei, uz kuru ticīgais ierodas noteiktā laikā. Mūsu kā kristiešu garīgai pieaugšanai vajadzīgs ne tikai Kristus un Bībele, bet arī sadraudzība savā starpā, ikdienas dzīve, kas pārsedz kofesionālo pasaules uzskatu, kurā un tikai kurā ticīgais spēj patiesi īstenot Rakstu vadlīnijas. Mēs garīgi pieaugam nevis caur Vārda gudrību atklāšanos sprediķa laikā, bet gan caur tā praktisku īstenošanos mūsu dzīvē, kurā rodas ticības rūdījums un ticības rezerve sniegties vēl tālāk izmaņā un pieredzē. Vide nosaka personības un visas sabiedrības attīstību un tās pareizu ievirzi- tas ir laicīgo psihologu atzinums. Sadraudzības saites, kurās tiek ieslēgts ikviens jaunatgrieztais, kas ir mīlestības, kopējās dzīves, darbošanās un eksistences, bet nevis atzīšanas saites, maksimāli attīsta jaunā kristieša vēlēšanos strauji augt un tas tā arī notiek. Vietējā draudzē dabiski veidojas kristiešu savstarpējās attiecības un draudzes struktūra vairs netraucē ticīgo sadraudzību, ja draudze kļūst lielāka par 100 cilvēkiem.

2. Liecībai un pestīšanai. Ikviens, kas pieņem Kristu ticībā un sevi pakļauj Viņam, kļūst par Kristus Miesas locekli. Kāds tev stāstīja par Jēzu Kristu. Tu pieņēmi viņa vārdus un sāki tiem ticēt. Bībelē tu atklāji Dieva gribu pie tevis, un Svētais Gars atklāja tavas nepilnības. Tu nožēloji savu dzīvi un nāci pie Kristus. Tas notika kādā draudzē vai vienatnē. Taču tev ar muti jāapliecina tavs jaunais stāvoklis Kristū un sirdī jātic Kristum kā no Dieva nākušam, citādi izglābts netiksi (Romiešiem 10:9-10). Jo taisnība, paļāvība radīs mutes augli- liecību, kas atnesīs pestīšanu. Tu nevari būt Kristū un par pilnīgās Draudzes locekli, nedarot Jēzu par Kungu savā mutē. Tava mute ir tavas sirds spogulis. Ieklausoties tavas mutes vārdos, es spēju noteikt, kas norisinās tavā sirdī. Tev vajadzīga vietējā draudze un sadraudzība ar citiem Kristus Miesas locekļiem, lai caur mutes liecību augtu tava ticība un notiktu pestīšanas attīstība tavā dzīvē.

3. Tumsas izgaismošanai mūsu vidū un atbildības audzināšanai vienam pret otru. Tikai atrašanās ikdienas sadraudzībā izgaismos tumsu mūsu starpā un tiks atklāts grēks, ko iznest gaismā. Rezultātā augs vietējās draudzes kvalitāte un caur Svētā Gara liecību mūsos arī kvantitāte. Šis aspekts- apzināšanās, ka esmu brāļa sargs un aizstāvis pret tumsas spēkiem viņa ikdienas dzīvē- līdz šim vēl nekad nav ticis atbilstoši apgaismots. Visur mūs māca atbildēt katram par sevi Dieva Vārda priekšā, rūpēties par savu garīgo apģērbu, taču nekur nedzird sprediķus, kuros tiek akcentēts uzņemties garīgas rūpes vienam par otru un šajā praktiskajā kalpošanas dzīvē iegūt strauju briedumu. Netiek runāts par brāļa pareizu, bībelīgu, pozitīva vērsuma kritiku ar mērķi likt viņam pašam apzināties savu vainu un pašam meklēt ceļu ārā no tās. Praktiskais māceklības kurss Kristus Miesas locekļu izaugsmē netiek sludināts. Neviena konfesija nav pilnīga, neviena atziņa nav vispēcīga, neviens kristietis nav svēts pretēji daudzu uzskatiem, taču šajās pēdējās dienās tas Kungs līdzīgi kā Elīsas dienās liek mums Joasa- Israēla ķēniņa vietā atvērt logu pret austrumiem, lai saskatītu melno sīriešu armiju, kas mūs ir ielenkusi no visām pusēm. Viņš liek mums uzvikt loku ar savām rokām, pavērst pret ienaidnieku, bet pats pieskaras bultai. Kad Viņš saka: "Šauj!", mums ir jāšauj, taču īstenībā tie neesam mēs, kas apšaujam savus ienaidniekus, bet tā Kunga svaidījums. (2.Ķēniņu 13:15-17). Bet varbūt mēs nespējam saskatīt savus īstenos garīgos ienaidniekus un par tiem padarām savus brāļus un māsas? Bīsimies no tā.

4. Pieaugšanai savstarpējā mīlestībā un atziņā. Mīlestības kalpošana ir svarīgāka par atziņas iegūšanu. Jo caur to tiek uzcelta Kristus Miesa. Tomēr, ja atziņa jeb mācība, ko draudze saņem, kļūst par visas Miesas ieguvumu un tiek mīlestībā pieņemta, tā sniedz nenovērtējamu labumu.

5. Svētā Gara kalpošanai. Tikai draudzē var nobriedināties Gara auglis un darboties Gara dāvanas. Svētā Gara kalpošana tomēr netiks uzsvērta un pārspīlēta, bet gan kļūs par ikdienišķu lietu, līdzko vietējā Draudze sāks dzīvot Miesas dzīvi.

6. Miesas dzīvei. Kristus organisms jeb draudze aug un attīstās pēc garīgiem likumiem, kas līdzīgi organisma attīstībai. To raksturo pašas miesas savstarpējā sadzīve, kas netiek organizēta, bet aug neatkarīgi no vadības. Šeit notiek sadraudzība ikdienas līmenī, kas daudz svarīgāka ir māsām nekā brāļiem, kas ikdienas nodarbojas ar mājas rūpēm un bērnu kopšanu. Tām ļoti vajadzīgs izkratīt savas dvēseles problēmas māsai Kristū un nevis neticīgam cilvēkam. Šeit jārunā par organisku saderību vienam ar otru, ko raksturo aizlūgšanas, savstarpēja palīdzība, garīga stiprināšana, padomdošana, sirds atklāšana, uzticība, rūpes un pienākumi, grēka izgaismošana un izmešana no ticīgo vidus.

7. Pašpalīdzībai- viena iztrūkums tiek aizstāts ar otra pārpalikumu. Šādai draudzei nebūs nekāda iztrūkuma.

Lūk, saskares vieta ar mūžīgo Draudzi- caur saskares šķautni ar vietējo draudzi un tās locekļiem. Kaut gan vietējā draudze nav pilnīga, patiesam kristietim jāmeklē sadraudzība ar citiem kristiešiem, pārvarot konfesionālās barjeras un stājoties pretī sektantismam un nodalīšanās tendencēm Kristus Miesā.

Atbildēsim pašiem sev

Mēs apzināti nerunājam par pašreizējo sašķeltības stāvokli un tā sekām. Mums jāredz savs kristīgais brālis un māsa pilsētā un jāiegūst savai ticībai un kalpošanai Miesas pamats. Pirmais solis šajā virzienā ir: pirms katras mūsu rīcības un darbības iegūt Dieva atbildi uz sekojošiem jautājumiem. Kāda ir mana attieksme pret

1)DRAUDZI. Vai mēs atzīstam un savā uzskatu sistēmā iekļaujam tikai tos kristiešus, kas atrodas mums vistuvāk un brīvprātīgi atbalsta mūsu draudzes vai konfesijas mācību, sastādot mūsu draudzes apmeklētāju pulku, vai arī kalpojam visiem "brāļiem", t.i., mūs pazīst kā nekonfesionālus kristiešus. Tā rīkojoties, pavisam drīz mēs iegūsim paša Kristus dotu autoritāti un ko raksturos kalpošana Garā un Mīlestībā. Jāatzīst, ka dažu baušļu ievērošana vai neievērošana vai kādas Gara brīvības izpausmes formas mūsu vidū tomēr nav būtiskais šķērslis, lai mēs paliktu sašķēlušies pēc atziņām.

2)EVAŅĢĒLIJU. Vai mūsu draudze pieaug, atgriežoties neticīgiem cilvēkiem vai arī tāpēc, ka pie mums pārnāk cilvēki no citām draudzēm? Vai mēs sludinām Valstības Evaņģēliju un neko citu? Vai mūsu konkrētā rīcība neapbēdina Dieva Garu, saskaldot Dieva darbu un patvarīgi piesavinoties Kristus funkcijas sev. Piem, dodoties ar evaņģēliju darba laukā, kur darbu iesākusi cita draudze, tādējādi sagrozot jaunatgriezto ticību un cilvēkus cenšoties pārliecināt par savu taisnību un piesaistīt sev. Sludinot nevis Valstības Evaņģēliju, Dieva Gara pasludinātu caur mūsu mutēm, bet gan draudzes mācības Evaņģēliju vai konfesijas evaņģēliju, kas subjektīvi uzsver vienai vai kādas citas objektīvās patiesības puses, kļūsot par draudzes mācību, kas mums liekas spēcīgāka par visu citu draudžu mācībām.

3)LIECĪBU. Vai mūsu liecība ir paša Kristus liecība caur mums? Vai esam brīvi no nedzīvas dievkalpošanas elkiem. Vai nekalpojam (savai draudzei) savtīgi, ar aprēķinu un nosacījumiem? Vai mūsu garīgums ir 100% garīgs? Vai esam brīvi no sava "es", draudzes "es" un savas vecās dabas važām?

4)MĪLESTĪBU UN SADRAUDZĪBU. Vai esam izpratuši Kristus pavēli un augstāko bausli, kas sevī ietver visu bauslību- mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu? Vai mūsu mīlestība ir pilnīga un visu ietveroša sevī? Vai esam sadraudzībā ar visiem kristiešiem; vai arī kādus ienīstam un nevaram ar viņiem būt sadraudzībā?

5)SVĒTO GARU. Vai Svētais Gars mūs visus uzpilda? Vai nedemonstrējam savu spēku un garīgumu pie citiem brāļiem un māsām? Vai nesam tā piedauzījušies pie citu, "garīgāko" brāļu spēka demostrācijām, ka esam ielīduši sevī un nevēlamies neko citu, kā tikai savu pierasto un drošo dievkalpošanu? Vai darbi mūs pavada? Vai Svētais Gars spēj pilnībā veikt savas funkcijas Kristus Miesā pie šādām savstarpējām attiecībām?

Pienāk pravietisks laiks, kad tiks noārdītas konfesionālās barjeras Dieva bērnu sadraudzībai un no konfesiju čaulām iznāks brīvībā dzimuši Dieva bērni, kā tauriņi gatavi lidojumam. Svētā Gara pārliecināšanas spēks jau tagad, it kā ārēji neredzams, bet tomēr darbojas mūsu draudžu kūniņu iekšienē, mūs pārveidojot un gatavojot kristiešus tādus, kādi labpatīk Garam un kas spēs īstenot jaunos divdesmit pirmā gadsimta kristietības uzdevumus. Mēs varam nepiekrist dažādām mūsu atšķirībām un Gara un atziņas izpausmes formām un pazīmēm, taču mums jāatzīst Dieva darbs ikvienā no mums un antinomija mūsu starpā. Mums jāatpazīst savu brāļi un māsas zem konfesionālā aizkara. Jo Dievs nav konfesionāls, Kristus nav konfesionāls un Svētais Gars ne tik. Kristus un nevis konfesija nomira manā vietā. Mēs esam Dieva bērni, pēc Dieva līdzības radīti, lai paustu Dieva varenos darbus šeit un debesīs. Saņemiet Svēto Garu, lai būtu Kristus liecinieki šeit un mūžībā!

Kas ir svarīgākais kristieša novērtējumā? Dievs uzsver vēlēšanos un gribu augstāk par spējām ko sasniegt. Tiekšanos pēc labā augstāk par dotībām. Mīlestību augstāk par atziņu. "Tad nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība" (1.Kor.13:13). Kalpošanu augstāk par spēka saņemšanu. Došanu augstāk par ņemšanu. Dzīvi pēc Gara augstāk par dzīvi pēc burta. Žēlastību augstāk par ticību. Dzīvot pēc Jaunās Derības ir labāk nekā pēc Vecās, jo Pāvils uzsver, tādā gadījumā mums jāievēro visa bauslība, uz ko mēs kā cilvēki neesam spējīgi. (Dievs mums sagādājis labāku Derību caur Jēzu Kristu.) Gara auglis ir svarīgāks par Gara dāvanām. Pestīšana svarīgāka par Gara izpausmi.

II. VIENOTA KRISTĪGA DRAUDZE UN ŠODIENAS REALITĀTE.

KO MUMS DARĪT?

Vēsture

Fokusējot savu skatu uz šo problēmu, mēs redzam, ka vēsturiski katra nākošā Dieva kustība attīstīja tālāk dievišķo patiesību un tās izcelsme bija Dievā. Piem., aukstā katolicisma stagnācijas laikā vajadzēja 15.gs. parādīties M. Luteram, kas izmainīja priekšstatus par cilvēku ticību, radot tai pareizākus akcentus un uzsvarus. Tad pakāpeniski luterānisma dzīlēs sāka veidoties jaunas, progresīvākas kustības, kas satvēra kādu dievišķās patiesības daļu un to attīstīja līdz mācības līmenim. Radās episkopāļi, presbiterāņi, puritāņ­i, kalvinisti, armīnisti, baptisti, metodisti, adventisti un pentekosti, kas katrs attīstīja iepriekšējo garīgo procesu un pielika tam jaunus uzsvarus. Diemžēl, katra no šīm kustībām, sākumā būdama progresīva, pēc zināma laika pazaudēja Svētā Gara vadību un palika savu jaunnodibināto uzskatu varā, jo bija radījusi mācību vai sistēmu. Līdz pagājušā gadsimta vidum mācība par Svēto Garu un Viņa vadību vēl joprojām atradās apslēpta cilvēku acīm. Pēdējais gadsimts raksturīgs ar straujām kristīgā procesa izmaiņām un jaunu patiesību atklāšanos. Mūsu uzdevums ir nepazaudēt Gara vadību straujajā attīstības procesā un saskatīt, uz ko tā mūs virza. Straujā harizmātiskā atjaunotne, kas notiek pēdējos trīsdesmit gadus, ir jāvirza Kristus Miesas izveidošanās virzienā. Tas ir Dieva mērķis pie Gara atjaunotnes kristiešu vidū un tās galvenais motīvs. Svētajam Garam pasaule jāpārliecina par grēku, taisnību un tiesu Kristus Miesas jeb Draudzes diženuma ēnā; citādi šī pārliecība zudīs, redzot sadrumstalotību un tās sekas, kā jau tas daudzreiz noticis Draudzes vēsturē. Un tomēr Dievs ir iesācis garīgās atjaunošanās procesu, kurā aizvien vairāk un vairāk ļaudīm atklājas Dieva noslēpums, Draudze, kādu to savā redzējumā radījis pats Dievs.

Patreizējais stāvoklis un tā kritiska analīze

Līdz šim vēl nav izdevies radīt jauno kristīgo attiecību pamatus, kas būtu brīvi no mācību žņauga.

1)Denominācijas apzināti sasaista kristiešus, pakļaujot tos mācībai. Pazaudējušas Svētā Gara vadību, konfesiju mācītāju padomes un bīskapu padomnieki spītīgi aizstāv savus gadsimtiem nocietinātos uzskatus, nemaz neapzinoties, ka tagad viņu mācība ir kļuvusi jau par regresīvu spēku. Viņi audzina teologus, skolniekus, visu ko, tikai ne Kristus mācekļus.

2)Tāpēc nav brīnums, ka kristieši, kas ilgojas pēc Svētā Gara un spēka, cenšas atbrīvoties no konfesionālajām draudzēm un mācību žņaugiem, radot jaunas ticīgo grupas un šķietami neatkarīgas draudzes, kuras drīz vien atkal nokļūst kādu cilvēku vai cilvēku grupu atziņas varā un Svētā Gara virsvadība pazūd. Viņu brīvība kļūst viņu pašu biedriem par piedauzību, un tie atkāpjas. Pie kam viņos turpina valdīt atziņa par savu nemaldību.

3)Notiek plaša mēroga evaņģelizācijas darbs pie cilvēku sirdīm, taču jaunatgrieztie ātri vien atgriežas atpakaļ pasaulē, jo draudze, lūk, sludina draudzes mācību un cilvēkus aicina uz draudzi, bet neved pie patiesas grēku nožēlas un neieved patiesā Kristus dzīvībā, kurā Svētais Gars uzņemas vienīgās īstās Padomdevēja, Patiesības sarga, Pārliecinātāja, Audzinātāja funkcijas. Šīs funkcijas cenšas aizvietot draudze.

4)Mīlestības trūkuma dēļ attiecībā pret garīgi nespēcīgajiem un draudzes iekšējo nesaskaņu dēļ tiek pazaudēts jaunais kristīgais brālis, mans brālis, papīra lapa, uz kuras varēja sākt rakstīt tas Kungs. Jaunajās kustībās apmēram viena desmitā līdz simtā daļa no jaunatgrieztajiem paliek draudzē un Kristū.

5)Tiek radīti kristīgi centri, megadraudzes, draudžu apvienības, kas atstājušas Kristus Miesas apvienojošo pamatu un radījušas savas atdalītas vienības, kas neietver savās rindās visus kristiešus. Tieši otrādi, viņi daļu no Dieva ļaudīm kā reliģiozus izslēdz no savām rindām un tādējādi nostājas pret Kristus Miesas apvienoto pamatu. Bez šaubām, viņi visi sacīs, ka Dievs ir viņu vidū, jo viņu ir tik daudz un viņu iekšējā vienotībā ir spēks. Taču tas nav tas spēks, kas atbrīvo Dieva Garu tautā un nes liecību par grēku, taisnību un tiesu. Tas neatbrīvo Gara dāvanu darbību visā zemē. Tas ir kristīgās apvienības vai draudzes spēks, bet nevis Kristus Miesas pārliecināšanas spēks, paša Kristus spēks zemes virsū.

Ko darīt?

Konfesionālās draudzes pastāv un pastāvēs, taču to dzīlēs jārodas jaunam domāšanas veidam. Dieva pravietiskā balss šodien saka: Ir laiks atbrīvoties no pagātnes ideālisma un ielūkoties Dieva sirdī.

Mēs vēlamies šajā pilsētā radīt Kristus Miesas apvienojošo pamatu un sakārtot kristīgās attiecības draudžu un kristiešu starpā, tajā pašā laikā norādot uz Dieva gribu vienotas Draudzes pamatu ielikšanai. Šis ceļš nav viegls. Pašā iesākumā, mūsu domāšana cenšas iet pa veciem, ierastiem ceļiem. Vai šis ceļš ir vispareizākais? Vai nav labāk viss pa vecam? Vai manai mīļajai denominācijai nav nekādas nākotnes? Vai brīvdraudzi nevada mācītājs, kas saņēmis atklāsmi no Dieva? Vai ir kāda pieredze šādai notikumu gaitai? Un ko darīt ar manu mīļo draudzi un labajiem draugiem, kas visi kā viens runās man pretī? Kur gūt spēkus šim draudzes apvienojošam un jaunu pamatu ielikšanas darbam? Kā iemīlēt tik nepatīkamo brāli no blakus konfesijas, kas visu laiku man uzplijas ar savu atziņu? Cik tālu esam visi kopā gatavi iet?

Izeja.

Jautājumu būs daudz, taču atbilde viena.

1)Ja tā ir Dieva griba mums, mums tai ir jāpaklausa. Mums būs jānorij mieles un jāsakļaujas kopējā darbā. Pretējā gadījumā pasaule netiks glābta un Draudzes liecība izpaliks. Kristus nevarēs nākt un ticīgie cietīs ciešanas. Mani brāļi ies bojā manis un manas vājās liecības dēļ. Ja tā ir Dieva griba mums šodien, tad nedrīkstam nokavēt. Iziesim Dieva apvienotā darbā; un lai mūs vada Svētais Gars!

2)Mums jābūt pārliecinātiem, ka esam jauna ceļa lauzēji. Mums pretosies gan varas, gan jauno Svētā Gara kustību vadītāji tik ilgi, kamēr arī viņi neiegūs šādu atklāsmi un nesakļausies ar mums. Starp vietējo sadraudzības dzīvi un lielo denomināciju un Gara kustībām pastāvēs antagonisms, kamēr jaunā atziņa neiekaros ļaužu sirdis. Kam klausīsim: vai Rīgas mācītājiem, vai Svētā Gara balsij, kas mūs uzrunā šeit, Ogrē? Vai lūgsim par savu pilsētu un tās atmodu, vai klausīsim rīkojumus? Vai dzīvosim vietējā sadraudzībā, vai saglabāsim savu identitāti kādā lielā kustībā un uzskatīsim šīs domas par maldiem? Vai uzticēsimies savām pašu kristīgajām attiecībām un saviem pašu kalpiem, ko Dievs izvirzīs no pašu vidus savas pilsētas glābšanai un Draudzes atjaunošanas darbam? Mēs, protams, piedzīvosim uzbrukumus, taču

3)vienīgi mēs nesam atbildību par savu pilsētu un tās atgriešanos pie Kristus. Mēs visi kopā nesam atbildību par stāšanos pretī sātana spēkiem un garīgajām varām padebesī virs Ogres, lai ogrēnieši  un visi mūsu mīļie nokļūtu debesīs.

1. Jautājums sevī slēpj daudz neziņas un ir sarežģīts pašā būtībā. Kristīgo attiecību veidošana pilsētā prasa noskaidrot savu piederību pilsētai un garīgajam darbam pilsētā vai konfesionālajai/nekonfesionālajai draudzei ar centru Rīgā vai citur. Ja par primāro atzīsim savu vietu draudzes sistēmā, mēs to varam darīt, taču nebūsim atmodas nesēji savā pilsētā un pat stāsimies tai pretī. Mēs būsim miesīgi, jo turēsimies pie Pētera, Pāvila, Apolla vai sava draudzes mācītāja, visi sakot, ka turamies pie Kristus. Mūsu domāšana paliks sašķobīta, jo deformācija rodas, uz kristīgajām parādībām veroties no nepareiza, centralizēta skatu punkta. Vienīgi tad, ja izvēlēsimies vietējo draudzi kā savu dzīves un kalpošanas vietu, tiksim pāri konfesionālajam skatījumam un spēsim atsvabināties no konfesijas vai draudzes nepareizas kontroles, atbalstīsim vietējās draudzes autoritātes un dievišķās kalpošanas dāvanas un sāksim dzīvot Miesas dzīvi savā pilsētā, Dievs varēs mūs svētīt un piepildīt ar pareizu kalpošanu un tās augļiem. Mums būs vajadzīga drosme un izlēmība doties jaunā ticības ceļā.

2. Bieži, runājot par šiem tematiem, ticīgie nespēj iegūt vienprātību jo katrs skatās no sava redzes leņķa. Viņi runā par vienu, taču katrs to iedomājas savādāk. Tas attiecas uz daudziem teoloģiska satura jautājumiem. Kristīgās attiecības un kristīgā vienotība sevī slēpj daudzus strīdus punktus, jo disputu dalībnieki nespēj izdalīt svarīgāko no mazāk svarīgā. Ļaudis strīdas par paraušanu, pestīšanu, labklājību, bauslību, sabatu, Svēto Garu un tā izpausmes veidiem, Dieva gribu un kā to saņemt u.t.t., taču aizmirst savu kopēji vienojošo, Kristus asiņu un jaunās Derības apsegu.  Bieži niecīgākās atšķirības kļūst par cietokšņiem, kas nostājas pretī vienotībai, jo mums, lūk, ir sava taisnība. Mēs cīnamies ar otru kristieti ar savas taisnības ieročiem. Tādu attieksmi rada nocietināta un lepna sirds, kurā nav vietas Svētajam Garam. Mēs spējam tik daudz zināt par Dieva lietām un protam izvērst disputus, taču bieži nespējam paklausīt Svētajam Garam, kas saka: "Uzklausi!"

Mēs nedrīkstam iziet no konfesionālās/nekonfesionālās draudzes, kurā esam, bet tajā jākalpo vienotības vārdā līdz zināmam laikam, strādājot pie draudzes un to pārveidojot vienotas draudzes mērķiem; pretējā gadījumā tā būs pašdarbība un centieni radīt jaunu draudzi vai kustību. Mēs nedrīkstam iziet no draudzes un iestāties citā draudzē, jo arī tā ir nepilnīga un drīz vien mēs nezināsim, kur atrasties.

Draudzes sašķelšanās un kā to novērst

Mūsu laika īpatnība ir tā, ka rodas aizvien radikālākas kristīgas kustības un slāņojumi. Visi tie pretendē uz augstāka līmeņa atziņu un jaunu Bībeles patiesību atklāšanos viņu vidū, kas konfliktē ar veco uztveri. Visu lietu attīstība centrējas ap jautājumu par jauniem Svētā Gara darbības veidiem un jaunu lietu atklāšanos kristietībā. Tās visas var nopamatot Rakstos un teoloģiski tās ir pareizas. Taču dabā viss jaunais saistās ar atsvabināšanos no vecā domāšasanas un rīcības veida un jaunas pakāpes kristieša brīvības izpausmi. Par to arī parunāsim.

1)Kristiešu draudze nav garīga un vienota, jo parasti sastāv no vairākiem slāņiem- no Dieva un Viņa spēka meklētājiem, kas ir aktīvākā draudzes daļa, piekritējiem (konformistiem) un kurnētājiem. Ir draudzes, kur no trešās kategorijas vienkārši cenšas atbrīvoties. Līdzko draudzē būs jūtamas jaunas vēsmas, pēkšņi sarosīsies abi pretpoli. Garīga atmoda vietējā draudzē parasti nenotiek bez sāpēm, jo vecais vienmēr pretosies jaunajam, miesa Garam. Notiek garīgo spēku eskalācija. Tālākā ceļā, spēkiem nobriestot, tas parasti ved pie draudzes sašķelšanās divās daļās, pie kam šī sašķelšanās parasti tiek nopamatota Rakstos kā vienīgais līdzeklis, lai atbrīvotu Svēto Garu. Mūsu, atmodināto, uzdevums ir stingri ievērot Rakstus, lai draudžu attīstība un nonākšana Gara pakļautībā būtu mazāk sāpīga un netiktu ievainotas dvēseles. Šķiet pareizi šeit minēt, ka draudzes uzdevums pasaulē ir izplatīt Dieva Valstību vai citiem vārdiem sakot, izplatīt Evaņģēliju. Pie kam tā nes atbildību par evaņģelizēto cilvēku garīgo pieaugšanu Vārdā un atziņā.

2. Arī es esmu gājis cauri šīm pārmaiņām un šodien, pēc vairāk nekā desmit gadu meklējumiem, esmu pārliecināts, ka Kristus draudze nedrīkst sašķelties un mana atbildība ir neļaut tai sašķelties priekšlaicīgi, kamēr visā Kristus Miesā nav radušās jaunas attiecību formas. Tieksmi šķelties rada:

a)apustuliskās mācības trūkums draudzē,

b)mīlestības deficīts.

2.      Vietējā konfesionālā/nekonfesionālā draudze ir nosacīti Kristus Miesas modelis miniatūrā un mūsu izmēģinājuma bāze. Mūsu rīcībai jābūt tādai, lai jaunā Gara atklāšanās un brīvības forma nekļūtu kurnētājiem un konformistiem par piedauzību un visi tiktu ievesti Gara brīvībā bez pārmērīgām sāpēm. Tas iespējams tikai un vienīgi caur mīlestības durvīm. Pāvils sacīja: "Lai jūs brīvība citiem nekļūst par piedauzību". Attiecībā uz elku upuru ēšanu viņš teica: "Viņu dēļ es vairāk nekad gaļu neēdīšu". Mūsu pielūgsme, mūsu svinēšana, mūsu mēles, mūsu sabats, mūsu dejošana nedrīkst kļūt citiem par piedauzību. Kristīgo attiecību aspektā mums jāatsakās no daudziem saviem garīgiem iekarojumiem, lai netiktu apgrēcināts mans brālis Kristū. (Daudziem to būs smagi panest!) Tas attiecas kā uz vienu konkrētu draudzi, tā arī uz vairāku draudžu attiecībām vienā noteiktā vietā. Mums jāzina, cik mēs esam izauguši kopumā un kādu barību spējam ēst.

Tātad, pie pareizas lietu izpratnes un apzinoties draudzi un savu kalpošanas amatu draudzē, ar mērķi nevienu nepazaudēt, bet visus vest pie dievišķās patiesības un Svētā Gara, ir iespējams sevi un savu jauno brīvību apslāpēt, padarīt sevi garīgāku un klusāku, svaidītāku, lai tikai neviens nepazustu un paliktu piepulcināts pie Dieva ģimenes.

(Praviešu gari praviešiem klausa) (Ikviens lai cenšas sevi apslāpēt saskaņā ar ticības mēru, otram par celšanu). To panāk absolūta atklātība un neliekuļota vēlēšanās kalpot pie citiem.

Draudžu šķelšanās nav novēršama, kamēr neizveidojas vietēja mēroga draudze.

4. Ko darīt, ja draudzes attīstība un izmaiņas ir pārāk straujas un problēmas ir samilzušas? Ko darīt, ja draudzei nav skaidra pamata un redzējuma? Ko darīt, ja draudzes locekļi netiek līdzi tik straujām izmaiņām? Ko darīt, ja draudzē ir aprunāšanas gars?  Šeit var palīdzēt tikai un vienīgi mīlestības uzsvars kalpošanā. Mūsu motīvam jābūt mīlestībai. Mūsu rīcībai jābūt apustuliskai, t.i., mums jāredz visa draudze kopumā un mums jāiemīl visi draudzes locekļi ar Kristus mīlestību, it īpaši kurnētāji, jo viņiem visvairāk nepieciešama kalpošana mīlestībā. Mīlestība uzvar visu. Protams, tas nav viegli, bet, līdzko draudze ir radīta ar pareizām saitēm un dzīslām, tā spēj viengabalaini un nemanāmi, bez liekām sāpēm nonākt kalpošanā Garā. Tas attiecas uz mūsu daudzajām draudzēm un nākotnē vienotu vietējo draudzi, ko veido Dievs.

Kā ar manu attieksmi pret otru draudzi un tās locekli, ja tajā pēc nostāstiem notiekot šausmīgas lietas?

1)Protams, mums jābūt uzmanīgiem, jo pēdējā laikā sātans visādi centīsies novirzīt no ticības arī Dieva izredzētos, taču mums paliek vienīgais un īstenais Dieva pamats, ar ko salīdzināt katru kustību. Mēs nedrīkstam klausīt nostāstiem, bet ar lūgšanu sirdī un neitrālu skatījumu jāapmeklē viņu dievkalpojumi, lai iegūtu Gara liecību. Pēc viņu augļiem tos būs pazīt. Vai viņu vidū tiek pagodināts tas Kungs un nicināts grēks?

2) Otrais- netiesājiet, pirms neesat pārliecināti. Neklausiet tenkas. Valdiet pār savu mēli! Neievainojiet Dieva Garu, ja Viņš ir to vidū. Tas būs bumerangs, kas vērsīsies pret jums atpakaļ.

3) Trešais- apzinaties, ka tiek celta Kristus Draudze un patreizējā mirklī katrā draudzē var tikt attīstītas atsevišķas dievišķās žēlastības formas un veidi. Citā uzsvars tiek likts uz garīgu savienošanos ar Dievu slavā un pielūgsmē, citā uz mācību, citā uz garīgu atbrīvošanos, vēl citā uz garīgo cīņu, bet pastāv dievišķi apustuliskais pamats, no kā nedrīkst iziet neviens- pestīšana žēlastībā caur ticību. Mēs visi esam miesas prāta un Gara sajaukums. Katra mūsu lielīšanās ir pliķis Dieva vaigā.

4) Ceturtais- iemīliet savu brāli un māsu, neskatoties uz viņu atšķirībām un dīvainībām. Sniedziet viņam roku un piedāvājiet savu mīlestību. Apzinieties savu atbildību sniegt mīlestību un, ja viņš lūdz ar jums iet vienu jūdzi, ejiet divas. Esiet droši, jo viņš pieder jums tāpat kā Kristum, jo esam vienas Miesas locekļi.

5) Piektais- brīdiniet. Līdzko kāds atstāj Kristus žēlastību un mācības pamatu un sāk celt atsevišķi stāvošu, nodalītu draudzi, kurā viņš kļūst pasaules centrs un Kristus tam kalpo, viņi ir iegājuši ķecerībās un tā ir deklinācija, novirze, ko esam spiesti ievērot. Mums, Kristus Miesas daļai, viņi taktiski un ar autoritāti jābrīdina par viņu novirzēm, jo tā ir mūsu atbildība. Vai izjūtam atbildību to darīt? Vai apzinamies sevi kā pārējo kristiešu daļu un to, ka viņi ir mūsu sastāvdaļa, ko Dieva žēlastībā māca kāds cits? Vai izjūtam atbildību un drosmi to darīt?

Mums vēl daudz jāaug mūsu apziņā, autoritātes un atbildības izpratnē, lai spētu apzināties savu vietu kopējā organismā un spētu veikt apustuliskas funkcijas garīgu lietu pārvaldē.

6) Mēs tāpat nedrīkstam stāties pretī Svētajam Garam, lai arī Viņu daudzreiz neizprotam un Viņa atnākšanas pazīmes mums liekas nepieņemamas. Mums jāapzinās, ka visi esam sajaukti ar miesīgumu un neviena kustība un draudze nav ideāla. Tieši otrādi, mums jāizšķir garus un jāspēj izšķirt, ka šajā draudzē, lūk, ir 90% miesas un 10% Gara. Ja tā tas patiešām ir, mums jābūt pietiekoši garīgiem, lai viņus nekritizētu, bet pareizi izprastu un viņu brīvība neliktu mums pie tiem piedauzīties. Vai tieši otrādi, tajā draudzē ir 90% mirušas reliģijas un 10% Gara. Mums jābūt tikpat saudzīgiem un izprotošiem, lai apzinātos, ka arī viņi ir mana organiska sastāvdaļa un viņu šķietami nepareizie un aizvēsturiskie spriedumi arī ir nākuši caur Dieva lūgšanām un Viņa gribas meklēšanu. Es jūs lūdzu, neizejiet no draudzēm, bet atrodiet tajās savu kalpošanu! Lūk, mūsu garīgais tīrums, Dieva Draudze. "Uzplēsiet jaunu atziņas līdumu" (Hozejas).

Tātad- mums jāapzinās sevi kā Miesas daļu un savā skatā jāietver visi Miesas locekļi, esot pietiekoši garīgiem, lai atšķirtu Garu no miesas, un mīlestībā jāsniedz savu kalpošanas palīdzību.

 III. PASAULES KRISTIEŠU PIEREDZE

1. Pasaulē kristiešu vienotības ideja nav jauna. Katru gadu notiek ekumēniskas konferences un simpoziji- Lozannā u.c., taču šie pasākumi ir tikai miesīgi mēģinājumi savienot konfesijas un salīdzināt to mācības. Lai gan tur piedalās ievērojami teologi un baznīcu vadītāji, tiem ir niecīgs sakars ar mūsu jautājumu.

2. Pirmo reizi cilvēces vēsturē pēc Kristus pasaulē izvirzās kristiešu Gara vienotības ideja un vienotas Kristus Miesas izveide saskaņā ar apustuliskajiem priekšrakstiem, kas prasa pilnīgu vecā pamata nojaukšanu un jauna radīšanu. Tik radikālu domu līdz šim nav spējis izvirzīt un pieņemt neviens. Jauns vīns lejams jaunā traukā!

3. Ja skatāmies netālajā vēsturē, mums redzams ķīniešu klasiķa un apustuļa Vočmena Nī nopelns. Viņa draudzes uzbūves apustuliskais teritoriālais modelis, radīts Ķīnā trīsdesmitajos gados, spēja pastāvēt visus komunistiskās valdīšanas terora gadus un, sadalīts apmēram 500 vietējās pilsētu draudzēs, kuras, vārda pilnā nozīmē būdamas vietējās draudzes, ne tikai pastāvēja vajāšanās, bet attīstījās. Tas ir pirmais gadījums vēsturē, kad apustuliskais draudzes uzbūves modelis pierādīja savu dzīvotspēju, jo bija radīts dzīvs draudžu organisms un nevis organizācija. Komunistiskās vajāšanas un iznīcība tikai pastiprināja šādas draudzes dzīvotspēju, jo tai bija ielikti paša Kristus pamati. Šāds stāvoklis ir jāsaglabā. Diemžēl, visur citur, kur notiek jaunu zemju evaņģelizēšana, pavisam drīz uzrodas konfesionāli misionāri, kas uzceļ savas konfesionālas draudzes. Tad tur ierodas citi misionāri un atkal rada jaunas citas konfesionālas draudzes, kuru starpā rodas mums jau zināmās problēmas.

Pašreiz rodas jauna cerība. Svētais Gars nāk pasaulē ar tādu pārliecības spēku un darbības plašumu, ka aizskar daudzas kustības un denominācijas, kas sevī iegūst jaunu saturu. Pašreiz mēs vēl īsti neapjaušam Svētā Gara darbības smaili un vērsumu, taču piedzīvojam bagātīgas svētības. Es ceru, ka visai drīz šīs konferences materiāli izies mūsu tautā un atbalsosies daudzās sirdīs. Mums būs pašiem sava Toronto, Pensakola, katrā pilsētā, kur Svētais Gars būs atradis sev derīgu darbošanās vidi un kur tam būs novākti šķēršļi. Garīgām lokālām atmodām pasaulē jāielīst kopējā traukā, ko jaunajam vīnam pašreiz gatavo tas Kungs. Vai esi gatavs strādāt jau šodien pie šķēršļu nojaukšanas un ceļa gatavošanas darbiem? Joēla 3:1,2 ir šim gadsimtam, šodienai, tev un man.

EJOT TUVĀK TĒVA SIRDIJ I-II daļa

I. Mācība par Dieva Tēva sirdi, Kristus un Svētā Gara sūtīšanas mērķi vienotības aspektā (mīlestība).

II. Brīvā griba un attieksmes iespējas. Bauslība. Staigāšana Garā.

Brīvība un kontrole. Individuālā un konfesionālā domāšana.

III. Prātu, izglītību, spējas, intelektu- Kristus kalpībā! Problēmu jautājumi.

IV. Brāļu apsūdzētāja atmaskošana.

V. Kā saņemt Gara vadību.

VI. Dvēseles cietokšņi un to iznīcināšana.

VII. Kristīgās māceklības aspekti.

VIII. Aktuāli jautājumi

I. Mācība par Dieva Tēva sirdi, Kristus un Svētā Gara sūtīšanas mērķi vienotības aspektā (mīlestība)

Mēs palēnām tuvojamies pašam kodolam- Dieva Tēva sirdij, kas mūs ved uz vienotību. Šajā jautājumu ciklā vēlos padarīt Dievu mūsu sirdīm cik vien iespējams tuvu, lai mēs patiešām izprastu, kas ir Viņa prātā un gribā un uz ko Viņš mūsu visus šajā laikā ved.

1. VIENOTĪBA SVARĪGĀKA PAR VISU, TĀPĒC PAR TO LŪDZ JĒZUS (Jāņa 17)

Mums jāieklausās Jēzus vienā no pēdējām lūgšanām Jāņa 17, ko kristīgā pasaule nosauc par Jēzus Augstpriesterīgo lūgšanu. Šeit Jēzus lūdz Tēvu par saviem bērniem, tiem, kas ticēs Viņa vārdam:

Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs" (Jāņa 17:9-11).

Šeit mūsu Kungs lūdz Tēvu, lai Viņš ticīgos uzturētu savā Vārdā, lai viņi paliktu vienoti un nedalāmi, kā Jēzus ar savu Tēvu. Jēzus zināja, ka velns nāks kā rūcošs lauva, lai Dieva izredzētos sašķeltu un tad aprītu un aplaupītu. Jēzus zināja, ka pēc Viņa aiziešanas nāks plēsīgi vilki, kas centīsies ganāmo pulku sašķelt un pa daļai iznīcināt (1.Pēt.5:8). Ja esam lasījuši aprakstus par Āfrikas nacionālajiem parkiem, mūsu priekšā stādās aina par lauvu pulciņu, kas spējīgi sašķelt un iznīcināt tūkstošgalvīgu bifeļu baru. Jēzus zināja, ka šķietamā vienotība, kas valdīja Viņa mācekļu starpā, nākamajos gadsimtos piedzīvos vislielākos sātana uzbrukumus, jo no tās būs atkarīga Dieva darbība uz zemes un dievišķā plāna realizācija.

"Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs viens:  Es viņos, un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaulē atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis" (Jāņa 17:20-23).

Šeit Jēzus ar salauztu sirdi lūdz, lai kristīgā vienība pārdzīvotu gadsimtus un lai vienotības ideja caur Kristus lieciniekiem pārietu no paaudzes paaudzē. Līdzīgi kā Kristus sniedza liecību par Tēvu, mūsu kā kristiešu vienotībai jāsniedz liecība par to, ka Kristus ir dzīvs un Tēva sūtīts un mīlēts. Saskaņā ar šo Rakstu vietu tikai kristiešu vienotība spēj sniegt liecību par to, ka Kristus ir dzīvs.

a)SAŠĶELTĪBA AIZKAVĒ KRISTUS LIECĪBU PASAULEI UN KRISTUS OTRO ATNĀKŠANU

Visa cita veida liecība nav pilnīga un neveic savu funkciju. Mēs varam stāstīt par Dieva žēlastību pie katra viena no mums, sniegt liecību, ka Kristus ir dzīvs mūsos, aicināt uz savu draudzi, bet pasaule nespēj atzīt, ka Kristus ir Tēva sūtīts un tos mīl ar Tēva mīlestību, jo mēs neesam pilnīgi viens. Lūk, laikmetu skandāls, mūsu visnopietnākā kļūda un Jēzus līdz šim neatbildētā lūgšana. Mūsu sašķelšanās un savstarpējais ienaids laupa mūsu liecību pasaulei. Rezultātā pasaule netiek pārliecināta par Kristu, izglābto cilvēku skaits netiek sasniegts un kavējas Kristus otrā atnākšana. Laikmeti ievelkas, cilvēku paaudzes nāk un aiziet, un Kristus liecība turpina gaidīt.

b)PAR KĀDU VIENOTĪBU ŠEIT IET RUNA?

Atziņas, mācības vai draudzes vienotību? Zem kādiem principiem mums ir jāvienojas? Par Dieva bērnu (to, kas ir Kristū) sadraudzības vienotību, t.i., nevis atziņas par Kristu vai kādas denominācijas vai mācības apsega vienotību, bet dievbērnības apziņas un fakta vienotību, viena Gara, vienas Kristus dzīvības mūsos vienotību, kas ir visos Dieva bērnos neatkarīgi no dogmātikas. "Jūs esat saņēmuši dievbērnības garu, kas mums (visiem) liek saukt: Aba - Tēvs!" (Rom.8:14-16)

2. SASKAŅĀ AR  KĀDIEM PRINCIPIEM IZPRAST DIEVA BĒRNU VIENOTĪBU (Lūkas 15)

Jautājums ir par būtiskāko un mazāk būtisko mūsu novērtējumā. Jēzus teica farizējiem: "Jūs odus izkāšat un ziloņus apēdat", t.i. jūs mazāk būtisko uzskatāt par svarīgāko un svarīgāko par mazāk būtisku, jūs spriežat pēc Rakstu burta un nevis pēc Gara, saskaldāt Rakstus atziņās un nevis aplūkojiet visu to kontekstu un jēgu. Mums precīzi jāatdala svarīgāko no mazsvarīgākā Kristus Miesas novērtējumā, jāuzliek pareizie akcenti un visā turpmākajā jautājuma apspriešanas gaitā tie dzelžaini jāievēro. Tikai ar absolūti neitrālu skatījumu mēs spējam ieskatīties Kristus Miesas noslēpumā un Gars mums var atklāt vēl neapjaustas patiesības.

Dieva bērnu vienotību mēs varam izprast, novērtējot tēva un bērnu attiecības Lūkas 15. Lai arī pazudušais dēls bija visu tēva svētību izniekojis, pasaulīgi dzīvodams un nebēdādams par tēvu ar sagrauzto sirdi mājās, beidzot viņš, pazemojies līdz cūku līmenim, nāca pie atziņas, ka var atgriezties un tēvs viņu neatraidīs, jo pazina tēva mīlestību un tai uzticējās. Tā arī mums, kas esam saņēmuši bērnu mantojumu, bet to noplicinājuši, bez iztikas līdzekļiem beidzot jāatgriežas Tēva namā, kur visi bērni dzīvo sadraudzībā un saskaņā.

1)TĒVA MĪLESTĪBA VAIRĀK PAR VISU

Protams, mūsu atgriešanās var radīt disharmoniju tēva bērnu vidū un daži pat atteiksies sēdēt pie svinību galda kopā ar mums sava egoisma un paštaisnības dēļ, bet Tēva mīlestība apklās visu un panesīs visu. Tā mūs izlīdzinās savā starpā un darīs par saticīgu Dieva ģimeni. Protams, bērnu starpā ir kādi, kas cenšas iegūt visu Tēva mīlestību, pieprasīt skūpstus un tuvību, bet kādi egoistiski pieprasīs savu taisnību. Tēva raksturs ir tēvišķīgs. Tur būs stūrgalvīgie un mīlētie, ietiepīgie, kašķīgie, savas taisnības pieprasītāji, lielie un mazie, taču mūsu Tēvs mūs mīl neatkarīgi no mūsu rakstura un tieksmes būt mīlētiem.

2)DIEVS IR MĪLESTĪBA.

Šī mīlestība ir vērsta virzienā no augšas uz leju; tā ir dievišķā Tēva mīlestība. Un tās apliecinājums ir Jēzus sūtīšana cilvēka izskatā mūsu grēku izpirkšanai un salīdzināšanai. "Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai" (Jāņa 1. vēst.4:9-10). Šeit pazūd katrs mūsu nopelns, katra cenšanās izpatikt Dievam, katra mūsu mīlestība- tā izšķīst Dieva mīlestības okeānā. Cilvēks saista mīlestību ar darbiem un cenšas to nopelnīt. Cilvēciskā mīlestība bieži ir egoistisks aprēķins, kura centrā atrodas viņš pats, zemiska savā būtībā. Mēs nevaram Dieva mīlestību iegūt, nopelnīt, iemainīt. Viņš, mūs kā pazudušos bērnus mīlēdams, ir pasniedzis mums savu roku.

3) DIEVA BĒRNS- BRĪNUMS, dzimis mīlestībā un no mīlestības.

"Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini-, vai es sēdu vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta: es nevaru to saprast. Kurp es lai bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tavs Gara spēks, un mani turētu Tava labā roka. Ja es teiktu: "Galīga tumsa lai mani apklāj un par nakti lai kļūst ap mani gaisma", tad arī tumsība Tev nebūtu tumša un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tiku radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs, cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvien pie Tevis... Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa... " (Psalms 139:1-18; 23-24a)

Apbrīnosim suverēnā Dieva darbu, kas ir iesācies pie katra viena no mums. Kad zinām, ka esam brīnišķīgi radīti, ka manai dzīvei ir dievišķīgs svars, ka esam Dievam līdzīgi, manu sirdi pilda apbrīna un sajūsma. Piem. cilvēku dzīvē- piedzimst dēls, tik līdzīgs tēvam. Tā ir mīlestības pilna sajūsma no tēva puses.

3. MĪLESTĪBAS PAVĒLE (1. Jāņa vēst.)

"Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga ir mūsu mācība. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu" (1.Kor.13:9-11).

Jēzus mums atstājis mīlestības pavēli, kuras īstenošana mūsu dzīvēs mūs nostādīs augstāk par ikkatru mācību un atziņu. To īstenojot, mēs ikviens nonāksim pilnībā, kļūsim par vīriem, kas atmetuši bērna dabu.

1)PIENĀKUMS MĪLĒT

Mīlestības pavēle sevī ietver mīlestību uz Tēvu, savu tuvāko un sevi pašu, kas tiek nostādīts vienādā līmenī ar citiem. Šī pavēle mums liek vienādi mīlēt gan Dievu, gan tuvāko, gan sevi. Mīlestību uz Tēvu īpaši neapskatīsim. Tā izpaužas caur mūsu

1)dievbijību,

2)tieksmē būt brīvam no grēka un salīdzinātam ar Tēvu,

3)attieksmi pret brāļiem un mīlestības darbos.

Par šo tematu tiek runāts visai daudz. Sacīšu tikai to, ka Tēva mīlestība izpaužas mīlestībā uz brāļiem, jo citādi tā būs deklarācija. "Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt" (Jāņa 1.vēst.4:11). "Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība" (Jāņa 1.vēst.4:8). Tātad šī apgalvojuma gaismā es ar pilnām tiesībām varu sacīt ikvienam: ja tu nemīli savu brāli, tu neesi atzinis Dievu.

2)KAS NEMĪL SAVU BRĀLI, IR TUMSĪBĀ, MELIS UN BRĀĻA SLEPKAVA

"Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un viņš neklūp" (Jāņa 1.vēst. 2:8-9)

"Ja kāds saka: "Es mīlu Dievu", un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.

Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli" (Jāņa 1.vēst.4:20-21).

"Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību" (Jāņa 1.vēst.3:15).

Citiem vārdiem sakot, kas nemīl savu brāli, ir tumsībā, ir melis un brāļa slepkava. Tie ir ļoti nopietni vārdi, kas runā uz katru no mums. Katrs viens, kas nemīl savu brāli, grēko pret patiesību un nevis tikai atļauj savam brālim iet bojā, bet ir brāļa slepkava, t.i., viņu nogalina un pēc tam pats iet bojā. Kādā veidā? 1)Vai nu caur vārdiem, kas sagāna cilvēku (Mateja 15:18-19), atļaujot mēlei kā mazai ugunij iededzināt lielu mežu (Jēkaba 3:5) un izplatīt ļaunumu, pilnu nāvīgas indes (8), nolādot cilvēku, pēc Dieva līdzības radītu (9), izplatot rūgtu skaudību un ķildu, radot jucekli un visādu nelietību (16), vai 2)atļaujot sātanam viņu nolaupīt, jo garīgajā pasaulē nepārtraukti norisinās cīņa starp labo un ļauno- mēs nepasargājam viņu brāļu mīlestībā un sātans to nolaupa, nogalinot ar mūsu rokām, bet pēc tam nogalina arī mūs. Cik traģiski!

3)MĪLESTĪBA NEVAR BŪT LIEKUĻOTA, VĀRDOS IZTEIKTA, BET PIEPRASA AKTĪVU POZĪCIJU

"Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!" (Jāņa 1.vēst. 3:17-18) Mīlestība ir vērsta uz Dievu un uz cilvēkiem.

4)MĪLESTĪBAS TRĪSSTŪRIS, KAS ATBALSTĀS UZ BRĀĻU MĪLESTĪBU

Mēs esam iesākuši zīmēt mīlestības trīsstūri. Rakstu mācītājs uz Jēzus jautājumu atbildēja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu" (Lūkas 10:27) Jēzus pavēle ir mīlestībā saslēgusi Dievu, savu tuvāko un sevi pašu. Dieva mīlestība no augšienes uz mums aicina mūs mīlēt savu brāli neatkarīgi no apstākļiem horizontālā plāksnē. Kolosiešiem 2:18b,19a saka, ka, ja kāds uzskata sevi par labāku nekā otrs, tad viņš neturas pie Kristus. Vārds saka: "Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā; jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē" (Jāņa 1.vēst 3:14). Tātad ja mēs mīlam brāļus, trīsstūra loks noslēdzas un tas kļūst par vienotu veselumu. Mēs esam pārgājuši dzīvībā pie Dieva. Citiem vārdiem sakot, Dieva mīlestība mums sūtīja savu Dēlu, lai mēs mīlētu brāļus un nonāktu debesīs.

Brāļu mīlestība šajā ainā nav ieslēgta nejauši- tai ir vissvarīgākais sakars ar mūsu dzīvību un nokļūšanu debesīs. Šeit nav nekas sacīts par savas draudzes vai konfesijas brāļu mīlēšanu.

1)KAS IR MANS TUVĀKAIS, MANS BRĀLIS?

Šajā pašā Lūkas 10 uz rakstu mācītāja jautājumu: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Jēzus stāsta līdzību poar žēlsirdīgo samarieti un aicina mācītāju darīt tāpat. Mans brālis ir asinīm atpirktais grēcinieks, apžēlots vai vēl neapžēlots, Dieva bērns vai mājās nākošais pazudušais Tēva dēls. Lūk, cik dziļa un plaša ir Tēva mīlestība, kas mūs dara par saviem bērniem. Mūsu savstarpējā mīlestība un tās izpausme darbībā spēs izglābt pasauli! "Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva Vārda" (Pētera 1.vēst.1:22-23).

2) STARP BALTO UN MELNO NAV PELĒKĀS KRĀSAS

"Kas nemīl, paliek nāvē". Mīlestības pretpols ir ienaids. Līdzīgi kā dzīvības trūkums ir nāve, mīlestības trūkums ir naids. Šeit nav vidusceļa. Mēs nevaram sacīt, ka mīlam savu brāli, ja šī mīlestība neizpaužas darbībā; pretējā gadījumā mēs esam ienaidā ar brāli un Dievu.

Tas tika apstiprināts darbībā, Jēzum pēc augšāmcelšanas Garā parādoties Pēterim pie Tibērijas jūras.

"Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani manus jērus!" Tas tika pārprasīts trīs reizes, lai Pēteris patiešām saprastu, ka Jēzus mīlestība uz viņu to aicina rūpēties par Dieva ļaudīm.

5. MĪLESTĪBA UN BRĪVĪBA NO GRĒKA

Kā mēs varam būt brīvi no grēka? 1)Atzīstoties grēkā (1.Jāņa 1:9), 2)Dzīvojot sadraudzībā ar brāļiem (1.Jāņa 1:7)

Kas mūs pasargā no grēka: 1)Jēzus asinis, 2)brāļi.

6. KĀ DARBOJAS MĪLESTĪBA?

1)Kā jau tika sacīts, caur darbiem un ar patiesību (Jāņa 1.vēst. 3:17) Ar savas sirds atvēršanu brālim un atļauju tajā ieskatīties. Ar savu prāta nocietinājumu noārdīšanu.

2)ar cita nastas nešanu, neturot neko par savu.

"Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu" (Rom.15:1-2). Mums, stiprajiem, jādzīvo, lai celtu savu brāli un nevis sevis pēc. Kā tas iespējams? "Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā, Kristus Jēzus garā, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Tāpēc neatstumiet cits citu kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam" (Rom.15:5-7).

3)ar līdzcietību un iejūtību.

"Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi" (1.Kor.12:26-27). Jesajas 58: 10: "Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā... Un tas Kungs tevi viebnmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglIgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neiznīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un apdzīvojamu dzīves vietu atjaunotāju."

4)ar lēnprātību un pazemību.

"Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga, tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas" (1.Kor.13:4-8). "Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts" (Lūkas 14:11).

II. Brīvā griba un attieksmes iespējas. Bauslība. Staigāšana Garā.

Brīvība un kontrole.

Individuālā un konfesionālā domāšana.

I. BRĪVĀ GRIBA UN BRĪVĪBA NO BAUSLĪBAS. STAIGĀŠANA GARĀ.

1. DIEVS CILVĒKU RADĪJIS BRĪVU, lai viņš pārvaldītu Dieva radību. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Vienīgais nosacījums, kas cilvēkam tika uzlikts, bija: "No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi" (1.Mozus 2:16-17). Lai arī cilvēks pārkāpa Dieva aizliegumu un ēda no tā un ir kļuvis mirstīgs, šis aizliegums pastāv un līdz šai dienai nav zaudējis savu nozīmi.

2. BAUSLĪBA UN BRĪVĪBA

Pēc tam Dievs iestādīja bauslību, kuru pārkāpjot, cilvēks grēkoja pret Dieva iestādīto likumu un varēja legāli tikt notiesāts. Kad atnāca Jēzus ar Jauno Derību, pasaulē tika iestādīta labāka derība, kuras priekšā Vecā bija tikai kā tās aizsegs, kā ēna. Tagad tika atbrīvots ticības likums darbībā. Mums, Jaunās Derības bērniem, Jēzus caur Pāvilu aicina pie­ņemt kristieša brīvību: "Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!" (Gal.5:1) "Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ko spēj, nedz pagānisms, bet ticība, kas darbojas mīlestībā" (5:6). "Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tikai ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!" (5:13)

3. BRĪVĪBA NAV VISATĻAUTĪBA

Šī brīvība ir Gara kontrolēta brīvība un nevis visatļautība. Pretējā gadījumā tā būs kalpošana miesai. Apustulis Pāvils saka, ka arī bauslība ir kalpošana miesai un ir dota kā Dieva kalpone mūsu miesīgajā staigāšanā. Acīmredzot Galatijas draudzēs bija tās pašas problēmas, kas mūsdienās- miesīgi dzimušie, kas neatzina Kristus piedāvāto jauno Gara brīvību, vajāja garīgi dzimušos, kas staigāja Garā. Bet ko saka Raksti? "Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu." (Gal.4:29-30)

4. STAIGĀŠANA GARĀ KĀ VIENĪGAIS SPĒKS SAVALDĪT MIESAS VIRSKUNDZĪBU

Šodien šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks, jo pieaug Svētā Gara darbība un aizvien vairāk cilvēku staigā Gara brīvībā. Liekas, Svētā Gara galvenais darbs šodien ir pēc iespējas vairāk cilvēku ievest Gara brīvībā un tos darīt par svabadās bērniem jeb īstenajiem Dieva apsolījuma mantiniekiem. Tikai un vienīgi staigājot Garā, mēs spēsim savaldīt miesas kaislības un kārības- netiklību, nešķīstību, izlaidību, elku kalpību, burvību, ienaidu, strīdus, nenovīdību, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticību, skaudību, dzeršanu, dzīrošanu (Gal.5:16) un tādējādi padzīt kalponi ar viņas dēliem.

1. Tā nav Svētā Gara kristība, kā kļūdaini uzskata viena daļa kristiešu. Staigāšana Garā ir Svētā Gara kristīta cilvēka dzīve, tā ir nepārtraukta uzticēšanās Kristus un Svētā Gara kontrolei pār manu dzīvi. Tā ir nepārtraukta Kristus augšāmcelšanās spēka demonstrācija un uzvara pār visiem apstākļiem mūsu dzīvēs, ārējiem vai iekšējiem. Dieva vārds aicina "Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā" (5:25).

2. Tā nav runāšana mēlēs vietā un nevietā, nav sava garīguma un draudzes demonstrācija, nav farizejiska izrāde, bet gan konsekvents, nepārtaukts Kristus asiņu mazgāšanas efekts mūsu dzīvē un neuzspēlēta Kristus liecība mūsos.

3. Tas ir Gara auglis un nevis cīņa pēc Gara dāvanām par katru cenu.

4. Staigāšana Garā ir staigāšana mīlestībā un sadraudzībā ar Dievu un cilvēkiem.

5. Staigāšana Garā ir staigāšana Gara vadībā un kontrolē (Jāņa 3); tā nav nikodēmiska neziņa.

6. Staigāšana Garā ir staigāšana Gara svabadībā."Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet līdz ko atgriežas pie tā Kunga, tur sega tiek noņemta. Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars" (2.Kor.3:16-18). Kad Mozus devās Horeba kalnā satikties ar Dievu, viņa seju sedza apsegs. Pēc tikšanās seja bija ieguvusi spīdumu, ko nespēja nekas apslēpt. Nākot pie Kristus Garā un patiesībā, no mūsu gara tiek noņemts apsegs. Caur mums sāk izstaroties Viņa gaisma un mēs sākam atstarot Viņa spožumu. Brīvība nozīmē iekšēju personas apziņas brīvību pašiem izvēlēties, paklausīt un augt vai to nedarīt. Šo brīvību nespēj un nedrīkst piedāvāt ne mācītājs, ne kāds cits cilvēks. Tavai sejai tiek noņemts aizsegs un tu saskati to brīvību, ko tev piedāvā Kristus.

Mēs mācam par jauno garīgā kristieša stāvokli, kurā viņš ir brīvs no priekšrakstiem, bauslības un parādu rakstiem. Līdzko viņš apzinās savu atpestīto stāvokli Kristū, šī jaunatklātā brīvība ir pareizi jāvada un jāattīsta. To nevar un nedrīkst atkal no jauna iesprostot priekšrakstu jūgā. Šī brīvība atļauj cilvēkam pašam izvēlēties, kurp iet un ko darīt, kādu draudzi apmeklēt un kā kalpot. Vienīgais ierobežojums- neēst no labā un ļaunā atzīšanas koka augļiem, jo tie ir nāvējoši. Šī brīvība nav visatļautība, bet sevis ikdienas nodošana Gara kontrolē, lai tiktu pazudināti miesas darbi. Tas nozīmē nepārtraukti staigāt Garā un Gara svabadībā. Lūk, kristieša ceļš! Svētais Gars pats parādīs, kur nāk viltus gars un maldi.

II. BRĪVĪBA UN KONTROLE

1. Līdzko kristietis iegūst Gara dzīvību sevī jeb neizsīkstošu ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei, ap viņa dvēseli sāks norisināties ārēju un iekšēju spēku cīņa. Viņa brīvību kāds vēlēsies izmantot. Būs spēki, kas centīsies ar to manipulēt un uzstādīs savus noteikumus. To sauc par kontroli. Tā var būt pozitīva un negatīva, dievišķa un dēmoniska. Ja mūs kontrolē Svētais Gars, kur rezultātā rodas mīlestība, miers un prieks, viss kārtībā, jo mūsu jaunatdzimušais gars salejas ar Svēto Garu harmonijā un saskaņā. Mūs šādi var kontrolēt uzrakstītais Dieva Vārds Logos, sludinātais rema jeb atklāsmes vārds, atklāsme garā, sapņi, parādības, brāļa vai māsas dievišķs padoms. Ja mūs kontrolē svešs gars, radīsies tumsa, bailes, nedrošība, neziņa, neticība, nespēja, nemiers, nebūs panākumu. Ap cilvēka brīvību un tās izvēli norisinās ārkārtīgi intensīvs un nepārtraukts karš uz dzīvību un nāvi. Jo brīvā griba savienībā ar Dieva dotajām spējām, sacementēta ar ticību un darbodamās Dieva vadībā, spēj pārstādīt kalnus. Cilvēka domās norisinās nepārtraukts karš- paklausīt- nepaklausīt. Tā ir platforma, uz kuras norisinās visi cilvēciskie notikumi. Cilvēka izvēle paklausīt labajam vai ļaunajam, viņa brīvības izpausme nosaka dzīvību vai nāvi, ne vien sev, bet arī citiem.

Mācība par cilvēka no Dieva doto brīvību un tās izpausmi cieši saistās ar viņa dzīves ceļa izvēli. Dievs viņam paredzējis iespēju lidot Dieva augstumos un spēt panākt visu. Ne velti Dievs mūs salīdzina ar ērgļiem. Vajadzīgs tikai Dieva dots mērķis un Dieva griba, kas salejas ar cilvēka brīvo gribu. "Jo mēs esam Dieva darba biedri, Dieva celtne". Mēs neesam tārpi, kā Salamans saka, "niecība". Mēs esam Kristū. Mūsos plūst paša Kristus dzīvība. Mēs esam Viņa darbs. Nonākot konfesionālā šaurībā, jaunais kristietis tūlīt pat tiek pakļauts priekšrakstiem un iekšējai kārtībai, kas ne vienmēr ir dievišķa. Notiekot manipulācijai ar viņa niecīgo garīgo pieredzi, šis cilvēks bieži pret paša gribu tiek ievirzīts draudzes mācībā un saņem brīdinājumu neiziet no tās. Viņam netiek dota brīvība pieaugt pašam pēc viņa spējām un saskaņā ar viņa labo gribu. Jēzus ir noskumis par daudzajām pazudušajām Viņa avīm, ko daudzi vadītāji ir piesavinājušies kā savas avis. Dievs Tēvs ir noskumis par patvarīgu izrīcību ar cilvēku brīvo gribu, kas viņam ir Dieva dota, lai viņš pats varētu izvēlēties un pieaugt. Dievam sāp savas Draudzes stāvoklis. "Bet kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad" (Galat.4:29). Bet ko Raksti saka "Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu" (30). Dievs savā visuredzībā skata to dienu, kad tas notiks un Kristus Draudze kļūs brīva no nevajadzīgas kalpības važām.

Pastāv pozitīva un negatīva rakstura kontrole.

2. Pozitīvā kontrole: mūs kontrolē Svētais Gars, Logos vārds, rema vārds, mācītāja vārdi, pareizs sprediķis, atklāsme garā, sapņi, parādības, dievišķīgs padoms- to raksturo miers, prieks, mīlestība, dedzība, apņēmība, saskaņa, atbrīvošanas sajūta. Pozitīvās kontroles pareizie aspekti: tā atbrīvo ticību būt kā ērglim Dieva gribā, būt Kristū.

3. Negatīvā kontrole- mūs kontrolē mācība, autoritāte, mācītājs, cilvēks ar garīgo pieredzi, pat māte, vīrs vai sieva, slikta pieredze. To raksturo tumsa, bailes, nedrošība, neziņa, neticība, nespēks, nemiers, nav panākumu, tā sasaista.

Kontroles negatīvās sekas:

a)kontrole iznīcina kristieša brīvību.

Negatīva rakstura kontrole aplaupa kristieša gribu kalpot Dievam, padara viņ­u par citu gribas gūstekni un iznīcina kristieša brīvības apziņ­u. Tas var notikt caur denomināciju, draudzes vadību vai individuāli, vienam iespaidojot otru. Jaunais kristietis pavisam drīz izjūt kontroles spiedienu, jo notiek manipulācija ar viņa brīvo gribu. Viņš tiek sasaistīts, bet nevis atbrīvots Svētajam Garam un Kristus pārvaldīšanai viņā. Mums jādara viss, lai Svētais Gars kristietī radītu ilgošanos pašam pieaugt Garā un patiesībā un lai draudze vai denominācija un tās sadraudzība viņam būtu par palīgu garīgajai pieaugšanai Kristus atziņā. Šodien ir pienācis laiks, kad ar diktatoriskām metodēm un vardarbību nevienu pie Dieva vairs pievest nevar un visam akcentam jābūt vērstam uz kristieša atbrīvošanu un nevis sasaistīšanu.

b)kontrole apslāpē Svēto Garu un neļauj mums pārvērsties Viņa līdzībā.

"Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars." (2.Kor.3:17,18) Rezultātā kristietis ieciklojas draudzes mācībā un kļūst pārlieku racionāls. Tā Kunga spožums spīd viņa vaigā, bet pār viņu atrodas it kā Mozus apsegs, t.i., tiek aizsegts Kristus un Viņa piedāvātā brīvība. (3:16) Mēs pazaudējam garīgo atklājumu un pārsteigumu prieku, vairāk neesam spējīgi iet no spožuma uz spožumu, no spēka uz spēku, mūsu dedzība vīst un pēkšņi kādā Svētā Gara apgaismošanas brīdī mēs sākam domāt, kad pēdējo reizi lasījām Bībeli vai lūdzām Dievu. Lūk, ko nozīmē kristīgās dzīves racionalizēšana un pakārtošana plāniem, principiem un laicīgajām autoritātēm.

Mūsu vienīgā autoritāte- Kristus un vienīgā vadība- Svētais Gars, bet audzinātāja- brāļu un māsu sadraudzība un savstarpējā sadzīve. Pareizs garīgs sprediķis un Svētā Gara mācība draudzes locekļus atbrīvo, nevis sasaista; sprediķis ieplūst mūsu sirds traukā, to pārpludinādams ar mīlestību, mūsu uzticības izrādīšanu, dedzību un mūsu apņēmību darboties virzienā, uz ko tas ir vērsts.

1. BRĪVĪBAS IZPAUSME- VALDĪŠANA

Dievs Tēvs radījis cilvēku savā līdzībā, lai viņš spētu pats garīgi spriest un pieņemt lēmumus. Lai izaugtu viņa apziņa un viņš organiski sakļautos ar Tēvu vienā Garā un lai Gara vadība būtu tikpat parasta kā ikdiena. "Lai viņš valdītu pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū" (1.Mozus 1:26). Lai viņš pareizi, dievišķīgi pārvaldītu redzamo pasauli. Vēl vairāk, lai viņš, izmantojis Gara likumus un izpratis Kristus mācību, spētu pārvaldīt arī garīgo pasauli. "Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam" (Jāņa 1:12). Mēs domājam par pārvaldīšanu mūžībā, un šajā zemē esam niecīgi, neievērojami "nekas".

2. BRĪVĪBAS IZPAUSMES TRŪKUMS- AUTORITĀTES PAZAUDĒŠANA

Mūsu kļūda ir tā, ka mēs neesam atzinuši savu stāvokli Kristū. Mūsu valdīšanas stāvoklim jāizpaužas jau tagad, un tas ir šausmōgi, ka Kristus Draudze atrodas pasaules acīs bez autoritātes, neievērojamā un visniecīgākajā vietā. Mūs nievā un nicina, mūs aprunā, mūs izsmej, bet mēs esam pazaudējuši Dieva doto autoritāti atbrīvot Dieva roku un pravietiski runāt.

Mēs esam izaudzinājuši gļēvu kristiešu paaudzi, kas ieslīgusi snaudā, atlaidusies ērti pie televizora un domā par biznesu. Dievs tiesās visus nelietīgos kalpus, kas Dieva žēlastību izmanto veikalam, bet nerūpējas par tā Kunga avīm, ko tas Kungs žēlastībā viņiem uzticējis ganīt.

Tā saka tas Kungs Cebaots: "Šī tauta runā: Vēl nav pienācis laiks no jauna celt tā Kunga namu!" Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam?" Tā saka tas Kungs Cebaots,- "Palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un kas pelna algu, tas ber to caurā makā. Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?"- jautā tas Kungs Cebaots. "Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās, un ikviens dzenas tikai pēc sava nama" (Hagaja 1:2-9).

III. INDIVIDUĀLĀ UN KONFESIONĀLĀ DOMĀŠANA

Tālāk apskatīsim vairākus problēmu jautājumus kristiešu attiecībās un aplūkosim lietas, kas aizkavē kristieša garīgo pieaugšanu praktiskā dzīvē. Problēmu mezgls savijies ap visai svarīgu mūsu būtības centru un Dieva vai sātana darbības instrumentu- mūsu prātu un domāšanu.

1. Vai var pastāvēt individuāls kristietis, kas nesastāv kādā denominācijā vai draudzē? Vai var būt domājošs, meklējošs kristietis, kas nav pieslējies kādiem ticības uzskatiem? Valdošais uzskats kristietībā ir nē. Vēl vairāk, kristietim tiek uzspiests būt par kādas (manas) draudzes daļu, kur tiek sludinātas vispareizākās lietas. Par to runā arī Dieva Vārds- "Neatmetiet savu sapulcēšanās vietu!" Pretējā gadījumā viņam tiek paredzēta iznīcība un garīga nāve.

Tas ir pilnīgi pareizi, tomēr raugoties tikai no vienas puses. Debesīs mums būs no kauna jānosarkst, varbūt redzot Jēzum tuvāk sēdošu brāli vai māsu, kas reiz nāca uz mūsu draudzi, bet tad kādu iemeslu dēļ to atstāja un vairāk neapmeklē dievkalpojumus nevienā draudzē. Kāpēc tas tā notika- par to jāspriež mums pašiem. Līdzko kristietis saņēma jaunu dzīvību Kristū, viņš būtībā kļūst no mums neatkarīgs, jo kļuvis par sava Kunga un nevis mūsu kalpu. Mums kā draudzei jāciena viņa suverēnais stāvoklis un faktiskā neatkarība no mums, taču jāpiedāvā mūsu sadraudzības ideālo, dievišķo pusi, tajā pašā laikā brīdinot, ka faktiskā puse būs pavisam citāda. Mums jāaicina viņu būt par mūsu daļu, individuāli sagatavotu garīgam karam individuālā un visas draudzes aspektā. Kristieti ir jāsagatavo ienākšanai draudzē; pretējā gadījumā mēs būsim kā caurs siets. Mums jāgatavo sevi dvēseļu zvejnieka funkcijām, individuāli un kolektīvi. Kas nozvejo dvēseles? Kristus tīkls un mūsu sadraudzība acis! Tātad pie pareizas jautājuma nostādnes un ievadinstrukcijām kristietis var būt dziļi ticīgs un derīgs Dieva darbam, nesastāvot konfesijā vai draudzē.

2. Ja individuālais uzskats un domāšana konfrontē ar draudzes/konfesijas uzskatu, vai tas netiek nodots pārraudzībai un sabiedriskajai kontrolei? Statiska, neelastīga pieeja cilvēkam un viņa Dieva dotajai suverenitātei pašam spriest un izdarīt secinājumus stiprina denominācijas sienas un iekšējo viendabīgumu, taču sašķeļ kristietībai sniegto brīvības spēju. Visus gadījumos mēs uzstājamies kā denominācijas sargi, liekot uzsvaru uz mācību un mūsu pieredzi, būdami savā būtībā farizejiski. Tā vietā mums būtu vajadzīgs atļaut sev būt kā bērniem- atļaut Svētajam Garam un Rakstiem (bet nevis burtam) spriest katrā konkrētā situācijā. Rezultātā tiek iznīcināta kristieša brīvā griba un viņš vai nu kļūst par mūsu daļu ar aplauztiem spārniem, vai arī brīvprātīgi vai pēc mūsu ierosinājuma aiziet no mums, liekot mums atviegloti uzelpot.

3. Vai šajā straujajā gadsimtā mēs kā kristieši neesam kļuvuši pārāk reliģiozi, respektējot Dievu, bet aizmirsuši cilvēka individuālo vērtību, viņa godu un cieņu, Dieva dotu. Mums būs vairāk jāsludina par otra cilvēka mīlēšanu un viņa uzskatu cienīšanu. Kristus draudzei nākamajos laikmetos būs jāpārvērtē iekšējās attiecības tās locekļu starpā. Konfesionālajai domāšanai nav nākotnes. Dieva Garam atbrīvojot aizvien vairāk kristiešus, individuālā domāšana, kļūstot par Kristus instrumentu un savienībā ar Svētā Gara vadību, kļūs par Dieva godības instrumentu uz zemes.

4. Ir tikai viena saduras vieta, kur kolektīvajai domāšanai ir teikšana un autoritāte pār individuālo- tā ir tumsas izgaismošanai ticīgā sirdī un neticīgā pievēršana Kristus prātam un Svēto Asiņu šķīstījošajai darbībai. Tik tālu tā ir pozitīvs spēks. To veic evaņģelizācija un draudžu dievkalpojumi. Tāpēc konfesionālajai draudzei būtu jāsludina tikai un vienīgi Evaņģēlijs, visu pārējo atstājot Svētā Gara, visu apkārtnes ticīgo sadraudzības un paša Dieva ieceltu vietējo apustuļu un praviešu pārziņā, kas garīgi pārraudzītu vietējo kristiešu ganāmo pulku. Līdzko tā sāk tālāk kontrolēt cilvēka dzīvi un dominēt pār to, tās ietekme kļūst negatīva, jo tā neatdod savas pilnvaras tālāk brāļu mīlestībai un atzīšanai.

5. Tradīcijas, ticības apliecība, Jēzus mātes godināšana, Svēto dienu un apustuļu un baznīcas dibinātāju pielūgšana ir īpašs jautājumu loks, kas var aizsegt Kristus darba pie krusta nopelnu un kļūt par šķērsli tiešai Kristus atklāsmei cilvēkā. Šīs baznīcas vēsturē izstrādātās darbības ārkārtīgi iespaido cilvēka individuālo domāšanu un iespaido to ticēt saskaņā ar izstrādātiem priekšrakstiem. Rezultātā cilvēks ir reliģiozs un pār viņu atrodas mācības apsegs, kas pilnīgi ietekmē viņa spriedumus un attieksmi. Šāda cilvēka domāšana ir inerta un viņam ir ļoti grūti pašam uzticēties Dievam, lai saņemtu atbildes.

Mūsu prāts- cīņas lauks. Mūsu nekontrolēto domu plūdumu jāpakļauj Gara un Vārda kontrolei un vadībai. Tomēr realitātē cilvēka individuālo domāšanu pārņem konfesionālā domāšana- par mani domā un atbild kāds cits (konfesija?)

III. PRĀTU, IZGLĪTĪBU, SPĒJAS, INTELEKTU- KRISTUS KALPĪBĀ! PROBLĒMU JAUTĀJUMI

1. DIEVS DEVIS MUMS PRĀTU AR MĒRĶI

Dievs cilvēkam ir devis prātu ar mērķi īstenot viņa valdīšanas stāvokli uz zemes, pakļautu Dieva visspēcīgajam un visvarošajam prātam, bet nevis to noliedzot. Mēs taču varam lūgt ar prātu un ar garu, kalpot Dievam ar prātu un Garā. Tad kāpēc dažās kristīgajās aprindās valda kļūdains uzskats, ka mūsu pašu sasniegtais intelekts, izglītība Dieva acīs nav nekas. Protams, nekas, ja mēs caur to cenšamies strīdēties ar Dievu un to nostādīt iepretī Dieva taisnībai, taču, pakļaujot to Dieva kalpībai, tas kļūst var varenu ieroci, lai pievērstu Dievam tautas. Mūsu uzdevums ir izglītību, intelektu, prāta spējas nevis aizliegt, bet gan padarīt par kalponi Kristus labā, lai kādu izglābtu. "Jūdiem es esmu kā jūds, grieķim kā grieķis, lai tikai kādu izglābtu". "Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. un mana runa un mana sludināšna nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē. Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā" (1.Kor.2:1,2, 7).

Tomēr mūsu cenšanās, labā griba Dieva skatījumā ir vērtējama augstāk par spējām, izglītību, intelektu. Jo Dievs redz procesu un šī procesa virzītājspēkus, attīstību, bet nevis kādu noteiktu mūsu darbības līmeni un spējas paveikt kādu noteiktu uzdevumu. Dievs ir radošs un Viņa griba attīstās paaudžu gaitā, tāpēc arī mēs tiek aicināti iekļauties Svētā Gara radošajā darbā uz pasaules.

2. JAUTĀJUMS PAR MŪSU INICIATĪVU

Jautājums paliek atklāts par mūsu iniciatīvu un Dieva iniciatīvu, mūsu pirmajiem soļiem un Dieva sekojošajiem, spēkpilnajiem radošajiem soļiem, kas apstiprina mūsu izvēli. Cik daudz kristiešu vēl mūsu dienās izmisīgi lūdz pēc tā, lai Dievs norādītu, kādas krāsas apavu šņores tiem iegādāties. Cik daudz kristiešu ir tā saistīti Dieva gribas vai mācības važās, ka pilnīgi pazaudējuši pašiniciatīvu iet un darīt Dieva darbus. Cik daudzi no mums nespēj saņemt no Dieva atbildi, iet vai neiet evaņģelizēt, iet vai neiet liecināt, apmeklēt vai neapmeklēt kaimiņu viņa bēdās un sāpēs. Cik daudz draudžu ir sapinušās savas pašu pasludinātā vārda važās, ka nespēj iet un darīt elementāru Kristus darbu un vairot podus, kamēr Viņš nāks. Mēs mēģinām cilvēka personību sašķelt daļās, katru no tām izpētīt caur Vārdu un to pārradīt par jaunu, bet pēc tam brīnāmies, kā gan šis jaunais cilvēks ar tādām iespējām un potencēm nav spējīgs īstenot Dieva darbu. Dieva Vārds saka, ka "šīs zīmes ticīgiem ies līdz"- nevis pa priekšu (Marka 16:17) un ka "Tas Kungs tiem darbā palīdzēja"- darbā palīdzēja- (Marka 16:20).

3. JAUTĀJUMS PAR PAAUDŽU PĒCTECĪBU UN JAUNĀ UN VECĀ SAPLŪŠANU

Dievs Tēvs sūtīja Kristu, bet Kristus sūtīja savu Svēto Garu mīlestības motīvu vadīti, lai īstenotos Maleahija 3:24: "Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar savu lāstu smagumu". Lai cilvēku paaudzes savienotos mīlestībā un lai jaunais, progresīvākais, savienībā ar veco, izturību un pieredzi sasniegušo, radītu jaunu cilvēku kopību- vienotu Miesu Kristū. Dievs mums parādījis mīlestību, lai mēs tāpat mīlētu brāļus un mūsu starpā valdītu Tēva- Kristus attiecības un kur rezultātā šī mīlestībā briedumu sasniegusī Miesa spētu radīt jaunu dzīvību- jaunatgrieztos Kristū. Arī šis jautājums par paaudžu mantojumu ir diskusiju vērts, jo modernais laikmets arī kristietībai uzspiež savu zīmogu.

4. VAI JAUNĀS ATZIŅAS UN PĒDĒJĀ LAIKA KRISTIETĪBAS ATZINUMI PATIEŠĀM MŪS VIRZA UZ PROGRESU?

Arī šis jautājums pelna ievērību, Ipaši, saskaroties ar dažām jaunām mācībām, kas, pārdozētas, kristieti ieved strupceļā. Tās ir tādas kā labklājības evaņģēlijs, sēšanas mācība ar mērķi dabūt 30,60,100 kārtīgu ražu, ticības un apliecības dogmātiska pieeja, Svētā Gara kristības vienkāršošanas mācība, draudzes organizēšana tādā mērā, ka tur neparādās Svētā Gara vieta un funkcijas, modernā pāvestoloģija u.c. Manā rīcībā ir vairākas liecības par to, ka no Rakstu konteksta un Gara izrauta mācība rada lielāku ļaunumu nekā labumu. Vai daudz labāks nav vecais, stiprumu ieguvušais, pārbaudītais vīns, nekā jaunais, pēc modernās pārtikas tehnoloģijas tik ātri izgatavotais?

 

IV. BRĀĻU APSŪDZĒTĀJS, VIŅA ATMASKOŠANA

Mūsu sapulcei jāatmasko visu mūsu kopējais ienaidnieks- sātans, zvērs, pūķis, velns, brāļu apsūdzētājs. Visa mūsu konference ir ar statēģisku ievirzi atklāt tumsu mūsu vidū un to iznest gaismā, t.i., iznīcināt sātanu viņa motīvos un aplaupīt viņa plānus pie Dieva darba īstenošanās caur Viņa draudzi. Pēc Kristus Golgātas uzvaras, kad cīņa ar Dievu bija nobeigta ar zaudējumu, viņš izvērš izmisīgu cīņu ar Viņa radību to visvājākajā vietā- viņu saskarsmē ar miesīgumu visās tā formās. Kristiešu iekšējā un ārējā vienotība ir sātana uzbrukuma smaile.

Viņš joprojām darbojas kā brāļu apsūdzētājs mūsu visievainojamākajā sastāvdaļā- prātā un draudzē. Tas izmanto katru kanālu, lai iznīcinātu mūsu jau tā vājo vienotību atsevišķu brāļu starpā un ieliktu savu kāju tur, kur mēs viņam caur neizsūdzētu grēku esam devuši uz to tiesības. Mēs ar Bībeli kabatā dodamies garām Krustam, bet dēmonu pūlis mūs aprunā un apsmej.

Dievs Tēvs patiešām ir noskumis par visu to. Viņa kritika ir mums par žēlastību, lai mēs, izejot no šodienas nākotnē, apzinātos sātana uzbrukuma smagumu un mūsu nespēju ar to cīnīties. Lai mēs ar aktīvu dzīves pozīciju nostājamies pretī mūsu vājuma iemeslam un cēlonim- sātanam visdažādākajās tā izpausmes formās, kam izdevies sašķelt mūsu vienotību ar Dievu un savā starpā un padarīt mūs nespēcīgus. Lai ar atjaunotu prātu un skaidrību izšķiram garus un Svētais Gars mūs vada atjaunotnes darbā. Mūsu priekšā lielas cīņas un lielas uzvaras. Jo Dievs mums nekad neliks lielākus pārbaudījumus, cik spējam izturēt. Mēs uzvarēsim, jo Kristus ir ar mums! Liksim lietā savu dievišķīgi dāvāto instrumentu- brīvo gribu un nostāsimies pretī saistībām, važām un nepareizai kontrolei. Vēsīsim visus atbrīvotos spēkus vienā vērsumā- sātana sagrautās Draudzes atjaunošanās virzienā. Lai tā atjaunojas, Dievam par godu!

V. KĀ SAŅEMT GARA VADĪBU

Viss šajā konferencē sacītais attiecas uz apustuliskās mācības sfēru, t.i., tas pārsedz konfesionālās/nekonfesionālās draudzes mācības apvārsni un runā par vispārkristietiskām lietām un ir tiešā Svētā Gara pārziņā, ja Viņš patiešām vēlas atjaunot kristiešu attiecības un radīt vienotas vietējas draudzes modeli. To pieņemt ir mūsu pašu ziņā, jo Dievs mums devis mūsu pašu domāšanu un brīvo gribu pakļauties vai nepakļauties Gara mājienam. Vienīgais priekšnosacījums: mums skaidri jāzin, ka tā ir Svētā Gara balss un nevis cilvēka domāšanas auglis.

Kā izšķirt šo īpašo Svētā Gara balsi, it īpaši, ja tāda nav dzirdama parastos draudžu dievkalpojumos?

1. Paprasi Svētajam Garam šīs lietas tev apstiprināt? Viņš darbosies visos tavas būtības elementos, kuros Viņam ir dota noteikšana un valdīšana, arī caur prātu, kas veiks analīzi un salīdzināšanu, līdz beidzot sniegs tavā garā atbildi, ko tu varēsi pieņemt un pat sajust. Tevī būs miers un pārliecība. Tevī būs prieks un svēta dedzība. Tevī mūs mīlestība iziet un sākt darīt pirmos darbus. Tevī būs progresējoša atklāsme, t.i., tā būs dzīva, reāla un augoša. Tava griba sāks lēkt līdzīgi kā Elīzabetes bērniņš mātes miesās, satiekot sava Kunga māti. Tu sāksi runāt mēlēs un pravietot, t.i., tas notiks stihiski, neplānoti un pilnīgi negaidīti. Iespējams, tu pravietosi tikai sev, bet ieklausies Svātā Gara balsī tevī, kas lauzīsies ārā no sirds. Varbūt tu atslēgsies no šīs pasaules un pārējie tevi atradīs visai necienīgā pozā, guļot uz grīdas vai sabrukušu uz ceļiem. Katrā ziņā pār tevi būs nācis iekšējs spēks, ko pārējie ļaudis spēs saskatīt. Es ticu, ka šai atklāsmei mūsu vidū jānāk ar varenu pārliecības spēku un varenu kristību jaunās kristīgajās attiecībās un jaunajā Miesā, par tās locekli un savienotājelementu, saiti vai dzīslu, kas to saturēs savā starpā un uzņemsies apvienotas funkcijas.

2. Ja neesi saņēmis Svētā Gara apstiprinājumu, bet jūti, ka tiek veltīgi pazaudēts svarīgs laiks, dodies jaunajās kristīgajās attiecībās brāļu un māsu starpā, tikai ar lūgšanu un uzmanīgi. Svētais Gars ļaujas pārbaudīties un iespējams,Viņš vēlas mūsu aktivitāti un pašinciatīvu. Arī apustulis Pāvils bieži izgāja darbā bez Gara apstiprinājuma, taču to saņēma ceļā, pozitīvu vai negatīvu, pie kam katru reizi viņš izprata Gara skubinājuma saturu un mērķi un tam pakļāvās. Jo šī laikmeta kristiešu problēma ir iniciatīvas trūkums ar visām tālākejošajām sekām. Ja Svētajam Garam labpatiksies, Viņš mūsu it kā pašu radīto tiekšanos īstenot Kristus gribu svētīs, bet ja nē, to aizliegs, neuzliekot mums pārbaudījumus pāri mūsu spējām, tikai tik, cik mēs spēsim izturēt. Pie kam šeit nav ne vēsts no sātana darbības, kamēr mēs pakļaujamies Kristus asinīm un mīlestības gribai. Mīlestībā mēs tiksim vadīti vai apturēti, bet mūs vadīs Gars.

3. Ko konkrēti darīt?Svētais Gars jūs vadīs visā patiesībā. Līdzko būsi ieņēmis sirdī Kristus

sāpi par Viņa Miesas bēdīgo stāvokli un lūgsi Viņu tevi lietot, tu sajutīsies kā Dāvids. Dievs iedos tavās rokās, iespējams, trīs akmentiņus. Tiem jābūt parastiem akmentiņiem, neciliem, bez spēka, nekustīgiem, niecīgiem. Taču tajā pašā mirklī tu spēsi apzināties savu Dieva doto spēku. Tu apzināsies, ka esi spējīgs tos iegriezt drausmīgā ātrumā un atbrīvot īstajā mirklī. Jo ja tās būs Svētā Gara rokas, kas būs pieskārušās tavējām, tu sajutīsies svaidīts un pārdabiska spēka pilns. Kas ir tavs Goliāts? Sātans, kas pieņēmis cilvēcīga milža apveidus, kas ieguvis miesu un izskatu un kam jānokrīt pie zemes. Manā draudzē un visos mūsos kopā. Mūsu ienaidnieks nav kāda draudze, denominācija vai denominacionālā sistēma, kas sašķēlusi kristiešus. Īstenībā katra kustība cenšas satvert no tā Kunga vislabāko, vispilnīgāko, visvajadzīgāko un tā ir Dieva kalpone mūsu labā. Taču pienākusi Kristus atnākšanas diena, kad garīgās varas un to realizācija uz zemes redzama pilnīgi jaunā, līdz šim neredzētā perspektīvā un šīs gaismas lokā izgaismojas mūsu problēmu pati sakne. Mēs visi esam aizgājuši pa saviem ceļiem. Visi. Nav neviena izņēmuma mūsu vidū; un tā ir patiesība. Mūsu ienaidnieks ir sātans, mūsu linga ir vienota apustuliskā draudzes uzbūves mācība, ko mēs šeit dzirdam. Un šeit esam mēs, tik daudz Dāvidu, gatavi iziet cīņā ar saviem milžiem. Ja mums izdosies savā pārliecībā nobriest un mēs ikviens saņemsim Svētā Gara atklāsmi šajā tik kritiskajā kristietības jautājumā, mēs katrs viens varēsim būt savā draudzē par vareniem ganuzēniem ar ķēniņa mantojumu. Vai esi gatavs palaist mīlestības, sadraudzības un kristieša brīvības akmeņus ar Svētā Gara lingu ienaidnieka pierē? Iziesim kopējā pļaujā, bruņoti ar Dieva gribu un konkrētā laika atklāsmi!

Mūsu konkrētajā rīcībā nav satura. Ir tikai mērķis cīnīties garīgi un meklēt ceļus, lai šīs patiesības varētu tikt pasludinātas iespējami vairāk ļaužu. Mūsu brāļu mīlestībai jāizpaužas darbos. Mūsu nostādnei jāizpaužas bezkompromisa nostājā un vienādā attieksmē pret visiem svētajiem pilsētā. Mums jāsāk nes vienam otra nastas, draudzei otras draudzes nastas; visu mūsu rīcību un attieksmi jāapsedz žēlastībai un mūsu svētībai. Jābūt gataviem pasludināt tā Kunga gribu, kā individuāli, tā kolektīvi. Būs jādodas pret kalnu un jāpavēl tam pazust, Jēzus vārdā. Būs jābūt gataviem veikt lietas, ko līdz šim vēl neviens pat nav mēģinājis veikt, jo uzskatījis to par kaunu un negodu; principi, kas vēl nekad nav tikuši īstenoti praksē un sen atpakaļ atmesti kā neiespējami. Jo tā Kunga darbs mūsdienās ir vērsts galvenokārt uz sava Nama tīrīšanu un sagatavošanu Viņa Godības izliešanai nākotnē. Tas, ko mēs apņemsimies darīt šajā sakarībā, būs ar Godības mirdzumu nākotnē un tiešā veidā sagatavo Kristus atkalatnākšanu šeit virs zemes. Tam ir mērķis un saturs mūžībā. Lai Svētais Gars mums palīdz!

Protams, nekas nenotiek bez Dieva gribas, un visi mūsu galvas mati ir skaitīti. Tas nozīmē, ka Dievs ir bijis iejaukts visos notikumos; katra kristīga mācība ir radīta ar dievišķīgi plānotu mērķi un saturu, ciešanas un pārdzīvojumi ir Dieva instruments mūsu audzināšanai un gara rūdīšanai nākotnei. Šajā vietā tūlīt pat nolūst un apraujas vairāku draudžu un jauno konfesiju mācības, kas nespēj pieņemt kristiešu ciešanu tēmu un uzskata tikai savu atklāsmi par vienīgo pareizo. Īstenībā līdz šai vietai nenokļūst pat vairāku tradicionālo denomināciju mācības. Taču Dievs kopā ar mums iet vēl tālāk un rāda vēl brīnumainākas lietas. Tuvojoties Tēva sirdij, mēs aizvien vairāk spējam saskatīt sātanu kā Dieva izsūtāmo zēnu, kas ticīgos biedē, bet nespēj ietekmēt. Mēs izjūtam Tēva ilgas, prieku un sarūgtinājumu. Mēs raudam kopā ar Viņu, priecājamies kopā ar Viņu. Mēs baudām sadraudzību ar Viņu. Mēs esam izsūtīti kā vēstneši, lai vēstītu par Viņa drīzo atgriešanos un sagatavotu tai ceļu. Tēva sirds pašā centrā ir Viņa Draudze, Līgava, un tās stāvoklis un pazudušo glābšana. Visam citam nav paliekošas nākotnes. "Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Eliju, iekāms nāks tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena" (Mal.3:23). Pirmais Elija  ir atnācis un aizgājis, otrais arīdzan, bet trešais vēl nāks. Un mēs esam tā vēstneši, Jāņ­i Kristītāji, tā sakot, pasludinādami Viņu, kas nāks tiesāt dzīvus un mirušus. Draudzes atjaunošanas kustība tās pirmatnējā spēkā un garā ir sākusies, un Ogres Draudze ir tās izmēģinājuma vide. Mums ir dota cerība izmainīt mūsu zemi, jo uz Draudzes stāvokli un nobriešanu uzmanīgi lūkojas garīgie spēki debesīs un virs zemes.  Ja tikai visi kopā satversim sev uzticētos ieročus un negaidīsim, lai kāds cits mūsu vietā nostājas garīgās cīņas laukā.

Padomājiet, kāpēc pie Bābeles torņa tika sajauktas cilvēku valodas? Cilvēku pašprāts kļuva tik liels, ka viņi nolēma uzcelt torni, kura virsotne iesniegtos Dieva debesīs, t.i., lai atrastos augstāk par Dievu, lai nonestu lejā Kristu. Viņu kā cilvēku domu un motīvu vienotība bija tik liela, ka tie spēja apvienoties kopēja pašprātīga mērķa vārdā. "Un tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams." (1.Mozus 11:4,6) . Visu cilvēku vienotībā ir spēks, kura priekšā nekas nav neiespējams. Daudz vairāk mums, Dieva tautai, apvienojoties un apkopojot savus spēkus kopā ar paša Dieva spējām un spēkiem, nekas nebūs neiespējams.

VI. PRETINIEKU NOCIETINĀJUMI UN TO IZNĪCINĀŠANA. IEVAINOJUMU DZIEDINĀŠANA

Dieva Vārds saka: "Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi" (2.Kor.10:3-5).

1)Nepiedošana, rūgtums, t.i., nocietināta sirds savos motīvos un cilvēka brīvās gribas izmantošana, lai saglabātu prāta un attieksmes cietoksni. Nepiedošana ir visvairāk nosodītais grēks Jaunajā Derībā. "Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas  debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus" (Marka 11:25). Jēzus saka: "Jūsu cietās sirds dēļ jūs netiekat paklausīti". Uz jaunekļa jautājumu, cik reizes jāpiedod, Jēzus atbildēja, ka 70 reiz septiņas, t.i. 490. Piedošanai jābūt dzīvesveidam. Tas ir sātana ietekmes cietoksnis, kas jāsagrauj ikdienas pirmām kārtām.

Kā sagraut- ar mīlestību."Dieva mīlestība panes visu, uzvar visu" (1.Korintiešiem 13). "Bet ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja cieš slāpes, dodi viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet tu pats uzvari ļaunu ar labu!" (Rom.12:20-21).:

1)pret cilvēkiem- mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā (Mat.5:43-45)- tā ir pilnība.

2)pret Dievu- piedot un tikai tad upurēt savu dāvanu uz altāra (Mat.5:22-24).

Alternatīva- piedošana, mīlestība.

2)Augstprātība, lepnība, lielība, uzpūtība- grēki, kas ir egoisma cietokšņi dvēselē, Gara kontroles vakuuma zonas, caur ko izplatās miesas prāts un caur ko cilvēku motīvos un rīcībā ienāk sātans. Lucifers deklarēja: "Es uzkāpšu debesīs, es uzcelšu savu troni augstāk par Dieva zvaigznēm, es..." (Jes.14:13-14). Es. Tikai ne es Dieva rokās. Tikai ne es brāļa rokās. Šie ir attieksmes un domāšanas grēki, kas sevi nostāda augstāk par citiem un Dievu un savā būtībā ir sātaniski, jo laupa Dievam godu. Tos šķīdina Bībeles lasīšana, lūgšana, sevis ikdienas uzticēšana Dievam caur Rom.12:1.

Alternatīva- pazemība, Dieva prāts lai notiek, pazemošanās.

3)Pašprāts- tā ir rīkošanās tradicionāli, saskaņā ar savu pieredzi, pierastā veidā, pēc paša prāta un iniciatīvas un neprasot Dievam. Vecā Derība ir pilna ar pašprātīgu dievkalpošanu. Arī ir cietoksnis, kas jānoārda, jo Dieva bērniem jādzīvo ar jaunu motivāciju sirdī. Kungs, ko Tu gribi no manis šodien? Kāds ir Tavs prāts? Lai notiek Tavs prāts! Tā ir sevis nenodošana Dieva rokās ikdienas un Dieva gribas nemeklēšana ikdienā. Pāvils raksta: "Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas" (Rom.1:22).

Alternatīva- Tavs prāts lai notiek virs zemes!

4)Vienaldzība- mums arī būs jāsastopas ar vienaldzību tās visdažādākajās izpausmēs. Kristieša inertums un apātija pēdējā laikā ir lielākā Draudzes problēma. Nepareiza struktūra un audzināšana draudzēs, kur par visu atbild mācītājs un viņa vietnieki, rada skolēnu tipa draudzi, kuras uzdevums ir sēdēt rātni solos, dot desmito tiesu un uzklausīt skolotāja teikto. Šāda draudze var priecāties, slavēt Dievu un pat dejot, taču savā būtībā ir slima ar nāvīgu infekciozu slimību, kuras pazīme ir miegainības gars, kas atnes ticīgā nāvi. Līdzko ticīgais vairs nespēj uzklausīt Svētā Gara balsi neatkarīgi no tā garīgajiem tēviem, viņš ir miris. Mums ir aizmiguši ne vien kristieši, bet veselas draudzes, jo reiz caur kādu neatzītu un neuzsūdzētu grēku apslāpēja Svētā Gara balsi. Mēs tagad dziedam un dejojam, sludinām un darbojamies, taču visi zinām, ka kanāls ir aizsērējis un mums kaut kas trūkst. Pār draudzi nogūlies depresijas un vienaldzības gars, ko spēj aizdzīt vienīgi svaiga Svētā Gara pūsma, ja spējam pazemoties un atzīt savu pagātnes kļūdu.

Alternatīva- iedegšanās un Gara kontrole ikdienā. Sevi uzticēt svaigam svaidījumam ikdienas.

5)Neziņa, nedrošība, bailes- sekas cilvēka neuzticēšanā Dievam. Cilvēks nonāk nezināmā apgabalā, kur pietrūkst uzticēšanās Dievam. Neziņa pāraug nedrošībā, bet tā savukārt rada bailes, kuru sekas- Dieva nespēja pārvaldīt un vadīt cilvēku. Valdošais uzskats ir, ka bailes ir no sātana un tās jāpadzen. Taču 1.Jāņa 4:18 saka, ka mīlestībā nav baiļu un tā bailes aizdzen, jo bailēm ir mokas. Bailes var padzīt tikai caur ietērpšanos Kristū ikdienas. Saskaņā ar Lūkas 11:24-26 nešķīstais gars aizejot atstāj namu tukšu, izmēztu un izgreznotu, kas mums kā nama pārvaldniekiem ir jāaipilda ar pareizu garu.

Alternatīva- sevis uzticēšana Dievam.

6)Nevarība, nespēja- neticība savām spējām, kas rada negatīvu pašnovērtējumu (Ārons) Alternatīva- pozitīva apliecība- Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru (Filip.4:13).

7)Divkosība, liekuļošana, lišķība- ārēja piekrišana garīgam padomam vai vadībai, kam neseko darbība, aprēķins cilvēka rīcībā. Cieši saistās ar melošanu un ir tās dvīņu māsa. Katrs šāds gadījums atklāj miesas prāta valdīšanas areālu cilvēkā un viņa nespēju būt Gara vadītam. Alternatīva- pilnīga nodošanās Kristum, ļaušanās Svētā Gara pārmeklēšanas darbam.

8)Kalpošana elkiem- Dieva godināšanas vietā nodarbošanās ar prāta spriedelējumiem un gudrošanu, nostumjot Dievu no mūsu sirds troņa un Viņa vietā noliekot elku, t.i. radītu lietu- šajā gadījumā cilvēka atziņu, mācību, uzskatus, sakramentu, prātošanu, cilvēcīgu darbību, svētbildi, svecīti, krelles, lūgšanu, cilvēku gribu. Šeit ir vieta, caur ko ļoti viegli cilvēks sāk ticēt māņiem un nodarboties ar burvestību, pašam to neapzinoties. Arī altāris, svētbilde vai eglīte var kļūt par elku, ja tas tiek pielūgts un aizsedz visu lietu Radītāju un cilvēks var nonākt nīcības gūstā, pielūdzot radību un nevis Radītāju. Tāpēc mums vienmēr un visur jāsaglabā svaigs garīgs skats uz Kristu kā mūsu Glābēju un visa nodrošinājuma Autoru mūsu- Jaunās Derības kristiešu dzīvēs. Par to Dievs tik ļoti brīdināja Vecajā Derībā, un tas tik daudz reižu tika pārkāpts. Arī šodien mūsu draudzēs ir ļoti jāuzmanās, lai mēs nesākam kalpot elkiem- savai draudzes kārtībai, ieradumiem, organizācijai, principiem u.t.t. Tas var nākt pret mums. (Rom.1:21-23). Alternatīva- svaigs skats uz Dievu ikdienas, Svētais Gars.

Tas ir tikai daļējs uzskaitījums. Visas šīs cilvēka tieksmes ir dvēseles vājās vietas, caur ko viņā ienāk sātans ar mērķi izjaukt Dieva darbu pie cilvēka. Konkrētai statēģijai cīņā ar sātanu cilvēka dvēseles vājajos punktos vajadzīga ikdienas vecā cilvēka novilkšana un ikdienas tērpšanās Kristū. Tas nozīmē iegūt dzīvesveidu, kad Kristus ne tikai iemājo, bet caur Svēto Garu pārvalda mūsu dvēseli, domāšanu un mūs pilnībā kontrolē.

8)Dziedināšana:

1)Profilakses līdzekļi no cilvēka puses- Dieva Vārda lasīšana, pārdomāšana, lūgšana, sevis pakļaušana Dieva Vārda Garam.

2)Profilakses līdzekļi no Dieva puses- Svētā Gara iejaukšanās, runāšana caur Dieva Vārdu, domās, lūgšanā, kompleksa cīņa pie cilvēka pakļaušanas Dieva gribai, miesas iespaidošana ar mērķi likt saprast un paklausīt. Tas notiek mīlestībā, bet caur pārbaudīšanu un pārbaudīšanai būs Dieva atļautās robežas (Ījaba grāmata)

3)Ķirurģija no Dieva puses- garīga operācija organisma kopējam labumam (Rokas nocirßana grēka dēļ- Mat. 5:29). Kristus Miesas nozīmē tas nozīmē izolēt kādu tās locekli, ja viņß pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem turpina dzīvot grēkā (Neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu (2.Jāņa 10), pēc otrās pārliecināšanas par grēku celt priekšā draudzei, neēst ar neticīgu, nokratīt pīšļus, nodot cilvēku ar Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai (1.Kor.5:5) u.t.t.

4)Cilvēka atsacīšanās no Dieva- garīgā cilvēka nāve, jo saskaņā ar cilvēka brīvo gribu Dievs vairāk nav juridiski tiesīgs pie cilvēka turpināt strādāt.

Tas viss attiecas uz Dieva darbu pie ticīgā kristiešu vienotības aspektā. Dvēsele ir visvājākā un visnestabilākā vieta cilvēkā, saikne starp garu un miesu un visvairāk pakļauta dažādu spēku un motīvu iedarbībai. Jo Jesajas 1:5-6 saka: "Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit. Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti". Dvēseles nosargāšana Kristū un ikdienišķā dziedināšana ir vēl vienas lekcijas saturs šajā konferencē. Jo kā kristiešu, tā arī dažādu draudžu dvēsele ir ievainojumu pilna un rētām izvagota. Varbūt tur ir kāds slēpts rūgtums, nepiedošana, kas praktiski paralizē Dieva darbību pie kristiešu attiecību dziedināšanas uz daudziem gadiem, kam jātiek nostumtam.

Pie Miesas vai indivīda dziedināšanas aktīvu dalību ņem Dieva Gars un svētie, ko Viņš spēj lietot. Mums, kas esam gaismā, uzticētas gaismas nošķiršanas no tumsas funkcijas.

VII. MĀCEKLĪBAS PAMATASPEKTI

Šajā tematā shematiski aplūkosim tās rakstura īpašības un gara pazīmes, kas raksturo Kristus mācekli, t.i., kristieti, kas ir spējīgs nepastarpināti un tieši sekot Svētā Gara vadošajai balsij un īstenot Kristus mērķus. Mums atkal vajadzīgs Vārda divpusējais asmenis, lai mēs spētu nodalīt būtiskāko no nebūtiskā un spētu nostāties Kristus sekotāju pulkā.

Kas ir Kristus māceklis Dieva Valstības darbā ?

1. Tas nav skolnieks un arī ne students. Tas nav augstskolas profesors. Tas nav cilvēks, kas ar ļenganām rokām satvēris baznīcas solu, pie sevis atkārto: "Kas piesauks tā Kunga vārdu, tas tiks izglābts."

2. Tas ir cilvēks, kas kaut ko ilgi meklējis un beidzot ir atradis- vai nu tas būtu grasis, pērle, manta vai kas cits un noiet un pārdod visu, kas tam ir, lai to iegūtu (Lūkas 15:8-9, Marka 1:16-18, 2:14, Lūk.5:27, Lūkas 9:59-62)). Viņš paceļas pār viduvējību, pelēcību, ļaužu masu un uzkāpj kokā līdzīgi muitniekam Caķejam, lai, aizmirsis par ļaužu kaunu un izsmieklu, tikai varētu Jēzu redzēt. Tas ir cilvēks, līdzīgs Sīmanim, Andrejam, Levijam kas spēj atstāt savus tīklus, muitas darbu, arklu, ģimeni, tēva bēres u.c. lietas un pēc pirmā Meistara aicinājuma gatavs iziet nezināmajā.

Kas viņu raksturo?

1. Pestīšana. Viņa uzdevums ir

a)- atzīt, ka Kristus ir upurēts manu grēku izpirkšanas dēļ, miris, augšāmcēlies un ir dzīvs kā manas aizstāvības liecinieks un augstais priesteris pie Tēva labās rokas, vienmēr gatavs mani aizstāvēt pret katru sātana nosodījumu,

b)- atzīt savu grēcīgumu un niecīgumu, nespēju nostāties Dieva priekšā tādiem, kādi esam. "Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23),

c)- izsūdzēt savus grēkus un paštaisnību savā dzīvē.

d)- pastāvīgi uzticēt savu dzīvi Kristum, pakļaujoties Viņam visās savās domās un ceļos un pakāpeniski nonākot pilnīgā Viņa aizstāvībā un vadībā.

2. Pirmās mīlestības svaigums. "Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā pirmā mīlestība!" (A.dziesma 7:7) Tā ir garīga juteklība, ilgošanās, aizraušanās, saskare un trauksmains noslēpums un jaunatklājumu burvība ar To Kungu!

3. Atrašanās pie Jēzus kājām. "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta" (Lūkas 10:41-42). Marija klausījās Jēzus vārdos un bija pilnīgi visu aizmirsusi ap sevi. Tā ir aizraušanās un tas ir tuvības prieks, kas aizsedz visu pārējo, kam nav paliekošas vērtības. Mācekļi ir tie, kas pieder Kristum un vēlas kļūt Viņam līdzīgāki (Efez.5:1- Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni). Pilnīga atkarība no Jēzus- "Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt"- Jāņa 14:12. Pilnīga uzticēšanās- būt par mācekli Garā. Pilnīga atkarība no Jēzus arī materiālās lietās- "Skaties uz lilijām laukā, putniem gaisā".

4. Spēja izšķirt, upurēt un atstāt. "Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis" (Lūkas 14:33). Visa...(paša sevis- Rom.6,12- brīvība no miesas). Atdalīt būtisko no nebūtiskā, aktuālo no otršķirīgā. Garīgo no laicīgā. Vērtīgo no nevērtīgā un to praktiski realizēt. Spēja upurēt atziņu, uzskatus, savu pieredzi un ieguldījumu augstākas patiesības un atklāsmes priekšā. Tā ir spēja savu dzīvi uzlikt uz Kristus altāra un būt kā Īzakam Morijas kalnā vai Kristum Golgātas kalnā. Tā ir padevība kā jēram cirpēja priekšā. Tā ir gatavība nest Kristus krustu labprātīgi un iet nāvē tā Kunga vārda dēļ, līdzīgi ap. Pāvilam. Tā ir pilnīga nāve un augšāmcelšanās jaunā dzīvībā. Daļēja nāve rada pusdzīvu eksistenci. No troņa jānogrūž vecais cilvēks. Viņi visu atstāja.

5. Nelokāmība, izturība. Ikviens tēvs vēlas, lai viņa bērns būtu vesels un stiprs kā fiziski, tā arī garīgi. Kristus valstības darbā ļoti vajadzīgs gara rūdījums, jo mums nāksies iet ar Kristu cauri nāvei, ja vēlamies atkal piedzimt no jauna atjaunotā dzīvībā. Vai tu jau esi gājis cauri savai nāvei? Vecā cilvēka nomiršana ir ļoti sāpīgs un dažreiz ilgstošs un mokošs process, kura beigās mēs nonākam izmainītā dzīvē, t.i., mūsu bijušā daba ir pazaudējusi pretošanos un mēs esam kā izliets ūdens. Kas mūsos palicis pāri, tas ir Kristus, Kristus un Viņa griba.

6. Neatlaidība un mērķtiecība. Mums varbūt jābūt kā šiem četriem vīriem, kas veselu dienas gājumu nesa pie Jēzus triekas ķerto, lai viņš tiktu dziedināts. Un kad liksies, ka viss veltīgi, mums jābūt izdomai kā šiem vīrtiem uzkāpt uz jumta, izplēst caurumu un caur griestiem nolaist slimo sapulcējušos vidū (Lūkas 5:18-20, 11:5-13- lūdzot nakts laikā trīs maizes- "Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts"). Mūsu neatlaidībai jāizpaužas žēlastībā, mīlestības darbos, lūgšanā, cīņā ieiet pa šaurajiem vārtiem (Lūkas 13:24). "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai" (Lūk.9:62)

7. Žēlastība. Jēzus teica: "Esiet žēlīgi kā Es esmu žēlīgs", citiem vārdiem, salīdzinaties ar Mani Manā žēlastībā. Tas nozīmē būt samarieša dabā un žēlastības vārdā upurēt savu laiku, spējas, līdzekļus un pat godu. Piem., kad Jēzus sabatā dziedināja ūdenssērdzīgo, Viņš atklāti nostājās pretī farizēju sektas uzskatiem (Lūkas 14:1).

8. Piedošana. Tikai piedodoša sirds spējīga likt darboties Svētajam Garam un nākt lūgšanu atbildei. Tāpēc, kad jūs stāvat Dievu lūgdami, piedodiet viens otram, jo tā ir Kristus mācekļa starta pozīcija.

9. Kristus daba. "Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus (Galat.2:20) "Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai (1.Pēt.1:3) Tie, kas pieder Kristum, ir krustā situši savu miesu (Rom.6:6)

10. Svaidījums. Māceklim jābūt svaidītam (1.Jāņa 2:20,27) Viņam jāstaigā visu laiku virs ūdeņiem.

11. Viena sirds un viena dvēsele "No tā jūs pazīs, ka esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā."

Sekas:

1. Liecība tev sekos- tu pats būsi par liecību pasaulei.

2. Pēdējais laiks- pārbaudījumu laiks. Tavs vājums ir Viņa spēks. Citādi- sakauts. Bībele un tu- bezspēcīgi. Bībele un tu Kristus Miesā- Svētā Gara instruments. Atmoda nenorisināsiues atsevišķās draudzēs, bet gan Kristus Miesā.

Bībelē ir skaidri parādīta kārtība, kā izsūtīt mācekļus darbā. Lūkas 9.nodaļā Jēzus izsūta savus divpadsmit vistuvākos sekotājus, kas trīs ar pus gadus apguva dievišķās vadības un patiesības pamatus. Tad 10.nodaļā tas Kungs nozīmē vēl septiņdesmit citus un izsūta tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet (Lūkas 10:1). Viņš it kā nejauši, bez īpašas sagatavošanas no savu aktīvāko sekotāju pulka izvēlas vēl 70 ar uzdevumu- veikt evaņģelizēšanas un Dieva valstības pasludināšanas uzdevumu. Tas liecina par to, ka šo divpadsmit mācekļu īsais praktiskās kalpošanas laiks bija nesis varenus panākumus un viņu iesētā Valstības sēkla bija sazēlusi tik daudzās sirdīs, ka nākošajā nodaļā Jēzum darbā jau bija jāizsūta 70 citus. Tas liecina, ka šajā īsajā laika posmā izsūtīšana praktiskā kalpošanas darbā bija radījusi 70 citus, gatavus savam kalpošanas darbam. Tātad šie mācekļu sagatavošanas pamatprincipi bija pareizi un dzīvi. Kāds bija Jēzus evaņģelizēšanas veids:

1)izsūtīt pa divi (10:1), Mums jābūt izsūtītiem, citādi tā ir pašu darbošanās.

2)savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur drīzumā gatavojās doties (10:1),

3)ar mērķi izsūtīt evaņģelizētos cilvēkus tālākā darbā pļaujā (10:2),

4)atsacīties no jebkādas citas palīdzības (10:4),

5)ceļā nesveicinot nevienu, t.i. valdīt pār savām domām un gribu, būt mērķtiecīgam (10:4),

6)pasludinot Kristus asinīs mieru un salīdzināšanu (10:6),

7)izmantot dziedināšanu ar mērķi pasludināt Dieva valstības atnākšanu (10:9),

8)aktīvi un demonstratīvi apliecinot savu brīvību no citu grēka un jebkurā gadījumā izmantojot izdevību pārliecinoši norādīt uz debesu valstību un nevis sevi vai savu draudzi (10:11).

9)brīdinot neaizrauties ar garīgām emocijām, bet visur un vienmēr atzīt debesu aicinājumu dzīvē un dot godu Dievam (10:20).

VIII. AKTUĀLI JAUTĀJUMI

"Un ko man tagad darīt? Vai lai upurēju savu brīnišķīgi izstrādāto kristīgo pasaules uzskatu ar tik varenu teoloģiju un tādu garīgo pieredzi, strādādams denominācijā, un vispār, savu tik sen pastāvošo denomināciju kaut kādas praksē nepierādītas Kristus Miesas dēļ?"

Nē, tu neesi sapratis, mans draugs. Līdzīgi kā mūsu pestīšana ir suverēns Svētā Gara darbs pie mūsu gara, arī tagad tas būs paša Kristus pārliecināšanas darbs tevī. Tas nav šīs konferences uzdevums nekādā ziņā. Taču, ja Svētais Gars tevi skubina atjaunoties šajā jaunajā atziņā par Kristus Miesu, tev tiek dota iespēja to darīt šodien. Denominācijas pastāv un pastāvēs, kamēr pie kristiešiem visā pasaulē nenotiks transformācija no kāpura stadijas kūniņā tauriņa stadijā, runājot bioloģijas valodā, ja tā var izteikties.

"Tagad iet par traku. Kas tā par nebībelīgu teoloģiju! Absolūti nepareizi!"

Patiešām, tā nav teoloģija, bet jauna sadraudzības dzīve Kristū, ko mēs sludinām. Ja mūsu uzskati un mācības iegūs Miesas akceptu un kļūs par visas Miesas ieguvumu un stiprinās visas pilsētas draudzes, tās būs no Dieva un būs pārbaudījušas sevi vispilnīgākajā praksē; pretējā gadījumā tās, būdamas no Dieva, tomēr paliks nepilnīgas un subjektīvas. Tāpēc nodosim savu mācību kopējiem izmēģinājumiem un tādējādi bagātināsim visu Kristus Miesu ar jaunām atklāsmēm un atziņām. Tas attiecas uz atsevišķu Dieva kalpu ierašanos mūsu pilsētā. Ļausim katram vienam no mums piekļūt vislabākajai Dieva mācībai un kalpošanai, ko Dievs atsūta mūsu vidū. Atbrīvosim savus kristiešus, bet nevis tos sasaistīsim,- darīsim to kopēja labuma dēļ. Atraisīsim suverēnajam Svētajam Garam rokas. Lai Viņš pats uzņemas atbildību par notiekošo mūsu vidū. Audzināsim savas avis ar iespēju brīvi izvēlēties, uz kuru pusi doties Vārda ganībās.

"Bet es visur redzu tikai trūkumus. Kā man iegūt pozitīvu skatienu?"

Tev, mīļais brāli, ir jāsaņem pestīšana jeb apžēlošana. Dievs un vienīgi Viņš caur Svēto Garu ir tavs Gādātājs, Palīgs bēdu laikā, Aizstāvis, Mierinātājs. Tava samierināšanās ar Dievu izpaudīsies samierināšanā ar brāļiem. Tu sāksi izšķirt garīgās lietas un tava nostāja būs kristiska, nevis kritiska. Tu sāksi sūkt no pasludinātā Vārda tikai pozitīvo, stiprinošo, tev vajadzīgo. Tevī būs avots sevī, kurā tu nomazgāsi visus produktus, iegādātus veikalā. Piedošanas trūkums tevī uzrāda to, ka tev vajadzīga piedošana. Mīlestības trūkums tevī uzrāda, ka tev vajadzīga mīlestība. Šī likumsakarība un prakse tevī ir jāattīsta; un visa nodrošinājums ir Dievs caur mūsu lūgšanām.

"Bet mani ir atmetuši un neviens nepieņem. Esmu reiz grēkojis, un tas ir dziļi iespiedies daudzu

atmiņā."

Atkal izeja ir viena. Lai arī tu būtu nomētāts ar akmeņiem, Dievs tevi ir spējīgs pacelt. Viņš piedeva slepkavam, pie krusta. Viņš piedod tev neatkarīgi no cilvēku spriedumiem savas lielās žēlastības un līdzjūtības dēļ, savu asiņu ķīlas un tavas atzīšanās grēkā dēļ. Dzīvo šajā apziņā; un lai darbi tevi pavada.

"Bet mēs vienīgie kristiešu vidū esam saglabājuši zināmas Dieva pavēles un tās izauklējuši gadsimtu gaitā. Visi citi grēko pret Dieva vārdu un tiem draud mūžīgais sods."

Protams, no konfesionālā skatījuma jūsu teoloģija ir pilnīgi pareiza un Bībele to pilnībā apstiprina un Dievs jūs svētī un svētīs. Teoloģija nav jāupurē kādas citas atziņas dēļ. Pat to nav šaubu un nav jāstrīdās. Mums katram var būt pilnīgi precīza bībelīga teoloģija, pamatota uz Rakstiem, mēs ikviens varam dibināti pārmest otram par tā nebībelīgo mācību, taču Kristus Miesas vienotības aspektā un Kristus pēdējās lūgšanas Jāņa 17 gaismā  tam vairāk nav jēgas. Kristus žēlastības darba pie krusta, kristīgās sadraudzības prioritātes vārdā mums jāatmet mūsu nebūtiskās atšķirības, jo tās nenosaka mūsu nonākšanu vai nenonākšanu debesīs. Jaunās Derības gaismā to nevar nopelnīt ne ar kādu baušļu un pat Kristus pavēļu simtprocentīgu izpildi, kaut gan Kristus iestādījis tikai vienu bausli, caur kura izpildīšanu iespējams nokļūt debesīs (Lūk. 10:28), un visu pārējo pārsedz žēlastība. Ko šeit vēlos sacvīt, ir Rakstu vieta no Rom.14:2-3,4-5: "Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis... Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam."

"Bet mēs esam tik daudz, brīvi no reliģijas un saitēm. Dievs mūs ir aicinājis izmainīt Latviju."

Slava Dievam par jums un jūsu iekšējo brīvību un drosmi to pasludināt! Tikai Raksti aicina mūsu brīvību nepadarīt citiem par piedauzību. Kādā vietā Pāvils pat saka, ka, ja tas ievaino brāli, viņš nekad vairāk gaļu neēdīs. Citur sacīts, lai ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Kristiešu vienotības aspektā šāda deklarācija ir 4.pasludinājums "Es turos pie Kristus", it kā tie, kas turas pie Pāvila un Kēfas, neturētos pie Kristus. Tā ir patvarīga, bravūrīga, puiciska deklarācija, pildīta ar lepnību, un tās teicējiem ļoti jāuzmanās, lai viņi neuzkundzētos pār pārējo Kristus Miesu, kas kalpo tam pašam Kristum.

"Pagaidi! Visi viņi ir reliģijā un mirušos darbos!"

Nekā! Dievs augstāk novērtē mūsu motīvus un sirds stāvokli nekā absolūti pareizu teoloģiju. Jo "kas piesauks tā Kunga vārdu, arī tiks izglābts" tāpat kā tie, kas Viņam būs kalpojuši dienām un naktīm visu mūžu. Kristus pat uzsver, ka vienas stundas strādāšana tā Kunga tīrumā ir pielīdzināta veselas dienas gājuma algai- vienam denārijam jeb algai, kas ekvivalenta nokļūšanai debesu valstībā. Arī dziļi dziļi denominācijas vidē reliģijas ielenkumā atrodas Dieva ļaudis, kas veic to pašu funkciju, ko jūs. Tikai viņi ir uzņēmušies daudz smagāku nastu un viņiem, iespējams, būs daudz lielāka alga, jo atkārtoju, mūsu iekšējā brīvība un Gara darbi mūsu vidū nav doti ar mērķi vienai Miesas daļai kļūt lepnai attiecībā pret otru un to notiesāt. Noteicošais ir mūsu mīlestības motīvs. Arī Svētā Gara dāvanu darbība mūsu vidū un visbrīnišķīgākā mācība nenosaka, ka mēs būtu svētītāki par reliģiozā vidē augošiem un atrodošiem kristiešiem. Ja tas būtu tā, dažos gadu desmitos konfesijas būtu pazaudējušas visus savus kristiešus, kas būtu pārplūduši uz jaunajām kustībām. Tieši otrādi, konfesijas nostiprinās, jo  ieaudzina savos kristiešos tās garīgās kvalitātes un īpašības, kas tik ļoti pietrūkst jaunajām, neatkarīgajām kustībām- pazemību, dievbijību un svētuma izjūtu, kas, savienojoties ar mācību par Svēto Garu, būs vispilnīgākā garīgās atmodas vide nākotnē. Tikai visas mūsu atsevišķās daļas, kopā saliktas, spēj vispilnīgāk atspoguļot visu Dieva īstenību un dievišķo īpašību kopumu.

Bet es nevaru atmest mācību, kuru mana denominācija uzskata par ļoti būtisku pamatu pestīšanai. Mans kaimiņš tam nepievērš uzmanību. Kā lai esmu ar viņu sadraudzībā?!

Romiešiem 15:7 ir sacīts: "Neatstumiet cits citu, kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam". Un Romiešiem 14:12: "Tā tad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi".

Kāda garantija, ka visi, kas nāk klausīties jūsu mācītāju, tiks debesīs?

"Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?... izvelc papriekšu baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs" (Mat.7:1,3-5). Patiešām, nav garantijas, bet ikviens no mums Dievam atbildēs par sevi.

Bet man pietiek arī ar sadraudzību savā kustībā. Kāpēc man vajadzīga vēl kaut kāda vietējā draudze?

Tātad jūs vienojaties pēc atziņas. 1.Kor.8:1-2 saka: "Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ. Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas". 1.Kor.4:7 jautā: "Jo kas tevi iecēlis pāri citiem?", bet 1.Kor.1:13: "Vai tad Kristus ir dalīts?"

Bet vai tad mūs neapvieno mācība? Kāpēc tiekties uz kaut kādu vienotību, ja mēs jau esam vienoti pēc atziņas?

Vēlreiz, atziņa mūs šķeļ, bet vieno Kristus padarītais darbs pie Krusta, kas mūs visus salīdzinājis ar Dievu un mums tiek dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Mums tas jādara, jo tā ir Kristus pavēle un mūsu izglābšanas garants.

Šādu jautājumu var būt daudz, un seminārā vai vakara daļā mēs tos varam viens otram uzdot, taču visus aicinu uz savstarpējo saskaņu atbilstoši principam no Rakstiem: "Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi".

PRAVIETISKĀ NĀKOTNE VIENOTĪBAS SKATĪJUMĀ

Mēs atrodamies noteiktā kristīgās Draudzes vēsturiskās attīstības etapā. Līdzko būs likvidēta antagonija un noārdītas sienas starp konfesijām un draudzēm un būs izbeidzies gadsimtos ieilgušais karš, kura taisnība ir labāka, Svētais Gars varēs sākt darbību pie vienotas kristietības izveides un izraudzīties Līgavu. Pašreiz mūsu svēttapšanas process ir ierobežots, jo ierobežota Svētā Gara pārliecināšanas darbība pie draudzes miesas, taču tas palēnām iegūst spēku.

Kāda ir kristīgās Draudzes vēsturiskā attīstība līdz šodienai? Kā noticis Draudzes atjaunošanas process gadsimtu gaitā un kā tas turpināsies nākotnē?

Visus šos gadsimtus turpinājies Draudzes sadalīšanās un saskaldīšanās process frakcijās pēc atziņām un atziņu blokiem. Pretēji Dieva norādītajam Templim radīti cilvēcīgas bībelību mācību ēkas, kas nav pilnīgā Dieva griba un to neatspoguļo. Tomēr neapšaubāmi vēstures gaitā notikusi pieaugšana visā kristīgajā procesā un jaunu patiesību atklāšanās.

1600

Protestantisms (luterāņi, episkopāļi, presbiterāņi)

Atgriešanās no nedzīviem darbiem. Pestīšana no žēlastības caur ticību (Efez.2:8,9)

1700

Puritānisms

Ūdens kristība. Draudzes atdalīšanās no valsts varas

1800

Svētuma kustība (baptisi, metodisti, Dieva draudze)

Ticība uz Dievu. Dziedināšana ticībā (Jēk.5:14,15) Pārliecība, ticība, priekpilnas dziesmas

1900

Vasarsvētku kustība (Dieva asambleja, vasarsvētku svētuma, vasarsvētku Dieva draudze, apvienotā vasarsvētku baznīca)

Svētā Gara kristība, dāvanas (1.Kor.12:7-11), mēles, mēļu izskaidrošana, roku plaukšķināšana, izsaucieni, gavēšana, Garā dejošana, dažādi mūzikas instrumenti

1950

Harizmātiskā kustība

Roku uzlikšana, dāvanu atraisīšana: pravietošanas, dziedināšanas, ticības, atziņas vārda, gudrības vārda; dziedināšana, atbrīvošana, kristieša autoritāte. Slavēšana, garīgās dziesmas, pielūgšana, dejošana, ticības darbi. Adekvāti pieaugusi arī miesīguma darbība harizmātu vidū

1970

Ticības kustība

Ticības apliecība, labklājība- strupceļa iespēja

1990

Garīgās un dvēseles dziedināšanas kustība (Toronto, Pensakola)

Svētā Gara kalpošana pie iekšējās dziedināšanas un atraisīšanas. Nepieredzētas Gara izpausmes formas

2000

Draudzes apvienošanas un atjaunošanas kustība (Kristus Miesa- viena apvienota un no jauna atkalradīta Draudze)

Apustuļu un praviešu funkciju atjaunošanās. Miesas kalpošana. Visu iepriekš atjaunoto patiesību darbība Miesas kalpošanas atjaunošanai. Pārējo Gara dāvanu darbība: brīnumdarīšanas, garu izšķiršanas. Masveidīgs vienlaicīgs brieduma stāvoklis Kristū, pilnīga uzvara, uguns kristība. Augstā slava, agape mīlestība, pazemība, Kristus daba, uzvara pār sātanu.

20??

Dieva armija

Kristus atnākšana, tiesa, visu Gara dāvanu un augļu darbība. Kristus līgava, mīlestība

20??

Draudzes valdīšana

Pilnīgā svēttapšana, Dieva atdusas laiks, 1000 gadu miera valsts, valdīšana līdz ar Kristu, gudrība

30??

Mūžīgā draudze

Pilnība, jaunas debesis un zeme, visas radības pestīšana, Draudzes mūžīgā kalpošana

Draudzes radīšana ir pašreizējā laika aktuālitāte un Dieva gribas centrālā smaile šodienai. Tā nebūs statiska, bet dinamiska savā attīstībā, un tai ir kalpošana šeit virs zemes un debesīs. Caur Kristus nāvi, apglabāšanu, augšāmcelšanos, uzbraukšanu debesīs un Svētā Gara izsūtīšanu radās Draudze, kurai tika uzticēta Dieva mērķu īstenošana. Draudzes valdīšanas laikmets, kuram mēs tuvojamies, attiecas uz šo pasauli. Viss, kas tiks atkalatjaunots laicīgajā Draudzē, kļūs par tās instrumentiem un spēku mūžīgajā Draudzes valdīšanas laikā. Tās laikā mūžīgās Draudzes locekļi kļūs par Dieva līdzstrādniekiem lietu pārvaldīšanā, sēžot kopā ar Kristu Tēva tronī (Atkl.2:26; 3:21; 1.Kor.3:9). Dieva mūžīgais nodoms uz zemes ir bijis un pastāv atkalradīt sev Līgavu- Draudzi, kas sastāvēs no "gudrajām jaunavām"- atpirktiem, šķīstiem Dieva bērniem, gataviem sagaidīt savu Kungu nākam tiem pakaļ. Tālākajā Draudzes laikmetā Dievs ir nolēmis Draudzi pilnīgi atdalīt sev un uzticēt tai garīgā kara vešanas un pārvaldīšanas funkcijas debesīs.

Kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē?

1. Pašreiz garīgās varas nobriest un cenšas iekarot cilvēku prātus un sirdis. Centrtieces spēki tomēr ņems pārsvaru, un zem apkārtējo apstākļu un sātana spēku spiediena veselais saprāts kristietībā ņems pārsvaru. Kristietība veiks izlauzumu Garā un patiesībā un atdalītās draudzes un kristieši dažādās konfesijās sāks apvienoties. Konfesijas plaisās un beigās paliks par atkritušu miesīgo kristiešu miera vietu. Jau pašlaik Dievs tam klusībā gatavo ceļu, nobriedinot priekšnosacījumus un apstākļus. Šeit ir ļoti svarīgi, lai savienošanās notiktu pēc dievišķiem principiem.

2. Tajā pašā laikā attīstīsies vietējās draudzes apvienotā kalpošana pilsētā un izlīdzināto savstarpējo attiecību rezultātā pār to spēcīgi izliesies Svētais Gars, sniedzot liecību draudzē un pasaulē.

3. Augošajai Kristus Miesai būs vajadzīgs skelets, kas veiks balsta funkcijas- apustuļi un pravieši, kas kalpos tiešā Gara vadībā un dāvanās; tajā pašā laikā draudzē mācītāju- organizatoru vietā sāksies Svētā Gara padomdošana un jāatjaunojas vecaju un presvīteru kalpošanai. Tas viss nenotiks bez pūlēm un visa veida vajāšanām, visvairāk no ticīgo puses. Lepnības vietā nāks pazemība. Lielās "Svētā Gara kristiešu kustības," kas sevi tā novērtē, iznīks, jo būs cēluši savu taisnību iepretī Dieva taisnībai, bet pazemīgo kristiešu draudzes saplūdīs vienkopus, jo tur patiešām izliesies Svētais Gars. Dievs gatavo taisno ceļu, kura priekšā kalni tiks nolīdzināti un ielejas piepildītas. No otras puses, šāda Draudzes attīstība būs pilnīgā pretrunā ar lielo konfesionālo reliģiju un bloku uzskatiem, kas, pazaudēdami savus locekļus, ātri vien kļūs par aizvien reakcionārāku spēku un nostāsies klaji antikristiskās pozīcijās.

4. Šajā pašā laikā, līdzko būs radīti jaunās Draudzes aizmetņi un struktūras pamatelementi, notiks vislielākā garīgā atmošanās cilvēces vēsturē, bet arī vienlaicīgi pasaules arēnā strauji attīstīsies Antikrists jeb bezdievisms un grēcīgums tā vispārākajā pakāpē. Mūsdienu bērni un jaunatne tieši pašlaik tiek intensīvi saindēti ar sātana ļauno barību un gatavoti tam. Pašreizējā vide ārkārtīgi attīsta antikristisko garu sabiedrībā, taču sabiedrības garīgā nobriešana notiks ar katru dienu straujāk un straujāk. Reakcionārisms, slēpjoties aiz humānistiskiem lozungiem, būs pārņēmis nospiedošo sabiedrības vairākumu un zīmīgi, ka liela daļa kristiešu to pat nepamanīs, jo paši atradīsies pasaules ļaunuma varā. Pašās beigās tas iegūs oficiālās reliģijas (katolicisma, islama, budisma u.c. reliģu) atbalstu un akceptu veikt plašu uzbrukumu to cilvēku dvēselēm, kas pretosies antikrista samaitāšanai. Tas būs pēdējais uzbrukums Dieva svētajiem, kas strauji pieaugs vajāšanu laikā. Garīgo spēku eskalācijas brīdī parādīsies Kristus pakaļ saviem svētajiem.

Kāpēc Kristus kavējas nākt?

Pēteris sacīja par Jēzu: "(Kristu) debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti" (Apustuļu d.3:21). Par spīti ticīgo ilgām un Kristus gribai ierasties pēc saviem svētajiem Jēzus nevar nākt, kamēr nebūs notikušas zināmas lietas.

1. Ciānas (Draudzes) izveidošanās. Jārodas zināmam skaitam atjaunotās Draudzes locekļu, lai no tiem varētu attīstīties mūžīgā Draudze. Visiem, kas valdīs ar Viņu mūžībā, jāgūst zināms briedums un jāveic kalpošana.

2. Israēla pilnīgā atgriešanās savā zemē un Jeruzālemes paaugstināšana. Pasaules ļaunuma kausam jākļūst piepildītam līdz malām. 

3. Jozuas paaudzes rašanās. Kad kristieši saņem atklāsmi par Kristus Draudzes atjaunošanas mērķiem un lietām, kas Draudzei jāpaveic, pirms Jēzus var atgriezties, kristiešiem jāiegūst ticība un degsme, kareivīgs gars, lai viņi spētu atstāt tuksnesi, šķērsot Jordānu un ieiet apsolītajā zemē, ko Dievs novēlējis Viņa jaunajai paaudzei. Draudzei ir liels uzdevums un nolemts mērķis līdzīgi Israēlam senajās dienās (Lūkas 19:13).

Priekšāstāvošā laika izpēte

Laiks, kurā mēs ieejam, raksturojas ar lielām un straujām izmaiņām visos aspektos un cilvēka dzīves sfērās. Izmaiņas nāk tik strauji un neparedzēti un tajā pašā laikā to ir tik daudz, ka visa laicīgā sabiedrība pie tām strauji pierod, tajā pašā laikā klusībā izjūtot bailes un nedrošību. Vienīgais ceļa rādītājs nākotnes tumsā ir un paliek Bībele, kas ticīgajam kļūst par vienīgo drošo un paliekošo gaismas avotu.

Sociālās izmaiņas

1. Bērni vairāk negriezīs ceļu vecākiem un pasludinās savu jauno kārtību, kurā tiks atklāti apliecināts asins pielūgšanas, slepkavību, naudas varas, miesas iekāres un baudas, ēdienu baudīšanas kults. Vecāku uzskati tiks atzīti par novecojušiem un savu laiku pārdzīvojušiem un nederīgiem. Ļaunuma attīstība šajā virzienā summēsies vairāku paaudžu garumā, jo katras nākošās paaudzes ļaunums būs lielāks par iepriekšējās un morāle zemāka. Sātans lietos tādus līdzekļus kā televīzija, internets, kino, prese, literatūra, sabiedrības uzskatu izmaiņa.

2. Cilvēki pieradīs pie ļaunuma un tā pieauguma visās sfērās un tas viņiem nebūs nekāds pārsteigums. Tiesu vara kļūs tik demokrātiska, liberāla un bezspēcīga, ka mazāks ļaunums vairāk netiks sodīts, bet lielāko varas darbu sodīšanai būs vajadzīgs ļaunās un samaitātās sabiedrības atbalsts.

3. Sabiedrībā tiks pielūgts intelekts un komercija. Stāvoklim pasliktinoties un tieksmē iegūt stāvokli un bagātību un varu, izglītība un labu paziņu loks kļūs par vienas sabiedrības daļas elku. Gods un cieņa kļūs par otršķirīgām lietām un tiks upurētas svarīgāku motīvu dēļ.

4. Visa tā rezultātā cietīs sabiedrības pamatšūniņa- ģimene. Tā sabruks un neveiks sabiedrības morālās un fiziskās atražošanas funkcijas. Jau tagad lielākā daļa jauniešu atbalsta brīvo mīlu un viņiem ģimene vairāk nav cieņā. Sekas- sabiedrības sairšana, dzimstības krišanās, tautas degradācija un nāve.

Zemeslodes fiziskā stāvokļa izmaiņas

Cilvēces nekristīgā intelekta un biosfēras ietekmes un izmantošanas straujš pieaugums, kā rezultātā Dieva iestādītie valdošie dabas likumi un sistēmas zemes virsū beigs darboties un daba vairāk nespēs pretoties cilvēka agresīvajai un pieaugošajai ietekmei. Rezultātā norisināsies strauji, neprognozējami dabas procesi, kas iznīcinās zemes apdzīvošanas vidi

1- atmosfēras piesārņošanas, ozona aizsargslāņa izzušana un cilvēku nāve ar ādas un plaušu vēzi saules radiācijas, kosmiskā starojuma pieauguma sakarā. Tam par iemeslu ir rūpniecōbas attīstība un dabas apguve, kosmosa pārliecīga izmantošana un sadzīves ķīmijas nekontrolēta ražošana.

2- ūdens piesārņošana virszemes un pazemes slāņos, veselu pilsētu bojāeja ūdens piesārņojuma dēļ, okeānu un jūru piesārņošana, kas iznīcinās augu un dzīvnieku valsts līdzsvaru un iznīcinās globālo apdzīvojamo vidi. Šeit jāmin lielas katastrofas, kam jānotiek tuvākajā nākotnē, kad naftas avārijas uz jūrām iznīcinās veselas jūru biosistēmas.

3- zemes globālā sasilšana, kuras rezultātā strauji izkūst polārie ledāji, palielinās ūdens daudzums okeānā, izmainās okeāna straumju kustība un izmainās globālais klimats uz zemes.

4- zemestrīces un cunami, ko rada zemes pārliecībā izmantošana, iejaukšanās zemes dzīļu sistēmu dabas likumos un pazemes kodolsprādzieni.

5- visu sistēmu kompleksa iznīcināšana, dzīvnieku valsts izzušana un cilvēces vides noplicināšana.

6- cilvēku slimības (AIDS, vēzis) kā sekas grēcīgajam dzīvesveidam, ko cilvēki piekopj, neskatoties uz brīdinājumiem Dieva Vārdā.

Sekas- bada laiki, slimības, mēris un nāve.

Garīgās izmaiņas

Arī šajā laikā cilvēce pretosies Dievam un nepakļausies Viņa norādījumiem.

Cilvēcē pieaugs garīgo spēku eskalācija. Varas un spēki strauji attīstīsies un centīsies pārņemt cilvēces vadību, nebūdami no Dieva. Strauji pieaugs austrumu misticisms, Jaunais Laikmets, burvestības un to zīmes un brīnumi. Musulmanisms, budisms, sātanisms pacels galvu. Pakāpeniski cilvēks izstums Dievu no sabiedrības un pats uzkāps tronī, sevi pasludinot par Dievu.

Sabiedrības izmaiņas

Cilvēki, būdami ļauni un nonākot aizvien lielākā atkarībā viens no otra, meklēs objektu, pret ko vērst savu ļaunumu. Notiks nepieredzēti kari un karu daudzināšanas, kam par iemeslu ir ļaunuma uzsūkšanās sabiedrībā un vajadzība pēc tā noplūdes. Garīgajām varām konsolidējoties, aizvien vairāk un vairāk par ļaunuma uzbrukuma objektu kļūs Dievs un Kristus, ko pārstāvēs kristieši jeb Draudze. Oficiālā baznīca nepiedzīvos uzbrukumu, jo tās gars neizrādīs pretestību, bet tieši otrādi, solidarizēsies ar ļaunumu, lai uzbruktu patiesajiem kristiešiem. Sāksies nepieredzētas kristiešu vajāšanas, kuru beigās tikai atlikums tiks izglābts. Taču tas tiks izglābts Kristum par liecību. Antikrista valdīšanas laikā sabiedrības ļaunumam un tehniskai varēšanai progresējot, tas pieprasīs visu cilvēku bezierunu pakļaušanos sev, saistot tos ekonomioski un garīgi. Tas tiks veikts, izdarot visas sabiedrības ekonomisko piesaistīšanu sev caur cilvēku kodēšanu ar lāzeru stara palīdzību uz ķermeņa. Neapzināti šī kodēšana jau notiek, cilvēku pakāpeniski saindējot ar mūsu laikmeta garu un laupot viņam pretošanās iespējas. Kad atskanēs līgavaiņa aicinājums iziet Viņam pretī, visas desmit jaunavas satvers savus lukturus, taču piecām no tām trūks eļļas, jo tā būs izbeigusies. Tas liecina, ka Draudze būs ienaudusies un tikai daži būs nomodā.

Izmaiņas Draudzē

Tomēr visas šī laikmeta izmaiņas nespēs ietekmēt patieso draudzi, kurai pamatu tas Kungs liek jau šodien. Līdzko būs ielikts pareizais pamats un varēs tikt celta ēka, tā piedzīvos plūdus un zemestrīces. Daudzus aizskalos, bet paliks vienīgais, nesatricināmais, kas būs celts uz Klints. Visas konfesijas un ticīgo grupas, kas centīsies palikt atdalītas viena no otras, pakāpeniski pazaudēs savu stāju un ies bojā. Tie būs bēdu laiki daudzām kristiešu draudzēm un grupām, kas būs ienaidā viena ar otru un nespēs savienoties kopā mīlestībā. Visas kristīgās mācības, kas būs radušās, lai apmierinātu cilvēku, iznīks, jo nepārdzīvos laika pārbaudi. Kristieši dosies Kristus nāvē, ciešanu ceplī, un šim laikam Dievs viņus gatavo jau šodien. Visas mācības, kas māca par kristiešu pagodinājuma stāvokli šeit virs zemes, materiālismu un labklājību un pretojas kristiešu iešanai cauri bēdu un ciešanu laikam, ies bojā, jo tām atdevušies kristieši tiks aizslaucīti projām. Paliks tikai īstenā draudze, Kristus Miesa, kuras pamats būs likts mūžīgajā un nesatricināmajā Dievā un kas būs ar Viņu saistīta nesatricināmām saitēm.

Šodien un tuvākajā laikā paliks Svētais Gars kā Persona un Padomdevējs, kā Spēka Avots izturēt un uzvarēt. Ejot tālāk laikā, adekvāti kristīgās vienotības pieaugumam pieaugs Svētā Gara funkcija un loma. Visas mācības, kas apliecina Svētā Gara spējas un praktisko palīdzību, iegūs varenu apstiprinājumu priekšāstāvošajā laikā. Pieaugs draudzes slava un pielūgsme un garīgā vienība ar Kristu. Tā būs tik varena, ka pāršķels debesis un liks draudzē ierasties eņģeļiem ar paša Kristus vēsti. Svētais Gars kristiešus apvienos par vienu Miesu un pār visiem būs Svētā Gara zīmogs, kā liecība antikrtista trakošanas laikmetā. Jo Dievs ir nolicis atlikumu, svētu atlikumu.