Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Teoloģija

Kas ir atpirkšana ar asinīm?

Pirms Jēzus dzimšanas eņģelis teica Viņa zemišķajam tēvam Jāzepam, ka viņam būs jānosauc bērns, kas atrodas Marijas miesās, par Jēzu: “jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” (Mateja 1:21). Jēzus izglāba cilvēkus no viņu grēkiem- gan caur savu dzīvi, gan caur nāvi pie krusta. Darba uzdevums, ko padarīja Jēzus, dzīvojot un nomirstot, bija nopelnīt mūsu izglābšanu; dažreiz to sauc arī par asins derību.
13.09.2010

Kas ir atpirkšana ar asinīm?

Pirms Jēzus dzimšanas eņģelis teica Viņa zemišķajam tēvam Jāzepam, ka viņam būs jānosauc bērns, kas atrodas Marijas miesās, par Jēzu: “jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” (Mateja 1:21). Jēzus izglāba cilvēkus no viņu grēkiem- gan caur savu dzīvi, gan caur nāvi pie krusta. Darba uzdevums, ko padarīja Jēzus, dzīvojot un nomirstot, bija nopelnīt mūsu izglābšanu; dažreiz to sauc arī par asins derību.

Atpirkšanas ar asinīm mērķis

Raksti saka skaidri: Kristus nāca sagādāt (nopelnīt) mums pestīšanu Dieva uzticības, mīlestības, žēlastības un taisnības dēļ. Dieva mīlestība uz mums tiek apstiprināta Jāņa 3:16: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Dieva taisnība tiek apstiprināta, kad Pāvils raksta, ka Dievs nolika priekšā Jēzu “par grēka izpircēju Viņa asinīs” (Romiešiem 3:25); tas ir, par upuri, kas uz sevis labprātīgi uzņēmās visas Dieva dusmas tā, lai Dievs tālāk uz mums varētu skatīties ar cieņu. Pāvils saka, ka Viņš to darīja, “tā parādīdams Savu taisnību” un arī “pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum” (Romiešiem 3:25-26). Citiem vārdiem, Dievs novērsa savu vaigu no grēkiem un tos nesodīja tikai tāpēc, ka uz zemes bija jānāk Kristum tikt sodītam par grēku, lai Dievs paliktu “taisns.” Kādam bija jāuzņemas uz sevis visu sodu par grēkiem; un šī persona bija Jēzus. Jēzus dzīvē un nāvē mēs atrodam pilnīgu Dieva taisnīguma (grēks tika sodīts) un uzticīgās mīlestības izpausmi (Dievs deva savu paša Dēlu, burtiski uzticēja sevi pašu, lai Viņš uzņemtos uz sevis nest cilvēces sodu).

Atpirkšanas ar asinīm nepieciešamība

Kaut gan nebija būtiskas nepieciešamības, lai Dievs izglābtu cilvēkus, mīlestībā Viņš izvēlējās tos izglābt. Ja jau Viņš izšķīrās pieņemt šādu lēmumu, Dieva taisnīguma prasība uzlika par pienākumu atrast šim uzdevumam cienīgu izpildītāju. Dievam nebija citas izejas kā sūtīt šīs misijas veikšanai savu Dēlu (burtiski sevi pašu). Kristus apņēmās nodzīvot cilvēcisko dzīvi dievišķā veidā, veicotdivpusēju uzdevumu; apmierinot Tēva dusmas un arī parādot patiesi dievišķīgas dzīves piemēru cilvēcei, un arī nomirstot vardarbīgā cilvēciskā nāvē šo pašu uzdevumu dēļ.

Pēc tam, kad Jēzus augšāmcēlās no nāves, Viņš retoriski vaicāja: “Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” (Lūkas 24:26) Jēzus zināja, ka Dievam nav citas izejas kā mūs izglābt kā ļaut labprātīgi uzņemties nomirt mūsu vietā savam paša Dēlam. Jēzum atlika ciest un nomirt par mūsu grēkiem. Citiem vārdiem, nevienam upurim, piedāvātam par grēkiem Vecās Derības ietvaros, nebija paliekošas un noturīgas vērtības, jo “jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus” (Ebrejiem 10:4). Jēzus “ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir ... panācis mūžīgu izpirkšanu” (Ebrejiem 9:12), patiesi izrēķinoties ar grēku, “sevi upurējot” (Ebrejiem 9:26).

Atpirkšanas caur asinīm daba

Un tomēr, ja Kristum būtu bijis tikai jāpiedāvā sevi kā upuri, lai nopelnītu mums mūsu grēku piedošanu, mēs sasniegtu tikai daļēju atpestīšanu. Kaut gan mūsu vaina tiktu noņemta, mēs paliktu kā Ādams un Ieva, kad tie tika radīti: no vainas brīvi, bet spējīgi grēkot un bez dzīvē ierakstīta paklausības likuma. Lai iekļūtu sadraudzībā ar Dievu, no mums tiek prasīts dzīvot pilnīgas paklausības dzīvi, paļaujoties uz Viņa resursiem, ne vairs savējiem.

Tāpēc Kristum pašam bija jādzīvo pilnīgas paklausības dzīvi Dievam- tā, lai šīs paklausības ietekme spētu darboties pie mums mūsu glābšanas nodrošināšanas labā. Lūk, to domāja Pāvils, kad viņš teica: “...ar viena cilvēka (labprātīgo) paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Romiešiem 5:19). Un tāpēc Pāvils nepietvērās vairs savai paša (bauslības tiesātai) taisnībai, bet gan tās vietā pietvērās Viņam, pārtikdams “no Kristus ticības, taisnības no Dieva uz ticības pamata” (Filipiešiem 3:9). Kristus caur savu bezgrēcīgo dzīvi kļuva par “mūsu taisnību” (1.Korintiešiem 1:30).

Jēzus arī nodzīvoja ciešanu pilnu dzīvi. Viņš bija, Jesajas vārdiem sakot, “nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās” (Jesajas 53:3). Viņš cieta, kad saņēma sātana uzbrukumus kārdināšanas laikā tuksnesī (Mateja 4:1-11). Viņš “panesis tādu pārestību no grēciniekiem” (Ebrejiem 12:3). Viņš noskuma pie sava tuvākā drauga Lācara kapa (Jāņa 1:35). Caur šīm un citām ciešanām “mācījās paklausību” (lai arī nekad nenonāca nepaklausībā) un “ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku” (Ebrejiem 5:8-9).

Kad Jēzus dzīve tuvojās nāvei, Viņa ciešanas pieauga. Viņš teica saviem mācekļiem kaut ko par ciešanām, ko piedzīvos, kad sacīja: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei” (Mateja 26:38). Kad Jēzus tika piesists krustā, Viņš cieta vienu no visšausmīgākajiem nāves sodiem, ko izgudrojis cilvēks. Lai gan Viņam nebija jācieš vairāk ciešanu nekā jebkad ir cietis cilvēks, tomēr sāpes, ko Viņš piedzīvoja, bija prātam neapjaušamas.

Kad Kristus tika piesists krustā, Viņš bija spiests pakļauties lēnai un mokošai nāvei asiņu nepietiekamības dēļ, ko izraisīja Viņa ķermeņa svara spiediens uz brūcēm. Viņa ķermenis tika izstiepts un tad piesists ar naglām pie krusta. Viņa rokas uzturēja lielāko daļu no ķermena svara. Viņa krūšu kurvis tika rauts augšup un krita virzienā uz priekšu, visu laiku radot smakšanas sajūtu un tad vēlēšanos ievilkt svaigu elpu. Bet lai dabūtu gaisu, Viņam bija jāpieceļas kājās, liekot visu ķermeņa svaru uz caur pēdām izsistajām naglām un plēšot dziļākas brūces plaukstās, izraisot dedzinošas sāpes roku un kāju nervos. Viņa mugura jau bija saplēsta driskās ar pletņu sitieniem. Ar katru jaunu elpas vilcienu tā berzējās pret raupjo skabargaino koka krustu mugurā.

Bet fiziskās sāpes bija nieks salīdzinot ar garīgajām sāpēm. Jēzus nekad nebija grēkojis. Jēzus ienīda grēku. Un tomēr Jēzus brīvprātīgi uzņēmas uz sevis visu to ļaužu grēkus, kas reiz kādā dienā tiks izglābti. “Viņš nesa daudzu grēkus” (Jesajas 53:12). Tas, ko Viņš ienīda ar visu savu būtību, tika izliets pār Viņu. Kā Pēteris mums saka: “Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1.Pētera 2:24). “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Korintiešiem 5:21). Jēzus kļuva par “par lāstu (mūsu labā)”, lai mūs atpirktu no “no bauslības lāsta” (Galatiešiem 3:13).

Un Jēzus to visu izturēja viens pats. “Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga” (Mateja 26:56). Arī Dievs Tēvs Viņu bija atstājis. Jēzus sauca stiprā balsī: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46), jo ciešanu eskalācijā, kad Dieva dusmas trakoja, Viņš pirmo reizi dzīvē tika atrauts no sadraudzības ar savu debesu Tēvu, kas Viņam bija bijis nekļūdīgs iekšējā spēka un vislielākā prieka avots bēdu pilnajā dzīvē. Savu ciešanu apogejā Viņš vēl tika atstāts pilnīgi viens.

Daudz grūtākas nekā fiziskās ciešanas ir garīgās ciešanas un apziņa par sevis pilnīgu atstāšanu vienu. Viņam bija jāļaujas uz sevi tikt ielietam pilnam Dieva dusmu kausam. Kad Jēzus uz sevis iznesa mūsu grēku vainu, Dievs izlēja visas dusmas un sodu par mūsu grēkiem pār savu paša Dēlu. Jēzus kļuva par vislielākā ienaida par grēku objektu un saņēma atriebību par grēku, ko Dievs bija pacietīgi sevī krājis kopš pasaules iesākuma. Kristum bija uzlikts par pienākumu, un Viņš labprātīgi izcieta sodu par mūsu grēkiem pie krusta. Un tā, caur Viņa nāvi Dieva taisnības prasība tika apmierināta. Kristus “iznīcināja grēku, Sevi upurējot” (Ebrejiem 9:26).

Atpirkšanas caur asinīm rezultāti

Kristus dzīvoja pilnīgu bezgrēcīgu dzīvi un nomira šausmīgā grēcinieku nāvē, lai “atpestītu Savu tautu no viņas grēkiem” (Mateja 1:21). Viņš samaksāja to sodu, ko bijām pelnījuši mēs par saviem grēkiem. Viņš uzņēmās uz sevis tās Dieva dusmas, ko bijām pelnījuši mēs. Viņš uzcēla drošu tiltu pār aizu, ko bija radījis mūsu grēks, starp Dievu un mums. Viņš mūs atbrīvoja no verdzības jūga, ko bija izraisījusi grēka kundzība. Kristus darba mūsu labā dēļ Dievs spēj “(mūs izraut) no tumsības varas un (pārcelt) Sava mīļā Dēla valstībā” (Kolosiešiem 1:13). Lūk, kāda varena pestīšana!

Jautājumi atkārtojumam un praktiskai pielietošanai

1.Kāpēc Jēzum bija tik nepieciešams nākt un nodzīvot pilnīgu dzīvi uz zemes?

2.Kāpēc Jēzum bija tik nepieciešams mirt? Vai Viņš nevarēja mūs izglābt kādā citā veidā?

3.Kā tava izpratne par asins upuri tevi dara pazemīgu? Kā tas tevi iedrošina?