Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Teoloģija

Kas ir iepriekšnolemtība?

Draudzē un ārpus tās pastāv daudz viedokļu attiecībā uz mācību par iepriekšnolemtību (dažreiz arī to sauc svešvārdā par predestināciju.) Mēs varam definēt iepriekšnolemtību sekojoši: Tas ir Dieva Radīšanas darba turpinājums, kur Viņš suverēni izvēlas kādus cilvēkus izglābt nevis viņu no nākotnes redzamo dotību, spēju un sasniegumu dēļ, bet saskatot viņu iespējas kļūt Dievam atbilstošiem un Viņam labpatikt. Daudzi domā, šādi definēt šo mācību ir visai bīstama lieta. Pirms izdarīt kategoriskus secinājumus, ir svarīgi tomēr iepazīties, no kurienes nāk šāda definīcija un sekojoši, arī šī mācība.
13.09.2010

Kas ir iepriekšnolemtība?

Draudzē un ārpus tās pastāv daudz viedokļu attiecībā uz mācību par iepriekšnolemtību (dažreiz arī to sauc svešvārdā par predestināciju.) Mēs varam definēt iepriekšnolemtību sekojoši: Tas ir Dieva Radīšanas darba turpinājums, kur Viņš suverēni izvēlas kādus cilvēkus izglābt nevis viņu no nākotnes redzamo dotību, spēju un sasniegumu dēļ, bet saskatot viņu iespējas kļūt Dievam atbilstošiem un Viņam labpatikt. Daudzi domā, šādi definēt šo mācību ir visai bīstama lieta. Pirms izdarīt kategoriskus secinājumus, ir svarīgi tomēr iepazīties, no kurienes nāk šāda definīcija un sekojoši, arī šī mācība.

Jaunās Derības mācība par iepriekšnolemtību

Vairākas Jaunās Derības Rakstu vietas, šķiet, skaidri apstiprina, ka Dievs jau iepriekš ordinējis tos, kas tikai tiks izglābti. Piemēram, kad Pāvils un Barnaba sāka sludināt pagāniem Antioķijā Pizīdijā, Lūka raksta: “Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu un ticēja (tie), cik (no viņiem) mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti” (Apustuļu d.13:48).

Viens no iemesliem, kāpēc Lūka saka, ka daudzi “mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti,” ir tas, ka viņš izprata patiesību, ko Pāvils vēlāk izteica Efeziešiem 1:4-6: “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Vēlāk Pāvils piebilst, ka mums, kas “jau iepriekš savu cerību likuši uz Kristu” ir jādzīvo, “lai pagodinātu Dieva varenību” (Efeziešiem 1:12).

Dievs mūs izglāba un aicināja mūs pie sevis nevis mūsu pašu labestības spēju dēļ, bet Sava augstā mērķa un savas neizmērojamās mūžīgās žēlastības dēļ, kas pilnā mērā atklāsies tikai mūžībā. Pāvils saka, ka Dievs ir “izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Timotejam 1:9).

Atklāsmes grāmata mums saka, ka individuāla pestīšana- šajos pantos izteikta par tiem, kuru vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā- ir tikusi noteikta “no pasaules iesākuma” (Atklāsme 17:8).

Ko tas nozīmē?

Ir svarīgi atzīmēt, ka šie Jaunās Derības autori bieži pasniedz mācību par iepriekšnolemtību, lai caur to dāvātu mieru tiem, kas tic Jēzum. Piemēram, Pāvils saka, ka Dievs ir darbojies un vienmēr darbosies, lai uzturētu tos, ko ir aicinājis pie sevis, un vairotu tiem ticību: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Romiešiem 8:28).

Bet kā Pāvils varēja to zināt? Viņš tam sniedz izskaidrojumu nākošajas divos pantos. Viņš var tā sacīt tāpēc, ka, kad skatās tālākā pagātnē, pirms šīs pasaules radīšanas, viņš redz, ka Dievs “jau iepriekš paredzēja” un “iepriekš nolēma,” ka Viņa ļaudis tiks darīti “līdzīgi Viņa Dēla tēlam” (Romiešiem 8:29). Un kad Pāvils skatās nesenā pagātnē, viņš redz, ka tos, “kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis” (Romiešiem 8:30). Un kad Pāvils skatās uz priekšu nākotnē, viņš redz, ka “tos, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis” (Romiešiem 8:30)- tādā nozīmē, ka Dievs jau ir noteicis, ka kādā dienā Viņš piešķirs pilnīgus godības ķermeņus tiem, kas tic Kristum. No mužības pagātnē uz mūžību nākotnē Dievs ir rīkojies un rīkosies labi attiecībā uz saviem ļaudīm. Iepriekšnolemtība tāpēc ir mūsu mierinājuma un drošības pamats, ka Dievs darbosies mūsu labā šodien. Un ats notiks “ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Timotejam 1:9).

Mūsu dabiska atsaukšanās Dieva darbam mūsu labā būtu tāda, ka mēs tagad dzīvotu, “lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību” (Efeziešiem 1:12). Mēs varam, kā to darīja Pāvils, pateikties Dievam par tiem, kas ir izredzēti (1.Tesaloniķiesiem 1:2-4), zinot, ka Dievs vienīgais ir galēji atbildīgs par viņu pestīšanu un par visām labajām lietām, kas to pavada. Faktiski Pāvils mums saka, mums ir pienākums pateikties Dievam par tik lielu pestīšanu (1.Tesaloniķiešiem 2:13). Slavas un pateicības dziesmu dziedāšana Dievam par mūsu pestīšanu nedod mums vietu vairāk slavēt pašiem sevi, jo mūsu pestīšana nav mūsu pašu darbs, bet gan dāvana no Dieva (Efeziešiem 2:8-9).

Tomēr šai patiesībai nav mums jāliek domāt, ka mūsu evaņģelizēšanas darbs ir mazsvarīgs! Kad Dievs jau iepriekš izraudzījās cilvēkus, kam jātiek izglābtiem, viņš to īsteno caur cilvēcīgiem līdzekļiem. Tāpēc Pāvils tik smagi pūlējās, sludinādams evaņģēliju. Viņš teica: “Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī viņiem būtu daļa pie pestīšanas, kas dota Kristū Jēzū, un pie mūžīgas godības” (2.Timotejam 2:10). Pāvils zināja, ka Dievs jau iepriekš ir izraudzījies kādus ļaudis, lai tie tiktu izglābti, bet viņš redzēja to kā iedrošinājumu un nevis sarūgtinājuma avotu,lai sludinātu evaņģēliju, pat ja tas nozīmētu izturēt lielas ciešanas. Iepriekšnolemtība bija Pāvilam kā garantija, ka viņš gūs kādus panākumus evaņģelizēšanas laukā, jo zināja, ka kādi no ļaudīm, uz kuriem viņš runāja, jau iepriekš ir izraudzīti, ka viņi sāks ticēt evaņģēlijam un tiks izglābti. Tas ir tā it kā kāds būtu uzaicinājis Pāvilu zvejot un teiktu: “Es garantēju, ka tu noķersi kādas zivis- tās ir izsalkušas un tikai gaida uz tavu izmesto makšķeri.”

Ko tas viss nozīmē

Iepriekšnolemtības mācības atzīšana vēl nenozīmē, ka mūsu pašu izvēle nav svarīga un ka mūsu brīvajai rīcībai nav nekādu seku. Tāpat iepriekšnolemtības mācība nepieprasa no mums atzīt bezpersonisku, nekļūdīgu Visumu, ko kontrolē kāds bezpersonisks nekļūdīgs spēks.

Jaunā Derība pasniedz pesonas rīcību kā kaut ko tādu, ko īsteno personīgs Dievs dziļā mīlestībā uz saviem personīgajiem radījumiem, viņiem to pat neapzinoties. “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” (Efeziešiem 1:5). Dieva darbība iepriekšnolemtībā ir caurausta ar personīgu mīlestību uz tiem, ko Viņš ir izvēlējies (skatīt arī Jāņa 3:16 un Romiešiem 8:28). Vēl vairāk, Raksti pastāvīgi mūs saskata kā personīgus radījumus, kas izdara brīvas gribas izvēles, lai pieņemtu vai nepieņemtu evaņģēliju. Piemēram, tas ir skaidri redzams aicinajumā Atklāsmes grāmatas beigās: “Un Gars un līgava saka: 'Nāc!' Un, kas to dzird, lai saka: 'Nāc!' Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” (Atklāsme 22:17). Šis aicinājums un daudzi citi tam līdzīgi (piemēram, Mateja 1:28) ir adresēti reālām personām, kas ir spējīgi sadzirdēt aicinājumu un tam atsaukties ar attiecīgu savas gribas lēmumu. Un pareizajam lēmumam ir mūžības vērtība, kā rādīts Jāņa 3:18: “Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.”

Lai gan pareiza iepriekšnolemtības izpratne piešķir reālu vērtību mūsu izvēlei un mūsu gribas lēmumiem, tas nebūt nenozīmē, ka Dieva izvēle ir balstīta uz mūsu izvēli. Kad Dievs izraudzījās indivīdus “pirms pasaules radīšanas” (Efeziešiem 1:4), Viņš to nedarīja tāpēc, ka iepriekš jau redzēja viņu ticību vai kādus lēmumus, ko viņi pieņems. Pāvils apstiprina to Romiešiem 8:29, kad raksta: “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam.” Kad Pāvils runā par Dieva nākotnes lietu pazīšanas spējām, viņš domā par Dievu kā cilvēku pazinēju (“jo kurus”) Dievs “iepriekšparedzēja” šos cilvēkus tikai kontekstā ar viņu izglābšanas attiecībām. Tas ir pilnīgi atšķirīgi no uzskatiem, ka iepriekšparedzēšana nosaka kādas personas rīcību vai lēmumus, piemēram, tādu lēmumu kā ticēt vai neticēt.

Faktiski Raksti nekad nerunā par ticību (esošo vai nākotnes) kā pamatfaktoru, kāpēc tieši Dievs kādu izvēlas. Efeziešiem 1:4-6 Pāvils saka: “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Ja iepriekšnolemtība būtu balstīta uz mūsu izvēli, tas būtiski pamazinātu Dieva mīlestību, palētinātu Viņa žēlastības vērtību (jo tad mēs būtu kā dievi un mums šī procesa stratēģiskajā plānošanā būtu kāda dalība. Tad mēs būtiski pavājinātu Dieva slavu, kas pienākas tikai Viņam vienam mūsu pestīšanas nodrošināšanai.

Vai mēs patiešām esam brīvi?

Daudzi tic, ka, ja mācība par iepriekšnolemtību ir patiesa, tad mēs patiesībā neesam brīvi. Šādi domāt liek tas, ka vārdu “brīvs” izskaidro daudzas atšķirīgas definīcijas un pieņēmumi un tieši šīs atšķirības viegli noved pie neizpratnes un nevienprātības. Šajā sakarā ir lietderīgi vārda “brīvs” vietā pielietot citus terminus- tā, lai mēs varētu daudz uzmanīgāk aplūkot to, ko vēlamies izteikt. Piemēram, Bībele vēršas pie mūsu spējām izdarīt brīvas gribas lēmumus vai gribas izvēles simtām reižu (skatīt augstāk minētos pantus attiecībā uz mūsu “gribas izvēli” un arī visas Bībeles pavēles, kas mums lūdz atsaukties un paklausīt.). Mēs neesam piespiesti izdarīt izvēles pretēji mūsu gribai. Mēs darām to, ko gribam darīt. Izdarīt izvēli ir daļa no tā, ko nozīmē būt cilvēkam Dieva acu skatā, jo mēs atdarinām Dievu, izvēloties darīt lietas, kas atbilst Viņa raksturam.

Bet vai tad tas nozīmē, ka Dievam vairs nav nekādas daļas gar mūsu izvēli? Vai mēs vēlamies palikt pie tā, ka Dievs, mūsu galējais, spēcīgais un gudrais Radītājs, nevarētu ietekmēt, izveidot un apdarināt mūsu sirdis un mūsu vēlēšanās saskaņā ar saviem plāniem? Faktiski, ja Dievs darbojas caur mūsu izvēlēm un vēlas īstenot savu plānu, tam ir jānodrošina mūs ar spēju labprātīgi izvēlēties un tajā pašā laikā apstiprinot, ka mūsu izdarītās izvēles būs saskaņā ar to, ko Dievs ir izvēlējies un ordinējis, lai tā notiktu.

Tāpēc ja mēs atsaucamies Kristus aicinājumam pozitībā veidā, mēs varam patiešām sacīt, ka izvēlamies atsaukties Kristum, tajā pašā laikā apliecinot, ka tas tā ir Dieva paredzēts, kaut gan nespējot to saprast. Ja mēs nespējam pilnīgi saprast, ka šīs abas lietas puses spēj sadarboties kopējam mērķim vienā un tajā pašā laikā, mums ir jāatzīst ka ir kāds noslēpums, kas mums nav zināms. Un ka šajā savā garīgajā vecumā mēs nespējam šo noslēpumu pilnībā izprast. Kaut gan mēs šo lietu neizprotam, mums vismaz būtu jābūt pārliecinātiem, ka mēs runājam saskaņā ar to, ko Bībele par to runā visās tās mācības jomās.

Ejot tālāk, Dievs arī radīja mūs ar mērķi, lai mūsu izdarītās izvēles būtu reālas. Tomēr mūsu izvēlēm nav jābūt brīvām no Dieva ietekmes, lai tās būtu reālas, brīvprātīgas, gribas virzītas izvēles. Cits piemērs. Līdzīgi kā mēs izdarām ieelpu un izelpu neskaitāmas reizes dienā, Dievs kā mūsu Radītājs un Uzturētājs ir iesaistīts katrā no mūsu lēmumiem, jo Dievs “visu vada pēc Sava gribas lēmuma” (Efeziešiem 1:11) un Kristus pastāvīgi uztur “visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu” (Ebrejiem 1:3).

Un kā ar tiem, kas netic, tiem, ko Dievs nav “izredzējis” vai kas nav izvēlēti? Bībele nekad nevaino Dievu par to, ka kāds ir atteicies pakļauties Kristus prasībai. Uzsvars vienmēr tiek likts uz brīvas gribas izvēli katram, kas atsakās ticēt, un vaina par neticību paliek uz viņiem pašiem. Kā Jēzus teica Jāņa 8:43-44, “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības,” Kādiem, kas Jēzu atmetuši jau agrāk, Viņš saka: “Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību” (Jāņa 5:40). Un Pāvils Vēstulē romiešiem 1:20 saka, ka visiem, kas atmet skaidro Dieva atklāsmi, kas dota visai cilvēcei, “nav ar ko aizbildināties.” Tā ir pastāvīga kārtība Rakstos: cilvēki, kas paliek neticībā, dara to tāpēc, ka tie apzināti un no brīvas gribas nevēlas nākt pie Dieva, un vaina par šādu neticību vienmēr guļ uz šiem neticīgajiem un nekad uz Dievu. Vēlreiz, mēs šajā laikmetā, iespējams, nespēsim pilnīgi izprast, kā tas nākas.

Vai Dievs patiešām šīs lietas kontrolē?

Šajā vietā kādi ļaudus norādīs, ka, ja iepriekšnolemtības mācība ir patiesa, tad Dievs ne par ko vairs neatbild. Tā kā Dievs izvēlas kādus, lai tie tiktu izglābti, un paiet garām pārējiem, nolemjot tos neizglābt, Viņa žēlastības balva mums nav saistoša.

Ir svarīgi saprast, ko īsti nozīmē “būt lietas kursā” attiecībā uz pestēšanu. Patiesi, Dievam būtu pilnīgi pareiza rīcība neizglābt nevienu cilvēku, kas ir grēkojis, un sacelties pret viņu kā jau to darīja ar eņģeļiem. “Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam” (2.Pētera 2:4). Ja Viņš izglābj visus cilvēkus, tad tā jau ir tāda žēlastības demonstrācija, kas iet aiz patiesības un taisnības prasībām. Ja Dievs izglābtu tikai 5 cilvēkus no cilvēces, tā būtu žēlastība. Ja Viņš izglābtu vienu simtu, tā jau būtu liela žēlastība. Bet faktiski Viņš ir nolēmis izglābt “lielu pulku, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” (Atklāsme 7:9). Šī ir žēlastība, kas tālu pārsniedz mūsu iztēles iespējas.

Pāvils paceļ šo jautājumu daudz dziļākā līmenī Vēstulē romiešiem 9. Pēc tam kad viņš teica, ka “kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi” (Romiešiem 9:18), Pāvils raksta: “Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?” (Romiešiem 9:19) Pāvils sniedz atbildi uz ļoti plaši izplatītu jautājumu: ja jau katras personas galējo likteni nosaka Dievs, tad kā tas vairs ir mums saistoši? Pat ja ļaudis arī izdara saprātīgas izvēles, paši nosakot savu mūžīgo nākotni, vai tiks izglābti vai nē, ja jau Dievs atrodas kaut kur viņu izvēles apakšā, tad vai tas viņiem vairs ir saistoši?

Lūk, ko šajā sakarā saka Pāvils:

“Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus” (Romiešiem 9:20-24).

Pāvils faktiski šeit saka, ka ir kāds kritiskais punkts, aiz kura mēs vairs nespējam pakļauties Dievam, jo tagad šī jautājuma izskatīšana ir nodota Viņa taisnajai tiesai. Dievs ir darījis visu iespējamo saskaņā ar savu suverēno gribu. Viņš ir Radītājs; mēs esam radījumi, un mums nav nekāda pamata Viņu vainot vai nosodīt par šķietamo netaisnību. Mūsu atsaukšanās pret šiem vārdiem no Vēstules romiešiem atklāj daudz par mūsu siržu stāvokli un mūsu gribēšanu pakļauties vai nepakļauties mūsu suverēnajam Radītājam.

Vai Dievs vēlas, lai katrs viens tiktu izglābts?

Ja jau iepriekšnolemtība nosaka visu, tad vai Dievs joprojām vēlas, lai katrs viens tiek izglābts? Saskaņā ar kādām Rakstu vietām no 1.Timotejam 2:4 Pāvils raksta par mūsu Dievu un Pestītāju, “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” Pēteris saka to pašu lietu 2.Pētera 3:9, kad raksta, ka “Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.”

Kamēr kādi nepiekritīs šo pantu interpetācijai, vairums tomēr piekritīs, atsaucoties uz to, ka ir kādas lietas, ko Dievs vēlas vairāk nekā citas. Bieži ļaudis, kas nepiekrīt iepriekšnolemtības mācībai, balstoties uz šiem un citiem pantiem sacīs, ka Dievs vēlas pasargāt cilvēka brīvo gribu vairāk nekā vēlas izglābt katru cilvēku. Savukārt ļaudis, kas izceļ iepriekšnolemtības mācību, sacīs, ka Dievs vēlas vairot savu slavu vairāk nekā Viņš vēlas izglābt katru vienu, un ka tādas Rakstu vietas kā Vēstule romiešiem 9 norāda, ka Viņa gods vairojas caur kādu cilvēku izglābšanu. (Kristieši no abām uzskatu nometnēm piekrīt, ka ne visi tiks izglābti). Tad kā gan abas puses var apgalvot, ka Dievs vēlas, lai ikviens tiktu izglābts saskaņā ar tādiem pantiem kā 1.Timotejam 2:4 un 2.Pētera 3:9? Šie panti mums rāda, ko Dievs pavēl cilvēkiem darīt un kāda rīcība Viņam labi patīk (grēka nožēla un ticība Kristum). Šajā sakarā Viņš patiesi “vēlas”un “cer,” ka katra persona tiks izglābta. Tas ir tas, ko dažreiz nosauc par Viņa “atklāto” vai “kopējo” gribu, ko Viņš saka katram uz zemes, kas viņiem jādara. Bet šie panti neatklāj Dieva noslēpumu un nerunā par cilvēcei apslēptajiem Dieva plāniem pašiem izvēlēties un izšķirt, kuras personas tieši tiks izglābtas.

Fakts, ka ne visi tiks izglābti, ir viena no visgrūtāk izprotamajām mācībām, ko aplūko Raksti. Bībele norāda, ka pat Dievam ir lielas skumjas, kad Viņš domā par tiem, kas netiks izglābti. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ecehiēla 33:11) Kad Jēzus domāja par ļaudīm, kas Viņu Jeruzālemē atstāja, “Viņš raudāja par viņu” (Lūkas 19:41) un teica: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt” (Mateja 23:37). Un apustulis Pāvils saka: “Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī” (Romiešiem 9:2), kad viņš domāja par saviem jūdu brāļiem un māsām, kas bija atmetuši Kristu. Mīlestība, ko Dievs mums dod sajust attiecībā uz mūsu līdzcilvēkiem un mīlestība, ko Viņš mums pavēl iegūt uz mūsu tuvāko rada mūsos lielas skumjas, kad saprotam, ka ne visi tiks izglābti. Un tomēr grēcinieku sodīšana par nepaklausību ir Dieva taisnības prasības vispareizākais iznākums un mums nav jādomā, ka tas būtu kas slikts.

Piedevām, Dievs sniedz visiem cilvēkiem šajā pašā dzīvē neskaitāmas svētības, kas nav saistītas ar viņu pestīšanu. Šo mācību dažreiz nosauc par “kopējo žēlastību,” jo tā attiecas uz Dieva žēlastības izpausmi, kas skar visus cilvēkus. Tā būtiski atšķiras no Dieva mūs glābjošās žēlastības.

Kopējā žēlastība

Kad kāds no mums paliek grēkā, mēs esam pelnījuši vienu lietu- mūžīgu atšķiršanu no Dieva. Mēs esam pelnījuši tikt nocirstiem no Dieva un nepiedzīvot no Dieva neko labu, atrasties mūžīgi ellē, saņemt tikai Viņa mūžīgās dusmas. Kā saka Vēstule romiešiem 6:23, “grēka alga ir nāve.” Bet sods par grēku netiek saņemts nekavējoties. Tā vietā visa cilvēce- neskatoties uz to, vai tie galu galā saņems Dieva žēlastību vai sodu- turpina un kādu laiku vēl turpinās saņemt daudz svētību uz zemes.

Dažreiz šīs svētības būs fiziskas. Jēzus saka Mateja 5:45, ka Dievs “liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Visuma Radītājs uzticīgi gādā, lai visi cilvēki- tie, kas tic Jēzum un tiem, kas atsakās no Viņa taisnajām prasībām,- saņem kopējo svētību no Viņa bagātībām, kas uzticētas zemei un cilvēcei.

Dieva žēlastība ir arī redzama intelektuālā līmenī. Kaut gan sātans ir “melis un melu tēvs” (Jāņa 8:44), pat tie, kas atsakās pakļauties Jēzus prasībām, nenododas meliem un neprātībai. Tā vietā daudzi, kas skaidri atsakās no Dieva, ir veikuši neaparakstāmus atklājumus un izgudrojumus. Viņi to darīja nezinot, ka tos bija apgaismojis Jēzus, “patiesais gaišums, ... kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9). Kad mēs gūstam labumu no šiem sasniegumiem, patiesībā mēs gūstam labumu no Dieva kopējās mums sniegtās žēlastības.

Šī kopējā žēlastība ir redzama daudzās citās dzīves sfērās: morālē (cilvēki nav tik ļauni kādi tie varēja būt), radošajā līmenī (mēs varam radīt spēcīgu produktivitāti, apgūt daudzu dažādus barības vielu ražošanu, ražot un lietot lietas), sabiedrības līmenī (daudzas iestādes, institūti un valdības aizsargā un gādā par tās locekļiem) un pat reliģiskajā līmeni (Mateja 5:44 Jēzus liek saviem sekotājiem lūgt par saviem vajātājiem, rāda, kā Dievs atbild uz dažādām lūgšanām, kas tiek lūgtas neticīgo glābšanai).

Kaut gan kopējā žēlastība tiešā veidā cilvēkus neizglābj, tā novilcina Dieva soda iestāšanos, kas savukārt ļauj daudziem nākt pie pestīšanas: “Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pētera 3:9). Šāda kopējā žēlastība jau tagad skaļi demonstrē, cik liels ir Dieva labestības un žēlastības mērs attiecībā uz cilvēci. Viņa nebeidzamā svētību izliešana uz visiem ļaudīm Viņu atklās kā taisnīgu Tiesas dienā, kad Viņš beidzot notiesās visus tos, kas Viņu nepieņem un atgrūž. Visbeidzot līdzīgi kā citas lietas Dieva kopējā žēlastība uz visiem cilvēkiem demonstrē Viņa slavu un godu caur Viņa rakstura izpausmēm kristiešu daudzajās aktivitātēs. Tāpēc mēs varam atzīt un baudīt Dieva žēlastības izpaušanos caur visiem cilvēkiem, atzīstot, ka tikai vienīgi Dievs ir pelnījis saņemt godu un slavu par visām šīm svētībām.

Tā visa ir žēlastība

Iepriekšparedzētības mācība mums demonstrē, ka Dievs mūs ir mīlējis nevis par to, kas mēs esam, ko esam darījusi vai ko spējam darīt, bet vienkārši tāpēc, ka Viņš ir nolēmis mūs mīlēt. Tāpēc atbilstošai mūsu attieksmei pret Dievu vajadzētu būt šādai: dot Viņam godu un slavu no šī laika mūžībā. Mūsu atbilstošajai attieksmei pret citiem ir jābūt pazemībai, jo individuāli mums nav tiesību pat uz niecīgāko Dieva žēlastības daļiņu- tā visa ir dāvana no Viņa.

Jautājumi atkārtojumam un praktiskai pielietošanai

1.Kā tava izpratne par iepriekšnolemtības mācību liek tev priecāties? Kas tevi šajā sakarā satrauc?

2.Iepriekšnolemtības mācības gaismā kādos gadījumos būtiska nozīme ir mūsu izvēlei?

3.Vai vari nosaukt kādus veidus, ko pēdējā laikā esi novērojis, kā Dievs svētī savu radību caut kopējo žēlastību? Atrodi laiku, lai lūgtu un pateiktos Dievam par konkrētiem žēlastības piemēriem, ko Viņš ir sniedzis visiem cilvēkiem.