Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Teoloģija

Kas ir svēttapšana un svēto izturība

Kā jau atzīmēju 13 nodaļā, atgriešanās- mūsu grēku nožēla un uzticēšanās Dievam mūsu pestīšanas saņemšanai- uzstāda zināmas prioritātes pārējai kristieša dzīvei. Grēku nožēlas un ticības rezultāts ir taisnošana, bet grēku nožēla un ticība arī mērķē uz to, ko dažreiz sauc pat svēttapšanu. Svētapšana ir Dieva un cilvēka sadarbības darbs, kas dara kristiešus aizvien brīvākus no grēka un aizvien līdzīgākus Kristum viņu dzīvēs. Dievs un Viņa bērni šajā darbā sadarbojas, abi spēlējot visai atšķirīgas lomas. Un lai gan kristieši var sagaidīt progresu savā svēttapšanā, viņi nekad nesasniegs pilnību, kamēr neatgriezīsies Kristus.
13.09.2010
Kas ir svēttapšana un svēto izturība

Kā jau atzīmēju 13 nodaļā, atgriešanās- mūsu grēku nožēla un uzticēšanās Dievam mūsu pestīšanas saņemšanai- uzstāda zināmas prioritātes pārējai kristieša dzīvei. Grēku nožēlas un ticības rezultāts ir taisnošana, bet grēku nožēla un ticība arī mērķē uz to, ko dažreiz sauc pat svēttapšanu. Svētapšana ir Dieva un cilvēka sadarbības darbs, kas dara kristiešus aizvien brīvākus no grēka un aizvien līdzīgākus Kristum viņu dzīvēs. Dievs un Viņa bērni šajā darbā sadarbojas, abi spēlējot visai atšķirīgas lomas. Un lai gan kristieši var sagaidīt progresu savā svēttapšanā, viņi nekad nesasniegs pilnību, kamēr neatgriezīsies Kristus.

 

Svēttapšana ir process
Svēttapšana iesākas atdzimšanas punktā (Dieva jaunās garīgās dzīves dāvana) un pieaug cauri dzīvei. Pie atdzimšanas, Pāvils saka, kristieši ir “grēka atsvabināti” (Romiešiem 6:18), un viņiem sevi jāapzinās kā “mirušus grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvus Dievam... tad grēks vairs nebūs viņu kungs” (Romiešiem 6:11,14). Šī radikālā izlaušanās no grēka varas nozīmē, ka pār kristiešiem vairāk nevalda un nedominē grēks un ka viņi vairāk nemīl grēkot.
Bet tā kā svēttapšana ir process, mēs nekad nebūsim pilnīgi brīvi no grēka šajā dzīvē. Kā saka 1.Jāņa 1:8, “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” Vai kā rakstīts Sālamanā mācītājā 7:20, “Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” To zinot, Jēzus pavēl saviem mācekļiem lūgt “Piedod mums mūsu grēku parādus” (Lūkas 11:4).
Ja reiz kristieši mirst un dodas uz debesīm, lai atrastos ar Dievu, viņu svēttapšanas process izbeidzas, jo viņu dvēseles tiek atbrīvotas no tajās iemiesojušā grēka un tiek novestas pilnīguma stāvoklī. Vēstules ebrejiem sarakstītājs saka, ka, kad mēs nonākam Dieva tuvumā, lai Viņu pielūgtu, mēs tuvojamies “pilnību sasniegušo taisno gariem” (Ebrejiem 12:23). Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka pastāv fakts, ka “Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo” (Atklāsme 21:27). Cita nozīme svēttapšanai tāda, ka tā iever sevī visu personu (ķermeni un dvēseli) un netiks pabeigta līdz Tā Kunga atnākšanai un līdz Viņš visu pārveidos, “kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai” (Filipiešiem 3:21). Tad arī mūsu ķermeņi tiks darīti pilnīgi un kļūs pilnībā brīvi no grēka ietekmes.
Tā kā mēs nekad nebūsim pilnīgi brīvi no grēka šajā dzīvē, mums ir joprojām jāilgojas redzēt regulāru un stabilu mūsu svēttapšanas pieaugumu. Pāvils saka, ka mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (2.Korintiešiem 3:18). Viņš arī saka: “aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū” (Filipiešiem 3:13-14). Šeit tiek rādīts dzīves garumā pastāvīgi notiekošs process. Bībele nesaka, kāda lieluma vai kādā pieaugumā svēttapšana mums ir jāsagaida šajā dzīvē. Tā arī mums konkrēti nesaka, kāds šis pieaugums izskatīsies vai arī, ar kādiem konkrētiem grēkiem mēs būsim pilnībā tikuši galā. Faktiski notiek tā, ka nereti mēs piedzīvojam lielu uzvaru un brīvību no kāda grēka uzmākšanās, bet mums rodas lielas cīņas ar kādu citu.
Tomēr visā tajā kristieši nedrīkst padoties savās cīņās. Viņi nekad nedrīkst apzināties, ka kāds konkrēts grēks tos ir pakļāvis savai varai. Viņi nekad nedrīkst sacīt, ka kā indivīdi nespēj patstāvīgi ar to cīnīties. Tā vietā šīs cīņas pašā vidū viņiem jāpaliek satvērušiem Dieva apsolījumus- piemēram, to, kas atrodas Vēstulē romiešiem 6:14: “Grēks vairs nebūs jūsu kungs.”

 

Dieva loma svēttapšanā
Svēttapšana pamatā ir paša Dieva darbs mūsos. Pāvils uz to norāda, kad lūdz 1.Tesaloniķiešiem 5:23: “Bet pats miera Dievs lai jūs svēto caurcaurim.” Vēstules ebrejiem autors to apstiprina, kad raksta: “Bet miera Dievs... lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu, Viņam lai ir gods mūžu mūžos” (Ebrejiem 13:20-21).
Dievs iestiprina savus bērnus caur Svētā Gara spēku. Svētais Gars ir Tas, kas darbojas mūsos, lai mūs izmainītu un svētotu, piešķirot mums lielāku svētumu dzīvē. Tāpēc Pēteris 1.Pētera 1:2 runā par“svētīšanu Garā,” un tāpēc Pāvils 2.Tesalonikiesiem 2:13 runā par “pestīšanu Gara dzīves svētumā.” Tas ir Svētais Gars, kas rada mūsos “Gara augli” (Galatiešiem 5:22-23),- tās rakstura iezīmes, kas ir daļa no daudz lielākas un lielākas svēttapšanas. Kad mēs pieaugam savā svēttapšanā, mēs “staigājam Garā” un “tiekam vadīti no Gara” (Galatiešiem 5:16-18); tas ir: mēs kļūstam aizvien vairāk un vairāk atsaucīgi Svētā Gara mudinājumiem savā dzīvē un raksturā. Svētais Gars ir svētuma Gars; tāpēc Viņš pats audzē svētumu mūsos.

 

Mūsu loma svēttapšanā
Mēs esam savā svēttapšanā iesaistīti kā pasīvi, tā aktīvi. Caur grēku nožēlu un ticību mums tiek mācīts nodot “sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi” (Romiešiem 6:13). Tā ir mūsu pasīvā iesaistīšanās. Bet Romiešiem 8:13 mums arī tiek teikts: “Gara spēkā darīt galu miesas darbībai,” kas sevī ietver aktīvu darbošanos no mūsu puses. Kaut gan Pāvils skaidri saka, ka mēs spējam to darīt tikai caur “Gara”spēku (Romiešiem 8:13), mums tomēr tiek mācīts, lai mēs uzņemamies aktīvu lomu šajā procesā.
Tā pati aktīvā un pasīvā loma ir atrodama Filipiešiem 2:12-13: “Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” Iedrošinājums īstenot mūsu pašu svēttapšanu ir balstīts uz apsolījumu, ka Dievs darbosies mūsos- ka Dievs mums dos spēku darboties! Šī iemesla dēl tie, kas tic Jēzum, spēj droši : “Dzīties pēc... svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebrejiem 12:14).
Būt par kristieti ir dāvana no Dieva, kas pieprasa mūsu aktīvu iesaistīšanos; mēs atrodam, ka tā ir patiesība un darbojas pie mūsu svētapšanas,. Svēttapšanas process ir žēlastības dāvana; tā ir dāvana, ko mēs spējam sagaidīt saņemt. Līdzīgi kā Dievs godā mūsu pamata (starta) ticību (ticība, ko Viņš mums piešķir iesākumā), Viņš arī godā mūsu pastāvīgos ticības un paklausības darbus, kas redzams cauri Bībelei - mūsu meditācijas (Psalmi 1:2; Mateja 4:4; Jāņa 17:17), lūgšanu (Efeziešiem 6:18; Filipiešiem 4:6), pielūgsmi (Efeziešiem 5:18-20), liecināšanu (Mateja 28:19-20), žēlastības un taisnības darbus (Mateja 23:23; Jēkaba 1:27), kristīgo sadraudzību (Ebrejiem 10:24-25) un pašdiciplīnu vai paškontroli (Galatiešiem 5:23; Titam 1:8).
Ir svarīgi, lai mēs turpinām pieaugt kā caur pasīvu uzticēšanos Dievam mūsu svētdarīšanā, tā arī mūsu aktīvā cīņā pēc svētuma un paklausības savās dzīvēs. Ja mēs noliedzam aktīvu tiekšanos un cīņu, lai spētu paklausīt Dievam, mēs kļūstam slinki kristieši. Ja mēs noliedzam pasīvo lomu uzticēties Dievam un pakļauties Viņam, mēs paliekam lepni un pārāk pašpārliecināti. Visos šajos gadījumos mūsu svēttapšana tiek apspiesta. Un ja mūsu svēttapšana tiek apspiesta un tās iztrūkst, mēs nepiedzīvosim prieku un mieru, kas mums ir apsolīts (Galatiešiem 5:22; Romiešiem 14:17).

 

Un kā, ja svēttapšanas process izbeidzas?
Visiem patiesajiem kristiešiem savas dzīves laikā ir jāsagaida izaugsme savā svēttapšanā. Bet ko tad, ja šis process izbeidzas vai pārtrūkst? Un ja tas izbeidzas, ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka mēs, kas reiz bijām kristieši, vairāk neesam kristieši? Visiem šiem jautājumiem ir viens beigu uzstādījums: vai mēs varam pazaudēt savas pestīšanas svētības?
Atbilde uz šo jautājumu ir nē. Visus, kas ir patiesi kristieši, uzturēs Dieva spēks un tie kā kristieši izturēs līdz savas dzīves beigām. Bet kā mēs zinām, vai esam patiesi kristieši? Kā ir, ja kādi atkrīt no ticības vaio saceļas pret Dievu un dzīvo atklātā sacelšanā pret Dievu? Atzīstot daudzos šādus gadījumus kā faktu, mums jāsaka, ka tikai tie, kas pastāvēs līdz galam, ir patiesi kristieši. Šī divpusīgā mācība (visi patiesie kristieši izturēs un izturēs tikai tie, kas būs patiesi kristieši) attiecas uz terminu- svēto izturība.

 

Jēzus apsolījums
Pirmkārt, ir Raksti liecina, ka visi patiesie kristieši izturēs. Jāņa 6:38-40 Jēzus saka: “Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis, bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā - pastarā dienā. Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.“
Šeit Jēzus saka, ka ikviens, kas tic uz Viņu, iegūs mūžīgo dzīvību. Viņš saka, ka Viņš uzcels šo personu pēdējā diena, piešķirot šai personai mūžīgo dzīvību kopā ar Viņu. Vēl vairāk, Jēzus saka, ka tā ir Dieva griba, ka tas “nenieka nezaudētu”- no visa, ko Dievs viņam ir devis.
Jēzus izdara līdzīgu apsolījumu Jāņa 10:27-29: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.“
Jāņa 10:28 Jēzus īpaši uzsver divas lietas attiecībā uz saviem sekotājiem. Pirmā, Viņš saka: “neviens tās neizraus no Manas rokas.” Otrā, Viņš saka: “viņas nemūžam neies bojā.” Šīs abas frāzes, saliktas kopā, sniedz varenu apsolījumu, ka visi tie, kam Jēzus ir piešķīris mūžīgo dzīvību, to šajā dzīvē nepazaudēs.
Tie ir tikai divi apsolījumi, ko devis Jēzus attiecībā uz svēto izturību. No šiem diviem pantiem šķiet skaidrs Jēzus apsolījums, ka visi tie, kas ir saņēmuši mūžīgo dzīvību no Viņa, to paturēs un saglabās visā mūžībā.

 

Svētā Gara apsolījums
Tālākā liecība, ka Dievs uztur kristiešus līdz viņu ieejai mūžībā, ir zīmogs, ko Viņš uzliek katram no mums. Šis zīmogs ir Svētais Gars mūsos. Pāvils efeziešiem 1:13-14 raksta, ka kad mēs iesākumā noticējām Jēzum, “esam saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai” Šī iemiesošanas, kas apsolīta no Dieva, sevī satur visas turpmākās mūžīgās dzīves svētības, un viņus debesīs sagaida liela alga. Zīmogs vai garantija šim apsolījumam ir paša Dieva tuvums- Svētais Gars- kas ir klātesošs katrā kristietī.

 

Izturības apsolījums
Kamēr visi tie, kas ir patiesi kristieši, cīnās, lai izturētu līdz galam, tikai tie, kas patiesi izturēs līdz galam, ir patiesie kristieši. Jāņa 8:31 Jēzus saka: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.” Tas ir, viena liecība par patieso ticību, ir turpināt ticēt un paklausīt tam, ko Jezus saka un pavēl.
Pāvils Kolosiešiem 1:22-23 kristiešiem raksta, ka Kristus tos ir salīdzinājis ar Dievu “lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši.” Negribot dot tiem, kas nav patiesi kristieši, viltus cerību un drošību, Pāvils uz apsolījuma, ko bija devis, uzliek virsū vēl izturības nosacījumu. Sakot “ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības.” Pāvils necenšas patiesos kristiešus biedēt vai baidīt; tieši otrādi, viņš saka, ka tie, kas patiesi netic, beigās atkritīs no savas ticības, ko tagad tik dedzīgi apliecina.
Izturības apsolījums ir tāds, ka tikai tie, kas savā ticībā iztur un paliek līdz dzīves galam, ir patiesie kristieši. Kā mēs jau agrāk teicām, tas nebūt nenozīmē, ka šie ļaudis tagad dzīvo pilnīgas dzīves. Patiesiem kristiešiem var būt lielas cīņas ar grēku daudzos viņu dzīves posmos. Bet tas nozīmē arī to, ka šīs cīņas patiešām būs cīņas. Patiesi kristieši cīnīsies pret grēku caur grēku nožēlas un tuvības atjaunošanas etapiem. Izturības apsolījums kalpo kā brīdinājums arī tiem, kas nav patiesi kristieši, jo tas tiem sniedz pamatu ticēt, ka, ja tie kritīs vai jau ir atkrituši no ticības, tā ir stingra norāde, ka viņi nav bijuši patiesi kristieši un Dievu nav likuši savas dzīves pirmajā vietā.

 

Apliecinājums par izturības uzvaru
Vēstules ebrejiem autors mums atklāj veidu, kā mums zināt, ka mūsu ticība uz Kristu ir patiesa, turot mūsu “paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru” (Ebrejiem 3:14). Tomēr ja cerība par to, ka mūsu ticība ir patiesa, atklāsies tikai dzīves beigās, tad mums ir visai maz cerības šodien. Mēs visu laiku būsim neziņā un baidīsimies, kaut tikai neatkrītam savas dzīves beigās, un ar to parādīsim, ka patiesībā nemaz neesam tikuši izglābti. Šīs bailes nav atbilstošas tam, ko Jauna Derība runā par mūsu drošību.
Faktiski patiesie kristieši var iegūt īstu pārliecību par savu pestīšanu no citiem faktoriem un īpaši no pašreizējās uzticēšanās Kristum un Viņa darba cauri mūsu dzīvēm. Mūsu pašreizējā uzticēšanās Kristum savas pestīšanas dēļ ir viens, būtisks pārliecības avots par mūsu patieso atgriešanos. Tā ir mācība no vispazīstamākās Bībeles Rakstu vietas: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16). Ja tu tici Viņam, tev ir mūžīgā dzīvība. Ja tev ir drošība Kristus darbam tavā labā, uzticēšanās Kristus spējām uzņemties tavu grēku sodu un drošība, ka Kristus tev ļaus nonākt debesīs tikai paļaujoties uz šo Viņa izdarīto darbu un nevis tavējo, un ja šī tava drošība pašreiz tavā dzīvē izpaužas, tad tieši šī tava drošība ir tava pārliecība par tavu patieso ticību.
Bet tikai pašreizējā uzticēšanās Kristum pestīšanas nodrošināšanai nav vienīgā lieta, kas nodrošina pārliecības iegūšanu. Liecība par Dieva darbu tavā dzīvē arī nodrošina pārliecības iegūšanu. Šis pastāvīgais darbs ietver sevī arī subjektīvu Svētā Gara liecību sirdī, ļaujot tev droši zināt, ka esi viens no Dieva bērniem (1.Jāņa 4:13). Tas arī ietver sevī Svētā Gara darbu, kas tevi vada paklausībā Dieva gribai (Romiešiem 8:14). Un tas tiks atklāts caur dzīvi, kurā izpaudīsies “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Galatiešiem 5:22-23). Kamēr tas no malas ne vienmēr būs pilnīgi redzams, tavas dzīves dziļāka izpēte sniegs liecību par tavu izaugsmi šajās sfērās.
Piedevām tur būs liecība par pastāvīgām pašreiz esošām attiecībām ar Jēzu Kristu. Jo “kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” (1.Jāņa 2:4-6). Nav tik nepieciešama pilnīga dzīve, bet gan patiesa kristīgā dzīve, kas turpina sevi izpaust vispārējā paklausībā Kristus pavēlēm un tiecas atdarināt Viņa dzīvi.
Svētā Gara pastāvīgais darbs mūsos būs redzams tikai pēc ilgāka perioda mūsu dzīvēs. Tas nozīmē, patiesi kristieši pieaugs svēttapšanā. Pēteris mums saka, ka viens veids, kā “darboties, lai mūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek” (2.Pētera 1:10), ir, audzinot mūsu tikumu, atziņu, paškontroli, pastāvīgumu, dievbijību, brāļu mīlestību un mīlestību vispār (2.Pētera 1:5-8). Pēteris saka: ja šīs kvalitātes mūsu dzīvē pieaug, mēs “nekad neklupsim” (2.Pētera 1:10). Ja tu jūti, ka tev šīs kvalitātes iztrūkst, necenties vienkārši tās saraust pēc iespējas vairāk, lai vairotu savu drošības apziņu, bet tā vietā nožēlo, ka tās tavā dzīvē iztrūkst, un lūdz To Kungu tev dot pieaugumu šajās jomās.

 

Pastāvīgums kā process
Svēttapšana ir process dzīves garumā. Ja tu esi ticīgais Jēzum, laiku pa laikam tev šķitīs, it kā šis process virzās ātrāk nekā tu domā, ka tas ir iespējams. Šajos īpašajos laikos tev būs vajadzīgs sargāties no lepnības un paštaisnības (domāt par sevi labāk nekā tu īstenībā esi un pietverties pie savas paša labestības, kas patiesībā ir žēlastības dāvana.).
Citos laikos tu domāsi, vai tevī vispār pastāv kāda garīga dzīvība. Brīžos, kad tu nezināsi, vai patiesībā esi kristietis, kad šaubas piepildīs tavas domas, lūdz lūgšanu, kas atrodama Marka 9:24: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”
Un visa tā vidū droši turies pie apsolījuma, ka “Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā” (1.Pētera 1:5). Droši paļaujies uz Jēzus apgalvojumu, ka “tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā” (Jāņa 6:40).

 

1.Kā svēttapšana atšķiras no taisnošanas?
2.Kāda ir mūsu loma svēttapšanā? Kāda ir Dieva loma? Kādi būs daži konkrētie soļi, kuros tev būs vajadzīgs pielietot vairāk no savas svēttapšanas turpmākajā nedēļā?
3.Uzskaiti Rakstu vietas, kas pauž mācību par svēto izturību. Kad tu aplūko šīs Rakstu vietas, kā tās tev liek justies? Kāpēc tās tev liek justies tieši šādi?