Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Teoloģija

Kas ir nāve?

Kā pēdējā nodaļā atzīmēts, nāve noslēdz vienu, būtisku daļu no kristieša svēttapšanas. Pie nāves kristieša dvēsele tiek nekavējoties padarīta pilnīga un iekļūst Dieva tuvumā. Bet tas nebūs, līdz Kristus nebūs atgriezies un kristieši nebūs piedzīvojuši pilnīgu ķermeņa un dvēseles atjaunošanas stāvokli, jo tajā mirklī viņu ķermeņi tika pacelti augšā un darīti pilnīgi. Šajā nodaļā mēs izpētīsim, kas notiek šajos notikumos, kā arī, kas notiek viduslaikā starp nāvi un laiku, kad atgriezīsies Kristus.
13.09.2010
Kas ir nāve?

Kā pēdējā nodaļā atzīmēts, nāve noslēdz vienu, būtisku daļu no kristieša svēttapšanas. Pie nāves kristieša dvēsele tiek nekavējoties padarīta pilnīga un iekļūst Dieva tuvumā. Bet tas nebūs, līdz Kristus nebūs atgriezies un kristieši nebūs piedzīvojuši pilnīgu ķermeņa un dvēseles atjaunošanas stāvokli, jo tajā mirklī viņu ķermeņi tika pacelti augšā un darīti pilnīgi. Šajā nodaļā mēs izpētīsim, kas notiek šajos notikumos, kā arī, kas notiek viduslaikā starp nāvi un laiku, kad atgriezīsies Kristus.

 

Kāpēc kristieši mirst?
Nāve nav kāds sods kristiešiem. Kā jau izskaidrots iepriekšējās 4. nodaļās, “tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Romiešiem 8:1). Pilnīgais sods par kristieša grēkiem jau ir Kristus Jēzus samaksāts.
Tomēr Dievs savā gudrībā lēmis, ka attiecībā uz kristieti ir labāk nepiedzīvot visas pestīšanassvētības uzreiz. Piemēram, kristieši joprojām grēko, saslimst, cieš no dabiskām nelaimēm un atkrīt ļaunumā un netaisnības darbos. Un kristieši joprojām mirst. Tas viss ir kā sekas dzīvei pasaulē, kas nav pareizi iekārtota, pasaulē, kas nav pilnīgi brīva no grēka lāsta.
Pāvils mums saka, ka, kaut gan Kristus iznīcināja nāvi, kad augšāmcēlās no nāves, nāve būs pēdējais grēka radītais šķērslis, kam jātiek noceltam no šīs atkritušās pasaules. Kristum “vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve” (1.Korintiešiem, 15:25-26).
Dievs lieto nāvi, lai caur to noslēgtu mūsu svēttapšanas procesu. Dievs lieto nāvi kā līdzekli, kā mūs darīt līdzīgākus Kristum. Faktiski kristieša dzīvē Dievam nav nekas neparasts pielietot grūtības un sāpes, lai sasniegtu labu gala rezultātu. Pāvils mums stāsta Romiešiem 8:28: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” Sāpes un ciešanas bieži ir rezultāts tam, ka Dievs disciplinē un audzina savus bērnus, “Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca... lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli” (Ebrejiem 12:6,10-11).
Ne visa pārmācība un disciplinēšana kalpo, lai mūs labotu, kad esam darījuši ko sliktu. Biezi Dieva sniegtā pārmācība mūsu dzīvēs ir veids, kā mūs stiprināt garā; tas ir svētdarīšanas līdzeklis. Kan gan Jēzus negrēkoja, Viņš tomēr “ir mācījies paklausību no tā, ko cietis” (Ebrejiem 5:8), un Viņš tika “ciešanās padarīts pilnīgs” (Ebrejiem 2:10). Kad Viņš no bērnības izauga līdz pieauguša cilvēka stāvoklim un turpināja virzīties caur šo dzīvi uz zemes, uzdevums paklausīt Dievam Tēvam kļuva aizvien grūtāk un grūtāk izpildāms un tas sevī ietvēra daudz ciešanu. Bet cauri tam visam Jēzum pieauga spējas paklausīt.
Tā kā Dievs darbojas pat caur mūsu nāves piedzīvojumam, lai nobeigtu mūsu svēttapšanu, nodrošināt mūsu dzīvi ar vispārējo labsajūtu nav mūsu dzīves augstākais mērķis,. Paklausība Dievam un uzticēšanās visos apstākļos ir daudz svarīgāka. Tāpēc Pāvils varēja teikt efeziešu vecajiem: “Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju” (Apustuļu d.20:24).
Lai gan Dievs pielieto grūtības, kā, piemēram, nāvi kā pozitīvus līdzekļus mūsu dzīvēs, svarīgi atcerēties, ka nāve nav tikai “dabisks process,” kā cilvēki bez Dieva Vārda seguma bieži domā. Tāpat slimības vai ļaunums vai kāda netaisnība. Šīs lietas nav pareizas, un Dieva pasaulē tā tam nav jābūt. Kaut gan mēs dzīvojam ar šīm lietām tagad, vienu dienu tās visas- pat nāve- tiks iznīcinātas (1.Korintiešiem 15:24-26).

 

Kad kristieši mirst
Ja tu esi ticīgais Jēzum, Bībele tevi iedrošina neaplūkot savu paša nāvi ar bailēm. Jēzus nomira, lai “atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā” (Ebrejiem 2:15). Tā vietā tev jāskatās uz savu paša nāvi ar prieku, zinot, ka pēc nāves tu būsi kopā ar Kristu. Pāvils demonstrē skaidru šī jautājuma izpratni 2.Korintiešiem 5:8, kad raksta: “Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.”
Ja tu baidies no nāves un atrodi, ka Pāvila vārdiem ir grūti ticēt, varbūt būs labāk, ja tu to izsūdzēsi Tam Kungam. Lūdz Viņu vairot tavu izpratni par to, kas notiks, kad tu nomirsi, un lai Viņš vairo tev ticību Viņa labestībai uz tevi.
Kad kristieši mirst, viņu dvēseles dodas tieši Dieva tuvumā. Kaut gan mūsu ķermeņi paliek zemē, dvēseles dodas sava Radītāja tuvumā. Tāpēc Pāvils raksta, ka ir atradies projām no sava ķermeņa caur nāvi (2.Korintiešiem, 5:8) un ir atdalījies nāvē, lai atrastos ar Kristu (Filipiešiem, 1:23). Kristiešu dvēseles ir laimīgas atrodoties Dieva tuvumā, un nav vajadzīgs lūgt par tiem, kad viņi ir nomiruši. (Šo lietu Romas katoļu baznīca uzskata citādi, jo viņi tic, ka kristieši, kas nomirst, dodas uz šķīstītavu, un ka mūsu lūgšanas var ietekmēt tās un tām palīdzēt ātrāk izkļūt no tās ārā.)
Kaut gan mēs zinām, ka ticīgo dvēseles ir mūžīgi laimīgas Dieva tuvumā, ir pareizi, ka mēs arī sajūtam skumjas pie kāda kristīgā drauga vai radinieka nāves. Kad apustulis Stefans tika nomētāts ar akmeņiem, “Dievbijīgi vīri... viņu gauži apraudāja” (Apustuļu d.8:2). Jēzus pats raudāja pie sava drauga Lācara kapa (Jāņa 11:35), nevis tikai tāpēc, ka Viņš bija noskumis par sava drauga nāvi, bet arī dēļ to visu bēdām, kas piedzīvoja šķiršanās sāpes, kamēr viņš atgriezīsies dzīvē.
Bet skumju sajūtas pie nāves vārtiem attiecībā uz kristiešiem nav bezcerīgas skumjas, jo mēs visi zinām, ka ticīgais ir aizgājis, lai atrastos kopā ar To Kungu. Pāvils raksta 1.Tesaloniķiešiem 4:13, ka mums nav “jānododas skumjām kā tiem, kam nav cerības.”

 

Kad mirst nekristietis
Kad nomirst ļaudis, kas dzīvē nav pieņēmuši Kristu, viņu dvēseles nekavējoties nonāk mūžīgajās ciešanās. Bet viņu ķermeņi paliek zemē līdz Kristus atnākšanai, kad arī tie pievienosies viņu dvēselēm Tiesas dienā (skatīt Mateja 25:31-46; Jāņa 5:28029; Apustuļu d.24:15; Atklāsme 20:12). Raksti nekad mūs neaicina domāt, ka cilvēkiem tiks dota otra izdevība pieņemt Kristu pēc nāves. Faktiski situācija ir tieši pretēja tai, kā parādīts līdzībā par bagāto vīru un Lācaru (skatīt Lūkas 16:24-26) un vispārējos apgalvojumos par nāvi un sodu (skatīt Ebrejiem 9:27: “Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa”).
Tāpēc skumjas, ko sajūtam, kad nāvē aizgājis kāds, kas, kā zinām, ir atstūmis Kristu, nav skumjas, ko apņem cerības stars. Kad Pāvils domāja par kādu Jēzus sekotāju, kas atmeta Kristu, viņš teica: “Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī” (Romiešiem 9:2). Tomēr mums bieži nav pilnīgi skaidrs, vai mūsu draugs vai mīļotais palika Kristus atmešanas stāvoklī līdz pat savai nāvei. Atziņa par nenovēršamo nāvi var patiesu sirdi novest pie Dieva meklēšanas, un šī persona var nonākt pie patiesas grēku nožēlas un ticības. Kādos gadījumos mēs to nezinām. Tomēr pēc tam, kad neticīgais ir miris, būtu nepareizi kādam palicējam sniegt nepareizu norādi, ka mēs domājam, ka šī persona ir devusies uz debesīm, jo tas mazinātu nepieciešamību palikušajiem uzticēties Kristum. Kad neticīgais ir miris, ir pareizi ar pateicību pieminēt viņa labās īpašības, ko mēs ievērojām šīs personas dzīvē līdzīgi kā to darīja ķēniņš Dāvids, kad uzzināja, ka ir miris ķēniņš Sauls (2.Samuēla 1:19-25).

 

Kad kristieši augšāmcelsies no nāves?
Vēlreiz, ja tu tici Jēzum, kad tu mirsi, tavs ķemeni nonāks zemē, bet tava dvēsele nekavējoties dosies pie Dieva. Un tā, kamēr neatgriezīsies Kristus, mēs visi gaidām uz “savas miesas pilnīgo atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti” (Romiešiem 8:23-24). Tā būs diena, par ko Pāvils saka, kad mēs tiksim “līdz ar Viņu ... apskaidroti” (Romiešiem 8:17).
Mirušajiem kristiešiem šī diena, kad Kristus atgriezīsies, būs beidzamais pakāpiens viņu pestīšanas saņemšanai. Tajā dienā viņu jaunie pilnīgie ķermeņi tiks apvienoti ar viņu dvēselēm. Kristus bija pirmais, kas pacēlās šajā augšāmcelšanās ķermenī, bet Pāvils saka, ka “Viņa atnākšanas dienā” ticīgie arī tiks šādi pacelti debesīs (1.Korintiešiem 15:22-23). Bet kristiešiem, kas joprojām būs dzīvi, kad Kristus atgriezīsies, viņu nepilnīgie ķermeņi piepeši tiks pilnīgi izmainīti. Pāvils saka: “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti” (1.Korintiešiem 15:51-52). Tāpēc visi ticīgie Jēzū saņems savus atjaunotos augšāmcelšanās ķermeņus kā to saņēma mūsu Pestītājs (1.Korintiešiem, 15:20,23,48; Filipiešiem 3:21). Šis process tiek saukts par “pagodināšanu,” jo mūsu ķermeņi saņems jaunu debesu godības ķermeni un gara iemiesošanos.
Šie jaunie ķermeņi būs “neiznīcīgi” (1.Korintiešiem 15:52), kas nozīmē, ka tie “nenodils,” nekļūs veci, netiks pakļauti slimībām vai vājkumam, tiem nebūs novecošanās pazīmju, bet tā vietā tie būs pilnīgi veseli un spēcīgi. Jaunie ķermeņi būs tādi, kādus Dievs ir oriģināli izgudrojis lai tie būtu: daudz skaistāki un pievilcīgāki nekā kaut kas, ko mēs spējam iztēloties šajā laikmetā. Tie, kas būs augšāmcēlušies līdz ar Kristu, mūžīgi dzīvos šajos ķermeņos, kam būs brīnišķīgas īpašības, kas ir radīts priekš mums. Šie ķermeņi kalpos mūžīgi kā dzīvs Dieva lielās gudrības atspoguļojums pie radīšanas, ko Viņš nosauca par “ļoti labu esam” (1.Mozus 1:31).

 

Jautājumi atkārtojumam un praktiskai pielietošanai
1.Kāpēc kristieši mirst? Kā tas ietekmē tavu domāšanas veidu attiecībā uz savu paša nāvi kaut kad nākotnē?
2.Kas notiek pie kristieša ķermeņa un kas notiek pie dvēseles, kad viņš mirst? Kā tas liek tev justies? Kāpēc tas tev liek tā justies?
3.Kas notiks ar kristiešu ķermeņiem, kad Jēzus atgriezīsies uz zemes? Kādi spēcīgi mūsu ķermeņa augšāmcelšanās aspekti tevi it īpaši saista un vieš tev cerības?