Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Teoloģija

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM ir kaut kas vairāk nekā tikai grēcinieka lūgšanas noskaitīšana

Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi piesaistīs kāda uzmanību, kas uzskata, ka cilvēki iegūst glābšanu caur grēcinieka lūgšanas noskaitīšanu, lai gan Bībele nekad nav to teikusi. Apustulis Pāvils teica, ka glābšana ir “atgriešanās pie Dieva un ticība mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap.d.20:21).
17.05.2012

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM

ir kaut kas vairāk nekā tikai grēcinieka lūgšanaS NOSKAITĪŠANA

Palīglīdzeklis dvēseļu glābējiem

Deivids Klauds

Ievads

Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi piesaistīs tā cilvēka uzmanību, kas uzskata, ka glābšana tiek iegūta caur grēcinieka lūgšanas noskaitīšanu, lai gan Bībele nekad nav to teikusi. Apustulis Pāvils teica, ka glābšana ir “atgriešanās pie Dieva un ticība mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d.20:21). Grēkus nožēlojošs grēcinieks, kas patiešām Dieva priekšā izdara grēku nožēlas lūgšanu un savas pestīšanas jautājumā uzticas tikai un vienīgi Jēzum Kristum, tiks izglābts, bet grēkus nenožēlojošs grēcinieks, kas izdara grēku nožēlas lūgšanu bez ticības, kas nenāk no sirds, neiegūs glābšanu. Tikai lūgšana viena pati nekad nevienu nav izglābusi. Muitnieks Lūkas ev. 18.nodaļā ieguva glābšanu, kad lūdza: “Dievs! Esi man, grēciniekam, žēlīgs,” bet tas nebūt nenozīmē, ka šie vārdi viņu izglāba; patiesībā, būdams vainīgs savā grēkā un nederīgs Dieva priekšā, viņš pazemojās, nonākot līdz grēku nožēlai un ticībai. Ja kāds cits cilvēks atrastos viņam blakus un censtos lūgt to pašu lūgšanu bez grēku nožēlas un ticības pašā pamatā, kas nāk no sirds, viņš netiktu izglābts.

Protams, es nesmu pret “grēcinieka lūgšanas” pielietošanu, ja tā palīdz cilvēkam nonākt pie Kristus. Labi sastādīta “grēcinieka lūgšana” spēj būt par derīgu instrumentu, lai palīdzētu grēciniekam sasniegt Dievu ticībā, bet vajadzīgs saprast, ka tikai viena grēku nožēlas lūgšana bez grēku nožēlas un ticības pašā pamatā, bez savu grēku apzināšanās, bez Dieva glābjošā spēka apzināšanās personas dzīvē ir tikai tukša skaņa.

Kāds var jautāt: “Bet vai tad Vēstulē romiešiem 10:13 nav sacīts, ka “ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Jā, tas tā ir, bet šis pants nedrīkst tikt skaidrots atrauti no tā konteksta. Un konteksts saka, ka grēcinieki iegūst glābšanu, ar savām lūpām apliecinot Jēzu Kristu par Kungu un sirdī ticot, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no mirušajiem (9.pants), “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana”(10.p.). Tātad mēs redzam, ka glābšana ir pašā iesākumā iesākusies cilvēka sirdī. Saucienam uz Dievu, kas izglābj grēcinieku, ir jānāk no grēkus nožēlojošas ticīgas sirds. Bez tās grēcinieks var skaitīt Dievam lūgšanas visu dienu un neiegūt sev tik vajadzīgo glābšanu. Jēzus aprakstīja kādus ļaudis, kas lūdza, sakot: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji” (Mateja 7:21-23). Tikai lūgšana viena pati neizglābj.

Mācība, ka lūgšana kā tāda izglābj grēciniekus pat ja viņu dzīvēs nav acīmredzamas grēku nožēlas, ir lielākā mūsdienu kļūda. Patiesībā grēku nožēla ir viens no visvieglprātīgāk izmantotajiem vārdiem evaņģelizācijas darbā. Par to tiek reti runāts Bībeles traktātos, bukletos un Bībeles mācību grāmatās. Un ja tā vispār tiek pieminēta, tad tikai garāmejot. Kādi autori pat sniedz grēknožēlai definīciju kā pārejas stāvoklis no neticības uz ticību. Saskaņā ar šo apgalvojumu grēknožēla neprasa atteikšanos no grēka. Grēciniekam jānožēlo grēki tikai vienā lietā- neticības grēkā.

Grēknožēla tomēr nozīmē daudz ko vairāk. Tā ir kaut kas vairāk nekā tikai pāreja no neticības uz ticību. Un tā ir arī kaut kas vairāk nekā “grēcinieka lūgšanas” atkārtošana, lai iegūtu biļeti uz debesīm.

Rakstu aplūkošana saistībā ar grēknožēlu neatstāj šaubas, ka tas ir tā, un tas ir tieši tas, ko mēs darīsim otrajā nodaļā.

Pirmā nodaļa

Kļūdaina evaņģelizēšanas metode radīja grēku nožēlas mācības sagrozīšanu

Šī lielā kļūda ir izplatījusies daudzās kristīgās kustības jomās. Es to nosaukšu par “vieglu,” “ātru” vai “paštaisītu” lūgšanas metodi. Pastāv evaņģelizācijas metodoloģija, saskaņā ar kuru cilvēkiem iedveš apziņu, ka viņi ir kristieši un viņi dodas uz debesīm, viņu vārdus ieraksta atskaitēs tikai tāpēc, ka viņi ir atkārtojuši priekšā nosaukto “grēcinieka lūgšanu,” lai gan skaidri redzams, ka viņi nav piedzimuši no jauna. Es to nosaucu par “viltus lūgšanu” metodi tāpēc, ka tā ir koncentrēta uz lūgšanas skaitīšanu kā galveno glābšanas pierādījumu. Es to nosaucu par “vieglprātīgu” lūgšanas metodi, jo tā piedāvā cilvēkiem mājas debesīs bez kādas atzīšanās savos grēkos un bez to nožēlas. Es to nosaucu par “ātru” lūgšanas metodi, jo tā piedāvā ātru lietas atrisinājumu, ātru lēmuma pieņemšanu pie pilnīga situācijas dziļuma un nopietnības iztrūkuma. Es to nosaucu par “paštaisītu” lūgšanas metodi, jo tā ir metode, kur ar cilvēkiem notiek manipulācija, lai tikai viņi atklāti apliecinātu savu ticību.

Draudzes, kas ir pieņēmušas šo nebībelīgo evaņģelizēšanas metodi, ir izraisījušas miljoniem kļūdainu lēmumu pieņemšanas. Tāpēc nav nekas neparasts, ka tikai apmēram 1% pie Dieva nākošo ļaužu reāli demonstrē patiesu pestīšanas saņemšanu. Pastāv milzums evaņģēlisko draudžu, kas var parādīt savā vidū tikai saujiņu jauno radījumu Kristū starp tūkstošiem tā saucamo jaunatgriezto. Kaut kas pašā pamatā šajā ainā ir nepareizi.

Gadiem ilgi esmu vērojis šīs tehnoloģijas bēdīgi slavenos augļus: milzum daudz kļūdainu ticības apliecību, neziņa attiecībā uz savu pestīšanu, vienaldzība attiecībā uz Bībeles pamatpatiesībām, agnosticisms, nedrošība, pusmirušā stāvoklis un Dieva vainošana visās lietās. Daudzās vietās pasaulē liela iedzīvotāju daļa procentuāli lielā skaitā ir izdarījusi grēcinieka lūgšanu un ir pat pieņēmusi ūdens kristību draudzēs, kas praktizē ātro saņemšanas metodi attiecībā uz lūgšanu. Un tomēr milzīgs skaits no lūgšanu noskaitījušiem nekad nav piedzimuši no jauna, un tagad viņi ir tieši otrādi noskaņoti kritiski pret bībelīgo pestīšanu. Kad tu pieskaries viņu nedzīvajam garīgajam stāvoklim ar Dieva pirkstu, viņi parasti saka: “Es to izdarīju,” ar to domājot, ka ir noskaitījuši lūgšanu. Viņiem ticis iedvests, ka viņiem ir dota mūžīgā dzīvība. Un tā kā tiem pašā sākumā netika pateikts, ka Dievs prasa, lai iesākumā visam viņi nožēlo savus dzīves grēkus, viņi jūtas ērti un atrodas šķietamā drošībā, ka viņiem ir izrakstīta biļete uz debesīm. Tas, ko novēro šādos gadījumos, liek domāt, ka personas izglābšana nekādā gadījumā nav saistīta ar tās reālo dzīves veidu.

“Ātrās” pestīšanas metode sasniedza savu kulmināciju 1998.gada 3.maijā, kad doktors Hilzs paziņoja, ka viņa draudzē tikuši izglābti un nokristīti vairāk ļaužu nekā tika izglābti un kristīti Vasarsvētku dienā vai kādā citā dienā Draudzes vēsturē. Hilzs apgalvoja, ka šajā īpašajā dienā viņu draudzē ieguva pestīšanu apmēram 15.000 cilvēku un 5112 cilvēku ir pieņēmuši ūdens kristību. Ja salīdzina notikumus Hilza draudzē ar notikumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbu 2.nodaļā, rodas piecas nopietnas pretrunas. (1)Pēteris sludināja nomirušo, apglabāto un augšāmcēlušos Kristu, bet Hilzs sludināja par debesu svētībām. (2)Pēteris pieprasīja katram izdarīt grēku nožēlu tajā laikā, kad Hilzs pat nepieminēja par grēkiem. (3)Vasarsvētku dienā izglābtie pievienojās vietējai Jeruzālemes draudzei, bet tiem, kas noskaitīja lūgšanu pie Hilza, netika dota pat atļauja pievienoties vietējai draudzei, jo šodien vairs tādu nav. (4)Vienīgā Vasarsvētku dienā pielietotā “metode” bija lūgšana, Dieva Vārda sludināšana Svētā Gara spēkā, personīgā liecība un paša Svētā Gara pārdabiskais spēks, kamēr Hilzs pielietoja visādus līdzekļus, kas ir cilvēku izdomāti, lai piesaistītu cilvēku uzmanību savām sapulcēm un pievestu cilvēkus pie Jēzus ārējas pieņemšanas, bet pēc tam pie ūdens kristības. (5)Tie, kas ieguva glābšanu Vasarsvētku dienā, “pastāvīgi palika apustuļu (Draudzes vienotības) mācībā, sadraudzībā un lūgšanās,” kamēr tikai daži no tiem, kas skaitīja lūgšanu pie Hilza, vēlāk sniedza dzīves liecību par savu pestīšanu.

Es ticu, ka šī tieksme uz sajūtām un cilvēka miesīgās dabas prasības pieļauj “ātrajai” pestīšanas lūgšanai dominēt draudzes evaņģelizēšanas programmās. Kāpēc jāšauj zaķus ar tukšām patronām? Kāpēc mums jāīsteno metodes, kas prasa milzu naudas un rada tikai masu pasākumus? Kāpēc tiek plaši ziņots par seklām lūgšanām, ko apzīmē ar pestīšanas saņemšanu? Kāpēc netiek apsvērts, kā cilvēkiem likt padomāt par patiesās pestīšanas saņemšanu? Es ticu, ka atbilde visbiežāk slēpjas nosliecē uz dvēselisko un cilvēku miesīgajā dabā. Lielība (tieksme pēc “izglābto” cilvēku skaita pieauguma, kas apmeklē šo draudzi) un cilvēka paaugstināšanas tieksme (tieksme sekot cilvēkam ar lielu reputāciju, nevis Dievam un Viņa Vārdam, vēlme cilvēkiem viņu paaugstināt vairāk nekā to pieļauj Svētie Raksti) rada vispārēju miesīgumu.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM DOKTRĪNAS PATVARĪGA IZMAINĪŠANA

Plaši izplatītā vispārpieņemtā “ātrās pestīšanas saņemšanas lūgšana” ir izraisījusi atgriešanās no grēkiem doktrīnas izmainīšanu. Viena no mūsdienu evaņģelizēšanas metodes kļūdām, kas rada lielu skaitu tukšu un nederīgu ticības apliecību, ir Bībeles grēknožēlas prasību nepietiekoša sludināšana vai skats uz grēknožēlu kā vienkāršu domāšanas izmaiņu bez nepieciešamības izmainīt personas dzīvesveidu un nonākšanas savstarpējā uzraudzības sistēmā vietējās draudzes ietvaros. Aplūkosim kādus piemērus, kas rāda izmaiņas grēknožēlas uzstatījumā.

“Kāpēc cilvēkā izpaužas Dieva dusmas? Viņa neticības dēļ! Tātad, kur cilvēkam ir jānožēlo grēkus, lai tas iegūtu izglābšanu? Viņam ir jānožēlo grēkus tajās jomās, kas viņu dara pazudušu. Tā kā neticība viņu dara pazudušu, tas nozīmē, ka ticība viņu dara izglābtu. Tādējādi grēknožēla ir novēršanās no tā, kas viņu attur no izglābšanas, un pievēršanās tam, kas viņu izglābj. Un tāpēc pastāv atgriešanās no grēkiem, kas ved no neticības ticībā. Tā ir vienkārši dzīves virziena izmaiņa. Tas nozīmē pagriezienu. Līdz tam tu gāji projām no ticības, un tagad tu nolem pagriezties un sākt ticēt. Tu maini virzienu; tu maini savu domāšanu. Piesaistot savu gribu, tu sāc ticēt un paļaujies uz Kristu, kas tevi izglābj. Lai noticētu, tev pamatā visam jānožēlo savi grēki, sākot ar neticības grēku. Lūk, kādā vērsumā ir jāiestāda no Radītāja atkritušais cilvēks” (Dr.Džeks Hilzs “Dvēseļu mantošanas pretinieki,” 1993).

“10,446 ticības apliecību 1995 gadā... “Grēknožēla nav kāda doktrīna. Jāņa evaņģēlijā pat nav atrodams vārds “nožēlot grēkus.” Acīmredzot Dievs uzskata, ka “grēknožēla” ir daļa no “ticības saņemšanas ”... Grēknožēla un atgriešanās nav kāda novēršanās no grēkiem... Atgriešanās no grēkiem ir domāšanas izmainīšana- no neticības ticībā uz Kristu” (Bobs Grejs “Mācītāja vārds,” Dvēseļu zvejnieks, 1996.gada janvāris, Longvjū baptistu templis, Longvjū, Teksasa).

“Īpašā uzmanības pievēršana grēknožēlai un atgriešanās rada šķelšanos jauno un veco sludinātāju starpā. Tas kļūst par šķelšanās avotu dvēseļu mantotājiem... Man paliek divas izejas. Es varu sekot tiem, kas ietērpjas dvēseļu iekarotāja bruņās un piedāvā Jauno Derību, vai arī varu pievienoties kritiķiem, kas kritizē tos, kas pieved cilvēkus Kristum. Lai kritiķi nožēlo grēkus un dvēseļu mantotāji sajūt, ka mēs esam viņu komandā (Brents Nīls, “Vai grēknožēla ir uzbrukums dvēseļu mantošanai?” The Baptist Contender, 1996.g.jūnijs).

“Daudzi kļūdaini pestīšanas nosacījumi ietver sevī ūdens kristību un grēku nožēlu” (Dr.Freds Efmans, “Ceļš uz glābšanu,” Svētdienas skolas kurss baptistu baznīcā Hailendparkā, Chattanooga, Tennesija, 1996.g.maijs, citāts no Krista Makneili grāmatas “Lielā vieglprātība,” 25.,26.lpp; Dr.Efmans ir mācītājs Tennesijas Pestīšanas templī).

“Kad kādi saka: nožēlo grēkus, vai arī tu netiksi izglābts, ko gan viņi ar to domā?... Patiesībā grēku nožēla tās patiesajā nozīmē nozīmē atbrīvoties no savas neticības stāvokļa un kļūt ticīgam” (Tolberts Mūrs “Grēku nožēla un pestīšana,” Evaņģēlija sludinātājs, 1996.gada septembris).

“Problēma un neizpratne slēpjas nevis grēku nožēlas sludināšanā, bet gan nepareizā šī vārda izprašanā. Piemēram, sacīt, ka grēku nožēla nozīmē atgriešanos no grēkiem, vai sacīt, ka grēku nožēla ir domāšanas veida izmaiņa, kas ved uz atbilstošu rīcības izmaiņu, nozīmē sniegt nepareizu šī vārda nozīmes izpratni” (Kurtis Hatsons, “Grēknožēla: ko par to māca Bībele” (Tā Kunga zobens, 1986.g.16.lpp.).

Es ticu, ka augstāk minētie apgalvojumi katrs satur nopietnas kļūdas. Es neticu, ka šis ir mazsvarīgs jautājums. Teikt, ka grēknožēla nepiedāvā novēršanos no grēka, noliegt, ka tās ir domāšanas veida radikālas pārmaiņas, kuras pēc tam aizved pie dzīves izmaiņas, un pasludināt, ka grēknožēlai nav jātiek sludinātai, ir maldu mācība.

Esmu pārliecināts, ka šīs grēknožēlas doktrīnas izmaiņas vienkārši ir nebībelīgas metodoloģijas attaisnošana, kas iznāca virspusē tieši pēdējās desmitgadēs.

Evaņģelizācijas metodikas izmaiņas aizved pie doktrīnas izmaiņām

Džeks Hilzs saka, ka grēknožēla tās tradicionālajā izpratnē (domāšanas veida izmaiņas attiecībā pret Dievu un grēku,- tik radikālas, ka rezultātā aizved pie dzīves izmaiņām), ir kaitīga dvēseles pestīšanai. Viņš dod savu grēknožēlas izpratni kā vienkāršu pāreju no neticības uz ticību. Vēlāk Kurtis Hatsons, kas izdevis grāmatu “Tā Kunga zobens,” pēc izdevniecības dibinātāja Džona Prailsa nāves drosmīgi paziņoja, ka grēknožēla- tā nav novēršanās no grēka un nav domāšanas veida izmaiņas, kas aizved pie atbilstošām rīcības izmaiņām.

Abiem šiem cilvēkiem bija milzīga ietekme uz baptistu pamatslāņa attieksmes izveidi attiecībā pret grēknožēlu. Vairums pārējo konfesiju, kam ir tradicionāla bībeliska grēknožēlas izpratne, savu pārliecību ir izmainījuši tieši šo divu doktrīnas celmlaužu “autoritātes” ietekmē.

Es ticu, ka, patvarīgi izmainot grēknožēlas doktrīnu un nosaucot bijušo, tradicionālo grēknožēlas doktrīnu par “dvēseles pestīšanas pretinieci,” Dr.Hilzs apstiprina faktu, ka bībeliskā grēknožēlas izpratne iziet ārpus viņa metodoloģijas rāmjiem.

Iepriekšējā, tradicionālā grēknožēlas doktrīna nav dvēseļu pestīšanas pretiniece; tā ir pretiniece tam dvēseles pestīšanas ceļam, kādu izveido Hilzs.

Tradicionālā baptistu grēknožēlas izpratne ļauj pasludināt, ka tūkstošiem grēcinieku ir izglābti, kad vairumam no viņiem nav praktiski nekādu atdzimšanas pazīmju. Tradicionālā Bībeles grēknožēlas izpratne neļauj cilvēku uzskatīt par izglābtu, ja viņš ir tikai atkārtojis vienkāršus “grēknožēlas lūgšanas” vārdus. Viena lieta ir paziņot, ka 100 vai 1000 cilvēku ir kopīgi vārds pa vārdam atkārtojuši lūgšanas vārdus, bet pavisam kas cits ir sacīt, ka šie ļaudis ir izglābti, ja, protams, nepastāv kādas citas pazīmes, kas liecina, ka viņi patiešām ir piedzimuši no augšienes. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Korintiešiem 5:17).

Kādi lasītāji nodomās: “Protams, brāli Klaud, paziņot, ka cilvēki ir izglābti, ja viņi vienkārši korī atkārto “grēcinieku lūgšanu” bez redzamām jaunpiedzimšanas pazīmēm ir nekorekti, bet vai ir bijis kāds, kas to ir pamanījis bez jums?” Atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva: ir liels skaits cilvēku, kas uzrāda šo pašu lietu. Pirms kādiem gadiem es apspriedu grēknožēlas doktrīnu ar kādu misionāru citā zemē. Viņš man apliecināja, ka caur viņa kalpošanu dvēseļu glābšanas darbā daudz cilvēku ir tikuši izglābti, bet, kad es pajautāju viņam par viņa ikdienas sapulcēm, šis misionārs skaidroja, ka viņa sapulcēs kopā sanāk pavisam neliels cilvēku skaits. Viņš atzina, ka vairums to cilvēku, kas tika “izglābti,” neapmeklē sapulces. Es izteicu savas šaubas par viņa paziņojumu, ka visi šiem cilvēki ir tikuši izglābti. Es teicu: “Kā jūs varat sacīt, ka viņi ir izglābti, kad viņu dzīvēs nav atrodamas nekādas šīs izglābšanas pazīmes?” Viņš ārkārtīgi apvainojās uz mani un stingri un cieti noskaldīja, ka man nav tiesības noniecināt cilvēku glābšanu, kuri ir nodemonstrējuši savu ticību caur viņa kalpošanu. Tikai dažas nedēļas līdz mūsu satikšanās brīdim šis cilvēks bija apmeklējis Hilza mācītāju skolu. Viņš teica, ka pēdējā mācību gada pamattēma esot bijusi grēku nožēla!

Doma par to, ka tu nedrīksti pārspriest kādas personas glābšanas pazīmes, ir nebībelisks nonsenss. Protams, var gadīties, ka cilvēks izpauž pestīšanas viltus pazīmes un apmāna tos, kas viņu vēro, kā to darīja Jūda attiecībā pret pārējiem apustuļiem; bet no otras puses, ja kāds patiešām ir ieguvis pestīšanu, viņa vai viņas dzīvē būs tam atbilstoši pierādījumi. Ticības apliecība un glābšanas reāla iemantošana nav viens un tas pats. “Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz. Neganti un nepaklausīgi būdami, tie nav derīgi nevienam labam darbam” (Titam 1:16).

Otrā nodaļa

BībeliskA grēku nožēla

Katram evaņģēlistam būs kādi jaunpiedzimušie. Tādi bija pirmajiem apustuļiem (Apustuļu d.8:20-21). Tomēr kaut kur ir paslēpusies nopietna kļūda, jo tikai niecīgs procents “jaunpiedzimušo” izrāda kaut mazākās savas pestīšanas pazīmes. Gribētos domāt, ka tas liks cilvēkam pārskatīt savas darbības metodoloģiju. Tomēr es atrodu, ka vairums kalpotāju visai apmierināti gadu pēc gada nemainīgi skaita ticības apliecības vārdus sapulcējušos priekšā. Tā vietā lai veiktu savu evaņģelizācijas programmu pārskatīšanu Bībeles gaismā, viņi ļoti spēcīgi apvainojas, līdzko kāds no malas izsaka šaubas par viņu darbošanās augļa patieso lielumu. Viņi drīzāk uzklups šim cilvēkam no mugurpuses un uzskatīs viņu par dvēseļu mantošanas darba ienaidnieku, paziņojot, ka šis, lūk, sludinot “pestīšanu saskaņā ar darbiem.” Viņi ierakstīs šo cilvēku savā “melnajā sarakstā,” centīsies viņu apliet ar dubļiem u.t.t., nevis pievērsīsies faktiem, kas izriet no Dieva Vārda.

Bībeliskā atgriešanās no grēkiem, par ko sludina Jānis Kristītājs, Kunga Jēzus Kristus un apustuļi, ietver sevī DOMĀŠANAS VEIDA IZMAINĪŠANU ATTIECĪBĀ UZ DIEVU UN GRĒKU, KĀ REZULTĀTĀ NORISINĀS RADIKĀLAS IZMAIŅAS CILVĒKA DZĪVĒ. Ievērojiet Pāvila sludināšanu pavadošo rezultātu: “Bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi(Apustuļu d.26:20). Acīmredzams, ka grēknožēla cieši un neatraujami saistīta ar sekojošu dzīvesveida izmaiņu. Pētera sludinātais Evaņģēlijs Vasarsvētku dienā un Pāvila izteiktais pēc Vasarsvētku dienas pieprasīja grēknožēlu, un to uzskatīja kā apzinātu novēršanos no saviem ļaunajiem darbiem un tālāku pievēršanos Dievam. Pāvils apkopo Evaņģēlija saturu kā “atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d.20:21). Evaņģēlijs pieprasa, lai grēcinieks nožēlotu grēkus Dieva priekšā un ticētu nomirušajam, apglabātajam un augšāmcēlušajam Jēzum Kristum. Bībeliska grēknožēla ir domāšanas veida izmaiņa attiecībā pret Dievu un grēku, kura rezultātā noved pie dzīvesveida izmaiņas. Teikt, ka šai lietai nav nekāda sakara ar grēku kā tādu- tas nozīmē atmest Bībeli un 19 sludināšanas gadsimtu pieredzi, kas ir pamatojusies uz Bībeles patiesībām.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM, ko sludina mūsdienu Bībeles sludinātāji

Tie, kas nesludina par grēknožēlu, vai nu to noliedz, vai arī paziņo, ka tā ir tas pats kas ticība, vai arī sniedz tai citu izpratni- kā kaut ko, kam nav nekāda sakara ar grēku. Šādi rīkojoties, tie nevadās no evaņģelizēšanas bībeliskajiem principiem. Viņi ir programmas izpildītāji, ko izstrādājis cilvēks. Bet senie Bībeles sludinātāji pasludināja grēknožēlu. Ja jau ticība ir tas pats kas grēknožēla, tad tai nav jēgas. Tie, kas sekos Bībelei, sludinās grēknožēlu un kā ārēju zīmi pieprasīs grēku nožēlošanas pazīmes.

Atgriešanās no grēkiem, ko sludināja Jānis Kristītājs

“Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: ‘Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.’ Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: ‘Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī’ (Mateja 3:1-10).”

Atgriešanās no grēkiem, ko sludināja Jēzus Kristus

“No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi’ (Mateja 4:17).

“Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus [uz grēknožēlu]’ (Mateja 9:13).

“Tad Viņš iesāka norāt tās pilsētas, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem neatgriezās. Vai tev, Horacina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos” (Mateja 11:20-21).

“Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu’ (Lūkas 13:2-5).

“Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas” (Lūkas 15:7,10).

“Un tiem sacīja: Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, un jūs esat liecinieki tam visam” (Lūkas 24:46-48).

Kristus mērķis attiecībā uz cilvēku ietver sevī nevis to, lai viņu novestu līdz grēcinieka lūgšanas izteikšanai, bet gan, lai viņu pievestu pie īstas grēknožēlas un īstas pestīšanas. Viņš aprakstīja cilvēka izglābšanu kā nonākšanu pie patiesas grēku nožēlas.

Atgriešanās no grēkiem, ko sludināja Tā Kunga mācekļi

“Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem” (Marka 6:12).

Atgriešanās no grēkiem, ko sludināja Pēteris

“Bet Pēteris tiem atbildēja: Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Apustuļu d.2:38).

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu” (Apustuļu d.3:19-20).

“Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas” (Apustuļu d.5:31).

“Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu” (Apustuļu d.8:22-23).

Atgriešanās no grēkiem, ko sludināja Pāvils

“Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Apustuļu d.17:30).

“Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d.20:20-21).

“...bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20).

Bībele saka, ka Dievs “ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pētera 3:9). Bībelē nav redzams neviens piemērs, kur cilvēki būtu izglābti, ja pie viņiem nav redzamas izmaiņas, kas notikušas to dzīvēs. Apustulis Pāvils, aprakstot savu kalpošanu ķēniņam Agripam, piezīmēja, ka ir nācis sludināt jūdiem un pagāniem, lai “tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20). Tas ir precīzi tas, par ko mēs tagad sludinām.

Kas ir bībelīga ATGRIEŠANĀS

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM- TĀS NAV TIKAI KĀDA CILVĒKA STĀVOKĻA IZMAIŅAS

Cilvēkam ir spējas izmainīt savu dzīvi atkarībā no savām jūtām. Nav nekā neparasta, ka cilvēki, kam radušās problēmas, izmaina savus ceļus, sekojot savām jūtām. Alkoholiķi pārtrauc dzert; tie vīri, kas sita savas sievas, tagad to vairs nedara; zagļi pārvēršas par godīgiem pilsoņiem; prostitūtas novēršas no savas kaunpilnās dzīves. Tomēr tā nav bībeliska grēknožēla.

Pirms visa kā cita pamudinājums mainīties nāk no cilvēka iekšienes un izpaužas kā attieksmes izmaiņa pret šo pasauli tajā pašā laikā kad grēknožēla koncentrējas uz Dieva atklāsmi un mūžību. Cilvēka skatiens, kas piedzīvojis iekšējas izmaiņas, pievēršas cilvēkiem, ko viņš ir apvainojis vai kam nodarījis sāpes vai kādu ļaunumu. Tas atstāj sekas uz viņa turpmāko rīcību dzīvē. No otras puses, Evaņģēlijs aicina uz “grēknožēlu Dieva priekšā...” (Apustuļu d.20:21). Pazudušā dēla grēknožēla tika nodemonstrēta kā viņa attieksmes izmaiņa kā pret Dievu, tā arī pret viņa tēvu. “Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi” (Lūkas 15:18).

Vēl vairāk, parastas izmaiņas ir fokusētas uz problēmu tajā pašā laikā kad grēknožēla ir koncentrēta uz grēku kā tādu. Cilvēks, kas pats ar saviem spēkiem izmaina savu dzīvi, aplūko savu bijušo darbības modeli kā problēmu un kļūdīšanās kopumu, nevis kā ļaunus grēkus, kas tiek pastrādāti pret svēto Dievu. No otras puses tie, kas atzīstas savos grēkos, apliecina, ka ir GRĒKOJUŠI pret Dievu. Viņi neattiecas pret saviem grēkiem vieglprātīgi. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi, lai cilvēkiem tiktu pasacīts, kas ir grēks saskaņā ar Bībeli. Nav pietiekoši tikai viņiem pateikt, ka viņi ir grēkojuši, jo grēcinieks pēc savas grēka dabas sevi neuzskata kā neglābjamu grēcinieku. Viņš atzīst, ka viņam ir kļūdas, problēmas, vājības, nepietiekošs pašnovērtējums u.t.t., bet tas nav pamats, lai viņš atzītu, ka ir savā būtībā netaisns un bojā ejošs grēcinieks Dieva priekšā.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV ATZĪŠANĀS SAVOS GRĒKOS (GRĒKSŪDZE)

Daudzās katoļu bībelēs vārds “grēknožēla” ir iztulkots kā “atzīšanās grēkos” vai “grēksūdze” atbilstoši katoļu teoloģijai, kas bībelisko grēknožēlu aizvieto ar rituālo pienākumu. Atzīšanās grēkos vai grēksūdze ir katoļu rituāls, kura laikā garīdznieks (priesteris) atlaiž tās personas grēkus, kas tos izsūdz. Grēka atlaišana attiecas uz visiem tiem grēkiem, “kas izdarīti pēc kristīšanas ar ūdeni,” pamatojoties uz personas grēksūdzi un viņas labajiem darbiem. Grēka atlaišanas četras sastāvdaļas ir (1)grēka atzīšana (grēksūdze), (2)grēknožēla kā tāda, (3)konkrētā grēka atklāšana un visbeidzot (4)atlaišana un izpirkšana (epitīmija). Epitīmija ir dažādu pienākumu veikšana, ko uzlicis darīt priesteris, tādu kā, piemēram, lūgšanu kreļļu skaitīšana. Epitīmija pēc autoritatīvās Eddisa un Arnolda Katoļu vārdnīcas ir “laicīgā soda nomaksa, kas tiek nozīmēts par grēku. Tie ir labie darbi, kuru veikšana kā sods tiek piespriests grēksūdzes dalībniekam.”

Bet tā nav bībelīgā grēknožēla. Dievs nepavēl grēciniekiem doties pie priestera pēc grēku piedošanas saņemšanas. Viņiem nav sacīts atzīties savos grēkos priestera priekšā un tad darīt labus darbus cerībā, ka ar to viņi iegūs savu grēku piedošanu. Visi šie katoļu grēksūdzes elementi neatbilst Svētajiem rakstiem.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV TIKAI VIENKĀRŠA ATZĪŠANĀS SAVĀ NEPAREIZAJĀ RĪCĪBĀ

Bībele mums saka, ka cilvēki var atzīties savā rīcībā bez patiesas grēknožēlas, kas aizved pie pestīšanas. 2.Korintiešiem 7:10 tas ir aprakstīts ka “cilvēciskās skumjas.” Vecajā un Jaunajā Derībā ir tam pasniegti atbilstoši piemēri. Vislabākais piemērs no Vecās Derības ir ķēniņš Sauls. Viņš nožēloja to, ka bija aizrāvies ar dažādām grēcīgām nodarbēm, tomēr nenodemonstrēja grēknožēlu, jo viņa rīcība caur to neizmainījās (1.Samuēla 15:24; 24:17; 26:21). Jūda- drausmīgs Jaunās Derības cilvēka piemērs, kas bija pilns ar grēknožēlu, tomēr patiesībā nemaz nenožēloja grēkus Dieva priekšā (Mateja 27:3-4). Grēksūdze ir koncentrēta vairāk uz pašu cilvēku nekā uz Dievu. Tie, kas veic īstu grēknožēlu, izmaina savus uzskatus par attiecībām ar Dievu, kas savukārt izmaina viņu grēcīgo dzīvesveidu. Jūda atzinās nepareizajā rīcībā, bet caur to nenonāca pie Dieva.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV TIKAI GRĒKSŪDZE VAI SAVA GRĒKA ATZĪŠANA

Grēknožēla tāpat nav tikai vienkārša sava grēka atzīšana. Faraons rīkojās tieši tā, bet viņš nenožēloja grēkus Dieva priekšā, un viņa rīcība savā būtībā neizmainījās (2.Mozus 9:27). Kalpojot tuvējā cietumā vairāku gadu garumā, es redzēju daudzus vīriešus un sievietes, kas atzina, ka ir grēkojuši, bet vairums no viņiem neizdarīja grēknožēlu Dieva priekšā un neizpauda ticību uz Kungu Jēzu Kristu.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV TIKAI VIENKĀRŠA PĀREJA NO NETICĪBAS STĀVOKĻA UZ TICĪBU

Mācītājs Džeks Hilzs no Pirmās baptistu draudzes Hammondā, Indiānā, kas ir ievērojams baptistu sludinātājs, definēja grēknožēlu kā pagrieziena punktu no neticības uz ticību. Viņš savus uzskatus izpauda 1993.gadā savā grāmatā “Dvēseļu mantošanas pretinieki.” Viena no šīs grāmatas nodaļām saucas “Grēknožēlas nepareiza izpratne: dvēseļu mantošanas pretiniece.” Viņš lielā mērā balsta savu grēknožēlas doktrīnu uz cilvēku spriedumiem: “jo neticība ir vienīgais grēks, kura rezultātā cilvēks nonāk ellē [tie ir viņa vārdi], tāpēc neticība arī ir vienīgais grēks, kas ir jānožēlo un no kā ir jāatgriežas.” Tas skan visai pārliecinoši, bet lieta ir tāda, ka tas ir pretrunā ar skaidri redzamo Dieva Vārda piemēru un mācību. Bībeliskā grēknožēla, ko sludināja Jānis Kristītājs, Kungs Jēzus Kristus un Viņa apustuļi, ietver sevī uzskatu maiņu attiecībā UZ DIEVU UN GRĒKU. Atzīmēsim sekojošu Pāvila evaņģēliskajā sprediķī izdarīto slēdzienu: “...bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un Dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20). Pētera sludinātais Evaņģēlijs Vasarsvētku dienā un Pāvila vārdi pēc Vasarsvētku dienas pieprasīja grēknožēlu un to definēja kā pievēršanos Dievam, iepriekš atsakoties no saviem ļaunajiem darbiem. Bībeliska grēknožēla ir uzskatu (domāšanas veida) izmaiņa par Dievu un grēku, kas noved pie atbilstošām dzīves izmaiņas. Teikt, ka grēknožēlai nav nekā kopīga ar atsevišķa cilvēka attieksmi pret grēku kā tādu nozīmē atmest 19 kristīgās sludināšanas gadsimtos paveikto darbu.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV VIENKĀRŠAS KĀDA CILVĒKA DOMĀŠANAS VEIDA IZMAIŅAS

Vēl kāds cilvēks, kas plaši izplatīja grēknožēlas doktrīnu, kam pietveras neatkarīgie baptisti, ir Kurts Hatsons, izdevuma “Tā Kunga zobens” autors un redaktors. Viņa 1986.gadā izdotais buklets “Grēknožēla: ko par to māca Bībele?” plaši izplatījās. Hatsons drosmīgi noliedza faktu, ka grēknožēla nozīmē novēršanos no grēka. Viņš noliedza to, ka grēknožēla ir cilvēka nožēla par izdarīto grēku. Viņš pat noliedza faktu, ka grēknožēla nozīmē “domāšanas veida izmaiņas, kas ved pie atbilstošām rīcības izmaiņām.” Viņš paziņoja, ka grēknožēla ir vienkārši “atsevišķa cilvēka domāšanas un uzskatu maiņa” un ka tai nav obligāti jāved pie dzīves izmaiņām. Centienos  popularizēt savu grēknožēlas doktrīnu Kurts Hatsons citē Rakstu vietas, kas viņaprāt apstiprina šo pozīciju, bet līdz ar to viņš ignorē daudzskaitīgas Rakstu vietas, kas noliedz viņa pozīciju. Līdzīgi savam priekštecim Džonam R.Raisam viņš neprecīzi citē arī to, kas ir cilvēku sarakstīts. Tāpat viņa uzskatiem spēcīgu lomu piedod cilvēciskie spriedumi. Piemēram, viņš apgalvo, ka grēknožēla nespēj īstenot novēršanos no grēka, jo cilvēks nespēj atstāt savus grēkus. Tas ir līdzīgi kādam dūmu aizsegam, jo neviens nav noteicis grēku nožēlu kā spēju novērsties no visiem grēkiem. Vēsturiski grēknožēla sagatavo ceļu pestīšanas saņemšanai, tā ir priekšstata par Dievu un grēku izmaiņa, kas rezultātā noved pie dzīves izmaiņas. Grēknožēla nav novēršanās no visiem saviem grēkiem, lai iegūtu kādu mistisku bezgrēcīguma apziņu; tā ir domāšanas izmaiņa attiecībā uz personīgo grēku, kā rezultātā grēcinieks vairāk nav noskaņots staigāt sacelšanās stāvokli pret Dievu. Doktors Hatsons tālāk spriež par to, ka grēknožēla ietver sevī novēršanos no grēka. Tā esot izglābšana caur darbiem. Tas ir nonsenss. Tesaloniķieši novērsās no elku kalpošanas (1.Tesaloniķiešiem 1:9).Vai viņi domāja, ka ar šiem darbiem viņi nopelnīja savu pestīšanu? Fakts, ka Dievs pieprasa, lai mēs novēršamies no saviem grēkiem, nebūt nenozīmē, ka mēs savu pestīšanu iegūstam caur darbiem. Mēs zinām, ka darbi ir patiesas izglābšanas augļi, bet nevis tās cēlonis. Grēknožēla, noteikta kā pievēršanās Dievam, nav pestīšana saskaņā ar darbiem kā melīgi iesaka doktors Hatsons. Tā ir paklausīga grēcinieka atbilde uz Svēta Gara liecību (Jāņa 16:8). Visi doktora Hatsona spriedelējumi par grēknožēlu nav balstīti uz Rakstiem.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM NAV TAS PATS KAS TICĒT

Cits doktors Dvaits Pentekosts ir viens no tiem, kas definē grēknožēlu kā vienkārši ticību uz Kristu. “Grēknožēla nav priekšnosacījums glābšanai; jo, ja ir vajadzīga grēknožēla, tad pestīšana vismaz daļēji atbalstās uz mūsu darbiem... Uz Dieva Vārda pamata mēs uzskatām, ka grēknožēla ietver sevī ticības un pārliecības iegūšanu. Tā nav kāds atsevišķs akts, kas nosaka pestīšanu, bet drīzāk tā tiek ieverta pašā ticības aktā” (Pentekosts, “Fakti, kas pārvēršas par veselīgu mācību,” 1965.g.). Daudziem tas šķiet pareizi, bet tomēr ir neprecīzi. Pirmkārt, kas attiecas uz grēknožēlu kā glābšanu saskaņā ar mūsu darbiem, tas ir vājprāts. Sacīt, ka grēknožēla aizved pie kādiem darbiem (rīcības) ir tas pats kas sacīt, ka grēknožēla ir mūsu darbi. Glābjošā ticība arī izdara darbus, bet nav pareizi sacīt, ka glābjošā ticība ir mūsu darbs. Faktiski grēknožēla stāv ļoti tālu no darbiem, jo tā ir Dieva žēlastības dāvana. “To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā’” (Apustuļu d. 11:18).

Atbildot uz apgalvojumiem par to, ka grēknožēla ir tas pats kas ticība, es uzdošu sekojošus pretjautājumus: (1)ja grēknožēla un ticība ir viens un tas pats, tad kāpēc Bībelē tik redzami tās abas ir atdalītas viena no otras? “...apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d. 20:21). Patiesībā grēknožēla un ticība ir divas atšķirīgas darbības, lai arī tās ir cieši saistītas un tās nav iespējams atdalīt vienu no otras. Grēknožēla nozīmē atzīt grēku un cilvēka sacelšanos pret Dievu un izmainīt viņa uzskatus par grēku Dieva priekšā. Ticība savukārt nozīmē uzticēties Kristus pilnīgajai darbībai cilvēka piedošanas nodrošināšanai. Grēknožēla un ticība ir divi cilvēka atbildes aspekti attiecībā uz Dieva piedāvājumu izglābt cilvēku. (2) Ja grēknožēla un ticība ir viens un tas pats, tad kāpēc gan visi Jaunās Derības sludinātāji pasludināja grēknožēlu? Ir izteikti daudzi argumenti, lai attaisnotu to, ka grēknožēla netiek sludināta, bet patiesība ir tāda, ka Bībeles sludinātāji pasludināja grēknožēlu. Ja grēknožēla pilnībā tiek ietverta ticības jēdzienā, tad kāpēc Kungs Jēzus sludināja: “bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā” (Lūkas 13:3)? Kāpēc Pēteris pasludināja: “Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties” (Apustuļu d.3:19)? Kāpēc Pāvils pasludināja: “Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Apustuļu d. 17:30)? Vai: “Lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20)? (3)Ja grēknožēla un ticība ir viens un tas pats, tad kāpēc Kungs Jēzus Kristus teica, ka grēknožēla ir daļa no Lielā uzdevuma? “...un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes“ (Lūkas 24:47). Atbilde ir tāda, ka vajadzīgs sludināt par grēknožēlu, vajadzīgs sludināt arī par ticību. Neskatoties uz to, ka šīs mācības ir nešķirami saistītas savā starpā, tas nav viens un tas pats. Bībeliska pestīšana sevī ietver gan vienu, gan otru: “atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d.20:21). Tas ir tas, par ko sludināja Tā Kunga apustuļi, bet viņi ir mūsu vienīgie nekļūdīgie vadītāji tuvāk Dievam. Tie, kas paziņo, ka par grēknožēlu nav vajadzīgs sludināt vai ka grēknožēla ir precīzi tas pats kas ticība, noliedz skaidro Dieva Vārda mācību.

ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM BĪBELISKĀ IZPRATNE

Nākošajā izpētē mēs pārbaudīsim visus izvilkumus no Bībeles attiecībā uz grēknožēlu Dieva priekšā. Mūsu izpēte ir paplašināta izpēte, ko veica Brūss Lekki. Saskaņā ar tālāk minētajiem pantiem grēknožēla ir pārdabiska Dieva darbība. Atbilstoši tai grēcinieks, ieguvis Svētā Gara pārliecību par savu sacelšanos Dieva priekšā, pievēršas Dievam, novēršoties no saviem grēcīgajiem ceļiem, un iegūst ticību uz Jēzu Kristu savas pestīšanas saņemšanai. Bībeliska grēknožēla skaidri demonstrē izmaiņas cilvēku rīcībā. Izmaiņas pašas par sevi mūs neglābj no grēka, bet TAS IR bībeliskas pestīšanas redzamais auglis.

1.Mozus 13:17:Un, kad faraons tautu bija atlaidis, tad Dievs tos neveda pa filistiešu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks, jo Dievs sacīja: ‘Ka ļaudis nenožēlo un, redzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.’”

Dievs zināja, ka kādas Izraēla tautas daļas grēknožēla to novedīs pie viņu rīcības izmaiņām. Šajā piemērā domāšanas veida izmaiņas bez atbilstošām rīcības izmaiņām pazaudē savu jēgu. Grēknožēla, kas noteikta šajā pantā, izpaužas kā pievēršanās, kā virziena izmaiņa, kā domāšanas veida izmaiņa, kas rezultātā noved pie redzamas rīcības izmaiņas.

Soģu 21:1,6,24:Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl [angļu Bībelē nožēloja grēkus], un tie sacīja: Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla!”

Izraēlieši zvērēja, ka neviens neatdos savas meitas par sievām benjamīniešiem, bet viņi nožēloja grēkus un deva viņiem savas sievas (6.,14.panti). Un atkal, domāšanas izmaiņām, kam nesekoja atbilstošas rīcības izmaiņas, nebija nekādas jēgas.

1.Ķēniņu 8:35-36,47-48:Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu Vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod Sava kalpa grēkus un Savas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa Saviem labajiem ceļiem, pa kuriem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu Savai zemei, kuru Tu Saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu...un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kurā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši vainīgi, - un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam...”

Dievs apsola, ka, ja saistītais Izraēls novērstos no saviem grēkiem, tos nožēlotu un atgrieztos,Viņš tos uzklausītu. Viņš definē grēku nožēlu kā sava grēcīguma atzīšanu un apzināšanos, novēršanos no saviem grēkiem no visas sirds un pievēršanos Dievam.

2.Laiku 6:24-27:Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod Savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis. Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis, tad uzklausi debesīs un piedod Savu kalpu un Savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu Savai zemei, ko Tu Savai tautai esi devis par īpašumu.”

Ebreju vārds, kas šeit 24.pantā minēts kā “atgriezties” un 26.pantā kā “novērsties” [latviešu Bībelē divas reizes minēts vārds “atgriezties], ir vārds shuwb; šis pats vārds ir minēts Psalmā 51:15 kā “pievērsties.” Šis ir grēknožēlas sinonīms. Ievērosim, ka Dievs pieprasa novēršanos no grēka.

2.Laiku 7:14: ...un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.”

No jauna mēs redzam, ka Dievs pieprasa novēršanos no ļaunajiem ceļiem. Tas pats ebreju vārds, kas latviešu Bībelē tulkots kā “atgriezties,” tiek tulkots arī kā “pievērsties” (Psalmi 51:15 u.c.) un “nožēlot grēkus” (Ecehiēla 14:6).

Ījaba 42:6:Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.”

Šeit no jauna mēs redzam, ka grēknožēla ir domāšanas izmaiņa, kas noved pie atbilstošām rīcības izmaiņām. Būt gatavam sēdēt pīšļos un pelnos ir viņa grēknožēlas apstiprinājums.

Jesajas 59:20:Bet Ciānai nāks Pestītājs un tiem, kas Jēkabā atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma, saka Tas Kungs.”

Šeit ir vēl viens piemērs, kur Dievs pieprasa novēršanos no grēka, un šeit pielietotais ebreju vārds ir tas pats vārds, kas tiek pielietots citās vietās ar nozīmi “pievērsties” un “nožēlot grēkus.”

Jeremijas 8:6: Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: ko es esmu darījis? - Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā.”

Grēknožēla noteikta kā grēka atzīšana un novēršanās no tā.

Jeremijas 18:8: “...bet, ja šī tauta, pret kuru bija vērsti Mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis.”

Vienīgais, ko cilvēki var darīt, lai Dievs atliktu savu sodu, ir atgriezties no saviem grēkiem. Tas ir tas pats kas grēknožēla un turpmākā novēršanās no tiem.

Jeremijas 31:18,19: Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepieradināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi Tas Kungs, mans Dievs! Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu, kopš esmu nācis pie īstās atziņas, es situ sev pa saviem gurniem, es kaunos un stāvu apjucis, jo man jācieš par savas jaunības negodu!”

Šis izvilkums taisni savieno kopā atgriešanos ar grēknožēlu. Cilvēka grēknožēla vienmēr ietver sevī novēršanos no grēka, bet atgriešanās ir kas lielāks nekā novēršanās, jo tas arī ietver sevī nožēlu vai skumjas un nopūtas par to, ka cilvēks ir grēkojis Dieva priekšā, un cilvēka izvēli turpmāk kalpot Dievam.

Jeremijas 44:5,6: Bet tie Mani neklausīja un aizdarīja savas ausis, nerādīdami, ka viņi atgrieztos no savas bezdievības un neupurētu vairs citiem dieviem. Tādēļ iedegās Manas dusmas un Mana bardzība un liesmoja Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, ka tās kļuva par kailām drupu kaudzēm un tuksnesi, kā tas vēl šodien redzams.”

Lieta, kam pievērsa uzmanību Dievs, bija novēršanās no grēka. Tā kā tauta to neizdarīja, Viņš izlēja pār tiem savu sodu.

Ecehiēla 14:6: “Tādēļ Israēla namam saki: tā saka Dievs Tas Kungs: atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām!”

Dievs definē grēknožēlu kā atstāšanos no elkiem un negantībām. Protams, neviens pat neiedomāsies, ka Dievs būs apmierināts, ja viņi tikai izmainīs savu domāšanu, neizmainījuši savu rīcību.

Ecehiēla 18:21: Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst.”

Dievs pieprasa grēknožēlu vai atgriešanos no grēkiem.

Ecehiēla 18:30: “Tādēļ Es jūs ikvienu tiesāšu, Israēla nams, pēc jūsu ceļiem, tā saka Dievs Tas Kungs, atgriezieties, atsakaities no visiem saviem pārkāpumiem, lai tie netop jums par apgrēcību.”

Un atkal grēknožēla tiek noteikta kā novēršanās no grēka un elkiem.

Ecehiēla 33:9,11,12,14,18,19:Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.

Septiņas reizes šajā Rakstu izvilkumā Dievs atkārto, ka grēciniekam ir jāatsakās no saviem grēkiem. Tā ir grēknožēla.

Daniēla 9:13: Jā, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, tā arī visa šī nelaime pār mums nākusi, bet mēs ar To Kungu, mūsu Dievu, neesam centušies izlīdzināties, ka mēs būtu atsacījušies no saviem grēkiem un būtu piegriezuši uzmanību Tavai patiesībai un mūsu uzticībai Tev.”

Daniēls pastāsta, kāpēc Dievs sodīja savu tautu: viņi atteicās nožēlot grēkus vai novērsties no tiem.

Jonas 3:5-8,10: Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos. Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: ‘Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varasdarba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!’ Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.”

Vārds “grēknožēla”netiek pielietots šajā izvilkumā no pravieša Jonas grāmatas, bet Mateja evaņģēlijā 12:41 Jēzus teica, ka viņi nožēloja grēkus. Par Ninīves iedzīvotāju grēknožēlu un atgriešanos liecināja viņu turpmākā rīcība. Patiesa atgriešanās no grēkiem vienmēr izpaužas kā cilvēka dzīvesveida izmaiņas. 10.pantā tas tiek aprakstīts kā: “atgriezušies no sava ļaunā ceļa.”

Mateja 3:2,8: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi... Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.”

Jānis Kristītājs apzīmēja grēknožēlu kā dzīves izmaiņu. Viņš pieprasa nest “pienācīgus atgriešanās augļus,” kas acīmredzot nozīmē, ka viņš vēlas redzēt kādu liecību par to, ka viņi ir nožēlojuši grēkus, pirms tos kristīt. Raksturīgas rīcības izmaiņas uzskaitītas paralēlajā Rakstu izvilkumā no Lūkas evaņģēlija 3:8-14. Atšķirīgām cilvēku grupām ir jāparāda atšķirīgas rīcības izmaiņas, jo viņu personīgie grēki ir atšķirīgi.

Mateja 9:13: Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”

Jēzus noteica atgriešanos no grēkiem kā grēcinieka attieksmes izmaiņu pret grēku.

Mateja 11:20-21: Tad Viņš iesāka norāt tās pilsētas, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem neatgriezās. ‘Vai tev, Horacina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos.’”

Kristus noteica atgriešanos no grēkiem kā dramatiskas izmaiņas attiecībā pret Dievu un Viņa Vārdu. Viņš teica, ka domāšanas veida izmaiņas izpaužas caur atbilstošām rīcības izmaiņām.

Mateja 12:41: Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.”

Jēzus apgalvoja, ka Ninīves iedzīvotāji “nožēloja grēkus un atgriezās pēc Jonas sprediķa.” Pravieša Jonas grāmatas 3.nodaļa parāda, ka viņi dzirdēja Dieva Vārdu un noticēja Dievam, izdarīja gavēni un atgriezās no saviem grēkiem. Kristus uzskata, ka viņu turpmākā rīcība bija viņu atgriešanās no grēkiem rezultāts. Vai Viņš atzītu to, ko viņi izdarīja, ja tur nebūtu nekādas rīcības izmaiņas? Atbilde ir acīmredzama.

Mateja 18:3: “...un sacīja: ‘Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.’”

Grieķu vārds, kas šeit pielietots kā “atgriezties,” ir strepho; citās vietās tas tiek pielietots kā “pagriezties” (Lūkas 7:9 rakstīts “novērsties”). Tam ir tā pati izpratne kas atgriezties no grēkiem. Lai notiktu pestīšana, ir vajadzīgs brīnums, kad Dievs izmaina grēcinieku, pagriežot viņu no viņa netaisnās dzīves, kas bija koncentrējusies uz sevi, uz grēku nožēlu un atgriešanos.

Mateja 21:28-29: “Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! - Bet viņš negāja.”

Dēla nevēlēšanās nožēlot grēkus liecina par to, ka viņš nevēlējās izmainīt savu domāšanu un savu rīcību. Vienkāršas domāšanas veida izmaiņas bez atbilstošas rīcības izmaiņām neapmierināja tēva prasības un nebija patiesa atgriešanās.

Mateja 21:32: Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.”

Šis pants ir saistīts ar pantiem 28-29, kas citēti iepriekš. Jēzus ilustrē atgriešanos no grēkiem, par kuras nepieciešamību Viņš pasaka jūdiem, parādot otrā dēla piemēru, kas nožēloja grēkus un ieklausījās savā tēvā. Atgriezties no grēkiem nav tikai noticēt veselam saprātam un vienkārši piekrist Evaņģēlijam. Jēkabs mums saka, ka tā tic arī velni (Jēkaba 2:19-20). Grēknožēla pestīšanas saņemšanai ir priekšstata par grēku fundamentāla izmaiņa, kas nāk caur attiecībām ar Visuvareno Dievu, un gatavība novērsties no šī grēka, pateicoties Dieva spēkam.

Lūkas 3:3-6: Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, - par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.”

Iemesls, kāpēc Jānis Kristītājs sludināja grēknožēlas un atgriešanās no grēkiem kristību, bija tas, ka Jesaja 40.nodaļas 3.-5. pantos paredzēja, ka visas ielejas piepildīsies, kalni nolīdzināsies, līkumi iztaisnosies un nelīdzenie ceļi kļūs gludi. Katrs var saprast, ka šīs ir ārēji redzamas izmaiņas. Piezīmēsim, ka grēknožēla ir nepieciešama grēku piedošanas saņemšanai.

Lūkas 5:32:Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.”

Kristus mērķis ir nevis tāds, lai pievestu cilvēkus pie prātnieciskas ticībai Evaņģēlijam, bet lai pievestu viņus pie grēknožēlas un atgriešanās no grēkiem, kas, kā mēs redzam, ietver sevī novēršanos no grēkiem un domāšanas izmaiņas, kas rezultātā noved pie dzīves izmaiņām.

Lūkas 13:3-5: Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.”

Kristus pieprasa absolūtu atgriešanos no grēkiem pestīšanas saņemšanai.

Lūkas 15:7-10: Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”

No jauna mēs redzam, ka Kristus pieprasa atgriešanos no grēkiem pestīšanas iegūšanai. Dievs un debesis nepriecājas par to, ka kāds lūdza grēcinieka lūgšanu Kristus vārdā (Mateja 7:21) vai tāpēc, ka kāds ar savu prātu piekrita Evaņģēlija patiesībai (Jēkaba 2:19-20). Dievs un debesis priecājas tad, kad grēcinieks nožēlo grēkus un atgriežas.

Lūkas 19:8-10: “Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: ‘Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.’ Jēzus sacīja viņam: ‘Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.’”

Caķela atgriešanas no grēkiem izpaudās kā domāšanas veida izmaiņas, kas dramatiskā veidā izmainīja visu viņa dzīvi. Šī grēknožēlas un atgriešanās izpausme bija tāda, ka viņš pusi savu īpašumu atdeva nabagiem un četrkārtīgi samaksāja tiem, ko bija apzadzis, strādājot par muitnieku.

Lūkas 24:47:“...un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.”

Atgriešanās no grēkiem ir Evaņģēlija daļa, kas jāsludina visā pasaulē. Sludināt atgriešanos ir Lielā uzdevuma būtiska sastāvdaļa.

Apustuļu d. 2:37-41: Bet Pēteris tiem atbildēja: ‘Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.’

Apustuļu d. otrajā nodaļā ir aprakstīti ebreji, kas nožēloja grēkus, izdzirdot Pētera sludināšanu. Tās rezultāts bija tāds, ka viņi tālāk ar prieku pieņēma viņa vārdus, likās kristīties un pievienojās kristiešiem, ko pirms tam ienīda. No jauna mēs redzam, ka atgriešanās no grēkiem ir konkrētas personas novēršanās no grēkiem, no sacelšanās pret Dievu uz paklausību, priekšstata par Dievu un grēku izmainīšanās, kas rezultātā noved pie dzīves izmaiņām.

Apustuļu d.3:19-20: Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu.”

Grēknožēla un tai sekojošā atgriešanās- tās ir Dieva prasības katram grēciniekam, kuram jāiegūst glābšanu. Grēknožēla nosaka un noved pie atgriešanās un grēku piedošanas.

Apustuļu d. 5:31: Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.”

Atgriešanās no grēkiem nepieciešama grēku piedošanai. Tā ir Kristus darbība Viņam atsaukušos grēcinieka sirdī.

Apustuļu d.8:21-22: Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota.

Pēteris brīdina burvi Sīmani, ka viņam ir jānožēlo grēki un jāatgriežas no šī ļaunuma, kas ietver sevī novēršanos no tā, atsacīšanos no tā, uzskata izmainīšanu par to un visu ļauno darbību izbeigšanu. Ievērosim, ka Pēteris māca burvim Sīmanim par nepieciešamību atbrīvoties no grēka, kaut gan kādi fundamentālie baptistu sludinātāji šodien apgalvo, ka, lai atgrieztos no grēkiem, nav vajadzīga kāda konkrēta grēka nožēlošana.

Apustuļu d.11:18: To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.’”

Ievērosim, ka mācekļi apraksta glābšanu kā atgriešanos no grēkiem. Bez grēknožēlas un atgriešanās nav glābšanas. Viņi saprot glābšanu tieši šādi. Tāpat atzīmēsim, ka atgriešanās no grēkiem ir Dieva darbība atsaukušos grēcinieka sirdī.

Apustuļu d.14:15: Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā.”

Šeit pielietotais grieķu vārds, kas apzīmē “atgriešanos,” citās vietās tiek tulkots kā “novēršanās” (Apustuļu d.3:19). Šiem vārdiem ir viena un tā pati nozīme. Evaņģēlijs pieprasa, lai grēcinieks novērstos no grēka un nāktu pie Dieva. Tas ir tas, par ko sludināja Tā Kunga apustuļi.

Apustuļu d.17:30: Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.”

Pāvils sludināja par atgriešanos no grēkiem Atēnu iedzīvotājiem, kas pielūdza elkus. Viņš pat nepieminēja par ticību Kristum, bet viņš apgalvoja, ka Dievs liek viņiem nožēlot grēkus un atgriezties. Sprediķis par Izraēla Dieva svētumu, Dieva taisnību, cilvēka grēkā krišanu un nepieciešamību nožēlot grēkus un atgriezties ielika pamatu un sagatavoja ceļu sprediķim par Krustu.

Apustuļu d.20:21: “...apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Šis pants sasummē kopā Pāvila sprediķi un patieso Evaņģēlija saturu: atgriešanās no grēkiem Dieva priekšā un ticība Kristum. Grēciniekam ir jānožēlo grēkus par savu staigāšanu nepaklausībā Dievam un jāizpauž ticību Kristus nāvei, apglabāšanai un augšāmcelšanai viņa grēku piedošanai. Atgriešanās no grēkiem un ticība nav viens un tas pats.

Apustuļu d.26:20: “...bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.”

Pāvils sludināja to pašu ko arī Jānis Kristītājs tā, ka neviens nevar uzskatīt grēknožēlu un atgriešanos no grēkiem kā bauslības pildīšanu. Šajā pantā vārdi “lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” parāda, ka nožēlot grēkus un atgriezties nav kāds darbs! Kad mēs sludinām par grēknožēlu pestīšanas saņemšanai, mēs nesludinām par pestīšanu pēc mūsu darbiem kā mūs kādi cenšas apvainot. Kad mēs sakām, ka grēknožēla izdara izmaiņas mūsu rīcībā, nav veltīgi sacīt, ka šie divi jēdzieni paskaidro vienu patiesību. Barība rada enerģiju, bet tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Analoģiski atgriešanās no grēkiem un darbi- tie ir atsevišķi jēdzieni. Grēknožēla rada labus darbus, bet grēknožēla pati par sevi nav glābšana saskaņā ar darbiem. Jēga tam ir šāda: Pāvils sludina grēknožēlu un atgriešanos un pieprasa, lai atgriešanās radītu dzīves izmaiņas. Šodien mums ir jāsludina tas pats. Tie, kas pieņem vienkāršu lūgšanas atkārtošanu kā pestīšanu un sludina ūdens kristību cilvēkiem, kas nedemonstrē dzīves izmaiņas, stingri pārkāpj evaņģelizēšanas bībeliskos principus.

Romiešiem 2:4: Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?”

Dievs izdarīja patiešām daudz, lai pievestu cilvēkus pie atgriešanās no saviem grēkiem. Šis ir vēl viens atgādinājums par to, ka Dievs vēlas, lai visi cilvēki atgrieztos no saviem grēkiem.

2.Korintiešiem 7:9-11: “...tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. Jo redziet, šīs dievišķās skumjas - kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.

Šie panti skaidri definē atgriešanos no grēkiem kā domāšanas izmaiņu, kura rezultātā aizved pie dzīves izmaiņām. Korintas iedzīvotāju atgriešanās radīja lielas pārmaiņas viņu dzīvēs: “aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu.” Ievērosim, ka grēknožēla un atgriešanās- tās nav emocijas vai kādi “cilvēcisko skumju” paveidi. Atgriešanās no grēkiem skar Dievu un grēku- tajā pašā laikā kad emocijas saistās ar citiem cilvēkiem, apstākļiem un šīs pasaules priekšmetiem. Daudzi cilvēki, nonākot kādās grūtībās, nožēlo sevi par šīm problēmām un pieņem lēmumus izmainīt noteiktas lietas savā dzīvē, kas pēc viņu ieskatiem izraisīja šīs problēmas. Tā nav atgriešanās no grēkiem tāpēc, ka tas neattiecas uz kāda konkrēta cilvēka grēcīgumu pret Visuvareno Dievu un rezultātā neved pie attieksmes un rīcības izmaiņām attiecībā pret Dievu.

2.Korintiešiem 12:21: “...ka mans Dievs, man atkal nākot, mani nepazemo jūsu priekšā un ka man nav jāskumst par daudziem, kas grēkojuši un nav atgriezušies no savas netikumības, netiklības un izlaidības, ko tie darījuši.”

Atgriešanās no grēkiem attiecas ne tikai uz grēku vispārīgi,- tā ietver sevī domāšanas izmaiņas un rīcības izmaiņas arī attiecībā pret atsevišķiem konkrētiem grēkiem.

1.Tesaloniķiešiem 1:9-10: “...tie paši cits citam stāsta, kāds bija mūsu darba sākums jūsu starpā un kā jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam un lai gaidītu no debesīm Viņa Dēlu, kuru Viņš uzmodinājis no miroņiem, Jēzu, kas mūs atpestīs no nākamās dusmības.”

Šī Rakstu vieta sniedz skaidru grēknožēlas un atgriešanās no grēkiem attieksmi attiecībā pret glābšanu. Tā ir atgriešanās pie Dieva no elkiem, lai tālāk kalpotu Dzīvajam un Patiesajam Dievam. Piezīmēsim, ka atgriešanās notiek virzienā uz Dievu (salīdzināt ar Apustuļu d.20:21, 26:20). Atgriešanās no grēkiem rada rezultātu: dzīves izmaiņas (novēršanās no kalpošanas elkiem, lai tālāk kalpotu Dievam).

2.Timotejam 2:25-26: “...tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus - varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas, un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu.”

Atgriešanās no grēkiem rada “patiesības atziņu” un atbrīvo no velna valgiem. Grēknožēla ir Dieva darbība atsaukušos grēcinieka sirdī. Dievs pārliecina par grēku un aicina grēcinieku uz grēknožēlu un ticību Kristum. Ja grēcinieks uz to atbild, Dievs viņam dāvā glābšanu. Dievs izdara savu pārliecināšanas darbu, kas, sadarbojoties ar grēcinieka paša pūlēm, paveic atgriešanos viņa dzīvē.

Ebrejiem 6:1:Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam.

“Atgriešanās no nedzīviem darbiem” acīmredzot ir domāšanas izmaiņas, kas rezultātā noved pie rīcības izmaiņām.

Ebrejiem 12:17: Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš [Ēsavs] tika atmests, jo tam netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.”

Ēsavam “netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.”

Brūss Lekki ir teicis: “Tā kā nav ziņu par to, ka Ēsavs būtu centies izmainīt šo situāciju, un proti, pārdot pirmdzimušā tiesības atpakaļ Jēkabam (1.Mozus 25:29-34), paliek spēkā viņa viltība likt Īzakam piešķirt Jēkabam piederošās svētības sev (1.Mozus 27:34). Tas nozīmē, ka tieši tādēļ Ēsavs nevarēja iegūt grēku piedošanu. Man šķiet, ka šis Rakstu izvilkums liecina, ka viņš nevarēja panākt no Īzaka grēknožēlu par to, ka viņš uzticēja pirmdzimušā svētības Jēkabam. Katrā gadījumā grēknožēlas jēga paliek nemainīga. Tā kā šeit ir iejauktas trīs personas, Īzaks uzskatīja par iespējamu izmainīt savas domas, bet neuzskatīja par iespējamu izmainīt savu rīcību. Tas ir viens no spēcīgākajiem argumentiem Rakstos par to, ka ir jānotiek atbilstošai rīcības izmaiņai, pretējā gadījumā atgriešanās nav iespējama.”

2.Pētera 3:9: Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.”

No jauna mēs redzam, ka Bībele daudzkārt apraksta pestīšanas pamatu kā atgriešanos no grēkiem. Dievs pieprasa grēknožēlu kā pamatu pestīšanas iegūšanai.

Jēkaba 5:20: “...ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.”

Atgriešanās nozīmē atgriezties no grēka vai kļūdu ceļa. Grieķu vārds, kas tiek tulkots kā “atgriezties,” ir epistropho; tas arī tiek pielietots Apustuļu d. 14:15: “...lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva.” Izteicieni “novērsties” “aizgriezties” un nožēlot” ir ļoti cieši saistīti. Piezīmēsim, ka Jēkaba 5:20 īpaši sasaista atgriešanos ar novēršanos no konkrētā grēka.

Atklāsme 2:5: Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.”

Acīmredzot atgriešanās ietver sevī novēršanos no nepareizām lietām un pievēršanos pareizajām lietām. To saprot kā priekšstata izmaiņu par nepareizu rīcību, kad cilvēks nolemj izmainīt savu uzvedību pēc Dieva žēlastības.

Atklāsme 2:16: Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu.”

Pergamas draudzes kristiešiem tika likts atgriezties no grēkiem un kļūdām, ko viņi pieļāva, kas nozīmēja to, ka viņiem bija jānovēršas no konkrētiem grēkiem, ko pieminēja Kristus.

Atklāsme 2:21-22: Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib atgriezties no savas netiklības. Redzi, Es metīšu viņu slimības gultā un tos, kas ar viņu piekopuši netiklību, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no viņas darbiem.”

Kristus pieprasa, lai draudze “atgriežas no viņas darbiem.” Neapšaubāmi Viņš nebija apmierināts tikai ar domāšanas izmaiņu, bet pieprasīja atbilstošu rīcības izmaiņu. Un no jauna šeit mēs redzam, ka uz grēknožēlu balstīta atgriešanās- IR pavisam cita attieksme pret grēku. Sacīt, ka nepastāv atgriešanās no grēkiem nozīmē noliegt to, ko skaidri māca Bībele.

Atklāsme 3:3: Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi.”

Atgriešanos no grēkiem, ko pieprasa Kristus, rada pilnīgas izmaiņas attieksmē un rīcībā, kas attiecas uz noteiktu grēka tieksmi vai kļūdām.

Atklāsme 9:20-21: Visi citi cilvēki, ko nenokāva šais mocībās, tomēr neatgriezās no savu roku darbiem, bet pielūdza ļaunos garus un zelta, sudraba, vara, akmens un koka elku tēlus, kas nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne staigāt. Un viņi neatgriezās ne no savām slepkavībām, ne no savām burvestībām, ne no savas netiklības, ne no savām zādzībām.”

No šiem pantiem mēs redzam, ka grēknožēla, ko atzīst Dievs, ir atsacīšanās un atgriešanās no grēkiem, no kalpošanas elkiem un kļūdām. Sacīt, ka nav nepieciešams nožēlot konkrētus grēkus,- tas nozīmē noliegt to, ko skaidri māca Bībele.

Atklāsme 16:9-11: Tā sadega cilvēki lielā karstumā, bet tie zaimoja Dieva Vārdu, kam ir vara pār šīm mocībām, un neatgriezās, lai dotu Dievam godu. Piektais izlēja savu kausu pār zvēra troni; tad viņa valstība tapa tumša, un tie aiz sāpēm sakoda savas mēles. Un tie zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, bet neatgriezās no saviem darbiem.

Šis Rakstu izvilkums runā par to, ka grēcinieki bēdu laikā tomēr neatgriezās no saviem ļaunajiem darbiem. Grēknožēlas iztrūkums attiecībā uz viņiem saistās ar atteikšanos novērsties no saviem ļaunajiem darbiem. Saskaņā ar Bībeli grēknožēla ir vēršanās pie Dieva, atsakoties no saviem grēkiem, priekšstata izmaiņa par grēku, kas rezultātā ved pie rīcības un dzīves pārmaiņām.

ATGRIEŠANĀS ILUSTRĀCIJAS

1.Pazudušā dēla atgriešanās: viņš nāca pie apziņas, izsūdzēja savu grēku Dieva un sava tēva priekšā un atgriezās mājās.

Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja” (Lūkas 15:17-20).

2.Tesasoniķiešu atgriešanās: nākšana pie Dieva no elku pielūgsmes, lai tālāk kalpotu Dzīvajam un Patiesajam Dievam.

“...tie paši cits citam stāsta, kāds bija mūsu darba sākums jūsu starpā un kā jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam” (1.Tesaloniķiešiem 1:9).

3.Caķeja atgriešanās: novēršanās no miesīgām kārībām, lai nonāktu taisnības ceļos.

Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: ‘Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.’ Jēzus sacīja viņam: ‘Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls’” (Lūkas 19:8,9).

4.Nebukadnēcara atgriešanās: pazemošanās Izraēla Dieva priekšā.

Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā” (Daniēla 4:34).

5.Cietumsarga atgriešanās Filipos: bēgšana no sava grēka pie Jēzus Kristus un viņa palīdzības.

Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam” (Apustuļu d.16:33-34).

6.Jūdu atgriešanās, kuri bija nolieguši Kristu: nākšana pie Kristus un iestāšanās draudzē Vasarsvētku dienā.

Bet Pēteris tiem atbildēja: ‘Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.’ Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: ‘Izglābieties no šīs samaitātās cilts!’ Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apustuļu d. 2:38-42).

7.Grēcinieka atgriešanās: baltā karoga pacelšana, kas simbolizē pakļaušanos Dieva priekšā.

Atgriešanās notiek tad, kad grēcinieks, būdams ienaidā ar Dievu, padodas. Viņš noliek savus ieročus, paceļ balto padošanās karogu un tālāk dzīvē pakļaujas tam, pret kuru agrāk bija sacēlies.

8.Atgriešanās: pagrieziens atpakaļ.

Atgriešanās notiek tad, kad grēcinieks, kas bija izvēlējies vienu virzienu, kas ir grēka ceļš un patvarīgas rīcības virziens, apstājas un pagriežas atpakaļ tā, lai tagad ietu tālāk pa Dieva ceļu. Atgriešanās antipiemērs redzams 2.Mozus 13:17: “Ka ļaudis nenožēlo un, redzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.” Jūdi gribēja griezties atpakaļ uz Ēģipti, novēršoties no sekošanas Dievam. Tas ir tieši pretēji tam, ko dara grēcinieks pestīšanas iegūšanai, bet šī aina sniedz precīzu atgriešanās jēdziena izpratni.

9.Atgriešanās: kad nolīgtais kuģa kapteiņa slepkava novāc savu dunci.

“Nolīgtā pirāta plaukstai, kas satvērusi dunci, ir jāatveras. Tikai tad tā spēs pieņemt žēlastības dāvanu, ko lūdz viņa iespējamais upuris. Lai gan tā ir vienkārša rīcība, tomēr tai ir divpusējs virziens un mērķi. Sniegt žēlastību nozīmē novērsties no nozieguma izdarīšanas, kas slēpjas sirdī, un tas, ka notiek izmaiņas nodomos jau pats par sevi ir žēlastības uzvara. Ticība ir atvērtā plauksta attieksmē pret žēlastības piedāvāšanu; atgriešanās no grēka- tā ir tā pati plaukstas atvēršanās, bet ne tikai attiecībā pret lūgumu pēc žēlastības no upura puses, bet fakts, ka duncis izkrīt no tās un ieslīd okeānā” (Džeimss Stjuarts, Evaņģelizācija, 48,49.lpp.).

10.Atgriešanās: kad zaglis atdod nozagto mantu.

Es ticu, ka mums ir jādara pareizi tas, ko mēs varam izdarīt pareizi. Kā būtu, ja mēs esam kopā ar sludinātāju grupu un viens no viņiem laikā, kad es guļu, nozog manu kabatas portfeli? Nākošajā dienā viņš ierodas pie manis un pastāsta, ka viņš ļoti nožēlo izdarīto un lūdz viņam piedot. Es būšu priecīgs dzirdēt, ka viņš skumst par mana kabatas portfeļa nozagšanu, bet es pavisam noteikti gaidīšu ko vairāk nekā tikai to, ka viņš nožēlo savu nodarījumu. Es taču arī vēlēšos atgūt savu nozagto kabatas portfeli ar tajā esošo naudu! Es nenoticēšu, ka viņš patiešām ir atgriezies no grēka, ja viņš neatnesīs atpakaļ manu kabatas portfeli ar tajā esošo naudu. Es nenoticēšu, ka jūs esat atgriezies, līdz laikam, kamēr jūs tālāk nerīkosieties pareizi un neteiksiet: ‘Kungs, no šī mirkļa tālāk esmu nolēmis dzīvot citādi,’ un pēc Dieva žēlastības jūs arī nesāksiet dzīvot citādi” (Lesters Rolofs, Atgriezties vai mirt).

Trešā nodaļa

EVAŅĢĒLIJA BĪBELISKA PASNIEGŠANA

Tūkstošiem strauji savairojušos jaunatgriezto vidū, par kuru skaitu ik gadus paziņo draudzes, evaņģēlisti, misionāri un starpdraudžu organizācijas, tikai neliela cilvēku skaitu atgriešanās atnes bībeliskus augļus. Tas atklājas dažādos veidos. Pirmkārt, pastāv neizmainīto jaunatgriezto problēma. Pārāk liels skaits to, kas “pieņēma Kristu” vai noskaitīja “pestīšanas lūgšanu, lai tiktu izglābti,” nekādā veidā nesniedz liecību par to, ka viņi patiešām ir caur Dieva Garu piedzimuši no augšienes. Viņu dzīves neizmainās. Pastāv arī pasaulīgo jaunatgriezto problēma. Milzīgs skaits to, kas paziņo, ka ir nākuši pie Kristus, paliek pasaulīgumā. Viņi turpina klausīties to pašu rokmūziku, atzīst to pašu ģērbšanās stilu, tie slēpjas tajā pašā ļaužu pūlī, pietveras tai pašai humānistiskajai filozofijai, viņiem ir tā pati miesīgā pasaules uztvere kā līdz tam brīdim, kad viņi “atgriezās.” Spilgts šīs kategorijas cilvēku piemērs ir daudzskaitlīgie “kristīgā roka” piekritēju pūļi. Bez tam pastāv arī ekumēnisko jaunatgriezto problēma. Viņos nav Patiesības vilinājuma un kritiska attieksme pret kļūdām. Viņi katru cilvēku uzskata par savu brāli vai māsu Kristū tikai tāpēc vien, ka viņš vai viņa “mīl Jēzu,” tā ignorējot Bībeles brīdinājumus par viltus kristiem. Viņi neizšķir garus un neprot atšķirt doktrīnas. Faktiski viņi sevī nosoda un izsmej tos, kas visu novērtē caur Dieva Vārdu, kas praktizē bībelisko pārbaudi. Šo cilvēku kategoriju labi ilustrē “Promise Keepers” pārstāvji.

Šeit nepieciešams skaidri noskaidrot, kas mums ir jāievēro, pārbaudot cilvēku ar Evaņģēlija palīdzību. Saskaņā ar 1.Korintiešiem 15:1-4 Evaņģēlijs ietver sevī sekojošo: Kristus nomira par mūsu grēkiem, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem. Pestīšanu var iegūt par velti, tikai noticot šim Evaņģēlijam.

Tā pati Bībele, kas ietver sevī Evaņģēliju, mums arī parāda, kā šo Evaņģēliju pasniegt. Tomēr ir iespējams pasniegt patieso Evaņģēliju arī tādā veidā, ka tas radīs izkropļotus rezultātus. Tā tas tiek darīts šodien uz katra soļa ar tālāk aplūkotām četrām metodēm. Lai arī es nešaubos, ka pastāv daudz iemeslu šīm augstāk uzskaitītajām evaņģelizēšanas problēmām, tomēr esmu pārliecināts, ka šo problēmu saraksta pašā pirmajā vietā atrodas Evaņģēlija nebībeliska pasniegšana.

1.LŪGŠANAS NOSKAITĪŠANAS PIEDĀVĀŠANA, AR TO AIZSEDZOTIES NO SKAIDRAS SARUNAS PAR GRĒKNOŽĒLAS NEPIECIEŠAMĪBU

Apustuļu d.17.nodaļā mēs redzam apustuli Pāvilu, kas ir pievērsies neticīgo ļaužu grupai Atēnu pilsētā. Šeit mēs redzam atšķirību starp “lūgšanas noskaitīšanas” piedāvāšanu un bībelisku evaņģelizāciju.

Atšķirīgas pieejas un akcenti

“Pieņemšanas lūgšanas noskaitīšana” savā pieejā pasvītro debesis un svētības un Dieva mīlestību. Bībeliskā evaņģelizācija savā pieejā pasvītro Dieva svētumu un prasību attiecībā pret cilvēci, tā uzsver grēknožēlas nepieciešamību katra evaņģelizējamā dzīvē.

Pāvila sprediķis, ko viņš izteica Marsa uzkalnā, ir pierakstīts 22-31. pantos. Interesanti, ka viņš tad neteica: “Ei, jūs, atēnieši, Dievs jūs mīl, debesis ir tik brīnišķīgas. Vai jūs nevēlētos doties uz debesīm pēc nāves? Tas ir pavisam viegli, vienkārši noticiet Jēzum un pieņemiet Viņu. Atkārtojiet šo lūgšanu pēc manis.” Tomēr šī pieeja ir “atvieglotais variants.” Labs palīglīdzeklis tai ir “Campus Crusade” izdotie “Četri garīgie likumi.” Bet neviens caur tiem nevar iegūt pestīšanu! “Dievs jūs mīl, un Viņam ir brīnišķīgs plāns jūsu dzīvei.” Lai gan tas var skanēt skaidri un saprotami, to vēsts izstrādāta pozitīvi orientētajiem, balstīta uz šīs paaudzes raksturīgo lietu uztveres veidu, tomēr tā nav tā pieeja, kādu mēs redzam Dieva Vārdā.

Atšķirīgas prasības

Ne tikai pieeja un akcenti atdalīja Pāvila nostādni no “pieņemšanas lūgšanas” skaitīšanas cilvēku priekšā, bet arī prasības un uzstādījumi. “Atvieglotais pieņemšanas veids caur lūgšanas noskaitīšanu” pasvītro ticību un atbilstošu vārdu izteikšanu. “Vienkārši notici tam. Nepārdzīvo daudz par to, ka tev nāksies no kaut kā atteikties, tam pienāks savs laiks. Vienkārši tagad atkārto šo lūgšanu, vārdu pa vārdam.” Tomēr bībeliskais evaņģelizēšanas veids pieprasa grēknožēlu.

Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Apustuļu d.17:30).

Tas ir tieši tas, ko pieprasīja Pāvils no saviem klausītājiem, un tas ir precīzi tas pats, ko jāpieprasa arī mums. Grēknožēla- tas nav kāds nieks, par ko sludināja tikai Jānis Kristītājs. Par grēknožēlu sludināja Kristus (Mateja 3:1,2; Lūkas 5:32; 13:1-5). Viņš teica: “Es esmu nācis aicināt uz grēku nožēlu nevis taisnos, bet gan grēciniekus.” Kristus mērķis darbā ar cilvēkiem bija tāds, lai viņus novestu pie apzinātas grēknožēlas. Par grēknožēlu arī sludināja apustuļi (Apustuļu d.2:38; 5:31; 17:30; 20:21; 26:20). Bībele saka, ka Dievs “ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās [grēknožēlas]” (2.Pētera 3:9). Grēknožēla- tas ir mērķis, ko Dievs vēlas sasniegt darbā ar grēciniekiem.

Grēknožēla nozīmē domāšanas izmaiņu, kas rezultātā noved pie attieksmju un dzīves izmaiņām. Tas nozīmē atgriezties pie Dieva no grēka (no saviem grēkiem). Bībeliskie grēknožēlu piemēri demonstrē skaidru cilvēka rīcības izmaiņu. Šīs izmaiņas pašas no sevis mūs neglābj no grēka, bet tās IR bībeliskās pestīšanas skaidri augļi.

Aplūkosim Caķeja piemēru. Viņš nožēloja grēkus. Ārēja liecība tam bija tāda, ka viņš izdalīja pusi sava īpašuma nabagajiem un tiem, ko bija apkrāpis, būdams savā muitnieka amatā, atgrieza piecas reizes vairāk (Lūkas 19:1-10). Aplūkosim elku pielūdzēju piemērus Tesalonikos. Viņi nožēloja grēkus, un ārējā liecība par to bija tāda, ka viņi “no saviem elkiem atgriezās pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam” (1.Tesaloniķiešiem 1:9-10, pārfr.). Aplūkosim jūdu piemēru Apustuļu d. 2.nodaļā, kuri izdzirdēja Pētera sprediķi Vasarsvētku dienā. Viņi nožēloja grēkus, un ārējā liecība tam bija tāda, ka viņi ar prieku pieņēma viņa sniegto Vārdu, pieņēma ūdens kristību un pievienojās pie agrāk tik nīstajiem kristiešiem. Mēs varētu tā turpināt un turpināt. Bībelē nav piemēra, kur cilvēki būtu ieguvuši glābšanu un tas nebūtu izpaudies kā radikālas izmaiņas viņu dzīvēs. Grēknožēla un tai sekojoša atgriešanās ir domāšanas veida izmaiņas, kas noved pie sekojošām dzīves izmaiņām.

Bībeles pieeja grēciniekiem pieprasa, lai viņi nožēlotu grēkus un pievērstos Dievam. Apustulis Pāvils, skaidrojot savu kalpošanu ķēniņam Agripam, piezīmēja, ka viņš sludināja jūdiem un pagāniem, “lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20). Tas ir precīzi tas, par ko mums ir jāsludina šodien.

Sludināt grēknožēlu nozīmē tiešā veidā izrēķināties ar grēku. Pazīstamā nozīmē var sacīt, ka vārds “grēknožēla” sevī ietver visas Evaņģēlija prasības attiecībā uz pestīšanas nodrošināšanu. Tās ir domāšanas izmaiņas un ticība uz Dievu, kas rezultātā ved pie dzīves izmaiņām, un tas ir tieši tas, ko Dievs pieprasa no grēcinieka. Viljams Tindeils, autors vienam no Bībeles tulkojumiem, kas par savu ticību Jēzum Kristum tika nomocīts, sniedz sekojošu skaidrojumu:

“Aplūkojot vārdu GRĒKNOŽĒLA... tā pamatnozīme un jēga kā ebreju, tā grieķu valodās ir ‘pievērsties, pagriezties pret Dievu no visas savas sirds, iepazīt Viņa gribu un tālāk dzīvot pēc Viņa likumiem; caur Viņa Svētā Gara svaidīšanu un paklausību Viņa mācībai iegūt savas nemirstīgās dabas (savas esības) dziedinājumu.’ Atgriešanos vai pagriezienu, ja tā nebūs izlikšanās, pavadīs sekojoši četri elementi: pirmkārt, ATZĪŠANĀS GRĒKĀ- nevis priestera vai mācītāja priekšā, jo tas ir cilvēku izveidotais ceļš, bet gan paša Dieva priekšā sirds dziļumos un visas Dieva draudzes priekšā, atzīstot, ka mēs esam grēcinieki un grēka vergi, ka visa mūsu būtība ir sabojāta, mirstīga un nešķīsta tieši grēka un visa veida netaisnības dēļ, tā ir grimusi ļaunumā, tā ir sabojāta un nolādēta. Viņa likums ir svēts un taisnīgs, tāpēc mūsu grēcīgā daba tam neatbilst un ir atmetama. Tas izpaužas arī mūsu attieksmēs pret apkārtējiem, ja kādu esam apvainojuši. Otrkārt, GRĒKNOŽĒLA ir dievišķas skumjas par to, ka esam tik krituši grēcinieki... nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kādus grēkus, bet gan tāpēc, ka esam kļuvuši pilnībā nešķīsti no grēka ietekmes un piesātinājuma apkārtesošajā vidē. Treškārt, TICĪBA [par ko mūsu sirmās kofesionālās doktorgalvas pat nepiemin savos grēknožēlas aprakstos] tam, ka Dievs Jēzus Kristus dēļ mums reāli piedod, mūs pieņem pēc savas lielās žēlastības un tagad nostājas mums blakus, lai mums palīdzētu un izdziedinātu mūsu kritušo būtību. Un ceturtais, IZPIRKŠANA vai zaudējumu segšana- nevis attieksmē pret Dievu caur labo darbu darīšanu un dvēseles piesegšanos, bet gan attieksmes izmaiņā pret savu tuvāko, kam es biju kaitējis, un attieksmes izmaiņā pret Dieva Draudzi, kurai es biju kaitējis (ja manī tika atklāts kāds pārkāpums, bet es to neatzinu), un sevis tālāka nodošana Draudzei un Kristus miesai un tās vadītājiem, lai no šī mirkļa tālāk mana dzīve būtu pakļauta cilvēciskai pārraudzībai, korekcijai un vadīšanai” (Viljams Tindeils, “Lasītājam,” 1534).

Piezīmēsim, ka šis Dieva vīrs atgriešanās jēdzienā ietvēra atzīšanos grēkos, ticību un tam sekojošo grēku izpirkšanu. Šeit nav vietas “Pieņemšanas lūgšanas skaitīšanai.” Grēciniekam, kas vēlējās iegūt glābšanu, bija jāatgriežas no saviem grēkiem tā, lai viņa dzīvē pavisam noteikti notiktu izmaiņas.

Tas nozīmē, ka mēs nevaram ieņemt tādu pozīciju, ka nodarbosimies ar grēku pēc tam, kad šis cilvēks būs pieņēmis Kristu, lai gan tāda ir daudzu cilvēku filozofija. Ja grēcinieks mīl iedzert vai viņu saista amorālas attiecības vai azarta spēles, kādi uzskata, ka labāk ir atlikt sarunu par šīm lietām pēc tam, kad šis cilvēks būs nācis pie Kristus. Dažreiz arī tā ir vislabākā kārtība, bet tikai tādā gadījumā, ja grēcinieks skaidri ir sadzirdējis Svētā Gara brīdinājumu savā garā par savu grēku un ir pavisam noteikti gatavs to nožēlot un nākt pie Kristus. Ja grēcinieks demonstrē, ka nav gatavs novērsties no grēka, viņš nav atgriezies.

Kalpošanās laikā Dienvidāzijā mēs varējām pievest pusi Nepālas iedzīvotāju pie šādas pieņemšanas lūgšanas noskaitīšanas, ja tikai to vēlētos. Ja mēs tikai viņiem pajautātu, vai viņi pēc nāves grib iet uz debesīm, un paziņotu, ka šī mērķa sasniegšanai tiem ir vajadzīgs vienkārši atkārtot priekšā izteiktu grēcinieka lūgšanu, liels procents no viņiem noteikti izteiktu šo lūgšanu. Viņi ir pieraduši pie mantru skaitīšanām, recitatīvām dziedāšanām un visai mistiskiem solījumiem un attiektos pret grēknožēlas lūgšanu kā kaut ko tamlīdzīgu. Ja mēs palūgtu viņus tikai noticēt, nepieminot grēknožēlu, tad mums būtu veseli “ticīgo” hindusu pūļi, kas nebūtu nožēlojuši savus grēkus, bet ticīgie kam? Viņi dedzīgi ticētu, ka Jēzus bija Dievs, ka Viņš bija labs, ka Viņš tos mīlēja. Tāpēc viņiem būtu ļoti viegli tā vietā, lai nāktu pie Kristus kā pie Dieva un novērstos NO saviem elkiem, vienkārši pievienot Jēzu citiem saviem dieviem.

Mūsu evaņģelizācijas sapulču laikā Nepālā, kad mēs palūdzām pacelt gaisā rokas tos, kas vēlas iegūt glābšanu un doties uz debesīm, pacēlās vairums roku. Bet mēs zinājām, ka vairums no šiem hindusiem nebija gatavi nākt pie Kristus, novēršoties NO SAVIEM ELKIEM un ciešot smagus nosodījumus un vajāšanas no savas valdības un tuvāko puses. Citiem vārdiem, viņi nebija gatavi pestīšanas saņemšanai. Bez grēknožēlas nav pestīšanas. “Es jums saku... ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit... galu” (Lūkas 13:5). Īpaši svarīgi ir cilvēkus pievest viņu grēku apziņai, lai tos nožēlotu.

Kāds var sacīt: “Jā, bet tā ir Nepāla, kur cilvēki nekad nav dzirdējuši Evaņģēliju; šeit ir citi apstākļi.” Tā ir taisnība, ka šeit ir citi apstākļi, bet vidusmēra cilvēks Ziemeļamerikā šodien gandrīz tāpat ignorē Evaņģēliju kā kāds cits Dienvidāzijā. Vidusmēra cilvēkiem, ar ko mēs sastopamies daudzās Ziemeļamerikas vietās, nav izpratnes ne par Bībeles mācību, ne arī par to cilvēku raksturiem, kas tajā atklāti, un par tās pamatsaturu. Viņa prāts ir piepildīts ar evolūcijas mācībām, ar Jaunā Laikmeta mītiem un jaunākajām tehnoloģijām. Tas, kas ieguvis izglītību valsts skolu sistēmā Ziemeļamerikā un neko nav dzirdējis par Bībeles mācību, patiesībā ir daudz vairāk noskaņotāks pret uzskatiem, ka Bībele ir patiesais Dieva Vārds, nekā kāds hinduss tumšajā Āzijā. Tas pats attiecas arī uz Āfriku, Eiropu un Austrāliju.

Bībeles principi, ka attiecas uz cilvēku, nav atkarīgi no tā, kur šie cilvēki atrodas. Bībele pieprasa grēknožēlu. Kad Kungs Jēzus sarunājās ar bagāto jauno aristokrātu, kas uzdeva jautājumus par glābšanu, Viņš nelika tam vienkārši noskaitīt grēcinieka lūgšanu. Viņš tieši runāja ar viņu par viņa bagātības viltību, par viņa alkatību un dzīves lepnību. Bagātajam jauneklim bija jānožēlo šie grēki savā dzīvē, pirms viņš vispār varēja tikt izglābts. Bībele saka, ka viņš aizgāja noskumis, jo viņam bija daudz bagātības. Aplūkosim Kristus sarunu ar sievieti pie akas. Viņš tai vaigu vaigā pateica visu par viņas netikumību, kas kontrolēja viņas dzīvi, un pieprasīja, lai viņa to atzīst kā grēku, to nožēlo un Dieva priekšā atsakās no tā. Dievs vienmēr vēršas pie cilvēkiem tiešā veidā, un tas ir piemērs, kā mums būtu jāpievēršas citiem, ja vēlamies sekot Bībelei savā evaņģelizēšanas darbā. Sludināt grēknožēlu nozīmē pievērsties grēkiem, pie kuriem tveras cilvēki, un runāt par tiem tieši un atklāti tā, ka šiem cilvēkiem ir nekavējoties jānožēlo savus grēkus Dieva priekšā.

Dažādas cerības

“Pieņemšanas lūgšanas” nolasītājs acīmredzot negaida no grēciniekiem lielu interesi par Evaņģēliju un vēlēšanos skaitīt grēcinieka lūgšanu. Bet dabiska interese par Kristu vēl nav pestīšana; tas attiecas uz visiem, kas atkārto grēcinieka lūgšanu. Tieši otrādi, bībeliska evaņģelizācija ir pavērsta pret Dievu un sagaida dvēseles pārdabisku atvieglošanu, ko paveic Dievs. Es biju dvēseļu zvejnieks kopā ar daudziem citiem, kas aicināja cilvēkus atkārtot grēcinieka lūgšanu, kad vismaz man jau bija acīmredzams, ka šie cilvēki ieiegūst nekādu grēkapziņu un tāpēc viņiem nav vēlēšanās tos nožēlot Dieva priekšā. Es neatrodu neko neparastu tajā apstāklī, ka šie cilvēki tā arī nepievienojas Draudzei.

Pirms dažiem gadiem mana sieva bija atbildīga par sieviešu programmas realizāciju dvēseļu glābšanai. Šī programma tika īstenota pēc paraugplāna, kas bija izstrādāts, balstoties uz “lēmumu pieņemšanu,” un tā ietvēra visai viltīgus paņēmienus, kā manipulēt ar cilvēkiem, lai viņus pievestu pie lēmuma izteikt “pieņemšanas lūgšanu.” Sieviešu vidū bija parasta lieta pēc evaņģelizēšanas pasākumiem paziņot, ka trīs, piecas vai desmit “dvēseles ir tikušas izglābtas.” Problēma bija tā, ka šīs “izglābtās dvēseles” parasti neizrādīja ne mazāko interesi atnākt uz baznīcu, pieņemt ūdens kristību vai vispār izšķirties uz kaut ko garīgu.

Kāpēc tik bieži ievadkursa ticībā novadīšana cilvēkiem, kas izteica “pieņemšanas lūgšanu,” patiesībā ļoti atgādina virves vilkšanas sacensības ar pārāk stipru pretinieku? Tāpēc, ka patiesībā viņi nemaz nav izglābti; viņi nekad nav tikuši Svētā Gara pārliecināti par savu grēku; viņi joprojām nesaprot Evaņģēliju pēc būtības; viņi nekad nav nožēlojuši savus grēkus. Pārāk bieži notiek tā, viņus vispār neviens neaicina vairāk lūgt par sevi. No Evaņģēlija būtības nošķīries kalpotājs meklē citos nevis to, kas ir vajadzīgs. Viņš meklē no grēcinieku puses tikai īslaicīgu intereses izrādīšanu tajā pašā laikā kad viņam bija jāmeklē kaut ko pārdabisku un daudz dziļāku un reālāku, ko cilvēka dvēselē izdara Svētais Gars.

Es šeit nerunāju par cilvēku vešanu cauri garam, izstieptam ciešanu periodam viņa grēku dēļ. Kad redzams, ka Dievs viņus atvieglina un viņiem piešķir grēku piedošanu, šis ir īstais laiks, lai koncentrētu viņu uzmanību uz Kristu kā viņu Izglābēju, kas uz sevis nes viņu grēkus. Viņiem nav jāīsteno kādu pareizas grēku apraudāšanas procedūru. Cilvēki ir dažādi un visai individuāli attiecībā uz reakciju Svētā Gara iedarbībā, bet viņiem IR JĀBŪT pārliecinātiem par savu grēcīgumu Dieva priekšā un viņiem IR patiešām jānožēlo grēkus un jāatgriežas no tiem. Katram tas prasa atšķirīgu laiku. Šī procesa mākslīga saīsināšana neveicina bībelisko glābšanas procesu.

Agrākajos laikos bija tā saucamās “pārdzīvojumu istabas” un “raudu soli.” Pārdzīvojumu istaba bija vieta, kur varēja ieiet neizglābts cilvēks, kas jau bija ieguvis pārliecību par saviem grēkiem. Lūk, kāpēc viņi pielietoja šādu “pārdzīvojumu izdalīšanās” vietu. No cilvēkiem tika sagaidīts, ka šeit viņi pārdzīvos par saviem grēkiem un par savu pazaudēto stāvokli Dieva priekšā, ja viņi ir uzsākuši ceļu uz savas pestīšanas saņemšanu. Kaut kas tamlīdzīgs bija raudu sols. Raudošas dvēseles stāvoklis attiecas uz grēcinieku, kas ir ticis Svētā Gara pārliecināts par savu grēku. Kur šodien ir šīs pārdzīvojumu istabas? Kur ir raudu soli? Vairumā baznīcu vairāk nav nekā tamlīdzīga, jo jaunā pozitīvisma metodoloģija ir guvusi uzvaru un pārdzīvojumi un raudāšana par saviem grēkiem nav tas, ko mēs sagaidām. Es šeit nerunāju par to, ka mums ir jāved cilvēkus cauri izstieptam pārdzīvojumu un raudāšanas procesam, bet Bībele skaidri parāda, ka tie cilvēki, kas ieguva pestīšanu, patiesi apzinājās savus grēkus un atklāti tos visus nožēloja Dieva priekšā, pie kam tajā visā apzinoties savu sacelšanos pret Viņu.

Mēs, fundamentālisti, kritizējam virspusēju pievēršanos Kristum, ko veic Holivudas zvaigznes un sporta varoņi,- par nepietiekošu Svētā Gara pārliecināšanas darbu viņu sirdīs un grēknožēlas trūkumu, bet es baidos, ka mēs veicinām līdzīgas sistēmas vairošanos, apgalvojot cilvēkiem, ka viņi ir izglābti, lai gan viņi nav izdarījuši neko vairāk kā tikai atkārtojuši pieņemšanas lūgšanu un patiesībā nemaz nav nožēlojuši savus grēkus vai šai nožēlai nav pat mazāko augļu. Pielietot to pašu virspusējo pozitīvo pieeju cilvēkiem jau pēc satura ir noziegums.

Vāja Evaņģēlija pasniegšana rada vājus atgrieztos. Vai ir kas neparasts, ka “Četri garīgie likumi” rada atgrieztos, kas neredz neko sliktu rokmūzikā vai Holivudas kloākas produkcijā, vai flirtā, vai dejās, vai alkohola lietošanā, vai kristīgajā panku kustībā, vai ekumēnismā, kas ietver sevī mistrojumu no katolicisma, viltus mācībām un harizmātiskuma? Jaunās evaņģelizēšanas apvienības redz pavisam maz vai vispār neredz neko sliktu katrā no visiem šiem grēkiem. Tad nav jābrīnās, ka jaunā evaņģelizēšanas doktrīna un tās pasniegšana rada pavisam vājus, pusmirušus atgrieztos.

Kādus jaunatgrieztos mēs šodien radām savās draudzēs? Jā, slava Dievam, mūsu vidū ir kādi visai pazīstami Dieva svētie, bet ir arī ārkārtīgi vāju jaunatgriezto raža... pie Dieva nākušie, kam nav dedzības tiekties uz Patiesību... pie Dieva nākušie, kam nav patiesas mīlestības uz Bībeli... pie Dieva nākušie, kam nav pietiekošas intereses uz Draudzi, pat lai ierastos uz svētdienas vakara sapulci vai iknedēļas kalpošanu. Vairums ir to, kas nekad necenšas nevienu pievest Kristum. Vairums ir tādu, kas nav spējīgi atšķirt Patiesību no meliem, kas ar atvērtu muti skatīsies, kā pa televizoru sludina kāds harizmātiskais sludinātājs un viņiem no tā emocionalitātes radīsies iespaids, ka viņš ir liels Dieva vīrs. Tas pats attiecas uz kāda psihologa uzstāšanos pa radio. Jaunpienācēji arī savās mājās dzīvo kā pasaulīgi, kā pazuduši cilvēki. Viņi skatās tās pašas sekulārās Holivudas filmas un apnicīgās ikvakara ziepju operas; viņi smejas līdzi savu nešķīsto komēdiju varoņiem; mūsu jaunās kristīgās māsas staigā pa pusei atkailinājušās pludmalēs, bet mūsu brāļi ar viņām koķetē un klausās to pašu pasaulīgo rokmūziku.

Nē, es necenšos būt nelaipns. Es tikai cenšos pievērst jūsu uzmanību šai milzīgajai problēmai. Es domāju, ka daudzi no šiem “jaunatgrieztajiem” nav nemaz izglābti. Vai tad nevarētu būt, ka šī vājo atgriezušos raža ir nespēcīgu evaņģelizēšanas metožu pielietošanas rezultāts... pielietošanas, ko mēs neapzinīgi pieņemam no vispasaules ekumēniskās kristīgās darbošanās? Pārāk bieži tomēr mēs cenšamies radīt mācekļus no cilvēkiem, kas tā arī nekad nav piedzīvojuši īstu nastas nocelšanu no saviem pleciem- grēku piedošanu un jaunpiedzimšanu.

Līdzīgi kā sludinātājam no Apustuļu d. grāmatas mums ir jāmekle mūsu evaņģēliskajā kalpošanā vienu lietu, proti, grēkapziņas rašanos, ko cilvēkos implantē Svētais Gars, un tad atbilstoši tās izpausmei jāstimulē šis cilvēks uz personīgu, apzinātu grēknožēlu un atgriešanos.

Atšķirība aprēķinos

“Pieņemšanas lūgšanas” priekšāteicēji uzskaita izdarītās lūgšanas un nodošanās apsolījumus tajā pašā laikā kad bībeliskā evaņģelizēšana uzskaita patiesās sirds izjūtas, Svētā Gara darbu, ticības stādiņus un grēknožēlas iesākumu, kas rezultātā noved uz jauna dzīves ceļa. Bībeliskā evaņģelizācija uzskaita patiesu bībelisku atdzimšanu un nav ieinteresēta kādā lietā, kas ir mazāka par to.

Pretstatiet tam daudzskaitlīgās atskaites un ziņojumus, ko mēs dzirdam, par “izglābtajām dvēselēm.” Nesen kāds misionārs no Austrumeiropas ziņoja, ka pēdējā gadā ir izglābis 250 cilvēku. Tomēr tikai 11 no viņiem pieņēma ūdens kristību un tikai 10 cilvēku vai apmēram tik daudz apmeklē sapulces. Vai tas liecina, ka 250 cilvēku caur viņu patiešām nožēloja savus grēkus un pieņēma Kristu kā savu Pestītāju? Nē. Vairāk izskatās, ka to izdarīja tikai 11 no tiem. Kāpēc labāk nesacīt, ka 250 cilvēku izteica grēcinieka lūgšanu vai ka 250 cilvēku izdarīja šādu izvēli, vai ka 250  cilvēku izpauda atbilstošu interesi attiecībā uz Evaņģēliju. Tā patiešām būs patiesība. Kāpēc tad sajaukt vienu par otru un sacīt, ka 250 cilvēki ir ieguvuši pestīšanu, kad nav bībelisku apstiprinājumu, kas tas patiešām ir noticis? Kāpēc melot un sacīt, ka eņģeļi debesīs priecājas par to, kad nav nekādu pierādījumu, ka ir notikusi pestīšana? Es nekādi nesaprotu motivāciju tādai rīcībai.

Mēs nesakām, ka būtu nepareizi uzskaitīt jaunatgrieztos. Bībele uzskaita atgriezušos vairākos gadījumos. Bet tā tikai uzskaita patiesi atgriezušos, nevis tikai tos cilvēkus, kas vārdu pa vārdam atkārtoja grēcinieka lūgšanu vai ko tamlīdzīgu. Tā uzskaita tos, kas atklāti demonstrēja savu jaunpiedzimšanu. Tika uzskaitīti tie, kas ieguva pestīšanu Vasarsvētku dienā, bet viņi acīmredzot nodemonstrēja grēku nožēlas pierādījumus. Viņi turpināja atrasties apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.

Tas ir tas, ko mēs ieraugām Apustuļu d.17.nodaļā. Bībele mums pastāsta par tiem, kas atsaucās Pāvila sludināšanai. Tur bija trīs cilvēku grupas. Kādi pasmējās, citi atlika konkrēto sarunu par Jēzus pieņemšanu, sakot: ”Mēs kaut kad par to parunāsim.” Bet tur tiek pieminēta arī trešā grupa: “Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi...” (34.pants).

Bībele par ticīgiem nosauc tos, kuros redzama liecība, ka tie ir piedzimuši no augšienes. Viņi “kļuva ticīgi.” Ticība sniedza tiem pestīšanu, bet viņu ticība gādāja par atbilstošu rezultātu arī caur atbilstošu rīcību! Mums tiek sacīts, ka viņi pievienojās Pāvilam. Viņi palika ar viņu. Kad viņš atstāja šo sapulci, viņi aizgāja kopā ar viņu. Viņi gāja ar viņu uz mājām, viņi devās ar viņu uz sinagogu; viņi sekoja viņa mācībai. Viņi pievienojās kristiešiem! Viņu ticība atveda pie dramatiskām izmaiņām. Un tā notiek vienmēr. Kādi demonstrēja iegūtās izmaiņas ātrāk un spēcīgāk kā kādi citi, bet vienmēr tajos, kas piedzima no augšienes, notika skaidri redzamas izmaiņas.

Tāda ir īsta bībeliska izglābšana. Kad jūs redzat cilvēkus, kas pieņem ūdens kristību un pievienojas Dieva namam, kas pieaug Kristus atziņā, tad jums ir labs iemesls priecāties un sacīt, ka viņi ir izglābti un ka tagad zvana debesu zvani. No otras puses, kad cilvēki izsaka grēcinieka lūgšanu un izdara “izvēli” sekot Kristum, bet neizrāda interesi pieņemt ūdens kristību, uzticīgi apmeklēt baznīcu, lasīt Dieva Vārdu un atrasties kopā ar Dieva ļaudīm,- viņi nav ieguvuši pestīšanu un mēs nevaram viņus ierakstīt atpestīto cilvēku sarakstā.

Likt cilvēkiem izteikt “Kristus pieņemšanas” lūgšanu, kad viņi nav ieguvuši pārliecību par saviem grēkiem un tāpēc nav gatavi tos nožēlot, un pēc tam paziņot, ka šie cilvēki šajā brīdī ir ieguvuši pestīšanu, kad nav nekādu ārēju liecību par bībelisko pestīšanas faktu, nozīmē visdramatiskākajā veidā saputrot Evaņģēlija būtību. Tā rezultātā zeme tiek piepildīta ar cilvēkiem, kas šo svēto Evaņģēliju apgāna. Kad tu centies runāt ar šādiem cilvēkiem, sakot, ka viņiem ir vajadzīgs Kristus, viņi savukārt tev teiks, ka “jau to ir izdarījuši.” Vai viņi “to ir izdarījuši”? Nu labi, viņi izteica to lūgšanu, viņi izdarīja to, ko viņiem lika darīt. Un pēc tam viņos tika iedēstīta doma, ka pestīšana ir tikai lūgšana bez atbilstošām dzīvesveida izmaiņām? Viņi ieguva pārliecību, tikai nevis no Dieva, bet no tiem, kas paši ir tikuši pakļauti šādam apmānam. Un tā augļi, mani draugi, būs šausmīgi. Tajā milzīga vaina ir harizmātiem un jaunmodīgajiem evaņģēlistiem, bet, kā mēs jau piezīmējām, tieši tādi ir arī fundamentālo baptistu vairākums.

Kad pirms pāris gadiem es sludināju apgabala cietumā, visi, kas ieradās uz Bībeles nodarbībām, bija pieraduši sacīt, ka ir izglābti. Kad mēs viņiem pajautājām, kāpēc viņi uzskata, ka ir izglābti, ļoti bieži viņi norādīja uz laiku, kad izteica grēcinieka lūgšanu, kad iznāca pie altāra vai kad pieņēma ūdens kristību. Kad mēs viņiem pajautājām, vai viņu dzīve pēc grēcinieka lūgšanas ir izmainījusies, parasti viņi atzinās, ka tas nav noticis. Viņi saistīja pestīšanu ar kādu reliģisku rituālu, tādu kā grēcinieka lūgšanas izteikšanu vai iznākšanu pie altāra draudzes priekšā. Parasti viņi izrādīja ļoti niecīgas vai vispār neizpauda nekādas emocijas par saviem grēkiem un pat par saviem noziegumiem, kas bijuši par iemeslu, kāpēc viņi nonāca cietumā. Neizskatījās, ka viņi apzinātos, cik milzīga neatbilstība Rakstiem ir kristieša nonākšana cietumā par savu grēcīgo rīcību. Pārāk bieži viņi bija piepildīti ar pašattaisnošanos un pašapmānu, uzskatot, ka, esot cietumā, nav jādomā par pestīšanu.

Ļoti reti viņi norādīja uz Bībeli, ko tā saka par attiecībām ar Jēzu Kristu. Viņi pavisam reti liecināja: “Es zinu, ka esmu izglābts, jo es atceros laiku, kad nācu pie Jēzus Kristus un pieņēmu Viņu kā savu Kungu un Pestītāju. Tad es staigāju ar Viņu un man ar Viņu bija attiecības, es Viņam kalpoju. Cik tas bija patīkami; bet tad es kļūdījos un nogāju malā.” Kad kādi liecināja šādā veidā, mums bija pamats domāt, ka viņi patiešām varēja tikt izglābti, ja tikai būtu izrādījuši patiesu atzīšanos savā grēkā un atzinuši savu atkrišanu no Dieva.

Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai liktu cilvēkiem saprast, ka grēcinieka lūgšana bez atbilstošas grēknožēlas pamatā nav nekas vairāk kā kāda reliģiska liturģija vai tradīcija- un tā nav pestīšana. Tādiem cilvēkiem nav jāsniedz padoms pieaugt Kristū, viņiem vajadzīgs sniegt padomu glābties! Ja grēkapziņas nospiests grēcinieks lūdz par savu pestīšanu, Kristus viņu pieņems un viņš tiks izglābts- un viņa dzīve izmainīsies. No otras puses, ja Dievu lūdz savus grēkus neatzīstošs cilvēks, tur nenotiks nekas garīgs, nekas ar mūžības vērtību. Tāpēc nekļūsim muļķīgi savos centienos uzmodināt kāda grēcinieka apziņu domāt citādi.

Grēknožēlas sprediķis- tā nav “Visuvaldošā un Visuvarenā pestīšana.” Tas nav kāds puritāņu metodoloģijas paveids. Tā nav pestīšana caur darbiem. Tā ir tikai bībeliska evaņģelizācija.

2.NEPIETIEKOŠA LIETU IZPRATNE

Cits iemesls, kāpēc daudzas evaņģēliskās kalpošanas šodien ražo nebībeliskus augļus, ir nepietiekoša Evaņģēlija doktrīnas izpratne un nepietiekoši sapratīgi klausītāji, kad tiek pasniegts patiesais un nesagrozītais Evaņģēlijs.

Mūsu augstāk pieminētās kalpošanas laikā apgabala cietumā mēs pastāvīgi atgādinājām par to, cik izšķirīga nozīme ir Evaņģēlija doktrīnas pareizai izpratnei. Daudzi no tiem, kas nāca uz mūsu Bībeles nodarbībām, mums teica, ka tie ticot Jēzum Kristum kā savam Pestītājam, bet, kad mēs sākām rakties nedaudz dziļāk viņu ticības pamatos, mēs ievērojām, ka viņi netic Bībelei. Viena sieviete mums teica, ka esot metodiste un ka viņa pazīstot Kristu kā savu Pestītāju. Es viņai pajautāju, vai viņa tic, ka ir grēciniece, un viņa piekrita, ka tic. Pēc tam es izlasīju Jeremijas 17:9, ka “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga,” un izlasīju Psalmus 58:4, ka “bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.” Viņa tūlīt pat atbildēja, ka šajā aspektā neapzinās, ka ir grēcīga, ka pamatā esot labs cilvēks un ka viņa neticot, ka Dievs novedīs viņu ellē par kādiem maziem dzīves “grēciņiem.” Ja es nebūtu veltījis pietiekoši daudz laika, lai pasniegtu grēka izpratni saskaņā ar Bībeli, viņas viltus grēksūdze netiktu atklāta un es joprojām uzskatītu viņu par patiesu kristieti.

Vairums evaņģēlisko brošūru pavairo un izplata šo kļūdaino pozīciju. Brošūru autori uzskata, ka viņu lasītāji spēj izprast Evaņģēlija pamatdoktrīnas, tādas kā grēks, žēlastība, izpirkšana, ticība un grēknožēla, bet tā tas nav. Ja cilvēks netiks pakļauts veselīgas Bībeles mācības ietekmei, viņš nesapratīs nevienu no šīm doktrīnām, īpaši tad, kad pirmo reizi par tām izdzird vai pirmo reizi tās ierauga kādā Bībeles pantā. Daudzi neizglābtie uzskata grēku vienkārši kā kādu rupju rīcību, tādu kā laulības pārkāpšanu un slepkavību. Vai arī viņi uzskata, ka tā ir psiholoģiska problēma. Vai arī  viņi domā, ka tā ir kāda nepilnība vai pacietības un izturētības trūkums, piem. slikta attieksme pret dzīvniekiem vai nepietiekošas rūpes par atmosfēras tīrību. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, nodefinējot Evaņģēlija pamatdoktrīnas precīzi pēc Rakstiem, lai cilvēki tās saprastu. Kad viņi atzīs savus grēkus un sāks ticēt Kungam Jēzum Kristum, viņi to darīs bez viltus koncepcijām savā prātā. Bībele saka, ka mēs izglābjamies, būdami “no sirds kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esam mācīti” (Rom.6:17). Ja cilvēks tic sagrozītai Evaņģēlija doktrīnai, viņš nav izglābts.

Analoģiska kļūda rodas tad, kad Evaņģēlijs tiek gan sludināts, bet sagrozītais Evaņģēlijs precīzi netiek atmaskots. Šo kļūdu veicina ekumēniskās evaņģelizācijas kampaņas. Ekumēniskais evaņģēlists, sludinot jauktam protestantu un Romas katoļu kontingentam, nepasniegs skaidru Evaņģēlija izpratni tāpēc, ka negribēs skumdināt tos, kas pietveras viltus Evaņģēlijam. Piemēram, šajā kontekstā ir nepietiekoši sacīt, ka pestīšana tiek dota vienkārši no žēlastības. Katoļu baznīca arī māca, ka pestīšana nāk caur žēlastību. Dažreiz katoļu baznīca pat pasludina un īpaši uzsver, ka pestīšana nāk tikai no žēlastības, bet katoļu pieeja nav tas, ko Bībele saprot ar pestīšanu no žēlastības. Katoļu baznīca ir sapratusi, ka neviens cilvēks nevar izglābties tikai no Kristus žēlastības bez atbilstošo darbu vai baznīcas noslēpuma (svētās tradīcijas) pielikuma un žēlastības izpratnē ir ietvērusi visas šīs lietas kā neatdalāmas vienu no otras. Un tas pārsniedz tikai žēlastību, ietverot šajā doktrīnā arī darbus, tomēr tā ir Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija sagrozīšana. Trentskas koncils, kas ir ticis daudzu mūsdienu katoļu koncilu apstiprināts, ieskaitot 2.Vatikāna koncilu 1960.gadā, paziņoja: “Ja kāds apgalvo, ka mūs attaisnojošā ticība nav nekas cits kā pārliecība par dievišķo apžēlošanu, kas piedod grēkus Kristus vārdā un ka tikai caur šo pārliecības iegūšanu mēs tiekam attaisnoti... tas lai tiek nolādēts” (12.kanons). Trentskas koncils nekad nav ticis atcelts. Tas ir tas, kam katoļu baznīca joprojām tic šodien. Aplūkosim divus apgalvojumus jaunajā katoļu katehismā: “Pats Kungs ir apstiprinājis, ka kristība ar ūdeni ir nepieciešama pestīšanas saņemšanai” (Jaunais katoļu katehisms, 1257). “Baznīca apgalvo, ka ticīgajiem Jaunās Derības noslēpumi ir nepieciešami pestīšanas iegūšanai” (Jaunais katoļu katehisms, 1129).

Kad Roma runā par pestīšanu no žēlastības, šeit nav domāta tikai tā žēlastība, ko atklāj apustuļu sniegtais Evaņģēlijs. Žēlastības jēdziens ir sakropļots, jo tajā tiek ietverti arī baznīcas noslēpumi (svētās tradīcijas) un darbi. Stādīsim tam pretī Romiešiem 11:6: “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.”

Ja evaņģēlists sludina Evaņģēliju tiem, kam pirms tam ir ticis sludināts sagrozītais Evaņģēlijs, viņam ir pietiekoši skaidri jāpretstata patieso Evaņģēliju viltus Evaņģēlijam. Ja viņš liekuļojot to neizdarīs, viņš tika atrasts par vainīgu, ka cilvēki paliek viltus uzskatos par pestīšanu.

NEKĀRTĪBAS JAUNORLEĀNĀ

1987.gada es kļuvu par liecinieku masu nekārtībām, kas, iespējams, izcēlās no nepietiekošas patiesā Evaņģēlija pretīnostatīšanas viltus sagrozītajam Evaņģēlijam. Es saņēmu uzaicinājumu piedalīties Ziemeļamerikas kongresā “Svētais Gars un Vispasaules evaņģelizācija” Jaunorleānā 1987.gada jūlijā. Tur bija kopā sanākušas apmēram 40 denominācijas. Kongresa laika sludināja vairāk nekā 200 oratoru. 50% no klātesošajiem sastādīja Romas katoļi. Katru rītu tika noturēta katoļu sv.mise. Noslēguma sprediķi noturēja katoļu priesteris Toms Forests, viens no vadītājiem, ko bija atsūtījusi Roma, evaņģelizācijas programmas “Roma 2000” vadītājs. Iepriekšējā vakarā harizmātiskais evaņģēlists bija nobeidzis savu sprediķi ar evaņģēlistisko aicinājumu. Viņš cilvēkiem teica, ka, ja kāds no klātesošajiem nav pārliecināts par savu pestīšanu, viņam ir jāpieceļas un pēc viņa jāatkārto grēcinieka lūgšanu. Vismaz 50% no klātesošajiem 40-50 tūkstošiem cēlās kājās. Nākošajā dienā preses konferences laikā viens no žurnālistiem atgādināja par to, kas notika iepriekšējā vakarā, un uzdeva kongresa līderiem jautājumu: kāpēc viņi nav precīzi nodefinējuši Evaņģēlija izpratni un nav atmaskojuši viltus Evaņģēliju, lai klātesošie spētu saprast, kas īsti ir pestīšana. Viņi uz to atbildēja, ka viņiem tam nav atlicis laika! Tas nebija viņu dienas kārtībā. Es ticu, ka īstais iemesls ir tas, ka precīza Evaņģēlija sludināšana kā tas ir atklāts Bībelē- ar mērķi nostāties pretī sagrozītajam Evaņģēlijam,- izjauktu viņu ekumēnisko harmoniju. Un otrādi: ekumēniskā vienotība nevarētu pastāvēt, ja doktrīna būtu precīzi definēta un tad pretīstādīta kļūdainajai. Uzticīgam sludinātājam ir jāpaceļ balsi un jāpasludina, ka kristīšana ar ūdeni mūs neglābj un baznīcas noslēpumi mūs neglābj, un baznīca mūs neglābj, un priesteri mūs neglābj, un Marija mūs neglābj, un pagātnes svētie mūs neglābj. Pestīšana precīzi un pilnīgi atnāk caur ticību uz noslēdzošo un galīgo Jēzus Kristus izpirkuma upuri. Katrs cilvēks, kas pie pestīšanas piejauc klāt darbus vai baznīcas noslēpumus, izjauc Evaņģēlija noslēgtību un nonāk zem Dieva lāsta (Galatiešiem 1.nod). Precizitātes trūkums šo jautājumu definēšanā atstāj klausītājus sajauktā stāvoklī. Viņi paliek ticot, ka viltus Evaņģēlijs spēj tos novest uz debesīm.

“IEMĪLIETIES JĒZŪ”

1995.gada aprīlī Luiss Palau sludināja apmēram 26,000 cilvēkiem, noturēdams četras evaņģelizācijas sapulces Katmandū, Nepālā. Atskaitē par šīm sapulcēm žurnālā “Harizma” tika atzīmēts, ka hindusu proselītisms (pagānu konvertācija kristietībā) Nepālā ir aizliegts. “Palau aicināja nepāliešus ‘iemīlēties Jēzū’ tā vietā lai lūgtu viņus atteikties no hinduisma.”

Hindusiem “iemīlēties Jēzū” nav tas pats kas nožēlot grēkus par savu kalpošanu elkiem un pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un savas DVĒSELES Pestītāju. Mēs dzīvojām kopā ar hindusiem 11 gadus, un pēc mana novērtējuma evaņģēlistam aicināt hindusu vienkārši “iemīlēties Jēzū” ir noziegums. Atļaujiet man uzdot divus jautājumus, kas ilustrē tāda sprediķa atnesto ļaunumu.

Pirmkārt, Palau aicināja hindusus “iemīlēties Jēzū”, BET KO LAI DARA AR PĀRĒJIEM DIEVIEM, KO PIELŪDZA HINDUSI? Pirmā vēlēšanās vairumam hindusu, kad viņi dzird Evaņģēliju, ir pievienot Jēzu pārējo savu dievu pulkam. Viņi To padara par savu Mīļoto dievu, bet nevis par VIENĪGO Dievu. Viņi turpina kalpošanu elkiem, viņi joprojām ir ceļā uz elli, bet tagad viņiem vēl ir “Jēzus” kā Mīļotais Dievs, ko viņi īpaši godās.

Otrkārt, Palau aicināja hindusus “iemīlēties Jēzū,” BET KĀDĀ JĒZŪ? Hindusi Katmandū redz visāda veida katoļu Jēzus attēlus (Jēzus ar gariem matiem, ar austrumnieka seju, Svēto Jēzus Sirdi, Jēzus mazuli Marijas rokās u.c.), ko pārdod uz ielām kopā ar hindusu dievu attēliem. Vai tas ir tas Jēzus, kurā viņiem ir jāiemīlas? Ilgāk par citiem ārzemniekiem Nepālā ir dzīvojuši jezuītu ieceļotāji. Viņiem bija savas skolas un baznīcas, un katrs hinduss Katmandū zina, ka katoļi aicina kļūt par “kristiešiem” un ka viņi sludina par “Jēzu.” No kā viņi uzzinās, ka katoļu Jēzus ir viltus Jēzus, ja evaņģēlists viņiem tiešā veidā nepateiks, ka tas ir tā? Tomēr ekumēniskā garā esošie evaņģēlisti atsakās tik tiešā veidā pasludināt Evaņģēliju.

MASU EVAŅĢELIZĀCIJA ĀZIJĀ

Viens no mūsu draugiem ir misionārs Filipīnās. Viņš man teica, ka neatbalsta masu evaņģelizēšanas metožu pielietošanu Filipīnu iedzīvotājiem tikai tāpēc, ka parasti šīs metodes pielieto nepareizi. Kad evaņģēlisti un misionāri vada masu evaņģelizācijas pasākumus un aicina savus klausītājus: “Paceliet savas rokas, ja jūs vēlaties pieņemt Jēzu,” iepriekš neizskaidrojot, ko īsti nozīmē Kunga Jēzus Kristus pieņemšana, viņi izraisa lielas jukas. Filipīnieši pieder Romas katoļu baznīcai un ir pieraduši daudzkārtīgi “pieņemt Jēzu.” Viņi “pieņem Jēzu” ūdens kristības laikā, Sv.vakarēdiena laikā, svētajā misē, grēksūdzē, ikdienas lūgšanās, bet viņi neizprot bībelisko Evaņģēliju, kas nozīmē, ka pilnīgā un mūžīgā pestīšana ir iespējama caur drošības iegūšanu un paļaušanos uz vienreiz mums pasniegto un par visiem nāvē nodoto Jēzus Kristus izpirkuma upuri.

NO AUGŠIENES PIEDZIMUŠIE KATOĻI

Kāds no maniem draugiem, misionārs, ilgu laiku strādājot Kvebekā, aprakstīja man izmaiņas, kas notikušas Romas katoļu baznīcā viņa apgabalā. Līdz 1970-iem gadiem viņš gandrīz nekad nesastapa katoļus Kvebekā, kam būtu Bībele vai kas spētu saprast Bībeles terminoloģiju attiecībā uz pestīšanu. Šodien viņš satiekot tādus katoļus. Kad viņš prasa franciski runājošajiem kanādiešiem, vai viņi ir dzimuši no augšienes vai arī pieņēmuši Kristu kā savu personīgo Pestītāju, šodien kādi atbild apstiprinoši. Daudzi no viņiem ir harizmātiskie katoļi, un viņi apliecina, ka ir pieņēmuši Kristu kā savu Pestītāju harizmātiskās sapulcēs pirms kādiem mēnešiem vai gadiem. Mazāk pieredzējušu misionāru šāda atbilde varētu apklusināt. Bet viņš turpināja sarunu un pajautāja: “Vai jūs ar to saprotat, ka līdz laikam, kad tajā sapulcē pieņēmāt Kristu, jūs bijāt pazudis un devāties uz elli?” Šis cilvēks ļoti ātri atbildēja: “Nē, tas pavisam nav tā. Es pieņēmu Kristu sava pirmā Sv.vakarēdiena laikā.” Misonārs prasīja no jauna: “Tad jūs domājat, ka līdz tam (pirmā vakarēdiena) jūs bijāt pazudis un gājāt uz elli.” “Nē, es arī pieņēmu Kristu ūdens kristīšanas laikā, kad biju bērns.” Kļūst skaidrs, ka, lai gan šis cilvēks pielietoja Bībeles terminoloģiju, viņš joprojām domā kā katolis un joprojām paliek pakļauts viltus Evaņģēlija varai, kas balstīta uz katoļu baznīcas noslēpumiem.

PIEREDZE NEPĀLĀ

Pirms pāris gadiem- kad pirmo reizi ierados Nepālā, lai sāktu mūsu misijas darbību,- mani palūdza noturēt Bībeles nodarbību kursu kādā no draudzēm. Viņi gribēja, lai es tiem mācītu par kultiem. Nolēmu iesākt ar Romas katolicismu. Es zināju, ka tajā apgabalā jezuītiem ir visai spēcīga ietekme, bet es tajā laikā nezināju, cik ļoti ar romānismu ir saistīti daudzie ārzemju skolotāji, sociālie darbinieki un vienkāršie Nepālas kristieši. Es to ļoti ātri ievēroju! Pirmā Bībeles skolas nodarbība man kļuva par pēdējo, jo iejaucās vietējā draudze, kas tajā laikā bija lielākā draudze Nepālā. Kad pabeidzu Bībeles nodarbību, piecēlās kājās sieviete, “misionāre” no Nepālas apvienotās kristīgās misijas, kratīja man priekšā resnu pirkstu un ļoti skaļā balsī paziņoja: “Neviens man nevar sacīt, ka es vairs nevaru kontaktēties ar maniem katoļu draugiem. Es dažreiz kopā ar viņiem piedalos misēs, un man tas patīk!” Viņa bija saniknota. Nepāliešu mācītājs, kas mani uzaicināja mācīt, klusēja. Viņš klusu atcēla visas atlikušās Bībeles nodarbības. Tas notika 1979.gadā.

Ja sludinātājs izvairās no strīdīgu doktrīnu aplūkošanas, nesludinot par grēknožēlu un nošķiršanās dzīvi, neprecīzi nodefinē evaņģelizācijas mācību un skaidri nenostāda patieso Evaņģēliju pretī viltus Evaņģēlijam, viņš, protams, var būt populārs ekumēniskā vidē. Bet no otras puses viņš kļūst par nodevēju attiecībā uz Patiesību un pret tiem, kam viņš ir atbildīgs sludināt pilnīgo un nesagrozīto Dieva Vārdu.

3.POZITĪVAIS PASNIEGŠANAS VEIDS NAV PIETIEKOŠS PAMATS, LAI IZVEIDOTU PAREIZO PAMATU DIEVA SVĒTUMA UN CILVĒKA GRĒCĪGUMA APZIŅAI

Vēstule romiešiem tika uzrakstīta ar mērķi, kā sistemātiski pasniegt Kunga Jēzus Kristus Evaņģēliju. Dieva mīlestība šeit netiek pieminēta līdz pat 5.nodaļai. Pirmās 3 nodaļas ieliek Evaņģēlija pamatu, pasniedzot absolūtu Dieva svētumu un Viņa ienaidu pret grēku un absolūto morālo cilvēku cilts atmešanu. Un tikai tad, kad tik vajadzīgais pamats ir ielikts, Svētais Gars izskaidro Dieva pestīšanas dāvanu Kristū Jēzū. Mēs redzam tādu Evaņģēlija pasniegšanu viscaur Bībelē. Tā iesākas ar Dieva bauslību un noslēdzas ar Dieva evaņģēliju. Bauslība ir dota, lai norādītu cilvēkam uz viņa grēku un vajadzību pēc glābšanas. “Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Galatiešiem 3:24). Evaņģēlija pasludināšana veidā, kur netiek pareizi novērtēts vai tiek ignorēts Dieva svētums un Viņa ienaids pret grēku un tiek pārlieku uzsvērta Viņa mīlestība, ir Dieva Vārda sagrozīšana.

ČETRI GARĪGIE LIKUMI

Tam par piemēru kalpo brošūra “Četri garīgie likumi,” ko sarakstījis Bils Braits, “Campus Crusade for Christ” dibinātājs. Šie “Četri likumi” piedāvā Evaņģēlija pasniegšanu maksimāli vienkāršotā veidā. Likums Nr.1 skan šādi: “Dievs jūs mīl, un Viņam ir brīnišķīgs plāns jūsu dzīvei.” Lai gan patiesība ir tāda, ka Dievs mīl grēcinieku un Kristus nomira, lai darītu par iespējamu viņa izglābšanu, tomēr tā nav taisnība, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns katram pazudušam grēciniekam. Viņa plāns pazudušiem grēciniekiem, kas noliedz Jēzu Kristu, ir viņus mūžīgi atdalīt no sevis ellē. Un tas nemaz nav tik brīnišķīgs plāns! Kāpēc apustulis Pāvils nerāda šādu pieeju (“Campus Crusade” pieeju), pasniedzot Evaņģēliju Vēstulē romiešiem? Kāpēc viņš nepielietoja līdzīgu pieeju, sludinot Atēnu iedzīvotājiem (Apustuļu d.17)? Tā vietā viņš izskaidroja Dieva svētumu un nākošo tiesu un lika viņiem nožēlot grēkus par savu elku pielūgšanu un grēcīgo dzīvi.

Bils Braits atzīst, ka viņš ir cīnījies ar savu sirdsapziņu, izmainot savu neitrālo pieeju uz “pozitīvo.” Pat viena no viņa meitām viņam tajā laikā teica, ka viņš atrodas uz nepareiza ceļa. Kad Bils Braits 1958.gadā uzrakstīja savu pirmo evaņģēlisko pamfletu, viņš iesāka ar cilvēka grēku un mūžīgu atdalīšanu no Dieva. Bet kad pēc dažiem gadiem šis pamflets tika pārstrādāts, 1960.gadu sākumā viņš izmainīja tā saturu, padarot to jau daudz pozitīvāku. Savā grāmatā “Nāc, palīdzi izmainīt pasauli” viņš par to uzrakstīja sekojošas rindas:

Iesākumā mūsu pirmais likums izdarīja uzsvaru uz cilvēka grēku, bet Dievs iedvesmoja mani pārnest akcentu uz Dieva mīlestību. Šīs izmaiņas tika izdarītas tieši pirms oriģinālu nodošanas tipogrāfijā. Es izdarīju pēdējās redakcijas izmaiņas un atstāju Vonetai un pārējām meitenēm, lai viņas nobeigtu darba sagatavošanu. Tā kā biju ilgi strādājis un bija pārāk vēls, es uzkāpu augšā guļamistabā. Faktiski es jau atrados gultā un migu ciet, kad piepeši manā zemapziņā ļoti skaidri- kā kāda zvana skaņa- ienāca doma par to, ka ir nepareizi, ka “Četri likumi” iesākas ar negatīvu attieksmi pret cilvēka grēcīgumu... Man šķita, ka kādi cilvēki teiks “jā” Kristum, ja viņi sapratīs, cik kvēli Viņš tos mīl un cik liela ir Viņa interese uz tiem.

Tāpēc es piecēlos no gultas, nokāpu lejas stāvā un pasaucu Vonetu un pārējās meitenes. Es liku viņām izmainīt tekstu tā, lai pirmais likums skanētu šādi: “Dievs jūs mīl, un Viņam ir brīnišķīgs plāns jūsu dzīvei” “Jūs esat grēcinieks un šķirts no Dieva” vietā. Tādā veidā “Četri garīgie likumi” iesākās ar pozitīvu paziņojumu par Dieva mīlestību un Viņa plāniem.

Pēc kāda laika viena no meitenēm man teica: “Es biju tik sarūgtināta par izmaiņām, ka visu nakti raudāju. Es izbijos, domādama, ka jūs esat apzināti pavājinājis Evaņģēlija spēku un ka jūs vairāk neesat uzticams Tam Kungam tāpēc, ka izdarījāt tik spēcīgu uzsvaru uz Dieva mīlestību, nospiežot lejā cilvēka grēku.” Tagad atmiņā to visu pārcilājot, es, protams, apzinos, ka tas bija viens no lielākajiem piedzīvojumiem, kas jebkad ir noticis “Campus Crusade” kalpošanā (Bils Braits, “Nāc, palīdzi izmainīt pasauli,” Here’s Life, 1985.g., 28,29. p.p.).

Mēs ticam, ka Bila Braita līdzstrādniece bija pareizajā garā, kad viņa raudāja un uztraucās, ka viņš pavājinot Evaņģēlija spēku. Viņš piemēroja Evaņģēliju šīs pasaules ļaužu domāšanas filozofijai. Viņš tālu atbīdīja malā Krusta prasības. Viņš radīja evaņģelizēšanas instrumentu, kas var tikt sekmīgi pielietots visā pasaulē ekumēnisma vidē. Šis Evaņģēlija pasniegšanas veids tiek atzīts mūsdienu Vispasaules Baznīcu un denomināciju padomē. Tas ir tik plaši pielietojams, ka to pielieto pat katoļi. Balss, kas Braitam skaidri ieskanējās ausīs kā spalgā baznīcas zvana skaņa par izmaiņu izdarīšanu Evaņģēlija pasniegšanā, nebija no Tā Kunga.

Mēs šeit nebūt nedomājam mākslīgi mazināt Dieva mīlestības spēku attiecībā pret grēciniekiem. Mēs arī nesakām, ka būtu nepareizi neizglābtajiem stāstīt par mīlestību. Dievs mīl grēciniekus, un tas ir tas, par ko saka Evaņģēlijs. Mēs Viņu slavējam par to. Bet kalpojot pie neatpestītā, apustuļi uzsvēra Dieva svētumu un Viņa prasības attiecībā uz grēcīgo cilvēci. Viņi pasvītroja cilvēka pazudušo, atkritušo stāvokli un viņa vajadzību pēc glābšanas. Šī ir pareizā pieeja pie neizglābtajiem. Tā, protams, nav pārāk pozitīva un neder šī laika populārajai filozofijai un rezultātā var nedot tik lielus “panākumus,” bet tā ir bībeliska; tas ir paraugs, ko mums ir devis Dievs.

Bībele neiesākas ar Dieva mīlestību. Tā iesākas ar Dieva rakstura aprakstu un cilvēka grēkā krišanu. Faktiski 2/3 no Bībeles runā tieši par to, pirms mēs iegūstam Jaunajā Derībā pasniegtos Kristus uzskatus. Kāpēc tā? Kas spēj noliegt, ka Vecā Derība lielā mērā ir negatīva? Un kāpēc tas ir tā? Vai mēs varam ignorēt faktu, ka Dievs ieliek pamatu caur Likumu, lai tālāk uz šī pamata tiktu pasniegts Evaņģēlijs? Evaņģēlisti un pagātnes garīgās atjaunotnes darbinieki, bez šaubām, sekoja šim Bībeles paraugam. Apustuļi, protams, tā rīkojās. Tad kas gan esam mēs, lai to izmainītu vai atceltu?

Kāpēc negatīva pieeja? Kāpēc tad vienkārši nefokusēties uz Dieva mīlestību un debesīm, bet grēkam dot iespēju pašam parūpēties par sevi? Tāpēc, ka neatpestīts cilvēks neapzinās Dieva mīlestības vērtību līdz tam laikam, kamēr viņš neizpratīs Viņa svētumu un taisnīgumu. Kad Pāvils sludināja Evaņģēliju Vēstulē romiešiem, viņš nepieminēja Dieva mīlestību līdz pat 5. nodaļai. Viņš iesāka ar Dieva aprakstu, ar Dieva prasībām pret cilvēku- no Likuma pozīcijām uzstādot cilvēka dzīves nosacījumus. Dievs pielieto Likumu, lai liktu cilvēkam pašam saprast to, ka viņam ir vajadzīgs Dievs... lai viņam atklātos grēks visā savā kailumā- ar mērķi dot viņam iespēju izglābties. Likums ir pavadonis, kas atved grēciniekus pie Kristus (Galatiešiem 3:24).

4.EVAŅĢĒLIJA PASNIEGŠANA, KAS ORIENTĒTA UZ VAJADZĪBAS APMIERINĀŠANU, IR NEPIETIEKOŠA, LAI NOTEIKTU ATŠĶIRĪBAS STARP ĪSTU IZGLĀBŠANU UN VIENKĀRŠU PĀRVĒRTĪBU UN ATGRIEŠANĀS RITUĀLU

Ceturtā Evaņģēlija pasniegšanas sagrozītā metode ir tā pasniegšana ar mērķi vienkārši apmierināt cilvēka vajadzības. “Kristīgās psiholoģijas” kustība ļoti bieži ir vainīga šādas nostādnes veicināšanai caur savu orientāciju pieiet Bībeles jautājumiem atbilstoši pieprasījumam. Cilvēki nāk pēc padoma ar visdažādākajām personīgajām vajadzībām: laulības problēmas, narkotiku vai alkohola atkarība, vientulības problēmas u.t.t.- gaidot palīdzību šo jautājumu risināšanā. Garīgais konsultants pasniedz atvieglotu Evaņģēlija pieņemšanas plānu, neuzsverot grēknožēlu, un tā piedāvā šim cilvēkam “pieņemt Kristu.” Es baidos, ka ļoti bieži, izdzirdot Evaņģēlija vēsti šādā kontekstā, cilvēks vienkārši automātiski atkārto lūgšanu un iziet cauri reliģiskam rituālam ar mērķi iegūt palīdzību no Dieva savu ikdienišķo problēmu atrisināšanai. Un tikai. Tā nav bībeliska un glābjoša grēknožēla un ticība tās sakarā. Elku pielūdzēji Tesalonikos nodemonstrēja patiesu pestīšanas saņemšanu, kad viņi “no saviem elkiem atgriezās pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam” (1.Tesaloniķiešiem 1:9). Tā bija patiesa atgriešanās. Tie cilvēki negribēja, lai Dievs vinkārši tiem palīdzētu laicīgo zemes problēmu risināšanā. Viņi bija gatavi atgriezties no saviem ļaunajiem darbiem un padarīt Bībeles Dievu par savas dzīves Kungu.

Vienmēr pastāv bīstamība cilvēkam izrādīt interesi uz Evaņģēliju vienkārši lai atrisinātu kādus personīgos konfliktus savā dzīvē. Mēs esam daudzreiz redzējuši to mūsu kalpošanā cietumā. Vīriešiem un sievietēm ir lielas neatrisināmas problēmas. Viņi ir piedzīvojuši nopietnus kritienus dzīvē. Viņi ierodas uz mūsu Bībeles nodarbībām un izrāda interesi uz Evaņģēliju, bet tomēr pārāk bieži tas, ko viņi meklē, nav pareizi izsvērtas savstarpējās attiecības ar Visuvareno Dievu, bet gan savu zemišķo problēmu “izlabošana” (īslaicīga atrisināšana). Viņi apņemas iziet cauri 12 soļu programmai vai iegūt kādu noteikta veida “laimes amuletu,” kas tiem atnesīs sekmes dzīvē, bet viņi nevēlas atzīt savu grēcīgumu Dieva priekšā un atdot savu dzīvi Viņa varai un no šī brīža pilnībā uzticēties Kristum, lai saņemtu savu pestīšanu.

Centīgam dvēseļu zvejniekam nav iespējams izvairīties no kādām viltus atgriešanām un tukšiem grēcinieka solījumiem. Ļauna cilvēka sirds “ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga” (Jeremijas 17:9). Vienmēr atradīsies cilvēki, kas pratīs izlikties, ka vēlas pieņemt Kristu, tādi, kas vēlēsies pārveidoties, tikai ne nožēlot grēkus. Un tāpēc mums ir uzmanīgi jāseko, lai izvairītos no nebībeliskas Evaņģēlija pasniegšanas, kas var tikai vairot šo visaptverošo problēmu.

Ceturtā nodaļa

VAI PESTĪŠANA NOVED PIE IZMAIŅĀM?

NEIZMAINĪTAIS IZGLĀBTAIS

“Ser, mēs esam no baptistu draudzes uz Centrālās ielas un vēlētos jums pavaicāt par jūsu attiecībām ar To Kungu. Vai esat izglābts un uzskatāt, ka atrodieties ceļā uz debesīm?”

“Vai izglābts? Esmu par to pārliecināts.”

“Uz ko jūs balstāt savu cerību, ka esat izglābts?”

“Pirms kāda laika viens cilvēks ar mani runāja par Jēzu, es izteicu grēcinieka lūgšanu, un šis cilvēks man parādīja trīs Rakstu vietas no Bībeles un pateica, ka tagad es patiešām esot ceļā uz debesīm.”

“Lieliski! Mēs esam priecīgi to dzirdēt. Vai jūs tagad dzīvojat ar savu Kungu?”

“Nu, nē. Es domāju, ka es nedzīvoju tā kā man būtu jādzīvo. Bet tas ir starp mani un Dievu. Es daru visu, ko spēju, un dzīvoju tāpat kā daudzi kristieši, ko es pazīstu. Jūs nezināt, cik grūti man padodas dzīvot Dievam.”

“Vai jūs apmeklējat kādu draudzi un regulāri satiekaties ar Dieva ļaudīm?”

“Nu, nē, bet dažreiz es paskatos kristīgās programmas pa televizoru. Starp citu, cilvēkam nav obligāti jāapmeklē baznīca, lai iegūtu pareizas attiecības ar Dievu.”

“Tomēr tagad, kad esat izglābts, jums ir jālasa Bībele”

“Es daudz nelasu Bībeli. Man ir ļoti grūti to izprast. Un pie tam man nav pārāk laba redze.”

“Ser, mēs negribam jūs apvainot, bet vai patiešām jūs paliekat pie pārliecības, ka esat izglābts un dodaties uz debesīm?”

“Paklausieties, manas attiecības ar Dievu ir mana privāta lieta. Es nevēlos vairāk par to runāt.”

Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos” (2.Pētera 2:20-22).

Līdz ar cilvēku skaita palielināšanos, kas paziņo par savu pestīšanu, bet kas nav piedzīvojuši garīgas izmaiņas, kļūst grūti saprast, kas patiesībā ir pestīšana. Vai Kristus Jēzus pestīšanai vispār ir kāda jēga? Vai tā noved pie reālām izmaiņām?

Amerikā un citās pasaules vietās ir daudz ļaužu, kas paziņo, ka tic Kristum, bet neizrāda mīlestību ne uz Dievu, ne Viņa Grāmatu, ne uz Viņa tautu un nedz arī uz Viņa ceļiem.

Nereti viņi paliek pie domām, ka tikai viņu mentāla piekrišana faktam, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem, ir viņu brīvbiļete uz debesīm. Viņi piekrīt, ka debesis ir visai laba vieta, kur nonākt pēc nāves. Viņi saka, ka tic Jēzum, ka Viņš ir nomiris par viņu grēkiem un tāpēc reiz spēs nonākt tur (debesīs). Tomēr viņiem ir visai niecīga interese vai tās vispār nav par garīgajām lietām.

Tāds cilvēks ar visai tukšu ticības apliecību kļūst skumīgs un visai bēdīgs, kad evaņģēlists cenšas ar viņu parunāt par Bībeli. Bieži viņš pat nenovērš uzmanību no televīzijas programmas, ko skatījās līdz brīdim, kad kristietis pieklauvēja pie viņa nama durvīm. Tomēr viņa izturēšanās, iespējams, būs visai draudzīga. Viņš cer, ka drīz atkal kļūs brīvs no uzbrukuma savai paštaisnībai, kad dvēseļu zvejnieki būs aizgājuši.

Bērniem un ģimenēm, līdzstrādniekiem un tuvākiem, kas pieder tāda veida “ticīgajiem,” tiek radīts priekšstats, ka kristieša pestīšana nedrīkst neko nozīmēt. Iznāk, ka pestīšana ir tikai kāda noteiktas lūgšanas noskaitīšana, kas garantē biļeti uz debesīm, bet ikdienas dzīvē vajadzīgs izdarīt vai nu pavisam nedaudz vai vispār neko. Cik tāda izpratne ir nepareiza!

Kur tajā visā atrodama īstā pestīšana? Kur redzama cenšanās izbēgt no soda, atrast patvērumu Kristū? Kur novēršanās no elkiem, lai tvertos pie Dieva? Kur cenšanās kļūt par jaunu radījumu? Nav nekāds pārsteigums, ka tur, kur pastāv tukši ticības solījumi, cilvēki visapkārt smejas par kristiešiem. Bieži tas, ko pieņem par pestīšanu Kristū, kļūst vienkārši par klaunādi.

Tāpēc nav pārsteigums arī tas, kāpēc viltus kultiem ir tādi panākumi.

Pārāk bieži par grēknožēlu netiek vispār runāts. Pestīšana netiek pasniegta tā, kā to pasniedz Svētais Gars, kurš veic pārveidi, kas notiek iekšienē un izpaužas ārpusē. Cilvēki tikai apmierinās ar “ticību,” kas neatnes degsmi pēc Dieva darbiem. Viltus kristīgie kulti arī tiecas rādīt, ka Bībele daudz runā par pareizu dzīves nostādni. Protams, tas ir pareizi, bet nepareiza lietu nozīmīguma izpratne veicina cilvēka tieksmi attaisnoties Dieva priekšā.

Tagad priekšgalā iznāk kristīgās sektas, kas uzstāda savas viltus mācības, ka ticība un darbi ir kā divi airi, ar kuru palīdzību cilvēks pats ar saviem spēkiem spēj aizvest savu dzīves kuģi uz drošo debesu ostu. Tā kā šāda nenolīdzsvarota ticības doktrīna, kas atdalīta no grēknožēlas un atgriešanās, parasti ar aplausiem tiek pieņemta, tā kļūst par auglīgu augsni sektām, kur viņi var kultivēt savas maldības, noliekot cilvēku darbus vai darbus kopā ar ticību augstāk par tikai ticību vien.

Tādā kārtā rodas acīmredzama nepieciešamība nostiprināt patieso Bībelē atklāto pestīšanas pamatu: 1)caur grēknožēlu Dieva priekšā un 2)ticību tikai uz Kungu Jēzu Kristu. Saskaņā ar Rakstiem abi šie aspekti ir vienlīdz svarīgi.

Cilvēkiem ir vajadzīgs spēt skaidri saskatīt atšķirību starp izglābtu un pazudušu cilvēku. Viņiem ir jādzird un jāredz, ka pestīšanai ir jēga, ka tā noved pie izmaiņām. Kunga Jēzus Kristus krusts tiek saprasts kā paša Dieva līdzeklis, lai cilvēku atbrīvotu no patvarīgas domāšanas, lai Viņš spētu “nošķīstīt sev īpašu tautu,” bet kādā nozīmē? Lai šķīstītu savas saimes ļaudis “dedzībai labos darbos” (Titam 2:14). Un Krusts ir tas, kas noved pie šīm izmaiņām.

Tieši šī mācība ir aicināta parādīt atšķirības, tā palīdz atdalīt Patiesību no šī laikmeta meliem.

VAI VIŅI IR IZGLĀBTI?

Šķiet, ka daudzi labi cilvēki šodien uzskata, ka drošības doktrīna Kristū nodrošina drošību katram, kas tikai izpaudīs ticību Dievam vai kas izteiks pieņemšanas lūgšanu. Viņi uzskata: ja cilvēks paziņo, ka ir aicināts no Tā Kunga iegūt pestīšanu, tad mēs nedrīkstam šaubīties par viņa reālo atpestīšanu. Pat ja arī šis cilvēks, kas ir izdarījis šādu Kristus pieņemšanu, ne mazākā mērā neparūpējas par savu stāvokli Kristū, par Bībelei, par Draudzi, par kristīgo kalpošanu, pat ja viņš dzīvo kā neticīgs un turpina apkaunot Kristus vārdu, ko viņš reiz apliecināja, mēs nedrīkstam viņu izdzēst no atpestīto saraksta, jo viņš, lūk, ir apliecinājis, ka ir pieņēmis Kristu.

Aplūkosim atkal evaņģēliskajā vidē valdošo informēšanas praksi par to, cik to un to cilvēku ir ieguvuši pestīšanu festivāla atmodu laikā vai kādās citās īpašās sapulcēs. Nesen viens evaņģēlists rakstīja, ka pagājušajā gadā caur viņa kalpošanu ir tikuši izglābti vairāk nekā 800 cilvēku. Ko viņš ar to domāja? Viņš domāja, ka vairāk nekā 800 cilvēku apliecināja savu ticību vai izrādīja interesi attiecībā uz Evaņģēliju. Mēs nevaram precīzi zināt, cik cilvēku no šiem 800 patiesi ir piedzimuši no augšienes. Visprecīzākais rādītājs būtu to cilvēku skaits, kas pēc tam no viņu vidus pieņemtu ūdens kristību. Lai gan arī tas nav precīzs atpestīto rādītājs. Daudz labāks rādītājs būtu to cilvēku skaits, kas pieņemtu ūdens kristību, pievienotos draudzei un turpinājumā kalpotu Tam Kungam!

Pirms kādiem gadiem mana sieva bija atbildīgā novadīt dvēseļu glābšanas programmu sievietēm. Šī programma bija izstrādāta saskaņā ar plānu koncentrēties uz “lēmumu pieņemšanu” un ietvēra visai viltīgus manipulēšanas paņēmienus ar cilvēkiem, lai piespiestu tos pieņemt grēcinieka lūgšanu. Draudzes sievietēm bija sniegts rīkojums atgriezties no cilvēku apmeklējumiem ar atskaiti, cik “dvēseles ir tikušas izglābtas.” Problēma bija tāda, ka šīs “izglābtās dvēseles” parasti nekādi neizrādīja interesi atnākt uz baznīcu, pieņemt ūdenskristību vai vispār uz kaut ko garīgu.

Pārāk bieži mēs pielietojām vārdu“izglābts,” kad daudz pareizāk būtu bijis teikt “apliecināja Kristu.” Nesajauksim apliecību un piederību. Tā ir nopietna kļūda. Vairums fundamentālo sludinātāju, ko es pazīstu, spēj precīzi nošķirt šos divus jēdzienus savā mācībā, tomēr pārāk bieži mēs tos sajaucam, runājot par dvēseļu glābšanas darba rezultātiem. Vai tas ir tikai tāpēc, ka mēs tik dedzīgi cenšamies vairot atgriezto dvēseļu skaitu savās atskaitēs?

Pestīšanas drošības apsolīšana tiem, kas ir izteikuši grēcinieka lūgšanu, ir vēl cita problēmu sfēra. Pēc tam kad cilvēks izteica grēcinieka lūgšanu, kādiem šķiet parasta lieta nostiprināt viņu pārliecības apziņā par savu drošību Kristū. Kalpotājs pajautā tam, kas atkārtoja grēcinieka lūgšanu: “Tātad kur jūs nonāksit, ja šodien nomirtu?” Un tiek pieņemts uzskatīt, ka jaunpienācējs atbildēs: “Es nonākšu debesīs.” Un tad sākas draudzes apsveikumi un tiek dāvāti ziedi. Bet tā ir ārkārtīgi bīstama lieta tā teikt! Kas mēs tādi esam, lai sniegtu kādam šādu pārliecību? Jā, mums ir jāsaka cilvēkiem, ka Kristus apsola mūžīgu izglābšanu tiem, kas patiesi no sirds nožēlo grēkus un tic Viņam. Bet kas mēs tādi esam, lai zinātu, vai šis ienācējs baznīcā patiešām nožēloja grēkus un tagad tic Dievam? Labāk iedvesmosim cilvēkus meklēt Dievu, sakot, ka PASTĀV drošība Kristū un ka šo pārliecību var iegūt, tomēr centīsimies panākt, lai viņi paši iegūst šo pārliecību un drošību. Tas ir Svētā Gara pārliecināšanas darbs caur Dieva Vārdu.

Bībele nedod cerības tiem, kas izpauda savu ticību, bet neizmainījās, un mēs nedrīkstam tās patvarīgi sniegt. Tajā laikā, kad pastāv skaidra mācība par ticīgo drošības iegūšanu Kristū, Raksti nedod tiesības sniegt šādu pārliecību tiem, kas tikai izpauda savu ticību. Pastāv daudz motīvu, lai nāktu uz baznīcu un apliecinātu pestīšanu, apejot patiesās attiecības ar Kristu.

NEVAR BŪT RUNAS PAR KĀDU  PAPILDINĀJUMU ŽĒLASTĪBAI

Atļaujiet man pasvītrot, ka es NERUNĀJU par kādu papildinājumu pie žēlastības. Evaņģēlijs ietver to, ka Jēzus Kristus nomira par maniem grēkiem un es ieguvu pestīšanu caur Viņa asinīm pēc Dieva žēlastības. Es tagad glābjos tikai saskaņā ar savu ticību Kristum. Evaņģēlija jēga ir: “Paskaties un dzīvo.” Manai izaugsmei taisnībā nav nekāda sakara ar manu pestīšanu. Mana kristīgā izaugsme mani neglābj un arī nepalīdz man izglābties.

Es nevēlos, lai kāds tagad nodomātu, ka es kaut ko pievienoju Bībelē pasniegtajai Evaņģēlija sludināšanai. Es to nedaru. Es tikai apgalvoju, ka Bībele akcentē cilvēka atgriešanos no grēkiem viņa pestīšanas un dzīves izmaiņu iegūšanai, kas tiešā veidā izriet no pestīšanas fakta. Mums nav jāpadara vājāks tas, ko tik ļoti uzsver un pasvītro Dievs.

RUNA NAV PAR KRISTIEŠA PILNĪBU

Atļaujiet man arī paziņot, ka es šeit nerunāju par kristīgo izaugsmi vai pilnības sasniegšanu. Es, protams, apzinos, ka kādi kristieši aug ātrāk nekā citi. Kādi nes vairāk augļu nekā citi. Patiess, no augšienes piedzimis kristietis VAR būt miesīgs, pasaulīgs un bezrūpīgs. BET pat miesīgam kristietim būs ārēja viņa pestīšanas liecība. Viņa dzīvē būs notikušas izmaiņas. Kā teica Kristus, kāds atnesīs augļus 30-x, kāds 60-x, bet kāds visus 100-x. Ko es vēlos šeit pasvītrot, ir tas, ka visi, kas ieguvuši īstu pestīšanu, atnesīs kādus augļus.

Tālāk seko piecas bībeliskas patiesības, kas uzliek zināmu atbildības nastu kristiešiem attiecībā uz cilvēkiem, kas apliecina, ka ir izglābti, bet kuru dzīvēs šī izglābšana neizpaužas.

PESTĪŠANA PIEPRASA ATGRIEŠANOS NO GRĒKIEM

“Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Apustuļu d.17:30).

Evaņģēlisti Jaunajā Derībā nemeklēja vienkārši grēknožēlas apliecību; viņi meklēja atgriešanos no grēkiem, pārliecinošu ticību, izmaiņas dzīvē par godu Dievam. Viņu mērķis bija pasniegt visām tautām Tā Kunga pavēli, bez kompromisiem un izlocīšanās pasludināt vārdu par grēknožēlu Dieva un cilvēku priekšā un ticību Kungam Jēzum Kristum.

Pievērsīsim uzmanību tam, ka Jānis Kristītājs pieprasīja no saviem kristāmajiem patiesu atgriešanos no grēkiem:

“Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš [Jānis] sacīja: ‘Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! - Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī’” (Lūkas 3:7-9).

Pievērsiet uzmanību tam, ka Kungs Jēzus pieprasīja atgriešanos no grēkiem visiem, kas vēlējās izglābties:

“Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā” (Lūkas 13:3).

“Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus” (Lūkas 5:32).

Pievērsiet uzmanību tam, ka Pāvils un pārējie apustuļi sludinot pieprasīja atgriešanos no grēkiem kā no jūdiem, tā arī no pagāniem:

“To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā’” (Apustuļu d.11:18).

“Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Apustuļu d.17:30).

“...apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Apustuļu d.20:21).

“...bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu d.26:20).

“Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pētera 3:9).

Grēknožēla un tai sekojošā atgriešanās nozīmē apziņas pārmaiņu, kas rezultātā noved pie dzīves stāvokļa izmaiņām. Tas tiek ilustrēts pie korintiešu ticīgajiem, kas izmainīja savu lepnības un noziedzīgās vienaldzības attieksmi, kas viņiem bija attiecībā pret grēku viņu vidū. Tur draudzes locekļi pārkāpa laulību ar savām meitām. Tā vietā lai nožēlotu šos grēkus un atzītu, ka draudzes reputācija ir cietusi, korintieši lepojās ar šādu savu stāvokli (1.Korintiešiem 5).

Apustulis, izpētot radušos situāciju, izteica viņiem rājienu un pieprasīja, lai viņi “izslēdz sagrēkojušos no sava vidus.” Atbildot uz apustuļa vēstuli, ticīgie Korintā laboja savas kļūdas. Pāvils savā 2.vēstulē brāļiem augstu novērtēja to, ka viņi “nožēloja grēkus un atgriezās” (2.Korintiešiem 7:8-11).

Šī Bībeles ilustrācija parāda vairākas atgriešanās pakāpes. Pirmā atgriešanās no grēkiem pakāpe nozīmē radikālu domāšanas veida izmaiņu. Korintieši pilnībā izmainīja savus priekšstatus par grēku savā vidū. Otrā: atgriešanos varēja skaidri redzēt. Apustulis ieraudzīja centienus uz labo- kāda atvainošanas, kāda neapmierinātību par vainīgo viņu vidū, kāda bailes, kāda vēlēšanos, kāda degsmi, kāda apsūdzības! Trešais līmenis, atgriešanās no grēkiem ir Dieva Vārda darbības auglis. Apustuļa vēstule bija Dieva Vārds, un tas bija tas vārds, kas pamudināja korintiešus nožēlot grēkus. Ja mēs vēlamies palīdzēt vīriešiem un sievietēm nonākt pie grēknožēlas, mums ir jāpielieto Dieva Vārda autoritātes spēks; nekam citam nav lielāka spēka izmainīt grēcinieka domāšanu.

Mēs arī nākam pie slēdziena par to, ka atgriešanās no grēkiem ir jābūt vietai ticīgā dzīvē arī pēc viņa nākšanas pie Dieva. Pastāv piedzimšana no augšienes, kas nekad vairāk neatkārtosies, kas ir atgriešanās no grēkiem tiešs rezultāts, domāšanas izmaiņu par Dievu, grēku un dzīvi tiešs rezultāts. Tā neatkārtosies, jo caur to cilvēks iedzimst brīvajā atpestīto Dieva ļaužu ģimenē. Tomēr pat pēc piedzimšanas no augšienes ticīgajam paliek vajadzība nožēlot specifiskus grēkus, ko viņš dara ikdienas, ja viņš vēlas pieaugt žēlastībā.

Bībele māca, ka neviens nevar izglābties bez grēknožēlas, bez domāšanas izmaiņām par Dievu, dzīvi, grēku, Jēzu Kristu u.t.t. Un šī izmainītā domāšana vienmēr noved pie atbilstošām rīcības izmaiņām, jo grēkus nožēlojušais grēcinieks vēršas pie Dieva pestīšanas iegūšanai un Dievs viņam sniedz jaunu dzīvi Kristū.

Evaņģēlista mērķis atbilstoši Kristus Lielajam uzdevumam ir iemācīt visas tautas. Mācība par “grēku nožēlošanu grēku piedošanas iegūšanai” tiek sludināta Jēzus Kristus vārdā (Mateja 28:19,20; Lūkas 24:46,47). Dvēseļu glābēja mērķis ir pasludināt Evaņģēliju tādā griezumā, lai cilvēki ieraudzītu savus grēkus un vajadzību Dieva priekšā, lai tie tiktu pievesti pie grēku nožēlas, atgriešanās un ticības. Dievs dod glābšanu tikai grēkus atzīstošam un tos nožēlojošam grēciniekam.

Dzīves izmaiņa- tie nav pestīšanas pamatnosacījumi. Dievs ir Tas, kas veic glābšanu, un cilvēka dzīve piedzīvo pārmaiņu. Tomēr domāšanas izmaiņas ir prioritāras. Cilvēks, kas nekad nav mainījis savas domas par Dievu, grēku, Kristu, Bībeli, nekad nav ticis izglābts. Tāpat cilvēks, kas liecina par savu pestīšanu, bet tajā pašā laikā nedemonstrē dzīves izmaiņas, nav atkritis no glābšanas; tas ir cilvēks, kas vispār nekad nav bijis izglābts. Viņš nekad nav nožēlojis grēkus. Dzīves izmaiņa ir grēknožēlas auglis.

PESTĪŠANA PIEPRASA PIEDZIMŠANU NO AUGŠIENES

“Jēzus atbildēja: ‘Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības’” (Jāņa 3:3).

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Korintiešiem 5:17).

“Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums” (Galatiešiem 6:14,15).

Piedzimšana no augšienes ir Dieva suverēns darbs. Cilvēks nevar pats piedzimt no augšienes, to nav iespējams nekādi nopelnīt. Viņš pat nevar neko izdarīt, lai to noturētu. Dievs dod piedzimšanu no augšienes kā žēlastības dāvanu. Bet Viņš to dod tikai tiem, kas ir nožēlojuši grēkus un tagad pilnīgi paļaujas uz Kungu Jēzu Kristu.

Tas parāda iemeslu, kāpēc tik daudzi apliecina savu ticību, bet tā arī nekad nav bijuši piedzimuši no augšienes. Viņi nekad nav nožēlojuši grēkus, tāpēc viņi nekad nav piedzimuši no augšienes. Viņi joprojām ir pazuduši Dievam. Piedzimšana no augšienes notiek tad, kad Dievs piešķir cilvēkam pilnīgi jaunu dabu; kā gan šī jaunā daba spēj izpaust kādu nepietiekamību jaunās dzīvības izauklēšanā, izaudzināšanā cilvēka iekšienē? Vai Dievs var dzīvot cilvēka sirdī, neizpaužoties viņa ikdienas dzīvē? Bībele māca, ka tas nav iespējams.

KĀDAS IZMAIŅAS RADA PESTĪŠANA?

Kādas izmaiņas mēs varam sagaidīt no piedzimšanas no augšienes, ko tā spēj panākt atsevišķa cilvēka dzīvē? Izsekosim kādām izmaiņām, kas uzsvērtas Bībelē.

JAUNAS ATTIECĪBAS UN IZTURĒŠANĀS DIEVA PRIEKŠĀ

“Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu” (Jāņa 17:3).

Atdzimis cilvēks kļūst par Dieva bērnu. Dievs tagad ir viņa Glābējs. Svētais Gars ieņem neatceļamu vietu viņa sirdī. Viņš tagad vēlas iepazīt Dievu un cenšas to panākt ar visiem spēkiem. Kur tas viss ir redzams pie cilvēka, kas vienkārši apliecināja savu ticību, bet tā arī neparūpējās par Dzīvā Dieva iepazīšanu?

MĪLESTĪBA UZ DIEVA VĀRDU

“Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva” (Jāņa 8:47).

Cilvēks, kas ir dzimis no augšienes, izjūt izsalkumu pēc Bībeles. Tā ir Dieva balss, un jaunpiedzimušam cilvēkam gribas klausīties Dieva balsi. Tas ir Dieva likums, un jaunpiedzimušam cilvēkam Dieva likums ir uzrakstīts uz sirds plāksnēm. Cilvēka attieksme pret Bībeli ir būtisks viņa garīgā stāvokļa rādītājs.

MĪLESTĪBA UZ DIEVA ĻAUDĪM

“Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē” (1.Jāņa 3:14).

Jauna attieksme pret Dieva ļaudīm ir būtiska pazīme tieši jaunpiedzimušam Dieva bērnam. Katrs, kam negribas atrasties kopā ar brāļiem, nav pārgājis no nāves dzīvībā neatkarīgi no viņa apliecības. Ne viss, kas saistās ar brāļiem, būs patīkams. Attiecības nebūs bez problēmām un konfliktiem. Atkrišana no ticības var uz laiku pat pārtraukt attiecības ar ticīgajiem. Jaunajiem vai miesīgajiem ticīgajiem nepatīk vecāko brāļu pieredze un pilnība. Var ciest jūtas, un rezultātā uz laiku var rasties nevienprātība, bet fakts paliek fakts: izglābtie cilvēki MĪL izglābtos un vēlas ar viņiem būt kopā.

MĪLESTĪBA UZ DIEVA CEĻIEM

“Mīļais, neseko ļaunajam, bet labajam. Kas dara labu, ir no Dieva; kas dara ļaunu, nav Dieva redzējis” (3.Jāņa 11).

Cilvēks, kam nepatīk Dieva taisnība, vai nu ir mūžīgi Dievam pazaudēts vai arī atkritis no ticības. Atkritis cilvēks ir tāds, kas reiz izpauda pestīšanu. Ja cilvēks nekad nav izpaudis savas pestīšanas pazīmes, viņš nav atkritis cilvēks, viņš nav atkāpies,- viņš nekad neko nav ieguvis, no kā viņš varēja atkāpties!

Piedzimšana no augšienes ir Dieva dabas iemiesošanās patiesa ticīgā dvēselē. Tā notiek tad, Dievs iemājo cilvēkā. Un šī jaunā daba ir redzama ar neapbruņotu aci. Ja iekšienē atrodas Dievs, cilvēka dzīve izmainās. Cilvēkam, kas neizpauž vēlēšanos izmainīt savu attieksmi pret Dievu, Dieva Vārdu, Dieva ļaudīm un Dieva ceļiem, nav bībeliska pamata apliecināt, ka viņš ir izglābts un atrodas ceļā uz debesīm.

PESTĪŠANA IZPAUŽAS CAUR UZTICĪBU

“Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko”(Jāņa 10:27).

“Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru” (Ebrejiem 3:14).

Patiesa ticība turpinās un turpinās; tā ir stabila. Pestītājs pats uztur tos, kas Viņam pieder. Atpestīts cilvēks var dažreiz paklupt, apstāties un slikti pieaugt, tomēr viņa ticības plūdums turpināsies. Bet cilvēkam, kas tagad pilnīgi un galīgi ir pagriezis muguru Kungam Jēzum, nekad nav bijusi īsta ticība. Iespējams, viņš virspusēji ir pieskāries Kristum; viņš varēja baudīt druskas no Dieva galda; bet patiesībā viņš tā arī nekad nav patiesi ieguvis glābšanu Jēzū Kristū.

Augstāk citētās Rakstu vietas nemāca par to, ka ticīgie saglabā savu pestīšanu caur Tā Kunga darbu pildīšanu, tas tikai liecina, ka viņi ir izglābti. Viņi turpina šo darbu darīt tāpēc, ka Dievs viņos darbojas. Piemēram, Ebrejiem 3:14 nesaka, ka mēs KĻŪSIM par Kristus līdzdalībniekiem, ja tikai saglabāsim ticību. Šis pants saka, ka mēs JAU ESAM TAPUŠI par līdzdalībniekiem. Pastāvīga atgriešanās no grēkiem ir ārēja liecība par pestīšanu, kas mums jau pavisam noteikti pieder un darbojas mūsu dzīvē.

Nevienam saskaņā ar Rakstiem nav varas sacīt, ka cilvēks ir izglābts, ja viņš nesaglabā iesākto dzīvi Kristū. Ticīgais iegūst apmierinājumu no apziņas par savu stāvokli Kristū. Tas arī ir viņa jaunās dzīvības spēka avots. Viņš ir ieguvis mūžīgu drošību Kristū no savas atgriešanās pašas pirmās dienas. Tā saka Bībele. Bet tas viņu nepadara slinku- tieši otrādi- tas viņu iedvesmo mīlēt un būt nodevušamies savam Pestītājam.

GLĀBJOŠO TICĪBU PAVADA DARBI

“Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva... Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba 2:17,20)

Ticība bez darbiem ir mirusi ticība. Cilvēkam, kas apliecina, ka ir izglābts, bet neizrāda interesi uz Kristu un visu, kas ir saistīts ar Dievu, ir neuzticama “ticība.” Acīmredzot tā nav glābjošā ticība.

Tāds cilvēks apliecina, ka tic, ka Dievs neieredz un nosoda grēku kā to māca Evaņģēlijs, tomēr viņu ne mazākā mērā neuztrauc viņa paša personīgie grēcīgie ceļi. Neizmainīts cilvēks, kas apliecina ticību, apgalvo, ka viņš tic tam, ka Jēzus cieta, uzņēmās doties cauri mocekļa nāvei pie krusta lai viņu atbrīvotu no grēka, bet tajā pašā laikā turpina izdarīt pārkāpumus, kas atkal no jauna viņa Kristu sit krustā. Viņš ar vārdiem apliecina, ka tic, ka augšāmcēlušais Kristus sniedz uzvaru pār grēku, bet attiecībā uz sevi liecina, ka nespēj apturēt savu grēku darbību. Viņš apliecina, ka tic, ka īstā dzīve pastāv tikai Jēzū, bet nepieliek pūles, lai meklētu un iepazītu Kristu savā ikdienas dzīvē. Viņš paslepen joprojām turpina baroties arī no šīs pasaules notekūdeņu straumēm. Viņš apgalvo, ka tic, ka Dieva dusmas atklājas uz šīs zemes ceļiem, bet tajā pašā laikā atsakās atstāt savus pasaulīgos priekus un kompānijas. Viņš apgalvo, ka tic, ka Bībele ir Svētais Dieva Vārds, vienīgā grāmata pasaulē, kam patiešām ir mūžības vērtība, bet viņa prāts ir piesārņots ar visu citu, kas neattiecas uz Bībeli. Neizmainīts cilvēks, kas apliecina savu ticību, apgalvo, ka tic, ka Kristus izveido un mīl savu Draudzi un ka Bībele māca katram ticīgajam atrasties svēto pulkā sapulcē, bet attiecībā uz sevi apgalvo, ka Dievs neiebilst, ja viņš svētdienas rītos skatās pa televizoru reliģisko programmu tā vietā, lai dotos uz baznīcu vai kad ignorē nedēļas vidus sapulces.

Vai šādam cilvēkam patiesībā ir ticība? Nē, tādam, kura ticība neliecina par dzīves izmaiņām un mīlestības rašanos uz dievišķo, nav patiesas glābjošas ticības. Cilvēks, kas apliecina savu ticību Kristum, un tomēr pats joprojām turpina atrasties tālumā no Dieva ceļiem, nav tāds, kas ir pazaudējis savu glābšanu. Viņš pieder tam visai nelaimīgo cilvēku pulkam mūsu vidū, kas ir pievilti un to pat neapzinās. Viņš nekad nav ieguvis īsto pestīšanu kā tikai viltus pārliecību par to.

CILVĒKS, KAM TAS NAV UN KAS APLIECINA TICĪBU, ATRODAS DAUDZ SLIKTĀKĀ SITUĀCIJĀ NEKĀ CILVĒKS, KAS NEKAD NAV IEPAZINIS PATIESĪBU

“Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos” (2.Pētera 2:20-22).

Kā atšķirt Pētera brīdinājumu no līdzīgiem mūsdienu kristīgo kalpotāju brīdinājumiem? Viņš ne tikai nesaglabā cerību tiem, kas apliecina ticību un tā arī neizmainās, bet pat paziņo, ka labāk būtu, ja viņi nekad nebūtu par Patiesību neko dzirdējuši.

Tas nenozīmē, ka Pēteris neticēja ticīgo izglābšanas stāvoklim. Savā 1.Vēstulē 1:2-5 Pēteris māca, ka ticīgie ir izredzēti pēc Dieva iepriekšēja mūžīgā nodoma, ir nomazgāti Jēzus Kristus asinīs, atdzemdināti dzīvai augšāmcelšanās cerībai, viņiem pieder nemirstīgs mantojums, kas tiek uzglabāts viņiem debesīs. Tas ir drošības stāvoklis! Viņš turpina, sakot, ka šiem ticīgajiem pieder Dieva spēks. Šeit nav nenoteiktības, vai ticīgais aizsniedz debesis vai nē.

Tomēr apustulis nepiedāvā šo drošību tam, kurā nav redzamas liecības par viņa bībelisko pestīšanu. Viņš nepiedāvā šo pārliecību cilvēkam, kas griežas atpakaļ pasaules apgrēcības virzienā, jo šāds cilvēks atklāti demonstrē, ka viņš nekad nav bijis pat izglābts.

Pēteris mums atgādina, ka savu ticību apliecinošā persona, kas tā arī neizmainās, ir līdzīgs cūkai, kuru nomazgāja ar šampūnu, bet kura pēc tam atkal no jauna atgriezās dubļos. Cūka atgriezās dubļos tāpēc, ka tikai tas vien, ka viņas kopēji to nomazgāja ar šampūnu, neizmainīja viņas cūkas dabu. Ticību apliecinošais un tā arī Vārda neizmainītais cilvēks atgriezās (vai arī nekad nav atstājis) pie savas grēcīgās dzīves tāpēc, ka viņa būtība, viņa daba nav izmainījusies, tā nav atdzimusi no jauna.

Ja augstāk citētās Rakstu vietas paņemt un pielietot to sākuma nozīmē, tad katram, kas apliecina savu ticību un nav izmainījies, nedrīkst dot pat cerību uz glābšanu, protams, tādā gadījumā, ja šim cilvēkam bija dots pietiekoši daudz laika, lai nodemonstrētu izmaiņas. Dažreiz ir grūti spriest par šī cilvēka izmaiņām perspektīvā, piemēram, gadījumos ar jaunatgrieztajiem vai atkritušajiem kristiešiem, tomēr Bībele māca, ka izmaiņām ir jābūt. Pestīšana pavisam noteikti noved pie izmaiņām. Tā vienmēr darbojas uz labu.

CIK SPĒCĪGĀM IR JĀBŪT IZMAIŅĀM?

Iespējams, ka patiesi ticīgs cilvēks neizrāda izmaiņas savā dzīvē. 2.Pētera 1.nodaļa rāda, ka patiesi ticīgam arī iespējama garīgās izaugsmes nepietiekamība, viņš var pat aizmirst, ka ir izglābts. Tomēr saskaņā ar augstāk minēto Rakstu vietu izpēti arī šajos gadījumos būs skaidra liecība par pestīšanas saņemšanu. Tur būs notikušas izmaiņas attiecībā pret Dievu, Bībeli, draudzi, grēku. Izmaiņas būs, un tās būs arī redzamas.

Ņemsim par piemēru Latu. Viņš dzīvē pieņēma vairākus muļķīgus lēmumus. Viņš mīlēja pasauli un baudīja pasaules priekus. Viņš pilnībā pazaudēja pasaulē savu ģimeni. Viņš pazaudēja savu liecību, savas liecības spēku par Dievu. Viņš izniekoja savu dzīvi, nododamies elkiem. Bet lai arī tas tā bija, no Jaunās Derības atsaucēm mēs zinām, ka viņš bija izglābts. 2.Pētera 2:7-8 nosauc Latu par “taisno” un saka, ka viņam bija taisnā dvēsele, kas smagi cieta no Sodomas nelikumībām.

Ja mēs tagad uz mirkli padomājam, tad kļūst skaidrs, ka Lats tomēr PARĀDĪJA liecību par savu atpestīšanu. Viņa attieksme pret Dievu krasi atšķīrās no pazudušo kaimiņu izturēšanās, kas bija elku kalpi un dzīvoja viņam blakus Sodomā. Viņam bija mīlestība uz Dieva vēstnešiem, kas izpaudās caur eņģeļu laipno  pieņemšanu. Viņam bija bijība Dieva Vārda priekšā; tas ir saskatāms viņa attieksmē pret eņģeļu nesto brīdinājumu. Lats nedzīvoja tā kā viņam bija jādzīvo, bet liecība par viņa pestīšanu atnāca pa citiem, visai  acīmredzamiem ceļiem. Viņš krasi atšķīrās no cilvēka, kas izpauž ticību, bet ir pēc būtības neizmainīts.

Dvēseļu mantotājs sastapsies ar tādiem cilvēkiem kā Lats. Ir vairāki iemesli ticēt, ka arī tādi cilvēki ir izglābti, lai gan viņi acīmredzot ir tālu no Dieva gribas. Kā ar viņiem sarunāties? Kā vadīt sarunu? Vai dvēseļu zvejniekam ir jāsaka: “Slava Dievam, jūs esat atpestīts!” un jāatstāj visu, kā ir? Kādu Dieva Vārdu pasniegt cilvēkam, kas ir izglābts, bet joprojām dzīvo grēkā un pasaules spēku kalpībā?

Tālāk seko īsa paša prāta vadītu, no ceļa novirzījušos kristiešu izpēte, kas mums palīdzēs visu to saprast.

PAŠA PRĀTA VADĪTU KRISTIEŠU IZVĒRTĒJUMS, KURI IR NOGĀJUŠI NO CEĻA

PĀRTRAUKTAS ATTIECĪBAS AR DIEVU

Kristīgās dzīves sniegtās svētības ir neierobežotas, bet viena no tām ir visvērtīgākā, daudz vērtīgāka nekā viss cits kopā ņemts- attiecības ar Dievu un Kristu. Izglābtais cilvēks var staigāt un sarunāties ar Dievu jebkurā brīdī katru dienu, ja tikai to vēlas. Jēzus Kristus asinis uz mūžiem ir novākušas katru šķērsli, kas pastāv plaisumā starp viņa dvēseli un Dievu, kas reiz iestājies grēka dēļ. Caur ticību Viņa asinīm ticīgais ieiet lielā un varenā Dieva klātbūtnē.

Kristietis var būt niecīgs sabiedrības acīs, bet viņš var staigāt ar Godības Kungu. Viņu var nosodīt un neieredzēt citi cilvēki, bet viņš ir Dieva acuraugs un spēj baudīt paša Dieva mīlestību. Kristietis, iespējams, nav spējīgs piesaistīt pat vienas šīs pasaules autoritātes uzmanību, tomēr spēj kontaktēties ar ķēniņu Ķēniņu. Kristietis var piedzīvot slimības, pārējo izsmieklu, nabadzību, vajāšanas un daudzus citus pārbaudījumu veidus, bet cilvēks, kas staigā ar Dievu, ir piedzīvojis prieku, mieru, atvieglojumu, gudrību, spēku, kas būtiski pārspēj visus šos noskumšanas avotus. Kristietis var būt vientuļš un nepieņemts cilvēku sabiedrībā, viņa draugi un ģimene var viņu pat vajāt, bet viņš zina, ka viņam ir draudzība ar Dievu, kas viņam ir daudz tuvāks nekā brālis.

Kāda vērtība, kāda bagātība- tuvas attiecības ar Dievu! Šī bagātība ir pieejama caur Jēzu Kristu. Dārgais Kungs Jēzus, Godības Kungs, cilvēka Pārsteigums, Alga pāri visām algām- tā ir kristieša daļa. Kungs pieder kristietim, un kristietis pieder Kungam. Kristietis ir Viņa miesas daļa, Viņa zemišķā ķermeņa daļa, kauls no Viņa kaula (Efeziešiem 5:30); lūk, cik tuvas ir attiecības starp Dievu un ticīgo. Tomēr tas viss būs pieejams Kristū, tas kļūs par ikdienas baudījumu tikai tad, ja kristietis izvēlēsies Kristu par savu otro pusi. Ticīgajam ir apzināti jāizvēlas staigāt gaismā, pielikt izmisīgas pūles, lai sekotu pa Dieva ceļu, izsūdzēt savu grēku ikdienā; vai arī viņš izjutīs nepietiekamību savās attiecībās ar Dievu, kamdēļ viņš ir ticis nošķirts, lai tagad piederētu tikai Dievam.

Neatrodoties tuvās abpusējās attiecībās ar Dievu, kristietis pazaudē augstāk minēto Dieva klātbūtnes prieku aizvien vairāk un vairāk. Izlikšanās un nepietiekošas attiecības ar Dievu ir saskatāmas vājā lūgšanu dzīvē, nepietiekamā vadībā, spēka trūkumā cīņā ar grēku un sātanu, nepietiekošā garīgā izmaņā un Dieva vēlēšanos izpratnē, vājā liecībā u.t.t. Kas tie ir par zaudējumiem!

Pati vērtīgākā dzīves svētība ir šīs attiecības ar Dievu Kristū. Šī pati svētītākā Dieva bērnu piedalīšanās Dieva darbos ir zaudēta tam ticīgajam, kas dzīvo vienaldzībā pret grēku vai kas neizsūdz grēkus un ko saista pasaulīgā dzīve.

DIEVA SARGĀTĀJA UN UZTURĒTĀJA ROKA

Dievs nestāvēs malā, kad Viņa bērni apzināti dzīvo grēkā. Viņš pieņem aktīvu rīcību, lai atvestu viņus atpakaļ pie savas pilnīgās gribas īstenošanas. Iesākumā Viņš uz tiem runā caur Rakstiem (2.Timotejam 2:25; 3:16). Viņš ļauj sātanam atnest bēdas (1.Timotejam 1:20). Viņš tos attur caur slimībām un ikdienišķās dzīves apstākļiem (Psalmi 37:2-9). Kādos gadījumos Viņš tos notur savā izredzētībā pat caur nāvi (1.Korintiešiem 11:30). Dievs runā uz sagrēkojušiem ticīgajiem, un mums ir jāiemācās izšķirt Dieva Roku mūsu dzīvē un atbildēt uz Viņa aicinājumu atgriezties caur grēku izsūdzēšanu un paklausību.

Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci. Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis” (Psalmi 32:8-9).

NE AR KO NEAIZVIETOJAMO IESPĒJU ZAUDĒŠANA KALPOT UN NEST AUGĻUS

Kāds nenovērtējams zaudējums ir dzīve, kas nodzīvota ārpus Dieva gribas! Dārgās dzīves stundas, mirkļi, ko varēja pielietot kalpošanā Dieva interesēs, ir aiztecējušas, izniekotas, palaistas vējā. Dārgie talanti, ko varēja attīstīt un veltīt Dievam, ir izniekoti vai pazaudēti. Dzīves, kas varēja tikt izmainītas un pievestas Dievam caur mums, tā arī ir palikušas neizmainītas. Svētības, balvas un prieki, ko varēja izbaudīt, ir mūžīgi upurētas velnam uz grēka un pasaulīgās dzīves altāra. Iespējams, pati šausmīgākā atskārsme par zaudētajām iespējām ir tāda, ka šie ļaudis nekad vairs nespēs no jauna tās atgūt. Tās ir pazaudētas uz mūžiem. Tikai šajā dzīvē mēs varam sludināt Evaņģēliju Dievam pazudušajiem cilvēkiem. Tikai šajā dzīvē mēs varam kalpot Dievam šajā ļaunajā un pretrunīgajā pasaulē. Tikai šajā dzīvē mēs varam izdarīt izvēli un pretoties grēkam Jēzus Kristus dēļ!

APRĒĶINA SAŅEMŠANA TIESAS DIENĀ

Ko atnesīs Kristus Tiesas diena bezrūpīgajiem kristiešiem? Tā būs avansā iedotās dzīvības balvas un saņemto svētību atņemšana, kas taču varēja tikt vairotas par slavu Dievam (1.Korintiešiem 3:1-15). Tā būs visu bagātību pazaudēšana (1.Timotejam 6:17-19). Tas būs mūsu kauns un negods (1.Jāņa 2:28). Tās būs vislielākās sāpes un ciešanas par negodu, kas pasniegts Kungam Jēzum caur mūsu dzīvi, nodzīvotu miesā.

Cik šausmīgi ir ignorēt Dieva pilnīgo gribu, lai pēc tam nostātos Kristus Soģa krēsla priekšā Dieva svēto un eņģeļu pulka klātbūtnē un ciest no apkaunojuma, saņemot nosodījumu par dzīvi sacelšanā vai vienaldzībā attiecībā pret Dieva gribu, faktiski būdami sātana darba līdzstrādnieki kādu personu dzīvē zemes virsū.

Tāpēc visos gadījumos pazudušais vai izglābtais bezrūpīgais cilvēks nedrīkst tikt atstāts, lai tas pilnīgi atslābinātos savā paša prātā. Kalpotājam, strādniekam pie cilvēku dvēselēm ir jāceļ trauksmi ar visām bazūnēm, brīdinot katru vienu par garīgo bezrūpību un savu atkrišanas stāvokli.

Tie, kam nav iegūtas liecības par izmainītu dzīvi Kristū, vairumā gadījumu arī tiek pazaudēti un paliek saistīti līdz mūžīgajam lāstam. Ja viņi arī ir tikuši izglābti un visu dzīvi paliek kā garīgi mazuļi, šajā dzīvē viņus sagaida ciešanas un bēdas kā visus kristiešus, kas ir nogājuši no ceļa Dieva pilnīgajā gribā.

Dvēseļu glābējiem ir jābūt apbruņotiem ar Dieva gudrību, lai tie spētu izšķirt, kādā stāvoklī atrodas cilvēks- pazudušā vai miesīga kristieša stāvoklī- un viņiem ir jābūt spējīgiem sniegt bībelisku padomu un atbildi viņa konkrētajai problēmai, kas tam nolaupa spējas pieaugt.

BĪBELISKĀS ATGRIEŠANĀS PAZĪMES

Definēt atgriešanos vienkārši kā pāreju no neticības stāvokļa ticībā vai apgalvot, ka atgriešanās nav nekā kopīga ar novēršanos no grēka,- tas nozīmē ignorēt ne tikai Bībeli, kā tas jau tika aplūkots agrāk, bet arī kristīgās mācības darbību 19 gadsimtu gaitā, kas ir balstīta uz Bībeli. Minēsim tikai dažus piemērus, kā atgriešanos no grēkiem izprata pagātnes Bībeles skolotāji. Mēs citēsim dažus senos baptistu mācītājus. Otrajā nodaļā mēs jau pasniedzām daudz bībeliskas mācības daudz plašākā diapazonā.

“Patiesa atgriešanās ir iekšēja patiesa sirds noskumšana par grēku, patiesa tā izsūdzēšana Dieva priekšā, īpaši tajās jomās, kur mēs esam apvainojuši tādu Godības Dievu un mūs mīlošo Tēvu, ko vada noteikts mērķis pie mums un ko raksturo izmisīgi pūliņi piespiest mūs atstāt visus grēkus un likt dzīvot daudz svētāku un apgaismotāku dzīvi atbilstoši visām Dieva izsniegtajām pavēlēm” (Pareizticīgo ticības mācība, Baptists, 1679).

“Šī mūs izglābjošā atgriešanās no grēkiem ir evaņģēliskā svētība, caur ko cilvēks zem Svētā Gara iedarbības paliek jūtīgs pret daudzskaitlīgajiem grēkiem savā dzīvē. Viņš  caur ticību Kristum sevi apzināti ierobežo, izpaužot dievišķu noskumšanu un novēršanos no grēkiem, ko pavada arī novēršanās no sevis. Šāds cilvēks izlūdzas grēku piedošanu un izlūdzas žēlastības spēku caur pūliņiem, ko dod Svētais Gars, tālāk staigāt nevainīgam Dieva priekšā, gādājot par Viņa apmierinājumu visos savos ceļos” (Filadelfijas ticības apliecība, Baptists, 1742).

“Mēs ticam, ka Raksti māca, ka atgriešanās no grēkiem ir cilvēka rīcība, ko ierosina Svētais Gars. Tā sastāv no dievišķas noskumšanas par grēku kā Dieva apvainošanu un dvēseles sabojāšanu; ko pavada sagrēkojušā un vainīgā cilvēka dziļš pazemīgums Dieva priekšā un lūgšana pēc piedošanas; tāpat tas ir arī patiess ienaids pret grēku un uzstājīga novēršanās no tā, grēka atstāšana, visa ļaunā un nesvētā atstāšana. Tā kā šajā dzīvē nav neviena, kas nav grēkojis, ir nepieciešams panākt, lai grēknožēla notiktu bieži” (Ņjūhempšīras ticības apliecība, Baptists, 1833).

Tagad daudzi kristiešu skolotāji cilvēkus ved pa nepareizu ceļu, sakot, ka “atgriešanās no grēkiem ir tikai domāšanas izmaiņas.” Tā ir taisnība, ka oriģinālais vārds satur ideju par domāšanas izmaiņām, bet visa Rakstu mācība saistībā ar atgriešanos ietver sevī daudz radikālākas un pilnīgākas izmaiņas nekā tās, kas notiek, ja sekojam mūsu ierastajām frāzēm par cilvēka domāšanas izmaiņu. Grēknožēla, kas neietver sevī pilnīgu noskumšanu izdarītā grēka dēļ, nav mūs glābjošā žēlastība.

Piektā nodaļa

KĀ IZVAIRĪTIES NO VILTUS LIECĪBĀM PAR IZGLĀBŠANU (PRAKTISKI PADOMI)

Katram evaņģēlistam var būt viltus atgrieztie. Pat Tā Kunga apustuļiem tādi bija (Apustuļu d.8:20-21), bet patiešām kaut kas ir absolūti nepareizs, kad tikai ļoti niecīgs procents “atgriezto” izrāda niecīgas pestīšanas saņemšanas pazīmes. Tomēr mēs to novērojam vairumā gadījumu tieši fundamentālo baptistu vidū. Tiek ziņots par simtiem, pat tūkstošiem izglābto masu sapulcēs, bet pārāk liels šo atgriezušos procents (pat līdz 99%) neizrāda pat mazākās bībeliskās pazīmes, ka patiešām ir atdzimuši no Dieva Gara.

Lai gan neviens sludinātājs un neviena draudze nespēj pilnībā izvairīties no viltus atgriešanās apliecībām, pastāv dvēseļu mantošanas metodes, kas iedvesmo cilvēkus sniegt viltus liecības un neatbilst realitātei. Tālāk uzskaitīti vairāki ceļi, pa kuriem ejot, mēs varam izvairīties no šīs kaitīgās prakses.

1.IZVAIRIETIES NO VIRSPUSĒJAS EVAŅĢĒLIJA PASNIEGŠANAS

Pestīšana ietver sevī arī Evaņģēlija izpratni. Romiešiem 6:17 apraksta pestīšanu kā paklausību “tai mācībai, kurā esat mācīti.” Efeziešiem 1:13 saka, ka pestīšana pieprasa “Patiesības vārda” uzklausīšanu. Filipiešiem 1:27 tiek sacīts par “Evaņģēlija ticību.” Visi šie panti mums atgādina, ka Evaņģēlijam ir zināms doktrināls saturs, kas ir jāizprot un kam ir jānotic. Katram, kam šis Evaņģēlijs tiek sludināts, ir jāsaprot Dieva svētuma jēdziens. Viņam ir jāsaprot, kas ir grēks. Viņam ir jāsaprot Kristus nāvi, apglabāšanu un augšāmcelšanos grēku piedošanai. Mūsu misionārās kalpošanas laikā Nepālā mēs ievērojām, ka pagāniem, kam nebija Bībeles zināšanu no bērnības, parasti bija vajadzīgs zināms laiks, lai saprastu Evaņģēlija terminus. Tie ir jāpasniedz tiem uzmanīgi, saprotami, punktu pēc punkta. Nereti tas prasa vairāk par dienu, nedēļu vai mēnesi. Kādās ASV vietās rodas apstākļi, kur dvēseļu mantotājs var kādam pirmo reizi to visu pasniegt un pavisam ātri šo cilvēku atvest pie Kristus. Parasti tas ir tāpēc, ka šis cilvēks pagātnē jau ir ieguvis bībeliskas zināšanas un pareizu lietu izpratni.

Es šeit nenorakstu brīnišķīgo Dieva spēku, caur ko grēcinieks spēj iegūt pestīšanu uzreiz, pirmo reizi izdzirdējis īsu Evaņģēlija patiesību pasniegšanu,- līdzīgi tiem, kas noticēja pēc Pāvila sludinātā sprediķa Marsa uzkalnā Atēnās (Apustuļu d.17:34). (Pat tajā situācijā pastāvēja liela iespēja, ka tie, kas noticēja un ieguva savu pestīšanu, dzirdēja no Pāvila daudz ko vairāk pēc tam, kad viņš atstāja Marsa uzkalnu.) Patiesība ir tāda, ka šis izņēmums nav likums. Pat agrīnās draudzes dienās, kad Dieva spēks tika sludināts ar spēku, mēs atrodam, ka Evaņģēlijs tika pasniegts visai uzmanīgi un daudzreiz caur ilgu sludināšanu. Vasarsvētku dienā Pēteris izteica ne tikai sprediķi, ko mēs atrodam pierakstītu Apustuļu d.2:14-39, bet “vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja” (Apustuļu d.9:35-36). Fīlipam bija ilga saruna ar etiopieti, pirms viņš tika izglābts, jo viņš tam sludināja ne tikai Kristus nāvi, apglabāšanu un augšāmcelšanos un izskaidroja tam Vecās Derības pravietojumus, bet pat runāja par ūdens kristību (Apustuļu d.9:35-36).

Svarīgi, lai evaņģēlisti uzmanīgi pasniegtu Evaņģēliju grēciniekiem tā, lai viņi spētu saprast daudzveidīgās patiesības ar mērķi izšķirt, kas tajā ir vissvarīgākais. Ātri panākt Evaņģēlija pieņemšanu, ja neesi pārliecināts, ka šis cilvēks patiesībā izprot, ko nozīmē tā vai cita Evaņģēlija patiesība, nozīmē sagaidīt viltus ticības apliecības. Ņemsim, piemēram, grēka doktrīnu. Ja jūs ātri iegūstat Evaņģēlija pieņemšanu un pēc tam šim cilvēkam pajautājat: “Vai jūs esat grēcinieks?” tad šis cilvēks vairumā gadījumu pasaka “jā,” bet, to sakot, viņš neapzinās, ka ir tāds kritis grēcinieks kā tas ir atklāts Bībelē. Vidusmēra cilvēks ASV šodien ir pilnīgā neziņā par to, ka grēks reāli ir tāds kā to pasniedz Bībele. Kad vidējais amerikānis šodien aizdomājas par grēku, viņš ar to saprot kādu savu nepilnību vai pašvērtības trūkumu, vai, ka ir pieļāvis kādus salīdzinoši niecīgus pārkāpumus u.t.t. Viņš neuzskata sevi kā grēkā dzimušu (Psalmi 51:7) un ka grēks mājo sirdī, kas savā būtībā ir ļauna un pilnīgi sabojāta (Jeremijas 17:9), un ka viņam trūkst Dieva atzīšanas un patikšanas (Romiešiem 3:10,12; Jesajas 64:6). Tomēr tas precīzi ir tas, ko Bībele saka par katru no mums.

Tas attiecas arī uz visām pārējām Evaņģēlija doktrīnām. Bieži vienkārši ir nepieciešams cilvēkam atšķirt 1.Mozus grāmatu pašā tās sākumā. Tad viņš sapratīs, kas ir Dievs un kas ir cilvēks, no kurienes radies grēks u.t.t. Lai tādā veidā rūpīgi pasniegtu Evaņģēliju, ir vajadzīgs laiks, lai tā pieņēmējs varētu to saprast un izrādīt tam savu personīgo attieksmi. Apustuļu d. grāmatā mēs redzam sludinošo Pāvilu, kas pēc tam noved malā visus tos, kas ir ieienteresējušies par Evaņģēliju, lai viņus apmācītu jau daudz detalizētāk. Es ticu, ka tas ir jādara draudzēs arī šodien. Labs veids šī mērķa sasniegšanai ir Bībeles mājas lasīšana. Kad draudzes locekļi satiekas ar cilvēkiem, kas interesējas par Bībeli un visu, kas saistās ar Kristu, viņi var uzaicināt šādus cilvēkus uz nelielām neoficiālām Bībeles nodarbībām mājās, kur ir iespējams daudz detalizētāk pasniegt Evaņģēliju un kur šie cilvēki iegūs atbildes uz saviem jautājumiem.

Bībeles skolā mani mācīja sarunās laikā NEATBILDĒT uz vairumu jautājumu, kas saistās ar dvēseles glābšanu. Mani mācīja palikt uz vienkāršā “romiešu ceļa” un atlikt jautājumu aplūkošanu ar tādiem komentāriem kā: “Tas ir labs jautājums. Mēs atgriezīsies pie tā vēlāk, bet tagad es vēlētos jums parādīt...” Es ticu, ka kādos gadījumos tā ir jāsaka, ja šis jautājums patiesībā aizved sāņus un ja nav nepieciešamības uz to nekavējoties atbildēt, bet es arī ticu, ka ir daudz jautājumu, uz ko ir jāatbild, pirms cilvēks vispār spēj saprast Evaņģēliju. Cilvēks, kas pieveda mani Kristum, ar mani pavadīja veselas trīs dienas, pacietīgi mācot man Rakstus un atbildot uz simtiem jautājumu un argumentu, kas man bija. Ja tikai viņš būtu atlicis manus jautājumus malā līdzīgi kā man mācīja Bībeles skolā, viņš netiktu tālu manis apmācīšanā. Mani jautājumi atainoja to, kam es tajā laikā ticēju, un man bija nepieciešama Bībeles atbilde uz tiem. Tas, ka viņš patiešām varēja man pasniegt Bībeles atbildes uz maniem jautājumiem, mani ļoti iespaidoja tā, ka man nebija vairs nekā, ko iebilst.

Es nekādā gadījumā nerunāju par to, ka Evaņģēlija pasniegšana sarunu ceļā vienam pret vienu nav sekmīga vai ka mums nav jācenšas iekarot cilvēkus Kristum turpat, kur mēs viņus atrodam, ja vien tas ir iespējams. Tas, ko es saku, ir, ka viens no vislabākajiem veidiem, kā izvairīties no viltus ticības apliecībām, ir izvairīties no virspusēji, nepilnīgi pasniegta Evaņģēlija. Līdzīgi pati detalizētākā un garākā Evaņģēlija pasniegšana tāpat negarantē to, ka mēs spēsim izvairīties no viltus ticības apliecībām, bet tas gan atfiltrēs nost tos, kas izrādīs maz intereses par šo tematu.

2.SLUDINI ATGRIEŠANOS NO GRĒKIEM UN MEKLĒ LIECĪBU

“Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: ‘Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus’” (Mateja 3:7-8).

“...bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi (Apustuļu d.26:20).

Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem” (Apustuļu d.17:30-31).

“...tie paši cits citam stāsta, kāds bija mūsu darba sākums jūsu starpā un kā jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam” (1.Tesaloniķiešiem 1:9).

Sludinātāji Bībelē sludināja grēknožēlu taisni, bez aplinkiem, apzīmējot to kā novēršanos no grēka un elkiem, lai meklētu Dievu, un uzmanīgi meklēja šādus cilvēkus no to cilvēku vidus, kas uzklausīja pasniegto Evaņģēliju. Tā rīkojoties, tā vietā lai meklētu tos, kas vēlētos iegūt bezmaksas biļeti uz debesīm pēc nāves, mēs spēsim izvairīties no daudzām nepatiesām ticības apliecībām.

3.ESI PACIETĪGS, UZTICI DIEVAM PAŠAM PASNIEGT CILVĒKIEM PESTĪŠANAS BRĪNUMU

Tā vietā lai steidzamā kārtā pievestu cilvēkus pie lūgšanas grēku piedošanas saņemšanai, ja viņi izrāda kaut niecīgāko interesi uz to, un tad pasniegtu apsolījumu par bezmaksas ceļazīmi uz debesīm (Bībelē nav precedenta, kur evaņģēlists pieminētu debesis, sludinot Evaņģēliju), mums nepieciešams sekot Bībeles paraugam un sagaidīt Dieva pārdabiskā brīnumdarošā spēka darbību, kas izpaužas cilvēka dzīvē caur viņa atzīšanos grēkā un grēknožēlu Dieva priekšā. Pestīšana ir Dieva brīnums. Visas iespējamās lūgšanas, ko pasaule spēj pienest, tomēr nevar panākt neviena cilvēka izglābšanu, ja šajā procesā neiejaucas Dieva pārdabiskais spēks.

“To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā’” (Apustuļu d.11:18).

Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem” (Apustuļu d.16:14).

“...tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus - varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas (2.Timotejam 2:25).

Dvēseļu glābēja kalpošana nodarbojas ar to, lai pasludinātu Evaņģēliju, bet viņa kompetencē neietilpst kādu izglābt. Tikai Dievs spēj izglābt dvēseli. Dvēseļu mantotājs gan meklē izpaužamies Dieva glābjošo spēku grēciniekā kā tas bija ar Lidiju, kad Tas Kungs atvēra viņas sirdi sadzirdēt to, kas tika teikts par Kristu, tāpat tas notika ar Kornēliju un viņa mājas ļaudīm (Apustuļu d.11:14-18).

Es neesmu kalvinists, esmu Rakstu mācītājs Jaunās Derības atklātajā gaismā. Es neradu priekšstatus, pamatojoties uz kāda cilvēka sastādītu sistemātisko teoloģiju, mana vienīgā autoritāte ir Bībele. Un Bībele man saka, ka pestīšana ir pilnīgi Dieva prerogatīva (Jonas 2:10; Jāņa 1:13), tā arī man saka, ka pestīšana ir iegūta ar izlietajām Kristus asinīm un pieder katram cilvēkam (1.Jāņa 2:2), tā arī tiek piedāvāta katram cilvēkam (Atklāsme 22:17), bet tā var tikt arī cilvēku nepieņemta (Mateja 23:37). Lai gan es neesmu kalvinists, man patīk kalvinistu Dieva paaugstināšana un Viņa akcentēšana vairāk nekā uz cilvēku centrēta evaņģelizācija, ko parasti praktizē tie, kas entuziastiski skraida pa skatuvi, panākot lielu skaitu nederīgu apliecību un kas savas kļūdainās metodoloģijas dēļ vislabākajā gadījumā spēj izglābt paši sevi, piedāvājot visiem atkārtot grēcinieka lūgšanu bez pamatā esošas grēku nožēlas un ticības pestīšanas saņemšanai.

4.IZVAIRIETIES NO MANIPULĒŠANAS TEHNIKAS PIELIETOŠANAS

Lai izvairītos no nederīgām ticības apliecībām, ļoti svarīga lieta ir nošķirties no manipulēšanas tehniku pielietošanas, kas ir speciāli izgudrotas ar mērķi nogādāt cilvēku pie grēcinieka lūgšanas noskaitīšanas. Tālāk uzskaitīšu pāris manipulēšanas tehnikas veidus, ko esmu pats apguvis pēdējos 26 gados:

1)Manipulācija ar pasniegšanas veidu. Tā ietver manipulēšanas tehniku, kas tiek pielietota Evaņģēlija pasniegšanas laikā. Daudz kas no tā man tika mācīts Bībeles skolā. Mūs mācīja pielietot īpašus paņēmienus, kas tikuši izstrādāti, lai psiholoģiski ietekmētu grēcinieku atsaukties uz aicinājumu. Piemēram, jums nav nemaz vajadzīgs cilvēkam prasīt, vai viņš grib lūgt, bet jūs varat viņu ievest lūgšanā neatkarīgi no tā, vai viņš to vēlas vai ne. Jūs tikai sakāt: “Lūgsim visi kopā” vai: “Atļaujiet man tieši tagad lūgt par jums.” Un tad, negaidījuši viņa piekrišanu, jūs jau lūdzat. Bet tad jūs apkampjat šo cilvēku, ja viņš ir no jūsu dzimuma, un ar to pabeidzat psiholoģiskās sagatavošanas procesu. Kad šis cilvēks atver acis, jūs viņam tajā pašā mirklī pavaicājat: “Bet tagad vai jūs nevēlaties atkārtot šo lūgšanu pēc manis un pieņemt Jēzu?” Tur viss tika piedāvāts vienā acumirklī pozitīvā veidā tā, lai šis cilvēks nespētu noreaģēt un kaunētos atbildēt citādi. Tā bija cilvēka dvēseles pirkšana- tīra, vienkārša un dabiska. Šeit var gūt panākumus katrs pārdevējs, kas pazīst cilvēku psiholoģiju un tā rauš sev bagātību! Nav nekā neparasta tajā apstāklī, ka daudzi mācītāji, kas sasniedz lielus reitingus dvēseļu zvejošanā ar manipulāciju palīdzību, beigu beigās pārdod savas kristīgās polises un draudzes, pazaudējot savas kalpošanas caur morāles pārkāpumiem. Acīmredzams, ka tāda pieeja nav tas, ko mēs redzam Apustuļu darbu grāmatā. Mēs tur neredzam dvēseļu pircējus; mēs tur redzam evaņģēlistus, kas patiešām darbojas Dieva spēkā un kas pat satrūktos no domas par to, ka vajadzīgs pielietot kādu cilvēka izgudrotu manipulēšanas tehniku, lai panāktu grēcinieku izteikt grēcinieka lūgšanu.

2)Manipulācija ar aicinājumiem. Pastāv kādi manipulēšanas tehnikas veidi, kas tiek pielietoti tieši aicinājuma izteikšanas laikā draudzes sapulcēs. Bībeles skolā mums mācīja, “kā panākt, lai cilvēki tiek izsēdināti uz salas.” Piemēram, iepriekš nozīmēti draudzes locekļi aicinājuma laikā pieņemt Kristu iznāk draudzes priekšā, lai radītu labvēlīgu gaisotni, kur grēcinieks nodomātu, ka tādu kā viņš ir daudzi, un justos mazāk apdraudēts izdarīt izvēli. Cits piemērs: draudzes locekļiem tiek dots uzdevums doties pie apmeklētājiem un viņiem sacīt, ka tie vēlas ar viņiem parunāt. Kad viņi iznāk priekšā pie altāra uz sarunu, viņus turpat aicina izteikt grēcinieka lūgšanu. Es personīgi ticu, ka šīs ir cilvēku apmānīšanas un apstulbināšanas veids, kāds nebija Jēzus Kristus kalpošanā. Tāpat tiek pielietota aicinoša un iedvesmojoša mūzika, lai cilvēkos izraisītu vēlēšanos piecelties no savām vietām. Kādas draudzes spēlē aicinošās dziesmas divreiz ilgāk nekā parasti- tā, lai tiktu radīta atmosfēra, kas padara cilvēkus slābanus- bez pretestības spējām. Mūzikai ir ļoti ietekmējošs spēks. Biznesmeņi parasti pielieto dažādus mūzikas iedarbības veidus, lai manipulētu ar cilvēkiem, neapzināti ietekmējot tos nopirkt vairāk viņu produkcijas vai pakļauties līguma sastādītāju nosacījumiem u.t.t. Tādai manipulācijai ar cilvēku nav daļas evaņģēlista darbā. Bet mūsdienās viss tiek sastādīts tā, lai manipulētu ar cilvēkiem un lai viņi iznāktu priekšā atkārtot lūgšanu, bet pēc tam pieņemtu ūdens kristību.

Tie, kas izdara šādas manipulācijas, pēc tam attaisnojas, ka viņi tomēr ir aizveduši cilvēku līdz altārim, bet, kad jūs viņu pievestos cilvēkus pēc tam eksaminējat, parasti jūs ievērosit milzīgu skaitu tukšu un nederīgu ticības apliecību, kuru vidū kā ogas paspīd tikai kādas dažas patiesas nodošanās.

Kam vajadzīgs Svētais Gars, ja jau ir tik daudz mūsdienu psiholoģisku paņēmienu, lai liktu grēciniekam “izsēsties uz salas” un tūlīt pat nokāpt kristību akā! Protams, esmu frakcionists, bet es ticu, ka tā ir ļoti nopietna lieta mūsdienu draudzēs. Atkarībai tikai no Dieva pārliecināšanas spēka un Dieva Vārda nav nekā nepareiza.Tieši no šejienes dzimst patiesā pestīšana. Jānis mūs brīdina, sakot, ka piedzimšana no augšienes nenotiek “no miesas iegribas” (Jāņa 1:13). Attiecoties pret evaņģelizācijas darbu, cilvēkam ir nepieciešams noiet malā un atļaut Dievam darboties; bet, ja Dievs nedarbosies, attiecībā uz mums tomēr būs labāk, ja mēs neiejauksimies šajā svētajā procesā un necentīsimies kaut ko darīt ar saviem pašu spēkiem!

5.NEAPLIECINIET CILVĒKIEM PAR VIŅU PESTĪŠANAS SAŅEMŠANU, JA VIŅI PAŠI TO NEIZRĀDA

Viens no visbīstamākajiem “ātrās saņemšanas” aspektiem ir nekavējoša cilvēku pārliecināšana par viņu izglābšanu, ja viņi ir atkārtojuši grēcinieka lūgšanu. Viņiem tiek citēti Bībeles apsolījumi par mūžīgās dzīvības sniegšanu katram, kas tikai piesauks Tā Kunga vārdu. Bet tā nav pilnīgā patiesība. Lai gan Bībele saka, ka “ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts” (Romiešiem 10:13), tomēr šī panta konteksts skaidri liecina, ka Tā Kunga vārdu ir vajadzīgs piesaukt no sirds, kas atrodas pareizā stāvoklī Dieva priekšā. “Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana” (Romiešiem 10:9-10). Izglābšana ir ne tikai lūgšanas lieta,- tas ir arī pareizs sirdsstāvoklis Dieva priekšā.

Šis faktors ietver sevī to, ka Bībele nekad nav devusi pestīšanas garantijas tiem, kas nekādā veidā tās nav tīkojuši saņemt. Par mūžīgo drošību vienmēr tiek runāts kontekstā ar tiem, kas skaidri demonstrē savu piedzimšanu no augšienes. Aplūkosim sekojošus pantus:

“Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas” (Jāņa 10:27,28).

Kristus sniedz mūžīgo dzīvību savām avīm, un viņas nemūžam neies bojā, bet Viņa avis ir skaidri izdalītas kā tie, kas dzird Viņa balsi un Viņam seko. Acīmredzams, ka tas neattiecas uz tiem, kas vienkārši izteica grēcinieka lūgšanu un pēc tam neizrādīja nekādu tālāku savas izglābšanas liecību. Tie, kam ir mūžīgā dzīvība, ir arī tie, kas dzird Kristus balsi un seko Viņam tikai tāpēc, ka ir patiesi piedzimuši no augšienes, no dzīvā Dieva Gara.

Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi (1.Korintiešiem 15:1,2).

Tie, kas ir izglābti, ir arī tie, kas noglabā Evaņģēliju savā atmiņā un kas nav veltīgi tam noticējuši. Šeit netiek runāts par viņu glābšanu, bet gan par viņu pestīšanas izpausmēm. Tie, kas Evaņģēliju nav paturējuši tādā veidā, kā tas ir pasludināts Vārdā, būs visi tie, kas vienkārši atkārtoja lūgšanas vārdus un tā arī neizrādīja savu atdzimšanu.

Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši. Tas ir sludināts visai radībai apakš debesīm, un tam arī es, Pāvils, kalpoju” (Kolosiešiem 1:21-23).

Visi tie, kas ieguva mieru ar Kristu un tāpēc arī ir ieguvuši mūžīgo dzīvību, turpina atrasties ticībā un neatkrīt no Evaņģēlija. Savukārt visi tie, kas vienkārši atkārtoja lūgšanas vārdus un neturpina atrasties ticībā, demonstrē faktu, ka viņi nekad nav piedzimuši no augšienes.

Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu (2.Timotejam 2:19).

Piezīmēsim, ka visi tie, kam pieder Kristus vārds, pierāda savu piederību Tam Kungam ar to, ka viņi atturas no visas netaisnības.

“...bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam (Ebrejiem 3:6).

Šis pants saka, ka mēs izglābjamies tikai tad, ja stingri saglabājam līdz galam savu drosmi un paļāvību. Ievērosim šī panta maksimāli precīzu formulējumu. Šis pants NESAKA, ka mēs TIKSIM izglābti, ja saglabāsim savu cerību vai paļāvību līdz galam; tas saka, ka mēs JAU esam izglābti, ja saglabāsim savu cerību vai paļāvību līdz galam. Citiem vārdiem, ja mēs atrodamies Kristū, tā ir liecība par mūsu pestīšanu, bet nevis tās cēlonis. Mēs nesaglabājam savu pestīšanu, sargājot savu ticību uz Kristu, bet ar to pašu mēs pierādām, ka mums pieder pestīšana.

Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru (Ebrejiem 3:14).

Šis pants mums māca to pašu ko Ebrejiem 3:6. Ja mēs saglabājam līdz galam savu paļāvību uz Kristu, tas vienkārši pierāda to, ka mēs patiešām esam izglābti. Tie, kas atsakās no ticības uz Kristu, ar to pierāda, ka viņi nekad nav bijuši izglābti.

Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība, ka jums ir labāks stāvoklis un jūs turieties pie pestīšanas, kaut arī tā runājam. Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši Viņa Vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat. Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam (Ebrejiem 6:9-11, pārfr.).

Piezīmēsim, ka šeit tiek runāts: “turieties pie pestīšanas.” Tukša apliecība bez seguma nav bībeliska pestīšana, un tiem, kas ir izteikuši tukšu apliecību, kas nav parūpējušies par Dieva doto dāvanu, nepieder mūžīgā dzīvība neatkarīgi no tā, cik daudz lūgšanu viņi ir izteikuši vai cik daudz reižu viņi ir kristīti, neatkarīgi no tā, kas viņiem ir pasniedzis tādu drošības apziņu. Patiesu izglābšanu pavada darbi un mīlestības darbība. Ebrejiem 6:1 mums atgādina, ka pilnīga drošība un pārliecība var tikt dota tikai tiem, kas demonstrē dzīves liecību, ka ir piedzimis no augšienes.

Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts” (Ebrejiem 10:38).

Šis pants skaidri parāda, ka tie, kam nav savas pestīšanas liecības, ir visi tie, kas laika gaitā atraujas no Kristus un patiesībā nemaz nav izglābti.

Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts(1.Jāņa 3:2-3).

2.pants mums saka, ka tiem, kas ir dzimuši no Dieva, pieder mūžīgā dzīvība un tie būs līdzīgi Kristum Viņa godībā. 3.pants turpina šo domu, brīdinot, ka tie, kas patiesi ir dzimuši no Dieva, nošķīsta savu dzīvi. Tas nav viņu pestīšanas cēlonis; tā ir tikai liecība par viņu pestīšanu.

Visi šie panti mums māca, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, piešķirot pestīšanas garantiju tiem, kas vienkārši izteica lūgšanu. Mēs darīsim daudz labāk, ja viņiem teiksim, ka, JA viņi ir nožēlojuši savus grēkus Dieva priekšā un ja viņiem ir ticība uz Kristu, tad viņiem ir mūžīgā dzīvība, bet, ja viņi vienkārši izteica šo lūgšanu bez patiesas atgriešanās, viņi joprojām ir miruši savos grēkos. Pateikt cilvēkam, ka tagad viņš ir izglābts un viņam pieder mūžīgā dzīvība, kad mēs patiesībā nemaz nezinām, vai viņš ir ticis izglābts, nav pēc Bībeles un ir ļoti bīstami.

6.SAGLABĀJIET ŪDENS KRISTĪBAS KĀRTĪBU

Cits veids, kā izvairīties no viltus ticības apliecībām Draudzes ietvaros, ir izturēties ļoti uzmanīgi pret ūdens kristībām. Centieni maksimāli ātri nokristīt tos cilvēkus, kuri ir atkārtojuši grēknožēlas lūgšanu, ja nav apstiprinājies, ka viņi patiešām ir piedzimuši no augšienes, un neapzinās, ko tas nozīmē, vada pie nederīgu ticības apliecību skaita vairošanās.

Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: ‘Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus’” (Mateja 3:7,8).

Ūdens kristība nav domāta tiem, kas vēlas tikai vienkāršu reliģisku tradīciju; tā ir publiska liecība par tevis glābjošo ticību Jēzus Kristus nāvei, apglabāšanai un augšāmcelšanai. Draudzei ir jāuzstāda kristīšanai ūdenī divas prasības; rīkojoties šādi, tā spēs saglabāt garīgo kārtību un pasargāt no viltus apliecībām.

Draudzei ir jāpieprasa pestīšanas saņemšanu. Apustuļu.d. grāmatā mēs redzam vairākus piemērus tam, ka cilvēki tika kristīti tūlīt pat pēc tam, kad apliecināja Kristu par savu Glābēju, bet katrā no šiem gadījumiem viņu atgriešanās bija labi redzama un dramatiska un bija redzama skaidra liecība par viņu atgriešanos no grēkiem. Pirmais gadījums ir, kur viņi masveidā apliecināja Kristu Vasarsvētku dienā Apustuļu d. 2.nodaļā. Šķiet, ka tur viss norisinājās ļoti ātri, bet piezīmēsim, ka viņi “labprāt pieņēma Viņa Vārdu” un “pastāvīgi atradās” attiecībās ar Dievu. Tur bija dramatiskas un acīmredzamas atgriešanās. Tas pats attiecas arī uz gadījumu ar etiopieti no Apustuļu d. 8.nodaļas. Galminieks pats lūdzās viņu nokristīt un izrādīja visai dramatisku atgriešanos. Tas pats bija Saula gadījumā Apustuļu d. 9.nodaļā. Viņa ūdens kristība ir aprakstīta 18.pantā, bet viņa atgriešanās bija īpaši spēcīga un acīmredzama. Tas pats attiecas arī uz Konēliju un viņa mājas ļaudīm Apustuļu d. 10.nodaļā un Lidijas gadījumā un pie viņas mājas ļaudīm, arī pie filipiešu cietumsarga Apustuļu d. 16.nodaļā un pie Krispa un viņa mājas ļaudīm Apustuļu d. 18.nodaļā. Visos šajos gadījumos atgriešanās bija spēcīgas un skaidri redzamas. Tur bija daudzskaitlīgas un dziļas grēknožēlas un atgriešanās.

Bet tas nav redzams daudzās draudzēs šodien. Mums nav nekas neparasts redzēt, ka simtiem, pat tūkstošiem cilvēku katru gadu pieņem ūdens kristības, bet tikai pāris no viņiem paliek draudzē vai demonstrē patiesas atgriešanās un grēknožēlas izpausmes, līdzīgas tām, ko mēs sastopam Apustuļu d. grāmatā. To cilvēku kristīšana ar ūdeni, kuri vienkārši izteica grēcinieka lūgšanu, neatbilst Rakstiem. Nav nekā neparasta tajā apstāklī, ka tādās draudzēs ūdens kristības vienkārši pārvēršas par tradīciju, gandrīz apnicīgu rutīnu. Draudze, spriežot pēc klātesošo attieksmes, acīmredzot saprot, ka tikai kādas no atgriešanām ir patiesas, un ūdenskristību laikā valda vieglprātīga joku atmosfēra. Kādi pat nepasaka “Āmen.” Kādās draudzēs kora dziedātāji veras savās lapiņās un pat nepagriežas un nepaskatās, kas apkārt notiek! Labāk atmetīsim šo baznīcas tradīciju, ja tai nav garīga pamata. Tomēr kad ūdens kristību pieņem tā persona, kuras atgriešanās no grēkiem ir bijusi acīmredzama, notiek kas cits. Ja tas ir kāds, ko visi pazīst un ko draudzes locekļi ir Dievam izlūguši, vai ja ir pilnīgi drošas pazīmes par to, ka viņa atgriešanās ir patiesa, tad “Āmen” atskan ar lielu entuziasmu, tad dzirdami pat sajūsmas kliedzieni un redzamas asaras. Tā tam būtu jābūt visos gadījumos. Ūdens kristības nav priekš neizglābtajiem, un draudzei nav tiesību piedāvāt kristīšanu ar ūdeni nevienam cilvēkam, kas nekādā veidā nedemonstrē savu pestīšanas saņemšanu.

Draudzei ir jāpieprasa no jaunkristāmā zināšanas. Otrā prasība, kas uzstādāma kristāmajam, ir apzināties, kas ūdens kristība īsti ir. Ja persona liekas kristīties, neizpratusi ūdens kristības jēgu, tas kļūst par tukšu ieradumu. Mēs izsekojām pāris cilvēkus, kas pieņēma ūdens kristību pēc “vieglās pieņemšanas lūgšanas” noskaitīšanas un ievērojām, ka faktā, ka viņi nezināja, ko īsti dara, nav neka neparasta.

Viens no iemesliem, ka daudzi paspēj nokristīties, pirms tie iegūst patiesu pestīšanu un vispār saprot ūdens kristīšanas jēgu, ir tas, ka šis process norit pārāk strauji un cilvēkam netiek dots pietiekoši daudz laika, lai apzinātos, kas īsti notiek. Nav nekā neparasta tajā faktā, ka cilvēku “pieved Tam Kungam” un noinstruē par ūdens kristību 10 vai 15 minūšu laikā kristību dienā. Nespēju saprast, kāpēc draudze vēlas radīt tādu spēcīga spiediena atmosfēru. Kāpēc nepaņemt pēc Dieva izslāpušus cilvēkus ārpus draudzes un uzmanīgi tos neapmācīt, kas ir pestīšana un kristība, un tikai tad viņus kristīt- pēc tam, kad esam pārliecinājušies, ka viņi zina, ko dara, ka viņi patiesi ir nākuši pie Dieva un ka tie saprot kristīšanas nozīmi un jēgu? Kas tā par fatālu steigu? Es piekrītu, ka mums ir jāpasteidzas, lai pastāstītu grēciniekiem, ka tieši šodien ir viņa pestīšanas diena, ka rīt varbūt vairs nebūs iespējas izglābties, bet kāpēc mēs tā steidzinām ūdens kristības pieņemšanas procesu? Kur ir iemesls radīt spēcīga spiediena atmosfēru, kas tikai ved pie viltus pestīšanas liecību vairošanās?

7.PIELIETOJIET BĪBELES PRASĪBAS, UZŅEMOT DRAUDZES RINDĀS

Pēdējais piekodinājums, lai mēs izvairītos no viltus pestīšanas apliecību vairošanās, ir draudzes durvju uzmanīga sargāšana.

Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apustuļu d.2:41,42).

Pamats, lai cilvēku varētu pieņemt draudzē, kā parādīts Pirmās draudzes piemērā Jeruzālemē, ir viņa grēknožēla, atgriešanās un tam sekojošā ticība (38.pants), liecība par to, ka viņš ir labprātīgi pieņēmis Dieva Vārdu (41.pants) un ir nodevies draudzei (42.pants). Uzņemšana draudzē ir nopietni zaudējusi savu vērtību, kad Kristus mierai masveidā ir pievienojušies neatpestīti cilvēki, kas ir visai tālu no Bībeles standarta, kad cilvēki kļūst par draudzes locekļiem vienkārši pēc lūgšanas noskaitīšanas, neizrādot ne mazāko liecību par to, ka viņi patiešām ir dzimuši no augšienes vai ka viņiem ir kaut niecīga vēlēšanās būt uzticīgiem draudzei un Kristum.

Brāļi, tā tas nedrīkst būt. Lai gan nav iespējams pilnībā izvairīties no visām viltus apliecībām, pastāv noteiktas prasības, lai samazinātu viņu skaitu līdz minumumam. Tas notiks tikai tad, ja mēs sekosim Bībeles evaņģelizēšanas metodēm un apustuliskajiem draudzes darba pamatprincipiem vairāk nekā cilvēku radītajām dvēseļu zvejošanas programmām.

“Atgriešanās no grēkiem ir Dieva pārdabisks darbs. Atbildot tam, grēcinieks, Svētā Gara pārliecināts par savu sacelšanos pret Dievu, novēršas no saviem grēcīgajiem ceļiem un iegūst ticību Jēzum Kristum savas pestīšanas nodrošināšanai.“

Deivids Klauds