Autorizācija

Veikala kategorijas

 

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

Ticīga dzīve

Kristieši masveidā atstāj savas draudzes

Kas tas ir? Krīze kristietībā vai laikmeta fenomens?
21.05.2009

Andrejs Stroms

Kāpēc miljoniem Dievam nodevušos kristiešu pasaulē atstāj draudzes?

Vai tas ir kādas jaunas " kustības" iesākums?

Kas izsauc šādas parādības pasaulē?

Publicēts no interneta materiāliem prophetic@revivalschool.com

www.streetrevival.com

Copyright (c)Andrew Storm, 2003/2004

 

 

"Pārsteigumu sagādā atklājums, ka vismaz 10 miljonu no augšienes dzimušo kristiešu (ASV) ir izgājuši no savām draudzēm."

 

Pollsters Džordžs Barna- www.barna.org

 

Pirmā nodaļa

Visā pasaulē plaši izplatīta parādība

Attiecībā uz mani šīs "sniega bumbas" velšanās process iesākās pēc radiošova un sekojošas epastu izsūtīšanas. 2003.gada martā es tiku uzaicināts uz Rhema kristīgo radiostudiju (Rhema Christian network) Jaunzēlandē, lai piedalītos atklātā diskusijā par aizvien straujāk augošo kristiešu iziešanu no savām draudzēm. Tiku uzaicināts uz šo pārraidi, jo kādā no savām grāmatām biju pārstāstījis pats savu "tuksneša" piedzīvojumu un minējis faktu, ka daudz kristiešu šodien neatzīst esošo baznīcas vai draudžu sistēmu. Es par šīm lietām kaut ko zināju, bet pat tad man bija pavisam maz nojēgas, kādā mērogā tas ir izplatīts pasaulē.

Tajā pašā nedēļā, kad es piedalījos radiošovā, es uzrakstīju rakstu par šo pašu tematu un ievietoju internetā. Rezultāts bija absolūti negaidīts un satriecošs, jo atsauksmes nāca no visas pasaules malām. Tālāk tiek publicēts šis epasts, ko es izsūtīju pasaulē. Man nebija pat domas, ka tas radīs tādu ķēdes reakciju.

 

Epasts: RE: KRISTIEŠI - "IZGĀJĒJI"

-Andrejs Stroms (2003.g.4.aprīlī)

Es rakstu par visai neparastu tematu. Pirmdienas vakarā (31.martā) es tiku uzaicināts uz kristiešu radiodiskusijām Jaunzēlandē, lai kopīgi pārrunātu strauji augošo kristiešu iziešanu no draudzēm Rietumu pasaulē. Viņi masveidā atstāj savas baznīcas- dažādu iemeslu pēc,- tomēr joprojām uzskata sevi par stipras ticības kristiešiem. Tas bija visai interesants vakars; visu laiku ēterā pienāca telefona zvani.

Šī "iziešanas no Draudzes" parādība tagad ir izaugusi tik plaša, ka par to tiek rakstītas grāmatas. Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju aptuvenu novērtējumu, ka tikai mūsu valsts lielākajā pilsētā Oklendā ir DESMITIEM TŪKSTOŠU šādu kristiešu izgājēju. Un es ticu, ka tas notiek visās rietumvalstīs. Esmu personīgi nācis kontaktos ar burtiski simtiem šādu ļaužu. Vispārsteidzošākā lieta ir tā, ka parasti šie ļaudis ir visdedzīgākie kristieši- tie, kas lūdz, kam ir dziļāks ieskats uz garīgām lietām, kas dziļi pārdomā. Un tomēr viņi ir zaudējuši spēkus šajās "kristīgajās spēlēs" mūsu draudžu sistēmas ietvaros un beidzot izšķiras tās atstāt. Nereti viņi nodoms iziet atnāk pēc daudzu gadu vairāk vai mazāk sekmīgas darbošanās. Faktiski vairumā gadījumu viņi ir bijuši dažāda ranga līderi vai viņos ir raksturīga tieksme uz vadīšanu.

Bet tagad viņi atrodas ārpusē. Kāpēc? Draudze parasti uzskata šo lietu kā grūti interpretējamu, lai to varētu izskaidrot. Parasti apsūdzēts tiek izgājējs: "Tas un tas ir apvainojies, viņā ir izaugusi rūgtuma sakne." Vai arī viņš ir "sacelšanās" stāvoklī pret draudzes vadību. Vai arī: "Viņi nav spējīgi darboties komandā." "Viņš ir atkritējs."

Bet ja jums iznāk aprunāties ar šiem ļaudīm, jūs atradīsit, ka viņi ir sēdējuši baznīcas solos jau daudzus gadus un vairāk nespēj palikt klusi un vērot to pašu veco ekleziastisko spēli. DIEVA IZTRŪKUMS draudzē cenšas viņus inficēt- un tas notiek pat visdedzīgākajās "Gara pildītajās" draudzēs. KUR TAD VISĀS MŪSU AKTIVITĀTĒS ATRODAS DIEVS? Patiešām, tā tam nevajadzētu būt.

Jaunas aizraušanās, kristieša brīvības izpausmes formas un kustības nāk un iet, bet viduvējība un DIEVA IZTRŪKUMS šķiet, turpinās mūžīgi. Un tad pavisam klusu, dažreiz tā, ka neviens to pat nav ievērojis, viņi izslīd pa durvīm- lai nekad vairs neatgrieztos. Kādi man pat ir stāstījuši, ka esot jutuši, ka Dievs viņus aicina iziet ārā. Bet kādi citi vienkārši juta, ka vairāk nespēj palikt. Draudze bija tik ļoti nospiedusi viņu brīvo gribu un darbošanās tieksmi, ka to nav iespējams izteikt vārdos.

Ļoti bieži pēc tam viņi kādu laiku staigāja pa citām draudzēm cerībā, ka spēs atrast vietu, kura tiem būtu vispareizākā- visos aspektos. (Lai gan vairums no viņiem pēc dabas nav "staigātāji.") Bet neviena vieta, ko viņi apmeklēja, tiem nešķita "pareizāka" kā bijusī draudze, ko viņi atstāja. Un pēc kāda laika tiem šķita vieglāk palikt savās mājas ar savu Dievu.

Kā jau agrāk sacīju, vairums no šiem cilvēkiem nav atteikušies no kristietības kā tādas. Tā ir mūsdienu draudžu sistēma, kam pakļauties viņi ir atteikušies. Un mēs šeit runājam par lielu cilvēku skaitu. Tūkstošiem viņu jau ir izgājuši. Un daudzi citi apzinās, ka uz "gaida" uz to.

Kādi no šiem izgājušajiem ir iesākuši savas māju draudzes vai satiekas ar citām kristiešu ģimenēm ikdienas situācijās. Bet daudzi vispār ne ar vienu nesatiekas un uzskata sevi atrodamies "tuksnesī" - vienatnē ar Dievu. (Tas ir ļoti izplatīts uzskats)

Pirms dažam nedēļām man kāds mācītājs vaicāja, vai es piekrītu, ka tas, kas tagad notiek, var būt jaunas Dieva kustības sākums. Tā bija pavisam radikāla doma. Daudz draudžu līderu domā tieši pretēji. Jo tas, kas cilvēkus izved ārā no "viņu draudzēm," taču nevar būt no Dieva, vai ne tā?

Hmm. Es zinu tikai vienu lietu: koncepcija par iešanu caur tuksnesi tieši pirms ieiešanas "Apsolītajā zemē" ir bībelīga. Faktiski Bībele to apstiprina. Pat Jēzus devās cauri tādam tuksneša laikam Savā dzīvē.

Bet nav iespējams palikt "vienam," izsūtījumā mūžīgi. Kādu dienu, ja šie ļaudis gatavojas būt par daļu no jaunās Dieva Gara kustības, tiem nāksies iznākt ārā no savas vientulības tuksneša un kļūt par daļu no "MIESAS," ko Jēzus sapulcinās kopā,- kļūstot par "jauno vīnatrauku," kas tiks sagatavots šai jaunajai Dieva kustībai. Citādi viņi paliks ārpus tā. Un tās būs pavisam lielas briesmas.

Esmu pārliecināts, ka mūsu adresātu sarakstā ir daudzi, kas šajā sakarā vēlēsies atsaukties vai sniegs savas liecības par šo aktuālo tematu. Es ļoti vēlos dzirdēt jūs atsauksmes. Tas patiešam ir nozīmīgs jautājums attiecībā uz Draudzi.

Lai Dievs jūs svētī, mani draugi!

Nākošajās nedēļās pēc šī raksta ievietošanas internetā mani apraka epastu straumes. Šķita, ka tās tikai nāk un nāk no visas pasaules, jo daudzas atsauksmes pienāca no cilvēkiem, kas neatradās mūsu kontaktu sarakstā. Milzīgi daudz sirdi plosošu stāstu no cilvēkiem, kas joprojām mīl Jēzu, bet ir atstājuši savas draudzes (vairumā gadījumu uz mūžiem). Kas atvēra viņu acis? Tas viss man deva apstiprinājumu, ka šis kutelīgais temats ir daudz plašāks un dziļāks nekā daudzi no mums ir sapratuši. Nedomāju, ka daudzi no kristiešu līderiem ir spējīgi aptvert, cik liels ticīgo skaits ir vienkārši sacēlušies pret šodienas "organizētas reliģijas" sistēmu un izgājuši no tās ārā.

Šajā grāmatā jūs izlasīsit daudzus dzīvesstāstus, kas man tika atsūtīti no visas pasaules. Lai sniegtu izpratni, kāds tieši ir šis "globālais" process, publicējam tikai dažus vēstuļu paraugus:

 

no Janas (Skotija)

Mēs esam kristiešu grupa, kas četratā satiekas mūsu visu mājās. Mēs agrāk bijām līderi mūsu vietējā draudzē, bet dažādu iemeslu dēļ atradāmies izmesti ārpus organizētās draudzes sienām. Un līdzīgi jums mēs esam atradušas, ka neesam vienas. Esam sastapušas desmitiem kristiešu Skotijā, kas atrodas uz tā paša kuģa. Vairums no viņiem bija līderi savās draudzēs. Pagājušajā vakarā mēs, divas ģimenes, satikāmies ar kādiem 8 vai 9 šādiem cilvēkiem.

Jūsu novērtējums par cilvēku skaitu, kas atrodas šādā situācijā, šķiet, ir pareizs. Pazīstu kādu vīrieti Londonā, kas sūta vēstules 4 tūkstošiem šādu izgājēju. Esmu dzirdējusi novērtējumus, ka no "Draudzes" izgājušo skaits faktiski ir daudz lielāks par to cilvēku skaitu, kas joprojām vēl atrodas "Draudzē." Kaut gan ir ļoti grūti novērtēt ārpus draudzes esošo kristiešu skaitu.

 

no mācītāja Džima S. (ASV)

Man šķiet, attiecībā uz izgājušo skaitu Jaunzēlande ir kā šķavas, kamēr Amerikā valda pneimonija.

 

no Marijas (ASV)

Jūs būsit ĻOTI pārsteigts par TIK ĻOTI lielo apdāvināto un veltījumā Dievam esošo kristiešu līderu skaitu, kas NEAPMEKLĒ regulāro draudzi Dienvidkalifornijā, kur es dzīvoju. Mēs ar vīru 7 gadus darbojāmies aprūpes grupā ar 15 citiem pāriem. Tikai 3 no tiem joprojām apmeklē draudzi.

 

no Tomasa (ASV)

Mēs ar ģimeni esam daļa no, kā man šķiet, miljoniem ļaužu, kas ir atstājuši draudzes sistēmu vai ir Dieva aicināti iziet ārā "tuksnesī." Tas Kungs sniedza izskaidrojumu mūsu izaicināšanai ārā. Viņš mums teica, ka šis būs īpašs laiks, kad mums tiks mācīts palikt ar Viņu šķīstumā un vienatnē tā, lai mēs spētu kļūt pilnīgi, lai reiz tiktu ievesti kāzās līdz ar daudziem citiem. Mēs joprojām satiekamies ar citiem un dalāmies viens otram ar Vārdu. Mēs joprojām darām tos darbus, kas būtu jādara Draudzē: gādājam par citu vajadzībām un dalāmies patiesības Vārdā. Mēs tikai neesam cilvēku veidotās sistēmas daļa, un es neticu, ka kaut kad tiksim aicināti atkal pievienoties šai reliģiskajai sistēmai, izņemot gan, ja būs radušies dzīvību nesoša auglīga Kristus Miesa.

 

no Maika (Vīnadārza draudze, Anglija)

Izlasīju jūsu rakstu par no Baznīcas izgājušajiem kristiešiem. Pārsteidzoši- es jau pirms tam biju ieguvis stingru pārliecību, ka tas notiek mums visapkārt arī šeit, Anglijā. Tik daudz pirmšķirīgu kristiešu spēj sekmīgi pastāvēt ārpus draudzes... esmu tā audzināts, lai saprastu, ka katrs, kas sevi amputē no pārējā ķermeņa, drīz mirs un sapūs kā nogriezts pirksts- un tomēr šie ļaudis nemirst un nemaz netaisās mirt. Draudzes zaudējums ir viena lieta un bīstamība vienatnē pastāvēt ir cita,- un tomēr pastāv tāda lieta kā tuksnesis. Paskatieties uz ķēniņu Dāvidu, kā viņam nācās pavadīt visus šos garos tuksneša gadus, pirms tā Kunga svaidītais varēja ienākt šajā ainā...

 

no Donaleas (Dienvidāfrika)

Šī savādā parādība ir aizsniegusi arī mūsu zemi. Esmu pārliecināta, ka daudzi no draudzēm izgājušie Dienvidāfrikas kristieši jau ir kontaktējušies ar jums. Lai gan joprojām formāli sastāvu draudzē, esmu patiešām gājusi cauri grūtiem laikiem, cenšoties sevi katru svētdienu piespiest atrasties baznīcas solā. Es mīlu to Kungu no visas sirds, bet kristiešu miesīgums un mūsdienu modernā kristietība vai "baznīcā iešana" man krīt uz nerviem. Esmu par daudz nogurusi no visām tām programmām un naudas vākšanas kampaņām un ne reizi neesmu redzējusi vai jutusi, ka tajās patiešām ir iejaukts Dievs. Es izmisīgi vēlos iepazīt Dievu ikdienā un patiešām pazīt Viņa gribu. Pa nedēļas vidu esmu sadraudzībā ar citiem cilvēkiem, kas ir līdzīgi man ir pilnībā atstājuši draudzi un ir patiesi kristieši, kas patiešām individuāli meklē Dieva gribu.

 

no Tonija (Dienvidāfrika)

Lasīju jūs rakstu par no draudzes izgājušajiem kristiešiem ar lielu interesi un, jā,- tā ir vispasaules tendence. Esmu personīgi runājis ar daudziem kristiešiem no citām zemēm. Daudzi no tiem ir biznesmeņi (man šķiet, tieši biznesmeņi ir paši pirmie, pie kuriem to var novērot). Un, jā,- tas sākās kā maza patvaļa, bet tagad slūžas ir vaļā un daudzi ir vai nu atstājuši savas baznīcas vai atrodas to atstāšanas procesā.

 

no Jouko (Somija)

Jūs savā rakstā par izgājušajiem kristiešiem aprakstījāt tieši manu situāciju. Arī Somijā daudzi ir nonākuši šādā prāta stāvoklī. Es patiešām nezinu, kāds būs nākotnes risinājums šai dilemmai.

 

no Līzas (Zimbabve)

Tikko kā saņēmu Jūsu rakstu no savas draudzenes un pārsteigta atklāju, ka ne tikai mūsu zemē izpaužas šis "fenomens" (ja es varu pielietot šādu izteicienu). Mūsu vidū ir daudzi, kas jutušies "aicināti iziet ārā no draudzes,"- mūsu mājas šūniņā ir apmēram 12 ticīgo. Reizi mēnesī mēs satiekamies ar pārējiem, mums ir izveidots spēcīgs lūgšanas tīkls un mēs ikdienas satiekamies ar sev līdzīgiem, jo šeit, Zimbabvē, ir ļoti lielas lūgšanu vajadzības.

 

no Marka (ASV)

Es joprojām formāli atrodos draudzes vadībā un muzikālajā kalpošanā tradicionālā draudzē, bet daudzi ļoti svaidīti un pravietiski apdāvināti mani draugi ir beiguši "spēlēt baznīcu" un ir izgājuši ārā no organizētās reliģijas, tajā pašā laikā nezaudējot savas kalpošanas. Viens no viņiem nodarbojas ar "izdegušo" mācītāju aprūpi, kāds cits stiprina avis ar svētīgiem rakstiem, trešais veido kristiešu interneta mājas lapas, bet neviens no viņiem vairs nepiedalās tradicionālās sapulcēs ar sprediķi/ muzikālo daļu/ formālām lūgšanām, ko mēs saucam par "baznīcas" kalpošanu. Es sirdī sajūtu, ka šī lielā izsalkušo un tiešā veidā Kristum sekojošo ļaužu  masa gatavo skatuvi lielām kristietības izmaiņām.

 

no Rendija (ASV)

Es lasīju skaidrojumu, kāpēc strauji pieaug šī kustība- kristiešiem iet ārā no savām baznīcām. Tajās esošie visi kā viens saka, ka mēs esam spītnieki, atkritēji, individuālisti, ka mūsos ir rūgtuma sakne... Bet tā nav taisnība.

Kad mēs apmeklējām draudzi, mums atklājās, ka tajā nav Dieva- nav Spēka- nav Evaņģēlija- nav Kristus- nav dziedināšanas- nav brīnumu; ka tajā ir slikta atmosfēra- slikta vadība- slikta mācība- sliktas programmas. Ir tikai cīņas, lai iegūtu personīgo varu un kontroli pār pārējiem.

Es nespēju jums izteikt, cik daudz reižu pret mani izturējās tā, it kā es nemūžam nenonākšu debesīs tikai tāpēc, ka es vairs neapmeklēju baznīcu. Viņi nevar izmantot mūsu dāvanas, dabūt mūsu desmitās tiesas un mīlestību, jo mēs tagad atrodamies uz ielas.

Mēs pazīstam daudzus, kas, lai gan ir atstājuši savas draudzes, tomēr ir Dievam nodevušiem lūgšanu cīnītāji, aizlūdzēji, misionāri un Dieva pielūdzēji. Viņi vienkārši vēlējās dalīties ar savām Dieva dotajām dāvanām.

Šī kustība pieaug- un pavisam drīz tā pārņems visu Baznīcu. Tas, ko jūs redzat, ir tikai aisberga redzamā daļa.

 

no Peta (Kanāda)

Vairāk nekā 7 gadus kā neapmeklēju draudzi. Esmu ordinēts nekonfesionālas draudzes mācītājs. Pa šiem gadiem esmu apmeklējis daudzas draudzes (daudzās no tām man atļāva arī runāt to, ko tas Kungs man liks teikt), bet, atklāti sakot, esmu atklājis, ka man ir ļoti grūti saņemties, lai apmeklētu draudžu sapulces. Man šķiet, ka viss, ko spēju šajās draudzēs saklausīt, ir tikai ļaužu izmisīgie šņuksti un verdzības ķēžu žvadzoņa visapkārt. Un tomēr visi cenšas mākslīgi izlikties un smaidīt un pat dziedāt, kā Dievs viņus ir atbrīvojis un piepildījis ar prieku. Bieži es sajūtu sevi raudam tieši tad, kad ticīgie visapkārt man smaida un smejas šķietamā priekā... tomēr patiesībā šķiet, ka tikai daži no viņiem ir Dieva mīlestības aizskarti... viņu pašu draudzēs. Kanādā ir pavisam maz patiesu ticīgo Baznīcas ietvaros līdzīgi kā tas ir Jaunzēlandē.

 

no Sema (bijušais Vīnadārza draudžu mācītājs, Kanāda)

Manā apkārtnē ir 330,000 cilvēku, un ĀRPUS DRAUDZES esošo kristiešu skaits ir pieaudzis no 6,000 līdz pāri par 10,000 tikai vienā pašā 1999 gada vasarā vien...

 

no Sjū (Austrālija)

Es personīgi pazīstu lielu skaitu spēcīgu kristiešu līderu, kas ir ekskomunicēti no draudzes vai arī paši no tās izgājuši un kas tagad atrodas tiešā Dieva atkarībā un ko Dievs vareni lieto ārpus kādas konkrētas draudzes ietvariem. Kādi darbojas māju grupās, kādi regulāri sanāk kopā tikai sadraudzības dēļ. Attiecībā uz mani vairums no manas sadraudzības tiek veidota ar draugiem Jaunzēlandē un Austrālijā pa telefonu un caur epastiem.

 

no Dženijas (Jaunzēlande)

Es strādāju cilvēku vidū, kas ir atstājuši savas draudzes, cik man zināms, zem kopēja moto, ko var nosaukt kā 'Gara izsūtījumu.' Es sakontaktējos ar vairākām tādām grupām, lai noskaidrotu, kas ar viņiem draudzēs ir noticis...

Es jums piekrītu- nosaukt mūs par " atkritējiem" un citos līdzīgos vārdos ir neprecīzi un tas neko nepalīdz. Tas, ko es šeit redzu, ir, ka, lai padziļinātu savu ticību un labāk tajā integrētos, viņi uzdod saviem vadītājiem pārāk smagus jautājumus, uz ko viņu vadītāji tiem nespēj sniegt atbildes.

Arī mani māc šaubas, vai tajā visā ir Dieva Gara darbība- un lietas aiziet pat tik tālu, ka vienīgā izeja doties Dieva Gara un atziņas dziļumos, paliek, izejot ārā no reliģisku spēli spēlējoša intriganta un konformistiska baznīcas teātra...

 

no Skota (Japāna)

Kā persona, kas ir bijusi iesaistīta kalpošanā un darbā ar draudzēm tagad jau pāri par 20 gadiem, es varu sākt saprast, kāpēc cilvēki tā vienkārši saņemas un aiziet. Agrāk mēs popularizējām domu, ka šādai personai trūkst veltījuma un ka tev ir obligāti jātiek iedēstītam vienā noteiktā vietā un ka visu, ko Dievs vēlas darīt, Viņš dara caur vietējo draudzi u.t.t.

Un tā, cilvēki kas ir izkrituši no draudzes, vienkārši tiek uzskatīti kā tādi, kam nav ko piedāvāt citiem.

Bet viņu ir miljoniem. Esmu saticies ar tādiem un esmu pārsteigts, ka liels skaits ļaužu, kas vēlas sadraudzību un Dieva mīlestību, regulāri neapmeklē baznīcu.

 

no Einijas (ASV)

Amerikā kādās pilsētās to, kas atrodas ārpus oficiālās Baznīcas, ir daudz vairāk nekā to, kas tajā atrodas. Tas ir neparasti... Es kā misionāre- evaņģēliste jūtu, ka ir tik daudz draudžu programmas ar niecīgu vai pavisam iztrūkstošu tā Kunga tuvumu; un tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki tās masveidīgi atstāj. Tur ir maz patiesas lūgšanas un ja arī ir, tās ir bez aizrautības, spēka un dedzības.

 

no Pegijas (ASV)

Mēs ar vīru esam bijusi kristieši nu jau 30 gadus, lielāko daļu no šī laika esam bijusi mājas grupas līderi; mans vīrs arī ir bijis pielūgšanas vadītājs visu šo laiku. Tomēr tagad mēs esam starp tā saucamajiem "izgājējiem," ko apraksta jūsu vēsts, kaut gan mēs turpinām satikties un lūgt ar citiem ticīgajiem, kas jūt to pašu ilgošanos pēc kaut kā reālāka nekā esam piedzīvojuši. Mūsu sirds sauciens ir "nevis" dzīvot atmiņās no ticības un attiecībām ar Dievu pirms daudziem gadiem, bet gan atklāt Viņu par jaunu un daudz dziļāk nekā jebkad agrāk. Mēs esam izsalkuši pēc Viņa tuvuma. Šī izsalkuma gaismā atmiņas par mūsu atrašanos draudzē, ko apmeklējām 17 gadus, rada tādu tukšuma izjūtu, ka šķiet tikai loģiski, ka mēs to vairāk nespējām panest.

 

No autora:

Augstāk minēti tikai daži no simtiem epastu, ko saņēmām par šo tematu no visas pasaules. Tikai dažas dienas pēc tam, kad es publicēju savu rakstu, kāds no Francijas man paziņoja, ka esot pārtulkojis to franču valodā un ievietojis internetā. Pēc tam es sāku saņemt epastus franču valodā- no kuriem nevienu nespēju izlasīt! Šeit tiek parādīta tikai jautājuma paša būtība, ka "iziešana" no draudzēm ir tendence, kas raksturo mūsdienu Rietumu pasauli. Visur, šķiet, cilvēki izjūt izsalkumu un slāpes pēc Dieva REALITĀTES, bet bēdīgi, ka to vairāk neatrod mūsu draudzēs. Kas uz zemes īsti notiek?

 

Otrā nodaļa

Mans paša "tuksneša" piedzīvojums

Viens no iemesliem, kāpēc mani uzaicināja uz diskusiju ēterā, bija tas, ka teorētiski es biju kā tāds, kas spēj redzēt šī jautājuma "abas puses." Biju kristīgs kalpotājs, kas noturējis sapulces un vadījis konferences, bet biju arī kā tāds, kas ir pavadījis septiņus garus gadus pilnīgi "ārpus draudzes"- tuksnesī, līdz pat 1993.gadam. Un līdz pat šai dienai man ir daudz draugu un paziņu, kas joprojām atrodas ārpus draudzes. Tāpēc es labi pazīstu šo parādību no iekšpuses.

Mans paša "tuksneša" piedzīvojums ir ļoti svarīga mana dzīves stāsta sastāvdaļa. Tam bija milzīga ietekme uz mani. Nekad neesmu kaunējies no šī piedzīvojuma, un to ir iespējams izlasīt ikvienam manā interneta lappusē un manās grāmatās. Tālāk seko mans stāsts, kas tiek tiešā veidā pārpublicēts no vienas no mūsu interneta lappusēm. Lasot to, jūs varat nonākt pie izpratnes par kādām "stadijām," caur ko es devos savā tuksneša ceļojumā. Gadiem ejot, esmu šajā sakarā saņēmis daudz komentāru.

 

"MANS TUKSNEŠA PIEDZĪVOJUMS"- Andrejs Stroms

Esmu uzaudzis kristīgā vidē un tajā pavadījis visu savu dzīvi. Mans tēvs bija Gara pildīts baptistu sludinātājs un arī Atmodas pētnieks un publicists (Tas iemiesojās mūsu ģimenē!). Un tā, kad es pats 17 gadu vecumā kļuvu par Gara pildītu kristieti, es no paša iesākuma biju sajūsmināts par Atmodu un lūgšanas spēku. Es arī nonācu zem ļoti spēcīga "pravietiska" svaidījuma, kaut gan tajā laikā man par to nebija daudz saprašanas. (Kas manī ir nepareizs? Kāpēc esmu tik izmisis un mani pārņem sāpes par Draudzes kopējo stāvokli, kad citi, šķiet, ir tik apmierināti ar status quo?) Par laimi, man bija visas daudzās Atmodas stāstu grāmatas, kas man teica, ka es neesmu viens, bet gan viens no daudziem nopietniem kristiešiem visā vēstures gaitā. Bet es patiešām jutos ļoti vientuļš lielāko laika daļu. (Kopā ar Dievu, protams- Viņš vienmēr bija man klāt.)

Sāku apmeklēt vairākas draudzēs- viena no tām, ko es izvēlējos, bija "stingrās līnijas" vasarsvētku draudze. Sakarā ar manu jaunatnes maksimālismu un dedzību liecināt, ko tur izpaudu, es vienmēr izraisīju kādu nemieru draudzes vadībā. Tajā laikā es vienkārši nespēju palikt kluss- es tā ilgojos redzēt Draudzi patiesā Atmodas stāvoklī,- un biju pilnīgi pārliecināts par savu viedokli. (Patiesībā man tajās dienās pietrūka gudrības!) Es arī daudzos veidos attiecībā uz sevi biju "stingras līnijas" likuma kalps. Bet Dievs mani mācīja un mani lietoja neskatoties uz manu paša attieksmi pret sevi.

Bet tad beidzot tas notika. Beidzot pēc daudzām skriešanām un diskusijām es nonācu pretrunā ar to, kas, kā jutu, bija doktrīna attiecībā uz draudzes pamatu, un es beidzot izgāju no tās, meklēdams savu ideālus, un tā pavadīju kādu laiku. Bet tā vietā lai es ietu un meklētu kādu citu draudzi, mēs ar sievu vienojāmies kopā ar kādiem saviem draugiem iesākt savu pašu grupas izveidi, kas būs vienīgā pareizā. Bet tā vietā lai mūsu vidū būtu Dieva svētības, tas tā nebūt nebija un no mūsu darbošanās nebija nekāda labuma. Dievam bija noglabātas kādas LIELAS mācību stundas mums vēl priekšā.

Tas bija SEPTIŅU GADU perioda iesākums, pavadīts pilnīgi ārpus draudzes sistēmas (20- 27 gadu vecumā)- man un manai ģimenei. (Tajā laikā es jau biju apprecējies ar brīnišķīgu kristīgu sievieti un mums nāca seši jauki bērni)

Visā šajā tuksneša pārbaudījumu un garīgo uzbrukumu periodā vienu lietu es tomēr neatlaidu; un tas bija mans nakts lūgšanu laiks ar Dievu. Tas bija vissvētītākais laiks, bet arī vienīgais "garīgais" laiks, caur ko es gāju savā dzīvē. Viss cits man šķita kā aizvēries, kā tukšs, kā miris. Tā tas gāja gadu pēc gada. Es ZINĀJU, ka mums nav jāiet atpakaļ uz draudzi, tomēr nekas nenotika arī, mājās esot. Bet ja es arī apmeklēju draudzi, arī tad nekas attiecībā uz mums nemainījās. Viss bija tukšs un kā izmiris, un beigās es (kad reiz es biju vislepnākā, visskaļākā, visstingrākā un augstprātīgākā liecināšanas mašīna) biju garīgi tik ļoti "satriekts," ka tik tikko spēju panest sarunas ar kādu par garīgām lietām. Kāds var sacīt, ka tas viss bija no velna. Nē. DIEVS mani bija vadījis ārā tuksnesī ar mērķi; Viņš mani varēja arī izvadīt no tā savā laikā ārā. Es tiku tik ļoti pazemots un samalts, un pat reiz tik lepnā "reliģiskā" dzīve manī tā satriekta un padzīta no manis, lai kādā dienā Dievs varētu sākt spīdēt caur mani.

Tajā laikā mēs palēnām sākām veidot no draudzes izgājušo Jaunzēlandes kristiešu interneta saraksti (bez šaubām, tas ietvēra arī daudzas citas zemes),- to ļaužu, kas reiz bija izgājuši no dažādām konfesionālām draudzēm (kādi no tiem bija bijuši pat draudžu līderi). Mēs laiku pa laikam viņus apmeklējām un atklājām, ka šajā īpašajā grupā valdīja iziešanas no draudzes doktrīna, ko mēs piemērojām arī pie sevis. Daudz no šīs "doktrīnas" mācības bija vairāk negatīva nekā pozitīva. Tā ietvēra sevī garas litānijas par visu, kas bija nepareizs attiecībā uz organizēto draudzi, tās sistēmu un līderiem, bieži paužot "izsmejošu" sarkasmu un sniedzot atvieglojumu, ka mēs, "tie īstie kristieši," esam ārā no visas tās "šmuces." Es tajā visā pilnībā dalījos un izjutu lielu atvieglojumu, jo man bija mans paša piedzīvojums un mani paša sarūgtinājumi, ko auklēt sevī. Un, protams, lielā un nozīmīgā "atbilde," kam mēs patiesi ticējām, bija atstāt šo atkritēju Bābeli, šo miesīgo draudzi. Mēs kļuvām pavisam aizdomīgi attiecībā uz "draudzē" esošajiem kristiešiem, kas joprojām atradās sistēmas ietvaros- pat arī tad, ja viņi bija īsti lūdzēji, kas patiešām cieši staigāja ar Dievu. Cik augstprātīgi mēs bijām, šādi domādami! Bet pēc brīža pat tas sāka izbālēt un es kļuvu tik ļoti "satriekts," ka pat viss šis "sistēmas" izsmiekls man nedeva vairāk gandarījuma manai pastāvēšanai. Viss bija niecība, nekam nebija nozīmes! Kad beidzot Dievs iestāsies un sāks darboties?

Mēs sākām nodarboties ar kristīgu muzicēšanu (mēs ar sievu bijām mūziķi), bet visā šajā laikā mēs tikai sitām savas galvas pret ķieģeļu sienu. Dievs mūs bija ielicis "cietumā," un mēs nenonāksim NEKUR, kamēr neiemācīsimies to, kas Viņam bija mums jāiemāca. Es gadiem ilgi biju lūdzis: "Dievs, lieto mani. Dievs, pildi mani vairāk un vairāk ar Savu Garu, sniedz Atmodu;" un šeit es atrados sēžot garīgā "bezdibenī"- un es tur neko nevaru darīt. Runājot garīgi, es atrados it kā "dzirnavās" starp dzirnakmeņiem. Laiku pa laikam nonācu galējā izmisumā. Lūk, ko jūs iegūsit, ja lūgsit Dievu jūs "satriekt un tad lietot." Neesiet pārsteigti, ja Viņš arī īsteno jūsu izteikto lūgumu!

Mana pirmā mūziķu grupa man bija gandrīz kā "elks," kad atrados šajā stāvoklī (tad man bija 26 gadi)- kā tas notiek gandrīz vienmēr pie kalpošanām, kas aizsedz mērķi. Bet vienu dienu kaut kas dramatiski aizgāja greizi, kas nozīmēja tikai to, ka mums ir jāatceļ turpmākie koncerti, un pēkšņi es ZINĀJU- es vienkārši ZINĀJU, ka visa šī lieta nav no Dieva- tas biju tikai es, kas centās, centās un centās visādi "LIKT TAM NOTIKT." Un es tajā pašā mirklī zināju, ka tas ir beidzies. Tas bija mans pēdējais tvēriens- vienīgā "garīgā" kalpošana, kas man bija palikusi, un arī tā nebija no Dieva. Grupa izjuka. Mēs godīgi nospēlējām savu pēdējo koncerttūri, un tas bija viss. VAIRĀK NEBIJA NEKĀ. NEKĀ KĀ TIKAI MANS DIEVS.

Tā vietā lai kā parasti censtos darboties un kalpotu savam elkam, kas bija mana kalpošana, es beidzot iesāku pavadīt ilgas stundas Dieva tuvumā, asarām plūstot pār maniem vaigiem, godājot Viņa tuvumu- pielūdzot Viņu un "saplūstot" vienībā ar Viņu. Un es sāku nonākt zem pravietiska svaidījuma kā agrāk nekad neesmu bijis atradies, pat ne sākumā. Tad man bija 27 gadi, un es biju pavadījis tuksnesī 7 gadus.

Pēkšņi šķita, ka Dievs novelk manu veco smaguma un nospiestības mēteli un tā vietā mani ietērpj slavas apmetnī. Un Viņš turpināja man stāstīt to pašu lietu no jauna: "ATMODA NĀK. ATMODA NĀK." Dažreiz es burtiski lēkāju no prieka un šī vārda atklāsmes realitātes. Kādā intensīvā trīs dienu periodā Dievs man parādīja, kā es Jēzus vārdā varu uzbrukt un iznīcināt daudzas no lepnības, sacelšanās, reliģijas u.c. citadelēm, kurām manā dzīvē jau gadiem ilgi bija likti noturīgi pamati. Un tas ir burtiski tas, ko es arī darīju. Slava Dievam! Es jums saku, es tiku pārveidots.

Un Dievs arī sāka mani iepazīstināt ar daudziem lūdzošiem un pravietiskiem ļaudīm. (Vairumā gadījumu tie atrodas draudzē, lai gan kādi no tiem ir "ārpus tās." Man nebija svarīgi, kādā "formātā" vai kādās "kastītēs" tie tajā laikā atradās- viņu attiecības ar Dievu bija vienīgais viņu novērtējuma kritērijs.) Daudzi no šiem ļaudīm apstiprināja, ko Dievs arī man bija rādījis par nākošo Atmodu. Un es arī izdzirdu pirmo "pravietisko" kasetes ierakstu no svešzemju pravieša, kas man bija kā pārsteidzošs manu uzskatu apstiprinājums. Pēkšņi izrādījās, ka es vairs neesmu viens! Visas šīs lietas, ko Dievs man jau bija rādījis gadiem ilgi,- Viņš rādīja arī citiem! Pēkšņi es sāku just, ka man vajadzīgs to visu pierakstīt, lai arī citi var dalīties tajā, ko Dievs ir runājis uz mums. (Es nebiju rakstījis gadiem ilgi) Un es vairāk nebiju satriekts un izmisis, atrodoties tuksnesī Es kļuvu vareni atbrīvots Jēzū. Tieši caur šo manu tuksneša ceļojumu manī bija noticis kaut kas svarīgs un daudz ko izmainījis. Es daudzējādi vairāk nebiju tā pati persona kas agrāk. (Faktiski daudz ļaužu nespēj noticēt savām izmaiņām) Dievs mani bija satriecis un atkal no jauna ievedis dzīvībā- Savā savdabībā veidā. Un daudzi no maniem "asajiem stūriem" uz mūžiem bija nogludināti. Tagad es biju daudz paļāvīgāks uz Viņu par visu. Tās bija ļoti radikālas izmaiņas, un patiesi: es tagad domāju, kā gan Dievs bija spējis mani lietot tādu, kāds es biju agrāk? Tagad man ir 37 gadi. Mēs ar sievu esam precējušies jau 17 gadus un mums ir seši brīnišķīgi bērni. Mēs pat iesaistījāmies vietējā Gara pildītajā Pestīšanas armijas draudzē, bet pēc tam baptistu draudzē. Tagad līdzīgi kā daudzi citi esmu pārliecināts, ka vislabākais (un arī visizaicinošākais) mums stāv vēl priekšā un ka godības pilnā Atmoda atrodas pavisam tuvu.

Ir divi punkti, kas izriet no visa tā. Pirmais, es ticu, ka Dievs mani izveda ārā no draudzes sistēmas lielākoties tāpēc, ka redzēja MANĪ daudzas vainas un vēlējās tās novērst- vairāk nekā bija iespējams pie manis strādāt, kad es atrados draudzē. (Lai gan, protams, ir acīmredzams, ka šodienas draudze aizvien straujāk atvirzās no dievišķīgi nospraustās līnijas un tai ir nopietnas paklausības un tikumības problēmas.) Viņš gribēja mani nogādāt izkaltušā vietā, lai atbrīvotu no augstprātības, lepnības, "cietās līnijas" un svētulības pildīta dzīves uzskata. Viņš arī vēlāk nodarbojās ar manu "viszinīgo" attieksmi pret "draudzes" kristiešiem, "sistēmas" domāšanu u.t.t. Viņš gribēja mani salauzt un pazemot (saskaņā ar manu lūgumu), jo tikai pārveidotu spēja mani lietot. Kāds visu noārdošs bija šos process! Bet cik gudri un prasmīgi Dieva vadīts. Viņš vēlas ne tikai sagraut mūsu pašu būvēto ēku, bet visvairāk mūs izglābt no sevis pašiem. Cik tumšas ir mūsu sirdis, un cik daudz ir vajadzīgs, lai mēs tiktu salauzti un pārveidoti Viņa svētā Dēla līdzībā!

Es ticu, ka daudziem pravietiskiem ļaudīm (kā man tajās dienās) ir problēma ar "sacelšanos." Tie, šķiet, visu laiku grauž līderus un aprunā viņu rīcību, dažreiz daudz ko piedomājot klāt. Un tad tie attīsta "vajāšanas kompleksu" vai nododas pašnožēlai. Esmu to visu darījis un vēl daudz ko vairāk. Sacelšanās ir visredzamākais grēks, un, kad tu sāc redzēt, cik daudz tā dominē mūsu pasaulē un cik tā mūsos ir iesakņojusies, tas ir patiešām atver acis. Tā ir absolūti revolucionāra atklāsme, ko esmu piedzīvojis nesenajos gados. Cik viltīgi ļauna ir cilvēka sirds!

No otras puses, manas simpātijas pieder tiem praviešiem, kas runā nepopulārus vārdus, kas nāk no paša Dieva sirds un netiek pieņemti. Kāda tā ir šausmīga pieredze pravietim! Esmu bijis tādās situācijās. Bet esmu atklājis arī to, ka tikai tad, kad tu esi ticis galā ar savu iedzimto sacelšanos, tu spēj patiesi uzticēties sev pateikt "tā saka tas Kungs" kādam līderim. Iekšējā sacelšanās var spēcīgi ietekmēt vārdus, ko mēs nesam līderiem, un tomēr daudz praviešu, šķiet, grūti apzināties, ka tiem ir problēmas šajā sfērā. Es varu tagad paskatīties atpakaļ pāri laikam un esmu pārsteigts par sacelšanās dominanti pār maniem vārdiem un manu rīcību pagātnē. Bet Dievs šķīsta un dziedina.

Cita lieta attiecībā uz pravietiskiem ļaudīm un "ārpusdraudzes" tipāžiem ir klajš "individuālisms," kas var viegli ienākt un iesakņoties un darīt tos pavisam maz derīgus Dievam reālā veidā, jo tie vienkārši nespēj patiesi attiekties pret "Miesu." Nav iespējams iegūt Kristus Miesu, sastāvošu no individuālistiem. Tā nedarbosies. Patiesā Miesā būs LĪDERI. Tai būs locekļi, kas būs "SAVIENOTI KOPĀ." Esmu bieži pārsteigts, kad man nākas satikties ar "ārpusdraudzes materiālu," kas stiprina individuālismu (t.i., aicina iziet no draudzes un individuāli darboties priekš Dieva") un tad turpina runāt par brīnišķīgu atmodu, kas tuvojas. Es jums saku: kamēr jūs NESADOSITIES KOPĀ VIENĀ MIESĀ un neattieksities labi pret līderiem, kas atbalsta vienu miesu un kalpo tai, un visām citām vienas "Miesas" lietām, JŪS NEKAD NEVARAT BŪT PAR NĀKOŠĀS ATMODAS SASTĀVDAĻU. Pretējā gadījumā tā ir fantazēšana. Kādi saka, ka tie attieksies labi pret nākošajiem draudzes līderiem, kaut gan tiem ir visai nopietnas problēmas attieksmē pret tās šodienas līderiem. Atļaujiet man jums teikt: Dievs jau tagad nodarbojas ar jūsu sacelšanos. Ja jūs nevarat atrasties zem autoritātes tagad, jums būs jāpiedzīvo asas sāpes skaustā attiecībā uz rītdienas līderiem. Tieciet galā ar savu pretestību un savu sacelšanos tagad; vai arī jūs tiksit izmesti ārā, kur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Tas ir tik vienkārši.

Otrais punkts manā mācībā ir, ka tuksnesis IR īpaša vieta cilvēkiem, kas tieši tur ir tikuši salauzti, apmācīti un Dieva veidoti. Daudzi no Dieva varoņiem, lielajiem un mazajiem, laikmetu gaitā ir personīgi satikušies ar Dievu tieši tuksnesī. Un es ticu, ka daudzi no tiem, ko Dievs gatavo ņemt dalību Viņa jaunajā darbības vilnī, ir vesti caur tuksnesi un ievesti šajā dienā. Tuksnesis nav Dieva atbilde pats par sevi. Tas ir pagrieziena punkts. Ja tu paliec tuksneša varā kā Izraēla bērni, tu esi briesmās. Ja jums tuksneša izskats patīk vairāk nekā Apsolītā zeme, jūs atrodieties LIELĀS briesmās. Tuksnesis aprija vairumu no Izraēla bērniem. Viņi to nelietoja kā sagatavošanās vietu kā tas tiem bija paredzēts. Tie devās uz savu pārbaudīšanas vietu un neizturēja savu pārbaudījumu. Bet vēsturiski tuksnesis ir kalpojis kā svarīga salauztības un apmācību vieta, kur Dievs ir gatavojis vīrus un sievas, pirms spējis tos kaut kādā veidā lietot.

Un tā, es lūdzu tiem, kas ir "draudzē," nenoniecināt to, kas notiek kādu citu ļaužu dzīvēs, ko Dievs uz laiku ir "aicinājis ārā," tāpat kā es lūdzu, lai tie, kas atrodas ārā, nenoniecina jūs. Ir daudz patiesības koncepcijā par to, ka Dievs izmanto tuksnesi nevis tik daudz, lai izdabūtu cilvēkus "ārā no sistēmas," bet drīzāk lai "izdabūtu sistēmu ārā no cilvēkiem." Mums ir jāmācās par jaunu daudzus no mūsu vecās labās "kristietības paradumiem" nākošajai atmodai, lai tā vairāk neatkārtotu senatnes kļūdas. Nākošā Atmoda nedrīkst tikt notverta un ievīstīta konvencionālajos "baznīcības" ietvaros, kā mēs to pazīstam no vēstures. Jo tā šo atmodu par jaunu sagraus kā jau ir sagrāvusi daudzas Atmodas gadsimtu gaitā. Sekojoši, "nemācīšanās" ir viens ļoti svarīgs iemesls, kāpēc es ticu, ka Dievs ir daudzus ļaudis izvedis ārpus oficiālās kristietības ietvariem, lai tos uz kādu laiku ievestu tuksnesī. Tā ir viņu sagatavošanas vieta nākošajai Atmodai, kas būs ļoti atšķirīga no visām esošajām, no notiks visā Miesā (bet tā arī būs ļoti praktiska- kā tas notika pirmatnējā draudzē).

Mana cerība rakstot šo ir bijusi izaicināt abas kristīgo ļaužu grupas- tos, kas atrodas sistēmā, un tos, kas ir ārpus tās,- lai mūs visus sagatavotu vienalga kādā veidā, kā tikai Dievs spēj tevi iegūt un lietot tam, ko ir nodomājis darīt. Un arī lai izvirzītu izpratni par dažādajiem ceļiem, kā Viņš nodarbojas ar Saviem ļaudīm.

 

Trešā nodaļa

Kāpēc viņi iziet?

Nevilšus rodas jautājums: kāpēc izgājušo skaits no evaņģēliskajām, pentakostālajām un harizmātiskajām draudzēm ir daudz lielāks nekā tajās esošo locekļu skaits un šo izgājušo skaits dienu no dienas aizvien straujāk pieaug?"

- mācītājs Alans Jamiesons,

autors grāmatai "Ticēt ārpus draudzes"

 

Pagājušajos gados ir izdots liels skaits publikāciju, kas runā par šo "iziešanas no draudzes" fenomenu. Kā Džordžs Barna rakstīja savā rakstā "Kā atgriezt pie draudzes tos, kas to ir atstājuši": Relatīvi tikai daži no tiem, kas neapmeklē baznīcu, ir ateisti. Vairums no viņiem sevi sauc par kristiešiem un viņu pagātni raksturo zināms laiks, pavadīts draudzē. Un Vispasaules kristiešu enciklopēdijas autors Deivids Berrets novērtē, ka pasaulē ir apmēram 112 miljoni kristiešu bez draudzes. Saskaņā ar viņa novērtējumu līdz 2025.gadam šis skaits dubultosies.

Jaunzēlandes mācītājs Alans Jamiesons, autors grāmatai "Ticēt ārpus draudzes," ir pētījis šo fenomenu daudzus gadus. Viņam par pārsteigumu atklājās, ka 94% no ārpusdraudzes kristiešiem, ko viņš intervēja, ir bijuši līderi- diakoni, vecaji vai svētdienas skolas skolotāji- un 40% ir bijuši pilna laika kristīgi kalpotāji. Viņš arī atklāja, ka pie daudziem lūzums notika nevis tāpēc, kam viņi būtu pazaudējuši ticību, bet gan tāpēc, ka tie centās to pasargāt.

Bēdīgi, Jamiesons saka, ka daudzas draudzes par to nemaz neuztraucas un viņiem nerūp ļaudis, kas ir atstājuši viņu rindas. Lielākā daļa no izgājējiem, ko viņš intervēja, viņam teica, ka neviens no viņu draudzes nav par aprunājies ar tiem, kāpēc viņi izgāja.

Es pats esmu atklājis, ka ir liels daudzums iemeslu, kāpēc cilvēki aiziet, un visai dažādi apstākļi, kuros šie ļaudis atrodas tagad. Kādi ir pievienojušies jaunās mājas draudžu kustības rindām vai kristiešu šūniņām, kas aug visā pasaulē. Daudz vairāk tomēr tiek atzīts spontānāks vai neorganizēts kristietības dzīvesveids. Kādi ir atstājuši kristiešu draudzi caur šķelšanos draudzē. Tiem tas patiesi ir tuksneša piedzīvojums- dzīve vienatnē ar Dievu. Esmu pārliecināts, ka jūs atzīsit šos dažādos un visai atšķirīgos piedzīvojumus tālāk minētajos epastos.

Tas, ko vēlos darīt šajā grāmatā, ir palūkoties uz iemesliem, kāpēc šie ļaudis iziet. Tāpat vēlos palūkoties, ko viņi pēc iziešanas dara un beidzot, kas būtu vajadzīgs, lai viņi atkal iesaistītos Kristus Miesas dzīvē.

Lai gan kādas lietas, ko šie ļaudis saka par draudzi, var tikt klasificētas kā negatīvas, es ticu, ka ir absolūti vitāli svarīgi, lai mēs dzirdam no viņiem šīs lietas. Tāpēc, ka tas, ko viņi saka, pauž tūkstošiem ļaužu viedokļus, kuri ir izgājuši no draudzes vai kas tieši tagad gatavojas iziet. Un mums steidzami vajadzīgs uzzināt viņu iemeslus, kāpēc viņi tā dara. Mums varbūt nepatiks tas, ko viņi teiks, bet mums vajadzīgs viņus uzklausīt- mūsu un arī viņu dēļ.

Iesāksim ar ieklausīšanos vairākos līderos, kas ir atstājuši aiz sevis normālu "draudzi," lai tagad atrastos "mājas draudzē"- kas tieši tagad ir īpaši strauji augoša kustība visā pasaulē.

 

no Rona (Jaunzēlande)

Esmu bijis vairākus gadus mācītājs un esmu draudzē redzējis un piedzīvojis daudz trūkumu. Es redzu daudzus ļaudis, kas dzīvo viduvējībā, cenšoties Dievu piemērot savas dzīves vajadzībām tā vietā lai censtos savas dzīves atdot Dievam. Lai gan draudzēs ir daudz labu cilvēku un ir arī dažas labas draudzes, esmu zaudējis cerības, ka tajā ir iespējams kaut kas vairāk.

Tas, ko Dievs sāka man atklāt, bija, ka pastāv dažādi uzskati par draudzi. Kopš es pirms 17 gadiem kļuvu par kristieti, esmu pazinis tikai "organizēto draudzi." Tas ko es pakāpeniski mācos, ir tas, ko tik labi izskaidro Lerijs Kreiders, Dove Ministries starptautiskais direktors- pastāv dažādi draudzes uzbūves modeļi.

Tradicionālais modelis ir bijis "organizēta draudze," kur mācītājs vada draudzi, draudze īsteno dažādas programmas un satiekas kopā baznīcā vai kādā citā vietā. Tas ir kā tavs vietējais veikals, ko tu laiku pa laikam apmeklē.

Pēdējos 20 gados pasaulē parādās "megadraudzes modelis." To var salīdzināt ar Volmārtu (veikalu tīkls) ASV, Vearhausu Jaunzēlandē, kur cilvēki ceļo daudzas jūdzes, lai apmeklētu lielu iespaidīgu hipermārketu.

Tomēr daudz interesantāks ir mikrodraudžu tīkls. Ir mazas draudzes, mājas draudzes vai līdzīgas, kas darbojas kopīgi, nodrošinot savstarpējo atbalstu, īstenojot kopīgu vīziju un veidojot savstarpējas attiecības. Šis draudzes modelis ir izplatījies pa visu pasauli, vairumā gadījumu tas noticis zem Svētā Gara vadības. Mazās grupās ir daudz vairāk tuvības, daudz vairāk attiecību, tās ir patiesas un pārveido cilvēkus viņu vidū, kas dzīvo nekārtīgu dzīvi. Tās lieliski aizsniedz cilvēkus. Šīs grupas aug un izplešas, turpina vairoties un stāda jaunas draudzes pēc sava modeļa, kas kļūst par daļu no jaunā draudžu tīkla.

Šī parādība ir novērojama tikai pēdējos 3-5 gadus. Tās vairumā gadījumu spēj aizsniegt X paaudzi, jo tajās valda spēcīgs attiecību un savstarpējās ieinteresētības elements.

 

no Sema (Kanāda)

Es biju Vīnadārza draudžu vadītāju komandā un 1999.gadā izgāju pēc tā Kunga tieša norādījuma, lasot Dieva Vārdu un Tomija Teneja DIEVA VAJĀTĀJU. Es izgāju nedēļu pēc sava pēdējā sprediķa pasludināšanas. Es vairāk nevarēju spēlēt šo ekleziastisko izrādi.

Tad atklājās, ka mans mehāniķis, vietējās vasarsvētku draudzes vecajs un mans draugs 17 gadu garumā arī bija izgājis. Viņš satiekas ar kristiešiem mājās, un viņa veltījums tam Kungam nav mazinājies. Faktiski tas tikai ir pieaudzis.

Tad es atklāju citu ļaužu grupu, kas arī bija izgājuši ārā no sistēmas. Viņi visi bija apvienojušies. Kādi joprojām dzīvoja savās mājās, bet kādi tās bija pārdevuši. Viņi salika kopā savus līdzekļus un nopirka lielu namu, lai varētu dzīvot visi kopā. Un kopš 1968.gada viņi dzīvo kopā.

Es atklāju citus ticīgos, kas satikās pie Tima Hortona, kam bija kafejnīca. Viņi sarunājās, lūdza un iedrošināja viens otru. Es arī atklāju, ka dažos no mūsu lielākajiem supermārketiem svētdienas rītos sanāca kopā kristieši, lai tuvotos cilvēkiem un veiktu evaņģelizēšanas darbu. Pēc tam viņi kopā noturēja sadraudzību, dalījās savās vajadzībās un liecināja, ko tas Kungs ir darījis viņu dzīvēs.

Viņi visi liecināja, ka ir izgājuši ārā no sistēmas un vēlas iegūt patiesas kristīgas attiecības. Viņi (un arī es) bija atteikušies no reliģiskās sistēmas, kas sevi uzskata par vienīgo pareizo, bet mēs saskatām draudzi kā Dieva ļaužu kopumu, kā atpestīto cilvēku ģimeni, un nevis kā kalpošanas, baznīcas, desmitās tiesas un ziedojumu piespiestu došanu un programmas. Mēs nevēlamies ņemt tajā visā dalību.

Es sāku draudzēties ar citiem, kas arī bija tikpat neapmierināti kā es. Mums vienkārši saderēja kopā. Mēs staigājām, kopīgi paēdām un draudzējāmies. Mēs savā sadraudzībā ievedām savus bērnus, un mēs spēlējām spēles un baudījām dzīvi. Mēs pielūdzām Dievu un dalījāmies ar Vārdu, mēs palīdzējām viens otram un rūpējāmies par acīmredzamām vajadzībām viens otra dzīvēs un veicām žēlsirdības kalpošanu un evaņģelizējām pilsētā. Pēc šādās attiecībās pavadīta gada es 2000.gada novembrī prasīju visiem (mēs bijām 18), lai ikviens meklē to Kungu attiecībā uz mūsu draudzes dibināšanu. Mēs gavējām un lūdzām mēnesi. Kad pēc tam sapulcējāmies, mēs pārspriedām, ko, kā domājām, ir teicis tas Kungs. Kopīgi izkristalizējās pravietiska doma: "Turpiniet darīt, ko jūs darāt, jo šis ir tas veids, kā Es jūs esmu aicinājis ārā un sapulcinājis kopā. Ja paliekat šādās attiecībās, jūs jau esat draudze, bet Es gribu, lai jūs kļūstat aizvien vairāk un vairāk tādi, kādus Es vēlos, lai jūs esat."

Tas mani pārsteidza. Es biju gatavs nodibināt šūniņu, un šajā vietā tas Kungs mums teica, ka mums nav jāorganizējas un mēs jau esam draudze, ko Viņš vēlas no mums radīt! Nav vajadzīgs teikt, ka mēs esam palikuši pie tā un turpinājuši savu tuksneša ceļojumu. Mēs esam kļuvuši tā Kunga pārņemti un esam nonākuši Viņam pavisam tuvu. Mēs esam attīstījuši ar to Kungu daudz spēcīgākas attiecības un arī savā starpā. Mēs daudz vairāk izprotam un cits citam apgaismojam Rakstu vietas no Jaunās Derības, īpaši kas attiecas uz "mīliet viens otru." Esmu pārsteigts, kas patiesībā ir noticis. Es nekad neiešu atpakaļ uz organizēto baznīcu, kurā atrados. Nekad.

Es tagad sadarbojos ar daudziem citiem un esmu atradis, ka mūsu dvīņu pilsētās ir vairāk par desmit šādu mājas draudžu un visu laiku tiek dzīti jauni dzinumi. Esmu uzzinājis, ka mani bijušie kolēģi, Vīnadārza draudžu mācītāji, tagad ir pārveidojuši trīs no savām draudzēm par mājas draudzēm un viņu starpā izveidojuši tīklu. Mājas draudžu tīkli atklāj Jēzus izpausmes ceļus, un Viņa kalpošana attīstās dažādos vīnatraukos... mēs ticam, ka šī ir pilnīgi jauna un radikāla Draudzes dzīves izpausme, kas tagad izplatās Ziemeļamerikā.

 

no Kristīnes (ASV)

Kā es sapratu, ka man ir jāiesaistās "mājas draudzē"? Pirms daudziem gadiem mana mazā "pravietiskā grupa," kas satikās lielākas draudzes ietvaros, gribēja palikt kopā un kļuva par mājas draudzi. Un tad mums par prieku mēs esam atklājuši kādas 15 vai vairāk mājas draudzes, kas kopā sanāk pa mājām. Daudzi no mums iepazīstas savā starpā un dodas uz otra mājas draudzi iegūt atšķirīgus Dieva izpratnes modeļus, lai aizlūgtu vai lai vienkārši būtu kopā, baudītu ēdienu un kopīgi pavadītu vakaru kristiešu vidē. Mūsu mājas draudze arī ir saistīta ar mājas draudzi, kas katru svētdienu vietējā parkā baro bezpajumtniekus (mēs jau faktiski darījām to, ko Jēzus mums bija licis darīt- "dodiet maizi nabagiem"). Tagad mēs kopīgi noturējām svētdienas "draudzes" sapulces parkā. Tagad mūsu liecības un Dieva Vārda atziņas vairs nebija domātas "MUMS," bet gan "VIŅIEM!"

 

no Zeka un Petijas (ASV)

Kas attiecas uz mums, mēs vairāk nevaram spēlēt draudzi. Draudze, kam mēs piederējām, sevi uzskatīja par piecu pirkstu kalpošanu praktizējošu draudzi, kur cilvēkiem vajadzēja tikt stiprinātiem tā, lai viņi varētu darīt to, ko Dievs tos bija aicinājis darīt. Bet viņi pazaudēja svaigumu un nonāca ieradumu gūstā, kļūdami par darbojošos draudzi, kas realizē savas programmas, liturģiju un savstarpējo kontroli. Mūsu agrākais mācītājs pārvaldīja pilnīgi visus draudzes darba aspektus. No pielūgsmes un ziedojumiem iesākot.

Mans vīrs bija pielūgsmes līderis. Draudzes garīgā pārvaldīšana gāja tik nepareizi, ka viņam pat tika mācīts, kā veikt pielūgsmi. Dieva un Svētā Gara vadība tika pilnībā noņemta no dienas kārtības. Beidzot viņš vairāk nevarēja to izturēt. Viņam bija jāizvēlas Dievu! Viņam bija jāiziet... un jādara tas, ko Dievs viņu bija aicinājis darīt... pielūgt Viņu Gara brīvībā! Kas attiecas uz mani, es biju draudzes līdere kalpošanā pie sievietēm un diakonise.

Tā kā esam atstājuši draudzi, mēs tiekam saukti par sacēlušamies, par sakaltušiem kokiem, esam nosodīti, ka mums ir Jezebeles gars. Bēdīgi, vai ne?... Bet viss, ko mēs vēlējāmies, bija Jēzus, un lai tikai Viņš draudzē tiktu paaugstināts!

Pēc tam, kad bijām pārtraukuši apmeklēt draudzi, ap mums palika cilvēki, kas vēlējās pielūgt un baudīt Dieva tuvumu caur dāvanām, ko Dievs bija devis manam vīram. Un tā Dievs attīstīja mūsu mājās pielūgsmi, un mēs nodibinājām slavēšanas grupu, ko esmu nosaukusi par Apustuļu darbu 2 (divi) grupu. Katru reizi, kad mēs satiekamies, kāds tiek dziedināts vai viņam kalpo Dievs un Svētais Gars. Pašreiz mums ir 10 līdz 15 cilvēku.

Tieši uz to Dievs ir aicinājis manu vīru... vadīt pielūgsmi, lai cilvēki nonāktu pie lielākas Dieva mīlestības izpratnes un piedzīvotu Dieva vareno pieskārienu. Skumji domāt, ka, ja tas tiktu atļauts draudzē, tieši tāda kalpošana būtu notikusi draudzes ietvaros.

Mēs vēlamies būt par Dieva kustības daļu... Mēs vēlamies paaugstināt Viņa Draudzi... nevis cilvēku izpratni par draudzi... Mēs vēlamies redzēt Jēzu paaugstinātu un cilvēkus nākam iepazīt Viņu...

Bez tiem, kas iziet no konfesionālām draudzēm, lai noturētu sapulces savās mājās, ir vēl liels skaits kristiešu, kas izejot vienkārši paliek ārpusē. Kādiem tas notiek tāpēc, ka viņi draudzē piedzīvoja pavisam sliktu attieksmi, vai dažreiz veselu sliktu attieksmju sēriju.

 

no Terijas (ASV)

Pirms vairākiem gadiem arī es atstāju savu draudzi dziļi raudādama un noskumusi savā garā. Kad mācītājs cēlās kājās, lai sludinātu, sievietes (vairumā gadījumu) sāka skraidīt augšup un lejup pa kāpnēm un gar priekšu smiedamās un izdarot savādas raustīšanās kustības. Kalpotājs acīmredzot domāja, ka tas ir Dievs. Es nekad neesmu tiem runājusi pretī vai nostājusies pret kaut ko, ar ko viņi piesaista sev uzmanību, jo esmu tikai avs. Bet es tajā visā nepiedalījos un arī nepiedalīšos, par ko es dabūju nosodījumu, ka neieeju "gara dotajā brīvībā" un manī esot kādas barjeras. Kopš tā laika draudzē sākās šķelšanās un tajā palika pavisam maz cilvēku. Man likās, ka vadībai vajadzēja iegūt kādu izpratni, kas tur notiek. Bet izskatījās, ka labi domājošās, bet uz garīgo izšķiršanu nespējīgās un vienaldzīgās avis visas tika ievilktas šajās lietās. Svētais Gars patiešām spēj darīt kādas savādas lietas. Esmu to redzējusi un arī pati tajā piedalījusies, būdama zem Viņa ietekmes. Bet kaut kas no visa tā tomēr nebija no Dieva.

Kādi, kas palika, saka, ka vienkārši nespējot izturēt veco, sastāvējušā "rauga" smaku un visu ko citu. Bet kur ir īstā dzīvība? Kur ir Kristus dzīvība? Tiem pat daudzas no tā saucamajām "Gara pildītajām" draudzēm šķita pārāk pragmatiskas un konservatīvas. Bet man kļuva aizvien grūtāk un grūtāk piespiest sevi izturēt vēl vienu nedēļu.

 

no Šavnas Marijas (Kaimānu salas)

Arī es esmu ticīgā, kas stiprinās mājās tuvībā ar to Kungu, jo draudzēs ir tik daudz tukšuma, garlaicības un tās neko nespēj dot. Es šeit runāju par Svētā Gara pildītām draudzēm. Esmu no Kaimānu salām, un es esmu draudzējos ar ticīgiem no visas pasaules caur internetu. Daudzi tāpat kā es ir nospiesti un īstas garīgas barības iztrūkumā un sajūt pat badu! Es ticu, ka mēs esam pietuvojušies vislielākajam garīgajam tukšumam, kam sekos pilnīgi jauns garīgais izlauzums un eksplozija, un jau tagad tiek celta pilnīgi jauna spēcīga tā Kunga armija.

 

no Krisas & Rika (ASV)

Mēs NEESAM "sacēlušies" Kristus bērniņi... Mēs esam izglābti vairāk nekā 20 gadus, esam izaudzinājuši dēlu, kas MĪL Jēzu un ir pielūgsmes vadītājs. Mēs agrāk bijām draudzes līderi un mums 7 gadus bija kalpošana cietumā... Bet tagad lietas ir aizgājušas tik tālu, ka mēs vairāk nespējam saņemties nedēļas beigās doties klausīties vienu un to pašu personu, kas runā pavisam CITU vēsti...

 

no Bila & Bonijas (Kanāda)

Jau vairākus gadus mēs esam tik satraukti par savu draudzi. Vārds vairāk netiek sludināts, un tas, par ko visi saka, ka tā esot "Dieva Gara" darbība, daudzreiz tāda nav. Esmu lūdzis un prasījis tam Kungam mums parādīt, kur varam atrast citus ticīgos, kas ir izslāpuši pēc Dieva tāpat kā mēs. Mēs esam saņēmuši pārējo apsūdzības par savu atkrišanu un draudzes neapmeklēšanu. Pa to laiku esam gājuši uz vairākām citām draudzēm, bet neesam atraduši nevienu pašu, kur tiktu paaugstināts tikai un vienīgi Jēzus.

Liels skaits to, kas raksta, ir savās draudzēs redzējuši pārāk daudz dubultstandartus- sludinot vienu lietu un darot pavisam ko citu. Pēc kāda laika tas jau ir ietekmējis viņu vēlēšanos tur atrasties. Viņi negribēja tos atstāt, bet tas bija aizgājis pārāk tālu.

 

no Geralīna (ASV)

Esmu viens no tiem kristiešiem, kam ir pienācis grūts laiks, jo meklēju un nevaru atrast draudzi, kas rīkotos kā tā draudze no Apustuļu darbiem. Esmu tik noguris no daudzajām kristiešu draudzēm, ko kontrolē viena persona (mācītājs, priesteris vai kāds cits). Dieva doma par Draudzi (eklēziju) nav tāda, pēc kā vadītos draudžu vairums. Viņš gribēja, lai visi būtu vienādās un vienlīdzīgās tiesībās un savstarpējās attiecībās un lai tiktu pielietotas atšķirīgas, katram vienam piederošās garīgās dāvanas Draudzes uzcelšanai. Viņam Draudzi vadīja vecaji. Viņam Draudzē bija skolotāji, mācekļi un apustuļi. Mums jāizbeidz "doties uz draudzi" un jāsāk saprast, ka mums ir JĀDZĪVO draudzē kā vienā ģimenē. Mums jābūt ticīgo miesai ar visai atšķirīgiem uzdevumiem, lai nogādātu Evaņģēliju pasaulei.

Mācība Draudzē ir svarīga. Bet nāk laiks, kad beidzot mums ir jādara tas, kas mums ticis mācīts, kad mums jādzīvo saskaņā ar to, kas mums ir ticis mācīts. Tik daudz kristiešu līdzinās šai pasaulei un ne kā Dieva bērni. Mums vajadzīgs dzīvot atšķirīgi nekā visiem citiem- tā, lai nekristieši kļūtu izmisuši un ilgotos pēc tā, kas mums pieder.

 

no Duglasa (ASV)

Ir labāk būt patiesam ar to Kungu nekā doties uz tā saucamo draudzi un spēlēt "svētāku kāds esi" draudzes spēli, ko, šķiet, katrs tur spēlē... tas notiek tik ilgi, kamēr tev iznāk satiekties ar viņu ikdienas dzīvē ārpus baznīcas un ieraugi, kā šie "vissvētākie" dzīvo patiesībā... Dievs mūs vēlas tādus, kādi esam.. mūsu reālās dzīves un nevis tādus, kādi izliekamies... cilvēki sev uzliek maskas un sāk izturēties kā baznīcā... Bet Viņš taču mūs mīl tādus, kādi esam.

 

no D.D.(ASV)

Mēs bijām draudzes vadītāji, ticības turētāji un lūgšanu cīnītāji un aizlūdzēji, kas 20-30 gadus uzticīgi darbojās draudzē... Bet cilvēki, šķiet, ir nolādēti ar to pašu savtīguma un ienaida filozofiju un ir vairāk norūpējušies par savu personīgo kalpošanu un impēriju celšanu nekā par Dieva valstības darbu... Un tā pēc daudziem gadiem mēs nonācām pie visai bēdīga secinājuma, ka "spēki, kam vajadzēja" būt liktiem draudzes uzbūves pamatā, patiesībā nemaz negribēja, lai draudze tiktu celta uz Dieva liktā pamata, kas ir atklāts Bībelē... drīzāk tie cenšas kaut ko celt pēc pasaulīgā biznesa parauga... Padomājiet par to: kā būtu bijis, ja Noa būtu būvējis šķirstu nevis pēc tiem rasējumiem, ko viņam bija devis Dievs?... Un kā būtu, ja Sālamans nebūtu cēlis Templi saskaņā ar Dāvidam doto Dieva projektu? ... Kamēr "draudze," par ko ar Savām asinīm pie krusta samaksāja Jēzus, netiks celta saskaņā ar Viņa doto paraugu, jūs tikai redzēsit aizvien vairāk un vairāk saslimušo, novārgušo un draudzi atstājušo. Šāda draudze īstenos savas programmas, bet būs visai tālu lai būtu vienīgā patiesā Dieva kustība uz zemes.

 

no Marijas Džīnas (ASV)

Mēs to visu jau esam redzējuši. No mirušām, kompromisos iegājušām baznīcām līdz pat hiperuzpūstām megazālēm, kurās mums paziņo: ja tu darīsi tā vai tā, tu ieiesi nākošajā Dieva darbības līmenī. Un protams, mūsu modernās paaudzes visspēcīgākā doktrīna: ja tu tikai dosi vairāk naudas, visas tavas problēmas tiks atrisinātas; citādi nekas. Naudas došanai ir jākļūst par tavu motivējošo izaugsmes spēku. Ja nedosi, tu uzliec sev pašam nabadzības lāstu. Bet ja dosi, Viņš tevi dziedinās, sadziedēs tavu laulību, tevi appludinās ar naudas plūdiem, dos labu biznesu u.t.t.

 

no Mišelas (ASV)

Daudzus gadus es bēgu no tā Kunga un tikai nesen atradu ceļu atpakaļ pie Viņa. Vai runājot daudz precīzāk, Viņš beidzot pateica: "Pietiek!" un es paklausīju. Esmu centusies atgriezties pati saviem spēkiem. Pēdējo reizi, kad es biju baznīcā, mācītājs sludināja tādā bezcerības garā, ka es to nespēju izturēt. Bija tā, it kā viņš pats atzītos, ka tam visam vairāk netic. Tādas bija manas izjūtas. Draudzes apmeklēšana ir tikai sociāls pasākums. Tā ir sataisīšanās, lai piedalītos kopējā "svētā" izrādē un arī patenkotu. Dāvanas tiek noliktas malā, nav jāizjūt patiesas rūpes par saviem brāļiem, un grēks ir tikai kā saldas konfektes, kas ietītas melnā papīrā...

 

no Vikijas (ASV)

Es atstāju savu mājas draudzi (harizmātisku) pirms astoņiem mēnešiem. Esmu apmeklējusi arī citas draudzes un lūgusi Svētajam Garam dot vadību, ko man darīt. Man trūkst sadraudzības, drošības un vadības, ko draudze spēj dot kolektīvi indivīdam.

Nesen es apmeklēju savu veco draudzi. Es domāju: varbūt man jāatgriežas un nekas cits kā mans muļķīgais lepnums mani attur darīt to, ko Dievs grib lai es daru. Biju nogurusi būt vientuļa un bez garīgas ģimenes, kas uzturētu manas emocijas līdzsvarā. Bet es aizgāju ar tiem pašiem vecajiem iespaidiem. Vadība tikai gribēja manu desmito tiesu, manu piedalīšanos un bezierunu paklausību it visam. Vairums kristieši šodien izvēlas "remdenu un vieglu" kristietības modeli...

 

no Marlīnas (Jaunzēlande)

Esmu viena no tām "tuksneša" kristietēm, par ko jūs runājāt savā epastā. Kas attiecas uz mani, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, ko sajūtu un piedzīvoju, ir no Dieva. Tas viss man sākās ar to, ka pirms dažiem gadiem mani lūdza piedalīties jaunajā draudzes vadībā. Es atklāju, ka mani dziļi nospiež Draudzes stāvoklis. Bieži pielūgsmes vidū mani pārņēma aizlūgšanas gars un es gandrīz nekontrolēti raudāju. Tā bija lielu skumju un bēdu sajūta. Kad lūdzu to Kungu pēc izpratnes, vienīgā lieta, ko saņēmu, bija, ka Viņa tuvums ir apbēdināts. Es sajutu, ka Viņš ir atstājis draudzi un ka mēs esam palikuši vieni "darot draudzes biznesu" kā parasti tas notiek bez Viņa atzīšanas un Viņa tuvuma meklēšanas. Es ticu, ka Draudze kopīgi ir pazaudējusi savu ceļu. Dievs man teica, ka šoreiz pietiek. Nesen esmu pārcēlusies uz citu pilsētu, bet šeit nav vairāk dzīvības kā tajā draudzē, ko apmeklēju. Man šķiet, ka reliģiskas spēles un familiaritāte ir kļuvusi tik ļoti iegravēta daudzās dzīvēs, ka daudzi pat neapzinās pajautāt, vai Dievs tur viņu sapulcē bija vai nē. Es nu gan negrasos atbalstīt kaut ko, kas efektīvi nedarbojas tāpēc, ka tur nav iejaukts Dievs. Kur mūsu kopējās sapulcēs izpaužas Viņa tuvums? Ir pienācis laiks mūsu sapulcēs piecelties kājās un skaļi saukt uz Dievu: es nepadošos, kamēr Tu neatnāksi un mūs nesvētīsi! Daudz ļaužu, ar ko esmu runājusi, jūtas precīzi tāpat. Esmu dziļi nodevusies kristiete kādus 20 gadus. Es neatstāju draudzi rūgtuma vai kāda sāpinājumu dēļ. Vienkārši tāpēc, ka tā nedarīja Dieva darbu!

 

Kādiem citiem ir daudz kas ko teikt par veidu, kā draudze šodien tiek uzstādīta, kad atklājas fakts, ka tās pamats nav bībelisks. Šiem ļaudīm bieži ir ko sacīt kādas interesantas lietas:

no Orlando (ASV)

Skaidrs, ka šī Draudzes "sistēma," kas tiek visādi attīstīta, cildināta un ko pieņem daudzi, kas ir daļa no tās, ko sauc par "kristietību," nefunkcionē saskaņā ar Jaunās Derības draudzes piemēru, kas mums dots Rakstos. Tā vietā lai būtu aktīvs dzīvs organisms, kas aug, vairojas, ir apvienots un bez robežām (Kristus Miesa), tas, kas tiek mūsu pašu rokām izveidots, iznāk tikai kā atsevišķa organizācija, kā kāds privāts vai sociāls klubs kādiem elites tipa cilvēkiem, kas mums piekļaujas...

Pierādījums, kas atbalsta faktu, ka šodienas draudžu sistēma nav radīta saskaņā ar Jaunās Derību Draudzes standartu, ir tādu frāžu lietošana kā "mana draudze/tava draudze" vai pat jautājums "Kuru draudzi tu apmeklē?" Šīs frāzes ir kļuvušas ļoti parastas un pieņemtas lielākajā kristiešu daļā.

 

no Ričarda (ASV)

Mani draugi, Draudze nav un es atkal saku: tā NAV kāda vieta, kuru tu apmeklē. Draudze ir kaut kas, kurā tu ATRODIES un dzīvo. Ja tu neesi Draudzē, tad arī tava došanās uz kādu ēku kādā noteiktā laikā nenozīmē, ka tas tevi padarīs par Draudzes daļu. Tu vari ielikt zirgu garāžā, bet tas to nepadarīs par mašīnu.

 

no Marsijas (Jaunzēlande)

Kristīgā pasaule ir uzbūvēta ļoti līdzīgi sekulārajai pasaulei: "Ko tu dari?" Nodarbošanās pati par sevi vien nosaka, kas tu esi. Attiecībā uz kristiešiem vārdi "Kādu draudzi tu apmeklē?" nosaka, kas tu esi Kristū. Tik nepareizi- bet tas, diemžēl, tā notiek. Es ceru, ka kādu dienu cilvēki to vienkārši izbeigs darīt. Es neesmu pievienojusies kādai draudzei tagad jau 2 gadus. Man ir ļoti labi ar manu Dievu, kam patiešām patīk mana dvēsele. Viņš mani saprot kā neviens cits uz pasaules.

 

no Betijas (ASV)

Es atradu Jēzu kā savu Pestītāju, kad biju sešus gadus veca- Forskvēras draudzē. Tagad man ir 57 gadi. Es esmu pavadījusi visu savu dzīvi draudzes sistēmā. Un es pat biju iesaistīta draudzes "kalpošanā." Es mācīju svētdienas skolā, vadīju kori, spēlēju klavieres, biju sekretāre diviem mācītājiem. Bet mana sirds vienmēr ilgojās pēc kā vairāk. Un tā es atklāju Pilnā Evaņģēlija biznesmeņu mājas sapulces. Apmēram pirms 10 gadiem es vaicāju Jēzum: "Jēzu, vai šī ir tā draudze, par ko TU esi teicis, ka celsi?" Līdz tam laikam es biju "saslimusi ar draudzi" un visām tās programmām un tas viss man aizsedza Dieva tuvuma un darbības meklēšanu. Apmēram tajā laikā kāds man iedeva grāmatu, kas man atvēra acis un sirdi saskatīt patiesību par piecu pirkstu kalpošanu, kā tā atklāta Vēstulē efeziešiem 4. Un es varēju saskatīt, ka šīs kalpošanas nespēj ietilpt pašreizējā draudzes vadības struktūrā tās sašķeltības un nepilnības dēļ.

Kādu laiku es staigāju no draudzes uz draudzi, vienmēr cerēdama, ka atradīšu kaut vienu patiesu draudzi. Bet ne. Ir tik grūti atrasties izsūtītam tuksnesī. Es ilgojos pēc kopīgas pielūgsmes vienā garā. Es gan pielūdzu to Kungu vienatnē mājās, bet, bez šaubām, pastāv dinamiska kopīga pielūgsme, kas man pietrūkst. Jums taisnība, mēs nevaram palikt šeit ārā tuksnesī;- kaut kad mums visiem būs jāsanāk kopā. Bet... mēs nevaram to panākt un mums nav spēka šo kopā sanākšanu Jēzus Draudzei noorganizēt. Tikai Viņš to spēj panākt.

Kādi no epastiem, ko es saņemu no cilvēkiem, kas atraduši par īpaši ieguvumu būt brīvi no visām mums zināmām draudzes aktivitātēm un ierobežojumiem, ziņo, ka tagad viņi spēj sasniegt priekš Dieva daudz vairāk nekā kaut kad agrāk. Kāds epasts atnāca no četru vecāku sieviešu grupas.

 

no Petas (ASV)

Mūsu mazā grupa ir brīva veikt visa veida kalpošanu, ko mēs nekad nebūtu darījušas vai pat zinājušas, ja būtu aizņemtas ar draudzes aktivitātēm. Mēs esam novadījušas 3 alfa kursus (2 no jaunajiem ļaudīm, kas nāca pie tā Kunga mūsu pirmajā alfa kursā, tagad kalpo drāmas ansamblī lielā draudzē), mēs organizējām grupu, kas nodarbojas ar jauniem cilvēkiem vietējā laivu bāzē. Mēs esam sadarbojušās ar vietējo jaunatni. Trīs no mums kalpo misijā, kas veic evaņģelizāciju tuvākā apkārtnē... Mēs finansiāli un ar lūgšanām atbalstām mūsu vietējo draudžu izsūtīto misionāru Mozambikā. Mēs esam sponsorējušas sieviešu atpūtas pasākumus... Es mācu iknedēļas Bībeles stundas vietējā mikrorajonā, kamēr citas no mūsu grupas ir CWA vietējās pārstāves. Viena ir kļuvusi par licencētu zāļu konsultanti un veic konsultācijas tieši kristiešiem. Citai pieder atpūtas nams.

Mēs darām visu, ko nevarētu darīt, ja atrastos tradicionālā draudzē. Ja mūsu 4 sieviešu grupā būtu bijusi šāda kalpošana, iedomājieties, kas notiktu, ja cilvēki beigtu skatīties viens uz otru un sāktu uzņemties lielus un nozīmīgus uzdevumus... Lūk, te mēs esam, maza vecu sieviešu grupa, bet kas pildītas ar vareno Dieva spēku! Un kas notiktu, ja visi, kas ir svaidīti kalpošanai, būtu brīvi darboties, kā tos vada Gars?

Ir svarīgi atcerēties, ka šajā grāmatā publicētie epasti pārstāv tikai dažus no daudziem tūkstošiem kristiešu, kas ir izgājuši no mūsu draudzēm un turpina tās atstāt. Es pats esmu saņēmis simtiem un simtiem atbilžu savam oriģināli publicētajam rakstam internetā- šeit iespējams publicēt tikai daļu no tām. Šī kustība ir milzīga. Tā notiek globālā mērogā, un ir liecības, ka tā pieaug fenomenālā ātrumā. Blakus katram epastam, kas publicēts šajā grāmatā, ir daudz citu, kas izpauž tādas pašas bažas. Mums ir jāsastopas ar faktiem: tūkstošiem Dievam nodevušies kristieši tieši šodien atstāj savas draudzes- daudzi tajās nekad vairs neatgriezīsies. Džordžs Barna ir savācis statistisko informāciju, kas rāda, ka tikai Amerikā vien tādu ir desmitiem miljonu. Un mums ir vajadzīgs ieskatīties viņu iemeslos, kāpēc viņi ir izgājuši.

 

Ceturtā nodaļa

"Izaicinātie"?

Zīmīga daļa no cilvēkiem, kas man rakstīja, uzskatīja, ka pamatiemesls, kāpēc viņi atstāja savas draudzes, bija tas, ka viņiem bija jāiziet pēc Dieva "aicinājuma." Tas nebija tāpēc, ka viņi būtu "ievainoti," sāpināti," vai kāds tos būtu kādā lietā sāpīgi apvainojis. Viņi palika pie sava, ka ir saņēmuši aicinājumu no Dieva "noiet malā" un viņi tā ir darījuši. Šajā nodaļā mēs paskatīsimies, ko saka kādi kristieši par savas iziešanas iemeslu.

 

no Einijas (Jaunzēlande)

Es nenāku no sāpināto vides. Esmu bijusi ārpus Draudzes struktūrām trīs ar pusi gadus pēc tam, kad es skaidri sadzirdēju, ka tas Kungs mani aicina ārā. Es neesmu pārliecināta, ka tagad dodos cauru tuksneša piedzīvojumam, bet vienu gan: tagad man ir vairāk iespēju pieaugt mācoties pilnīgu atkarību no mana tik ļoti uzticīgā visciešākā Drauga. Esmu atvērta doties atpakaļ sistēmā, bet tas nenotiks līdz tam laikam, kamēr Dievs mani neaicinās uz to- tikpat skaidri kā Viņš mani aicināja ārā.

 

no Sjū (Austrālija)

Es arī sajutu, ka Dievs mani sauc ārā, un lai arī biju pazīstama ar kādām Rakstu vietām šajā sakarā, es tiku atzīta par "sacēlušos, "kas negrib atrasties zem autoritātes" u.t.t. Bet Dieva aicinājuma izjūta iziet bija tik spēcīga, ka man bija jāpaklausa.

Es neatstāju savu draudzi, nepasakot savam mācītājam, kāpēc es to daru. Tā bija draudze, kas bija tik "draudzīga" ar pasauli, ka tas, kas tur tika pasniegts, bija vājāks par garīgo pienu. Es informēju savus mācītājus, ka man vajadzīga garīga gaļa. Viņi bija visai apmierināti, ka kāds no viņu pulka aiziet tāpēc, ka tam vajadzīga garīga gaļa. Esmu pārliecināta, ka viņi turpina noturēt savas "Tev var būt laimīga dzīve" sapulču sērijas, citējot dažādas Rakstu vietas, kas izmētātas šur un tur pa Bībeli.

Lai cik tas būtu neparasti, šajos divos gados, kopš esmu ārpus draudzes, esmu izaugusi spēcīgāka savā Kungā un iemācījusies daudz vairāk nekā astoņos gados, kad atrados tās vidū.

 

no Petes (Jaunzēlande)

Sajutos "aicināta ārā" pirms gada, un man nācās iet cauri grūtam pārbaudījumu laikam attiecībās ar sevi un kristīgo sabiedrību man apkārt. Esmu pavadījusi ilgas stundas lūgšanā un meklējot Dieva atbildi uz to, kas tik atklāti ienāca manā sirdī. Kamēr vajāšanas turpinās, esmu iepazinusi savu Dievu un Kungu Jēzu Kristu daudz dziļāk un personīgākā veidā nekā tas jebkad ir bijis iespējams "draudzē."

Es tagad sapratu, ka Dievs gribēja, lai es nāku un paļaujos uz Viņu un tikai Viņā un attiecībās ar Viņu meklēju savu izaugsmi un pastāvēšanu un aizmirstu par "jušanos labi," būdama denominācijas vadības sistēmā. Dievs negribēja, lai es tur vairāk atrastos. Mēs tagad esam iesākuši mūsu mājas draudzi, ko nosaucām par "Palīdzību sniedzošo" kristīgo draudzi, un mums tagad ir liels skaits to, kas apmeklē mūsu regulāro svētdienas sapulci un piektdienas vakara lūgšanu grupas. Mēs kalpojam sabiedrībā pie tiem, kam ir mazāk laimējies, pie tiem, kam vajadzīga palīdzība, un mēs aizsniedzam ļaudis, ko draudzes sistēma nespēj aizsniegt. Mēs jūtamies spēcīgi un zinām, ka tas ir tikai iesākums un ka Dievs liek Savu pamatu Viņa ļaudīs.

 

no Darsijas (ASV)

Kopš tas Kungs mani izveda no draudzes, par kuras locekļiem bija mana ģimene, esmu piedzīvojusi lielas apsūdzības, neizpratni un kritiku par mūsu lēmumu sekot tam Kungam vairāk nekā cilvēkam. Ir bijis grūti, un daudzas reizes ir tā, ka es vienkārši esmu vēlējusies atkāpties no "citiem ticīgajiem," kas turpināja man vaicāt: "Kuru draudzi tu tagad apmeklē?" Kad es tiem teicu, ka pašreiz neapmeklēju nevienu un netaisos to darīt, viņi steidzās vai nu mani piespiest apmeklēt viņu draudzi (esmu tās visas izmēģinājusi) vai arī nosodīja un man teica, ka es atturos no ticīgo sadraudzības un grēkojot. Ilgu laiku es no tā jutos visai nogurusi. Tad tas Kungs manā dzīvē sāka ievest cilvēkus, kas atradās uz tā paša kuģa. Kāda laime man bija, kad uzzināju, ka savās domās neesmu viena.

Ir vēl daudz izgājušo, kas runāja par daudz lielāku ticību uz Jēzu tieši tagad, kad bija atstājuši visas aktivitātes un darbošanos draudzē. Bībele mums saka, ka vislielākā pavēle ir "mīlēt to Kungu mūsu Dievu no visas sirds un visa sava prāta, un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku." Tāda pārplūstoša Dieva mīlestība var tikt atraisīta tikai, ja tu Viņu meklē no visas sirds. Esmu ievērojis, ka pastāv spēcīgs uzsvars uz šīm ciešajām personīgajām attiecībām ar Jēzu daudzu izgājušo no draudzes vidū. Tā patiešām ir dominējošā tēma daudzos epastos, ko esmu saņēmis, kā jūs to tālāk redzēsiet:

 

no Robina (ASV)

Es vairāk neesmu izsalcis pēc Jēzus. Tagad saņemu no Viņa, un Viņš neatrodas draudzē! Es paklausīju Viņa aicinājumam paļauties tikai uz Viņu un to tagad jau daru gandrīz 4 gadus. Kad tas Kungs mani aicināja atgriezties pie Viņa, es skrēju, jo zināju, ka tā ir Viņa balss. Tik ilgi biju  ilgojies to sadzirdēt! Tagad vairs neesmu sacēlies pret draudzēm, jo saucu uz to Kungu, lai viņu acis tiktu atvērtas tā, lai arī viņi iemācītos noliekties dziļāk pie Tēta tuvībā, ko nekas šajā pasaulē nekad nespēs aizpildīt!

Mēs esam draudze, un tā neatrodas četrās mūra sienās! Šīs sienas ir jānoārda un mums jāsatver pazudušie ar Viņa mīlestību, jāsatver viens otru ar Viņa slāpēm pēc mums, ar Viņa uguni, un mēs vairs nekad nebūsim tie, kas bijām vakar! Es ticu, ka nāk laiks, un tas jau ir tuvu, kad visi, kas ir aicināti un kas paļaujas un gaida uz to Kungu, tiks par jaunu aicināti celties, bet tagad viņu rokās būs Viņa lāpa, kas aizdedzinās sirdis ar uguni!

 

no Luīzes (Austrālija)

Esmu atradusies ārpus Baznīcas 2 gadus, un tas Kungs šajā laikā mani ir vadījis daudz dziļākā tuvības ceļojumā. Esmu atradusi jaunu svaigu brīvību mūsu attiecībās un sekojoši atradusi "draudzes" sistēmu tikai kā... sistēmu, ko ir izveidojuši cilvēki un kas ir centrēta uz cilvēkiem. Tas bija laiks, kurā esmu mācījusies doties tieši pie visas gudrības troņa, un Viņš ir bijis uzticīgs. Rakstu pants "Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums" ir bijis mans ikdienas dzēriens.

 

no Sindijas (ASV)

Esmu piedzīvojusi to kā Dieva mācekļu, to, kas patiesi salkst un slāpst pēc Dieva REĀLĀS dzīves un tuvības, un REĀLAS ikdienas staigāšanas ar mūsu Tēvu, masveida IZIESANU... Vai zinājāt, ka Vebstera vārdnīca reliģiju definē kā "atgriešanos jūgā"? Tā saucamās denominācijas ar visiem to NOSAUKUMIEM ir tā sapinušās savās pašu idejās un tas notiek tik ilgu laiku, ka viņi ir vai nu aizmirsuši vai nekad nav pazinuši pilnīgu atkarību no Kristus un Viņa Svētā Gara... Bet daudzi no mums, izgājušajiem, ir atklājuši Dievu personīgi veidā, kas ir neaprakstāmi spēcīgs, aizgrābjošs un tuvs un ir radikāli atšķirīgs no visiem Viņa aprakstiem, kā mums tika mācīts draudzes sapulcēs.

 

no Dāvida (Kanāda)

Esmu bijis vecajs, un esmu atradies vairāk nekā vienā denominācijā. Beidzot es nonācu līdz vietai, kur man viss bija jāizbeidz. Es biju ļoti pazīstama persona, un rezultāts bija "bēdas man"- kaut kas ļoti līdzīgs Jesajas gadījumam,- kad es aptvēru, kāda patiesībā ir cilvēka grēcīgā daba, kad tik daudz kas no visa, ko es biju darījis, gāzās pār mani, Viņa vārdā. Es biju kā nocirsta roka, nevis vairs kāda draugs. Es biju lūdzis par atmodu, par Viņa tuvumu draudzē. Atbilde, ko saņēmu, bija sākt skatīt Viņu un atmest skatu pašam uz sevi. Es nevarēju tikt tālāk. Nevienu soli. Neviens nesaprata, kas ar mani noticis, neviens.

Tā sadraudzība ar Viņu, ko es tagad baudu, ir daudz brīvāka un dziļāka, un daudz varenāka nekā jebkas, kas man ir bijis agrāk. Nekas tajā vairs nenotiek tradicionālajā lietu uztverē. Nekas. Viņš mūs ir vadījis tuksnesī, lai maigi runātu uz mums. Tā ir vieta, kur ir tikai tuksnesis un Viņš. Nav nekā, kas pievelk acis. Tikai tad Viņš dara tuksnesi par auglīgu dārzu.

 

no Lorēnas (vieta nav zināma)

Esmu viena no tām, ko jūs pieminējāt, kas ir dzirdējusi to Kungu aicinot iznākt no sistēmas un palikt vienatnē ar Viņu. No šo vienatnes attiecību pieredzes ar Viņu pēdējos trīs ar pusi gadus es varu godīgi jums teikt, ka nekas nav salīdzināms ar to, cik brīnišķīgi ir augt un pieaugt- aizvien tuvāk un tuvāk Viņam patiesā tuvībā katru dienu. Manas attiecības ar to Kungu caur šo procesu ir padziļinājušās visos virzienos. Nav iespējams aprakstīt, cik reāls Viņš ir kļuvis manā dzīvē. Viss, ko tagad daru un saku, griežas ap to, ko Viņš man liek darīt vai sacīt. Šajā vienatnes vietā ar Viņu Viņš ir pierādījis, ka vairāk nekas nav vajadzīgs un ar Viņu pilnīgi pietiek!

Daudzi domā savos prātos, ka vienatne ar Viņu nozīmē būt ārpus Miesas. Viņi domā, ka ārpus sistēmas nav sadraudzības ar citiem ticīgajiem. Es nezinu par citiem, bet man ir daudz vairāk sadraudzības ar citiem ticīgajiem tagad nekā tas bija, kad es atrados sistēmā. Sadraudzība ar citiem, kas plūst no tuvības ar to Kungu, ir tik ļoti patiesa, atvērta un piepildoša, ka tālu pārspēj katru sadraudzību, kas man bija ar citiem, kas es vēl atrados sistēmā. Tā ir reāla, aizgrābjoša savienošanās ar citiem ticīgajiem. Tā ir pilnīga garu sasaiste, daudz dziļāka nekā ierastais draudzīgums vienam pret otru, ja viņi dodas uz to pašu baznīcu, kurp dodos es. Es jūtos vairāk Miesas daļa tagad nekā jebkad agrāk, kad es sēdēju ēkā, kas bija pilna ar cilvēkiem.

Viena lieta, ko sistēma nespēj piedāvāt ticīgajiem, ir tuvības attiecības ar viņu Dievu. Sistēma var piedāvāt neskaitāmas miesīgas aktivitātes, bet tai nav spēka ietekmēt iekšējo sirdi. Ārpus sistēmas esmu sastapusies ar dzīvo Dievu, kas atjauno mani pareizām un augošām attiecībām ar Viņu. Es sāku iepazīt Viņu personīgā veidā kā es Viņu nekad agrāk neesmu pazinusi. Sistēmā es tikai zināju par Viņu... tagad es faktiski sāku iepazīt Viņu ticībā- katru dienu.

Dabiskā domāšana mums saka, ka tie ārpus sistēmas ir atrauti no Miesas, bet tā nav patiesība. Tie, kas mācās pazīt Viņu tuvībā, beidzot kļūst par īsto Miesu, ko Viņš ir radījis, lai mēs būtu. Tas, vai kāds ir Miesas daļa vai ne, nav atkarīgs no tā, kur viņš atrodas fiziski, bet gan pazīst īsto Viņu, kas ir Galva Miesai. Ja kāds ir tuvībā saistīts ar Galvu, tad viņš ir saistīts ar Viņa Miesu neatkarīgi no tā, vai tas notiek reālā izpausmē vai ne.

Es nekad Viņu neatstāšu un neatgriezīšos pie tukšas reliģijas. To ir grūti saprast tiem, kas Viņu nepazīst ārpus savas reliģijas. Tie no mums, kas piedzīvo Viņu reāli savās dzīvēs ārpus reliģijas vairāk neko citu nevēlas kā tikai vēl vairāk iepazīt Viņu, ejot pa šo brīnišķīgo ceļu.

 

Piektā nodaļa

Kontrole un garīgā vardarbība

Daudz ļaužu uzskata, ka galvenais iemesls, kāpēc cilvēki atstāj savas draudzes, ir tas, ka viņi ir nonākuši konfliktā ar draudzes vadību. Viņi kādā veidā ir tikuši sāpināti vai ievainoti un tāpēc ir izgājuši. Tas ir viens no iemesliem, ko draudzes cilvēki spēj saprast, un tāpēc uzskata (parasti nepareizi), ka VISI izgājēji ir ieguvuši rūgtumu vai sāpinājumu.

Bet visai bieži šis NAV ĪSTAIS IEMESLS. Kā jau esam redzējuši, ir vesela rinda daudz dziļāku cēloņu, kāpēc cilvēki atstāj savas draudzes, nekā tikai "problēmas ar vadību." Tomēr tas ir iemesls kādiem iziet, īpaši tiem, kas ir paši nākuši no kontrolējošas vides. Bēdīgi, ka tieši pentakostu vidū pagājušajos gados šķiet, kontroles un garīgās vardarbības iemesls aizvien vairāk un vairāk dominē. Tā ir nepareiza garīgā apsega, pakļaušanās un autoritātes pielietošana bez visu nolīdzsvarojošās mīlestības saites, kas parasti rada vislielākās problēmas.

Liels skaits izgājušo ļaužu, kas man rakstījuši, uzsvēra faktu, ka vadība Bībelē parasti ir daudz atšķirīgāka par to, ko mēs redzam reālajā dzīvē. Viņi ir arī ievērojuši, ka kādas no mācībām, kas atrodamas šodienas draudzēs, tikai padziļina esošās problēmas. Tālāk seko daži emaili, kas attiecas uz šo tematu.

 

no Alistaira (Jaunzēlande)

Man ir daudz patiesu, skaidri domājušu un efektīgu draugu, kas nevēlas tikai tā būt par sistēmas daļu, ko sauc par draudzi; vairumā gadījumu iemesls ir vadības jautājums. Kad "autoritārisms," kas nav no Dieva, kļūst redzams, maigais, klusais gars ar garīgo izšķiršanu to tūlīt pazīst un atkāpjas. Viņi neatstāj Dievu, viņi tikai atstāj sistēmu. Cilvēcīgai pozīcijai nekad nav bijusi bībelīga autoritāte...

 

no Džefa (Jaunzēlande)

Es ticu, ka daudzi mācītāji pieprasa draudzei tos padarīt par pirmajiem, t.i., nolikt tos uz pjedestāla, un, ja tu to nedari, tu esi sacēlies vai nespēj atrasties zem autoritātes, vai tev "ir buršanās gars" vai kas tamlīdzīgs. Esmu aicinājis līderus apzināties, ka viņiem jābūt avju ganiem pēc Dieva nodoma un ka Dievs tos ir sūtījis ganīt, nevis ka tas Kungs tos būtu nostādījis augstāk par citiem un pārējos padarījis par viņu kalpiem. Daudz mācītāju tomēr uzskata, ka viņu avīm tiem ir jākalpo un nevis kā Jēzus ir sacījis Rakstos, "ganīt Manas avis."

Atklāsmē 2:6 Jēzus runā par nikolaītiem un ka Viņš tos ienīst. Es saprotu, ka tā ir vienīgā reize, kad Jēzus teica, ka kaut ko ienīst, un tas pat ir minēts Atklāsmes grāmatā divas reizes, vēlreiz 15.pantā. Tas runā par līderu kontroli, kuri valda pār saviem ļaudīm un tos izmanto. Ļoti interesanta un gaismu sniedzoša nodaļa, ļoti brīdinoša mums šodien. Izskatās, ka nikolaītu gars ir mūsu vidū šeit un tagad.

Pēdējos 6 mēnešos esmu aprunājies ar daudziem kristiešiem, kas atstājuši savas draudzes, un esmu tiem vaicājis par viņu iziešanas iemeslu. Lūk, viņu atbildes: 1)Tur bija tik daudz garīgas izmantošanas un kontroles pār mums. Ja mēs neapmierinājām mācītāju un līderu cerības (pat ja tās bija pretējas Rakstiem), mēs tikām ignorēti vai mums palūdza viņus netraucēt. Mēs nolēmām nevienam neko nejautāt. 2)Ja mēs nedevām savas desmitās tiesas atbilstoši viņu uzskatiem par mūsu ienākumiem, mēs atkal tikām neievēroti. Viņi bija ieinteresēti tikai mūsu naudā. 3)Viss norisinājās tikai ap mācītājiem. Viņi centās būt par superzvaigznēm, un, ja tu viņus atzini, viņiem patiki un viņiem piekriti it visā, tu tiki izvirzīts vai lietots kalpošanā. Viņi tikai gribēja pagodināt tos, kas viņus godāja. Mēs pret viņiem izturējāmies normāli, bet necentāmies viņiem pārāk pieķerties vai atļaut mūs kontrolēt. Tas nozīmēja, ka mēs tikai sildījām solus, bet nekad netikām aicināti kalpošanā. Pēc kāda laika mēs izgājām. Mēs gribējām tikt Dieva lietoti- nevis tikai sēdēt solos. Mācītāji bija visu ieredzēti. 4)Draudzēs daudz runā par iziešanu un kā būt aktīviem sabiedrībā (esot par Jēzu pasaulei), bet tās ir tikai runas. Daudz sarunu par Evaņģēlija nogādāšanu sabiedrībā praktiskā veidā, bet tas nekad nenotika. 5)Mūsu vajadzības nekad netika apmierinātas. Mēs gribējām būt pieejami darbam draudzes labā vienmēr, kad viņi mūs palūgs. Bet mēs paši nekad nejutām, ka viņi rūpētos par mūsu vajadzībām. 6)Katras nedēļas beigās bija izrāde. Mācītājs tur augšā aicina mūs atgriezties un turpinājumā runā par mūsu 10% došanu, jo šī nauda nodrošina viņam darbu. Tur nebija Dieva Gara.

Ar to es vēlos beigt. Man ir vesela grāmata ar šādām vēstulēm...

 

no Džona (ASV)

Esmu bijis draudzēs, kas īpaši uzsver Dieva apciemošanu un svaidījumu. Reiz dzirdēju kādu sprediķi no kāda pravietiska kalpotāja, kas sludināja, ka, ja kāds apkalpo "Dieva vīru" un piedalās viņa sludināšanas atbalstīšanā, tad šī Dieva vīra svaidījums kritīs uz šo viņa kalpu līdzīgi kā Elīsa saņēma svaidījumu no Elijas. Un tur visapkārt skanēja daudz ovāciju par šo svaidīto un citi svaidīti kalpotāji viņam piedēvēja pārcilvēka statusu. Es cienu svaidītos, jo piekrītu Pāvilam, kas atzina tos, kas ir strādājuši tam Kungam. Tomēr kādas lietas sāka nākt uz āru... es sajutu lepnību, uzpūtību un sevis paša pagodināšanu, bet pazuda dievbijība un Dieva klātbūtnes izjūta.

Esmu dzirdējis, kā kalpotāji pielieto Rakstus: "Neaizskariet tā Kunga svaidīto,"- ka "parastajiem" kristiešiem kā arī pasaulei ir jāuzmanās, kā viņi izturas pret kalpotāju. Dievs atbildēs saskaņā ar to, kā viņi izturēsies pret Viņa kalpiem. Bet kristietība nav kāda bauslība: "Izturies pret mani labi- tad tev pašam būs labi!" Tā ir buršanās.

Dievs vēlas dot spēku un šķīstumu. Ja tev ir iespēja saņemt tikai vienu no tiem, tam jābūt šķīstumam! Jo spēks bez mīlestības un šķīstuma rada tirāniju un despotismu.

 

no Maika (ASV)

Nesen izlasīju vairākas grāmatas attiecībā uz Pirmatnējo draudzi un ko Jēzus mums ir atstājis mantojumā salīdzinājumā ar to, ko mēs saucam par "draudzi" šodien. Izskatās, ka viena mācītāja vadītai un balstītai draudzei nav bībelīga pamata Jaunajā Derībā. Pāvils ieteica 5 pirkstu kalpošanu, piebilstot kaut ko par miesas locekļu savstarpēju atbalstu... Mācītājs nekad to nebija gatavs darīt!

Pārējie, kas man rakstīja, stāstīja par sliktajiem piedzīvojumiem, kas tiem bija personīgi ar draudžu līderiem. Bēdīgi, ka tā ir kopīgi novērojama parādība no draudzēm izgājušo vidū. Cilvēki brīnās, kā tik daudz kristiešu tiek burtiski izdzīti no draudzēm šausmīgu piedzīvojumu dēļ.

 

no Tīnas (ASV)

1979.gadā kā jauna ticīgā bez mazākās pieredzes es tiku ievesta harizmātiskā draudzē ar jaunu mācītāju, kuram bija gana sirds, un 15 gadus biju šīs draudzes sastāvā. Tā bija ģimene. Man mācīja Bībeli. Tur bija mīlestība... mūsu vidū bija Dievs. 1997.gadā, neieejot detaļās, šis mācītājs atteicās no sava amata un bija spiests aiziet. Ieradās Ticības Vārda mācītājs un pārņēma draudzes vadību. Viņš saka celt "lielu kalpošanu"... tur bija daudz pārspīlējumu. Mēs saņēmām daudz mācības par "Dieva vīru" godāšanu, "kā kļūt par ieroču nesēju" u.t.t.

Mēs ar vīru atteicāmies no saviem draudzes amatiem un izgājām, "neņemot nevienu sev līdz." Šodien gandrīz visi no draudzes oriģinālā sastāva ir izgājuši un vairāk neapmeklē nevienu draudzi. Es netaisos izstāstīt visu, kas notika trīs gados, kad mēs tur palikām, bet, apkopojot to visu, kad reiz braucu pa ielu un centos saprast, kas bija noticis, tas Kungs man teica: "Tu tiki garīgi izvarota."

Mēs esam apmeklējuši dažādas vietas un centušies atrast īsto, bet es vairāk nevaru nevienu izvēlēties... jo vairāk nevaru un nevēlos spēlēt spēles. Visus izskatās viens un tas pats. Ir tik vientuļi... jūs zināt, ka Miesā ir daudz locekļu. Manā sirdī nav nepiedošanas, rūgtuma vai ienaida... esmu pārliecināta, ka ar to viss ir nokārtots... palikusi tikai ilgošanās pēc šķīstas sadraudzības ar ticīgiem bez kādiem apslēptiem dunčiem azotē un tikai ar Jēzu kā Ķēniņu.

 

Sestā nodaļa

Draudzes mašinērija

Liels skaits ļaužu, kas man rakstīja, piebilda, cik ļoti ir noguruši no visām draudzes programmām, draudzes pieauguma tehnikām, piespiedu ziedojumiem, celtniecības fondiem un visām sistēmām, kas atrodamas šodienas draudzēs. "Kur visā tajā ir Dievs?" bija kopīgs viņu sauciens. Viņiem šķita, ka draudze ir kļuvusi par "mašīnu," kas griežas un griežas neatkarīgi no tā, vai Dievs ir klāt vai nav. Daudziem tas bija visai zīmīgs faktors, lai viņi pieņemtu lēmumu atstāt draudzi.

Faktiski tikai daži no viņiem, kas rakstīja šos vārdus, bija bijuši līderi, kas pilnībā piedalījās šajā "mašinērijas" darbā.

 

Septītā nodaļa

Kāpēc "tuksnesis?"

"Tuksnesis" nav koncepcija, kas pārāk labi saprotama kristiešu vidū, neskatoties uz faktu, ka tas stiepjas cauri visai Bībelei. No 1.Mozus grāmatas līdz pat Atklāsmei ir skaidras norādes, ka "tuksnesis" ir kaut kas, ko Dievs bieži pielieto, lai nodarbotos ar cilvēkiem. Šī kārtība ir skaidri redzama.

Bet kāpēc gan Dievs to lieto tik bieži? Un kāpēc garīgam cilvēkam tuksnesis ir tik vajadzīgs? Kāds ir tā nolūks, kā tas mūs izmaina?

Kad ieskatāmies Rakstos, mēs redzam, ka tuksnesis bieži ir garīgās "krīzes" un arī gatavošanās vieta. Tā ir vieta, kur mūs izsūta Dievs pirms "reālas darbības"- pirms mēs ieejam Dieva pilnīgajos nodomos mūsu dzīvēs. Ir jābūt "nāvei" pirms var notikt "augšāmcelšanās." Ir jābūt tuksnesim pirms "apsolītās zemes."

Tuksnesis ir pārbaudījumu, ciešanu vieta, salauztības un pilnīgas nodošanās Dievam vieta. Aktivitātes, kas mūs pastāvīgi spiedušas cīnīties, lai "īstenotu lietas," tiek noņemtas. Mūsu pašpaļāvība tiek nospiesta, un to pārklāj pilnīga paļaušanās tikai uz Dievu. Katrs "elks" mūsu dzīvēs (biezi mūsu pašu kalpošana) tiek nogādāts zem Dieva visu sadedzinošās uguns. Mūsu savtīgie, ambiciozie motīvi un aprēķins tiek atklāts tāds, kāds tas ir. Šis process var paņemt gadus. Beidzot mēs tiekam pilnībā salauzti, pārbaudīti un šķīstīti un atrasti par derīgiem vai nederīgiem. Šis process mūs tik daudzos veidos brīdina un šķīsta. Tagad mēs esam gatavi īstenot to, ko Dievs oriģināli mūs ir aicinājis darīt. Un mūsu sirds motīvi kļūst tik ļoti atšķirīgi no tiem, kas tie bija pirms tam.

Mēs redzam šo kārtību viscaur Rakstos. Daudz ko varam iemācīties no tā, ko esam lasījuši. Ieskatīsimies kādos piemēros.

- 1. Ābrahāms

No tiem mēs varam spriest, ka oriģinālais partriarhs Ābrahāms piedzīvoja vismaz divus lielus tuksnešu piedzīvojumus savā staigāšanā ar Dievu. Pirmais bija, kad viņš ar ģimeni atstāja savu tēvu zemi un devās "nezin kur"- garajā ceļojumā uz Kānaānu. Otrais gadījums bija lielā garīgā krīze Ābrahāma dzīvē, kur viņa nākotne un viss, kam viņš ticēja, tika līdz galam pārbaudīts.

Dievs bija apsolījis Ābrahāmam dēlu- lai viņš varētu kļūt par "daudzu tautu tēvu." Tomēr kad ieradās Īzaks, apsolītais dēls, Dievs pavēlēja Ābrahāmam doties uz Morijas kalnu un upurēt Īzaku Viņam! Šajā mazajā zēnā bija pārstāvētas visas Ābrahāma cerības un sapņi, un tomēr Dievs pavēlēja viņam nogalināt Savu apsolījuma dēlu, Savu apsolījumu! Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā daudzi cilvēki sajūtas savos tuksneša laikos. Gandrīz notiek tā, ka viņiem ir jāatdod nāvē savus pašu sapņus un pat Dieva aicinājumus savās dzīvēs. Tomēr pašā pēdējā minūtē Dievs apturēja Ābrahāma roku un viņam iedeva āzi, lai tas tiktu upurēts Īzaka vietā. Tā bija Ābrahāma ticība un pilnīga uzticēšanās Dievam, kas tajā dienā tika demonstrēta. Viņa labprātīgā vēlēšanās upurēt Dievam visus savus sapņus un cerības bija tieši tā sirds attieksme, ko Dieva no viņa pieprasīja.

- 2. Jāzeps

Cits piemērs no 1.Mozus grāmatas ir Jāzepa gadījums- stāsts, pār ko atkal ir uzraksts "tuksnesis." Jāzeps bija savā ģimenē iemīļots un bija saņēmis Dieva dotus sapņus par savu mantojumu- ka ir liels vadonis savu ļaužu vidū. Tomēr viņš nesaprata, ka ceļš uz mantojuma saņemšanu iet caur brāļu nodevību, caur sāpēm, atraidījumu un cietumam. Faktiski būtiskais faktors šajā stāstā, ko Dievs lietoja, bija tieši Jāzepa brāļu ienaids un greizsirdība, kas to pārdeva verdzībā Ēģiptē. Ja viņi to nebūtu darījuši, ir jāšaubās, vai viņa Dieva dotie sapņi jebkad varētu īstenoties. Pat pēc tam, kad Jāzeps tika aizvests uz Ēģipti, murgs turpinājās. Viņš tika iemests cietumā uz mūžu par noziegumu, ko viņš nebija nodarījis. Kāda netaisnība! Visu šo laiku Dievs viņu lauza un veidoja, lai viņš reiz varētu kļūt par lielu līderi, kādam viņam bija jākļūst. Tikai izmisuma vietā Dievs spēj darīt šo dziļo gatavošanas darbu.

Tad pēkšņi pēc daudziem gadiem kādu dienu Jāzeps no cietuma nonāk pilī! Savu Dieva doto spēju dēļ izskaidrot faraona sapņus Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes premjerministru- otro pēc faraona. Viņa gaidīšanas gadi tuksnesī bija beigušies. Bija atnākusi jauna auglības sezona. Sezona, kurā viņš spēja redzēt piepildāmies katru apsolījumu, ko viņam bija devis Dievs.

- 3. Mozus

Iespējams, vispazīstamākais "tuksneša piedzīvojuma" gadījums Vecajā Derībā ir stāsts par Mozu un Izraēla bērniem. Tajā slēpjas kādas ļoti noderīgas mācību stundas. Mēs visi zinām šo stāstu. Mozus bija uzaudzis un visu dzīvi pavadījis Ēģiptes pilī. Bet kad viņš nonāca līdz savas tautas ciešanu apzināšanai un tagad jau kā izraēlietim viņam atklājās viņa tautas mantojums, viņš cēlās "savā paša spēkā" cīņā un nogalināja ēģiptiešu vergturi. Pēc tam viņš bija spiests bēguļot pa tuksnesi, kur pavadīja 40 GADUS kā vienkāršs gans. Kāds nenormāli ilgs laiks! Iedomāsimies, ja katram kristiešu līderim būtu jāpavada tik ilgs laiks tuksnesī Dieva priekšā, lai viņš tālāk varētu vadīt Viņa ļaudis?! Ir gandrīz neiespējami iztēloties izmisuma un "nāves" dziļumus visiem sapņiem un cerībām, kam šajā laikā gāja cauri Mozus. Faktiski pēc 40 gadu cīņas ir pat grūti iedomāties, ka kāds nebūtu nomiris parastajām ambīcijām un kārdināšanām būt par līderi. Un kādu PACIETĪBU visi šie gaidīšanas gadi  bija viņā radījuši!

Vēlreiz mēs šeit redzam, cik tālu ir gatavs doties Dievs, lai sagatavotu Savus līderus atbilstošā stājā (Lai gan 40 gadi ir neparasti ilgs laiks). Izolācija, ciešanu karstums, nošķirtība no pasaules, saukšana uz Dievu pēc atbrīvošanas- viss spēlēja savu lomu. Šāds piedzīvojums ir ne ar ko neatvietojams. Tāpēc arī Dievs to tik bieži pielieto. No draudzes izgājušo cilvēku liktenis tik daudzos veidos ir tam līdzīgs, ka arī šis Dieva līdzeklis šķiet tik līdzīgs! Viņš pat ir gatavs mūs uz laiku ieslodzīt kādā cietumā, lai mēs nevarētu izbēgt no šī procesa gaitas. Tas ir tik svarīgi. Viņš negrib par Savu avju ganiem padarīt uz sevi vērstus savtīgus cilvēkus.

Pēc 40 gadus sagatavošanās pieredzes Mozus atgriezās Ēģiptē pēc Dieva pavēles vadīt savus ļaudis ārā no jūga brīvībā. Tas bija visas Izraēla nācijas tuksneša piedzīvojuma iesākums. Jo kad viņi atstāja Ēģipti, vienīgais ceļš uz "Apsolīto zemi" bija caur tuksnesi. Kādi Bībeles skaidrotāji saka, ka, ejot taisnā virzienā, viņu ceļojums aizņemtu tikai dažas nedēļas vai pat mazāk. Bet viņu nepaklausības un neticības dēļ lielākajam vairumam no tiem, kas atstāja Ēģipti, bija paredzēts nomirt tuksnesī, nesasniedzot Apsolīto zemi. Faktiski viņu tuksneša ceļojums prasīja veselus 40 gadus!

Tagad mums šis fakts ir īpaši jāuzsver- ne visi, kas izgāja tuksnesī, izturēja līdz galam. Faktiski lielākais skaits tur arī palika. Tuksnesis tos pārbaudīja līdz galam un atklāja kā nederīgus. Viņi devās uz pārbaudījumu vietu un neizturēja savus pārbaudījumus. Tas ir visai traģisks fakts, kas jāievēro arī mūsdienās. Tikai tāpēc vien, ka esam "aicināti ārā" un iegājuši tuksneša laika atskaitē, vēl nenozīmē, ka mēs izturēsim Dieva nodarbošanos ar sevi un pareizi reaģēsim. Ir pilnīgi iespējams šajā vietā pazaudēt visu. Šie ļaudis aizgāja bojā. Miljons cilvēku bez diviem tuksnesī atstāja savus kaulus. Vienīgi viņu bērni, tuksneša paaudze, izgāja tam cauri, lai iemantotu Dieva doto apsolījumu.

- 4. Dāvids

Pēc vairākiem gadsimtiem mēs redzam kādu citu līderi Izraēla vēsturē, kas arī izturēja ļoti ilgu un nopietnu "tuksneša" pārbaudījuma procesu. Tas bija Dāvids- gans, kam bija paredzēts kļūt par ķēniņu.

Dāvids pavadīja gadus, burtiski bēgot no Saula, kas tajā laikā bija Izraēla ķēniņš. Sauls viņu neieredzēja un sajuta "draudus" no Dāvida puses. Jaunais cilvēks zināja, ka ir aicināts būt par ķēniņu, bet viņam bija jāiegūst savu izredzēto valstību caur lielām sāpēm un ciešanām. Dāvids pavadīja gadus, slēpjoties alās un pat filistiešu ciemos, lai tikai nerādītos Saulam acīs un viņu neizprovocētu. Viņam pievienojās vēl 400 citi sabiedrības nepieņemtie, un tagad viņam jau piederēja maza sacēlušos armija. Dievs viņu pamazām gatavoja par līderi. Bet faktiski tas bija šausmīgs neziņas un izmisuma laiks viņa dzīvē.

Redziet, Dievs nevarēja pieļaut, ka rastos kāds cits "Saula" tipa Izraēla līderis. Tāpēc Viņam bija jāpārbauda Dāvidu līdz visaugstākajai pakāpei. Viņš gribēja pārliecināties, ka Dāvids ir vīrs pēc paša Dieva sirds. Un šis process prasīja gadus un gadus.

Viena no galvenajām pārbaudēm, ar ko sastapās Dāvids, bija viņa noturības pārbaude pret "sacelšanos." Reiz viņam bija iespēja ļoti viegli atņemt Saulam dzīvību, un viņa vīri pieprasīja, lai viņš tā dara. Ja viņš būtu nogalinājis Saulu, ķēniņvalsts pārietu viņa rokās. Bet Dāvids nepacēla roku pret Saulu. Viņš joprojām attiecās pret viņu kā "tā Kunga svaidīto," lai gan jau tad bija skaidrs, ka Sauls ir Dieva atmests, lai paliktu par ķēniņu. Bet Dāvids nepakustējās ne soli, lai pats īstenotu savu mantojumu, nogalinot pašreizējo valsts vadītāju. Viņš tomēr izvēlējās gaidīt uz Dieva roku un Dieva precīzo laiku. Tas bija Dāvidam vislielākais pārbaudījums uz izturību.

Beigās kad Sauls kaujā tika nogalināts, Dāvids saņēma savu valstību precīzi Dieva noteiktajā laikā. Tā iesākās "zelta laikmets" Izraēla tautas vēsturē. Un Dāvida ilgais sagatavošanas laiks tuksnesī viņu nostādīja visaugstākajā vietā dzīves beigu daļā.

Bet Vecā Derība dara skaidru, ka tie nebija tikai ķēniņi vai līderi, ko Dievs apmācīja tuksnesī. Arī vairums no Dieva praviešiem tika sagatavoti savai kalpošanai tieši izolētās un tuksnesīgās vietās. Katram topošajam Elijam vai Elīsam ir jāiet cauri šādiem intensīvu garīgu treniņu laikiem. Un tas tā notika ne tikai Vecajā Derībā, bet arī Jaunajā. Faktiski līdz pat šodienai ja ir kāda kalpošana, kas saistās ar koncepciju par "staigāšanu pa tuksnesi," tad tā ir pravietiskā kalpošana. Un es ticu, ka lielai daļai no šīs jaunās iziešanas no draudzēm kustības ir spēcīgs "pravietisks" aspekts.

- 5. Jānis Kristītājs

Mēs varam sniegt "tuksneša" piedzīvojuma piemērus no daudzu Vecās Derības praviešu dzīves, jo tā ir gandrīz universāla parādība, kam viņi devās cauri. Bet es domāju, ka viens no visinteresantākajiem praviešiem, kura dzīvē vērts ieskatīties, ir pravietis Jānis Kristītājs, kas "sagatavoja ceļu" Jaunās Derības laikmetam Draudzes vēsturē. Jēzus pats pasludināja, ka "starp no sievas dzimušajiem neviens nav cēlies lielāks kā Jānis Kristītājs." Jo Jānis vienmēr ir bijis izvēlēts būt par pravieti- pildīts ar Svēto Garu no mātes miesām. Un tomēr pēc trīsdesmit sagatavošanas gadiem viņa kalpošanas laiks bija tikai seši mēneši! Bet kas tie bija par sešiem mēnešiem!

Jānis Kristītājs patiešām bija tuksneša pravietis visradikālākajā veidā. Mums tiek teikts, ka savas sagatavošanas un apmācību laikā viņš slēpās tuksnesīgās vietās, kamēr bija pienācis viņa iznāciens. Un pēkšņi viņš ieradās it kā no nekurienes ar degošu un caururbjošu aicinājumu uz grēku nožēlu lūpās. Viņa sprediķi bija vieni no visdedzīgākajiem, kādus jebkad izteicis kāds pravietis pasaules vēsturē. "Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus" (Marka 1:5).

- 6. Jēzus

Ne tikai Jāņa gatavošanās notika tuksnesī, bet arī visa viņa kalpošana! Viņš bija norūdīts tuksneša klejotājs visos veidos. Un tas bija tieši viņš, kuram bija dots gods kristīt Jēzu- apsolīto Mesiju.

Ir svarīgi atcerēties, ka arī Jēzus gāja caur tuksneša periodu, pirms iesākās Viņa kalpošana. Kā mēs zinām, kad viņš tika kristīts, Svētais Gars nāca pār Viņu kā balodis. "Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts" (Mateja 4:1). Tuksneša periods bija pārbaudījumu laiks, 40 dienu un nakšu gavēņa laiks, kad Viņam bez apstājas uzbruka ienaidnieks. Kad Jēzus tam tika cauri un nonāca otrajā pusē, Viņš patiesi bija gatavs iesākt Savu kalpošanu. Tā pat Pestītāja dzīvē "tuksnesis" bija kā dzirnakmens.

- 7. Pāvils

Apustulis Pāvils bija vēl viens, kuram Dievs pieprasīja iziet cauru šai pieredzei. Viņš pats saka, ka nekavējoties pēc tam, kad viņš atgriezās un tika piepildīts ar Svēto Garu, viņš pavadīja laiku Arābijā (tuksnesis), sarunājoties ar Dievu, un neapmeklēja apustuļus Jeruzālemē vismaz trīs gadus. (Galatiešiem 1:17-18). Tas atkal ilustrē, cik svarīgi ir personām ar īpašu vēsti no Dieva pavadīt laiku vienatnē ar Dievu pirms rādīties pasaulei. Viņiem bija jābūt sagatavotiem jau iepriekš. Un tamdēļ ir radīts tuksnesis.

Kā mēs redzam, visu laiku cauri Rakstiem daudzi no Dieva nākamajiem līderiem un runas vīriem tika sūtīti vienatnes un salauztības vietā, pirms tie iegāja savā pilnajā mantojumā. Mēs pat neesam pieminējuši tādus Dieva varoņus kā Noa, Jozua, Jēkabs, Ījabs un citus, kam visiem bija līdzīga pieredze. Daļa no šī procesa saistās ar "gaidīšanu," arī fakts, ka visi atbalsta līdzekļi tiek paņemti projām. Gaidīšana vienatnē bez mazākā atbalsta ir lielas ciešanas.

Tuksnesis arī tiek galā ar visām bailēm no cilvēkiem vai "sistematizēta" lietu uzskata. Dievs bieži to pielieto, lai atnestu pilnīgi svaigu perspektīvu uz lietām, kas ir ļoti svarīgi līderiem, kam jāreprezentē "jaunā" pieeja vai jāuzvar visi apstākļi savu konfrontējošo vārdu dēļ. Vientulības tuksneša gadi tiem sniedz pamatu nostāties virs ļaužu pūļa un pasludināt Dieva patiesību bez mazākiem kompromisiem. Tie, kas izgājuši cauri tuksnesim, patiesi vairāk bīsies Dievu kā cilvēkus. Un tie arī domās atšķirīgi no citiem. Tuksnesis ir vitāla vieta katram, kas vēlas atnest svaigu mannu Dieva ļaudīm.

Tālāk seko interesanti emaili, ko esmu saņēmis šī temata sakarā.

 

Astotā nodaļa

Briesmas

Kā jau esam redzējuši šajā grāmatā, daudziem izgājušiem no savām draudzēm ir ļoti labi iemesli, kāpēc viņi ir atstājuši savas draudzes. Tomēr tam vēl ir otra puse. Jo esmu personīgi saticies ar lielu skaitu izgājušo ļaužu, kas pavada gadu desmitus pilnīgi ārpus kristīgās vides. Un viņi joprojām tā dara. Kamēr tam nav kādu patiešām dibinātu iemeslu, es neticu, ka tā rīkoties ir pareizi.

Dažreiz situācijas attīstās tā, ka viņi vienkārši tiek "izdzīti ārā," bet tas nevar turpināties gadiem. Es ticu, ka tās ir noipietmas briesmas. Mana sirds pieder šiem cilvēkiem, kas atrodas savā ceļojumā, bet es arī atceros, ka Izraēla bērni iemīlēja tuksnesi vairāk nekā Apsolīto zemi- un tur arī nobeidza savas dzīves. Viņi nekad nenonāca Apsolītajā zemē. Tuksnesis kļuva par viņu mājām, un viņi nekad nenonāca savā aicinājumā.

(Šeit es nerunāju uz tiem, kas atrodas māju draudzēs, bet gan, kas paliek pilnīgi vieni.)

Es neticu, ka Dievs izsūta mūs tuksnesī, lai mēs tur pavadītu visu savu atlikušo dzīvi. Tam nav jēgas- un tas ir pilnīgi nebībelīgi. Tuksnesis vienmēr ir bijis sagatavošanas vieta. Ja mēs paliekam tur pārāk ilgi tikai tāpēc vien, ka tas mums ir kļuvis pierasta vieta un visai ērts, mēs esam briesmās pazaudēt Dieva aicinājumu un visu, kas Viņam priekš mums ir paredzēts. Tuksnesis ir apmācību, nevis Apsolījuma vieta.

Tomēr es pazīstu lielu skaitu izgājušo ļaužu, kas, šķiet, ir pieņēmuši "tuksneša" mentalitāti. Viņiem tur ir "ērti" un, šķiet, viņiem ir jāpiedzīvo visšausmīgākie satricinājumi, lai varētu izšķirties no tā iziet. Visa viņu mentalitāte darbojas tam pretī, un viņiem kļūst pārāk grūti vēlreiz pieķerties patiesajai Dieva kustībai. Viņi kļūst par hroniskiem opozicionāriem. Tāpat kā Izraēla bērni viņi redz pārāk lielu risku atstāt pierasto dzīvesveidu un jau pazīstamās dzīvesvietas. Tuksnesis ir kļuvis par viņu mājām.

Man šķiet, īpaši zīmīgi, ka izraēliešiem viņu galējais krīzes moments atnāca, kad tiem bija laiks atstāt tuksnesi un reāli ieiet Apsolītajā zemē. Viņi nespēja sevi noskaņot to darīt. Risks šķita pārāk liels. Es ticu, ka tas demonstrē briesmas, kuras uzglūn arī šodienas tuksneša gājējus. Jo ja viņi ir izgājēji jau kādus gadus, kļūst riskanti pat domāt atkal kaut kam pievienoties- pat kādam pilnīgi "jaunam vīnatraukam." Esmu ievērojis, ka kādus pat doma par jaunu saistīšanos ar "Miesas" vidi tos izaicina ārā no viņu ieņemtās komforta zonas, un tie visādi pretojas katrai kontaktu iespējai ar kādiem citiem. Tas ir šausmīgs apkaunojums.

"Tuksnesis," kas turpinās  gadu pēc gada bez "Apsolītās zemes" ir murgs. Tas tikai pierāda, ka kaut kas nav pareizi. Cilvēkiem, kas jūtas ērti šajā vidē, vajadzīgs paskatīties uz sevi no malas. Kaut kas patiešām nav pareizi.

Redziet, Jaunā Derība pazīst tikai vienu kristietības veidu- un tas ir atrašanās "Miesā." Bībelē NAV TĀDAS LIETAS kā individuāls "atstāj mani mierā" kristietības paveids. Var būt, protams, tuksneša periodi, bet tie nav mūžīgi. Tie ir uz laiku. Tie ir apmācību un gatavošanas laiks. Tie nav norma. Faktiski tas pat piederas normālai draudzes dzīvei.

Esmu studējis Baznīcas vēsturi, un es jums saku, nekad nav bijusi atmoda, kas sevī ietvertu "nošķiršanos un palikšanu ar sevi" mentalitāti. Atmoda pēc savas dabas ir KOPĪGA lieta. Tie bija 120 Augšistabā, lūdzot un gavējot dienām ilgi "vienā saskaņā." Tie bija 3000 cilvēku, kas atnāca pie Kristus vienā dienā. Tie ir jauni Vasarsvētki. Tā ir vienotība un mīlestība, un kopēja sanākšana un savienošanās vienā prātā. Atdalīšanās un individuālisms ir kaut kas pilnīgi pretējs.

Tagad man nav problēmu ar gatavošanas laiku, kur "vienatne" un atdalīšanās kļūst par normu uz laiku. Tas var noteikti būt ceļš uz Atmodu. Bet ja tas turpinās ilgu laiku un negrib beigties un kļūst par mūsu "komforta zonu," tad es uztraucos. Atmoda nekad nenāks sacēlušos individuāļu vidū.

Tāda lieta ir diametrāli pretēja visiem Jaunās Derības principiem. Jo Jaunā Derība runā par "VIENU MIESU"- par savienošanos kopā, par vienprātību.

Es ļoti bīstos, ka tās draudzes, ko redzam visapkārt šodien, ir pavisam tālu aizgājušas no "Jaunās Derības Draudzes" koncepcijas. Tāpēc es arī spēju saprast, kāpēc cilvēki visapkārt atturas no pievienošanās tām. Bet tās nav atrunas, lai kļūtu par "antimiesas" sludinātāju. Un es baidos, ka tieši tas notiek ar lielā skaitā izgājušiem ļaudīm. Viņi kļūst par hroniskiem opozicionāriem, ciniķiem, visa labā noliedzējiem, "praviešiem" un aprunātājiem. Viņi kļūst tieši pretēji "Miesas" ļaudīm. Faktiski daudzi no viņiem ir tas cilvēku tips, kas nekad vairāk nekur neies. Vai tas attiecas uz tevi? Vai tā ir "Atmodas" vide? Protams, nē. Ja tu esi opozicionārs Miesai, tad tu esi pret Jēzu. Es to nevaru redzēt citādi.

Kā jau agrāk teikts, esmu sastapis dažus cilvēkus (kādi ir bijušie līderi), kas tagad atrodas ārpus draudzes tuvu pie 20 gadiem. Daži no tiem pretojas pašam "kopā sapulcēšanās" konceptam kā tādam. ("Pārāk reliģiozi," viņi saka) Un tā viņi nekad nebiedrojas ne ar vienu ticīgo ļaužu grupu. Viņi ir laimīgi būt vieni- "es un mans Dievs." Man jāsaka, tā ir šausmīga dzīves izniekošana, ja esi kristietis. Es nevaru nedomāt par "nederīgo kalpu," kas tā vietā lai savu talantu lietotu Dieva valstības darbā to apraka zemē. Es nevaru ticēt, ka Dievs vēlas, lai cilvēki ar spēcīgām dāvanām un aicinājumiem pavada 20 gadus ar sevi kādā garīgā muklājā tikai tāpēc, ka viņi, lūk, vairāk nepieņem koncepciju par "Miesu." Tas ir šausmīgi. Lielam skaitam cilvēku ir uzskats, ka draudzei ir savs viedoklis, kas jādzird. Bet mēs nekad to neklausāmies, jo viņi tikai darbojas savā starpā un kašķējas viens ar otru.

Ir arī tāda lieta kā elitārisms (vai garīga lepnība), kas ir ļoti iznīcinoša. Es to zinu, jo arī man tāda bija, kad es biju izgājējs. Tā ir augstprātības pilna attieksme, kas saka: "Draudzes cilvēki ir pārāk reliģiozi. Viņi ir saistīti, jo atrodas sistēmas valgos. Bet mēs esam no tās brīvi. Mēs esam tie, kas patiešām zina, kas īsti notiek." Ar šādu attieksmi ir ļoti viegli kļūt garīgi lepnam. Tas tālu neatšķiras no farizejiem, kas lūdza apmēram šādi: "Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā tie..."

Es jums saku, kad 1993.gadā man pienāca pagrieziena mirklis, kad es iznācu ārā no tuksneša- manī bija daudz šādu attieksmju, ko Dievs man uzrādīja. Faktiski es sāku redzēt, ka ārpusdraudzes pozīcijā var būt tikpat daudz lepnības, elitārisma un sektantisma kā visreliģiozākajās draudzēs! Kad tu sevi atdali no citiem un no augšas palūkojies uz tiem, tu esi farizejs. Nav svarīgi, vai tu esi draudzē vai ārpus tās vai kas cits. Paštaisnība ir šausmīgi ļauna. Un tas, ko esmu redzējis, ir spilgti redzams daudzās detaļās.

Ir pilnīgi iespējams būt reliģiozam nereliģiozā vidē. Ir pilnīgi iespējams baidīties no visa, kas kaut nedaudz atgādina draudzi, lai bēgtu jūdzēm tālu pretējā virzienā un nonāktu muļķīgās pārmērībās. Kādas no lietām, ko esmu redzējis izgājēju vidē, ir pat smieklīgas, ja nebūtu tik traģiskas. Esmu bijis sapulcēs, kur valdīja tāda neizlēmība, ka visi sēdēja galvu plecos iespieduši un baidījās to pacelt, lai tikai neizskatītos pēc līdera un nebūtu jāuzņemas atbildību ko darīt. Tāpēc tur arī nekas nenotiek. Esmu bijis cilvēku vidū, kas domāja, ka dziedāt ir pārāk reliģiozi. Esmu bijis ar cilvēkiem, kas domāja, ka neko nedrīkst organizēt, jo tas nevar būt no Dieva. Un esmu pat sastapies ar kādiem, kas domāja, ka pateicības došana Dievam pirms ēšanas ir reliģiozi!

Vai šie cilvēki vispār lasa Bībeli? Vai tad viņi nav lasījuši Apustuļu darbus?

Redziet, izgājēji var tikpat viegli kļūt sektantiski kā visi pārējie. Pārlieka uzmanīšanās un aizdomas mūs var padarīt par visa labā izsmējējiem, par "antisapulcēšanās" klubu. Tas pat var kļūt par mūsu pašu privāto kultu un turēt mūs važās, lai tikai mēs būtu atdalīti no citiem. Tā mēs atraujamies no Dieva plāna īstenošanas mūsu dzīvēs.

Es šeit domāju par šīs kustības ekstremālākajām izpausmēm. Bet ticiet man, ir daudz ļaužu, kas šeit arī paliek. Lasītāj, esi uzmanīgs!

Pirms 1993.gada es pats atrados tajā visā. Kas tad atvēra manas acis un mani atveda ārā no šī 7 gadu tuksneša? Pavisam vienkāršas lietas. Dievs man parādīja, kā tikt galā ar lielo važu un jūgu skaitu dziļi manī, un, līdzko ar tiem tiku galā, man kļuva skaidras daudzas citas lietas. Bija tā, it kā no manām acīm būtu nokritušas zvīņas.

Lielākais izlauzums nāca, kad es ieguvu jaunu atklāsmi par autoritāti, ko Dievs sniedz katram no Saviem bērniem,- "saraut važas" pat mūsu pašu dzīvēs. Es sāku redzēt, ka manī ir kādas teritorijas, ko Dievs nekad nav ieņēmis, un tās joprojām atrodas ienaidnieka rokās. Tur bija lepnība, sacelšanās, atstumšana un visa veida važas no pagātnes, kas visas bija dziļi manī ieaudušās. Tie nebija dēmoni tiešā nozīmē, bet tas ļāva ienaidniekam iegūt satvērienu manā dzīvē, ko viņš varēja izmantot kā placdarmu cīņā pret mani. Lai gan biju nožēlojis grēkus par daudzām lietām dzīvē, man nebija zināms, kā tikt galā ar kādām no šīm vislielākajām važām. Kaut kā tās bija jāizrauj ārā visā pilnībā.

Dievs man parādīja, ka man vajadzīgs Viņam prasīt uzspīdināt Savu gaismu uz šīm važām tā, lai kļūtu pilnīgi skaidrs, ar ko man jānodarbojas. Tad man bija JĀATZĪST ar savu muti, bet arī NO VISAS SAVAS BŪTĪBAS DZIĻUMIEM katru no šīm važām un šajā procesā jābūt ļoti precīzam un nesaudzīgam. Man bija jāizdzen tās ārā no sevis kā "nešķīstas lietas," Jēzus vārdā- jāatsakās no tām ar visu savu spēku. Tai bija jābūt visai nežēlīgai "meklēt, atrast un iznīcināt" misijai.

Un tas darbojās! Trīs dienu laikā es izgāju cauri savai dzīvei šādā veidā, lūdzot Dievu man uzrādīt visu, ar ko jātiek galā. Un viena pēc otras šīs lietas tika ATKLĀTAS un ATZĪTAS un izdzītas ārā no manas dzīves Jēzus vārdā. Kāda pārvērtība! Kā izmainījās mana dzīve tikai trīs dienās!

Pēc tam, kad biju izgājis tam cauri, es atklāju, ka manas acis bija atvērtas daudzām lietām, ko es domāju esam kārtībā. Kādas no manas bijušajām attieksmēm pret vadību, piemēram, es tagad atzinu kā klaju sacelšanos. Un citas attieksmes, kas izrietēja no šīs sacelšanās un lepnības- arī tās nebija dievišķas. Es sapratu, ka esmu bijis tikpat reliģiozs un lepns, ka piederu izgājēju kustībai, kā agrāk savā dzīvē par to, ka piederu "vispareizākajai"- pentakostu kustībai. Attieksme bija precīzi tāda pati. Ir iespējams būt ļoti svētulīgam, seklam un tiesājošam, par pamatu liekot savu jauno izgājēja statusu.

Bet tagad ar šo iekšējo važu salaušanu es jutos daudz brīvāks nekā jebkad agrāk. Es piedzīvoju patiesu brīvību Kristū- iespējams, pirmo reizi savā dzīvē. Es vairāk netiesāju cilvēkus pēc viņu ārējās izturēšanas un viņu kristietības formas tērpa vai "kastītēm," kurās tie sēdēja, bet drīzāk pēc viņu sirds vērsuma virzienā pret Dievu un viņu patiesās dzīšanās pēc Viņa.

Es sāku ievērot, ka Apustuļu darbu grāmatā bija SPĒCĪGI LĪDERI (apustuļi un vecaji) un skaidra ORGANIZĀCIJAS UN STRUKTŪRAS pakāpe. Es sāku ievērot, ka tur valdīja disciplīna un bija autoritāte (tie ir slikti vārdi vairumam izgājēju). Un es sapratu, ka kādas no manām izgājēja attieksmēm bija vairāk "pretreakcija" pret pašreizējo sistēmu vairāk nekā akurāts bībelīgs skatu punkts.

Apzinoties to tagad plūstam savā sirdī, viss mans lietu uzskats izmainījās un gandrīz vienā vakarā man pēkšņi atklājās, ka esmu atstājis tuksnesi aiz sevis. Bija pienācis laiks iznākt ārā.

Kā es redzu izgājēju kustību tagad, no malas? Fakts ir tāds, ka joprojām esmu pārliecināts, ka Dievs pie lielākās daļas ļaužu strādā un tos gatavo nākotnei un tuksnesis ir tikpat svarīgs kā jebkad agrāk. Es arī domāju, ka mēs visi kopā ieejam jaunā izmaiņu periodā, kas skars Draudzi. Nemācīties vecos, ierastos ceļus, lai tagad satvertu kaut ko jaunu, ir tas, uz ko Dievs tagad mūs spiež. Daudzas no mājas draudzēm un šūniņām, kas tagad vairojas, ir liecība tam, ka nāk pārmaiņu vēji. Bet ir jānoiet visai garš ceļš atpakaļ, līdz mēs nonāksim līdz Jaunās Derības kristietības vienkāršībai un tiešumam. Šis ceļš tagad tiek sagatavots un mēs sākam pa to iet.

Esmu pārliecināts, ka daudzi no tiem, kas tiek aicināti iziet ārā no draudzēm tieši šajā laikā, ir saņēmuši aicinājumu būt par vadītājiem. Faktiski es ticu, ka tieši viņi būs līderi nākošajā Dieva darbības vilnī. Kā jau esam ievērojuši, Alana Jamiesona pētījumi atklāj, ka 94% no izgājējiem kristiešiem, ko viņš intervēja, ir bijuši kādi līderi draudzēs. Tā ir apžilbinoša statistika. Es nevaru beigt domāt, ka Dievs tagad gatavojas darīt ko jaunu un ka Viņš tagad gatavo Savus topošos līderus tuksnesī kā nekad agrāk nav darījis. Tas šķiet precīzi, un tā arī ir viscaur bībelīga koncepcija, kā mēs jau esam redzējuši.

Bet fakts paliek, ka kādi ļaudis atrodas lielās briesmās palikt tuksneša apkampienos mūžīgi. Tās ir manas vislielākās bažas. Jo esmu to redzējis pats pie sevis, un tas ir šausmīgi.

Esmu arī pārliecināts, ka tuksnesī ir lietas, ko mums IR jānokārto, ja vēlamies tikt tam pāri otrajā pusē. Tas patiešām ir viens no principiālajiem iemesliem, kāpēc Dievs mūs tur nogādā- lai tiktu galā ar šīm lietām savās dzīvēs.

Kā jau agrāk teicu, tāpat kā pie Izraēla bērniem pārbaudījums pienāk tad, kad ir laiks iziet ārā no tuksneša. Vai sacelšanās un nepiedošana saglabāsies? Vai joprojām pastāvēs problēmas ar vadību vai autoritāti? Vai visas vecās brūces ir dziedinātas? Vai lepnība un bailes no atstumšanas joprojām ir satvērušas mūsu sirdis? Tie ir būtiski jautājumi katram no mums. Mūsu atbilde uz šiem jautājumiem noteiks tālāko.

Nav noliedzams, ka iznākt ārā no tuksneša ir riskanti. Neviens nevēlas atkal tikt sāpināts. Neviens nevēlas atkal tikt atmests. Neviens nevēlas raudot "nožēlot savus grēkus" sapulcējušos priekšā.

Bet Dievam ir vajadzīgi līderi. Un tiem jābūt līderiem, kam Viņš spēj uzticēties. Tiem jābūt līderiem, kas nebaidās runāt pretēji ļaužu pulka viedoklim. Tiem jābūt līderiem, kas redz lietas atšķirīgi un kas patiesi bīstas Dievu vairāk nekā cilvēku. Tiem jābūt labiem ganiem un Patiesības sludinātājiem. Dievam ir vajadzīgi tieši tādi līderi. Un ja Viņš tos ir sūtījis "Tuksneša skolā" un pacietīgi gaida, kamēr tie kļūs gatavi, Viņš tos arī sagatavos. Cena par to jau vienreiz un par visām reizēm ir samaksāta.

Tālāk tiek sniegti kādi interesanti emaili, ko esmu saņēmis attiecībā uz šo tematu.

 

Devītā nodaļa

Iekšā un ārā

Šķiet, ka tieši tagad draudzē tiek atsegta milzīga neapmierinātības aka. Vai var būt, ka pats Dievs to atsedz, lai Draudzi gatavotu lielām izmaiņām un radītu Reformāciju Savu ļaužu vidū? Liels skaits to, kas man raksta, joprojām ir draudžu locekļi, bet viņi pārdzīvo grūtus laikus, meklējot iemeslus, kāpēc tajās palikt. Sekojošie emaili izskaidro iemeslus, kas daudziem no viņiem liek vilties esošajā kārtībā.

 

Desmitā nodaļa

Vai "atmoda" ir pareizā atbilde?

"Atmoda" kristīgā nozīmē tiek definēta kā spēcīga Dieva darbība, kas atnes reālu atjaunošanos- lai draudze atgrieztos pie sava oriģinālā "Apustuļu darbu" laika stāvokļa- vismaz uz brīdi, kamēr tā turpinās. Baznīcas vēsturē ir bijušas daudz spēcīgu reformāciju un atmodu- kādas no tām to ir pilnīgi un radikāli pārveidojušas.

Līdz ar fakta konstatāciju, ka tūkstošiem cilvēku šodien atstāj savas draudzes, daudzi līderi vēlas iegūt kādas atbildes, kā tos nogādāt atpakaļ. "Ko mums darīt, lai viņus atvestu atpakaļ?" tie vaicā. Bet viņi nesaprot, ka daudzi no šiem izgājušajiem ļaudīm nemaz nav ieinteresēti atgriezties tādā draudzē, kādu mēs to pārstāvam. Viņi gaida uz jaunu kustību, kas izveidotu pilnīgu jaunu "draudzi"- ko būs pārvērtis Dieva spēks. Fakts ir tāda, ka viņi vēlas kaut ko daudz tuvāku oriģinālajai Pirmā gadsimta draudzei. Tas, par ko viņi runā, ir lielā beigu laiku reformācija un Atmoda. Tam jābūt kaut kam, kas mūs visus nogādās atpakaļ pie dzīvības, ticības un pirmo kristiešu spēka.

Viena interesanta lieta par oriģinālo Jeruzālemes draudzi ir, ka tā pēc savas būtības bija draudze "ārpus sienām." "Atvainojiet?" jūs teiksit. "Draudze bez mājas vietas? Es domāju, ka viņi katru dienu satikās templī. Nešķiet, ka šai draudzei nebūtu bijusi mājas vieta."

Lai gan tikai daži kristieši šodien to zina, tomēr ir absolūti skaidrs, ka Jeruzālemes pilsētas draudzei nebija savas baznīcas un tā atradās pilsētā.

Apustuļu darbu grāmata saka, ka Jeruzālemes ticīgie satikās ikdienas vietā, ko sauca par Sālamana stabiem, kas bija milzīgs atklāta tipa pagalms pie galvenā pilsētas tempļa. Šis sētas pagalms bija labi zināms visiem kā "pagānu stabi" un bija milzīga atklāta vieta- apmēram piecu ar pusi futbola laukumu izmērā. No vienas puses tai pieslējās šaura vieta ar jumtu, kur nostājās apustuļi un sludināja- un tā ir pazīstama kā Sālamana stabu aile.

Mēs zinām, ka Jeruzālemes draudzē bija tūkstošiem cilvēku kopš paša atmodas iesākuma,- tā, ka ja viņi gribēja sapulcēties kopā "kā viens," tad vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, bija milzīgā atklātā vietā. Arī Sālamana stabi bija pilni ar cilvēkiem un garāmgājējiem. Un tā, ja viņi gribēja nogādāt vēsti vislielākās iespējamās auditorijas priekšā, šī bija vienīgā vieta, kur to darīt.

Tagad kāds gan tam sakars ar mūsu diskusiju par izgājējiem kristiešiem? Labi, tie nav tie, ar kuriem tiek runāts par atgriešanos pie oriģinālā apustuliskā draudzes uzbūves pamata. Tie nav tie, kas vienīgie tic Reformācijai un tam, ka tuvojas atmoda. Par šīm lietām Dievs runā uz visiem kristiešiem visā spektrā jau gadiem ilgi. Viņš, šķiet, grib redzēt atmodu vairāk kā visu citu.

Vai var būt, ka šāda Dieva darbība var būt tieši šī "satikšanās vieta," ka tā ir vieta, kur liels skaits draudzēs esošo un izgājušie no draudzes atrod kopēju pamatu? Vai atmoda var būt atbilde strīdiem kristiešu starpā?

Viens ir skaidrs, ka Dievs vēlas atgūt Savu oriģinālo Draudzi atkal no jauna. Visi brīnumi, vienotība, dedzīga grēku nožēlas sludināšana un viss kas cits padarīja pirmatnējo draudzi par to, kas tā bija- un tas patiešām ir tas, ko Viņš vēlas atjaunot- tāpēc, ka tik daudz kas ir ticis pazaudēts gadsimtu gaitā. Mūsu ietekme uz pasauli šodien ir minimāla. Un mūsu šķelšanās un mūsu denominācijas mūs pašus nogalina.

Es domāju, ka liels skaits kristiešu būs pārsteigti uzzinot, cik atšķirīgs no oriģināla ir tas, ko mēs šodien saucam par "draudzi."

Kaut vai vienā lietā. Tajās dienās viņi bija pilnīgi VIENOTA vienas pilsētas draudze. (Un es šeit nerunāju par tā saucamo ekumēnismu, kas ir velna viltība!) Vienkāršā patiesība ir tā, ka tur nebija denomināciju. Faktiski viņi pat būtu šokā, ja būtu dzirdējuši par tādām lietām! Tā bija "viena" draudze- bez šķelšanās, neviena grupa neatdalījās no citām un nenosauca sevi atšķirīgā vārdā. Starp citu, pats Jēzus taču lūdza: "Lai viņi ir VIENS... lai pasaule TICĒTU..." Kā tas nāk ka pasaule mums šodien netic? Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs vairs neesam "viens."

Liels skaits ļaužu  ir uzsvēruši faktu, ka pirmatnējā draudze satikās mājās (kas ir taisnība). Bet tie, šķiet, aizmirst to faktu, ka Jeruzālemes ticīgie sapulcējās kopā MILZĪGĀS ATKLĀTĀS SAPULCĒS. Un tas notika gandrīz KATRU DIENU- nākot kopā kā viens. Visi ticīgie no visas pilsētas varēja sanākt kopā tikai šādā veidā.

Tādējādi mēs varam redzēt, ka Jeruzālemes draudzē bija DIVI dažādi sapulču veidi. Vienas bija daudz tuvākas- "mājas draudžu" tipa sapulces, kur ticīgie no vietējās apkārtnes visi sanāca kopā kādas personas mājā un savas sanākšanas vietas mainīja- pieņemot svēto mielastu un darbojoties garīgajās dāvanās- viens otru stiprinot vienotībā un mīlestībā. Tas bija viens sapulču veids. Bet otrs veids bija milzīgas brīvdabas sapulces. (Milzīgas brīvdabas sapulces tika sasauktas tad, kad apustuļi sludināja vārdu visai pilsētai un pa starpām dziedināja slimos) Arī tas notika visu laiku.

Tas, ko apustuļi patiesībā šeit darīja, bija Jēzus kalpošanas turpināšana- darīt tā, kā viņiem bija ticis pavēlēts. Kā Jēzum tā Jānim Kristītājam bija kalpošanas, kas notika brīvā dabā- tur, kur sanāca parastie ļaudis. Tas bija ļoti svarīgi. Viņi bija aicināti aizsniegt pazudušos un nevis lai sevi apslēptu no viņiem aiz četrām sienām.

Mēs šodien draudzē darām absolūtu antikalpošanu pasaulei. Viņi nekad mūs neredz sapulcējušos kopā kā vienu, vai ne? Faktiski viņi tikai ar grūtībām mūs vispār spēj saskatīt. Bet mēs sevi saslēdzam savās atdalītajās mazajās grupiņās aiz četrām sienām- tālu no izmisušo skatieniem, tālu no citu viedokļiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka mums ir tik maza ietekme uz pasauli mums visapkārt. Mēs sevi izslēdzam no viņu dzīvēm.

Bet tam visam ir jāizmainās! Dievs bijušajos gados ir runājis visā pasaulē par "lielās Reformācijas" atnākšanu Draudzē- par Lielo satricināšanu visās dzīves jomās, kas atdalīs pelavas no graudiem un īstenticīgos atvedīs atpakaļ uz ceļa, padarot draudzi atkal tādu, kādai tai ir jābūt.

Interesanti piezīmēt, ka daudzas no draudzes lielajām atmodām un pamošanām gadsimtu gaitā ir sevī ietvērušas atgriešanos pie brīvdabas sapulču formas. Lielā atmoda 1749.gados Vesleja, Vaitfīlda un Tenanta laikā bija tam precīzs piemērs. Desmitiem tūkstošiem ļaužu sapulcēties brīvā dabā kļuva par parastu kārtību. Līdzīgi "Otrā lielajā atmodā" 1800.gados (iesākās Kentukijā), kas iesāka "telts sapulču" ēru un kur zem klajām debesīm sapulcējās ļaužu tūkstoši. Pat lielā 1859.gada atmoda tajā saskatīja spēcīgu elementu- īpaši Olsterā ar tās milzīgajām brīvdabas lūgšanu sapulcēm.

Esmu pārliecināts, ka Dievs atkal ir nolēmis darboties tieši šādā veidā. Viņš vēlas atjaunot "oriģinālās" lietas. Viņš grib atrast draudzi, kas sapulcējas "vienā garā"- tieši tur, kur ir ļaužu masas. Viņš vēlas "vienu" draudzi- nevis daudzus saskaldītus tās locekļus, kas uzņemas drosmi sevi saukt par "draudzi"- Draudzi, kuras attiecību sfēra ir šķīstīta un kas ir darīta par svētu- "bez traipa vai grumbas vai tamlīdzīgas vainas." Un Viņš grib atrast draudzi, kas ir kustībā- kas iet uz priekšu, "sagraujot velna darbus" kā Jēzus.

Ja ir pienācis Dieva laiks izdarīt lieto ekonomisko, politisko, sociālo un cita veida satricināšanu, lai no svētā atlikuma atkal ieraudzītu tieši šo kristietības veidu, tad tas ir tas, ko Viņš tagad darīs. Nav svarīgi, kā tas notiks un cik grūts būs šis laiks. Fakts ir viens: mēs ieejam lielo izmaiņu ērā, kas skars tieši draudzi. Faktiski es ticu, ka mēs esam nonākuši līdz vietai "izmainīties vai iet bojā"- tas attiecas tieši uz Rietumu kristietības modeli. Jo Dievs nevar dzīvot atdzisušā un remdenā draudzē, un tā Viņam ir pretīga.

Tātad kā izgājēji kristieši visā tajā iederas? Labi, liels skaits no tiem tic, ka tas, kam viņi iet cauri tieši tagad, ir sagatavošanās jaunajai Dieva kustībai. Tas patiešām ir zīmīgi, cik daudzi no viņiem rakstīja man tieši par to. Viņi tic, ka, lai tiktu pilnīgi sagatavoti tam, ko Dievs grib darīt, tiem vajadzīgs atraisīties no daudziem vecajiem ceļiem, kur viņi  spēlēja draudzi, un jāgatavojas faktam, ka Dievs tagad darīs pilnīgi jaunas lietas.

Autora domas:

Kā varat redzēt, apziņa par tuvojošos atjaunošanos vai atmodu dominē lielā daļā no izgājušajiem kristiešiem. Tie redz sevi atrodamies tuksnesī un dodoties uz Atmodas "Apsolīto zemi"- kas arī būs jaunais vīnatrauks. Bet kā jau agrāk šajā grāmatā sacīju, līdzīgi kā Izraēla bērniem īstais pārbaudījums nāks tad, kad tiem būs pienācis laiks beidzot iziet ārā no šī sava tuksneša.

Esmu pārliecināts, ka daudzi izgājušie no draudzēm patiešām ir vadītāji, un mani nepārsteidz, ka Viņš tos gatavo nākošās atmodas vadītāju lomai. Bet ir viena lieta, kas viņiem ir jāsatver. Visām lielajām atmodām ir bijuši spēcīgi līderi. Tas ir bijis to panākumu noslēpums. Bet vai šie no draudzēm izgājušie patiešām satver šo koncepciju? Man šķiet, ka kādi (varbūt daudzi) ir kļuvuši par upuriem antilīderim, antiautoritātei, antimiesas attieksmēm, un tā viņi nonāk ārpus Draudzes (kā es). Liels viņu skaits pēc tam vairs netic VADĪBAI kā tādai.

Un ja tu netici nevienai, par visdemokrātiskākajai autoritātei, tad patiesībā ir ļoti grūti iesākt VADĪT citus. Tu vari "menedžēt," bet VADĪT ir kas pavisam cits. Un bez līderiem, kas pielietos savu autoritāti pazīt garus un izdzīt dēmonus katrā atmodā drīz vien iefiltrēsies ienaidnieks. Esmu to redzējis atkal un atkal, kad studēju atmodas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc lielā Velsas atmoda 1904.gadā ilga tikai VIENU GADU. Mums ir ienaidnieks, kas klejo apkārt kā rūcošs lauva, un viņš ienīst atmodu. Viņš ir iefiltrējies un sagrāvis daudzas Dieva kustības vēstures gaitā, un, ja mēs viņam sniegsim izdevību, viņš to darīs atkal. Viņam patīk iesākt darboties situācijās, kur ir autoritātes "vakuums" un kur neviens nesargā vārtus. Es jums saku: nav tādas lietas kā atmoda bez vadības. Vai arī, ja ir, tā nepastāv ilgi! Atmodas ir jāsargā to līderiem, kas ir Dieva īpaši nozīmēti būt šajā vietā un kas nebaidās nostāties un kļūt visu redzamiem, kad atnāk viņu laiks. Tādi bija Veslejs, Finnejs, un līdzīgie. Spēcīgi vadītāji- viņi visi tādi bija. Un tādi no viņu vidus arī bija apustuļi. Atmoda un spēcīgi vadītāji iet roku rokā.

Apustuļu darbu grāmata ir pilna ar līderiem, kas RĪKOJĀS KĀ LĪDERI. Viņi bija kalpi- jā, bet viņi arī bija ĪSTI LĪDERI. Bez viņiem nebūtu bijusi Apustuļu darbu grāmata. Es brīnos, cik ilgs laiks paies, kad kādi no izgājušajiem ļaudīm satvers šo vienkāršo faktu (Tas man prasīja ļoti ilgu laiku).

Un tā, man ir jāuzdod šie jautājumi: Vai šodien no savām baznīcām izgājušie patiešām ir gatavi palīdzēt VADĪT jauno Dieva kustību? Cik daudzi no viņiem baidās "vadīt?" Vai viņi ir gatavi atzīt atbildību un autoritāti tur, kur tā ir vajadzīga? Vai arī viņi tic atmodai bez līderiem? Vai viņi ir gatavi kļūt līdzdalībnieki šī vārda patiesajā nozīmē? Vai arī liela daļa no viņu ikdienas garīgās sataisīšanās ir pilna ar aizdomām uz citiem? Vai viņi faktiski ir gatavi tikt atkal no jauna iepotēti Miesā? Vai arī viņi meklēs kādas iebildes, lai tikai paliktu tālumā un nepievienotos nekam? Šie ir būtiski jautājumi. Un tās ir tās pašas lietas, kas arī tiks pārbaudītas, kad atnāks laiks. Vai šie cilvēki patiesi ir ATZINUŠI visas lietas, kuras jāatzīst? Vai viņi ir nožēlojuši savus grēkus šajā sakarā?

Grēku nožēlai ir jāšķīsta Baznīcu

Acīmredzams, ka, lai gan ir daudzi "struktūras" jautājumi, ar ko šodien jātiek galā, REĀLIE jautājumi (tie, kas patiešām ir svarīgi) ir SIRDS jautājumi. Draudze ir slima un cieš, jo viņas sirds ir slima. Nav tik daudz no svara "kastīte," kurā ticīgais atrodas, vai sapulču veids, kas tai piemīt. Tie ir otršķirīgi jautājumi. Tās ir Dieva ļaužu SIRDIS, kam patiesi ir jāstrādā atmodas labā. Un tas ir tas, ar ko iesākumā ir jānodarbojas katrai patiesai atmodai- šķīstīt Viņa ļaužu sirdis. Vēršanās pie "struktūras" lietām var nākt vēlāk. Vissvarīgākā ir sirds. Un sekojoši iesākumā ir jānāk lielam GRĒKU NOŽĒLAS vilnim. (Kā tas noticis pie katras īstas atmodas cauri vēsturei).

Es pazīstu lielu skaitu cilvēku mājas draudžu kustībā, kas tic, ka, ja mēs varam iegūt pareizas, uz mājas sadraudzību balstītas struktūras, viss cits sekos. Kādi pavada stundas, diskutējot par vecaju daudzumu draudzē, par mājas draudžu locekļu skaitu u.t.t. Viņi tic, ka, ja viņi spēs izmainīt "kastītes" izskatu, viss būs kārtībā. Man žēl, bet es tam nepiekrītu. SIRDS stāvokļa izmaiņa ir tas, kas vajadzīgs- primāri un pāri visam. Un to spēj panākt tikai atmoda. Atcerieties, pirmatnējā draudzē pirmā lieta bija Vasarsvētku IZLIEŠANĀS- un tikai tad tika celtas jaunas struktūras ap to. Atmodai iesākumā ir jānāk un jāpārveido Dieva ļaužu sirdis- pirms kā cita. Censties veidot jauno vīnatrauku bez jaunā vīna nozīmē likt ratus priekšā zirgam.

Kā daudzi citi arī es esmu pārliecināts, ka tuvojas liela atmoda- Dieva Gara viļņi novedīs Draudzi uz ceļiem dziļā grēku nožēlā un pārveidotnē. Pirms tam gan būs liela ekonomiska depresija un bezcerība visā pasaulē, kas paātrinās atmodas iesākšanos. Un caur visaptverošu grēku nožēlu nāks "jaunā vīnatrauka" aprises un nenormāla dvēseļu raža- kopā ar daudziem Dieva paceltiem līderiem.

Jautājums ir šis: vai daudzi no šodienas no draudzes izgājušajiem būs šīs jaunās Draudzes vadības sastāvā? Man nav šaubu, viņi būs. Dievs tos neved cauri visam šim treniņu procesam tikai tā, starp citu. Bet laiks ir atslēga. Dažreiz vajadzīga depresija sabiedrībā, visaptveroša morāles- dzīves līmeņa- ekonomiskā lejupslīde, inflācija un "krīze," vai varētu sākt rasties jaunās vadības aizmetņi. "Nāks laiks, nāks cilvēks," saka paruna. Un tas nekad nav bijis patiesāk kā Reformācijas vai atmodas laikā. Piepeši it kā no nekurienes radīsies jauni līderi - sagatavoti gadiem ilgi kādā slepenā vietā Dieva uzdevuma veikšanai. Tā vienmēr ir bijis ar lielākajām atmodām. Viss, kas vajadzīgs, ir tikai Dieva laiks.

Kā jau esam šajā nodaļā- faktiski visā grāmatā-  redzējuši, ir pasaulē šodien ir daudzas kristiešu grupas, kas ir atstājuši savas ērtību zonas, draugus un pazīstamo apkārtni, lai dotos kādā jaunā virzienā, precīzi nemaz nezinot, kurp tie dodas vai kā tie tur nonāks- tikai zinot, ka viņiem bija jāiziet. Un tā, viņi izdzirda aicinājumu, nogaršoja savu vīziju un gāja. Tas bija drosmīgs solis to darīt, un lielu skaitu no tiem es dziļi cienu par to. Ja viņi spēj to panākt, ejot cauri tuksnesim, nav nekas pārliecinošāks, ka daudzi no tiem izveidosies par brīnišķīgiem Dieva ļaužu vadītājiem. Bet tas savukārt nozīmē iziet ārā no tuksneša domāšanas un mentalitātes- un tā ir atslēga visam. Es personīgi ticu, ka liels skaits no tiem izies cauri un nonāks otrā pusē.

Un tā, pastāv milzīgs no draudzēm izgājušo skaits- kā zīme, ka mūs priekšā sagaida kaut kas neparedzēts. Vai aizvien augošāks "neapmierinājums" kristiešu pūļa vidū nav liecība tam, ka aiz stūra mūs sagaida visai dramatiskas izmaiņas? Patiesi, mums jāatzīst, ka pavisam drīz notiks kaut kas liels. Lietas attīstās pārāk strauji un plaši, lai tas būtu tikai kā kāds niecīgs starpgadījums. Kaut kas ļoti neparasts notiks visā pasaulē, un to spēj panākt tikai Dievs.

Tātad, vai esam gatavi saskatīt jaunu līderu pulku iznākam no tuksneša, kas gadiem ilgi jau ir gatavoti šim laikam- kas ir gatavi lai tiktu pielietoti jaunajā Dieva Gara darbības vilnī? Vai tuvojas kāda cita liela "ielas atmoda"? Labi, viena lieta mums ir skaidra- mums tā ir ļoti vajadzīga. Laiks to parādīs. Bet zīmes liecina, ka kaut kas milzīgs un neaptverams tagad tiek gatavots. Nav jautājumu, ka Dievs šajā paaudzē darbojas pilnīgi jaunā veidā. Un Viņš dara kaut ko pavisam radikālu. Vai varbūt tas ir kaut kas tik sens, ka tas mums atkal šķiet kā radikāls- jo mēs nekad agrāk to neesam redzējuši un piedzīvojuši šādā veidā.