Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

 

 
Krusts un duncis

Krusts un duncis
Cena (eur):3.50 3.20
Autors:Deivids Vilkersons
Temats:Dzīvesstāsts
ISBN:978-9984-857-06-0
Izdevniecība:Viņa Vārds Manī
Valoda:latviešu
Lpp. skaits:72
Formāts:14x20
Svars:99
Apraksts : Deivids Vilkersons ir mācītājs trešajā paaudzē- viņa tēvs un vectēvs arī bija mācītāji. Pēc Bībeles studiju beigšanas Deivids kandidēja uz kādas lauku draudzītes mācītāja vietu Fīlipsburgā, Pensilvānijā. Pirms pilnsapulces sasaukšanas viņš draudzē noturēja sprediķi. Pēc tam viņš tika aicināts tuvāk iepazīties ar draudzes telpām un dienesta dzīvokli. Mazajā pilsētiņā Fīlipsburgā nebija baznīcas. Draudze, apmēram 50 cilvēki, pulcējās personīgajā mājā. Apakšstāvs bija paredzēts dievkalpojumiem, bet augšstāvā bija mācītāja dzīvoklis. Kamēr mācītājs sarunājās ar draudzes vadību, viņa sieva Gvena uzkāpa augšā, bet drīz vien redzami neapmierināta noskrēja lejā. Ārā pie mašīnas, kurā uz aizmugurējā sola līdzpaņemtā groziņā gulēja mazā meitiņa, Gvena sašutumā savam vīram stāstīja savus iespaidus no uzkāpšanas mājas augšstāvā. Atverot virtuves durvis, viņai pretī, ūsas snaikstīdami, izlīduši kādi septiņi lieli tarakāni. Viņai šajā nekārtīgajā un netīrajā miteklī galīgi negribējās dzīvot. Pats Deivids bija visai domīgs, jo draudze viņam bija izteikusi savu labvēlību un draudzes priekšnieks bija izteicis priekšlikumu, lai viņš uzņemas mācītāja vietu šajā draudzē. Kamēr draudzes valde vēl apspriedās, Deivids kopā ar sievu griezās pie Dieva lūgšanā, lai arī viņiem būtu skaidrs, ko darīt. Deivids Dievam atgādināja Vecās Derības vīru Gideonu, kas savās ilgās izzināt Dieva prātu bija izlūdzies no Viņa kādu apstiprinošu zīmi. Tāpat kā Gideons, arī Deivids lūdza Dievu, lai viņam tiktu dota kāda zīme no debesīm. Viņš teica: “Kungs Dievs, ja tas ir Tavs prāts, lai es pieņemtu šo piedāvājumu, dod man to apzināties. Es to uzskatīšu par apstiprinošu zīmi no Tavas puses, ja valde mani vienbalsīgi ievēlēs, ja viņi bez manas teikšanas apsolīsies iebūvēt apkures krāsni un iegādāsies man ledusskapi.” Gvena piebilda: “... un ja viņi apsolīsies iztīrīt māju no kukaiņiem.” Tikko šī lūgšana bija izteikta, pavērās durvis un no mājas iznāca valdes priekšnieks. Viņš izteica oficiālu valdes un draudzes lūgumu, lai Deivids uzņemtos draudzes vadības pienākumus kā mācītājs. Valde viņu esot ievēlējusi vienbalsīgi un bez tam vēl esot apsolījusies nodrošināt telpas remontu, ierīkot atbilstošu apkures ierīci un parūpēties par dzīvokļa ērtībām, piemēram, ledusskapja iegādi. Kāda sieviete piebilda: “Un visa māja tiks iztīrīta no kukaiņiem un parazītiem.” Deividam pietrūka vārdu, kā pateikties savam Dievam par tik taustāmu lūgšanas atbildēšanu. Tumsā viņš ievēroja, ka arī Gvenai pa vaigiem ritēja asaras. Sirsnīgi spiežot visiem rokas, viņš apsolījās nākošajā norunātajā datumā ierasties Fīlipsburgā un uzņemties draudzes mācītāja kalpošanu. Pēc darba uzņemšanās sekoja laimīgi un Dieva svētīti kalpošanas gadi. Draudze drīz vien pieauga līdz 200 locekļiem. Radās iespēja uzcelt jaunu baznīcas ēku un arī nelielu māju ar 4 istabām mācītāja dzīvoklim. Vilkersona darba kabinetā atradās televizors. Viņš bija paradis vakaru vēlajās stundās, kad sieva ar bērniņiem (viņiem Fīlipsburgā bija piedzimusi otra meita) jau gulēja, kādu laiku pavadīt pie televizora. Vienu nakti, raugoties televizora ekrānā, viņam piestājās savāda doma: vai tomēr nebūtu labāk un pareizāk atsacīties no šī sava ieraduma un nomoda stundas izlietot svētīgāk, lasot Bībeli un lūdzot Dievu. Sākumā viņš mēģināja šo domu atraidīt, bet pakāpeniski tā kļuva tik neatlaidīga un uzmācīga, ka no tās vairs nevarēja atsacīties. Viņš sāka kaulēties ar Dievu un Dievam teica: “Ja šī doma ir no Tevis, Kungs, tad man tas būtu jādara, bet es gribu zināt, vai tikai tās nav manas paša iedomas. Es vadīšos no tā, kāds iznākums būs manam piedāvājumam atbrīvoties no televizora.” Deivids ielika laikrakstā sludinājumu, ka pārdod televizoru, un pats sev sacīja: ja stundas laikā pēc rīta laikraksta saņemšanas neviens uz šo manu sludinājumu neatsauksies, skaidri zināšu, ka televizoru drīkstu paturēt. Pēc kāda brīža viņam atkal palika gauži žēl tik vieglprātīgi šķirties no iemīļotā televizora un viņš savu lēmumu pārgrozīja- nevis stundu, bet gan pusstundu. Pus stundas laikā taču neviens neatsauksies! Pienāca rīts. Viņš satraukts sēdēja pie telefona un sirdī ilgojās, kaut tikai neviens nepiezvanītu, lai tikai mierīgi un bez sirdsēstiem varētu paturēt savu televizoru. Pagāja 15, 20, 25 minūtes. Klusums. Deivida sirds satraukti sita. Pagāja 29 minūtes. Deivida sirds gavilēja. Un pēkšņi atskanēja telefona zvans. “Vai jums ir pārdodams televizors?” “Jā.” “Kādas firmas un markas un vai stipri nolietots?” “Nē, vislabākajā iespējamā stāvoklī, tādas un tādas firmas un markas.” “Cik maksā?” “Simts dolāru.” (Viņš pat nebija iepriekš padomājis, kādu summu prasīt. Tas viņam bija tik liels trieciens, ka summas nosaukšana iznāca gandrīz neapzināti.) “Labi, pēc stundas būšu klāt.” Tā šī televizora lieta arī izbeidzās. Turpmāk Deivids pie televizora pavadītās stundas izlietoja lūgšanās un Dieva Vārda lasīšanā. Kādu vakaru, staigājot pa savu darba kabinetu, viņa skatiens pievērsās uz galda noliktam laikrakstam, kura pirmajā lapaspusē bija publicēts fotoattēls no kādas gangsteru prāvas Ņujorkā. Sākumā viņa acis pavirši paslīdēja šim fotoattēlam garām, bet tad viņš arvien vairāk un vairāk tika tam piesaistīts. Beidzot Deivids vairs nespēja no kāda zēna skatiena atraisīties. Fotogrāfs viņu bija uztvēris tik dzīvu, ka viņa sejā atspoguļojās gan bailes, gan neizsakāmas skumjas un pat ienaids. Bija skaidrs, ka šajā prāvā tiesas priekšā atradās septiņi zēni, kas visi piederēja pie gangsteru bandas. Šie septiņi zēni kādā Ņujorkas pilsētas parkā bija uzbrukuši vienam 14 gadīgam, sadūruši to ar septiņiem naža dūrieniem, ielauzuši viņa galvaskausu un nometuši mirušu guļam. Pēc tam viņi bija labsajūtā izteikušies, ka ir labi paveicies. Raugoties dziļāk un dziļāk šo gangsteru vadoņa- Luisa Alvaresa vaibstos, Deivids netika vaļā no domas, ka viņam šis zēns ir jāuzmeklē un jāsniedz palīdzība. Draudze sanāca kopā otrdienas vakaros uz dievkalpojumiem. Pēc kāda visai parasta dievkalpojuma noturēšanas mācītājs izteica draudzei savu vēlēšanos aizbraukt uz Ņujorku un iepazīties ar šiem zēniem. Šim nolūkam viņam bija vajadzīga ceļa nauda, tāpēc viņš lūdza draudzi, ja tā viņu atbalsta un savāc īpašu kolekti. Bija auksts ziemas vakars, un aukstuma dēļ draudze bija sanākusi kopā visai nelielā skaitā, tomēr bija ļoti atsaucīga un visādi atbalstīja savu mācītāju viņa nodomos. Kolektē tika savākti 70 dolāri, kas bija pilnīgi pietiekoša summa nodomātajam braucienam. Viņš uzaicināja sev līdzi draudzes priekšnieku. Nākošajā rītā abi devās ceļā ar mācītāja veco automašīnu. Ņujorka atradās 310 jūdžu lielā attālumā. Ceļš uz turieni ilga astoņas stundas vienā virzienā. Mācītājs vēl nekad nebija bijis Ņujorkā, un tāds ceļš viņam bija pilns visādu negaidītu pārsteigumu. Galu galā viņš ar savu pavadoni laimīgi sveiki un veseli nonāca Ņujorkā. Izdevās arī apmesties kādā lētā viesnīcā. Mācītājs pūlējās nokļūt pie attiecīgajām amatpersonām, lai saņemtu atļauju satikties ar apcietinātajiem zēniem, bet visas viņa pūles bija veltīgas. Viņš uzzināja, ka tieši nākamajā rītā pulksten 10:00 šajā lietā notiks tiesas sēde. Viņš ar savu pavadoni nolēma doties uz šo sēdi cerībā, ka varbūt tur būs iespēja satikties ar apcietinātajiem zēniem. Jau agri no rīta viņi abi devās uz tiesas sēdi, kur koridorā tiesas zāles priekšā jau bija sapulcējies liels ļaužu pūlis. Izrādījās, ka bez tiesnešiem, žurnālistiem un lieciniekiem pārējai publikai bija atvēlētas tikai 40 sēdvietas. Laimīgā kārtā Deivids ar savu pavadoni vēl tika iekļauti tiesas sēdes apmeklētāju skaitā kā pēdējie privātie apmeklētāji. Pirms viņus ielaida sēžu zālē, abi tika pamatīgi pārbaudīti, vai nav paņemti līdz kādi apslēpti ieroči. Iesākās tiesas sēde. Ieveda septiņus apcietinātos zēnus. No viņu rokām noņēma roku dzelžus. Raugoties zēnu sejās, Deivids bija pārsteigts, jo visi viņi bija vēl bērni un pusaudži un savos cietumnieku apģērbos izskatījās patiešām nožēlojami. Sākās garš jo garš liecinieku nopratināšanas process. Galīgo lēmumu nemaz nepasludinājis, Deividam par pārsteigumu tiesas priekšsēdētājs piecēlās kājās, apturēja sēdi un gatavojās aiziet. Tajā pašā brīdī Deividam piestājās doma, ka viņam vairs nekad nebūs izdevība piekļūt tiesas priekšsēdētājam, ja tieši šajā pašā brīdī ar viņu nemēģinās runāt. Viņš strauji pielēca kājās un iesaucās: “Priekšsēdētāja kungs!” Tajā pašā mirklī viņu cieši satvēra sargu rokas un izstūma ārā koridorā pārliecībā, ka šeit ir darīšana ar kādu provokāciju vai arī tiesneša dzīvība ir apdraudēta. Koridorā tika pārmeklētas Deivida kabatas un ap viņu sacēlās liela kņada. Viņu aplenca žurnālistu un fotogrāfu pūlis un apbēra ar neskaitāmiem jautājumiem. Kāds no viņiem zobgalīgi prasīja, kas viņam tā par lielu melnu grāmatu padusē. Liekoties, ka tā ir Bībele un viņš cenšoties to noslēpt. “Nē!” izsaucās Deivids un pacēla to augstu gaisā, lai visi to redzētu. Pēc ilgas pratināšanas un pārmeklēšanas tiesnesis deva rīkojumu viņu atbrīvot un sniedza padomu vairs nekad šeit neatgriezties, lai atkal nesaceltu kādu nevajadzīgu paniku. Deivids ar draugu iekāpa savā mašīnā. Viņš nespēja atjēgties no piedzīvotās neveiksmes un izmisis raudāja. Ko tagad teiks draudze? Vai viņš tiešām tik aplami būtu izpratis Dieva prātu? Viņam taču likās tik skaidrs, ka tie ir mājieni no Dieva, lai viņš sniegtu palīdzību nelaimīgajiem zēniem. Dziļi satriekts viņš devās mājās. Ir grūti un neērti stāties draudzes priekšā un atzīties savā neveiksmē. Ceļā viņš nolēma apmest kādu līkumu un iegriezties savu vecāku mājās, lai tur stiprinātos tālākajam ceļam. Iegājis vecāku mājās un aiz sevis aizvēris durvis, viņš tūlīt ieraudzīja uz galda laikrakstus ar savu ģīmetni un ar lieliem burtiem iespiestu rakstu par sensacionālu lauka mācītāja iejaukšanos tiesas sēdes gaitā. Tēvs skumji kratīja galvu un teica: “Deivid, ar tādu iejaukšanos tu vari pazaudēt savu mācītāja vietu!” Māte bija klusa. Viņa pamieloja dēlu ar krūzīti piena un savā mātes mīlestībā dēlu mierināja, sakot: “Deivid, ja arī tā ir redzama neveiksme, tomēr Dieva ceļi mums bieži nav izprotami. Dievs šad un tad pielaiž neveiksmes, lai pēc tam pagodinātos.” Un tā Deivids Vilkersons atgriezās savā draudzē, kura viņu uzņēma saudzīgi, bez pārmetumiem. Tikai viens draudzes loceklis teica: “Mācītāj, mēs jūs tomēr paturēsim!”

Lai pievienotu komentārus pašiem, ir nepieciešams autorizēties!


Sūtīt draugam