Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

 

 
Runāšana mēlēs

Runāšana mēlēs
Cena (eur):3.30 2.95
Autors:Harolds Makdugals
Temats:Dziļumā, Svētais Gars, Gara dāvanas, Gara kalpošanas. runāšana mēlēs
ISBN:978-9984-857-09-1
Izdevniecība:Viņa Vārds Manī
Valoda:latviešu
Lpp. skaits:72
Formāts:14X20
Svars:86
Apraksts : Tas notika 1960.gada Ziemassvētku vakarā apmēram 2:30 pēc pus¬nakts. Biju atgriezies brīvdienās mājās no kole¬džas. Mūsu ģimene vienmēr svinēja Ziemassvētkus. Kad visi atradās vies¬is¬tabā un zem eglītes vēl pēdējā minūtē kārtoja dāvanas, vien¬mēr it kā no nekurienes parādījās saldumi, augļi un citi pārstei¬gumi; vienmēr parādījās kartiņa no Ziemassvētku vecīša (dažreiz tā bija no noslēpumainā Santa Klausa). Gaismiņas eglītē bija, kā man šķita, tik pat mīļas kā jebkad, dāvanas bagātīgas un ietītas krāsainos papīros, atmosfēra uzlā¬dēta ar šīs dienas brīnumainību. Bet vai tas tā patiešām bija? Tomēr kaut kas šajos Ziemassvētkos bija tik atšķirīgs. Man jāatzīstas, ka es to nespēšu izskaidrot, ja arī censtos. Es nedo¬māju, ka gaismas eglītē būtu bijušas savādākas vai ka dāvanas būtu nevīžīgi ietītas. Es domāju, ka šeit bija kaut kas dziļāks, ko nevar saskatīt ar fiziskajām acīm. Mani nesajūsmināja vizuļi un mantas. Manas domas bija aizklīdušas tālu prom. Jau kādu laiku es piedzīvoju lielu izsalkumu pēc dziļākām lietām no Dieva. Tagad šķita, ka tās ir nākušas mani aprīt. Ne¬kas cits man nelikās svarīgs. Mani neinteresēja neviena dāvana. Es negribēju nekādas Ziemassvētku delikateses. Es vēlējos Dieva Garu. Vēlējos piedzīvot savus paša personīgos Vasar¬svēt¬kus. Man tie bija jāpiedzīvo par katru cenu! Mana dvēsele bija tik izmisusi pēc Dieva. Puszviļus sēdēju uz dīvāna, un mani daudz neinteresēja man apkārt notiekošā aktivitāte, kamēr beidzot viss bija beidzies un visi viens pēc otra izklīda, lai dotos gulēt. Lēni gāju augšup pa kāpnēm un ieslīdēju zem segas gultā. Sāku lūgt: "Jēzu, man nav vajadzīgas nekādas citas Ziemsvētku dāvanas. Es vēlos tikai Tevi. Es vēlos vairāk no Tava spēka. Man ir vajadzīgs Tavs Gars." Neatceros visus šos vārdus un ne¬zi¬nu, cik ilgi es tā lūdzu. Šķita, tas bija mirklis, kad pēkšņi gaiss istabā tika piesāti¬nāts līdzīgi atmosfērai virs Betlēmes tajā pirmajā Ziemsvētku naktī. Es neviena neredzēju fiziski ienākam istabā, bet kaut kā biju pārliecināts, ka istabā ir ienācis pats Ziemsvētku Kristus. Varēju sajust Viņa klātbūtni. Viņš neteica pilnīgi nekā, tikai uz¬li¬ka Savas rokas uz mani. Kad Viņš to darīja, mana dvēsele tika piepildīta ar Viņa godību un es iesāku runāt valodā, ko agrāk nekad nebiju mācījies. Cik ilgi es runāju, nevaru pateikt; bet beigu beigās iekritu miegā. Neatceros neko citu kā vienīgi to, ko saņēmu šajos Ziemas¬svēt¬kos. Ar ko es to varu salīdzināt? Kristus pats bija ienesis ma¬nā istabā vislielāko dāvanu, ko kāds vispār var prasīt, Svētā Gara kristību, un bija atļāvis man iegūt vienu no vispago¬dino¬šāka¬jiem piedzīvojumiem, ko pazīst mirstīgie- runāt mēlēs. Šī dāvana ir viena no atslēgām, kas atslēdz Dieva garīgo dā¬va¬nu krātuvīti. Gandrīz trīsdesmit gadus kopš tā laika esmu pastāvīgi meklējis un atradis daudzus jaunus dārgumus tieši ar šo brīnišķīgo atslēgu. Un tomēr es jūtu, ka esmu tikai pieskā¬ries virsmai. Mani gaida vēl milzum daudz prieka, kas vēl nav atklāts. Tas viss šķiet tik viegli, bet šajā stāstā ir daudz kas vairāk, daudz vairāk: mans izsalkums pēc Dieva iesākās pavisam jaunā vecumā. Pastāvīgi apzinājos man apkārt esošās dzīves tukšumu un uzskatīju par niecību meklēt apmierinājumu skolas zinību apgūšanā, ģimenē vai sabiedriskajā dzīvē vai pat draudzē- šī paša iemesla dēļ. Man skolā gāja labi, es vienmēr atrados savas klases priekš¬galā. Man nebija problēmu atrast draugus. Mums bija rela¬tīvi normāla mājas dzīve. Tomēr man vajadzēja stundām ilgi vērties zvaigznēs, brīnoties, ko tas viss nozīmē. Es veicu garus pārgājienus uz tuvumā esošajiem mežiem, pat naktīs. "Kas ir dzīve?" turpināju sev vaicāt. Kādu dienu svētdienas skolā man uz šo jautājumu tika dota atbilde. Nevēlos jums radīt iespaidu, ka esmu kāds eņģelis. Daudz pareizāk būtu teikt pretējo. Reiz klases audzinātāja uzaicināja manu māti uz sarunu, kur teica, ka man esot liels vadītāja potenciāls, bet ka tas var izpausties vienā no diviem veidiem- labā vai sliktā. Tam bija jānotiek kādā no tiem laikiem, kad manas uzvedības skala bija noslīdējusi uz slikto pusi. Mani svētdienas skolas skolotāji nezināja, vai tiesāt mani vai sevi. Dieva žēlastība izglāba mūs visus. Kādu svētdienas rītu, kad es joprojām mācījos skolā, svētdienas skolas nodarbība bija savādāka par citām. Parasti mēs pavadījām laiku, mētājot lidmašīnas, tinot viens otram ap¬kārt gumijas, izjokojot skolotājus u.t.t. Mēs reti atcerējāmies iegaumējamos pantus. Šoreiz iznāca savādāk. Kad skolotājs bija panācis, lai mēs tos kopīgi izlasām, man tie visai neparasti izlēca no lappuses. Tie bija Jāņa evaņģēlija 11:25 un 26: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Nodarbība bija beigusies. Visi citi kāpa augšā pa kāpnēm, lai dotos uz svētdienas skolas beigu nodarbību. Bet es joprojām sēdēju, dzirdot šos vārdus atkal un atkal savā prātā: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." "Es esmu dzīvība." "Es esmu Dzīvī¬ba." Nevaru sacīt, ka mana dzīve tajā dienā tika pilnīgi pārveidota, bet varu sacīt, ka, kaut gan es nākošajos gados cīnī¬jos ar miesu, es zināju, kāda ir dzīvība vai Kas ir dzīvība. Man VIŅU bija jāatrod. Tajos gados mūsu mazo metodistu draudzi apmeklēja kādi vecmodīgi sludinātāji. Mums pat bija ikgadējas "atmodas sa¬pul¬ces," kas ilga veselu nedēļu ar patiesām liecībām un īpašu dziedāšanu, ar sludinātājiem, kam, pasniedzot savu vēsti un visai vecmodīgi aicinot pie altāra, sejas nedabiski piesarka. Vienā no šādiem aicinājumiem pie altāra iznācu arī es,- man tad bija 12 gadi. Manā dzīvē ienāca kādas izmaiņas. Es vēl ne¬biju pilnīgs. Bet zināju, ka es tāds neesmu un kaunējos par to. Pirms varēju braukt ar mašīnu, vasaras mēnešos es samek¬lē¬ju darbu. Līdzko sasniedzu vecumu, kad varēju iegūt brauk¬ša¬nas tiesības, es nopirku vecu 50.gadu Dodžu un sāku apmek¬lēt visas īpašās sapulces, kuras zināju. Devos uz baptistu draudzēm, Kristīgās alianses draudzēm, Nācaretes draudzēm- tikai nosaucot dažas. Iesaistījos Metodistu jaunatnes draudžu darbā un "Jaunatni Kristum" organizācijā. Mēs mūsu vidusskolā iesākām Bībeles klubu, kas sanāca katru otrdienu dienas vidū. Vairāki no mums uz skolu nesa savas Bībeles, lai tās lasītu mūsu nodarbību starplaikos. Katru mēnesi sestdienas vakaros devāmies uz tuvāko pilsētiņu, kas atradās 20 jūdžu attālumā, lai noturētu sapulces ar citiem jauniešiem. Mans mācītājs ievēroja izmaiņas manā dzīvē un man pa¬lūdza svētdien noturēt dievkalpojumu, jo viņam esot jādodas projām. Kopš divpadsmit vai trīspadsmit gadiem es jau lasīju Rakstus. Devos uz mežu un gaidīju tā Kunga priekšā vairākas stundas, lūdzot par "sprediķi," kas man būs jāsludina svētdien. Es paņēmu tekstu kaut kur no Pirmās vēstules korintiešiem divpadsmitās nodaļas (nevaru saprast, kāpēc) un ar nesen publicētā neatkarīgā laikraksta raksta BRĪNUMI NAV BEI¬GU¬ŠIES palīdzību sludināju savu pirmo sprediķi. Es ceru, ka neviens nenāks ar šī mana pirmā "sprediķa" ierakstu un to neanalizēs. Esmu pārliecināts, ka tas tagad šķistu pilnīgi nepie¬ņe¬mams. Biju tikai pusaudzis un ļoti kaunējos no tā. Baznīcas apmeklētāji bija ļoti laipni un mani sirsnīgi ap¬svei¬ca par šo "brīnišķīgo sprediķi." Viņi, iespējams, tā laikā gu¬lē¬ja vai arī to ātri aizmirsa. Es neaizmirsu. Nākošos pāris ga¬dus tas man sagādāja lielas ciešanas. Savā draudzē biju aktīvs. Apmeklēju arī citas draudzes. Bi¬ju "Jaunatnes Kristum" kluba prezidents. Es pat sāku studijas, lai iegūtu licenci sludināt metodistu draudzēs. Bet biju nožēlojams. Jo vairāk es lasīju Bībeli, jo vairāk atklāju, ka ir tik daudz, par ko es neko nezinu. Apustuļi piedzīvoja brīnumus ik dienas. Kur tad bija tie brīnumi, kuru laiks, kā es teicu, nav beidzies? Es patiesi tos neredzēju. Vai es biju melojis? Es mīlēju to Kungu. Centos Viņam kalpot pēc vislabākās sirdsapziņas. Bet man vienkārši nebija spēka to visu darīt efek¬tīvi. Centos darīt to, kas nebija iespējams manā paša spēkā. Es arī centos glābt dvēseles, bet man nebija spēka tās izglābt. Ja man pat nav spēka dzīvot tā Kunga tuvumā, kādam gan man jābūt, lai es varētu izglābt dvēseles? Griba bija, bet spēks iztrūka. Man nebija pat idejas, kā atrisināt šo problēmu. Dievs turpināja atbildēt uz manām lūgšanām. Jutos patiesi Viņa vadīts, izvēloties tematus, ko mācīju vai sludināju. Es lū¬dzu, lai spētu būt gatavs. Bet kā ar rezultātiem? Zināju, ka esmu jauns un man ir jāveltī laiks un pūles, lai ietu briedumā, bet neviļus pieķēru sevi domājam: "Ja jau visas šis pūles rada tik niecīgus rezultātus, varbūt nav vērts..." Kādā pusdienlaikā izgāju caur auditorijas durvīm un telpā ievēroju vairākus no mūsu Bībeles kluba locekļiem- ar atvēr¬tām Bībelēm iegrimušus karstās debatēs. Domāju, ka va¬rē¬šu palīdzēt viņu strīdā. "Par ko jūs strīdaties?" es prasīju. "Varbūt es jums varu kaut kā palīdzēt." "Mēs strīdamies par runāšanu mēlēs," atbildēja viens no tiem. "Jūs strīdaties par ko?" "Runāšanu mēlēs, kā par to saka Bībele." "Esmu izlasījis Bībeli vairākas reizes," teicu, "un neatceros neko par runāšanu mēlēs." Un tā bija patiesība. Viens no viņiem centās šo lietu skaidrot, bet man šķita, ka šie kolēģi ir nonākuši lielās briesmās. Vēlējos pats iepazīties ar šo tematu un pats pārliecināties, par ko es vispār šeit iestājos. Varbūt es viņiem varēšu palīdzēt padarīt taisnāku viņu domā¬ša¬nas ceļu? Tad skanēja zvans, aicinot uz nākošo stundu, un es laimīgi tiku no šīs lietas atbrīvots. Es viņiem sacīju, ka mēs par to parunāsimies vairāk citā reizē. Neatceros, kur es to dabūju, bet kāds man parādīja lielu godu, ieliekot manās rokās vienu no slavenā Džona R.Raisa grā¬matām, kas visus pentakostus plēsa vai uz pusēm. Viņš bija pārliecināts, ka runāšana mēlēs un dziedināšana bija vajadzīga tikai Pirmā gadsimta draudzes nodibināšanas etapā un šīs lietas ir beigušās. Viņš izsmēja katru, kas mūsu dienās pielieto šīs dāvanas, un sniedza īsu komentāru par vairākiem pantiem no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem 12,13 un 14, cenšoties apstrīdēt tajās ierakstīto. Es izlasīju šo grāmatu vairākas reizes. Iegaumēju visus viņa argumentus un biju gatavs tikties ar zēniem. Es patiešām biju gatavs viņus visus nolikt gar zemi. Kad vienu pēc otra sāku šķetināt vaļā visus šos savus argumentus, tie kaut kādā veidā man sāka šķist muļķīgi un pat pretrunīgi. Pēc katras diskusijas es atkal no jauna izlasīju šos materiālus, lai atrastu vislabākos argumentus, ko pielietot. Bet kad to darīju, es sāku redzēt, cik patiešām muļķīgi ir visi šie viņa slēdzieni. Tie bija pilnībā balstīti uz kāda panta maznozīmīgām deta¬ļām, izņemti ārā no Rakstu vietas kopējā konteksta un tad sajauk¬ti kopā un interpretēti tādā veidā, kā tas Kungs, svēto Rakstu Autors, nekad nebūtu tos pielietojis. Tēlaini sakot, tie vienkārši "bija cauri un nespēja saturēt sevī ūdeni." Un tā, pēc kāda laika es šo tematu atstāju. Izvairījos no tālā¬kām diskusijām ar saviem pentakostu grupas biedriem, vairumā gadījumu tāpēc, ka mani pārāk nesaistīja viņu tieksme uz piedzīvojumiem. Tomēr manas paša cīņas vēl nebija galā. Iespējams, viņi lūdza par mani. Kādu dienu, tuvojoties skolas beigām izlaiduma klasē, jutos ļoti nožēlojams un reiz kādu rītu vienam no šiem puišiem pirms skolas sākuma teicu: "Lūdzu pacenties man izskaidrot kaut ko vairāk par šo Svētā Gara kristību." Viņš bija godīgs. Viņš teica: "Es neesmu pārliecināts, ka spēšu to izskaidrot tev pa prātam. Kāpēc gan mēs nevarētu aiz¬iet pie mūsu mācītāja. Es zinu, ka viņš būs priecīgs tev palī¬dzēt." Dedzīgi pieņēmu viņa uzaicinājumu. Un tā 1960.gadā klases galvenais orators, piektais no skolas 350 skolēniem, Sofo¬moras klases prezidents, kapelāns Atslēgas klubā, Drāmas sabiedrības viceprezidents, Debašu kluba un nacionālās goda biedrības loceklis tajā rītā neapmeklēja skolu. Man patika Deivida Lēvisa pieeja. Viņš teica: "Es neuzskatu par vērtu pavadīt laiku ar jums, iepazīstinot ar savu personīgo pieredzi. Es jums drīzāk nodemonstrēšu, ko par to saka Dieva Vārds." Viņš atvēra savu Bībeli un izlasīja Marka evaņģēlija 16:17 un 18, norādot, ka viena no zīmēm, ko Jēzus sagaidīja sekojam ticīgajiem, bija runāšana mēlēs. Viņš man izlasīja Apustuļu darbu 1.nodaļas 8.pantu, kur Jēzus apsolīja Saviem mācekļiem, ka viņi iegūs spēku darīt darbu, ko Viņš tiem uzticēja, un ka šis spēks nāks caur Svēto Garu. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu, jo sniedza atbildi manam iztrūkumam. Viņš man izlasīja Apustuļu darbu 2.nodaļas pirmos pantus, parādot, ka līdz ar pirmo Gara spēka izliešanos pār pirmajiem ticīgajiem viņi visi runāja mēlēs. Viņš man parādīja no 8.panta, ka Gara izliešanās Samarijā izraisīja tādu iespaidu uz burvi Sīmani, ka viņš piedāvāja nau¬du, lai iegūtu to spēku, kas bija Pēterim un Jānim. Kāpēc tas, ko viņš redzēja, bija tik dinamisks? Viņš man parādīja, ka Sauls no Tarsas tika piepildīts ar Garu Damaskā un vēlāk rakstīja pirmajām draudzēm, pastāstot tām par saviem paša piedzīvojumiem, runājot mēlēs. Viņš man parādīja, ka zīme, ko pirmās Draudzes līderi pieņēma kā pierādījumu, ka pagāni caur Pētera kalpošanu pa¬tie¬šām bija saņēmuši to pašu Svētā Gara piedzīvojumu, bija liecība, dzirdot tos runājam mēlēs.

Lai pievienotu komentārus pašiem, ir nepieciešams autorizēties!


Sūtīt draugam