Autorizācija

Veikala kategorijas

Kontakti

Latvija, Ķeguma novads, Rembates pagasts
Rembate, Dārza iela 1
tel.: 29430912

Grāmatas Veikals VVM.LV

symbol

VIŅA VĀRDS MANĪ kalpošana

Viņa Vārds Manī ir kristīgas kalpošanas veids uz SIA statūtu bāzes, pašreizējā laika posmā par pamatu liekot grāmatu un dažādu izdevumu publicēšanu latviešu valodā - ar mērķi celt lasītāju garīgumu un veicināt Svētā Gara vadītas atmodas iestāšanos mūsu zemē.

Mēs esam kristīgās atmodas izdevniecība, kas piedāvā plaša satura aktuālu informāciju un pārdomu materiālu par cilvēka garīgajai eksistencei svarīgām tēmām un mūžības jautājumiem. Iedziļinieties mūsu piedāvāto grāmatu un rakstu tematos un smeliet sev visvajadzīgāko!

Jūsu Miervaldis Zeltiņš, direktors,
Viņa Vārds Manī

on-line.lv

 

 
Atbrīvošana

Atbrīvošana
Cena (eur):2.70 2.40
Autors:Grehems Davs
Sērija:IZSKAIDROŠANA
Temats:Atbrīvošana
ISBN:978-9984-857-05-3
Izdevniecība:Viņa Vārds Manī
Valoda:latviešu
Lpp. skaits:48
Formāts:14X20
Svars:60
Apraksts : Saturs 1. Ievads un piemēri 2. Atbrīvošanas kalpošana Jaunajā Derībā 3. Jaunas Derības uzskats un mūsu šodienas izpratne 4. Kā izšķirt ļauno garu klātbūtni 5. Ļauno garu izdzīšana 6. Kas notiek pēc atbrīvošanas 7. Iebildes šīs kalpošanas sakarā 1 Ievads un piemēri Šī grāmata tiek piedāvāta kā mūsu kalpošanas pieredze atbrīvošanas jomā no ļaunajiem gariem. Tās saturs ir radies ceļojumu kalpošanas rezultātā. Lai gan pirms dažiem gadiem es ticēju, ka ļauno garu klātbūtne vidusmēra Anglijas pilsonī ir reta parādība, tagad es zinu, ka ļaunie gari ir plaši izplatīti un atrodas mums visapkārt. Mans uzskats ir tāds, ka vairums no tiem nav spēcīgi un ar tiem var izrēķināties tiešā veidā. Taču tie viegli paliek nepamanīti kultūrās un sabiedrības slāņos, kas netic to eksistencei. Uzņemos apliecināt vispārīgi valdošo uzskatu, ka ļaunie gari ir vienprātībā ar pasaulē valdošo uzskatu sistēmu, kā norādīts Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos. Šeit ļauno garu izdzīšana tika uzskatīta par parastu kalpošanu un to pielietoja ciešā sakarībā ar dziedināšanas kalpošanu, kā Dieva valstību bija pasludinājis Jēzus. Arī divdesmit pirmajā gadsimtā es vēlētos redzēt atbrīvošanas kalpošanu kā parastu un normāli praktizētu parādību, kas norisinās paralēli lūgšanai par dziedināšanu, liecināšanai, padomu došanai, medicīniskajai un psihiatriskajai palīdzībai- katrai atziņas un kalpošanas formai, kas ņem savu dalību pie dziedināšanas procesa. Tāpat svarīgi, kā es saprotu, ir dziedināšanas kalpošanas saikne ar sabiedriskās domas izmainīšanos attiecībā uz šo jautājumu, un es visiem piedāvāju savu sarakstīto "Vietējās draudzes politiskās un sabiedriskās atbildības deklarāciju." Tikai un vienīgi tā saucamajām attīstītajām Rietumu valstīm ir grūtības ticēt ļauno garu esamībai. Vairums tos saprot kā reālās pasaules daļu. Jautājums nav par to, "vai tie eksistē?," bet gan: "Kam ir dota vara pār tiem?" Ķīnas teoloģiskās koledžas dekāns, kas apmeklēja Koventrijas diacēzi partnerattiecību misijā 1988.gadā, skaļi smējās, kad es viņam stāstīju, ka vairums Anglijas klerku netic ļaunajiem gariem. Mums jābūt atvērtiem saprast, ka pārējā pasaules daļa atrodas pareizā izpratnē par lietām pretēji daudziem no mums. "Kāpēc mums šodien jāpieņem Jaunās Derības skatījums?" man dažreiz jautā. Es ticu, ka atbilde uz šo jautājumu ir šāda: tas nav obligāti, bet Jaunās Derības uzskats par garīgās pasaules realitāti vismaz būtu jāpieņem bez aizspriedumiem. Mums būtu vienkārši jāiedziļinās un jānoskaidro, vai tas nesniedz labāku izpratnes modeli par to, ko apgūstam šodien, nevis akli jāpakļaujas sabiedrībā valdošajiem vispāratzītiem atziņas principiem. Manā pieredzē pat kristiešu starpā šī atklātā un bezaizspriedumainā balss ir reti saklausīta. Tas man norāda uz to, ka mēs visi baidāmies no iespējas, ka ļaunie gari ir daļa no šīs pasaules realitātes. Tas mums liekas kas neiedomājams, lai būtu patiesība. Iespējams, šis viedoklis arī tiek pieņemts, bet ar piebildi, ka sastapšanās ar tiem ir ļoti reti sastopama parādība. Visas šīs lietas aizmugurē atrodas tālu sniedzoša problēma mūsu kultūrā: mums ir lielas grūtības apzināties un uztvert pārdabisko- to, kas atrodas ārpus mūsu cilvēciskās apziņas un kontroles iespējām. Mums nepatīk pat doma par neredzamiem gariem, kas ietekmē mūsu dzīves. Mēs esam priecīgi, ka ticam Dievam, tas ir: mēs savā apziņā bruģējam ceļu Viņa padomam, kur Viņš paliek vienīgais izskaidrotājs pasaules lietu gaitai un spētu mums palīdzēt bēdu laikā. Bet mēs neesam tik atļāvīgi ticēt, ka esam Viņa priekšā atbildīgi. Cilvēki tic pārdabiskam Dievam, jo vēlas, lai Viņš eksistētu. Viņi vēlas, lai Viņš būtu tāds, kāds tiek pieņemts sabiedrībā. Bet kad lietas nonāk līdz praktiskām lietām- līdz Dieva Garam, velnam vai dēmoniem, atklājas, ka tā tas nemaz nav. Doma par to, ka Dieva Gars var spēcīgi manifestēties ar redzamu fizisku efektu kā elektrība vai varens vējš mūs biedē. Mums tūlīt gribas zināt, vai spēsim sevi šajā situācijā pārvaldīt. Un tomēr cilvēki visu laiku nodarbojas ar transcendentālām lietām, kas mūs iedrošina un aicina nebaidīties no dzīvā Dieva Gara klātbūtnes. Kādiem no mums Dievu atgādina skaists saulriets, citi klausās korāļu mūziku vai staigā pa katedrāli. Kaut kā cilvēki apzinās, ka ir kas lielāks nekā cilvēka dzīve, apzinās Viņa neredzamo klātbūtni. Dieva Gars ir Tas, kas sniedz šādu Dieva majestātes iespaidu, bet neviena mute nesludina, ka tā ir Svētā Gara klātbūtne. No otras puses, cilvēki ir piedzīvojuši velna klātbūtnes sajūtas, piemēram, kādās istabās vai ēkās vai kad atrodas kāda cilvēka tuvumā. Un atkal, mūsu kultūra nesniedz atbildes, kur meklēt palīdzību garīgo spēku sakarā, kas stājas mūsu ceļā. Bet parādās pazīmes, ka tas viss mainās. Aizvien vairāk priekšplānā uzaust aina, ka šajā laikā, kad kristīgā Draudze mācās, kā ieaicināt Svētā Garu spēku kā dzīvu realitāti ikdienas dzīvē, mēs tāpat arī kļūstam atvērti iespējai, ka šeit aktīvi piedalās arī ļaunie spēki. Īsumā- mēs atgūstam savu uzticību garīgiem spēkiem kā realitātei. Daudzi kalpotāji laiku pa laikam tiek aicināti svētīt namus un dažreiz tikt galā ar to, ko var nosaukt par ļauno spēku klātbūtni namā. Arī Baznīcā ir paaudzēm ilgi praktizēta ēku svētīšanas tradīcija. Cilvēku vidū, šķiet, ir intuitīva izjūta, ka pastāv tāda lieta kā Dieva svēta klātbūtne un ka līdzīgā veidā pastāv arī nesvētu garu klātbūtne. Piemēri Linda ir stipra un stabila personība. Viņai nav ne mazākās noslieces uz psiholoģiska rakstura nelīdzsvarotību, tomēr, gadiem ejot, viņa atklāja, ka viņas dzīvē darbojas okulti spēki, kādus nekad pati nav meklējusi. Piemēram, viņai bija nojausma, kad jāmirst kādam cilvēkam, kādi cipari ir laimējuši loterijā un kad satiks kādu cilvēku. Viņu saistīja grāmatas par burvestībām, un, kad tās lasīja, zināja, ka arī viņai kalpo spēki, ar kuru palīdzību arī viņa spēj darīt tās lietas, kas aprakstītas grāmatās. Viņa izrādīja spēcīgu pretestību saviem kristiešu līderiem, gribēdama tiem nodarīt ļaunu. Mēs izšķīrām ļauno garu klātbūtni, kas viņā bija iemājojuši no burvestības praktizēšanas bijušajās paaudzēs. Atbrīvošana tika iegūta pakāpeniski vairāku gadu garumā. Bija vajadzīgs laiks manas nepietiekošās pieredzes dēļ, bet, pasakot daudz precīzāk, Lindas vajadzības apzināšanās dēļ. Lindai vajadzēja nonākt līdz vietai, kur viņa pati spēja pilnīgi izšķirties atzīt spēkus, kas viņā bija, un vēlēties nogādāt savu gribu pilnīgā Jēzus Kristus paklausībā. Tas viņai nebija viegli; viņas okultā pieredze bija daļa no viņas dzīves; un, atsakoties no tās, likās, ka viņai tiks norauta kāda viņas būtības daļa. Tonijs ir students. Lūdzot ar viņu par viņa emocionālo dziedināšanu un drošību Kristū, mēs apstiprinājām, ka viņš ir Dieva bērns un ka viņa mājas tagad ir debesīs. Pēkšņi viņa balss teica: "Nē, tā nav taisnība." Viņš ticēja, ka tas bija kāds gars, kas viņam lika tā teikt. Visai zīmīgas gara klātbūtnes manifestācijas bija redzamas viņa acīs, sejā un ķermenī un vairākkārtīgi atkārtojās. Soli pa solim viņš atzinās vairākos grēkos, ieskaitot seksuālo sfēru, tādu filmu kā Eksorcisms skatīšanos, bet gars stūrgalvīgi atteicās atstāties. Tika noturētas vairākas lūgšanas sesijas. Beidzot Tonijs atļāvās atzīties, ka turējis ļaunu prātu uz savu tēvu. Viņā tika atklāts slepkavības gars. Atklātā konfrontācijā gars teica: "Tu mani esi atradis." Atbrīvošana nāca lēni divu iemeslu pēc. Pirmais, bija problēma izšķirt vadošā gara dabu un izcelsmi. Sākumā Tonijs nebija gatavs apspriest gara iemantošanas noslēpumus saistībā ar viņa vecākiem. Otrais, mēs sākām redzēt, ka, lai gan viņš varēja viegli runāt par ticību Kristum, patiesības daudzums viņa atpestīšanas pamatā bija sekls un viņā izpaudās dziļākas pārliecības un grēku nožēlas trūkums. Atbrīvošanas procesa gaitā pakāpeniski viņā izauga daudz dziļāka ticība. Frensisa kļuva par kristieti pirms astoņiem gadiem, bet tikai tad, kad apprecējās, viņā radās savāda neizskaidrojama vēlēšanās noniecināt savu vīru un uzbrukt viņam ar vārdiem. Viņa šo tieksmi ienīda un nespēja ar to tikt galā. Viņas māte bija dominējoša, kontrolējoša persona, kas pirms trim gadiem viņus bija pametusi, ienīzdama savu vīru. Viņai dzīvē vienmēr bija kāds ģimenes loceklis, ar ko viņa bija naidā un nevēlējās sarunāties. Kalpojot pie Frensisas pēdējo reizi un diviem cilvēkiem par viņu lūdzot, abi šie palīgi neatkarīgi viens no otra caur Gara dāvanām saņēma ainu par melnu rituālo akmeni un redzēja uz tā rakstītus vārdus "velna pielūgšana." Viņas vecāmāte bija praktizējusi nākotnes zīlēšanu. Lūdzot mēs pārliecinājāmies par buršanās rituālu un velna pielūgšanu Frensisas senču dzīves laikā. Šos darbus atklāt un atsacīties no tiem bija visai grūti, bet viņai izdevās to izdarīt, saucot: "Jēzu, palīdzi man." Kad mēs viņai izsniedzām Svēto Vakarēdienu, kaut kas viņā vēlējās man uzbrukt, bet atbrīvošana tika sasniegta un gari izdzīti ārā. Nekontrolējamā savādā vēlēšanās uzbrukt savam vīram tagad bija projām. Fakts, ka divos no šiem dažiem piemēriem tika minēta burvestības praktizēšana iepriekšējās paaudzēs, nav jāabsolutizē. Tas nebūt nenozīmē, ka šīs personas nav nodarbojušās ar burvestību savā pašu dzīvē. 2 Atbrīvošanas kalpošana Jaunajā Derībā Mūsu sarunas iesākumā visai derīgi ir aplūkot dažus atbrīvošanas kalpošanas piemērus, kas atrodami Evaņģēlijos un Apustuļu darbos. 1. Darbs ar gariem un garu izdzīšana ir mācekļu kalpošanas sastāvdaļa. Pretēji valdošajiem uzskatiem, ka ļauno garu izdzīšana ir kalpošana, kas prasa īpašas spējas, pirmajiem mācekļiem tika dotas instrukcijas izdzīt garus un dziedināt visas slimības (Mateja 10:1; Lūkas 9:1; Marka 6:7,13); tās abas darbojās kopā un abas bija svarīga Dieva valstības pasludināšanas sastāvdaļa (Lūkas 9:1; Mateja 9:35). Jēzus neteica: "Ja jūs izejat un ļaunais gars dara lielas lietas, ziņojiet Man par to." Drīzāk ļauno garu izdzīšana ir tikpat parasta lieta kā slimo dziedināšana (to nevar sajaukt ar slimību); šajā gadījumā kalpošanu ar atbrīvošanu var veikt visi Kristus mācekļi, kas darbojas Kristus spēkā un autoritātē. 2. Dēmoni un gari ir viens un tas pats. Marka 6:7-13 ir redzams, ka nešķīstie gari (7.p.), pār ko šiem divpadsmit tika dota autoritāte, ir tie paši dēmoni, kas viņiem bija jāizdzen savā pirmajā misijā (13.p.). Līdzīgi gars Sirofēniķijas sievietes meitā tiek nosaukts par nešķīstu garu (Marka 7:25) un dēmonu (29.p.). Vēlreiz: "Un, kad vakars metās, tie atveda pie Viņa daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus sērdzīgos." (Mateja 8:16) 3. Dēmoni vai gari ir neredzami un dažādās spēka izpausmēs. Parastais vārds, kas apzīmē dēmonu, ir daimonion, kas nozīmē būtni, kam ir dēmoniskas īpašības. Šīs īpašības vai pazīmes to laiku vispārpieņemtajā izpratnē ne vienmēr tika atzītas par ļaunām; līdzīgi šīs garīgās būtnes netika uzskatītas par spēcīgām. Viņu eksistence tolaik bija vienkārši saprotama kā pasaules uzbūves fakts. Jau spēcīgāks vārds daimon ir lietots Mateja ziņojumā par vīru, kura gari sevi nosauca par leģionu (Mateja 8:31). Šī vārda pielietojums liek secināt, ka šie gari eksistē dažādos līmeņos un tiem ir dažāds spēks. Lūkas liecībā cilvēku piemeklējušās bēdas ir nosauktas kā dēmoni, dēmons, nešķīsts gars (Lūkas 8:27-36). Atšķirības starp vienskaitļa un daudzskaitļa pielietošanu šeit liecina par dažādiem gariem, bet viens no tiem kalpo par atbrīvošanas atslēgu. Viscaur Evaņģēlijos nekur nav minēti gari, kas būtu labi, izņemot Svēto Garu. Tāpat tur nav norādes, ka Jēzus būtu atļāvis gariem palikt personā, kad tai pietuvojusies Dieva valstība. Norāde par gariem ar dažādu spēku un autoritāti atbilst Vecās Derības ebreju un Jaunās Derības grieķu valodas vārdiem, kas lietoti garu apzīmēšanai: tie paši vārdi tiek lietoti, lai apzīmētu elpu un vēju, norādot uz reālu, bet neredzamu autoritāti vai dažādu spēku izpausmi. Svētais Gars tiek salīdzināts ar vēju (Jāņa 3:8). Kad Jēzus sniedz Savu Garu mācekļiem, Viņš uz tiem pūš ("dveš" Jāņa 20:22). Es atrodu par derīgu vairumu ļauno garu novērtēt kā sliktu elpu, kas nāk no cilvēka iekšienes. 4. Garu klātbūtne vislabāk tiek aprakstīta kā garu piederība cilvēkam; nav pamatoti runāt, ka cilvēkos iemājo kāds gars vai dēmons. Apraksti, kas pielietoti Evaņģēlijos un Apustuļu darbos: Dēmonu apsēsts (daudzreiz slikti iztulkots kā "dēmonu pārņemts"). Bija gars (kurlais un mēmais gars- Marka 9:17; nešķīsts gars- Marka 7:25; ļaunie gari- Apustuļu darbi 19:13; čūskas gars- Apustuļu darbi 16:16; nešķīsta dēmona gars- Lūkas 4:33). Cilvēks ar garu (Marka 1:23). Dēmona vadīts (Lūkas 8:29). Bija iegājuši daudz dēmonu (Lūkas 8:30). Tas viņu raustīja (Marka 9:18). Ciešanas no nešķīstiem gariem (Lūkas 6:18; Apustuļu darbi 5:16). "Dēmonizēts" nozīmē neko vairāk kā dēmona piederību cilvēkam, un faktiski tam nav jābūt apzīmētam kā "gara pārņemtam;" šo konceptu mēs saprotam ar vārdu "iemājošana." Uzskatu, ka mums ir jāsaka, ka cilvēkam ir gari, nevis, ka viņā ir iemājojuši gari. Valodas pielietojumā dēmonu piederība vai dēmonu iesaistīšanās cilvēka dzīvē norāda uz dažādām šo garu pārņemšanas vai kontroles izpausmes pakāpēm. 5. Garu izdzīšana ir daļa no cilvēku atbrīvošanas no sātana virskundzības; un tas pieprasa cīņu. Evaņģēliji un Apustuļu darbi Jēzus atnākšanu prezentē kā cīņu, kurā galvenais uzbrucējs- Dieva likums atbrīvo cilvēkus no Dieva ienaidnieka sātana valdīšanas (Lūkas 11:14-23, 13:16; Apustuļu darbi 10:38, 26:18). Sātans atradās paaugstinātā stāvoklī piedāvāt Jēzum visas pasaules valstības (Mateja 4:8-9). Jēzum pieder Labā vēsts, jo visos līmeņos Viņš atbrīvo cilvēkus, lai tie spētu baudīt Dieva miermīlīgo valdīšanu. Kad cilvēkos nonāk Dieva valstība, grēks tiek piedots, slimie ķermeņi dziedināti, attiecības savestas kārtībā, taisnība un patiesība uzplaukst un tiek izdzīti ļaunie gari (Lūkas 11:20). Šī Rakstu vieta iet vēl tālāk un portretē atbrīvošanu kā spēka cīņu starp diviem stipriem vīriem. Jēzus pie krusta, mēs ticam, ir nodrošinājis galīgo uzvaru (Jāņa 12:31). Tā kā tā ir spēka cīņa, nav nekāds pārsteigums, ka Jēzus izmantoja vairāk nekā vienu pavēli, lai atbrīvotu cilvēku, kurā spēcīgie gari sevi nosauca par leģionu (Lūkas 8:29, 31). Mācekļi vismaz vienā gadījumā kļūdījās un nespēja veikt atbrīvošanu (Mateja 17:14-16). Šis notikums ir plaši aprakstīts Evaņģēlijos. Ir grūti šo Rakstu vietu gaismā saglabāt savus paša uzskatus. Skolotāju starpā pastāv vienprātība, ka šīs Rakstu vietas ir autentiskas un atspoguļo Jēzus izteiktos vārdus. 6. Jēzus neizturējās pret visiem gadījumiem vienādi un visus tos neuzskatīja kā ļauno garu iemiesošanās sekas. Viņš vienā gadījumā pieprasīja atbrīvošanu, bet citos gadījumos to nedarīja. Pretēji tam, ka jautājumu izpratne dalās, Jaunās Derības sarakstītāji dēmonus un viņu hierarhiju neuzlūkoja kā vienīgo pretvaru un šķērsli, kas traucē saņemt atbrīvošanu, kādi bija to dienu valdošie uzskati. Mēmais un aklais vīrs tika izdziedināts caur atbrīvošanu (Mateja 12:22-23), līdzīgi arī mēmā persona (Mateja 9:32), kaut gan mēmajam vīram tiek uzliktas rokas bez sekojošas atbrīvošanas no gariem (Marka 7:32-37), arī aklajam vīram Mateja 8:22-25. Senajā pasaulē bija labi zināms fakts, ka garīgā saistība var rasties no organiskiem vai psiholoģiskiem iemesliem un nav nepieciešams to vienmēr pieskaitīt tikai dēmoniskām parādībām. 7. Jēzus izdzina garus caur pavēli. Tvelftrijs raksta: No visiem avotiem, kas izriet no Jaunas Derības un ārpus tās, nav šaubu, ka Jēzus bija garu izdzinējs- ļoti sekmīgs garu izdzinējs. Jēzus nekad neizmantoja maģisko formulu: "Es tevi izdzenu ar Dieva Garu." Tieši otrādi, Viņš teica: "Es tev pavēlu iziet," skaidri norādot, ka Viņš darbojās Savā paša autoritātē, tomēr būdams piepildīts ar Svēto, eshatoloģisko Garu. Grieķu valodas vārds, kas to apzīmē, ir ekballo, "es izdzenu" (Lūkas 11:20), kas apstiprina Evaņģēlija izpratni, ka Jēzus, būdams vienots ar Tēvu, ar ienaidnieku izrīkojās Savā paša autoritātē, pārsteidzot Dieva ļaudis par Dieva labajiem nodomiem. Gari izgāja ar kliegšanu, spiegšanu vai citām spēcīgām fiziskām izpausmēm (Marka 9:26; Lūkas 4:33-36, 41). 8. Mācekļi lietoja to pašu pieeju, bet piesauca Jēzus vārdu, kas viņiem deva autoritāti pavēlēt gariem tiem paklausīt. "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!" (Lūkas 10:17) "Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās." (Apustuļu d. 16:18) Tas pierāda Evaņģēlijā un Apustuļu darbos atklāto praksi, ka mācekļi veica savu dziedināšanas kalpošanu, par pamatu izmantojot Jēzus piemēru, tikai pievienojot Jēzus vārdu (Apustuļu d. 3:6; 9:34). Lūka, kā rāda Tvelftrijs, ir sarakstījis savu divsējumu darbu (Evanģēliju un Apustuļu darbus), lai atklātu ciešās paralēles starp Svēta Garā darbu caur Jēzu un Svētā Gara darbu caur apustuļiem. Pēctecība ir skaidra; tā ir tā pati Jēzus kalpošana, kas sāka atbrīvot un mācīt Savas dzīves laikā un tagad turpina to darīt caur Draudzi (Apustuļu d. 1:1). Šis punkts atklāj to, ka tagad mums ir atļauts izmantot Jēzus kalpošanas aprakstu kā modeli mūsu pašu praksei- daudz vairāk nekā tikai lasot par Dieva Dēla brīnišķīgajiem darbiem. Ne visi, kas mūs iedrošina uzsvērt Jēzus cilvēcīgo aspektu, piekritīs sekot Viņa atklātās dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošanas prakses paraugam. Bet Evaņģēlijiem un Apustuļu darbiem ir vēl citas norādes par garīgo realitāti un spēkiem, kas atrodas pāri ļauno garu darbības sfērai. 9. Pāvils raksta par lielu skaitu neredzamu garīgu spēku, kuriem mums ir jāstājas pretī. "Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." (Efeziešiem 6:11-12) Dabiskajā lietu izpratnē šī Rakstu valoda saka, ka kristieša kaujas lauks nav tikai cilvēcīgās dzīves faktors, kas pretojas kristīgai dzīvei un augstāk organizētai lietu kārtībai, bet gan cīņa ar lielu skaitu neredzamiem ļauniem garīgiem spēkiem. Tekstā pielietotie vārdi saka, ka šie spēki darbojas sātaniskā hierarhijā un meklē veikt kontrolējošu iedarbību pār cilvēka dzīvi. Šāda realitātes izpratne saistās ar jūdu ticību Jēzus dzīves laikā, ka katra atsevišķa tauta ir saistīta ar īpašiem eņģeliskiem spēkiem debesīs. Pilnīgāka gaisma attiecībā uz to ir redzama Atklāsmes grāmatā. 12.nodaļā sātans parādās kā galvas, ragi un vainagi (Atklāsme 12). 13.nodaļā līdzīgi ragi, galvas un vainagi tiek piedēvēti zvēram, kam sātans uztic savu troni un autoritāti (Atklāsme 13:2). Šis zvērs valda, vajājot kristiešus, un ir saprotams kā Romas impērija. Šī patiesība saka, ka debesu ļaunie spēki sevi izpauž caur cilvēcīgās varas grupām. Otrs dēmoniskais zvērs atbalsta pirmo, leģitimizējot tā autoritāti (13:11,12). Tas ir saprotams kā imperatora varas izpausmes kults. Zvērs parādās un aiziet un atgriežas atpakaļ, tā rādot, ka šie spēki no jauna izpaužas cauri vēsturei dažādās nospiedošas cilvēciskas varas formās (17:8). Lai arī šāda simbolisma interpretācija nekad nav viennozīmīgi pielietojama, tālāka bībeliska izpēte atbalsta faktu, ka neredzamie garīgie ļaunuma spēki ir realitāte, ar ko mums jānodarbojas. 3 Jaunās Derības uzskats un mūsu šodienas izpratne Bieži dzird sakām, ka Jēzus bija tipisks sava laika pārstāvis un tāpēc izskaidroja visas slimības kā ļauno garu iespaida sekas. Tomēr mēs jau esam atzīmējuši, ka Jēzus pauda atšķirīgu reakciju, līdzīgos apstākļos izturoties dažādi- vienā gadījumā pieprasot atbrīvošanu un citā gadījumā nē. Tālāk ejot, ievērosim: Jēzus demonstrēja spēju nepiekrist Viņa dienās valdošajam uzskatam, piemēram, ka katrai slimībai ir obligāts sakars ar grēku (Jāņa 9:1-3), ka attiecībā uz lietām, kas jāsaņem no Dieva, ir jāizturas ar apdomu un nevis kā bērniem (Marka 10:13-16), ka piedošanu dievišķas autoritātes spēkā Viņa svaidīti pārstāvji nedrīkst pasludināt (Marka 2:5-11). Šie uzskati visi ir maldīgi. Tā kā ir taisnība pasaules uzskatam, ka to ir saistījis un ietekmē sātans un dēmoni, kas ir ne visai sena jūdu mācība, kas attīstījusies helēnistiskajā periodā, līdzīgi ir arī ar mācību par dzīvi pēc nāves, ko mācīja Jēzus un kurai mēs tik patiesi pietveramies. Ir neiespējami atdalīt Jēzus atsauces uz sātanu un dēmoniem no Viņa apgalvojumiem par Savu misiju kā Dieva valdīšanas laikmeta iestāšanos un ienaidnieka tvēriena pār pasauli izbeigšanos. Neviens vēl nav piedāvājis nevienu adekvātu kritēriju, kā izšķirt, kādus Jēzus mācības aspektus mums jāatliek malā kā tā laika kultūras pazīmes un kādus nē. Bez šādiem kritērijiem mums ir tiesības pieņemt tikai atzīstamas struktūras (pareizas vai nepareizas) no mūsu Rietumu kultūras un uzskatīt to kā adekvātu pamatu, lai atteiktos no tām, kas ir Jaunajā Derībā. Es pats esmu sevī uzņēmis ļaunos garus pa ceļam, kad man mācīja par to realitāti. Reiz es lūdzu kopā ar kādu mani atbrīvot no vēža bailēm. Es to darīju, neizjūtot atkarību no Dieva. Tajā laikā mans sievastēvs mira ar vēzi. Kopš tās lūgšanas es vairāk nevarēju kontrolēt savas domas- tās uz mani runāja tikai par vēzi. Bija tā, it kā manā galvā būtu ieperinājies kāds domu vēzis. Man bija no prāta jāizņem visas domas par sievastēvu, jo vairāk nespēju ar šādām domām racionāli rīkoties. Es, protams, ticēju, ka šāda iespēja var notikt arī ar mani. Un tā, es lūdzu kādam ar pieredzi izdzīt no manis šo garu, pēc kā es jutos atkal labi. Cits gadījums, kur es sevī uzņēmu garu, kas mani saistīja, notika, kad es reiz saņēmu Svēto Vakarēdienu. Neviens no šiem gariem nebija īpaši spēcīgs, bet tie aizkavēja manu kristieša dzīves izaugsmi; un esmu priecīgs, ka tagad esmu no tiem brīvs. "Vai ir svarīgi, ka mēs ticam ļaunajiem gariem?" Manos uzskatos tas ir svarīgi, jo kļūdīšanās tiem ticēt noved pie melīgas diagnozes par problēmas cēloni, kad faktiski tuvumā atrodas ļauns gars. Tas visticamāk noved pie sakāves, atbrīvojot personu no šī gara iespaida. Bet pastāv zināmas briesmas turot šādu ticības uzskatu. Tāpat kā tie, kam ilgu laiku jāpavada slimnīcā un kas redz liela skaitu cilvēku normālo dzīvības uzturēšanas funkciju izjaukšanu, ir ar noslieci aizmirst, cik labi cilvēki jūtas un attīstās parastajā imūnajā vidē un kā tiek pasargāti no slimībām, tāpat arī apziņa par visapkārt plaši izplatījušiem ļaunajiem gariem spēj likt aizmirst normālas kristīgas pielūgsmes spēku, kas aizdzen viņu klātbūtni tālu projām. Es ticu, ka grēku izsūdzēšana, lūgšana un pielūgsme, draudzes sakramenti un kristieša paklausība Dievam visi kopā spēlē vitālu lomu, pasargājot ticīgo no garu uzbrukuma un tos atbrīvojot. Kāds to izteica šādiem vārdiem: Normāla kristīga dzīve dēmoniem rada visāda veida problēmas. "Vai kristietī nevar būt ļaunie gari?" Saskaņā ar savu pieredzi esmu pilnīgi pārliecināts, ka kristietī var atrasties kāds ļauns gars. Iespējams, šeit problēmu rada nepareizs vārda "apsēsts" pielietojums. Mēs zinām, ka, kaut gan kristietis ir savienots ar Kristu savas būtnes pašā centrā, mūsos joprojām saglabājas grēks. Tas vairāk pār mums nevada, bet tas spiež uz mums. Saskaņā ar Jēkabu tas nāk pie mums kā vēlēšanās, un, ja mēs tam dodam sevī vietu, tas ievada grēkā un no grēka aizved nāvē (Jēkaba 1:13-15). Līdzīgi kristieši, kam ir ļauns gars, atrod, ka tas uz viņiem spiež; tas iespaido gribu līdzīgi kā mūsu grēcīgās domas un vēlēšanās ietekmē mūsu gribu darīt to, kas nav pareizi. Šī ietekme var mūsos izpausties tikai kādos noteiktos gadījumos. Esmu dzirdējis, ka kāda gara klātbūtne ir līdzīga malārijas parazītam, tas nozīmē: ja tiek izjaukts dievišķais līdzsvars un kārtība, noteiktos laikos tas izpaužas.

Lai pievienotu komentārus pašiem, ir nepieciešams autorizēties!


Sūtīt draugam